Vilkaču sila līdumnieks

4.Mežvidus brīnums diendusas laikā

No laika gala zināms, ka nav labi iet vienam dziļi mežā karstā vasaras dienvidū. Tad no egļu klusās šalkoņas, tvanlga ziedu smārda un žilbīgās saules svelmes cilvēkam ap­reibst galva un rādās murgu ainas, kas dažkārt pārtop miglainā īstenībā, atstājot pēdas visā cilvēka turpmākajā dzīvē.

Vēl bīstamāk tādā laikā staigāt pa vēri, kur kādreiz ļaunā nāvē miruši cilvēki.

Kopš melnās sērgas laikiem bija pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Gaiķu saimniekmāju bija izlaupījuši un nodedzinājuši sveši karakalpi. Labi, ka saimniekmeitas bija jau agrāk izprecētas. Pie vienas no tām drīz aizgāja vecumu pavadīt Sūre un Bērtulis.

Lai gan melnā sērga ne lielos, ne mazos Gaiķus, kur mita vaļinieces, nebija skārusi, āra ļaudis labprāt nenāca uz Gaiķiem strādāt. Melnās sērgas lauki no tejienes bija tikpat kā ar roku aizsniedzami. Kāds bērns vai lops varēja ieklīst sērgas perēklī, tad visiem gals klāt.

Runāja arīdzan, ka rudens naktīs vecajā Gaiķu rijā miroņi ļauni spokojoties, ne tā kā Debestēva dārzos aizgājušie velēnu gariņi. Miroņi nākot ar šaušalīgiem vaidiem, gārdzieniem un zobu klabināšanu. Ja pēc tāda mirkļa cilvēks spējot vēl palikt savā prātā, tad esot jāpriecājas kā bērnam.

Zane un Līze arī labprāt būtu gājušas projām, bet viņām ne­bija, kur iet. Vaļinieku veco kambari un citas ēkas Sūre bija bez maksas nodevusi viņu rīcībā, tāpēc te viņas jutās kā savās mājās, pašas sev noteicējas. Nevienam pa kājām nemaisījās. Zanei galvā joprojām bija saimnieces gars un vaigā lielļauža stāja, lai gan viņa

no aršanas un citiem smagiem darbiem bija krietni salikusi un samelnējusi.

Pēc melnās sērgas gada, kad nāves izkapts bija nopļāvusi vai visus jaunākos vīriešus, Līzei nebija cerību atrast piemērotu pre­cinieku. Iziešanu pie kalpa puiša Zane nevarēja ne iedomāties, teicās to nepārdzīvot, aiziešot kapā.

Līze, protams, māti kapā dzīt negribēja.

Viņas abas cītīgi gaidīja atgriežamies Gaiķu Gati. Kamēr ne­bija skaidras vēsts, ka viņš būtu miris, gan māte, gan meita cerēja uz brīnumu.

Līze reizēm iztēlojās, ka Gatis pārnāk mājās kā cienījams po­ļu pans vai uzkalpojies par kara kalpu vecāko. Ko viņa tad Gatim teiktu, ja būtu izgājusi pie cita?

Reizēm šķita, ka viņas uzticība ir kā zelta pavediens, kas pāri tālumiem palīdz Gatim pārvarēt visas likstas un atgriezties mājās dzīvam un veselam.

Kad māte nopūtās, Zane saprata, ka viņa necer meitas iecerēto sagaidīt, domā, ka puiša kauliņi sen jau smilšu piebiruši.

Skaidrības brīžos arī Līzei šķita, ka Gatis nav dzīvs.

Kad jaunajam vācu kungam Gotfrīdam Felsbergam muižā dzēra kāzas, Gotfrīds atrada brītiņu, lai Līzei pateiktu, ka Gatis ar zobenu bijis smagi savainots plecā, tāpēc centies poļus atrunāt no viņa aizvešanas, bet poļi ietiepušies uz savu.

