Vilkaču sila līdumnieks

10.Sākums

Pa ceļam uz mājām Zane iztaujāja Teni. — Kura tad ir tā slepeni ieskatītā?

— Nav nekā slepena, — skanēja atbilde.

— Ja nav slepena, tad pasaki.

— Kāds tev no tā labums?

— Varbūt varu palīdzēt. Tenis klusēja.

— Agrāk tu ar Sauci kopā gāji, — Zane minēja.

Tenis klusēja.

— Varbūt patiesi Hannā ieskatījies? Dzīvē visādi gadās. Tenis klusēja.

— Tev patiesi galva sagriezusies, — Zane kļuva pikta.

— Jā. Sagriezusies, — Tenis piekrita. Un piebilda: — Atceries, ka par līdumu kungs pieteica nepļāpāt.

— Par tavu ieskatīto runāt drīkstu? — Zane pikti prasīja.

— Vecomāt! — Tenis sašutis iesaucās. — Kāds es tev liedzējs! Kungam apsolītais jāpilda.

— Kungs teica tev sievu dabūt. Lika man palīdzēt.

— Tu nekā nevari palīdzēt, — Tenis teica niknā balsī un, saķēris seju plaukstās, apsēdās ceļmalā.

Vecāmāte arīdzan apsēdās, bet nespēja rimties.

— Vai Dieviņ! Vai viņa nomira? Neesmu dzirdējusi, ka jauna meita mūsu kunga daļā būtu aizgājusi veļu valstībā. Kā tad ir?

— Vēl ļaunāk nekā nomirusi, — Tenis izmeta.

— Ļaunāk? — vecāmāte brīnījās. — Kā tas var būt? Vai tapusi par kroga padauzu? Ko? Runā tač reiz, ka tevi nelabais!

— Vecomāt, — Tenis sabijās. — Vai tu mani nolādi? Šoreiz klusēja Zane.

— Viņa mani nicina, — Tenis beidzot atzinās. Zane izbrīnīta palūkojās uz mazdēlu.

— Kā tevi, staltu puisi, var nicināt?

— Var, — Tenis palika pie sava.

— Ko ta viņa dara?

— Nosauca mani par vilkati un par muļķi…

— Nu, dēliņ, tā tik tāda ķīvēšanās.

— Nosauca par pļēguru…

— Tas gan ļaunāk, — Zane piekrita. — Vai tad tu nebiji dzē­ris?

— Biju.

— Tad jau tā balta patiesība. Tenis klusēja.

— Vai tik vien tā naida? — Zane taujāja.

— Viņa ir saimniekmeita un grib saimniekdēlu. Kā jau dzies­mā teikts: "Ar, kalpiņ, pura malu, ņem kalpiņa līgaviņu."

— Hm, — Zane sacīja. — Tad jau būs tā pati mūsu Saucīte. Dzirdēju, ka viņa to dziesmiņu dzied… Kāpēc tad jūs saplēsāties? Vai kāds palīdzēja?

— Tince palīdzēja.

— Ha! — Zane sacīja. — Varbūt viņa pati bija uz tevi cerē­jusi?

— Uz mani? — Tenis brīnījās. — Vecākā saimniekmeita cerē uz kalpa puisi bez tēva?

— Kāds tur brīnums, — Zane apstiprināja. — Viņi tak zin, kādu ļaužu tavs nākums. Viņu celms daudz- mazāks par mū­sējo.

— Vecmāmiņ, — Tenis mīlīgi sacīja, jo viņam kļuva vecās­mātes žēl. — Ko līdz lielas runas, ja mēs esam nabagi. Kalpi. Ij bez kārtīga kaktiņa saimes istabā.

— Dēliņ, — vecāmāte atbildēja. — Tās nav tikai lielas ru­nas. Tā ir patiesība. Kam vecāki reiz tikuši, tam bērni un bērnu bērni tādi būs. Vai Bērtulis nesaprot, ka dārgāks par sidrabu ir gods. Mantu var siriķi nopostīt un nolaupīt. Goda stāja nav atņe­mama.

— Bērtulis varbūt to saprot,— Tenis piekrita.

— Saucīte arīdzan saprot, — Zane mierināja.

