Trīs musketieri. 1 daļa

XXX Miledija

D'Artanjans nepamanīts sekoja milēdijai; viņš redzēja, ka tā iekāpa karietē, un dzirdēja, ka tā pavēlēja kučierim braukt uz Senžermēnu.

Bija veltīgi mēģināt kājām sekot karietei, ko rikšiem aizvilka divi spēcīgi zirgi. Tāpēc d'Artanjans devās uz Ferū ielu.

Sēnas ielā viņš sastapa Planšē: tas stāvēja pie konditorejas loga un mēmā sajūsmā aplūkoja ļoti kārdinošu maizīti.

D'Artanjans lika Planšē aiziet uz de Trevila kunga staļļiem un tur apseglot divus zirgus: vienu viņam, d'Artanjanam, otru pašam Planšē, un tad atjāt pie Atosa. De Trevila kungs reizi par visām reizēm bija nodevis savus staļļus d'Artanjana rīcībā.

Planšē nogriezās uz Kolombjē ielu, d'Artanjans turpināja ceļu uz Ferū ielu. Atoss sēdēja mājās un bēdīgs tukšoja vienu no lie­liskā Spānijas vīna pudelēm, kuras bija atvedis no ceļojuma pa Pikardiju. Viņš pamāja Grimo, lai tas atnes vienu glāzi d'Artan­janam, un Grimo kā parasti klusēdams paklausīja.

Tad d'Artanjans izstāstīja Atosam visu, kas baznīcā bija nori­sinājies starp Portosu un prokurora sievu, un izteica domas, ka viņu biedrs pašreiz droši vien jau esot ceļā uz ekipējuma iegādi.

— Kas attiecas uz mani, — Atoss uz visu dzirdēto atteica, — tad esmu pilnīgi mierīgs: par maniem segliem sievietes nesa­maksās.

— Un tomēr, mīļais Atos, jūs, kas esat skaists un uzvedīgs lielkungs, varētu ar Amora bultu ievainot princešu un karalieņu sirdis.

— D'Artanjan, cik jūs vēl esat jauns! — Atoss, plecus paraus­tīdams, atteica.

Un viņš pamāja Grimo, lai tas atnes otru pudeli.

Šai mirklī pa pusatvērtajām durvīm bikli iespraucās Planšē galva, viņš paziņoja savam kungam, ka abi zirgi atvesti.

— Kādi zirgi? — Atoss jautāja.

— Divi zirgi, kurus de Trevila kungs man aizdeva izjādei. Gribu aizlaist līdz Senžermēnai.

— Ko jūs darīsiet Senžermēnā? — Atoss jautāja tālāk.

Tad d'Artanjans izstāstīja par sastapšanos baznīcā un kā viņš atkal ieraudzījis to sievieti, kas, tāpat kā nepazīstamais melnajā apmetnī un ar rētu pie deniņiem, pastāvīgi nodarbināja viņa do­mas.

— Tas nozīmē, ka jūs esat iemīlējies šai sievietē tāpat kā bi­jāt iemīlējies Bonasjē kundzē, — Atoss sacīja, nicīgi paraustīdams plecus, it kā juzdams līdzcietību pret cilvēku vājumu.

— Es? Nemaz ne! — d'Artanjans iesaucās. — Man tikai gribas atrisināt noslēpumu, kas ar viņu saistās. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka šai sievietei, kaut gan nepazīstu viņu, tāpat kā viņa nepazīst mani, ir kāda ietekme uz manu dzīvi.

— Patiesi jums taisnība, — Atoss teica, — es nepazīstu ne­vienu sievieti, kura būtu vērts, ka viņu meklē, kad viņa ir pazu­dusi. Bonasjē kundze ir pazudusi, jo ļaunāk viņai, lai atrodas pati.