Atminoties to briesmīgo dienu, Līze bieži raudāja, meklēja savu vainu. Kā viņa tobrīd varēja tik ātri aizbraukt, atstādama Gati vienu briesmās? Varbūt vajadzēja pasisto laupītāju vest līdzi uz mežu, vēlāk apmainīt pret Gati. Runāja, ka tā reizēm naid­nieki mijot savus dreļļus.

Lai kā viņa bēdājās, raudāja un sevi nosodīja, nekas nemai­nījās. Tāpat nekas nemainījās, ja viņa kļuva bezbēdīga un sāka dziedāt. Vienīgi mātes vaigs tad kļuva drusku gaišāks.

Vienā tādā reizē Zanei paspruka vārdi, kas Līzei pašai bija vairākkārt mocījuši prātu.

— Būtu Gatis agrāk paņēmis tavu vainadziņu, tagad viņa dēls jau varētu pie arkla radināties.

Līze nemācēja neko atbildēt. Saprata, ka mātei visvairāk sūrst doma par leimaņu dzimtas galu, par veco lielļaužu teikas bei­gām, par tām nākamām dienām, kur viņām abām nespīdēja ne mazākais savas dzimtas dzīvības stariņš. Redzama tikai nebeidza­ma nāves tumsa.

— Gatis tevi žēloja? — māte jautāja. — Neuzstāja?

— Uzstāja, — Līze atbildēja.

— Tu turēji godu?

— Turēju godu.

— Jaunai meitai tas piedien, — māte teica un nopūtās.

— Vai vecai nepiedien? — Līze prasīja.

Māte neko neatbildēja.

Tā gāja gads pēc gada. Muiža no viņām tikpat kā neko ne­prasīja — gadā divas aitas un divas markas sudraba. Lai gan Za­nei vēl krājumā turējās bijušās godības nauda, kā arī sudraba sak­tas, piekariņi un matu stīpas, viņas dzīvoja taupīgi, vezdamas uz rudens tirgu audumus, adījumus, ādas un jērus. Ja gadījās labs bišu gads, veda arī medu un vasku.

Dravis, uz Līzi cerēdams, bija iemācījis viņai visas dravenieka gudrības, arī dzeiņa dzīšanu un bištēviņa atšķiršanu, kad saime jāieved jaunā kokā. Kad Līze viņam atteica, sagāja kopā ar kal­pa meitu un paņēma nomā bandinieka tīrumus netālu no Krusta kroga, kur vēlākos gados tika sagūstīts vilkatis, kurš uzdevās par Kaulaišu Krišu no viņmuižas.

Reizēm Līze nožēloja, ka atteikusi Dravim. Tolaik atmiņas par Gati vēl bija svarīgas, cerības viņu sagaidīt šķita gluži tica­mas, tāpēc viņa Dravja bildinājumu nespēja pieņemt. Un tas viss pagaisis. Viņa tapusi par cietu vecmeitu. Reizēm kļuva varen bai­līga, tumsā nespēja iziet pagalmā.

Reiz gadījās tā, ka māte bija izvēlusi pagalmā alus mucu. Pati to piemirsusi. Kad Līze krēslā grasījās iet uz klēti, viņa ieraudzīja pagalmā melnu, lielu kunkuli, kas izskatījās pēc lāča vai cita mežazvēra. Bailēs iekliegdamās, viņa atrāvās atpakaļ.

— Kas tur? Siriķis? — Zane taujāja. Līze vēl brītiņu nespēja parunāt. Drebēja pie visām miesām un turēja ciet durvis ar abām rokām.

— Lācis, — viņa beidzot izdvesa.

— Ej nu, — māte neticēja. — Ko tad suns nerej?

— Es redzēju. Tepat klēts priekšā, — Līze palika pie sava.

— Laid, es palūkāšu pate! — Zane pabīdīja sāņus meitu un vēra durvis.-—Tāds takjāpadzen. Lopiem uzklups.

Zane, brīdi vērusies satumsušajā pagalmā, teica:

— Jā, meit, pēc lāča gan.