— Vai tu taisies viņu lūgties manā vietā? — Tenis atkal iekar­sa. — Nepazemo mani!

— Dēliņ, nebūs labi, ja tu pārāk pazemosi arī savu nākamo sievu. Sievas gods būs tavs gods. Trīs arklu sētas saimniecei jābūt ar stāju.

— Vecomāt, tu man galīgi sajauc galvu, — Tenis žēlojās. — Nekādu trīs arklu nav, ir brikšņa. Nejauc galvu!

— Ej nu ej, — vecāmāte brīnējās. — Man likās, ka tu taisies sajaukt manu veco galvu.

Kad viņi pārnāca, protams, visi gribēja uzzināt, kā muižā gājis.

—- Nezinu, nezinu, ka tas beigsies, — Zane vaimanāja. — Dzen mūs uz mežu. Ķeveros esot pārāk daudz ļaužu, tāpēc lie­las nodevas un klaušas. Nevar kungu saprast, ko viņš īsti grib. Lika Tenim steidzīgi meklēt sievu, bet paša meita Hanna prasa, vai Tenis viņu mīlot.

— Ko ta' Tenis atbildēja, — Trīne ziņkārojās.

— Ko ta' atbildēja, — Zane plātīja rokas. — Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

— Ko kungs? — Trīne nerimās.

— Kungs teica, ka Tenis esot vērīgs. Viņš uz Teni cerot. No­prasīja vēl, vai Tenis no Vilkača nebaidoties. Kad Tenis atbildēja, ka nebaidās, tapa priecīgs.

— Varbūt patiesi Hanna Teni ieskatījusi, — Trīne sprieda. — Pirms gadiem trīsdesmit Gulbinas pusē kungs apņēma kalponi. Tu nāc no latviešu lielļaužiem, tie jau reizēm radojas ar vāciešiem.

— Ej nu ej, — Zane atmeta ar roku. — Tādas tās lietas neiz­skatījās. Jaunais kungs noprasīja, kādus Tenis amatus prot.

Zane patiešām pierādīja, ka ir seno lielļaužu meita. Runāja patiesību, bet tik veikli salika stāstāmo, ka par sarunu muižā maz ko varēja saprast.

Tenis staigāja satraukts un drūms. Viņam vai tūlīt gribējās skriet uz mežu. Diemžēl nāca vakars. Nākošā dienā iecerēta mēslu izvešana no cūku un aitu aizgaldiem. Ziemā kūti tīrīja tikai govju galā, kad lopus izveda pagalmā, bet aizgaldas jātīra vasarā, kad cūkas un aitas iespējams sadzīt dārziņos.

No rīta Tenis iegāja saimnieku galā prasīt brīvu dienu un pie reizes lūkot parunāties ar Sauci.

Neizdevās ne viens, ne otrs. Bērtulis bija aizgājis pie zirgiem, bet Sauce paskrēja viņam garām ar saraudātām acīm.

— Kāpēc Sauce raud? — Tenis vaicāja viņas mātei, kas slaucīja nama grīdu.

— Nezinu, kāds kukainis atkal iekodis, — Barbara dusmīgi atbildēja. — Man jau nesaka. Ej, prasi pats. — Tad pajautāja Te­nim: — Kā muižā gāja?

— Labi, — Tenis atbildēja.

— Ko tad tu tāds sadrūvējies?

— Tāpat vien.

— Aiz labas dzīves? — Barbara pasmīnēja.

— Aiz labas dzīves, — Tenis piekrita un laidās projām.

Sauce pie suņu būdām glaudīja Dūksi un kaut ko viņam sa­cīja. Diemžēl Tenis nedzirdēja.

Ieraudzījusi nākam Teni, piecēlās un devās projām uz rijas pusi.

— Sauce! — Tenis uzrunāja.

Gājējas soļi tikai paātrinājās.

— Sauce, pagaidi! Vai tu nedzirdi?

Nekas nelīdzēja.

Tenis pieskrēja un saķēra viņu aiz rokas. Viņa skatījās uz otru pusi, nerādīja seju.

— Kāpēc tu raudi? — Tenis jautāja.

— Kāda tev daļa? — skanēja atbilde.

— Sauce, es gribu tev kaut ko pastāstīt.

— Es jau zinu, — Sauce sacīja.

