Vilkaču sila līdumnieks

1.Gadu ritumā

Zane, vēl Ķeveros dzīvodama, bija solījusi līdumnieka māju celšanai un tīrumu ierīkošanai likt lietā veco Leimaņu un Ausalu laiku sidrabu un citu naudu. Nu tas laiks bija pienācis.

Līdz šim Tenis izlīdzējās ar poļu zlotiem, ko brīnumainā kārtā saņēma pazudušā cirvja vietā. Lai algotu gada kalpu, ar atlikušo naudu vairs nepietika. Izrādījās, ka kalpi kļuvuši dārgāki. Tā kā Zviedrijas karalis bija noteicis nodevas ņemt tikai no zemniekiem, bet muižas zemi neaplikt, daudzi muižnieki sāka muižai tuvākos laukus apstrādāt paši. Tas ir, ne jau paši ķērās pie arkla ragiem vai kāpa mēslu ratos, bet līga kalpus vai lika zemniekiem šo zemi apstrādāt klaušu darbu kārtībā.

Lielākā daļa Vidzemes muižnieku jebkuru darbu uzskatīja par kaunu un pazemojumu kunga kārtai. Felsbergs gan vismaz neatturējās darbiniekus izrīkot. Citās muižās, kur muižkungi bija mazāk izglītoti un lepnāki, muižkungs rīkošanā un saim­niecības pārraudzībā nepiedalījās, nozīmēja šim nolūkam kādu zemnieku, ko sauca par pakumu jeb pakungu, kā nu kurā vietā pieņemts.

Lai saimnieki varētu nokārtot nodevas un vēl izpildīt klaušas kunga tīrumā, viņiem bija kopā ar visu kalpu un gājēju saimi jā­strādā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

No klaušām dažkārt varēja atpirkties, bet tas maksāja baltu naudu — četrus, piecus dālderus gadā par cilvēku un vēl četrus podus medus.

Bērtulis stāstīja, ka nupat zemes tiesa piespriedusi kādam saimniekam samaksāt kalpam krietnu naudu, jo tas iesūdzējis

tiesā par līguma laušanu. Pietiesāti pavisam pusotra dāldera gadā, turklāt vēl drēbju kārta un uzturs.

Tautā izplatījās dziesma:

Daža laba kalpa sieva Cimdā naudu žvadzināja. Cita laba saimeniece Cimdā slauka asariņas.

Kalpus mainīja ne Jurģos, bet Miķeļos, tas ir, rudenī, kad priekšā nekādi lielie darbi nestāvēja, bet maizi šiem pielīgtiem algādžiem vajadzēja dot, tā teikt, jau uz priekšdienām.

Beigu beigās Dziļumu saimniekam palaimējās ar veselu kal­pu ģimeni — pārbēdzējiem no cita novada. Atklātībā viņi nedrīk­stēja rādīties, jo Vidzemes muižnieki savā saietā bija norunājuši pārbēdzējus izdot un bargi sodīt. Daudzi tādi laimes meklētāji esot vienkārši diedelnieki, kas nevīžo strādāt godīgu darbu, ie­krituši parādos līdz ausīm un nu grib izlocīties, noslēpties.

Patiesībā pārbēdzēji biežāk bija tādi zemnieki, kas muižnieku alkatības dēļ tika padzīti no iekoptām mājām, iedzīti mežā līst lī­dumus, piesolot tikai dažus brīvgadus, tas ir, īsu atbrīvojumu no klaušām un nodevām.

Pārbēdzēja Reiņa ģimeni atveda Pauru Ansis. Kad Zāļu Ma­des vairs nebija, viņš izkārtoja cilvēku slēpšanas lietas un uzturēja manīgus sakarus ar meža iemītniekiem.

Tā bija liela ģimene. Tēvs Reinis, māte Lūle, vecākais dēls Mi- ķīts — divdesmit divus gadus vecs, Juris — divdesmit gadus vecs, Hansim un Aucim divpadsmit un desmit gadi. Vēl septiņpadsmit un piecpadsmitgadīgas meitas — Katiņa un Līna.

