Vilkaču sila līdumnieks

7.Silts stūrītis kalpu galā

Dzīve pirtiņā izrādījās pagalam sūra. Siltums akmeņos neturējās ilgi. Gaismas lūka bija tik šaura kā kaķa acs. Sienas un griesti bez mēra melni — gadu desmitiem kvē­pināti.

Tenis saslima ar garo kāsu. Klepoja gan dienu, gan nakti. Bija tik vārgs, ka šķita — tūlīt izdzisīs. Nelīdzēja nekādas zāles.

Nelaime pārgāja tikai pavasara pusē, kad Zane deva dzert uzkarsētas bērza sulas ar medu.

Vēl kādu laiku Tenis bija vārgs. Gulēja un svīda. Vājnieku uzpasēdamas, sievietes togad netika pie malkas ciršanas. Mieri­nāja ar domu, ka pirts krāsnij vajadzēs mazāk kuramā nekā kam­bara lielajai milzenei, kur akmeņi slējās vai līdz griestiem.

Gulēdams vājnieka cisās, Tenis mātei un vecaimātei plijās virsū, lai viņas stāsta gadījumus no sava dzīves gājuma, māca rēķināt un izskaidro pasauli. Sevišķi neatlaidīgs viņš kļuva, kad nāca veselāks.

Saspiedušies lāvas daļā, viņi tumsā bieži pavadīja vakarus bez darba garās sarunās. Teņa slimība bija sievietes izbiedējusi. Kāda gan vairs jēga vilkt tālāk dzīvību, ja bērns nomirtu? Dzim­tas dzīves gājums būtu izbeidzies tumsībā.

Tenim bija pamodusies zinātkāre par cilvēku mūžu un apkār­tējo pasauli.

— Kas ir ūdens? — viņš taujāja.

— Vai, dēliņ, to gan es nezinu, — vecāmāte grozīja galvu. — Ūdens ir dzeršanai un mutes mazgāšanai.

— Kāpēc ūdens pīle ir apaļa?

— Tā tai vieglāk stāvēt, — vecāmāte lūkoja skaidrot.

Bet mazdēls nerimās.

— Kas ir saule?

— Vai manu baltu dieniņ! — vecāmāte brīnējās. -— Vai tad tu saulīti nezini?

— Kāpēc saulīte spīd?

— Saulīte spīdējusi no mūža gala, — vecāmāte lūkoja izlo­cīties.— Ne velti saka: saules mūžu nedzīvosi.

— Vai tur kaut kas deg?

— Nezinu, dēliņ, — Zane bija spiesta atzīties. — Saulīte ir kā Dieviņš, kas mums labu vēlē, tāpēc silda.

— Kas bija pirms mūža gala? — Tenis turpināja taujāt.

— Kas to lai zin? Varbūt cita dzīve un cita pasaule. Nekacini tik daudz par tādām gaisa lietām. Kamēr mīti šaisaulē, skaties uz šīssaules lietām.

Uzdodams grūtos jautājumus, Tenis pārliecinājās, ka arī gud­rā vecāmāte daudz ko nesaprot un nezina. No tā tika vismaz viens labums: viņš jutās drošāks, vairs nepieņēma visu vecāsmā­tes teikto par neapstrīdamu patiesību.

Kādreiz jau viņš, būdams mazāks, bija dzirdējis, kā māte mierina vecomāti, teikdama, ka katram cilvēkam ir viens tēvs un māte, bet divi vectēvi un divas vecāsmātes, kuri savukārt atkal bija nākuši no diviem vectēviem un divām vecāmmātēm.

Vārguļa cisās gulēdams, Tenis bija izspriedis, ka ik jaunai paaudzei bija divi vecie. Vienā paaudzē divi, divās paaudzēs div­kārt pa diviem. Un tā uz priekšu. Lai vieglāk būtu rēķināt, viņš uz lāvas malas rindoja zirņus. Rotaļājās.

Māte un vecāmāte bija iemācījušas skaitīt un saskaitīt, bet reizināt un dalīt neierādīja. Varbūt pašas nezināja, kā to darīt, lai gan runādamas šad tad teica: jēru divi lāgi vairāk, trejdeviņi novadiņi, dali uz pusēm, visiem trim pa daļai.

