Vilkaču sila līdumnieks

7.Vilkaču pasaule

Velti Indriķis cerēja uz savu daiļrunību. Pienākot vaka­ram, viņus abus ar īvi ieslodzīja kambarī bez logiem. Veda divi pavecāki vilkači garām bārdām un kupliem matiem.

— Kāpēc tā? — Indriķis stīvējās pretī.

Par atbildi tvēriens kļuva tikai stingrāks.

— Mēs nebēgsim, — īve sacīja.

— Klusē! — skanēja skarba atbilde.

Pēc brīža, sveces nesēja pavadīts, atnāca vecaistēvs —Vilkatis Toms. Apsēdās uz bluķīša un raudzījās uz Indriķi dzedrām acīm. īve joprojām bija satraukta un dusmīga, ne reizi neparaudzījās vectēvam acīs.

— Manu tēvu nokāva, — vectēvs sacīja un apklusa.

Viņi kādu brīdi sēdēja klusēdami. Svece dega ar dzeltenu lies­mu, izplatīdama tīkamu medus smaržu.

— Ziedēja ābeles. Es dzirdēju kliedzienus, — vectēvs ierunā­jās un atkal apklusa.

Indriķis sēdēja uz klona un raudzījās zemē.

— Mēs viņus apbedām, — teica Vilkatis Toms. — Zem sal­miem gubenī. Neviens viņus nav atradis līdz pat šai dienai.

Atkal klusums.

-—Tā viņi visi jāaprok. Visi ļaundari, sveši okšķeri.

Indriķis sarāvās. Vai tas zīmējās arī uz viņu? Viņš prātoja, ko vēl varētu teikt vectēvam, lai tas kļūtu piekāpīgāks un drošāks, atbrīvotos no sava smagā baiļu, vainas un naida sloga, bet nekas nenāca prātā. Vislabākā šķita klusēšana. Sadusmots un drūms viņš sēdēja uz salmu cisām, aizmirsis, ka blakus atrodas īve.

Vilkatis Toms klusēdams piecēlās un kopā ar savu pavadoni izgāja, cieši nobultēdams durvis.

— Ja aizbultēja, tad šovakar mūs nemaitās, — īve sacīja.

Indriķis klusēja. Šo cilvēku cietā, negrozāmā nostāja viņam

tomēr šķita nesaprotama.

— Tu esi mans, — īve sacīja un pieglaudās puisim.

Otrā rītā durvis atvēra jauns dēlietis. Ēdienu sniedza Made.

— Indriķi, tu zini, ka Ive ir mana meita? — viņa jautāja. — Kā dzīvo tēvs?

—- Labi.

— Tu mazotnē biji tiepša, — viņa teica.

— Jūs visi te esat tiepšas, — Indriķis atbildēja.

— Jā, — Made viegli piekrita.

— Kāpēc mūs nesauc pie galda? — īve jautāja.

— Viņi vēl joprojām apspriežas, — Made atbildēja. — Ari mūs aizdzina projām.

Viņa iesmējās gaišus, skanīgus smieklus, un Indriķim atausa atmiņā kāds tāls mirklis no bērnības.

— Vai tēvs par mani neko nestāstīja? — Made nerimās.

— Nē-ē, — Indriķis domīgi novilka.

Made un puisis aizgāja, atstājuši durvis neaizvērtas.

— Diez vai viņas māte, mana vecāmāte, vēl dzīva? — īve skumīgi sacīja. — Gaida meitu un nevar sagaidīt.

— Labāk nomirt, nekā šitā dzīvot, — Indriķis drūmi piekrita.

Viņi notiesāja atnesto ēdienu: sēņu zupu ar rāceņiem, pie­kozdami rudzu maizi. Tukšās bļodiņas nolika aiz sliekšņa. Paši palika sēžam kambarī.