Ieradās viņi no Zimmermuižas "Jurumiem". Katram mugurā drēbju nastiņa. Vienīgo vezumu vilka pelēkraibs zirdziņš vārdā Daglis. Vezumā atradās visa viņu mantība. Ragavas līdz augšai piekrautas pilnas ar visādiem krāmiem: toveriem, mucām, gro­ziem, aužamiem un vērpjamiem daiktiem. Apakšā blīvējās maisi ar sēklas graudiem.

Zane atbraucējus vērīgi nopētīja. Vecaimātei pret cilvēkiem bija viens, bet skaidrs mērs: vai tie ir goda ļaudis, kas pēc ne­laimes un likstās atkal ceļas augšā, vai gaudulīgi ļēļaki no gala līdz galam.

Jurumiešu saime Zanes vērtējumu izturēja. Pirmajā vakarā, kad bija pieticīgi iekārtojušies lielās saimes istabas kaktā kopīgā mīļā pulciņā, Reinis atsēdās uz grīdas lielās egles celma vietā un teica:

— Žēl, ka tas celms nav garāks, nebūtu uz grīdas jāliek diben- gals.

Ieraudzījis Teņa izgudroto skalu turētāju, uzslavēja:

— Tas ir ontlīgs stiķis!

Tad bēdzēji izstāstīja savu bēdu stāstu.

Ziemera muižas lielskungs esot sapinies ar Sļukuma trako kungu. Arī Kerstena muižas prosesors jeb īpašnieks Johans Nan- delštats pavedinot Ziemera muižkungu uz visādām uzdzīvēm, ākstībām un naudas tērēšanām. Nandelštata prāts no karā pār­ciestām šausmām palicis paviegls, jo viņš dienējis pie mežonīgā Hanša Vrangeļa Austrijā, kur ticis par dragūnu kapteini.

— Karā jau cilvēks ne darbu, ne godu mācās, tikai asiņainu ļurbāšanos, — Reinis prātīgi sprieda, par to saņemdams Zanes uzslavu:

— Tas tiesa, dēls! Tev gaiša galva.

— Muiža arīdzan šim nokrita kā no gaisa, — Reinis stāstīja tālāk. — Viņa vectēvs no mātes puses saucās johans Šļukums, kas te mita no Meistara laikiem. Meistars bija vecu laiku kungs no tālaviešu celma. Ontlīgs vīrs, kas uz upes uztaisīja dzirnavas un vērpavu. Viss tagad izpostīts.

Mūsu Kristops Langenbergs nebija ļauns. Atbraucis no Vāc­zemes pilsētas Meisenes, dienējis pie Fabiana fon Tīzenhauzena. Muiža lēnēta kopā ar trim māsām, kas arīdzan prasa naudu, tāpēc klaušas lielas, nodevas briesmīgas. Un šis no tā trakā Nandelštata mācās visādus niķus un ļaunumus. Katiņai uzklupa. Aizveduši uz muižu, likuši izģērbties…

Kauns stāstīt. Labi, ka viņa šos apmānījusi un aizbēgusi… Sāka slēpties…

Tā viss kopā: nodevu parādi, pārliekās klaušas, Katiņa… Dzina ārā no Jurumiem. Prom uz lielā Dēliņu kalna pusi gravainā un kalnainā mežā, prom no āriskiem tīrumiem, kur mani vectēvu vectēvi aruši gadu simtiem ilgi.

Var jau teikt, ka Langenbergam arīdzan nodarīja pārestību, pievienodami daļu viņa zemnieku Olūksnei, bet vai nu tai kara­kalpu trakulībai varētu līdzēt ij taisnīgāks dalījums.

Tā nu tas ir — savējos dzītin aizdzen. Vietā nāk bēgļi no ci­turienes. Stāmers un Skripītis no Kurzemes, Kuzma — no krievu zemes. Ļaudis klaiņo kā neļauži.