Kad vecāmāte kārtējo reizi ņēmās stāstīt teiku par saviem ve­cajiem, Tenis iejautājās:

— Vai atmini, kā tu sēdēji sabrukušā istabā uz bluķīša pie krāsns. Gaidīji, lai tevi nosit? Atmini?

— Atminu, — vecāmāte pikti atrūca.

— Ko tu tur sēdēdama domāji?

Zane dziļi ieelpoja un smagi nopūtās.

— Kad tu būsi vectēva vai vecvectēva kārtā, tad vērsies vaļā cits gadu simtenis. Tu būsi tapis bagātas bajāru dzimtas pirmtēvs. Tolaik tu brīnīsies, cik ātri aizgājis vesels gadu simts. Pašam tev būs grūti ticēt, ka teitan miti tādā kambarī, kas aiz trūkuma sa­bruka, ka vārgi šamā pirtiņā, ar nāvīti ķīvēdamies, ka dzirdēji vecomāti runājam par seno lielļaužu laikiem un nesaprati, kālab viņa nerimdamās kūko kā sila dzeguze vienu un to pašu. Tad tu sapratīsi, ka tikušie lielļauži un labieši nav lieli savu lielo kam­baru, smagā sudraba un dābolaino kumeļu dēļ. Pavisam citādi viss stāv.

Kumeļi un lielie saimes kambari nākuši pie labiešiem un viņu bērniem, lai kādā postā tie būtu uz laiku iebriduši. Labumu devis un nesis viņu prāts, tikums un čaklums.

Neba maize pati nāca Bagātā sētiņā. Nav saulīte uzlēkusi, Jau sirmīsi nosvīduši.

Vecāmāte noskaitīja pantiņu.

— Tu skaidri zini, ka es būšu liels saimnieks? — Tenis tur­pināja tincināt.

— Zinu, dēls. To liecina visi tavi vecie tēvi un tavas vecās mātes. Ātri aizguģoja mūža gadi. Dzīve pagāja kā viena diena. Nu jau man septiņdesmit. Saliec, dēls, atpakaļ sešas reizes pa septiņdesmit, tad dabūsi to laiku, kad tavi vecie tēvi turēja no­vadu.

Vai tas tālu? Man viežas, ka tepat viņdien mans tēvs stāvēja Leimaņu pagalmā ar dūkano pavadā, ar vairogu un zobenu. īs­tenais kara bāliņš. Sābri viņu dēvēja par kara kungu. Vectēvs bija ar vēl dižāku stāju. Viņa vectēvs no kuršu puses bija atvedis brīva cilvēka lepno prātu un atmanu.

Tāda drellība kā tagadiņ vecamtēvam ne sapinā nerādījās. Tolaik zemnieku par drelli drīkstēja padarīt vienīgi ar zemnieku zemes tiesas ziņu. Ij tad — ne ilgāk par desmit gadiem.

— Vai tava vectēva vectēvam arī bija vectēvs? — Tenis jautāja, lai izjauktu vecāsmātes stāsta pārlieko atkārtojumu.

— Bija, dēls, bija. Tas zars mita viņpus Daugavas kuršu un zemgaļu zemēs. Tur tolaik svešzemju kungus neklausīja. Zemga­lis Namejs veda karā pret krustnešiem…

— Tavai vecaimātei arīdzan bija vecmamma, —Tenis kārtējo reizi pārrāva stāstījumu.

— Kā citādi, puik. Dzimta vidzemniece, — Zane skaidroja.

— Tai vecmammai tāpat bija vectēvs un vecāmāte?

— Bija, kā citādi…

— Zini, ko es izrēķināju ar zirņiem? — Tenis pavēstīja.

— Nezinu, dēls, kas tev tie par zirņiem.

— Tev pavisam bijuši astoņi vectēvu vectēvi un astoņas vec­tēvu vecmammas. Kā tu zini, kuri ir īstenie lielļaužu zari?

— Tu, puika, nejauc galvu, — vecāmāte sapīka. — Zari aug uz augšu, ne uz leju.

Tenim nerūpēja vecļaužu zarojuma nosaukums. Viena lie­ta viņam bija skaidra: vecāmāte atcerējās vienu vectēva vectēvu un vienu vecāsmātes vecomāti, lai gan tādu bija pavisam seš­padsmit.

— Man baile, — Tenis ķircināja savu lolotāju.

— No kā, dēliņ, baile?

