Izstāstīt par visiem līdumnieka Teņa un Sauces bērnu likteņiem nav iespējams, jo bērnu bija daudz un lielākā daļa dzīvoja godīgu zemnieku dzīvi, audzinādami jaunas atvases un iekopdami savus laukus. Daudzie līdumnieku tīrumi jau sagāja kopā ar kaimiņu laukiem. Pat purvi bija izcirsti un tapuši par vienlaidus pļavām, kurās pa vidām šur tur stāvēja lieli koki— priedes, liepas, ievas. Tās bija atstātas daiļumam un sirds priekam.
Vai nebija skaisti, ja agrā vasaras rītā ap saules lēktu, tādā pļavasvidus priedē tupēdama, agrīnos pļāvējus apsveicināja pelēkā vārna, zīmīgi galvu klanīdama un varen lietišķi un izteiksmīgi norunādama savu:
— Kvār! Kvār! Kvār!
Cita kaut kur tālumā atsaucās:
— Kark! Kark! Kark!
Tādas pļavas, tīrumi un mežu puduri stiepās pāri visam bijušā Vilkaču sila plašumam.
Līdz ar sila zudumu, arī nosaukums "Vilkaču sils" vairs netika lietots. Teica vienkārši Silciems vai Silciema pagasts. Vienīgi dažu veco, kādreiz mežā ieaugušo māju vietu nosaukumi palika. Tādā veidā saglabājās Gaiķi, Luķi, Mālavēri, Spruksti.
Zanes lielais sapnis par zemes atdzimšanu bija piepildījies, vienīgi vecotēvu godi un laiki, lielļaužu goda laiki neatgriezās. Sētas veidojās lielas un turīgas. Ne vienas vien saimniecības stadulā stāvēja pieci, seši zirgi, kūtī desmit, piecpadsmit govis, bet rūpju tāpēc nekļuva mazāk. Gandrīz vai otrādi.
Daža laba saimnieka dēls, redzēdams savas sētas turību, nesaprata, kāpēc vasaras rītos jāceļas pirms saules, jāstrādā līdz spēku izsīkumam, lai vakarā iekristu guļvietā kā akmens ezerā, bet rīta agrumā atkal celtos un ietu nebeidzamā darbā.
Ar darbu ir tā: ja sāk to nemīlēt, tas kļūst divkārt grūtāks un nogurdinošāks. Jo darbs vairāk nogurdina, jo par to mazāk priecājas. Tā tas iet, līdz cilvēkbērns sāk nīst katru derīgu piepūli kā mocību, meklē citur dzīves prieku un atrod to plenderībā.
Tā diemžēl notika ar Dziļūdeņu mantinieku pastarīti Jēkabu, kuru nolemtā mantinieka stāvokļa dēļ visi uzlūkoja kā izredzēto. Ne tikai Sauce, arī Tenis jau no pusaudža gadiem nemanot vien Jēkabu palaida vieglāk. Viņš jau bija vienīgais no bērniem, kam nebija jāvāķ mazāks brālītis vai māsiņa, tālab viņš pie rūpēm par otru netika radināts. Toties pār viņu kā pār mazāko bira glāsti, uzslavas un cerību vārdi. Mazāko visiem gribējās pažēlot, dažkārt arī paķircināt. Viņš bija it kā rotaļlieta, par kuru rūpējas, kuru izmanto, bet par kura radināšanu dzīvei mazāk domā.
Kad zināms vecums bija sasniegts, neko vairs daudz grozīt nevarēja. Jēkabs bija sācis dzīvot citādi, nekā nācās kārtīgam zemniekam.
Bija ziema. Smalks sniegs vizuļoja saulē. Tīrumu vidū birzītes un koku skupsnas greznojās baltā sarmas rotā. Lielās meža egles šķita kļuvušas sirmas kā vecenītes. Ap sauli vīdēja bālgans aplis, vēstīdams vēl lielāku aukstumu un negantus puteņus.
No sētas uz sētu stiepās iebraukti ragavu ceļi ar retiem melni zaļganiem zirga bumbuļiem pa vidu. Pa ceļiem, pātagas pa gaisu žmiukstinādami, kamanās brauca zemnieki dzeltenbrūnos alkšņu un kārklu mizās miecētu aitādu kažokos un tādās pašās mīkstās un siltās ausenīcās, kuras sauca par jērenēm. Pretim saulei laidās vārnas, tumšākas un mazākas nekā vietējās. Vecais Tenis zinājās teikt, ka tās esot ziemeļzemju vārnas, bet vietējās pelēces ziemas pavadot vairāk uz dienvidiem, siltākās zemēs, varbūt Polijā. Raudzīdamies uz skaisto ziemas pasauli, mazi bērni, pasakas saklausījušies, taujāja:
— Kur ir ledus pils? Kur ir Ziemeļa pils? Vai tagad šī zeme arī pieder Ziemelim? Vai tagad te valda Sniega karalis?
Reti kurš zināja taujāt, kas šo lauku vietā bija pirms piecdesmit gadiem. Vēl mazāk bija tādu, kas saglabāja ziņas par vēl senāku laiku, kad Livonijā nebija iebrukuši trakā krievu Jāņa Briesmīgā tatāriskie karapulki. Jaunie redzēja, ka te rindojas mājas un tīrumi, ļaudis nāk arvien klāt, nesdami līdzi dzīves spirgtumu un nākotnes plaukumu.