Tādā skuju būdā, kāda jums te stāv, nodzīvojām pusgadu. Sēklas graudu atpakaļ nedabūjām. Viens bērniņš gan aizgāja viņsaulē…

— Ai, ai, posta dienas, — to dzirdot nopūtās Lūle. — Tie abi ērzeļkungi jau mūs par cilvēkiem neturēja. Sprieduši, vai maz zemniekam esot dvēsele. Likuši Katiņai nomest drēbes, lai aplūkotu, vai visas lietas esot kā cilvēkam, vai kā lopam…

— Mam, nerunā… — Katiņa lūdzās.

— Labi, meitiņ, lai tēvs stāsta, — Lūle piekrita.

Reinis turpināja stāstu.

Kungi patiesi sākuši domāt, ka zemnieki ir pēdējie muļķi. Lai izdzīvotu, par tādu ne vienam vien nācās izlikties.

Kungs prasa:

— Kur tu vakar biji?

Zemnieks atbild:

— Kungs, es cieši guļu.

Kungs taujā par citām dienas darīšanām. Zemnieks atbild:

— Man, kungs, maktens miegs.

— Tu dienā guli? — kungs kliedzis.

Šis atbild:

— Dienu, kungs, man nav. Man pieder vienīgi klaušas un baznīca.

Jāegļo linu tīrums. Šis ar egli šļūc tik pa vienu vietu. Pakums nosūdz kungam. Kungs apskaišas, liek nopērt. Pats skatās. Pie katra sitiena zemnieks priecājas:

— Ai, cik labi! Ai, cik viegli! Kādu saldu elpu dod! Cik labi, nu varēšu pagulēt! Nebūs jāiet klaušās. Kauč nu biežāk pērtu! Tāda maņa kā pie jaunas meitas! Ak, Dieviņ, cik mīksti!

Tādus muļķus spēlējuši vairāki. Kad no Vāczemes ieradušies gudri kungi zemnieku aizstāvji, Langenbergs vedis šiem rādīt tā­dus zemniekus. Gudrajiem vācu kungiem nācies atzīt, ka latviešu zemnieki nav īsti cilvēki, bet zemākas cilvēkveida radības, kam pārlieku truls prāts un ačgārna lietu saprašana.

Reinis vēl pastāstīja, ka pirms gadiem desmit vai piecpadsmit Šļukuma muižas īpašnieka Nandelštata divi dēli kopā ar poļu ka­rakalpu klaiņojuši pa apkārtējiem pagastiem, laupīdami un sievie­tes ķerstīdami, līdz pēkšņi visi trīs ar visiem zirgiem pazuduši, kā ūdenī iekrituši.

Līdz šai dienai neviens neesot ne matiņa atradis, lai gan mek­lēšana bijusi pa visu novadu gan pie poļiem, gan pie zviedriem.

Ij tagad vēl neesot beigusies. Mācīti vīri zintnieki lūkojuši palī­dzēt, sprieduši, ka tādās vietās, kur strauji mainās māls ar smilti un tekums nogrimst līdz elles dziļumiem, esot āderes, kur cilvēks pazūdot un izkūstot kā svece līdz ar visām savām mantām. To mācīti ļaudis saucot par trānscēndrānu vai kā līdzīgi.

Tenis, Sauce, Līze un Zane klausījās Reiņa stāstījumā varen ziņkāroti. Tas bija cilvēks no tāluma, tāpēc zināja daudz jauna. Turklāt katrs redzēja, ka galva viņam ir īstajā vietā. Jautri tapa iedomājot, ka tādi gudrenieki muižnieku priekšā spēlē muļķus un apmāna Vāczemes zintniekus kā mazus bērnus.

Ar Jurumiešu saimes atnākšanu Dziļumos radās jauna dzīvī­ba. Darbi kārtojās pavisam citādi. Ātri tika pabeigta pusbūvētā lielā kūts un pļavmalas pūne, nolubots klēts jumts un apjumts gubenis.