— Ka tik kāds no vecajiem, kurus tu neatceries, nav bijis zir­gu zaglis un drellis. Pati reiz teici, ka lībieši zaga kumeļus.

— Vai tu esi driģenes saēdies! — vecāmāte pukojās. — Kam tev viss jāgriež otrādi?

— Driģenes neēdu. Dzēru bērza sulas, — Tenis vienā mierā atbildēja.

Tā mazdēls ar vecomāti bieži ķīvējās tajā pavasarī, kad Tenis sāka atlabt. Vecāmāte papukojās, bet galā bija pavisam priecīga. Vakarā stāstīja Līzei:

— Tam puikam ir gaiša galva. Šis jau tagad grauž mani vidū pušu. Dienās būs burtnieks vai vaidelotis.

Līze klusēja, bet Tenis, tādu sevis lielīšanu dzirdēdams, sa­slējās lepnībā.

— Man baile, — viņš teica.

— No kā? — Zane brīnējās. — Atkal kādas rezgalības galvā?

— Rezgalības, — Tenis atzinās.

— Nu, saki, saki, — vecāmāte paskubināja.

— Izrēķināju, cik daudz vecajo man bija pirms sešiem vectēvu gājumiem, kad latvieši vēl turēja novadus.

— Nu, nu, dauzekli, cik tad bija? — Zane sarosījās.

— Vairāk par četriem tūkstošiem. Vesels novads. Tādam dau­dzumam pa diviem lāgiem zirņu pietrūka. Iemācījos izskaitīt bez zirņiem.

— Nu, puika, tev iznācis greizi. Nevar būt tiesa, — Zane liedzās atzīt mazdēla rēķinu.

Līze bija piekāpīgāka.

— Tāds daudzums lieku reizi droši liek domāt, ka mūsu veca­jos ir ne viena vien novada turētāja zars, — viņa rāmi aizrādīja.

Zane arīdzan tam piekrita. Vienīgi Tenis kārtējo reizi nespēja savaldīt mēli.

— Būs pa vidu arīdzan kāds drellis gadījies.

— Kāpēc tev drellis tik traki vajadzīgs? — Zane sapīka.

Līze klusēja. Viņai arī likās, ka māte pārāk karo par dzimtas zara tīrību, bet iebilst nedomāja. Stipra goda doma deva spēku un pacietību, ļāva pārdzīvot grūtus laikus.

— Tāpat jau visi vienas mātes bērni vien esam, — viņa samierinoši atzina. — Kā pati stāstīji, māt, kad cirsta Lielleimaņu jaunā māja, par kalpu strādājis arīdzan kāds bajārdēls.

— Jā, tā jau nu tas bija, — Zane piekrita. — Arīdzan paši mēs tagadiņ ubagi vien esam.

Lai nu kā, centības gribu vecāmāte prata uzbudināt.

Kad Tenis, būdams divatā ar vecomāti, reiz lūkoja par vi­ņas radurakstu cilāšanas indevi pazobot, viņš saņēma bargu at­bildi.

— Cilvēks no lopiņa, dēliņ, ar to vien šķirams, ka zin, no ku­rienes nācis, kurp gājums, — Zane skarbi sacīja. — Paraug' muiž­kungus. Tiem jāatmin savi sentēvi vecās grāmatās. Kam tādu ne­vaid, atņem muižu. Ja mēs spētum savus vecos rakstus uzrādīt, kazi, visas muižas piederētos mums.

Tenis noklausījās vecāsmātes teiktajā ar pavērtu muti. Patie­si, taisnība. Šoreiz vecāmāte viņa spriešanas gribu "grauza vidū pušu".

Tomēr vislabāk Tenim patika vecāsmātes svinīgie pravieto­jumi, kurus gan viņa izteica gaužām reti, allaž piebilzdama, ka šajos mūžu laikos jābūt vēl rāmiem un godīgi jāstrādā.

Tenis pazina katru grumbu un rievu vecāsmātes sejā, katru balss skaņu. Viņa izskatījās sīksta kā ilgi ūdenī gulējusi sieksta. Pieres un zoda āda sakrokojusies, sačurnējusi un nomelnējusi, bet acis spīdēja kā divas degošas ogles, kad viņa teica savu pareģes pasaku:

— Kungus un vagarus agri vai vēlu paraus jods. Pielūko, lai uz to laiku tavi dēli un mazdēli ir sprauni un taisni, lai tavas mei­tas un mazmeitas staigā ar saules gaismu acīs.