— Nē, Atos, nē, jūs maldāties, — d'Artanjans pretojās. — Es mīlu nelaimīgo Konstanci vairāk nekā jebkad, un, ja es zinātu, kur viņa atrodas, tad, kaut vai tas būtu pašā pasaules galā, es dotos turp un izrautu viņu no ienaidnieku rokām. Bet es to ne­zinu, visi meklējumi ir bijuši veltīgi. Ko tad man darīt? Atliek tikai izklaidēties.

— Mīļais d'Artanjan, izklaidējieties ar milēdiju. Vēlu to jums no visas sirds, ja tas jums sagādā patikšanu.

— Klausieties, Atos, jūs te kvernat istabā kā cietumnieks, — d'Artanjans teica. — Labāk nāciet man līdzi, uzkāpsim zirgam mugurā un aizrikšosim kopā līdz Senžermēnai.

— Mans dārgais, es kāpju zirgam mugurā tikai tad, ja tas ir mans, bet, ja man zirga nav, tad eju kājām.

— Bet es neesmu tik lepns kā jūs, — atbildēja d'Artanjans, pasmaidīdams par Atosa neiecietību, kas no kura katra cita būtu viņu aizvainojusi, — un es kāpju mugurā tādam zirgam, kas man pagadās. Uz redzēšanos, mīļais Atos.

— Uz redzēšanos, — atteica musketieris, pamādams Grimo, lai tas atkorķē nupat atnesto pudeli.

D'Artanjans un Planšē uzlēca seglos un aizjāja uz Senžer- mēnas pusi.

Visu ceļu jauneklim neizgāja no prāta vārdi, kurus Atoss bija teicis par Bonasjē kundzi. D'Artanjans nebija sentimentāls jau­neklis, tomēr daiļā sīkpreču tirgotāja sieva bija dziļi ietekmējusi viņa sirdi: kā jau teicis, viņš būtu ar mieru iet līdz pasaules ga­lam, lai atrastu iemīļoto. Bet pasaule ir plaša un apaļa, viņš ne­zināja, uz kuru pusi griezties.

Pagaidām viņš dzīrās uzzināt, kas ir milēdija. Milēdija bija sarunājusies ar cilvēku melnajā apmetnī, tātad viņa pazina šo nepazīstamo. Bet d'Artanjanam bija radusies pārliecība, ka tieši cilvēks melnajā apmetni nolaupījis Bonasjē kundzi arī otrreiz, tāpat kā bija nolaupījis pirmo reizi. Tāpēc jauneklis, sacīdams, ka, dodoties meklēt milēdiju, bet tai pašā laikā arī meklēt Kon- stanci, meloja tikai pa pusei, un tas ir Joti maz.

Par visu to pārdomādams un laiku pa laikam piecirzdams pie­šus, d'Artanjans bija sasniedzis Senžermēnu. Viņš aizjāja garām paviljonam, kurā desmit gadus vēlāk piedzima Ludviķis XIV. Tad, iegriezies vientuļā ieliņā un skatīdamies pa labi un pa kreisi, vai kaut kur neieraudzīs daiļās anglietes pēdas, viņš pēkšņi pama­nīja, ka pa kādas glītas mājas puķēm rotātu terasi, kas stiepās gar apakšējo stāvu, kurā pēc tā laika paraduma nebija neviena loga uz ielas pusi, pastaigājās viens cilvēks. Planšē viņu pazina pirmais.

— Kungs, — Planšē uzrunāja d'Artanjanu, — vai jūs atcera­ties šo mūli, kas tur glūn?

— Nē, — d'Artanjans atteica, — un tomēr esmu pārliecināts, ka šo seju esmu kaut kur redzējis.

— Domāju gan, — Planšē sacīja, — jo tas ir nabaga Libēns, grāfa de Varda sulainis, un viņa kungu jūs pirms viena mēneša pamatīgi apstrādājāt Kalē pa ceļam uz ostas pārziņa lauku mā­jām.

— Jā, jā, tagad atceros, — d'Artanjans teica. — Bet, kā tu domā, vai viņš tevi vēl atcerēsies?