Tad sāka saukt ganu suni Kauci:

— Se, se, se, se! Kauci, Kauci, Kauci!

— Vai zvērs neiet projām? — Līze bažīgi taujāja.

— Neiet. Tup kā nelabais, — Zane atbildēja un turpināja saukt:

— Kauci, Kauci, Kauci!

Suns pa vakaram izrādījās kaut kur noklīdis. Acīmredzot no­spriedis, ka vēl jau nav kārtīga nakts, tāpēc viņam te savā sarga būdā nav jātup.

Vēl kādu brīdi izsaukusies suni un uzmetusi aci melnajam briesmonim, kas reizēm it kā sakustējās, bet prom negāja, Zane cieši aizšāva durvis un noteica:

— Meit, man ar no tā lāča bail. Lai viņš tup līdz ritam.

Rīta gaismā viņas par savām bailēm un aizmāršību pasmējās.

Tāda nu bija vientuļu sievišķu dzīvīte — ij no alus mucas jābaidās.

Savādi, ka citkārt Līze jutās bezgala droša. Padomājusi, ka viņas mūžs aiziet velti, viņa droši devās pie bišu kokiem vai vākt mētras Pērļupītes krastos.

"Ja arī notiks kas ļauns, par nāvi jau nekā ļaunāka nebūs," viņa pie sevis sprieda. "Tik un tā esmu kā nederīga nauda. Vai man sava dzīvība jāsargā."

Vēl vairāk. Reizēm viņu pārņēma vēlme pēc briesmām un nelaimēm. Gribējās, ka vienreiz beigtos bezcerīgais tukšums un rūpes tikai par sevi. Ausīs skanēja dainu vārdi:

Prieki, prieki jaunajam! Kādi prieki vecajam? Vecajam tādi prieki Kā vasaras dunduram. Vecā prieki aizgājuši Pār kalniņu dziedādami.

Bija vēl skarbāki vārdi:

Vecajam tādi prieki: Jāiet smilšu kalniņā.

Par smilšu kalniņu viņa vēl domāt nedomāja. Arī māte bija spirgta un stipra. Viņas abas bija iemācījušās visus vīru darbus, gan auklas vīt, gan kaudzes kraut, gan zemi art. Prata iztēst iz­kapts kātu un tam stingri piesiet izkapti, kā arī to izkāpināt uz laktiņas un uzvilināt to ar tīrumā atrastu akmens striķi vai no smiltīm un māla izdedzinātu galodu.

Uz tālo pļavu, kur auga pati leknākā zāle, parasti viņas abas reizē negāja, jo mājās apkopjami palika kustoņi un cits ejams mājas solis. Pēdējos gados Pērļupes līčos ar siena kopumu noņēmās tikai Līze. Ja bija jākaltē un jāmet gubās iepriekšējo ritu pļāvums, viņa tur palika visu dienu.

Tā ari todien viņa beidza rīta pļāvumu tūlīt pēc rasas no­krišanas, izārdīja jaunos vālus un vēlreiz apvēla vecos.

Diena bija tveicīga. No upes otrā krasta eglēm nāca tvanlga sveķu smarža. Tuvējo alkšņu lapas spīdēja kā nomedotas. Tikko saule bija pacēlusies virs koku galotnēm, Līze novilka svārkus un ņieburu, palika pakulu krekliņā, kas sniedzās tikai līdz ceļ­galiem. Labāk just ap augumu vēja glāstu nekā pietvīkt no svied­riem.

Tepat vārnas ķērciena attālumā pirmās Melnās sērgas lauku mājas. Dzīvs cilvēks šajā nomalē neieklīda. Cik ilgi sērgas spēks saglabājas, neviens skaidi nezināja teikt, bet cilvēki nenāca ne dzīti.