Mārtiņos, Ziemassvētkos un Meteņos no sētas uz sētu gāja lielas ķekatnieku vatagas. Tad karsti tika izkurinātas lielās akmeņu krāsnis gan istabās, gan rijās, lai budēļiem-ubagiem būtu kur dancot svaigā siltā gaisā un būtu izcepti ne tikai rāceņi un āboli, bet arī jēra ciskas un cūkas ribiņas, izsautēti zirņi, pupas, putraimu desas un zirņu misēklis.
Pie dienā izkurinātām krāsnīm, vakarā skalu un sveču gaismā valdīja silta omulība. Dūmi bija izvējojušies pēc tam, kad iz- kodinājuši no visiem kaktiem mošķības un slimības: gan drudzi, gan garo kāsu. Cilvēkiem, kas auguši ar dūmvadiem apgādātu krāšņu istabās, to svaigo tīrību, kas valdīja dūmistabās ziemas vakaros, to tīkamo dvesmu, kas nāca no sakapātām skujām, no skalu un vaska sveču deguma, nekādi nesaprast. Tādu jaukumu viņi tā arī savā mūžā nepiedzīvos un tik tīru gaisu nekad neelpos. Šis svaigums bija tas, kas uzbūra mūsu senču labsajūtas brīnumu, dzidrās un labās domas, kas salijušas tautas dziesmās un pasakās.
Tolaik, pacēlusi rokas pār cilvēku galvām, stāvēja tīrība, svaigums un daba. To nevar salīdzināt ar šodienas šķietami ērtajiem un tīrajiem dzīvokļiem, kur kaktos gadiem ilgi stāv putekļi, vairojas mikrosēnīšu sugas, jajiodernu mēbeļu un aparātu iekšās čum miljoniem mikrobu kūniņu.
Tāds skaistajā ziemas dienā, rāmā dabas mierā gulēja atdzimušais jaunais pagasts: no Ķeveru purva līdz Dziļumiem, no jaunuzceltajām Luķu mājām līdz Vilkaču salai. Pusē no visām sētām dzīvoja Teņa vai Sauces radinieki, bērni un bērnu bērni.
Dziļumi stāvēja turpat, kur tika celti — garās nogāzes dienvidu pusē netālu no purva — pavisam kādas piecpadsmit ēkas, cita lielāka par citu. Te pirms pusgadsimta Tenis un Sauce bija apmetušies mežā, skuju būdā, lai paliktu. Te viņi bija izcirtuši pirmo ēku — pirtiņu, kas stāvēja joprojām, tikai lubu jumts bija vairākkārt nomainīts. Te Sauce laida pasaulē pirmo bērnu meitenīti Silamīti, kura pati nesen bija kļuvusi par vecmāmiņu. Pēc tam pasaulē nāca citi. Uz šīs pirtiņas sliekšņa sēdot, pēc gadu desmitiem ilga neveiksmju un bēdu sloga savas muguras un prātus pa īstam atkal lepni iztaisnoja Teņa vecmāmiņa Zane un māte Līze, savām acīm redzēdamas, kā sākas jauna godība, kā mežā par jaunu atzeļ pašu saglabātā un tālāk nodotā dzīvība, kā strauji plešas līdums un ceļas lielas mājas, solot tālu nākotnē ejošu un cerību pilnu jauno audzi, solot tās turību un gara stiprumu.
Labi vien, ka ne māte, ne vecāmāte tolaik nenojauta, ka Tenim un Saucei šī visu kopā cirstā, celtā un gādātā skaistā jaunbajāru sēta mūža galā būs jāatstāj. Bet tas laiks nu bija pienācis. Ne Teņa, ne Sauces dabai nepiemita vēlme un spēja tādam likteņa triecienam akli pretoties, turklāt viņiem abiem tik ļoti sāpēja sirds… Tur nekas ar varu nebija grozāms. Vainīgs viņu pastarītis Jēkabs.
Mazdēls Jānis, Jēkaba vecākais, ar satrauktām acīm vēroja, kā vectēvs un vecāmāte, lēnām kustēdamies, izkrauj drēbes no kopējās tīnes, saliek tās vieglos klūgu grozos, kuros uz tirgu veda vilnu un dziju, savāc savus iemīļotos kausus un karotes. Viņi bija par nespēcīgiem, lai paceltu lielo ozolkoka tīni — krietnu mucu, bet drānas viņiem bija vajadzīgas, jo viņi nebrauca ciemos, brauca prom uz visiem laikiem. Uz kurieni, to Jancis nezināja. Vakar strīda beigās vectēvs Tenis bija stingri pateicis Jāņa tēvam Jēkabam:
— Tu vai es… Tātad es!
Vectēvs nekad ar vārdiem nemētājās.