— Nudien, kungs, man šķiet, viņš bija tā pārbijies, ka diezin vai būs mani iegaumējis.

— Jauki! Tad ej un patērzē ar šo puisi, — d'Artanjans sacīja, — un mēģini izdibināt, vai viņa kungs ir miris.

Planšē nokāpa no zirga un taisnā ceļā devās klāt Libēnam, kas viņu tiešām neatcerējās, un abi sulaiņi, drīz atraduši kopēju valodu, iegrima sarunā; d'Artanjans pa to laiku ar abiem zirgiem iegriezās sānieliņā, apjāja mājai apkārt un noslēpās aiz lazdu krūma, lai noklausītos viņu tērzēšanā.

Mirkli pakavējies aiz žoga, d'Artanjans izdzirdēja riteņu rīboņu un ieraudzīja, ka pie mājas apstājās milēdijas kariete. Par to nevarēja būt šaubu, jo karietē sēdēja milēdija. D'Artanjans uz­gūlās zirgam uz kakla, lai viņu neviens neieraudzītu un viņš pats visu varētu noskatīties.

Karietes logā parādījās milēdijas jaukā, gaišmatainā galviņa, milēdija kaut ko sacīja savai istabenei.

Tā, glīta, gadus divdesmit vai divdesmit vienu veca meiča, vingra un sprigana, dižciltīgai dāmai īsti piemērota istabene, no­lēca no karietes kāpšļa, uz kura pēc tālaika paraduma bija sē­dējusi, un devās uz terases pusi, kur d'Artanjans bija redzējis staigājam Libēnu.

D'Artanjans ar skatienu sekoja istabenei un ieraudzīja, ka viņa tiešām gāja uz terasi. Bet sagadījās tā, ka tobrīd kāds bija iesaucis Libēnu iekšā un uz terases atradās tikai Planšē, kas skatījās uz visām pusēm, gribēdams izdibināt, kur palicis viņa kungs.

Istabene piesteidzās pie Planšē, ko uzskatīja par Libēnu, un, pasniegdama viņam vēstulīti, sacīja:

— Jūsu kungam.

— Manam kungam? — Planšē pārsteigts iejautājās.

— Jā, tūlīt pat nododiet. Ņemiet jel ātrāk.

Un istabene teciņiem atgriezās pie karietes, ko kučieris jau bija paguvis apgriezt apkārt; meiča uzlēca uz kāpšļa, un kariete aizripoja.

Planšē pagrozīja vēstulīti rokās un tad, pieradis bez iebildu­miem paklausīt, nolēca no terases, iegriezās šķērsieliņā un pēc soļiem divdesmit sastapa d'Artanjanu, kas visu bija redzējis un jāja viņam pretī.

— Jums, kungs, — Planšē sacīja, pasniegdams jauneklim vēs­tulīti.

— Man? — d'Artanjans brīnījās. — Vai esi par to pārlieci­nāts?

— Pie joda! Vai esmu pārliecināts? Istabene man teica: «Ta­vam kungam.» Man nav cita kunga kā tikai jūs, tātad … Glīts sievišķis šī istabene!

D'Artanjans atplēsa vēstuli un izlasīja šādas rindas:

«Kāda persona, kas interesējas par jums vairāk nekā var iz­teikt, gribētu zināt, kad jūs būsiet spējīgs doties pastaigā pa mežu. Rīt «Zelta lauka» viesnīcā sulainis melni sarkanā livrejā gaidīs jūsu atbildi.»

«Oho, kāda sagadīšanās! Šķiet, ka milēdija un es interesēja­mies par vienas un tās pašas personas veselību,» d'Artanjans no­domāja un tad jautāja:

— Ei, Planšē! Kā tad klājas lāga de Varda kungam? Viņš vis nav vēl miris?