Līze paņēma zāļu maisu, kurā vāca mētras, liepu ziedus un citas veselības zāles ziemas kaitēm, uzmeta uz pleca svārkus un kamzoļu, un brida gar upes krastu uz Melno lauku pusi. Pēc lek­nās līču zāles smagā pļāvuma tāds gājums atpūtināja gan rokas, gan prātu. Viņa atmeta galvu un ļāva saules staru glāstam savus brūni iedegušos vaigus. Arī rokas līdz elkoņiem un kājas līdz ceļgaliem bija brūnas. Brienot pa garo zāli, kājas vajadzēja celt augstu. Zāle pinās ap gurniem, krekls slīdēja uz augšu, atklājot augšstilbu baltumu.

Tāds brīvs gājums un savas miesas tvirtums dīvaini saldināja dvēseli. Pļāvumā gūtais nogurums mīļi aijāja, dzīdams galvā asi­nis. Pēkšņi pašai par brīnumu no krūtīm izlauzās dziesma.

Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju! Liku bēdu zem akmeņa, Pāri gāju dziedādam.

Viņa apstājās un klausījās, vai mežā nenoskanēs atbalss. Nē. Šī nebija īstā vieta atbalsīm. Mežs klusēja, it kā būtu norijis viņas gaviles.

Nekad vēl pēc Gata aizvešanas un pēc sērgas Līze nebija tik tālu mežā aizgājusi. Lūk, te bija lielais ozols, bērzu skupsna, upes atvars. Pazīstama vieta. Te viņi ar Gati dažkārt satikās, lai būtu tālāk no ļaužu acīm. Sēdēja zaķpēdiņu kalniņā un runāja par nākotni, par desmit dēliem.

Līze nokrita zālē. Gribējās raudāt, bet asaras nenāca. Atmiņas sāpēja kā brūce.

Pēc mirkļa viņa saņēmās. Noplūca zaķpēdiņas, sasēja slotiņā un iebāza zāļu maisā.

Laukuma malā uz pagara kāta stāvēja violeti zilga zieda kausiņš. Gatis to sauca par Meža princesi, māte — par Vientuļo zvaniņu. Līze pieliecās un paostīja. No zieda kāpa reibinoši tī­kama smarža.

Saules tveice kļuva arvien spiedīgāka.

"Ka neuznāk lietus," Līze nodomāja un pavilka uz augšu krekla malu.

Atklājās kaili gurni. Saule patīkami glāstīja miesu. Tikko manāms vējiņš nolaizīja ādu ar maigu mēlīti.

Gatim viņa nekad sevi tā neatklāja. Mīļajai saulītei varēja rādīt visu.

Viņa noģērba kreklu pavisam. Kā pirtī. Piecēlās kājās un aplūkoja sevi. Paduses oda pēc sviedriem.

Tepat lejā bija atvars, kurā viņa kādreiz kopā ar Gaiķu saimes meitām un Gata māsām bija peldējusies.

Līze skriešus noskrēja no kalniņa, krūtis ar rokām pieturē­dama, un iegremdējās ūdenī. Pirmajā brīdī no vēsuma aizrāvās elpa. Tad kļuva pavisam labi. Galva palika skaidrāka. Vairs neuz­mācās bēdu domas un žēlabas.

Ko īsti nozīmēja vārdi: "Cekulīte, raibalīte, sargā sevi vana­gam," kurus tik zīmīgi todien izrunāja Gatis?

Pirms izkāpšanas no upes Līze vēlreiz iemērca matus ūdenī, lai izplīvo taisni, tad izlaida caur pirkstiem un sasēja mezglā. Kāpa kalniņā pa slīpumu pret sauli, svaiguma un meža miera apņemta.

"Ja kāds redzētu, domātu, ka esmu Lauma — meža meita," viņa nodomāja un savā nodabā pasmaidīja, tad paskatījās uz ze­mi un pamanīja, ka iekāpusi meža zemeņu ceros. Viņa sāka lasīt un ēst ogas. Tās bija saldas un daudz.

Tad viņa vēlreiz apstājās pie upītes, iebrida un padzērās. Kai­lam cilvēkam vasaras laikā patiesi bija ērta dzīve.