— Vai es to pieredzēšu? — Tenis taujāja.

— Ne tu, ne tavi paša dēli to nepieredzēs, — skanēja skarba atbilde. — Tava un viņu daļa nest veco godu cauri mūžiem un laikiem, lai varētu augšā pacelties tad, kad Liktens liks doties debesu augstumos.

Tenis klausījās ar bijībā stingstošu sirdi.

— Tev mīļa vecāsmātes valoda? — Līze jautāja dēlam, redzē­dama dēla satraukumu.

Tenis par piekrišanu klusēdams māja ar galvu.

Vasara pagāja kā jau vasara. Tenis ar visu slimošanu bija kriet­ni pastiepies garumā un lūkoja pļaut sienu. Arkla turēšana gan vēl bija par grūtu.

Tomēr tagad viņi padarīja mazāk nekā citu gadu. Zane bija pārkāpusi savai lepnībai un klaušināja ciemos pēc kāda kaktiņa kalpu istabā, kur abas ar meitu un puiku varētu piemesties. Vēl vienu ziemu pārlaist mazajā, melnajā pirtiņā neviens nevēlējās.

Ja nu savārgst Līze, ko tad viņi te meža biezoknī iesāks? Kūtiņa un klētiņa arīdzan šķiebās un sēdās arvien zemāk. Dur­vīm nācās nocirst apakšu, lai tās varētu virināt. Tecēja jumts, pe­les izurbināja satrunējušās sienās caurumus. Pat vasaras vidū kakti smakoja pēc pelējuma un sēnēm.

Sivēnu topavasar viņas nepaņēma, toties aitu bija saaudzis vesels pulks. Izgājušo vasaru vilka pabaidītais teļš izaudzis par lielu teli, kuru gribot negribot nācās vest ciemos pie vērša.

Klaušināšana pēc kalpu kakta nevedās. Saimnieki dzīrās iz­tikt ar mazāku kalpu skaitu, jo katru dzīvu dvēseli muižkungs tūlīt ierakstīja grāmatā, novada stārasts tai uzlika nodevu. Nekas cits neatlika kā iet pie tā paša Ķeveru Bērtuļa un Barbaras.

— Nāciet droši, — Bērtulis mierināja. — Brīva kakta nav, to­ties uztaisīsim gar lielo sienu platu lāvu visiem trim. Būs silts, ūdens virsū netecēs, vilki pakšus neskrubinās un degunu bērnam nelaizīs.

Tenim Bērtulis gaužām patika. Tas tik bija jautrs vecis, nevis tāds kā vecāmāte — mūžam nopietna un norūpējusies.

— Dūksim vieta būs? — Tenis jautāja.

— Tas tev jāprasa Rūcim. Vai dos sev blakus vietu? Ja nedos, tad tev pašam no lubām Dūksim jāizcērt jauna būda, — Bērtulis atbildēja.

Kad uzkrita pirmais sniegs un radās ragavu ceļš, Ķeveru ļau­dis atbrauca pēc Zanes, Līzes un Teņa ar trīs ragavām. Vienās sakrāva tīnes, mucas, vērpšanas un aušanas kokus un ratus, kā arī lauka un meža darbu rīkus. Vezums iznāca tik liels, ka bija jāpabrīnās par bagātīgo mantību. Otrās ragavās salika maisus ar graudiem, vilnu, ozolzīlēm un citām dabas veltēm. Trešajās ve­da neizkultos miežus. Siens un salmi palika. Pēc tiem un citām palikušām mantām nosprieda atbraukt citreiz.

— Ak, vai! Ak, vai! — Zane bēdīgi pūta. — Mūža galā jāatstāj māja.

Tenis spriņģoja kā kumeļš. Kas tādam bēdas?

Ceļš nebija viegls. Jākuļas cauri brikšņiem un brūkstalām, pa šaurām meža takām, kur gadus piecpadsmit ar zirgu nebija braukts.

Govis labprāt gāja līdzi miežu vezumam, bet aitas tā vien tai­sījās sprukt atpakaļ. Jēriem sala kājas. Tie lēca pa trim, pa trim.