īve sāka stāstīt par vilkaču cilts likteni. Cik stingri aizliegts iziet purva malā, kur iespējams saskatīt no viņa krasta, ka aiz­liegts gravas krasta tuvumā lasīt sēnes, ka allaž pārbaudītas pēdas pie dūnekļa, ka divas Ances meitas palikušas vecmeitas, ka viena precējusies ar brālēnu, kā priecājušies par bērna nāvi… Visi tīrumi apkopti līdz pat upei un purva malai. Atstāti koki tikai aizsegam, drošībai. Auglībai dedzināts akmens un kaisīts uz laukiem. No purva dzītas dūņas. Miežiem viengad bijis desmitais grauds. Tomēr vienmēr cilvēkus mokot bailes par badu, jo ļaužu pārāk daudz…

īve zināja, ka vilkači nāvējuši katru iemaldījušos svešinieku. Kaulus pēc tam izlikuši uz meža ceļiem. Tas tāpēc, ka viens gūs­teknis, kam visi uzticējušies, reiz aizbēdzis. Pēc tam viņi gadiem ilgi jutušies ne dzīvi, ne miruši…

īve apklusa. Kāds nāca, ar kūju zemi dimdinādams. Izrādījās, ka tā ir vārgā vecmāmiņa, kas vakar bija ieminējusies par Lūsalu.

— Nu, putniņi? — viņa teica, vērdamās kambara krēslā. — Vai vēl tupat?

— Tupam, — īve atbildēja. Un jautāja: — Ko viņi dara?

— He, — vecenīte nopurkšķējās. — Spriež.

— Ko saka?

— Neko nesaka. Sēd un klusē. Tā viņu spriešana.

— Tāda apspriede? — īve pavīpsnāja.

— Vai tad tu nezini, — vecā Madara pikti sacīja. — Sēd un pūš.

— Smaga doma, — Indriķis ieminējās.

— Smaga, — Madara piekrita. — Man, simt gadu vecai, nācās atgādināt, ka šitā ir mana māja. — Un viņa pati smagi nopū­tās. Tad lēnām apsēdās uz sliekšņa, pagriezdama jaunajiem mu­guru.

— Pirms manas piedzimšanas kāda no vilkaču sievām lūko­jusi aizbēgt no salas, bet mājās nav tikusi, pazudusi bez vēsts kādā akacī, — īve turpināja stāstīt. — Līdzi aiznesusi mārciņu smagu sudraba saktu, ko nedrīkstējusi ņemt… Kaut ko grozīt būs ļoti grūti. Ja tu, Indriķi, to neizdarīsi, tad neviens cits to nespēs. Tas, ka viņi klusē, liecina, ka viņi domā. Vai viņi domā, vecmāmiņ? Ko saka Toms?

— Ai, balto Dieviņ! — Madara nopūtās. — Kādiem mīļiem vārdiem mēs to meitu sagaidījām! Abi ar Andri izkūpēja kā migla. Aiznesa mūsu pavarda mantojumu, laimes saktu, apraka purvā kopā ar saviem kauliem…

— Sakta ar Saules jostas rakstu? — Indriķis pēkšņi iejautājās.

Vecīte viņu neuzklausīja. Runāja tālāk savā nodabā.

— Otru saktu es labprātīgi un uz visiem laikiem novēlēšu tai, kas izvedīs mūs pasaulē. Ja tev, īve, izdosies, tad es varēšu mierīgi nomirt… Mani vecie bija bagāti labieši, kas prata kaldināt gan bruņas, gan saktas. Sievas darināja adarotas un bija Saules rakstu zinātājas. Mūsu cilts nedrīkst palikt mežā. Mana Ancīte arīdzan jau nosirmojusi kā balta aitiņa aiz bēdām par bērnu likteni. Jauno acis nav redzējušas gaismu, kas mirdz no Jēņa ugunīm uz Saules kalna, nav dzirdējušas liela ļaužu pulka brīvu dziesmu skaņu…

—Vecmāmiņ, — Indriķis sacīja.—Liela sudraba sakta ar kaltu saules jostu un eglēm glabājas pie manas vecmāmiņas Dziļumos.

— Ko tu saki, dēls? — Madara pārjautāja.

—Saktu tēvs atrada purvā pie cilvēku kauliem un satrupušām drēbēm, — Indriķis sacīja.