Karstums vēl arvien pieņēmās. Tuvojās pats dienvidus sma­gais tvīkums, kad mežs sastingst gaidās, ne vēsmiņa neuzpūš, pat kamenes un zemes bites pārstāj aplidot ziedus. Smaržas lēni ceļas kā zaļi mēļš vilnis un smacē cilvēku ar savu saldi reibinošo dvašu.

Līze atgriezās pie drēbēm un zāļu maisa, kas saulē bija sakar­sis, ka ne roku pielikt. Saldi dvašoja pļāvuma malā uzietās un izraktās Rāmaves saknes, ko dažs sauca par Miega rūķi, cits — par Kaķa prieku.

Noklājusi zālē drānas un nolikusi zāļu maisiņu pagalvī, viņa apgūlās. Saule bija pagājusi uz priekšu, un krasta augstā priede meta ēnu. Ienāca prātā, ka vajadzētu ļauties diendusai, lai gan parasti tālajā pļavā viņa nedeva sevi miegam. Māte biedēja, ka, purva tuvumā vienam guļot, var nemanot čūska ielīst mutē. Te gan bija smilšains paugurītis ar sīku zālīti un zaķpēdiņām. Ne­kādu čūkslāju tuvumā, tomēr labāk piesargāties un neaizmigt. Tāpat brīvi paguļot arī varēja atpūsties.

"Ja krekla nav mugurā, tad jau neaizmigšu," Līze nodomāja, raudzīdamās saules gaismas pielijušajās debesīs.

Prātā nāca Gaiķu saimniekmājas, kuras pamazām vien ieau­ga krūmos.

Melnās sērgas laukos ļaudis nemita jau divreiz ilgāk nekā Gaiķos. Tur jau krūmi būs izstiepušies līdz māju čukuram, rijās un istabās saviesušās čūskas, šķirgatas, sikspārņi un citi mošķi. Tad jau šeit uz smilšu paugurīša starp zemenēm, zaķa pēdiņām un zaķa prievītēm ar Rāmaves sakni pagalvī daudz labāk un dro­šāk.

Nogurums, tveice un Rāmaves saknes smārds darīja savu. Līze aizmiga ciešā miegā.

Aizmidzis cilvēks nav spējīgs domāt par vecu ļaužu biedi- nājūmiem no meža burvestībām tveicīgā diendusas laikā. Viņš vienkārši guļ un dziļi elpo, krāj spēkus nākamiem darbiem.

Taisni tādā brīdī piezogas meža burvestība. Tā atlido kā ods vai maza mušiņa, pieskaras gulētāja ādai un klusi sīc pasaciņu, līdz tā pārvēršas par gulētāja sapni, kas kļūst tik skaidrs un taus­tāms, ka gulētājs to notur par īstenību, un beidzot tā arī pārvēršas par īstenību.

Līze skaidri redzēja, ka pāri kalniņam nāk Gatis jaunās drā­nās, iededzis un svaigs, ne drusku netapis vecāks. Jauneklīgais vaigs gan jaunavu nedaudz mulsināja.

"Ka tik viņš nepamana, ka esmu kļuvusi vecāka," viņa bažīgi domāja. Gribēja jautāt, kā viņš izglābies, bet mēle neklausīja. Ga­lu galā tas nebija svarīgi. Gatis atgriezies dzīvs, par to jāpriecājas, cik vien viņas spēkos, jāpasaka taisnība, ka viņa visu laiku viņu gaidījusi, nav ne pie viena cita gājusi, nav ne uz vienu citu domājusi.

Kaut nu šoreiz Gatis nepazustu! Kāpēc viņš jau spēra dažus soļus uz takas pusi? Vai tiešām arī šoreiz aizies, neatstādams dēlu?

Līze izstiepa rokas un lūkojās uz savu iecerēto ar lūdzošu skatu. Pēkšņi viņa ievēroja, ka Gatis smīnīgi lūkojas uz viņas kai­lajiem gurniem, kurus nesedza īsais krekliņš. Viņa lūkoja ar ro­kām vilkt krekla malu uz leju, bet lindraks bija pagaisis, roka ķēra tukšu gaisu.