Šis brauciens Tenim palika atmiņā līdz mūža galam. Div­padsmit gadus viņš bija klausījies meža šalkas un putnu balsis, vērojis meža dzīvi, mācījies meža gudrības, apnicis vecāsmātes nostāstu par simtgadīgu koku rijām un lielbaļķu istabām, par nepārkliedzamiem tīrumiem, par astoņu zirgu steliņiem, divdes­mit govju staduliem un par jāņuguni augstā mastā Sauleskalna galā.

Braucot pāri Kugru kalnam tālumā kļuva redzama Briņķu muiža ar divstāvīgo kungu māju un augstu mietu sētu priekšā. Mājai bija glāžu logi. Uz jumta čurnēja divi sarkanīgi tupuļi.

— Nu? Ir ko brīnīties? — Bērtulis prasīja puikam.

— Kas tie par tupuļiem uz jumta? — Tenim paspruka jau­tājums.

— Ā! — Bērtulis pasmaidīja. — Tie ir kurteņi. Caurumi dū­miem, kad lejā kurina krāsnis.

— Kāpēc kungi gaisu silda?

— Viņiem daudz malkas, dūmi nepatīk, — Bērtulis paskaid­roja.

Tenis nogrima pārdomās. Pagāšziem pirtiņā viņam dūmi bija stipri kaitējuši. Gaužām nepatika arīdzan puspirksta biezais mellums uz sienas. Kazi, kad viņš izaugs liels, varbūt arī uztaisīs māju ar tādu sarkana māla kurteni uz jumta, lai nav dūmos un tvanumā jāsmok ne pašam, ne bērniem.

Ķeveri bija lielas mājas, bet ne tik lielas kā kādreiz Leimaņi. Saimnieces māte Sūre, kas Gata dēļ turēja Līzi gluži kā meitu, iepazīstināja citus kalpu gala iemītniekus ar jaunatnācējiem, tos pagodinot ar Zanei tīkamu valodu.

— Pieņemiet nu savā pulkā Lielleimaņu Zani ar meitu Līzi, mazdēlu Teni. Ceru, ka nenīdīsities.

— Kāda muiža mums jādala? — atsaucās sprigana vecenīte, muti čāpstinādama. — Lai samaksā dālderi un dzīvo veseli.

— Tu, Trīne, pamāci viņiem kas un kā.

— Pateikšu, pateikšu, ja dālderi samaksās.

— Trīne, nemāžojies, nodomās vēl, ka pa īstam. Izies pa pa­gastu valodas, ka Ķeveros cilvēkus dīrā ar dālderi.

Līze un Tenis smaidīja par pļāpīgās sievas valodu, bet Zane turējās nopietna. Viņa tikko bija nosaukta par Lielleimaņu Zani. Vienīgo pagasta Leimaņu pēdējā un vienīgā mantiniece nevarēja tak smaidīt par kalpa sievas jārībām.

Tenim acis spirdza uz saimnieces mātei līdzi ienākušajām viņas mazmeitām, kuru vārdus viņš zināja jau no citas reizes, kad ar māti bija atnācis vakarēt.

Tince bija gadu vecāka par Teni, Sauce — divus gadus jau­nāka. Abas žirgtas kā vāveres ar baltām matu kodaļām galvā.

Pirms gadiem četriem, kad Tenis pirmo reizi saskrējās ar mei­tenēm, viņi labu laiku viens otru paslepeni aplūkoja. Tad pēkšņi Tince iesaucās:

— Skrējām!

Visi trīs kopā aizauļoja no mājas kalniņa uz dīķi. Ar to pašu pazīšanās bija nodibināta. Meitenēm ap kājām plandījās gari brunči, kājās pastaliņas no dzelteni izmiecētas govs ādas. Tenim kājās bija brūnas lūku vīzes, cieti sapītas un novaskotas, ka ūdens negāja cauri. Saucei uz pieres krita īsa matu šķipsna. Tincei mati sasieti pītenī.

Kamēr māte un vecāmāte runāja ar Sūri un gājējiem, arī ta­gad Tenis izlavījās ārā kopā ar saimniekmeitām. Atskatījās uz jumta čukuru. Teica:

— Jums nav uz jumta kureņa?

— Kas tas? — Tince brīnījās.

— Dūmu tecis, — Tenis paskaidroja. — Lai istabā nekrātos dūmi.