Jancim bija žēl tēva. Vectēva un vecāsmātes — vēl vairāk. Daudz vairāk. Viņa acis kā pelēki pelēni skraidīja pakaļ vectēva un vecāsmātes roku kustībām, katram viņu solim. Viņš bija dzirdējis visu vakardienas sarunu. Tēvs aizvakar pārbrauca no Ilzes kroga krietnā žvingulī, atvedis līdzi kādu svešu sievieti, kas savādi smējās un lipa klāt Jēkabam kā apinis pie kārts. Viņi kopā pārgulēja nakti un abi no rīta aizbrauca. Vakarpusē tēvs pārradās viens, lielīgs un īgns, kā allaž pēc dzeršanas. Beidzot sarunu, vectēvs sacīja:
— Tu vai es…
Brīdi gaidījis atbildi, pabeidza:
— Tātad es!
Un neko vairāk. Jautājums skaitījās izlemts un skaidrs.
Kādreiz pirms nedēļām un gadiem bija runāts par citu — ka mirušās sievas, Janča mātes, vietā jāapņem jauna, kas parūpēsies par bērnu un turēs mājās kārtību, ka jāizbeidz krogā sēdēšana un joku taisīšana, jādomā par saimniecību, par saimes ļaudīm un saimes lietām. Jēkabs vai nu neatbildēja neko, vai īgni atrūca:
— Nu, un tad?
Citreiz niknāk un paštaisnāk:
— Tu pats mani iemācīji dzert, tētukiņ!
— Kā es tevi mācīju?! — Tenis, galvai drebot, sašutis sauca.
— Visos godos un svētkos, cik vien atceros, bija alus kannas, alus dvaka un apdulluši vīri, kas jautri ar mani runājās un piesolīja nogaršot patekas.
— Vai kāds toreiz tā piedzērās? — sauca vectēvs.
—- Es jau arīdzan zemē neveļos, — Jēkabs attrauca.
Tas tiesa. Grāvī jau laikam viņš vēl īsti neguļāja, bet saimniekotājs arī vairs nebija. Pirms pāris gadiem tās pašas izlaidības dēļ saplēsās ar brāli Mārci. Tas aizgāja projām uz citu sētu par bandinieku. Negribēja palikt pat šīs zemes tuvumā, atrada tālāku vietu.
Pēc Mārča aiziešanas Jēkabs kļuva drošāks, uzmetās visiem par varenu pavēlnieku. Tramdīja un drauvēja kalpus tā, ka Miķe- ļos jaunus goda vīrus sadzīt pa visu pagastu nevarēja ne ar uguni. Togad rūpēdams, lai tīrumi nepaliktu atmatā, ar sētuvi plecos izgāja arī vectēvs, lai gan muguras sāpes grieza viņu gluži greizu. Ieraudzījis Teni tīrumā, Jēkabs it kā atžirba, trīs dienas uz kroga pusi neskatījās, bet pēc tam atkal brida pa veco stigu.
— Kāmī viņš atsities? — Sauce brīnējās. — Mēs reibām no darba, viņš — tikai no miestiņa.
Tenis atminējās savu jaunības gadījumu ar krogu, Sauces saucienu "Pļēgurs!" un klusēdams tikai nogrozīja galvu. Tā vien izskatījās, ka cilvēki bija izlaidušies no labas dzīves. Un viņiem nebija lielas mīlestības. Tā viņš, acis miegdams, domāja un pieļāva, ka arī viņš, kazi, būtu palicis par pļunduru, ja būtu vieglāk audzis un neredzētu priekšā lielu ceļu, par kuru neaprimusi skandināja vecāmāte Zane, ja nebūtu Sauces…
Viņam tolaik acu priekšā stāvēja Gaiķu vaļinieku pirtiņas pūstošie pakši, iebrukušie istabas griesti un mātes bēdīgais vaigs. Diemžēl, kā izrādās, par pļēguru lēti tapt, par tādu apdullušu muļķi, kas nezina, pie kura koka labāk pieri sist. It kā būtu cilvēks, it kā — ne. Galva kā čūsku mudžeklis. Gribēšanu daudz, bet prāta, kas slimās vēlmes norāj un sasaista pareizā pinumā, kā nav, tā nav.
— Jūs tālu iesiet? — Jancis bijīgi iejautājās.
— Tu aizvedīsi, — vectēvs atbildēja.
Jancis izskrēja ārā, palūkojās stallī. Ābolainais stāvēja savā vietā. Viņa izaudzētais kumeliņš. Kopā ar vectēvu viņi bija iemācījuši to iejūgā. Ar Abolīti nu viņš aizvedīs savus vecvecākus uz viņu jauno dzīves vietu. Kazi, kur tā būs. Tas varēja būt arī pliks mežs vai purva mala. Vectēvs pret sevi bija ciets kā krams. No viņa varēja visu sagaidīt. Sāks atkal dzīvi skuju teltī.
Jancis labi saprata, cik ļoti vectēvam un vecaimātei sāp sirds, ja viņi atteicās no pašu celtām mājām. Tāpēc jaunā puiša sirdi spieda dziļas skumjas. Prātā pinās vectēva stāsti par to, kā viņi abi ar vecomāti te atnākuši liela meža vidū ziemas laikā, kā pirmās nedēļas pārgulējuši zaru būdā. Un cirtuši, cirtuši. Griezuši un cirtuši bez attapiņa kā apreibuši.
