Vilkaču sila līdumnieks

12.Dienvidjūras dēkaiņa atgriešanās

Vecaistēvs un vecāmāte ātri vien iejutās Riekstos. Te ik stūrī mājoja vēlība, saticība un možs gars. Bieži jo bieži skanēja smiekli. Vakaros Indulis vai Kārlis lasīja citiem priekšā Manceļa grāmatas un sprediķus, bet, kad bija iespiesta Alūksnes mācītāja pārtulkotā bībele, lasīja to. Visi bezgala brīnījās par tur aprakstītām ķēniņu negantībām, nežēlībām un bezkaunībām.

— Tā gan ir viena bezdievīgi nešķīsta pasaka, — sprieda Sau­ce. — Kā to var saukt par svētu?

Bībeli saime tomēr klausījās labprāt. Svētuma, patiesi, tur bi­ja maz, toties saistoši visādu notikumu atstāsti, kas, ilgi klauso­ties, gan sāka apnikt, bet, ja lasīja pa druskai ik vakaru, tad nebija nekādas vainas. Dzīves gudrību tur varēja atrast atliku likām, kā arī visādus jocīgus nosaukumus, kuri dažkārt lieti noderēja. Riekstu zemes galu, kas iestiepās bijušās bebru slīkšņas pļavas stūrī un grūtās piekļūšanas dēļ tika reti apmeklēts, bērni nosauca par jūdu zemi, bet kauslīgo gaili — par Erodu.

Sprediķu grāmatā minēto debesu gaismu Riekstu ļaudis, In­driķis un viņa saime, saprata kā gudrību, kas iegūta, piepūlot prātu ar domām un sakrājot ziņas. Gudrība apskaidroja cilvēku, padarīja to labāku, iecietīgāku un garā stiprāku, tālab tā šķita kā spožums, kas nāk no debesīm.

Pēc gara mūža rūpēm un smaga darba, pēc pēdējos gados piedzīvotā nemiera un bēdām par Jēkaba dzīvi un izdarībām ve­cie cilvēki Riekstos beidzot ieguva to mieru, saskaņu un cerību nākotnes tālākam ceļam, ko viņi sen bija pelnījuši un gaidījuši.

Bērni bieži lūdza Teni stāstīt patiesus dzīves notikumus. Bī­beles teikas viņiem negāja pie sirds. Turklāt tajā grāmatā bija savāda valoda, kādā neviens nerunāja. Vecvectēva stāstos viss bija skaidri saprotams un saredzams. Kad Tenis stāstīja, kā Dziļumu bandinieka dēls Jukumu Juris kāvies ar trim vilkiem, kas iedzinuši pusaugu stirnēnu pusuzceltā rijā un ne par vari negribējuši laupījumu atstāt cilvēkam, tomēr Jurim uzbrukt baidījušies, tad tur bija ko klausīties gan par to, kā viens vilks gandrīz uzdūries uz dakšām, gan par to, kā Jurim uz ledus paslīdējusi kāja un viņš

nogāzies zemē, vairāk sabaidīdams vilkus, nekā pats bijis nobi­jies, ka vilki tajā brīdī varētu viņam uzklupt.

Vēl šermulīgāk bija dzirdēt, kā pats Tenis salecies ar lāci, kas krūmos ēdis nogalēto govi. Viņam līdzi bijis tikai krūmu rauknis. Govi viņš meklējis kā palaidnībās noklīdušu. Ij prātā nav nācis, ka to kāds zvērs būtu sakampis, jo vilki lielu lopu neaiztiek, bet lāči te nebija manīti no laika gala.

Dzirdēdams krūmos mīņekli, Tenis spriedis, ka tur govs ķes- kājas ar dunduriem, kliedzis un sitis ar raukni pa zariem, lai šī bīstas un iet ārā, lai tek uz mājām, kur gans jau aizdzinis citus lopus. Brīnījies, kāpēc tā govs tāda nepaklausīga, tāpēc metis ar akmeni, jo caur lapām skaidri redzējis tās brūni pelēko muguru. Akmens lopam trāpījis, bet tas izrādījies liels lācis, kurš patlaban plēsis govi un dzēris tās asinis.