Meitenes uz viņu raudzījās kā uz jocīgu, bet smiet nesmēja. Ko varēja zināt no meža puikas.

— Briņķu muižas mājai ir uz jumta. Vai jūs muižas māju ne­esat skatījušas? — Tenis noprasīja.

— Esam. Esam, — skanēja atbildes.

— Bunduku jumta čukurā redzējāt?

— Redzējām.

— Pa to nāk ārā dūmi.

— Nāk, — meitenes piekrita un vērās uz Teni ar atzinīgiem skatieniem.

Puikam tāda apbrīna bija pa prātam, bet zinātkāre vēl lielāka. Tāpēc viņš teica:

— Parādiet man savu riju!

Meitenes brīdi šaubījās. Taisnību sakot, viņām pašām savas rijas nebija. Tā tur lejiņā bija vectēva un tēva rija, kur strādāja saimes ļaudis.

— Vai to tur? — Tince jautāja.

— To pašu, — Tenis atbildēja.

Viņi visi trīs aizskrēja. Citi līdzīga vecuma kalpu bērni stāvēja pie klēts stūra un noskatījās. Līdzi neskrēja.

Skrējēji pa suņa caurumu ielīda rijā rāpus. Krāsns te bija divreiz platāka un augstāka nekā Gaiķu istabā, tikai neatradās plāna vidū, bet malā pie durvīm. Īstenībā tā bija vēl lielāka, no milzīgiem akmeņiem sakrauta, jo kurtuve atradās padziļā bedrē.

— Kāpēc uguns tik zemu? — Tenis taujāja.

— Tā vajaga, — pēkšņi ierunājās jaunākais meitēns Sauce un viegli pagrūda Teni. — Vai tu vari uzkāpt salmu gubā?

Viņa metās skriet pa salmu klājumu uz augšu. Tince un Tenis metās līdzi.

Tince pirmā tika augšā. Arī Tenis būtu uzrāpies, bet Sauce pieķērās viņam pie rokas un parāva atpakaļ. Abi nokrita salmos. Uz mirkli kritienā deguni saspiedās kopā, tad Tenim gar degunu nošļūca Sauces kuplais matu ērkulis. Brīdi viņi gulēja salmos un skatījās viens uz otru, izbrīnīti un pārsteigti par kaut ko mīļu un jocīgu.

Tenis dzīrās vēl aplūkot ārdus un piedarbu, bet Tince prātīgi atturēja un pamācīja:

— Tur tu tapsi melns kā velns. Kas tevi mazgās? Sievas tak tev vēl nav.

— Vēl tev sievas tak nav! — priecīga atkārtoja Sauce un sāka smieties.

Šie smiekli Tenim gāja pie sirds. Spirgti un mīļi kā mušķērāja dziesmiņa pavasarī. Tos viņam nācās atcerēties vēl daudzas rei­zes vēlākā dzīvē.

— Nāc! — teica Tince. — Parādīšu mūsu spriguļus.

Izrādījās, ka tie nebija lielie spriguļi, bet meitenēm īpaši taisīti

mazi sprigulīši gludos kātiņos.

— Jūs kuļat miežus? — Tenis brīnījās.

— Auzas, — Tince paskaidroja.

Kopš šīs pirmās reizes Tenis vairāk gāja kopā ar saimnieka meitenēm nekā ar sava vecuma kalpu bērniem.

Kalpa sievas aiz muguras trina mēles:

— Nūja, lielo Leimaņu Zanes mazdēls. Skrien mazajai saim­nieku Saucei līdzi. Kad būs pūrs jāskata, tad māte un tēvs attap­sies, kur šis pliks kā baznīcas žurka liekams.

— Nu, nesaki, nesaki, — iebilda otra. — Dēliešam acis kā spo­les un rokas kustīgas. Tāds kalpos ilgi nepaliks.

— Ar ko tad šis labāks? — pirmā strīdējās pretī. — Kurš bērns tad rokas tur klēpī?

— Cita kaula, cita kaula, — otrā palika pie sava. — Sprigans kā vāvere.

Nevar teikt, ka Tenis vairītos no kalpu bērniem. Viņš paspēja visu. Pēc smagās slimošanas pavasarī pusaudzis beidzot jutās pa īstam atkopies un spara pilns. Te viņš šūpoja birzītē Tinces un Sauces mazās māšeles — Malvu un Baibu, te kopā ar kalpa puikām skrēja aiz pakalnes pavingrināties ar akmeņu metamo, te ar mazo cirīti jau rūpīgi šķēla un plēsa lubas Dukša būdai vai skalus dedzināšanai.