Tenis ierādīja Reinim bandinieka* daļu mežā, kas jāno­cērt līdumā, strādājot vienu dienu savā, vienu dienu saimnieka darbā.

Zane kā veca lielbajāru meita uzņēmās darba dalījumu, kad jaunajiem pietrūka padoma un bija tā kā neērti par pliku velti likt cilvēkam pūlēties.

Katiņa un Līna, kas meža būdas sūrumā bija zaudējušas mazo māsiņu, metās kā uzburtas uz Silavīti, kuru labāka ska­nējuma dēļ ieteica saukt par Silamīti un citu vārdu vairs nelie­tot.

Silamītei bija piepulcējies brālis Indriķis, kuram arī tagad netrūka auklētāju un žēlotāju.

Tīrumi kļuva arvien lielāki. Palsas kumeļam rudens tirgū tika piepirkts draugs. Nu abi jaunie zirgi nāca mācāmā vecumā. Līdumnieku tīrumiem zirgi gauži noderēja.

Tenis uztaisīja otru īpašu arklu sakņu raušanai, ko sauca par bebli. Ja pareizi mācēja aizķert, alkšņu saknes ar tādu nebija grūti izraut. Bērza celmi niknāk turējās pretī. Nebija arīdzan liela vajadzība to saknes plēst, jo tās slēpās dziļāk zemē un sēšanas darbiem daudz netraucēja. Vissmagākais bija lielegļu līdums. Tur celmi trūdēja gadu desmitiem, tāpēc tos nācās apcirst un izcelt ar bomjiem. Tas bija bezkaunīgi grūts darbs.

Bandinieks — kalps, kas par atalgojumu saņem sēklu un zemes ga­balu.

Tīrumi plētās plašumā. Purva malas dūksnājam cauri tika izrakti grāvji, tālab tas pārvērtās par auglīgu lauku, kur rāceņi auga bērna galvas lielumā un mieži deva desmito graudu.

Kalnāja plato muguru pie Melnās sērgas laukiem starp Pērļ- upīti, ērkšķrožu gravu un Bebru upes līkumu kaimiņos Greveļu Ansim tajā gadā, kad Dziļūdeņos beidzās lielo māju celšana, me­žu sāka līst Ķeveru Miks ar savu jauno sieviņu Daci. Mājas vietu izvēlējās Daces tēvs — ūdens āderu zinātājs. Viņš teica:

— Te būs jums aka, kurā nekad netrūks ūdens.

Grūti bija ticēt, jo vieta atradās vai pašā augstienes virsotnē. Tomēr, kad viņi sāka rakt aku, izrādījās, ka tēvam taisnība. Nebija ierakušies ne cilvēka auguma dziļumā, kad sāka sūkties mitrums. Drīz vien ūdens plūda tik strauji, ka rakšanu nācās pārtraukt un ar steigu rāpties no bedres ārā. Aka piestājās ūdens pilna. Labi, ka bija savlaicīgi ielikuši ozolkoka grodus, citādi viss rakums būtu sabrucis.

Nu vairs šaubu nebija, ka te jāceļ māja. Tuvumā atradās vairāki lieli ozoli, kas varēja būt vairākus gadsimtus veci. Kazi, atliekas no senas svētbirzes, kuru vāci, kā dzirdēja runājam, pirms simt vai simtpiecdesmit gadiem likuši izcirst.

Par Mika mājas vietu neapmierināts bija vienīgi Tenis. Kālab gan draugs savu sētu izvēlējies tik tālu no Dziļumiem? Nevarēs Līgodienā salīgot, Saulgriežos kopīgu bluķi vilkt un Meteņos kopā vizināties no kalna. Arī līdumnieka darbos un rūpēs bija grūti Mikam un Dacei palīdzēt, atmaksāt par to, ko Miks bija viņiem līdzējis.