Veltīgi nopūlējusies, viņa smagi nopūtās un aprima. Gatis bija tā kā paslēpies, dzirdama tikai viņa mierinošā balss:

— Tu esi skaista! Nebaidies! Būs labi. Tu esi skaista!

Šie vārdi skanēja kā dzīvības stabule. Līze atviegloti uzel­poja un pasmaidīja. Gatis joprojām nebija redzams. Kur viņš paslēpies? Taisnība viņam, ka nevajaga kaunēties no kailuma, ja augums daiļš, ja vēlas meitu vai dēlu, ja… Saņēmusi visus spēkus, Līze atvēra acis.

Gatis stāvēja viņai blakus nometies uz ceļiem un raudzījās viņā mīļuma pilnām acīm. Viņa pelēkraibās tik labi pazīstamās acis bija kļuvušas svešākas, pierē ievilkusies rūpju strīpiņa, ma­ti atkāpušies no pieres, kļuvuši drusku tumšāki un retāki, bet citādi…

Līze pēkšņi atrāva savas pretī pastieptās rokas atpakaļ. Vai tiešām tā ir īstenība? Vai nav viņu savā varā sagrābis Vadātājs?

— Nebaidies, Līze! — Gatis teica. — Tas esmu es. Tu esi skais­ta. — Viņš pieliecās un saudzīgi nomutēja Līzi uz lūpām.

— Vai šis ir meža diendusas sapnis? — viņa čukstēja.

— Patiesība, mīļā Līze! Patiesība, — teica vīrietis.

— Patiesība kā sapnis, — Līze piekrita un pasmaidīja.

Projām ejot, Gatis viņu mīļi nomutēja un sacīja:

— Rīt… Labāk parīt tepat pusdienlaikā. Ja būs lietus, tad aizparīt.

Līze piekrītoši māja ar galvu. Viņa nesaprata, kāpēc Gatis nevar pavisam te palikt tūlīt, kāpēc viņam jāiet projām. Klu­sībā brīnījās, bet vaicāt neiedrošinājās. Ja nu Gatis patiešām no

Viņsaules palaists, lai dāvātu viņai dēlu, palaists tikai uz mazu laiciņu, kad diendusas svelme atkausē Viņsaules vārtus, tad jāsa­mierinās.

Līze noskatījās, kā Gatis pazūd aiz priedītēm, klusiem soļiem aiziedams uz Melno sērgas lauku pusi. Viņa nezināja, ko domāt. Viņsaules gars tas īsti nevarēja būt. Vēl viņai viegli smeldza vīrieša pieskāriens un sīka asiņu strīpiņa rotāja krekla malu. Visā augumā karsti dega sāpīgā laimes mirkļa svelme.

— Brīnums! — viņa čukstēja. — Laimas dāvana? Meža mātes lolojums?

"Ja lietus līs, tad aizparīt." Ko tas nozīmēja? Kāpēc viņam vajadzīga karsta saule?

Augums nodrebēja. Labāk tomēr, ja tas būtu bijis šīssaules cilvēks.

Todien viņa sakasīja un sakrāva septiņas gubas siena — visu divos rītos pļauto, bet nemaz nejutās nogurusi. Likās, ka dvēseles dziļumos aizdegusies jauna dzīvības uguntiņa.

Ejot mājās ar izkapti un grābekli pār plecu, viņa skaļi dzie­dāja:

Ne tas ēda pura zāli, Nedzer rāvas ūdentiņu. Tam vajaga tīru auzu, Līčos pļauta sausa siena.

Saule laidās uz mežu galiem, ēnas stiepās garas un sapņainas. Pēkšņi sakustējās mežmales papardes, lūza zari, un kāds zvērs ātriem lēkšiem gāzās viņai virsū. Elpa aizrāvās.