Zane vēroja Teņa rosību, draudzēšanos ar Sauci un Tinci, klausījās sievu runās un apmierināta pie sevis sprieda: "Tā nu tas ir. Labietis paliek labietis. Bāz kaut maisā."

Vēl vairāk prieka vecaimātei un mātei Tenis sagādāja garajos ziemas vakaros, kad pie skala gaismas viss kalpa gals vērpa un adīja, šuva un lāpīja, pina grozus, vija auklas un virves.

Lai retāk būtu jāmaina skali, Tenis sprauda tos vienu otram galā, bet kad arī tas neapmierināja, uztaisīja divus skalu turētājus, kur uguns pārgāja no viena uz otru. Nu uguns viena skala vie­tā dega četru skalu garumā. Skala uzraugam iznāca mazāka uz- manīšana, varēja ilgāk noņemties ar savām lietām.

Vēl vairāk prieka savām lolotājām Tenis sagādāja, kad kal­pu galā ienāca Bērtulis un ar tēsli ņēmās darināt izkapšu, cirvju un grābekļu kātus. Ķeveru saimnieks bija gājis pasaulē, saticies ar dažādiem ļaudīm, kādu mēnesi īpaši mācījies pie handeļa jeb tirgotāja gan rēķināšanu, gan burtu zīmes.

— Cik ir divreiz pa četri? — viņš prasīja bērniem, kuri vēroja viņa darbu. — Kas pateiks?

Dažs skatījās griestos, cits lūkoja skaitīt uz pirkstiem, cits pro- vēja gudrību no deguna izurbināt, bet Tenis atbildēja ātri un bez šaubīšanās.

— Astoņi.

— Re, kāds makans! — Bērtulis pabrīnējās. — Cik ir divreiz pa astoņi?

— Sešpadsmit, — skanēja tikpat ātra atbilde.

— Vai tu traks! — Bērtulis uz viņu pārbaudoši palūkojās. — Kas tev to pateica?

Tenis izbijies raustīja plecus. Viņš nebija pārliecināts, vai pa­teiktais skaitlis ir pareizs. Ar zirņiem tā iznāca. Kazi, varbūt ar citu skaitāmo citādi.

— Vai tu pats to izrēķināji? — Bērtulis neatlaidās.

— Pats, — Tenis sacīja.

— Ej, Teni! — kāds puika iesaucās. — Ogles birst garām baļ­ļai. Māja nodegs!

Tenis aizskrēja pie skalu darba. Ogle bija mella, tā neko ne­varēja kaitēt. Viņš ogli iemeta ūdenī un sasprauda jaunus skalus.

Bija ienākusi arī Sauce un caur pieri uz viņu lūrēja.

— Līze," — Bērtulis uzrunāja Teņa māti. — Vai tu bērnam rēķinus samācīji?

— Nemācīju, — Līze atbildēja.

— Nu, puis, tu mani nebaidi, — Bērtulis jokoja. — Ja vēl pateiksi, cik ir divreiz pa sešpadsmit, es aiz brīna no bluķa no- velšos.

— Trīsdesmit divi, —Tenis priecīgi pavēstīja, jo bija sapratis, ka viņa rēķins pareizs.

— Ba, ba! -— Bērtulis māja ar abām rokām un gāzās no bluķa zemē. Slīmests un grābeklis nokrita skaidās.

Bērnu galā sacēlās varenas gaviles un priecīga lēkāšana. At­skanēja saucieni:

-—Tenis nogāza saimnieku! Lailā!

Visi zināja, ka Bērtulis joko.

Sauce nesaprata, vai smieties citiem līdzi, vai raudāt. Kaut arī tētis jokoja, tas tomēr bija viņas labais tētis.

Viņa draudīgi pacēla dūrīti pret Teni, kas jau steidzās pie sa­va upura sniegt palīdzību.

— Tā, tā! — Bērtulis viņu uzslavēja. — Labi, ka palīdzi pie­celties!

Visi bērni tūlīt saklupa Bērtulim apkārt, lai celtu augšā. Sauce gadījās Tenim blakus.