Atskanējis negants rēciens, un tumšs liels kamols cauri krū­miem meties Tenim virsū. Bēgšanai vairs nebijis ne laika, ne vietas, atlicis vienīgi atgaiņāties ar raukni un kārkla stupi, kas bijusi kreisajā rokā. Kaut kā gadījies, ka stupe jeb rīkste zvēram iebakstījusi degunu, tāpēc pirmo vēzienu ar ķepu tas devis pa stu­pi, pats sasvērdamies sāņis. Tad nu Tenis ar raukni pļāvis lācim biezajā kakla spalvā no visa spēka. Trāpījis…

Kas noticis tālāk, Tenis nezināja teikt, jo lācis paguvis ar otru ķetnu iepļaut viņam pa galvu tā, ka uz kādu laiciņu prātiņš pa­zudis. Atjēdzies guļam asiņu paltī blakus lācim puspliks. Zvērs pēdējās nāves mokās vēl saplēsis viņa drēbes un pēc tam izlaidis garu. Tenis aptaustījis kaulus. Visi tā kā veseli. Stutējies kājās. Vienīgi galva reibuši un vaigs drusku nosmērēts ar asinīm, jo aiz auss trāpījis lāča nags. Palikušo rētu Tenis varēja bērniem pa­rādīt.

Kad vecvectēvs pastāstīja, ka lāča āda vēl tagad glabājas Dziļumu istabā pie sienas, mazie plijās virsū tur aizbraukt un apskatīt.

— Gan paspēsiet, — Tenis mazos mierināja. — Jums garš mūžs priekšā. Es gan vairs visu nepagūšu. Tomēr, kā redzat, es­mu mierīgs.

Citkārt Tenis lielākajiem bērniem stāstīja par vācu kungu baltā zirgā, kurš piejājis pie Krusta kroga, nolecis, izvilcis no ādas kules grāmatu un ņēmies lasīt zemniekiem priekšā par latviešu agrākiem laikiem, kad vāci iebruka šaizemē un latvieši viņus vairākkārt neganti sakāva, lai gan cīnījās bez bruņām, glābdamies aiz vērša ādu apvilktām koka šķidām un plecu sargiem. Kāvušies ar īsiem zobeniem, dzelzs uzgaļu šķēpiem un zarainām vālēm.

Vecāmāte Sauce savukārt stāstīja pasakas, ko bija kādreiz dzirdējusi no savas un Teņa vecāsmātes. Visbiežāk atkārtoja teiku par naudas dvēseli.

Lai pamanītu naudas dvēselīti, cilvēkam jābūt ar gaužām vērīgu prātu. Reizēm tā lido kā mazs pelēks putniņš, citkārt ložņā kā pelēns, bet allaž tur, kur nauda glabājas. Ne mirkli tā nenorimst meklēt ceļu no cilvēka uz cilvēka, aiznesdams no zem­nieka to, kas zemniekam paliek pāri, bez kā viņš var iztikt, un sameklēdama citu mantu, kas vairāk vajadzīga, lai nomierinātu bargus kungus, kad tiem ļauns prāts. Naudas dvēselīte lido tālu. Līdz Rīgas torņiem, līdz Vāczemei, līdz Zviedrijas karaļa tronim un vēl tālāk. Citkārt tā aizklīst līdz tālām dienvidus zemēm, kur cilvēki vienmēr staigā kaili kā bērni vasarā, kur cilvēka āda no saules svelmes tāpēc sadegusi melna kā maizes garoza pārku­rinātā rovī.

Naudas dvēselīte ir čakla kā meža rūķītis, žigla kā mazputniņš un nerimtīga kā bitīte. Tā ir darba vīram rada, kas kalpo visiem: gan bagātiem, gan nabagiem, gan zemniekiem, gan karaļiem. Ļauna tā nevienam nedara. Ja ļauni ļaudis to dzen uz ļaunumu, sūta pie ļaundariem, viņa paklausa, bet tās sirsniņa aiz bēdām sastingst un naudas dvēselīte raud.

Dažkārt ļaudis to iesloga ar dzelzīm apkaltās lādēs, citkārt ierok zemē. Tad naudas dvēselīte aizlido pie tāda saimnieka, kas ļauj tai brīvi lidot un palīdz vairot tās spēku.

Vai jūs, bērni, kādreiz esat istabā, pagalmā vai citur mājas tuvumā redzējuši lēkājam un čiepstam mazu, pelēku putniņu? Nē. Tālab nē, ka jūs dzīvojat godīgu cilvēku mājā, kur neviens nemoka naudas dvēselīti. Ja kādreiz redzat tādu bēdīgu putniņu, tad tas būs ļaundara rokās nokļuvušais naudas putniņš. Uzmanie­ties! Tuvumā jābūt pašam ļaundarim.