— Nē, kungs, viņš jūtas diezgan labi, cik nu labi var justies cilvēks ar četrām brūcēm, jo jūs, neuzskatiet to kā pārmetumu, pamielojāt augstmani ar četriem zobena dūrieniem. Viņš tikai vēl esot diezgan vārgs, jo zaudējis gandrīz visas asinis. Kā jau teicu kungam, Libēns mani nepazina un izstāstīja mūsu piedzī­vojumu no sākuma līdz beigām.

— Lieliski, Planšē, tu esi sulaiņu karalis. Tagad kāp zirgā, mums jāpanāk kariete.

Tas neaizņēma ilgu laiku; pēc piecām minūtēm viņi ieraudzīja karieti, kas bija ceļmalā apstājusies; grezni ģērbies jātnieks stā­vēja pie karietes durtiņām.

Milēdija un jātnieks bija aizrāvušies tik dedzīgā sarunā, ka d'Artanjans nostājās karietes otrā pusē, un neviens, izņemot glīto istabeni, nepamanīja viņa klātbūtni.

Abi sarunājās angliski, un d'Artanjans nesaprata nevienu vārdu, bet no balss noskaņas jauneklis noprata, ka daiļā angliete ir milzīgi noskaitusies. Milēdija nobeidza ar žestu, kas d'Artan­janam neatstāja ne mazāko šaubu par sarunas raksturu: viņa tik stipri sita ar vēdekli, ka šis mazais dāmu nieciņš izjuka tūkstoš gabalos.

Jātnieks skaļi iesmējās, un šie smiekli vēl vairāk nokaitināja milēdiju.

D'Artanjans nolēma, ka pienācis īstais mirkli iejaukties; pie­jājis pie otrām karietes durtiņām, viņš godbijīgi noņēma cepuri.

— Kundze, vai atļausiet man piedāvāt savus pakalpojumus? — viņš iejautājās. — Cik noprotu, šis jātnieks jūs sadusmojis. Sakiet vienu vārdu, un es apņemos viņu sodīt par nepieklājīgo izturē­šanos.

Pie pirmajiem d'Artanjana vārdiem milēdija bija pievērsusies jauneklim un ar izbrīnu vērojusi viņu. Kad viņš beidza, milēdija ļoti labā franču valodā sacīja:

— Kungs, es ar lielāko prieku nodotos jūsu aizgādībā, ja cil­vēks, kas ar mani ķildojas nebūtu mans brālis.

— O, tad piedodiet! — d'Artanjans atvainojās. — Jūs sa­pratīsiet, kundze, ka es to nezināju.

— Ko tas dulburis iejaucas citu darīšanās? — noliekdamies pie karietes durtiņām, uzkliedza jātnieks, ko milēdija bija nosau­kusi par savu radinieku. — Kāpēc viņš neiet savu ceļu?

— Pats jūs esat dulburis, — savukārt noliekdamies līdz dur­tiņām karietes otrā pusē, atbildēja d'Artanjans. — Neeju savu ceļu tāpēc, ka man patīk te apstāties.

Jātnieks pateica māsai pāris vārdus angliski.

— Es ar jums runāju franciski, — d'Artanjans sacīja, — tā­pēc esiet tik laipns un atbildiet man tanī pašā valodā. Jūs esat šīs dāmas brālis, nu labi, bet manējais jūs par laimi neesat.

Varētu sagaidīt, ka milēdija ar sievietēm raksturīgo bailību iejauksies ķildā, lai neļautu tai aiziet par tālu, bet viņa, tieši ot­rādi, atlaidās karietes spilvenos un salti pavēlēja kučierim:

— Uz mājām!

Glītā istabene bažīgi paskatījās uz d'Artanjanu, kura patīkamā āriene acīm redzami bija atstājusi iespaidu uz meiču.

Kariete aizbrauca, atstādama abus vīriešus aci pret aci, jo nu vairs neviens šķērslis viņus nešķīra.

Jātnieks grasījās sekot karietei, bet d'Artanjans, kurā dusmas jau tā bija vārījušās, noskaitās vēl negantāk, kad ieraudzīja, ka jātnieks ir tas pats anglis, kas Amjēnā bija laimējis no viņa zirgu un gandrīz arī no Atosa briljantu. Jaunais gaskonis sagrāba jātnieka zirgu aiz pavadas un apturēja.