— Tu, Teni, esi liels palaidnis, — viņa dusmīgi čukstēja drau­gam ausī.

— Esmu palaidnis, — Tenis piekrita un bēdīgi piebilda. — Pats nezinu, kas no manis iznāks. Varbūt zirgu zaglis.

— Nē, nē! — Sauce satraukti purināja galvu.

Kad Bērtulis bija atžirbis no "ģīboņa" un varēja atkal prātīgi runāt, ātri noskaidrojās, ka Tenis nezina šādus tādus vienkāršus rēķinus. Piemēram, cik ir divreiz pa pieci. Protams, viņš ātri ap­ķēra, bet tūlīt atbildēt nevarēja.

Bērtulis izrādījās varens skolotājs. Ar skaliem un grābekļa za­riem skaitīdami, reizinādami un dalīdami bērni vieglā rotaļā un jokos iemācījās visas galvenās rēķināšanas gudrības.

Bērtulis, uz lubas ar ogli rakstīdams, iemācīja bērniem arī pa­reizos skaitļu pierakstus.

Viņu varētu apskaust daudzi vēlāko laiku skolotāji, jo bērnus pēc tam pārņēma īsts rēķināšanas trakums. Visas malas tika aprakstītas ar skaitļiem, rēķiniem un burtiem, ka saimniecei ne­kas cits neatlika kā piedraudēt ar žagariem, ja pašmācības vien­reiz nebeigsies.

Gadus trīsdesmit vēlāk daži no šiem Ķeveru mājas trakajiem rēķinātājiem un baļķu aprakstītājiem aizbēga uz Kurzemes her­coga Jēkaba kuģu būvētavām. Tur viņi pārsteidza pieredzēju­šus vācu un holandiešu meistarus ar savu attapību un rēķinu prasmi.

Tādā iznākumā stipra vaina bija Ķeveru Bērtuļa toziem pa jokam taisītajai rēķinu un attapības sacīkstei starp bērniem kalpu gala lielajā istabā.

Savu prasmi neviens no viņiem vēlāk neslēpa. Lika lietā un mācīja citus.

Bērtulis zināja atbildēt arī uz tādiem Teņa jautājumiem, ku­rus neprata izskaidrot māte un vecāmāte.

— Jau pirms simt gadiem kāds spānīzeru kuģis apbraucis zemei apkārt, —Bērtulis stāstīja. — Braucis ne pa malu. Zēģelējis uz priekšu pāri malai un tur cauri pa apakšu ticis atpakaļ. Visur ūdens un zeme tāda pati kā te. Visa zeme esot liela liela apaļa lode, brīvi lidinoties gaisā, nekur nepiemezdamās, kā gaisā uz­mests akmens. Saule un Mēness, kā redzat, — viņš paskaidro­ja, — arīdzan ir apaļas un lielas lodes, kas karājas gaisā tālu tālu no mums.

Tenis lūkoja saprast tādu visas pasaules lidināšanos, bet gal­va neklausīja. Bērtulis atzinās, ka arī viņam esot grūti to apķert, bet vīrs, kas to stāstījis, bijis vecs, gudrs jūrā braucējs, kas jaunībā brīnījies, kāpēc kuģis, iziedams jūrā, pazūd it kā aiz kalna. Beigās paši mastu gali paliek redzami, līdz arīdzan tie nogrimst jūrā gluži kā aiz pasaules malas.

Pavasara pusē saimniecei Barbarai atskrēja dēls. Bērtulis par to bija varen priecīgs, ka Tenim sametās vai skaudība un greiz­sirdība.

Kad Barbara uz brītiņu iedeva Zanei paturēt mazuli, vecāmāte paplikšķināja tam pa dibenu un sacīja:

— Spēka zāle! Spēka zāle! Audz lāča stiprumā, čūskas viltībā, kadiķa sīkstumā!

Tenis brīnījās, kā tādam mazam var novēlēt lāča stiprumu. Vai no tāda maza kamoliņa jebkad var iznākt tēvainis, kas mērotos ar lāci.

To viņš atcerējās pēc dažiem gadiem, kad mazais Jānītis kā pelēks kamols vēlās viņam līdzi uz ganiem un bija aumaļ priecīgs, ka aitubars no viņa bēga.

Pamazām vien šaisaulē notika brīnumu lietas. Ari viņš pats bija kļuvis raženāks un izstiepies garumā.