— Aplīk tāda kā stīpa, — vecenīte minēja.

— Apkalta mala, — Indriķis piekrita.

Pēkšņi Madara žirgti māja ar roku uz pagalma pusi un sauca:

— Ei, Tom, dēls! Nāc!

Indriķis domāja, ka vecenīte sauc kādu no jaunajiem, bet izrā­dījās, ka viņai par dēlu saucams pats vecais Vilkatis Toms.

Toms nostājās pie durvīm un, acis piemiedzis, raudzījās kam­bara krēslā.

— Vai vēl atminies Sarmu un Andri? — Madara jautāja.

Toms neatbildēja.

— Sarmas nozagtā sakta esot pie tava drauga, — Madara sa­cīja Tomam. — Vek, Indriķis zin. Atraduši kopā ar kauliem.

Toms klusēja.

— Vai tu neatmini lielā sila pirmo līdumnieku? — vecīte prasīja. — Tas, kuram tu palīdzēji ar naudu.

— Tenis? — Toms beidzot ierunājās.

— Šis tak ir Teņa dēls, — Madara sacīja.

Toms atkal klusēja. Viņam acīmredzot prātā bija kāda aizķere, kas neļāva ātri spriest.

— Vai, Dieviņ! Kādu tu viņiem sagādāji kāzu nakti! Ai, ai, Tom! Nāves kambarī, — Madara pēla Vilkati.

Vilkatis Toms nolieca galvu un klusēja.

— Par Andri nekā nezini? — Madara taujāja.

— Par kādu Andri? — Indriķis nesaprata.

— Sarmas vīrs pēc laika arīdzan aizbēga. Lidzi aiznesa vācu grāmatas un latviešu burtus. Bērnus nebija no kā mācīt. Labi, ka Miķelis atminēja un sazīmēja rakstus no jauna.

— Par Andri neko nezinu, — Indriķis domīgi sprieda. Un piebilda: —Ja dzīvs, tad tak tuvumā nepalika. Varbūt aizbēga uz Poliju. Tur, kā dzird, vairāki vidzemnieki tapuši par poļu muiž­niekiem.

Toms labu brīdi lūkojās Indriķim acīs, kā pārbaudīdams un brīnēdamies.

— Andris to varētu, — viņš beidzot sacīja.

— Tā tas varētu būt, — arī Madara piekrita.

īve piegāja pie vecāsmātes, notupās un pieglaudās kā kaķēns. Madara ar drebošiem, izdēdējušies pirkstiem glāstīja viņas matus un klusi runāja.

— Ai, tu mana Dūkņas meita, sila raganiņa. Ko tu meklēji cilvēkos? Atvedi savu ķēniņdēlu uz apburto alu pie vilkačiem. Kas zin, ko viņš te piedzīvos. Laimīte jau pāri dūkstei netiek, staigā pa viņu pusi kopā ar brūnām riekstkodītēm un daiļiem tautu dēliem. Vai Dieviņš, Pērkoniņš metīs mums reiz laipu pie cilvēkiem, nezinu. Vai vēl redzēšu akmeni upes malā, kur mana māmulīte kreklus velēja. Ai, mazā ozolīte, vāverīte, ko tu esi atvedusi briesmās, ko tu esi pastrādājusi! Visiem galvas sāp. Dēli un mazdēli nezina, ko darīt, vectēvi nezina, ko darīt. Tavai veculītei arīdzan galva tukša kā piedarbs pavasarī. Raudāt gri­bas, tikai asaru nav.

Laikam jau miršu, ja tik gauži gribas redzēt pelēko akmeni upmalā, kur pēdējo reizi stāvēja mana māmuliņa pirms visiem lieliem kara gājumiem, kuri mūs izdzina. Toreiz man nebija vai­rāk kā četri gadi…

Indriķis uzmeta skatienu Tomam. Tas stāvēja stīvs un sakū­ris. Pāri vaigam vecajam vīram noritēja asara.