Tas bija tik sen, tik sen. Jancim Dziļumi šķita stāvam tādi no laika gala, kopš pasaules radīšanas. Vecas lielas ēkas ar nosūnojušiem jumtiem un pakšiem, pie kuriem saulē sildās zalkši, vāķēdami peles. Milzīgie baļķi ēku sienās šķita kā iemūrēti, neizkustināmi, bez sākuma un gala. Krāsnis sakrautas un samūrētas no lieliem akmeņiem, kas nokūpējuši melni. Viss tik stiprs, vecs un pamatīgs, ka taisni vai prāts sāka šķobīties, ja lūkoja iedomāties, ka reiz visa tā nebija un, kazi, drīz nebūs.
Tikpat grūti bija iedomāties vectēvu un vecomāti jaunus, spara pilnus un skaistus. Vecāmāte esot bijusi vismaz tikpat skaista kā Kalnu Malva. Patiesi, tādos cilvēkos, kas spēja tik droši likt pamatus ēkām, guldīt tik milzīgus kokus māju sienās, bija kaut kāds Dieva spēks. Tālab, ienācis istabā, Jancis cieši nolūkoja vectēvu un vecomāti un pie sevis nočukstēja: "Tādi viņi ir."
Istabā uz mirkli ienāca arī Jēkabs, palūkojās uz groziem, tāds kā apvainojies, un tūlīt izgāja. Vēl jau nevarēja zināt, ko viņš izdomās. Tikpat labi viņš varēja mesties lūgt piedošanu, kā izslie- ties bezsirdīgā lepnībā. Dzērāja garastāvoklis. Viņš nebija kungs pār savām iegribām. Ar tādu cilvēku visgrūtāk. Nezini, ko nākošā mirklī izstrādās.
Jānis redzēja šo dvēseles postu un katru dienu stiprināja savus spēkus pret to. Tāpēc jau tādu ļaužu bērni ne reti izaug kā pretstats vecākiem. Tenis un Sauce to redzēja. Tas atvieglināja viņu bēdas un reizē vēl vairāk skubināja braukt projām. Lai Jancis saprot, ka tas nav joks.
Kā pēdējo vectēvs no gultas galvgaļa izņēma izrakstītu lādīti ar visu laiku, veidu un vērtību naudas gabaliem, kas daudzkārt bija noderējuši par uzskatāmu paraugu, mācot bērniem naudas vērtību un derīgumu. Iebāzis lādīti maisā, viņš teica mazdēlam:
— Nu, Janci, iejūdz kamanās!
Jānis paklausīgi devās ārā pa durvīm. Un turpat saskrējās ar tēvu.
— Kur tu? — Jēkabs noprasīja.
— Jūgt Abolīti.
— Kam?
— Vecamtēvam.
— Nejūgsi!
Jānis brītiņu stāvēja, tad pagriezās un devās uz stalli. Atvēra staļļa durvis, atspieda ar koku un iegāja steliņģī. Tēvs nāca līdzi.
— Neaiztiec! — viņš cieti pavēlēja.
Jānis nekad nebija atteicies tēvam paklausīt, lai cik tēvs bija untumains vai šļaugans. Puisim bija pilni sešpadsmit gadi un sava galva uz pleciem, bet viņš neaizmirsa cieņu, ko bija uzsūcis no vecātēva un vecāsmātes. Tomēr šoreiz viņš stingri un noteikti sacēlās. Paņēma Abolīti aiz apaušiem. Zirgs ar lūpām aptaustīja viņa plaukstu un vīlies noglauda ausis.
"Ja viņš sitīs, lai sit," puisis nodomāja. "Ja nositīs zemē, celšos augšā un jūgšu tālāk. Slikti tikai, ka Abolītis visu to redzēs, varbūt nobīsies, varbūt arī viņam, nevainīgam, tiks sava tiesa."
— Tu dzirdēji? — tēvs griezīgi noprasīja.
— Dzirdēju, — Jancis klusi atbildēja un veda zirgu garām tēvam uz kamanām. "Ja arī viņš iesistu tik stipri, ka es būtu beigts," viņš domāja, "tomēr man jāiet. Mana nāve liks viņam attapties, būs tikpat pamācoša kā teika par naudas dvēseli."
Kad Abolītis bija iejūgts un tēvs vēl nebija sitis, Jancis pirmo reizi palūkojās uz viņu un pamanīja, ka tēvam dreb lūpas kā mazam bērnam.
Pirmajā mirklī jaunekļa sirdī iesvēlās skaudrs žēlums, bet tad viņš atminējās reizes, kad tēvs ar vienu žestu vai skaņu šādu noskaņu spēja pārvērst citā, gluži pretējā, un līdzjūtība izplēnēja.
— Vectēvam jābrauc, — viņš tikai klusi noteica un paņēma grožus.
Zem sliecēm iegurkstējās sniegs. Abolītis apstājās pie istabas durvīm un saausījās. Jancis ieskrēja iekšā un paņēma gabalu maizes. Tad palīdzēja iznest vectēva un vecāsmātes mantas.
— Re, — teica vecāmāte. — Aizbrauksim kā kungi rakstītās kamanās.
Vectēvs nesacīja nekā, tikai stīvi savilka uzacis.