— Ko tu zini?

— Visu.

— Tu nekā nezini! — Tenis sadusmojās. — Tu, daiļā saim­niekmeita, gribi mani kājām mīt? Pat parunāt neatļaujies, esi par lepnu. Pēc desmit gadiem tu rūgti nožēlosi, ka esi mani nici­nājusi.

Sauce pirmo reizi pagriezās pret Teni, skatījās viņam sejā ar sasārtušām acīm.

— Kājām mīt? Nicinājusi? — Viņa brīnīdamās pētīja Teņa vaigu. Tad sacīja: — Tu to dari ar mani. Ej pie savas Hannas! Es visu zinu! Tince man izstāstīja. Trīne apliecināja. Es visu zinu!

— Tu nekā nezini! — Tenis kliedza.

— Zinu, — Sauce palika pie sava.

— Es Hannu negribu. Viņa smējās par mani. Man esi vaja­dzīga tu. Bez tevis es nonīkšu. Smejies, ja gribi. Nu tu to zini. Smejies!

Sauce tiešām sāka smieties. Smējās un birdināja asaras. Viņas smiekli nebija izsmejoši, bet līksmi. Tenis viņu turēja aiz rokas un skatījās kā apburts.

Pēc izsmiešanās viņa uz Teni palūkojās ar pavisam citādām acīm. Šķelmīgi pasmaidīja un teica:

— Dažam puisim meitu vajagot tikai uz vienu nakti. Pēc tam viņš ne par savu nonīkšanu, ne par citu vairs nerunājot.

— Sauce, tu man esi vajadzīga visam mūžam! — Tenis dedzīgi apliecināja.

— Vai par to tu gribēji man stāstīt?

— Arī par to. Galvenais tomēr cits.

— Nu?

Tenis nezināja, kā iesākt. Galu galā viņš Saucei varēja piedā­vāt tikai smagu mežaina darbu uz daudziem gadiem bez nevie­nas brīvas dienas. Viņas pirksti paliks tādi paši mezglaini kā viņa mātei no izkapts, grābekļa, cirvja un čāča ragu turēšanas. Dzīve būs meža dziļumā, pus dienas gājuma tālumā.

— Man žēl tevis, — beidzot viņš iesāka. — Tur būs daudz smaga darba. Varbūt, patiesi, tev labāk iziet pie kāda saimniekdēla, kam iekopta sēta.

Sauce pasmaidīja.

— Nav tik daudz saimniekdēlu, kam krīt mājas, lai varētu izprecināt visas saimniekmeitas, — viņa sacīja.

— Tev jau atrastos, — Tenis skumji sacīja. — Tu esi daiļa.

— Neatrastos, — Sauce atmeta ar roku. — Stāsti!

Viņi iegāja rijā, lai citi saimes ļaudis nesāk brīnīties par viņu garo runu.

Tenis stāstīja par saviem nodomiem daudzu gadu garumā. Iedomu acīm skatīja jau plašos tīrumus un pļavas, no resniem baļķiem celtas rijas, kūtis, pūnes un klētis. Strauta malā pirti ar šķeltu baļķēnu grīdu, ar glāžu logiem kā muižas mājā.

Par laimi viņš saimes istabā bija klausījies ļaužu runas un mācījies, strādājot prātīgā Sauces tēva saimniecībā, daudz ko apguvis. Zināja, kā mucas test un stīpot, kā ragavu slieces, ratu riteņus un zirgu lokus liekt. Bijuši tikai darba rīki. Druvis savā laikā bija viņu iemācījis ne tikai akmeņu metekli darināt, bet arī namdaru gudrības: sienas baļķu cirtuma iezīmēšanu, baļķu celšanas stampu un beidzot arī lielo spāru uzsliešanas gudrību.

Sauce klausījās Teņa stāstā kā brīnumpasakā. Viņš bija iece­rējis pat kalpu un bandinieku mājas. Purva malā lielu siena kau­džu vietas ar lubu jumtiem. Stalli septiņiem zirgiem… Visu jau nevarēja ne iedomāt, ne saklausīt.