Reizēm ļaudis aiz pārinodarījuma un bēdām kļūst tuvredzīgi. Viņi, raudzīdamies uz naudu, paklausīgā, klusā putniņa vietā redz plēsīgu maitu ērgli, pelēkās pelītes vietā saskata mēra lai­ka suni, kas ļaudīm nes tikai postu. Tie skaļi klaigā: "Nolādētā nauda! Ļaunā naudas kārība! Tu esi kā kraupains suns, kā maitu krauklis!" Patiesībā uz savārgušās naudas čupiņas sēž tas pats pelēkais darba putniņš — naudas dvēselīte, tup ar nolaistiem spārniņiem.

Ja nauda nonākusi pie labiem cilvēkiem, dvēselīte dzied klu­su dziesmiņu, daudz klusāku par kaķa dzirnaviņām, ienes mājās mieru un saticību, atnes skaistus, baltus sapņus par ziedošām pļavām, ziedos kūpošām rudzu druvām un bērnu žirbām acti­ņām…

Teikai par naudas dvēselīti nebija ne sākuma, ne gala. Vecā­māte to stāstīja pa gabaliņam katrreiz savā vietā un reizē. Tāpēc tā bērniem neapnika. Bērni saprata, ka bagātais nicina pelēko putniņu, bet nabags to glabā un silda azotē, saprata, ka laupītājs apcērp putniņam spārniņus, neļaudams tam aizlidot uz īsto vietu, ka kungi ar melniem zābakiem mīda pelēko putniņu, bet dzērāji met to slapjos alus kausos un kveldē reibuma tvanā.

Līdzīgi kā par naudas dvēselīti Sauce mācēja stāstīt arī par cilvēku alkatību, kas padara tos dusmīgus uz visu pasauli, jo, vārgi būdami, viņi nespēj gūt pasaulīgus labumus, tāpēc skauž un nīst citus, kamēr sadeg savā ļaunumā: kļūst kā drudža nokrēsti.

Kad Sauce runāja par alkaču likteni, pieaugušie saprata, ka viņa runā arīdzan par savu lielo sāpi — Jēkabu un Dziļumiem, atceras vagarētāju Ansi.

Par Jēkabu gāja bēdīgas valodas. Kalpone aizbēgusi no mā­jām, jo nav izturējusi piedzērušā saimnieka uzbāzību. Citreiz Jēkabs, braucot mājup no kroga, iesitis kādai kaimiņu meitai ar pātagu un nolamājis nelabos vārdos. Mājās ierīkojies kāds Jēkaba dzērājbrālis, uzņēmies par rīkotāju un izvazājot mantu uz visām pusēm.

— Ļauns kā vilkatis, — ļaudis sacīja.

To dzirdēdama, īve nolieca galvu. Viņai sāpēja sirds, ka tādu ļaunu žūpu salīdzina ar vilkati, no kuriem neviens nekad nebija žūpojis.

Vecais Tenis un Sauce bija dažus gadus nodzīvojuši pie In­driķa, kad atnāca ziņa, ka Jēkaba paša dēls kopā ar kalpu nopēruši Jēkabu, atņēmuši klēts atslēgas. Tas noticis pēc tam, kad žūpa aiz­vedis uz krogu četrus maisus pēdējo sēklas miežu. Jānis bija izau­dzis par dūšīgu puisi, kas daudzkārt atskrēja uz Riekstiem pēc padoma. Runāja maz un tikai par lietu. Neko nesūdzējās.

Nu vadzis beidzot bija lūzis. Tēva līderīgās dzīves dēļ Briņ­ķu muižas kungs, kam bija uzlikts pienākums vākt nodevas un leidu arīdzan Silciema daļā, bija pierakstījis Dziļumiem gan lie­lākas nodevas, gan lielāku leidas naudu. Saimniecība gāja uz iz­nīkšanu.