Kamanās bija maz vietas, bet vectēvam un vecaimātei mantu vēl mazāk — klēpī saturamas. Jancis notupās priekšā, un viņi sāka braukt. No piedarba puses uz viņiem nolūkojās kalps un kalpone. Citi kalpi bija aizbraukuši uz tālpurva šķūni pēc siena. Vectēvs tīši izraudzījās tādu laiku, kad vismazāk pavadītāju.
Jēkabs stāvēja turpat pie staļļa, kur Jancis bija viņu atstājis. Viņš nolūkojās pakaļ. Kad braucēji izgrieza no olnīcas uz ciema ceļa, viņš piegāja pie staļļa durvīm un aizvēra tās. Jancis raudzījās zirga rūzganīgi melnajā astē un priecājās, ka pretī neviens nenāk, ka vectēvs un vecāmāte ne ko jautā, ne ko saka. Lai kā viņš turējās, nespēja noturēties. No acīm lija karstas asaras un tecēja, vaigus sildīdamas. Apkārt pletās skaista ziemas diena.
No Garā kalna virsotnes kļuva pārskatāmas mājas vai puspagasta tālumā balti sniegotiem jumtiem, pelēkām sienām. Tās tur stāvēja kā dzīvības cietokšņi, it kā gatavotos pacelties gaisos, lai kļūtu par kaut ko vēl varenāku.
Sapņaini skaistās vīzijas nomāca atmiņas par tēvu. Prātā tomēr arvien no jauna malās truls jautājums: "Kāpēc tēvs tā dara? Kāpēc?"
— Skaista diena, — vecāmāte ierunājās.
— Ptrpū! — Jancis pie krustceļiem apstādināja rikšotāju.
— Uz Riekstiem! — vectēvs sacīja.
Jancis pasmaidīja. Labi gan, ka vectēvs un vecāmāte brauca tepat pie Indriķa un īves. Viņš pavilka grožus un pagrieza. Abolītis tūlīt atkal laidās slaidā riksī, ka sniega pikas vien griezās pa gaisu.
Riekstu Indriķa sievai īvei bija dzimušas sešas meitas pēc kārtas. Divas no tām nomirušas. Palikušas divas vecākās Baiba un Jete un jaunākās Tāle un Smilga. Divi dēli Indulis un Kārlis vēl tikai pusaugā, toties Baiba un Jete jau bija precējušās, kopā ar savām ģimenēm dzīvoja rijā un strādāja kopējā saimē. Viņām jau bija saradies krietns bērnu pulciņš, kas skraidīja kopā ar saviem tēvočiem Induli un Kārli, kuriem gadu vēl nebija daudz. Arī Riekstu sētas tīrumi bija izpletušies plašumā abpus Pērļupītei. Pāri gravai bija uzcelts jau otrs tilts. Darba te pietika visiem. Arī maizes un pavalga netrūka.
Ziemā, kad lielie lauku darbi bija apdarīti, rija izkulta un lini izkulstīti, ļaudis varēja padzīvot brīvāk, pastrādājot pie skala gaismas sīkos knibekļa darbus un kopā vakarējot.
Visiem bērniem pēc Indriķa negrozāma lēmuma bija jāiemācās lasīt un rēķināt. Vienam tādu grāmatu gudrība padevās vieglāk, citam grūtāk, bet izsprukt no tās nevarēja neviens. Pēc labām mācībām bērni dabūja dzirdēt dažādas teikas un veco ļaužu atmiņas, kuras klausījās labprāt arī pieaugušie. Sevišķi vērīgi kļuva klausītāji, kad īve ņēmās stāstīt vilkaču teiksmas un atmiņas par Kaldabruņu Madaras vecajiem.
Pie Indriķa savā laikā mitinājās arī īves vecmāmiņa — Mades māte — balta kā kodaļa. Arī tā mācēja stāstīt, bet jau dažus gadus kā mirusi.
Sevišķi labs veco notikumu un pasaku teicējs bija Baibas vīra vectēvs, turpat vai simt gadu vecs vīrs ar gaužām grumbainu seju un miglainām acīm, kas stāstā atdzīvojās un kļuva dedzīgas.
Viņam bija sava teika par Vilkati, kas, protams, nesakrita ar īstenību, bet tāpēc šķita vēl pievilcīgāka.
Teika bija īsumā tāda.
Kad zeme bezgalīgos karos bija izpostīta, sērgu un bada izvārdzināta, kungi zemniekiem atņēma vēl pēdējo kumosu, un nebija, kas viņus aizstāv. To zinādams, no dziļa meža pāri aiz- salušiem slīkšņiem iznāca liels rūsgani pelēks vilks ar sirmu muguru. Tas bija zirga lielumā, pēda sprīža plata un pusotra sprīža gara, mute liela un sarkana kā krāsns rīkle, zobi kā grābekļi.
Zvērs varēja noskriet ātrāko zirgu un ar vienu ķetnas vēzienu to nogāzt zemē līdz ar visu jātnieku. Vilks neaiztika nodzītu zemnieka zirģeli un pelēko zemnieku pakulu biksēs, kas, karakalpu aplaupīts, brauca ziemu mežā pēc malkas. Vilks apgāja ar līkumu, lai tos nebaidītu, arī mazu puisēnu un meitenīti, kas naktī, nespēdami Sagaidīt pārnākam tēvu un māmulīti, gāja tiem pretī pa egļu meža taciņu uz muižu vai kaimiņu ciemu, kur viņi bija aizgājuši sapelnīt maizīti, bet krituši par upuri klaiņojošiem karakalpiem.