— Viss mūžs! Viss cilvēka mūžs, —viņš klusi murmināja. Un pēkšņi viņa acis iedegās naidā. — Nolādētie svešinieki! — viņš bargi sacīja. Tad pievērsās Indriķim un bargi noprasīja: — Vai viņu dēļ tevi mums vajadzēs nokaut?

— Tom, Indriķis ir Dieva sūtīts, — Madara sacīja. — To man saka tāla balss pašā sirds dibenā. Mums te mežā nav kungu, esam brīvi kā putni, tomēr Indriķim vaigā vairāk gaišuma nekā mums. Mūsu dēliem bailes un vilkaču slava saēdusi vaigus un pieres, nāves kaulu sēta un dumbra stīpa ap druvām un pļavām aizžņaugusi prātus.

— īve stāstīja, ka jums vienu gadu rudzi devuši divpads­mito graudu, — Indriķis pēkšņi atgādāja. — Vecotēv, vai tas tais­nība?

— Taisnība, — Toms atbildēja.

Sarunas pamazām ievirzījās par saimnieciskām lietām. Atnā­ca vēl daži ziņkārīgie, kas šobrīd bija brīvi no darba. Indriķis drīz uzzināja lielās rudzu ražas noslēpumus. Lauki mēsloti ar purva dūņām, lopu mēsliem un kaļķakmens pelniem. Par citu Indriķis bija dzirdējis, bet ka akmens pelni baro rudzus un zāli, tam grūti bija ticēt.

Vilkačiem neatlika nekas cits, kā vest Indriķi uz lauku un rā­dīt, kā kaļķakmens padara tīrumu auglīgu.

Indriķis raudzījās uz raženo rudzu lauku, kas nāca jau brie­dumā, un teica:

— Kāpēc vecmāmiņa domā, ka šeit uz salas nenokāpj Laima? Re, šā tīruma vidū viņa stāv un smaida.

īves brāļu un brālēnu sejās atspoguļojās mulsums.

— Laima iet Indriķim pa priekšu, — īve sacīja un pieglaudās puisim pie pleca. — Viņš ir vaidelotis no pērnas cilts.

Viņi aizgāja līdz pļavas malai. Arī tur zāle auga daudz raže­nāk tajās vietās, kur bija kaisīti akmens milti vai pelni.

īves brāļi parādīja Indriķim kaļķakmens ieguves vietu upītes krasta tuvumā. Tur rakumā bija izveidoti divi sekli dīķi, kuros dzirdīja govis.

— Iet uz labo pusi! — īve priecīgi čukstēja Indriķim ausī. — Viņi vairs nebaidās, ka mēs varētu aizbēgt.

īvei izrādījās taisnība. Novakarē Indriķis un īve ēda azaidu pie kopējā galda lielajā saimes istabā.

Iespaids nebija sevišķi patīkams. Visi klusēja, it kā pielūg­dami kaut kādus klusuma garus. Acīmredzot tas bija viņu dzīves veids, lai kļūtu pasaulei nepamanāmi. Arī daži bērni, kas vēl bija mazi, izturējās savaldīgi un šķita gandrīz vai mēmi. Tomēr runāt prata.

Var jau būt, ka klusēšanu radīja neparastā, gadu desmitiem nepieredzēta tikšanās ar svešu cilvēku.

Sarunas sāka raisīties, kad īve un Indriķis iegāja pie Madaras, Ances un Miķeļa. Te viņš īsumā uzzināja vilkaču saimes dzīves galvenos notikumus, sākot no Toma un Miķeļa ierašanās purva salā.

Iepriekš purva salas mājas "Adarotas" no pasaules bijušas mazāk nodalītas. Tad vēl nebijis bebru slīkšņu. Madaras tēvs un māte apmetušies šajā mežainajā stūrī, bēgdami no krievu trakā cara Jāņa Briesmīgā laupītājiem, kas pārpludinājuši visu Vidzemi un Igauniju kā siseņu mākonis. Visnegantākie bijuši kriviču sa­vervētie tatāru pulki, kas savā ceļā kāvuši pat ij suņus un kaķus, ne tikai cilvēkus.