— Kauci, Kauci! Kā tu mani nobaidīji! — Līze iesaucās, saņēmusi pieskrējušo mājas sargu aiz ausīm.

Labi vien bija, ka suns iztraucēja domas no pusdienas tveices savādā notikuma, kurš joprojām dunēja sirdī, skanēja ausīs un kutēja pakrūtē. Vaigi dega karstumā kā pēc pirts un straujāk pa­kustoties noreiba galva. Tāds izskats mātes acīm nepaies nemanīts. Ko lai viņai saka?

— Tālumā dzirdēju tavu dziesmu un apraudājos, — Zane pavēstīja. — Kauci rīdīju tev pretī. Domāju, ka tu dziedi aiz bailēm no meža.

— No meža un no tava kubula es vairs nebaidos, — Līze atsmēja.

— Kas noticis? — Zane jautāja, jo dzirdēja meitas balsi svešas stigas.

— Neprasi, māmulīt! — Līze mīļi lūdza. — ja kas, pateikšu.

Kaucis piebāza purnu Līzei pie drēbēm, nošķaudījās, piebāza

vēlreiz un ierējās.

— Esi mierīgs, — Līze viņu aprāja un noglaudīja pelēko galvu. Viņa jutās kā tajā tālajā Saulgriežu naktī, kad atgriezās mājās no bluķa dedzināšanas, kad Gatis viņu bija sviedis pār ugunskuru.

— Dod, mām, slauceni, es izslaukšu pelēcīti. — Viņa sniedzās pēc ķipja.

— Tu septiņas gubas sakasi, esi nogurusi.

— Dienvidū pagulēju nomiedzī.

— Nekas, atpūties vien. Mežā miegs ir smags.

Līze atsēdās istabas priekšā uz bluķa, apņēma rokas ap ceļiem un lūkojās debesīs. No rieta uz ausmu slīdēja viegli mākonīši, zālē pie mājas stūra sīca aizkavējusies kamene, pa kūts jumtu lēkāja zvirbuļi. Aiz ganību ieloka pret debesīm slējās tumšas egles un zaļi bērzi, caur kuru lapām saule sijāja novakara sudrabu. Dārzā ap veco bumbieri lidinājās bezdelīgas. Viss tik parasts un mierīgs. Nekas nebija mainījies, bet viņai šķita, ka būtu no jauna piedzi­musi.

Nākošā rītā pirms saules lēkta viņa tāpat kā citu rītu devās uz līča pļavām. Māte palika guļam atmiedzī.

Torīt Līze nopļāva daudz, bet nejutās vēl visu paveikusi.

Pusdienlaikā uzmeklēja zemeņu kalniņu, pamielojās ar ze­menēm, nomazgājās atvarā un nolikās pasnaust. Miegs nenāca. Vakardienas brīnums neatkārtojās. Šķita, ka viss pieredzētais bijis māns.

Ceļos notupusies, galvu klēpī noliekusi, viņa žēli raudāja. Tad nopurinājās, izslējās taisna, spītīgi saknieba lūpas un devās gubot vakar pļauto klājienu.

— Diendusas māņi. Meža rēgi, — viņa čukstēja.

Trešās dienas pusdienā pamalē ducināja pērkons, bet drīz no­griezās uz Melno lauku pusi.

Līze vairs lāga neticēja Gata atnākšanai, bet uz zemeņu kal­niņu tomēr aizgāja, uzvilkusi savu baltāko linu kreklu ar krāsu rakstiem izšūtām apmalēm.

Brīdi gulēja, lūkodamās debesīs un klausīdamās.

Meža vīrs nenāca.

Tad viņa ātri nometa kreklu un gulēja kaila. "Meža gars Gatis mani caur apģērbu nevar saskatīt," viņa domāja.

Veltīgi.

Līča pļavas bija nopļautas. Palika vēl pēdējais krāvums gubās. Pēc tām jānāk ar Laici un gubas jāšļūc mājās pa veco Mālavēru un Gaiķu ceļu.