— Ē, kungs, — viņš sacīja, — man rādās, ka jūs esat lielāks dulburis nekā es, jo jūs acīm redzot esat piemirsis, ka mēs maz­liet saķildojāmies.

— Tas esat jūs! — anglis teica. — Kā redzams, jums tīk vien­mēr spēlēt ja ne vienu, tad citu spēli?

— Jā, un jūs atgādinājāt, ka man vajag atspēlēties. Tad re­dzēsim, cienījamais, vai jūs tikpat veikli protat rīkoties ar rapieri kā ar kauliņu biķeri.

— Jūs skaidri redzat, ka man nav zobena, — anglis sacīja.

— Jūs taču negribēsiet pret neapbruņotu cilvēku tēlot drošsir­dīgo?

— Ceru, ka mājās jums atradīsies zobens, — teica d'Artanjans.

— Katram gadījumam man ir divi, un, ja vēlaties, varam spēlēt uz vienu no tiem.

— Tas būs lieki, — atbildēja anglis, — jo tāda veida rīku man netrūkst.

— Labi, godājamais, tad izvēlieties pašu garāko no tiem un parādiet man to šovakar, — d'Artanjans sacīja.

— Un kur, lūdzu?

— Aiz Luksemburgas pils. Tas ir vislabākais kvartāls šāda veida pastaigām.

— Labi, es ieradīšos.

— Cikos?

— Pulksten sešos.

— Starp citu, jums droši vien būs viens vai divi draugi?

— Man ir pat trīs, un viņi jutīsies pagodināti, piedaloties manā partijā.

— Trīs? Brīnišķīgi! Kāda sagadīšanās! — d'Artanjans iesau­cās. — Arī man ir tieši tikpat daudz.

— Tagad pasakiet, kas jūs esat? — anglis jautāja.

— Esmu d'Artanjana kungs, Gaskoņas muižnieks, kalpoju dez Esāra kunga gvardistu rotā. Un jūs?

— Es esmu lords Vinters, barons Sefilds.

— Labi, barona kungs, esmu jūsu padevīgais kalps, — d'Ar­tanjans sacīja, — kaut gan jūsu vārdus man grūti atcerēties.

D'Artanjans piespieda piešus, un zirgs aizauļoja atpakaļ uz Parīzi.

Kā vienmēr tādos gadījumos, d'Artanjans taisnā ceļā devās pie Atosa.

Atoss gulšņāja uz plata dīvāna un, kā pats bija teicis, gaidīja, lai pie viņa ierodas ekipējums.

D'Artanjans izstāstīja Atosam par visu notikušo, noklusēdams vienīgi par de Vardam adresēto vēstuli.

Atoss bija sajūsmināts, kad dabūja zināt, ka viņam vajadzēs cīnīties ar angli. Mēs jau esam minējuši, ka viņš tieši pēc tā bija ilgojies.

Abi draugi nekavējoties aizsūtīja sulaiņus pakaļ Portosam un Aramisam un iepazīstināja arī tos ar pašreizējo stāvokli.

Portoss izvilka zobenu no maksts un sāka uzbrukt sienai, šad tad atkāpdamies un taisīdams pietupienus kā balerīna. Aramiss, kas vēl arvien strādāja pie savas poēmas, ieslēdzās Atosa kabi­netā un lūdza, lai viņu netraucē, iekams nav pienācis laiks doties uz divkauju.

Atoss pamāja Grimo, lai tas atnes pudeli vīna.

D'Artanjans klusībā apsvēra kādu nelielu plānu, kura reali­zēšanu redzēsim tālāk un kurš droši vien solīja viņam patīkamu dēku, jo laiku pa laikam viņa lūpās iezagās smaids, kas apgais­moja domīgo seju.

Pirmās daļas beigas