No Teņa rāmā un iedrošinošā stāstījuma Sauci pārņēma brī­numains miers. Viņa aizvēra acis, lai labāk iztēlotos nākošās meža lielsaimniecības aprises. Brīdi tā gulēja, salmos atlaidusies, līdz viņu pārņēma miegs. Nogurdinošā iepriekšējā nakts, kad viņa pārdzīvoja izmisīgas sirdssāpes par iespējamo Teņa sapīšanos ar trakulīgo muižkunga meitu, prasīja savu. Viņa aizmiga.

Tenis, nometies viņas priekšā ceļos, runāja un runāja, kamēr pamanīja, ka meita vairs ne dzird, ne jūt.

Nobijās. Pieliecās un pārliecinājās, ka dvašo. Nezināja, ko iesākt. Pašam miegs nenāca. Prāts bija prieka pilns par Sauces atgriešanos, par priekšā stāvošo nākotnes ceļu; jutās kā aprei­bis, kā desmit alus kausus izdzēris. Šis reibums būs bez mielēm, veselīgs un ilgs līdz pat mūža galam.

Lai Sauci netraucētu, viņš atlaidās guļus patālāk no viņas, salmu čupas otrā malā. Salmi bija vēl saglabājuši rudens smaržas. Tās likās kā sveiciens no viņa dzīves nākamiem raženiem rudeņiem.

Bija jūtama arī kūts mēslu smaka no garām braucošiem mēslu ratiem. Mēslu rausēji sen jau strādāja. Tur bija jābūt arī viņiem. Saucei — uz lauka, lai čupas izārdītu, Tenim — kūtī pie kraušanas.

Pēkšņi sākās skaļākas sarunas. Acīmredzot aitu daļa bija iz­tīrīta, nu vezumi brauca uz cūku galu, tāpēc darbinieki bija iznā­kuši pagalmā.

— Vai Sauce uz tīruma? — jautāja Barbara.

— Nav manīta, — skanēja atbilde.

— Kur Tenis? — jautāja kalpa puisis.

Par atbildi cits noskandēja nerātna pantiņa sākumu:

Kur, pelīte, tu tecēji Saulainā rītiņā…

— Bērtul, — Barbara vērsās pie vīra. — Vai tu nepamanīji, ka divu darbinieku trūkst?

— Sieviņ, — Bērtulis prātīgi atbildēja, — man ar skaitīšanu tā pašvaki iet.

Pulkā atskanēja atzinīgi smiekli. Kāds dziedādams nodziedāja:

Došu, došu smukpuisītim, Kaut nebiju solījusi: Došu savu ezeriņu Kumeliņu peldināt.

— Kur viņi ir? — Barbara klusi jautāja.

— Rijā, — kāds vēl klusāk atbildēja.

Tenis aizvēra acis. Izlikās par aizmigušu.

Barbara atvēra durvis un lēnām nāca tuvāk. Tenim sirds ka­la kā dzenis. No šī mirkļa bija atkarīgs, vai Barbara viņam būs sievasmāte, vai nebūs.

Soļi bija apstājušies. Valdīja klusums. Tenis nevarēja ilgāk aizturēt elpu, smagi izdvesa. Aizmigušais tak elpot drīkstēja.

— Nabaga bērni! —- pēkšņi atskanēja Barbaras čuksts. — Kā viņi viens dēļ otra nomocījušies!

Tad atkal brīdi valdīja klusums. Bet pēc tam valdonīga balss:

— Sauce, kas ar tevi? Citas meitas pusi tīruma noklājušas, tu guli.

Sauce pieleca sēdus.

— Kur Tenis?

— Re, tepat jau guļ, — Barbara nicīgi izmeta.

— Vai! — Sauce atviegloti izdvesa.

— Vai jūs abi reizē savārguši?

— Abi savārguši, — Sauce piekrita.

— Tu, Sauce, par savu slinkumu pusdienlaikā izravēsi divas rāceņu vagas mazajā purviņā, — Barbara bargi rīkoja.

— Tev, Teni, puspods rudzu tiks atskaitīts rudenī.

— Mām, Teni rīko tēvis, — Sauce aizstāvēja.

— Ko tāds var rīkot, ja nesaskaita, ka divu darbinieku trūkst, —Barbara skarbi teica. —Rīt ir muižas klaušu diena. Kas papuvi ars, ja visi gulšņās? Notīrāt viens otru no salmiem un pie darba!