Meža mājās senie amata pratēji laimīgi paslēpušies no iebru­cēju posta, kas vēlies zemei pāri vairākkārt, bet melnajai sērgai nespējuši izbēgt. Tai pašai melnajai sērgai, kas izkāvusi Indriķa mātes kaimiņciemu. To ievazājis krievu karaspēks no tālienes. Tāpēc to saukuši par tatāru mēri. Paglābušās tikai Madara un Ance.

Desmit gadus pēc tam ieradušies Toms ar Gunu un Miķelis. Sākušies vilkaču laiki. Vilki dzīvojuši gan kambarī, gan sētā. Pie­radināti. Mežasuņi tupējuši pakalnā pie birztalas kā ķipji un gai­dījuši, kad Toms tiem nesīs kārtējo jēru uzkodām.

Lai vilkus pabarotu, audzēts liels aitu pulks. Vai līdz simta. Tik un tā nepieticis. Paši palikuši pusbadā. Toms ar Miķeli lūkojis vilkus padzīt, kad jau trešais izaudzētais vilks aizbēdzis, bet mežinieki tapuši tik bezkaunīgi, ka vasarā vairs aitas nevarē­juši ganos laist.

Nezinājuši, ko iesākt. Sākuši šaut ar bultām. Nelīdzējis. Zvēri tapuši piesardzīgāki, bet vēl nekaunīgāki.

Tā mocījušies vairākus gadus. Ganos gājuši divi ar stopiem bruņoti vīri, lai nosargātu ganāmpulku.

Pēkšņi kādā rudenī meža suņi pazuduši, jo purva salā ap­meties lāču pāris ar diviem pusaugu lācēniem.

Kopš tā laika vilki vairs neesot manīti. Lāči tagad arīdzan kaut kur aizklīduši.

— A, tad tie bija jūsu lāči, kas mūsu dores izpostīja un govi saplēsa, — Indriķis sacīja. — Labi, ka tēvu nenogalēja. Viena lāčāda vēl tagad karājas klētī pie sienas.

Tā viņi runāja ilgi.

Miķelis un Ance aicināja pārnakšņot saimes istabā, jo visi jaunie bija aizgājuši gulēt uz siena, bet īve un Indriķis atteicās. Devās atpakaļ uz kambari, kur salmu cisās abiem jau agrāk bija uzklāta mīksta guļvieta.

Nākošā dienā Indriķis jau piedalījās purva siena žāvēšanā. Zāle bija sapļauta dūksnājā starp kokiem un krūmiem. Līdzi zālei nopļautas arī sīkas krūmu atvases un zari. Viss šis juceklis skai­tījās govju siens. To iznesa malā un sakrāva gubās tāpat, kā to darīja Dziļumos, tikai tik netīru un grīšļainu sienu gan tēvs neļā­va gubā likt.

— Pavasaros mums ij tāda pietrūkst, — teica īves brālēns, redzēdams Indriķi domīgi čikstām gramšļīgo purva zāles maisek- li. — Katru pavasari lopiem ir bads.

— Mums Pērļupītes līčos siena ir par daudz,—Indriķis sacīja. — Pavasarī atvedīsim jums dažus vezumus.

— Pa kādu ceļu? — jautāja vilkatis, kura vārds bija Gaidis.

— Taisīsim tiltu, — Indriķis atbildēja, pats īsti īresaprazdams, kurā vietā un kā tiltu darināt. Gravas stāvumā, kur dūkstājs bija tikai divdesmit soļu plats, krasti pārāk krauji, lai tur brauktu ar vezumu. Uz lejas pusi nepārvarama un dziļa bebru slīkšņa, otrā pusē — liveņa purvs ar akačiem un dumbriem.

Acīmredzot to pašu domāja arī Gaidis.

— Nevar, — viņš sacīja un papurināja galvu.

— Kāpēc? — Indriķis neatlaidās. — Redzu, ka jums te labi re- meši. Vai nu ko neizdomāsiet?

— Toms neļaus, — teica otrs vilkatis.

— Pierunāsim! — Indriķis uzstāja.