Uzdzirdis par dēla nopēršanu, Tenis, rūgtu domu mākts, grozīja galvu. Nu viņa divi dēli bija dabūjuši pelnītu pērienu. Laikam jau tāpēc, ka bērnībā maz tika pērti. Tas bija kauns tē­vam. Diemžēl grozīt vairs neko nevarēja. Šie dēli savu godu ne­bija spējuši glabāt. Ansis aiz pārcentības un neīstas kunga do­mas, Jēkabs aiz izlaidības, slinkuma un žūpības. Palika vienīgais mierinājums, ka mācība tomēr saņemta un mācītāji bijuši pašu ļaudis no latviešu zemnieku vidus, savējie, kas liecināja, ka tautas goda doma vēl dzīva un stipra, ka jaunā paaudze raugās pasaulē ar gaišu skatu.

— Labi, ka Jēkabu nopēra paša dēls, — Sauce mierināja Te­ni.— Tā ir laba vēsts. Mūsu Dziļumiem nāk jauns, labs un stingrs saimnieks.

Par to domājot, vectēvs atmaiga. Patiesi, mazdēli bija viņa cilts zaru zari. Kaut gan tēvu pērt bija grēks un negods, tomēr la­bāk, ka to nav darījuši sveši.

Gandrīz vai bija jādomā, ka dēļ Jēkaba žūpošanas un Jāņa ro­kas pacelšanas pret tēvu Dziļumiem pēkšņi uzkrita savāda liksta, kas iztrūcināja ļaudis arī tālākā apkārtnē. Pēkšņi pašā vasaras plaukumā kokiem un krūmiem pazuda lapas. Vietām pat zāle iz­nīka, it kā tās nemaz nebūtu bijis.

Meži kļuva caurredzami kā ziemā. Ganu gatves skaistajām lie­pām pēkšņi kādā rītā rēgojās tikai kaili stumbri, tāpat bez lapām tās pašas dienas vakarā jau stāvēja bērzu birze.

Jānis meklēja vainīgo un atrada. Lapas noēda mazi zaļganbalti kukainīši, kādi nekad mūžā nebija redzēti. Posta darbus tie veica gaužām ātri. Cilvēka acu priekšā neilgā brītiņā pusaugu bērziņš tika atbrīvots no lapām. Pirms mirkļa tas bija stāvējis zaļš. Nu slējās kā sakaltusi slota.

Jaunais saimnieks baiļojās, ka lapu ēdāji, bada dzīti, var mes­ties arīdzan uz tīrumiem, kur, paldies Dieviņam, vēl lekni viļ­ņojās sējumi.

Kukaiņu sērgas vilnis vēlās uz priekšu tūkstošiem soļu platā joslā, kļūdams arvien platāks un briesmīgāks. Mežu tuvumā tika noēsta arī zāle.

Neviens nezināja, kā pret to cīnīties, kā izlīdzēties, jo ātri vien tārpiņi pārvarēja Dziļumu robežas un vēlās kā neapturams posta vilnis uz priekšu. Dažs prātoja par dūmošanu, tikai nezināja, kā to tik plaši izdarīt, neapdraudot mežus ar uguni, kas sausā laika dēļ šķita varen bīstama.

— Tas ir uz kariem un sērgām, — sprieda ļaudis.

Dažs bija lūkojis kurināt uguni, dūmot ar skuju dūmiem, bet tārpiņiem tas ne mazākā mērā nekaitēja. Nekas nespēja turēties pretī spēcīgajam kukaiņu dzīvības izvirdumam.

Nelaime bija jau nonākusi Indriķa zemes daļā, kad kādu rītu bērni atskrēja mājās līksmi saukdami:

— Putniņi! Tūkstoš putniņu!

— Melns mākonis putniņu!

Pieaugušie, dzirdēdami tādus bērnu kliedzienus, sabaidījās vēl vairāk, gāja skatīties.

Puskailie koku zari čumēja un mudžēja no agrāk neredzētu pelēku mazputniņu simtiem. Tie steigšus vien ar pilnām mutēm kampa dāsno un garšīgo barību — lapu ēdājus tārpiņus.

Putniņu patiešām bija melni tūkstoši. Kad viens koks bija notīrīts, spārnainu mākonis pacēlās gaisā un pārcēlās uz nākošo. Cilvēki varēja tikai skatīties un apbrīnot mazo spārnainu dau­dzumu un ēdelību. Tārpiņi, protams, bija mazi, bet to bija bezgala daudz.

Bezlapaino koku tuksneša virzīšanos uz priekšu jau pirmajā dienā manāmi palēninājās. Vēl pēc dažām dienām posta gājums pavisam apstājās. Kad bija nolasīts pēdējais kukainītis, viss spār­nainu bars pacēlās gaisā un aizlaidās uz citiem apvidiem. Ne­viens tā arī nesaprata, no kurienes šie glābēji ieradušies un kur tie palika.