Kad uz ceļa parādījās kungu divjūgs, vilks ar lielu lēcienu ieklupa ragavās, nokoda kungus, iesita ar asti vedējam pa pakaļu, lai tas vieglākām kājām ļepo uz savām mājām, izjūdza zirgus un palaida tos brīvā solī. Kungu drēbēs atrasto naudu, ko kungs bija izspiedis no zemniekiem, vilks atdeva grūtdieņiem. Lai tie nezinātu, kas ir devējs, dālderus un dukātus vilks atstāja būdiņas priekšā uz sliekšņa, iebāza loga caurumā, nobēra rijas krāsns priekšā vai uz taciņām, kur staigāja bēdu piemeklēti cilvēki.
Nesaprazdami, kā nauda radusies, ļaudis sacerēja pasakas par zvaigznēm, kas nokrīt un pārvēršas par sudraba dālderiem, par ledu, kas lielā salā pārtop par sudrabu, par auzām, kas ziemassvētku naktī sakūst kopā un sacietē par naudu, par vērdiņiem, kas kaltējas rijas krāsnīs.
Tā kā vilks nebija īsts vilks, bet lielāks, gudrāks un labsirdīgāks, to nevarēja īsti saukt par vilku, tāpēc ļaudis to sāka dēvēt par Vilkati.
Zemnieki no Vilkača nebaidījās, bet kungi, ieraudzīdami rūsgano lielo vilku ar sirmām kumbra spalvām, sāka drebēt kā drudzī un reizēm zaudēja prātu. Tāpēc viņi sāka spriest, ko iesākt ar šo meža briesmoni.
Visiem kungiem bija netīras sirdis, jo visi senos laikos bija atņēmuši zemniekiem tīrumus. Kopš tā laika viņi dzīvoja no zemnieku darba un labumiem, paši neko nestrādādami, tikai vizinājās karietēs un kamanās, augstprātīgi runāja. Kungi nosprieda noķert Vilkati un tiesāt kā jodu un pesteli.
Rīgas bīskaps jeb svētais tēvs, kas bija visas kristīgās ticības stūra balsts, atklāja muižniekiem Vilkača noslēpumu, proti, šis zvērs vilka ādā bija noķerams, kad tas pārvērtās par cilvēku. Tas notika trīs dienas gadā. Tad viņš klīda pa ceļiem un takām. Vērīgs zinātājs to spēja pazīt, atšķirt no parasta zemnieka pēc acīm, kuras dega vilka acu spīvumā, un pēc lunkanā soļa.
Uz visiem ceļiem tika izlikti lūriķi Vilkača ķeršanai. Bīskaps bija pamācījis, ka Vilkatim, lai viņa viena cilvēkdiena skaitītos pilna, reizi jānokļūst krogā, baznīcā vai muižā, vai kādā citā vietā, kur pulcējas daudz ļaužu, tālab ķērājus un lūrētājus nolika arīdzan tādās vietās un pieteica visiem muižas izpalīgiem turēt acis vaļā.
Diez no kāda novada pienāca ziņa, ka vagars noķēris dzīvu Vilkati. Dažas dienas vēlāk no cita pagasta nāca vēsts, ka tur arīdzan noķerts Vilkatis. Par tādu veiksmi sākumā visi kungi nopriecājušies, bet kad tapa zināms, ka noķerti jau septiņi Vilkači, prieka vietā nāca bailes, ka Vilkaču ir pārlieku daudz. Vācu zintnieki drīz vien atrada, ka par Vilkačiem spēj pārvērsties katrs zemnieks, sevišķi, ja tas ir latvietis.
Sākuši spriest: kas gan kungiem maizi sastrādās, ja izķers un ar kakla vai uguns tiesu sodīs visus Vilkačus, visus zemniekus? Lūkojuši ievest zemniekus no Vāczemes, bet tie ilgi nenoturējušies, pārtapuši par tādiem pašiem vilku zemniekiem.
— Vai mums ir kāds Vilkača naudas gabals? — jautāja Kārlis, pacēlis galvu no grāmatas.
— Nē, — īve atbildēja. — Vienīgi Tenim, tavam vectēvam, varētu būt. Viņam Vilkatis reiz esot paņēmis cirvi un vietā atstājis daudz poļu zlotu.
Visi saausījās. Arī tie, kas bija domājuši, ka stāstījums ir tīrā bērnu pasaka bez pamata, sāka domāt.
— Vai tādi Vilkači patiesi bijuši? — Baiba brīnījās.
— Bijuši. Kā citādi, — īve atbildēja un palūkojās uz savu vīru Indriķi.
Tas dusmīgi sarauca pieri. Vilkaču īsto noslēpumu pēc viņa domām vēl ilgi nedrīkstēs atklāt. Tas jāsaglabā nebaltām dienām. Mācīti vācu zintnieki vēl joprojām ticēja, ka zemnieks spēj pārvērsties Vilkatī, pēc noteiktas kārtības uzdzerot alu, kurā iejaukta kāda meža zāle. Lai tic. Lai ij viņa mazbērni nezina, ka viņu vecmāmiņa nākusi no īsta Vilkača midzeņa.