To teikusi, viņa izgāja no rijas cienīgā saimnieces solī.

Tenis un Sauce izpildīja mātes rīkojumu — notīrīja viens otru. Tikai tad, kad abi it kā neviļus sakļāvās kopā, nolikuši gal­vas viens uz otra pleca, viņi saprata, cik šis rīkojums bija gudrs un viņiem labvēlīgs.

Tā viņi stāvēja labu laiku. No otra cilvēka tuvuma nāca visi labumi, kādi vien pasaulē varēja būt, cits viss bija sīkumi.

Pusdienlaikā rāceņu vagas viņi ravēja kopā. Izravēja pavisam piecas. Kad Sauces māte vēlāk par to brīnījās, Sauce atjokoja:

-—Es tāpat kā tēvis, ne visai labi protu skaitīt.

Lūk, tā sagājās kopā kalpa puisis ar skaistāko saimniekmeitu Sauci no Ķeveriem.

Derības dzēra ne pārlieku bramanīgas. Tenim bija žēl katra lieki nokavēta brītiņa un katra lieki izdota graša.

Jau tā naudas izgāja daudz. Felsbergs pastāvēja uz to, lai jau­nais pāris pierakstās baznīcas grāmatā un saņem mācītāja svētību. Tur nācās braukt pa divi lāgi un maksāt divus vērdiņus.

Zane klusi čukstēja Tenim:

— Esi mierīgs, dēliņ, man tīnes dibenā vēl ir divi kalpi, četri zirgi, sešas govis un visi vajadzīgie rīki un aizjūgi. Tikai nevie­nam vēl to nesaki. Gan pienāks laiks.

— Tas lai paliek maniem dēliem un meitām pūra tiesai, — Tenis atbildēja.

— Paldies, dēliņ! — Zane nopriecājās. Un piebilda: — Tagad tev pūrā došu vienu govi un vienu zirgu. Ja vajadzēs — kādu amatu rīku.

Kāzās kaimiņpuiši dziedāja:

Kam, pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu. Kam, meitiņa, tu tik ilgi Pret to puisi šlampājies.

Tas, protams, bija netaisnīgi dziedāts, bet Sauce jutās tik lai­mīga, ka par to nebēdāja, smaidīja.

Citas dziesmas skanēja mazāk cietsirdīgi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem pagasta daiļaviņu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav kalponēs? Ņemi sievu saimniekos.

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Vai, dieviņ, kalpa dēls! Vai ragainas nepaņēmi?

— Paņēma! Paņēma! — kāzinieki kliedza. — Citas jau viņam nedotu, tikai ragaino deva. Citi dziedāja tālāk:

Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

— Lūkoja darbā, lūkoja. Piecas rāceņu vagas kopā izravēja, — puiši sauca.

Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas. Mātes meitas laiskas bija Tup uz vāļās aizkrāsnē.

— Ne aizkrāsnē. Rijā! Abi divi rijā tupēja! — skanēja saucieni un smiekli.

Tenis vasarā trīs reizes bija izstaigājis Vilkaču silu līdz pat Dziļūdenim, meklēdams sev pirmās apmetnes vietu. Vienreiz kopā ar Sauci.

Melnās sērgas lauki joprojām šķita daira vieta, tāpēc viņi tiem gāja ar līkumu.

Pats grūtākais bija atrast ceļu retākās meža audzēs, pa kurām varētu izlauzties cauri ar siena, sēklas un darbarīku vezumiem.

Mantu vešanai derēja tikai ragavu ceļš. To vajadzēja nospraust vasarā, kad varēja redzēt, kur drošs pamats, tāpēc iedams pa var­būtējo ceļa vietu, Tenis aizlauza zarus. Lai ziemā tie ar nokaltušo lapu vīkšķi labi būtu redzami.

Mājas vietu Tenis jau bija izvēlējies. Tas bija nolaidens līdze­nums uz Dziļūdeņa pusi, kuru vietām šķērsoja nelieli paugurīši un tērcītes. Vienu tā daļu aizņēma alkšņi, blīgznas, dažs rets bērzs un egles. Tur varēja taisīt vienlaidus tīrumus līdz pat purva malai.