Tā bija nelāga vasara. Tikko bija laimīgi beidzies tārpu uz­brukums, sākās dūmu nelaime. No pamales nāca zilgani mākoņi un aizklāja sauli. Tā kļuva tumši sarkana, tikko saskatāma. Elpu smacēja deguma smaka. Kaut kur pasaules viņā malā dega meži, purvi un zemdegas.

Taisni šai mežu ugunsgrēku laikā pagastā uzklīda gadus piecdesmit vecs vīrs ubags, sirmiem matiem, nekustīgu labo roku un klibu kāju. Kurā mājā viņš iegāja, tur palika vairākas dienas. Runāja viņš kā prāvests vai svētais — svarīgā balsī un par varen lielām lietām, par svešām zemēm, grūtiem darbiem, kā arī par nedarbiem.

Visiem gribējās klausīties par tālām zemēm, kur kokos aug maizes klaipi, par milzīgām jūrām, kurām pāri ar strauju buru kuģi jābrauc vairāk nekā mēnesi, par sauli, kas pusdienā ilgi stāv nepakustēdamās tieši virs galvas, it kā būtu debesu jumā ar mie­tu iemauta.

Ubagu nabags lepni stāstīja par latviešiem piederošām zemēm tālās dienvidu salās, kur upēs un purvos dzīvo tik lielas šķirgatas kā baļķi. To briesmīgās mutes pilnas ar meža kuiļa ilkņiem. Mu­tes tām tik lielas, ka var sakampt un vienā stiepienā notiesāt cilvēku. Zobi samaļ paša stiprākā vīra kaulus kā sakaltušu maizes garoziņu. Svētais ubagu nabags tāpat stāstīja par jūras laupītājiem, kas runā dažādās svešās mēlēs, bet kopīgi dara ļaunu darbu —• aplaupa kuģus un slepkavo jūras braucējus.

Viens otrs Silaciema ļaužs par kuģiem ne nieka nezināja, tam nu ubagu nabags labprāt visu sīki izklāstīja. Viņš ņēma koku un turpat uz gluda celiņa uzzīmēja kuģi ar visiem rīkiem: mastiem un burām, lielgabaliem un tauvām. Viņš sauca katru kuģa piede­rumu savā vārdā, runāja par braukšanas būšanām ar visādām tur "halzēm" un "vestēm", par ko nevienam nebija nekādas skaid­rības.

Tādu kuģu bijis daudz un uz daudziem tādiem braukuši lat­vieši — Kurzemes hercoga Jēkaba jūrnieki, visi īsti vella puikas, kas nebijušies paša nelabā, vienīgi dienvidu sauli grūti pane­suši.

— Baltos ekvatora saule nospiež kā utes, — viņš skaidroja. — Arīdzan laupītāji tur cilvēkus kauj kā utes. Āfrikā melno tik daudz, ka visi krūmi pilni. Cum un mudž kā utes.

Vārds "ute" ubagu nabagam varen patika. To viņš lietoja vietā un nevietā. Reizēm viņš arī sevi nosauca par uti, lai gan viņam pašam utu nebija.

Viņa stāstiem nebija ne gala, ne malas. Viņā klausījās gan bērni, kas vēl sūkāja īkšķi, gan veči ar līkām kājām un baltām bārdām. Ubagu nabags visādi citādi bija kārtīgs, tīrīgs un laipns, tikai nesacīja savu vārdu un dedzināja smirdīgas lapas, vilkdams caur savāda līka daikta caurumiņu dūmus sev mutē un krūtīs.

No tādas nešķīstas dūmošanas viņa dvaša smirdēja pēc apsvi­luša veca suņa. No tam radās teiciens: "Smird kā kuģa ubags."

Pats šis kroplais klaidonis apgalvoja, ka tāda dienvidjūras la­pu dedzināšana šim esot vienīgais mierinājums un mīļas atmiņas no senajiem skaistajiem laikiem. Kad lielā kule ar tabaku būšot cauri, tad laikam viņam aiz sirdssāpēm būšot jāmirst.

Vārda taujātājiem ubags atbildēja, ka viņam esot daudz vārdu: viens dots pēc dzimšanas, otrs bēgšanas laikā, trešais dienestā pie hercoga, ceturtais uz kuģa dots pēc jūras krustabām. Tagad viņš esot Ubagu Nabags.