Paldies Dievam, Ive prata bērnu un mazbērnu taujājumam labi atbildēt.
— Ticamāk, ka šim Vilkatim nebija nekas cits kopīgs ar vilkiem, kā vien mežs, — viņa sacīja. — Tas bijis godīgs cilvēks, kas slēpies tīrelī, bēgdams no kungu un karakalpu pārestībām. Runā, ka tagad viņam jau esot mazbērnu mazbērni, kas no mūsu bērniem ne ar ko neatšķiras.
Tieši nākošā dienā pēc šīs sarunas atbrauca vectēvs Tenis un vecāmāte Sauce.
īve vērpa pakulas. Sen viņa bija atteikusies no linu vērpšanas, to paveica meitas, kurām mīkstāki pirksti. Linu drēbei jābūt plānai un lokanai kā savītušai pamašu lapai, lai siena laikā nav kauns kreklu vilkt mugurā. Pakulu dzija noderēja maisu, zāļu nastu un bērnu valka lindraku aušanai.
Nupat divi sešgadīgi negantnieki ar basām kājām taisīja iz- skrējienus pa sniegu. Sala kniebiens viņiem šķita mīļš un patīkams, ja tūlīt atkal varēja ieskriet istabā un sasildīt apsalušās pēdas, paberzējot pret otras kājas stilbu. Acis viņiem spirdzēja, sirdis sitās kā sprostā iebāzti zvirbulēni. Ka tik vecāmāte neuzbrēc! Ka tik neaizliedz!
īve viņus vēroja rāmā mierā. Lai jau iepazīst sala lielkungu, izaugs spraunāki lietaskoki.
Pēkšņi puikas pietupa pie sliekšņa un vērīgi raudzījās pagalmā. Pa durvju augšu ārā plūda dūmi un siltais gaiss, pa apakšu tieši puikām virsū vilka stindzinošs aukstums.
— Ati, Tāli! — īve uzsauca. — Ausis apsaldēsiet!
— Brauc! — Atis, galvu pagriezis, paskaidroja.
— Kas?
— Veca… bārda, — Tālis sacīja, vārdus meklēdams.
īve gāja paskatīties. Kamanas patlaban apstājās pie kūts celiņa. Kučieris Jancis piesēja zirgu pie ozola. Abolītis bija jauns, tādam pacietības maz, lai paciestu cilvēku garās runas un darīšanas.
Tenis un Sauce jau nāca pa celiņu, katrs savu grozu rokā nesdami.
— Kādi jauki ciemiņi! — īve priecājās.
— Vai Indriķis ir? — Tenis vaicāja savādā balsī.
— Vai kas svarīgs? — īve jautāja.
— Svarīgs.
— Saki vien man, — īve pasmaidīja un vēroja vīra tēvu ar savām skaistajām zīļu acīm. — Mēs te visi vienādi saimnieki.
Vectēvs palūkojās uz vedeklu ar drūmu skatienu, un viņam sāka drebēt galva. Jancis arīdzan bija ienācis istabā, stāvēja un mulsi raudzījās klonā. Puisis pagara auguma, galva sniedzās dūmos, laikam tāpēc viņš strauji mirkšķināja acis.
— Mēs, redz, aizejam no Dziļumiem, — Sauce ar grūtībām pārdabūja pār lūpām. Kopš viņas dēls vagars bija izlicis no mājām un ar kāķi nosodījis tās jaunāko brāli Pēteri, viņa ne par ko vairs nejutās droša.
— Jēkaba dēļ, — īve vairāk pateica nekā jautāja.
— Dēla dēļ, —Tenis apstiprināja. »
— Katrā nelaimē sava laime, — īve sacīja. — Te par jums visi varen priecāsies, gan lieli, gan mazi. Sevišķi Atis un Tālis.
Tenis ausījās, cenzdamies īves balsī saklausīt ko neīstu. Kas gan vēlas vecus cilvēkus sev uz kakla? Ja vēl iznāk slimošana, ilga cisās gulēšana, tad posta pilna māja.
— Es varu vēl daudzus darbus, — Tenis sacīja. — Ij auzas sēt, ij palēnām sienu pļaut vai seru dakšot. Vienīgi celmu laušanai īsti nederu.
— Nu, nu, — īve atsaucās. — Celmi vairs mums nav jālauž.
Atis ar Tāli bija atkal iznākuši no sava kakta, vēroja vectēva
tēvu un vectēva māti ar apaļām acīm. Tie tak bija aizmūžu cilvēki — dzīva pasaka.
— Re, kur galvenie gaidītāji! — īve pameta ar roku uz puiku pusi.
Sauce palūkojās. Uzrunāja.
— Nu, zaķēni, vecvectēvu pazīstat?
Mazie slēpās viens aiz otra un stūmās atpakaļ uz drošo kaktu.
— Nepazīstat? — jautāja īve.
Viens no mazajiem kaut ko teica, bet nevarēja īsti saprast.
— Nu! — uzstāja īve.
— Bezmaz, — Atis čukstēja. Tas priekš puikas bija svešs vārds, bet acīmredzot te piemērots.
— Ak, tad īsti negalvo par pazīšanu, — īve smaidīja.