Vakaru pusē šalca varenu egļu mežs. Tā malā Tenis bija iece­rējis celt mājas. Vispirms pirtiņu pie avota urgas —simt soļus uz meža pusi. Tur sākumā viņi varētu mitināties, tāpēc pirts tika iecerēta pietiekoši liela un ar glāžu logu. Vēlāk, kad augtu saime, nenāktos cirst jaunu, pietiktu sestdienās visiem vietas uz lāvas. Tenis domāja par nākotni.

Saucei patika sīkstrautiņa krasts: pietiekoši augsts, lai to aiz- dambētu un izveidotu skaidra ūdeņa dīķi. Ķeveros dīķis allaž saziedēja un saglumēja. Te visam jābūt tādam pašam vai labākam nekā tēva mājās.

— Rija būs augstāk. Laidars lejāk, — Tenis skaidroja. — Pūne otrā paugurā. Klēts un istaba — te.

Sauce lūkojās gan tur, gan tur. Gaidāmie darbi viņai šķita kā skaista rotaļa. Līdz šim visu darāmo bija nosacījuši vecāki. Nu viņa varēs lemt kopā ar Teni, taisīt savu pasauli.

Sauce, ar plaukstām smeļot ūdeni, padzērās no strautiņa.

— Tas ir ūdens no Vilkača avota, — Tenis paskaidroja.

— Kas no tā? — Sauce brīnījās.

— Tukšu nedrīkst izdzert.

— Es domāju, ka no dzeršanas kļūšu par vilkaču.

— Tu jau esi vilkača, — Tenis ķircināja.

— Se, dzer tu arīdzan, — Sauce sniedza plaukstas Tenim.

Tenis izdzēra riekšavu tukšu un tūlīt sagrāba Sauci ap vidu.

— Tagad esmu īsts vilkatis. Tūlīt tevi apēdīšu.

— Tu to nevari, jo es esmu vilkača.

Viņi brīdi cīkstējās, ar pieskārieniem viens otru glāstīdami. Tad Sauce bažīgi palūkojās meža tālumā.

— Ja nu pa īstam parādās Vilkatis? Ko mēs teiksim?

— Sveicināsim, — Tenis atmeta.

— Kādiem vārdiem?

— Sveiks, labais meža vīrs! Nākam tev palīgos.

— Viņš prasīs, vai mēs esam saderēti? Ko tad atbildēsim?

— Sacīsim patiesību.

— Ka neesam saderēti?

— Mjā.

— Viņš kā brīvu meitu sakamps mani un nesīs projām.

Tāpēc viņi izlēma, ka derībām jānotiek pēc iespējas ātrāk.

Nu, kāzu dienā viņi šo sarunu un dauzīšanos atminējās. Abi

sasmaidījās.

Pirmais pats galvenais solis nu bija sperts: viņi kļuvuši par vīru un sievu. Gan Līze, gan Barbara un Bērtulis bija apmieri­nāti. Sevišķi priecīga bija vecā Zane.

Līzi baidīja līdumnieka smagais darbs. Viņa labi zināja, ko nozīmē būt vienai puslīdz iekoptā sētā, kādi toreiz bija Gaiķi, tomēr tālums no citiem ļaudīm un smagais arāja, pļāvēja un mal­kas cirtēja darbs spieda sirdi.

Zane viņu mierināja:

— Būs tak divi — vīrs un sieva.

— Nāks pādīte un sapīs rokas, — Līze bēdājās.

— Uja! — Zane viņu apsauca. — Bērniņš dod trīskāršu spēku strādāt. Vai tu to nematīji?

— Nematīju.

— Nūja, tev bija citādi. Saucei vīrs būs pie sāna, kad galvā kāps dzīvības trakums. Es zinu ij to, ij to. Tā vai tā, darbs allaž nāk par labu.

— Pārlieks darbs nomāc, — Līze iebilda.

— Uja! — Zane nebija pārrunājama. — Kas tas par cilvēku, kuru darbs var nomākt? Tikušam darbs dara prieku. Druvā eimu, druvā teku, druvā man lieli prieki. Vai tad tā nav patiesība? Kam galvā plenderība, tam gan darbs mokas sagādā. Ne Tenis, ne Sauce tādi nav.

11.