Turēdami viņu par gudru zintnieku, ļaudis viņam prasīja, ko var nozīmēt tāda lapu apēšanas sērga, tāds kukaiņu uzbrukums, kam nekas nespēj stāties ceļā.

— Uz postu un nelaimi, — ubagu nabags atbildēja, aci nepa­mirkšķinādams. — Uz karu un mēri. Tad pasmaidīja un piebil­da: — Uz zemes vienmēr kaut kur kāds karo, un mēris arīdzan ik dienas pļauj cilvēkus, tāpēc man ir taisnība uz laiku laikiem.

Un ubagu nabags turpināja stāstīt par akmens mājām, kas daudz lielākas par Rīgas pilīm, un par baznīcām, kas mūrētas pirms tūkstoš un vairāk gadiem.

— Tajos laikos, mīļie brāļi, ļaudis bijuši daudz gudrāki nekā šodien. Paši gājuši zudumā no izlaidības un uguns ūdens dzerša­nas, tikai piemiņa palikusi akmenī.

Kādu dienu lielais pasaules brīnumu zinātājs un klaiņotājs pēkšņi savārga un sāka taujāt pēc Dziļūdeņu Teņa un Sauces, pēc Silamītes un Indriķa. Uzzinājis, ka Tenis un Sauce vēl dzīvi, pali­cis pavisam jocīgs, nerunīgs. Vēl tikai pārjautājis, vai Tenis esot tas pats Vilkaču sila līdumnieks, kas te silā ienācis pirmais.

Runas par tādu taujāšanu nonāca ausīs arī Indriķim, Tenim un Saucei, kura tad nu lika mazmeitai Baibai aiziet uz to ciemu, kur patlaban mīt sasirgušais ubagu nabags, kā viņš sevi dēvēja, un palūkot, vai nav kāds no dvīņiem, kuri pirms daudziem ga­diem aizbēga uz Kurzemi amatu mācīties. Sauce vēl pamācīja vē­rīgi palūkoties, vai tam nabagam nav drusku atkārušās ausis un pie labās acs brūna zīmīte. Ja tā, tad tas ir Gusts. Kārlim nekādu sevišķu ārēju pazīmju, pēc kā pazīt, nebija, vienīgi pagarš, uz leju nokāries deguns. Diemžēl tāds knābis piemita daudziem ļaudīm.

Ubagu nabags pašreiz bija apmeties pie īves brālēna Gaida. Kad Baiba iegāja ciema sētā, nabags sēdēja sētsvidū uz bluķa, smagi klepoja un spļāva. Svešinieku brīdi vērīgi aplūkojusi, Baiba tam jautāja:

— Vai tu esi Gusts?

— Esu. A, ko tu, daiļaviņ, gribi no manis? Vai neredzi, ka taisos mirt?

— Nāc pie tēva! — Baiba droši sacīja.

— Ak, tu Jūras nelabais! — iesaucās klaidonis. — Vai viņš tai­sās mani pērt?

Baiba ātri pielāgojās Gusta runas veidam.

— Varbūt ij nopērs, •— viņa teica. — Kāpēc tu tik ilgi vazājies apkārt un nenāci uz mājām?

— Ak, tu daiļaviņ! Baile bij.

— Kur Kārlis?

Uz to Gusts neatbildēja. Noprasīja:

— Kas tu esi? Mana māsiņa?

— Nē. Indriķa meita.

■ Par tādu atbildi Gusts palaida varenu svilpienu, ar kādu kuģa kapteinis vai viņa palīgs sauca kuģa vīrus uz klāja vai padeva citu ziņu, piemēram, par jūras laupītāju kuģa parādīšanos.

— Tad nu gan laikam esu tapis stipri vecs, — viņš teica un tā brīnījās, ka apkārtējiem gribot negribot bija jāsmejas.

Ar to arī viņa spraunums beidzās, atkal uznāca lielā kāsēšana un spļaušana. Kad bija izklepojies, teica:

— Laikam ezis ielīdis vēderā. Maita, ārā nenāk.

Todien Gusts ar Baibu ieradās Riekstos, nesdami līdzi palielu kuli ar tabakas paliekām. Nekādu citu mantu viņam nebija, ja neskaita vēzdu, uz kuras viņš iedams balstījās.