— Es vakar dzirdēju, — pēkšņi ierunājās īve. — Viņš teica, ka gribētu zināt, ko dara Garāssprākles Jērums, viņa jaunības draugs, vai vēl cilājot karoti.

— Tas tak stipri tālu, — iebilda Gaidis.

— Pag, — pēkšņi saslējās otrs vilkatis — Ances un Miķeļa jaunākais dēls Daudzis. — Mamma un vecmamma teica, ka šur viņi atbraukuši ar vezumiem — zirgiem un ratiem. Kā viņi brau­ca? No Egļu kalna puses? Kur tika pāri?

— Varbūt tolaik nebija Bebru slīkšņas? — minēja Gaidis.

— Paps teica, ka bijusi slīkšņa. Viņi briduši līdz krūtīm pa slīkšņu purvu…

Indriķis klusēja. Doma bija iekustināta. Tā strādāja viņa labā, visu labā.

Vakarā vecās mājas pagalmā tika iznesti krēsli un bluķi, kā arī rudzu kuļamie soli no piedarba. Visi sasēdās aplī un sākās lielā spriešana.

Te Indriķis pirmo reizi redzēja kopā visus purva iemītnie­kus.

— Ja mēs iesim pasaulē, tad pāri soklam jātaisa tilts, — pir­mais runu iesāka Daudzis. — īvei tak pūrs jāpārved.

Toms klusēdams neticīgi grozīja galvu.

Miķelis nobraucīja savu balto bārdu un sacīja:

— Tiltam jābūt tajā vietā, kur mēs pirms četrdesmit deviņiem gadiem pārbridām slīkšņu un pārvilkām vezumus.

— Kur tas bija? — Gaidis jautāja, ziņkārē degdams.

— Pie ābeles. Pretī lazdu pakalnes stūrim, — Miķelis sacīja. — Ābeli es tur iedēstīju, lai šo vietu neaizmirstu. Zem dūņām tur ir cieta zeme.

— Ko Felsbergs par to sacīs? — jautāja Toms dobjā balsi. — Mani viņš var nokaut. Tas nebūtu nekas. Vai jums, jaunajiem, dzīvot negribas?

— Vectētiņ, — īve maigi pieglaudās Tomam. — Felsbergu sen vairs te nav… Vācijā aizbraukuši.

— Mana vecmāmiņa teica, ka Felsbergs Vilkatim esot piede­vis, — Indriķis sacīja. — Gribējis glābt arī Zāļu Madi, bet nav spējis. Vai patiesi bija tāda Zāļu Made, kas tev palīdzēja? — Indriķis pievērsās Tomam.

Toms labu brīdi klusēja.

— Bija! — atbilde skanēja dobji un drūmi.

— Kā redzat, nevienam nav no kā baidīties, — Indriķis sa­cīja. — Četrdesmit deviņi gadi, — viņš domīgi atkārtoja. — Puse gadu simteņa! Jūs esat varoņi. Spējāt to izturēt. Es nespētu.

— Vai trakais Sļukums vēl dzīvs? — Toms jautāja.

— Tādu es nezinu, — Indriķis sacīja.

— Sļukumam vajadzētu būt simt gadu vecam, — sprieda To­ma jaunākais brālis Miķelis. Viņi abi ar Tomu bija nonāvējuši klai­ņojošos karakalpus pirms aizbēgšanas no dzimtām mājām.

— He! — iesmējās Indriķis. — Sen miris. Kungi ilgāk par as­toņdesmit nenodzīvo. No slinkuma viņiem kauli mīksti.

— Varbūt kungu grāmatās mūsu vilkatība ierakstīta uz laiku laikiem, — Toms joprojām šaubījās.

— Es redzēju viņu grāmatas, — Indriķis sacīja. — Tur nebija neviena vārda par vilkačiem. Kāds vācu zintnieks gan bija pie­minējis vilkačus, tikai galīgi aplam. It kā cilvēks, alu dzerdams, varot pārvērsties par vilku. Olūksnes pusē kāds tā esot pārgājis vilka ādā… Tur zemnieki kungus vienkārši ar tādām runām muļķojuši.