— Es, meit, iešu gubas likt, — teica māte. — Tev vienai pa mežu par ilgu, var galva samežģīties. Redzu, ka tu staigā ne savā prātā.

Tajā rītā Līze palika sētā. Iebilst pret mātes nodomu šķita neiespējami. Pašai arī likās, ka pārlieku noticējusi Gata pārnāk­šanai vai meža burvestībām. Viņa nezināja, ko redz cilvēks, kad sajūk prātā vai satrakojas un sāk skriet par vilkati. Varbūt taisni tā tas sākas. Kāpēc tovakar suns tā savādi rēja? Gāja valodas, ka mežā mīt vilkači.

Pienāca pusdienlaiks. Līze iedzina dārzā aitas un govi, pie klēts piesēja Kauci.

Ausīs arvien uzmācīgāk skanēja vārdi: "Ja būs lietus, tad aizparīt." "Ja būs lietus, tad aizparīt."

Apvilkusies skaistā krekliņā, uzmetusi uz rokas seģeni un maisiņu zālēm, viņa sāka iet pa to pašu taku, kur bija aizgājusi māte. Steidzās. Bija pats pusdienas svelmējums. No debesīm plū­da dzīva uguns. Baidīdamās saskrieties ar māti, Līze steidzās pa Mālavēru ceļu, tad nogriezās eglājā, kur bija izlikti bišu koki, tad gar dobju kalniņu uz piekalnes priedītēm.

Iznāca krietns līkums. Saule jau sen bija dienvidū. Viņa sā­ka skriet. Nu jau bija redzama lielā upmalas priede un bērzs. Tepat vajadzēja būt mātei. Jātiek garām klusu un nemanāmi, lai nenobaidītu. Jā, tur jau viņa līkņāja. Vientuļa sieva meža vidū. Cik viņai gadu? Jau pāri pussimtam, pie sestā desmita. Tā paiet mūžs!

Līču pļavas palika aiz muguras. Vēl jātiek līdz brīnumu kal­niņam pie atvara. Līze skrēja vieglā uzmanīgā riksī. Solis bija dī­vaini viegls kā sapnī.

Zaķpēdiņu jeb brīnumu kalniņš tāpat kā todien smaržoja rei­binoši un tvīksmīgi. Viņa spēra uzmanīgus soļus, it kā baidīdamās kaut ko iztraucēt.

Patiesi Gatis gulēja tieši tur, kur viņa todien bija gulējusi, apvilcies tādās pašās brūnās pusvilnas biksēs, zaļā linu kreklā un nolicis pagalvī zem apmetņa zābakus.

Līze brīdi lūkojās viņā, tad klusi nogāja pie upes, nometa kreklu un ienira atvarā. Ūdens noskaloja sviedrus un atveldzēja sakarsušo prātu.

Nē, nē. Šī te nebija nekāda burvestība. Tas nebija Gatis. Pār­lieku līdzīgs muižas kungam Gotfrīdam Felsbergam — Gatim, par kuru māte bija teikusi, ka viņš nākot no veco lielļaužu zara, tā zara, kas sapinies ar vāciešiem. Zane vēl bija piebildusi, ka tādu pīteņu esot diezgan daudz, Jersikas Līvens arī nākot no līvu zemes.

"Tomēr labiešu ļaužs," Līze nodomāja.

Kad, kreklu apvilkusi, viņa kāpa kalniņā, vīrietis jau bija at­modies, stāvēja un raudzījās uz nācēju apjucis un izbrīnēts.

Viņa apstājās soļus piecus no pasvešā cilvēka un pētoši aplūkoja to. Viņas vaigā atspoguļojās gan bēdas, gan prieks. Vie­nu brīdi šķita, ka viņa bēgs. Tomēr nebēga.

— Tu esi upes nāra? — vīrietis jautāja.

— Meža meita, — Līze atbildēja.

— Nāc! — sacīja Gatis un paplēta rokas.

Līze spēra vienu soli, tad otru, trešo, ceturto un… piekto. Mežvidus brīnums pārņēma prātu.