Tenis un Sauce klusēdami noklausījās ziņu par Kārļa nāvi tālajā dienvidu salā. Kā īsti Kārlis dabūjis galu, Gusts nevarēja pastāstīt. Viņi kāvušies plecu pie pleca. Gusts pirmais notriekts zemē ar sašķaidītu plecu un kāju. Kārlis vēl palicis stāvus ar zo­benu rokā. Kad Gusts atjēdzies, viņš gulējis starp ievainotiem un mirušiem. Meklējis Kārli. Nav atradis. Tikai no asiņu smakas, līķu skatīšanas un taustīšanas sākusi atkal ellišķīgi sāpēt apdauzītā galva. Uznācis nelabums un viņš nolēmis labāk atgulties un at­pūsties, jo kājas un pleca dēļ tik un tā nekur tālu aizrāpties nav spējis. Kad vēlreiz atjēdzies, gulējis kuģī. Taujājis pēc brāļa. Puiši atbildējuši, ka visus kritušos, tajā skaitā Kārli, apbēruši ar zemi piekrastes smiltīs un steigušies projām, līdzi paņemdami tikai ievainotos.

Kārlim Kurzemē palikusi sieva ar diviem bērniem — meitu un dēlu. Viņam, Gustam, nekas pasaulē pakaļ nepalicis, tāpēc nācis atpakaļ uz dzimteni. Ar sievām neveicies. Pirmā nomiru­si ātri. Jaunu apņemt taisījies, nepaguvis, jo kuģis gājis projām. Tagad par vēlu.

Visus ieguvumus un ietaupījumus atdevis Kārļa sievai, lai audzina mazbērnus. Viņam pašam esot vajadzīgs tikai kakts, kur ziemā pārgulēt. To sameklēt neesot grūti. Tikai vienās mājās, no Kurzemes šurp nākot, rīdīts ar suni, ij tad nezinot, vai tā nav bi­jusi tukša bērnu palaidnība.

— Vai tu vēl atmini Vilkaču silu? — Tenis jautāja.

— Atminu gluži labi, — sacīja Gusts. — No tā vēra nekas nav palicis pāri. Ja nāks jauni kari un posta laiki, kur tad jūs slēp­sieties?

— Vai tu domā, ka būs ļauni laiki? — Tenis jautāja.

— Būs, — Gusts atbildēja.

— Nebiedē! — Sauce bārās. — Vai tad vienmēr jābūt kariem?

— Ja cilvēku par daudz, mežu vairs nav, tad jākaro. Mēris palīdzēs retināt ļaudis.

— Ptu! —Tenis nospļāvās. — Ko gvelz blēņas?

— Kādreiz tu teici, ka mēs nevaram svešus kungus pievarēt, jo mūsējo ir par maz. Nu ir daudz. Vajadzētu sākt. Vairāk mēs te nevaram būt — maizes pietrūks.

Tenis pakasīja savu balto matu kodaļu. Gusta valoda viņam nepatika.

— Kad vilks ir rāms, to nevajaga aiztikt, — vecais vīrs sacīja.

— Kungi! Ko tie te tup, nolādētie! — Gusts sauca.

— Kam tu lādies? — Sauce bēdājās.

— Ih! — Gusts sažņaudza kreisās rokas dūri. — Lai krīt kā utes!

— Tavs brālis Ansis jau sabija par vagaru. Ij pa vāciskam ielauzījās. Un kas no tā? Sanīdās tikai ar cilvēkiem. Vai tur kāds labums? Kungam kunga likstas.

— Patiesi, kas par labumu vagaram? Suņa darbs. Lai jods parauj kungus! Ejam kungus padzīt!

— Gust, Gust! — Sauce viņu apsauca. — Esi prātīgs! Kas ies! Kur bērnus liks? Nu nerunā tādas runas!

— Eh! — Gusts nicīgi atmeta ar roku. — Par Vidzemes her­cogu jādabū latvietis, citādi nav vērts dzīvot.

Pēc pāris nedēļām Gusts nomira. Viņu nobeidza "ezis", kas bija ielīdis krūtīs caur pīpes dūmu. Nāves tuvums bija viņu sa­traucis, tāpēc viņš runāja trakas lietas, par kurām zemnieki šobrīd ne domāt nedomāja, jo saimniecība plauka. Kaut ari muižnieki perināja domas par zemnieku tiesību ierobežošanu vai katrā landtāga sanāksmē, nodomi bija tikai nodomi.