Bērnu mulsums un svešatnība ātri pārgāja. Drīz jau Atis jautāja Tenim:
— Vai tev ir Vilkača nauda?
— Ko? — Tenis īsti nesadzirdēja.
— Tev ir Vilkača nauda?
— Ir, — Tenis nopietni atbildēja.
— Pasakā vai pa īstam?
— Pa īstam gan.
— Vilkačs aiznesa tavu cirvi?
— Paņēma. Vietā atstāja naudu.
— Tas bija vecos laikos?
— Aumaļ vecos laikos. Kad šajā saulē vēl nebija ne tava tēva, ne mātes, ne tava vectēva, ne vecās mātes. Vienīgi es ar tavu vec- vecmāti, re, šo pašu, bijām jauni un stipri, dzīvojām ziemā vieni paši dziļi silā egļu skuju būdā, kurai vējš pūta cauri. Tas bija tik sen, ka dažbrīd pašam liekas, vai maz tas viss tā bijis… Tomēr bija gan.
Nu vairs vecais Tenis nebija jāpārliecina, ka te sirsnīgi gaidīti. Puikām uz viņu acis zibēja kā zebiekstēm uz medījumu. Nez no kurienes bija saradušies arī citi bērni. Laikam jau daba pati tā gudri iekārtojusi, ka par veco cilvēku dzīvi visvairāk interesējas mazi bērni. Veco stāsti ir viņu otrā maize. Kā lai tādas maizes nesējus neņemtu pretī godīgā bajāra sētā?
Kad pēc brīža no kūts, rijas un pūnes istabā sanāca četras meitas, puiši un pats Indriķis un uzzināja par vecīšu nodomu šeit apmesties uz dzīvi, prieki izvērtās itin skaļi.
— Vectēv! Vecmāmiņ! Dziļumi nepazudīs. Re, kur Jancis stāv. Būs labi, vecmāmiņ! Neraudi!
— Kur vectēvs un vecāmāte, tur saule gaišāk spīd.
— Tu nezini, vecmāmiņ, kādas mums baltas ievas zied.
— Pērles upītē var uziet, ja meklē…
— Lakstīgalas pogo, ka ausis plēš.
— Gravā rozes zied. Smaržo, ka galva reibst.
— Jā, jā, — vectēvs pavīpsnāja un jaunie pamanīja, ka vecajā vīrā atgriezies agrākais joku gars. — Mazie puikas gan jums bargi. Man tūlīt noprasīja, vai Vilkača nauda ir. Ja nebūtu naudas bijis, mani ij pār slieksni laikam pāri nebūtu laiduši.
— Būtu! — sauca Atis.
— Tu jau biji pāri slieksnim! — joku sapratis, kliedza Tālis.
Dziļumu Jēkaba dēls Jancis, to visu dzirdēdams, smēja kopā
ar citiem. Viņš apskauda šīs mājas ļaudis, māsīcas un brālēnus, mazo Ati un Tāli. Kāpēc gan viņam nebija lemts piedzimt un augt tādā sētā? Te viss vienkāršs, priecīgs un skaidrs. Nu jau viņi stundu mielojas pie galda, jautri tērzē, bet alus kausu neredz, dzer liepziedu tēju un saraudzētas bērza sulas.
Kā uzminēdams Janča domas, Indriķis iesaucās.
— O, tēv, aizmirsām šādā reizē ar alu pacienāt! No Ziemassvētkiem vēl saglabājies rijas stūri. Ka tik pēdējā salā nav sasalis. Ij muciņu saplēsis.
— Man nenesiet! — Tenis stingri sacīja. — Es nedzeršu ne sūkalu.
Iestājās klusums.
— Teni, — Sauce ierunājās samierinošā balsī.
— Negribu redzēt! — Tenis noskaldīja kā ar cirvi un nodūra skatienu klonā.
— Ja no Ziemassvētkiem, tad būs sasalis, — Sauce teica un pasmaidīja. Mazmeitas saprotoši iesmējās. Atkal istabā atgriezās jautrība. Vienīgi vecvectēvs sagumis un drūms gremdējās sevī. Tad sarauca pieri un teica:
— Viņš man pārmeta, ka es viņam iemācījis dzert. Varbūt patiesi tā bija.
Atkal iestājās klusums kā pie kapa. Pēc brītiņa to pārtrauca Indriķa balss.
— Kā tu domā, tēv, vai ziemā der lopus kaisīt un barot ar zaļām skujām, lai tie nesavārgtu?
— Der gan, — tēvs lēnīgi atbildēja.
— No kādām zālēm, vecmāmiņ, var nopervēt linu audumu debesu zilumā? — vaicāja savukārt mazmeita Baiba.
Sauce vēlīgi pasmaidīja.
— Pienāks vasara, parādīšu.
Šķiroties Jancis lūdza Indriķi:
— Atbrauc pa reizei, paskaties, kā mums sokas, tad man būs vieglāk dzīvot.
— Neraizējies, dēls, palīdzēšu tev, cik spēšu, — Indriķis sacīja. — Es tak redzu, kas tu esi.
Dzīve ritēja tālāk. Abolītis rikšoja mājup bez vectēva un vecāsmātes. Kučiera jaunie, vēl ne visai platie pleci bija sakņupuši, kā smagu nastu nesot.