Toma vaigā atmirdzēja gaišums, gandrīz vai smaida atblāzma.

— Ka tik tas jokdaris nav bijis Garāssprākles Jērums, — viņš sacīja. — Tas bija kā traks uz draudīgiem jokiem. Izgāšgad, skrie- damies ar citiem pa ezera ledu, upesgalā ielūza ar visu zirgu un kamanām. Domājām — pagalam. Nekā. Ij zirgs, ij pats ar visām ka­manām izlīda malā kā erceni. Ij vārgums nepiemetās. Dzēra meda­ļu, ij zirgam mutē lēja. No tā par vilku nepalika ne pats, ne zirgs…

Visu klātesošo sejās atmirdza gaišums. Tādu runu no vecā To­ma viņi dzirdēja pirmo reizi.

— Kāpēc tam joku vecim tāds jocīgs vārds? — jautāja Gaidis.

— Nu, tak sprākle viņam bija gara, — Toms atbildēja. — Kā­jas sākās tur, kur citam jostas vieta. Es spēru divus soļus, viņš — vienu. Vēdera viņam vispār neredzēja. Vienalga, ēda viņš kā ne­labais. Dzēra vēl trakāk… Diez vai vēl ir dzīvs…

Beigu beigās viņi nolēma tilta taisīšanu atlikt uz rudens kail­salu vai ziemu, kad purvs no saviem dziļumiem izdzīs virspusē ūdeņus, kas gravas galā sasals ledū. Tad būs vieglāk iedzīt mietus tilta balstiem un pievest kokus tilta klājumam.

Lai cilvēki bez pūlēm tūlīt varētu nokļūt gravas otrā krastā, nolēma šaurākajā vietā, kur kādreiz karājušās "vilkaču šūpoles", nogāzt dažas krasta egles pāri gravai tā, lai galotnes atdurtos otrā krastā.

Nākošā dienā tāda laipa kājāmgājējiem tika uztaisīta. Nācās nogāzt četras egles, jo, sitoties ar galotnēm pret pretējā krasta stā­vumu, tās lūza.

Beigās izdevās varena taka, izdaiļota ar atbalsta kārtīm gar malām, ar zariem un ar velēnām noblietētu kājceliņa pamatu.

Kad Indriķis īves vecākus un citus purva salas iemītniekus aicināja ciemos pie sevis, jaunie paklusi atzinās, ka Indriķa mītni jau kādreiz no ārpuses aplūkojuši. Jaunajos pētnieku gars allaž pārvarējis bailes un liegumus.

Vēl pēc trim dienām Indriķis veda īvi pie Teņa un Sauces ie­pazīstināt vecākus ar savu izredzēto. Līdzi viņiem par vedējmāti izlūdzās Made.

Bija rudzu pļaujas laiks. Visi strādāja uz tīruma aiz Bērzu kal­na. Lauks stiepās līdz pat Apšu gāršas soklam.

īve kalna galā apstājās un, acis izbrīnā iepletusi, lūkojās uz plašo klajumu un milzīgo tīrumu, kas klājās pāri trim paugu­riem un vienā galā jau bija piepildīts ar taisnās rindās nostatī­tām runiņām, bet otrā galā vēl viļņoja gaiši brūnpelēka rudzu druva. Tīrumā locījās vairāk nekā desmit pļāvēju un kūlīšu sē­jēju. Bērni vecāka vīra uzraudzībā nesa un krāva kūlīšus statos jeb runiņās.

— Es protu kūlīšus siet, — īve sacīja.

— Neiesim tālāk, — Indriķis ieteica un apsēdās uz viena no celmiem, kādi vēl te šur tur tīrumā stāvēja. — Sēdiet jūs arīdzan. Viņi atnāks pie mums.

Smaržoja zāle, rudzu rugāji, rudzu graudi, zeme, pussatrunē- jušie līduma celmi. Pāri galvām pletās bālgani zilas debesis ar re­tiem baltiem mākonīšiem.

Indriķis un īve nedaudz blēdīgi un nedaudz bailīgi smaidīja. No kādreiz draiskulīgās Mades acīm ritēja asaras.