Žēl, bet Mika prātu neviens nespēja grozīt. Kā vecāmāte Zane reiz cildinoši izteicās, Miks bijis un paliek karaļdēls pēc sa­vas dzimtās dabas: kluss un jutīgs, īsts lēmējs, kas otram cilvēkam vēlē tikai labu. Mikam gribējās, lai viņa sēta stāv augstāk par citām, lai no tās var pārskatīt visu plašo klajumu, kad meža vietā būs tapuši āriski tīrumi. Redz, cik tālu viņš domāja.

Tenis aizsūtīja draugam palīgos Reiņa vecāko dēlu Miķīti. Tas atgriezās pēc pāris nedēļām un stāstīja, ka Mikam darbos palīdzot vecākais brālis Krists no Ķeveriem ar veselu kalpu pulku.

Tāda ziņa Teni padarīja tramīgu. Varbūt Miks grasās uzcelt lepnāku un lielāku sētu par Dziļumiem? To nu nevarēja pie­ļaut. Viņš runāja ar vecomāti. Sak, vai tas būtu pareizi, ja vien­kārša bajāra un leidas vīra dēls pārtrumpētu viņu — lielļaužu atvasi?

Zane deva sudrabu, lai Tenis varētu algot vēl divus kalpus un kalponi lielākiem darbiem.

Tā Dziļumu lielā saimes istaba pamazām pildījās ar gājējiem.

Kad mežs bija nolīsts līdz Ezerpurvam, tur arīdzan uzcēla sie­na pūni, ko Reinis savā vīzē sauca par šķeuni.

Zanei gāja uz galu jau astotais gadu desmits, bet vēl viņa turējās žirgta un moža. Prāta ziņā pārspēja dažu labu jauno.

Viņa bija tā, kas uzstāja, lai visiem jaunajiem Tenis iemāca rēķināt, lasīt un rakstīt. Pēc Zviedrijas karaļa rīkojuma citos pa­gastos lielāku zemnieku mājās sāka ierīkot skolas, kur bērniem mācīja rakstu gudrības un rēķinus. Arī Briņķu muižas jaunais kungs bija par tādu skolu atvēršanu.

Zemē nostiprinājās sen gaidītais miers. Zviedrijas karalis izrādījās vēlīgs pret zemniekiem, aizstāvēja latviešus pret vācu kungu pārestībām, centās ievest vienlīdzību un taisnību pēc sa­vas zemes paražām. Zviedrija nepazina tādu kārtu dalījumu kā Vidzemē, kur kungi darbu uzskatīja par kaunu un pārtika no zemnieku klaušām un nodevām. Tomēr arīdzan karalis baidījās sanīsties ar vietējo muižniecību, kurai rokās bija visa vara.

Runāja, ka dažs labs muižnieks, kuru zemes tiesa taisnīgi nosodījusi, licis nopērt zemnieku tiesnesi par nepareizu spriedu­mu un vēl iesūdzējis viņu augstākā tiesā par pretošanos un varas darbiem pret kungiem.

— Tā tas ir, — sprieda Reinis. — Gan karalis, gan romnieku dievs tālu, kungs tepat tuvumā.

Ar visām netaisnībām dzīve tomēr griezās uz labo pusi. Kara posta un siriķu laikos zemnieki nebija droši, vai, aizveduši savu guvumu uz tirgu, naudu dabūs. Nezināja, vai nepārdoto mantu atpakaļ atvedīs, vai kāds par to samaksās puslīdz ciešamu cenu, vai saņemtajai naudai turēsies vērtība, lai par to varētu nopirkt kaut ko saimniecībai vajadzīgu. Tagad cenas kļuva zemniekam izdevīgas.

Vidzeme bija tapusi par Zviedrijas maizes klēti. Rudzi, mieži, kvieši, lini, medus, sviests un lopi labprāt tika pirkti. Rīga izvērtās par lielāko Zviedrijas pilsētu. No ostām katru nedēļu atgāja uz Gotlandi un Stokholmu pa divi trīs kuģiem, pilni ar zemes labumiem. Pretī no Malmes un Gotlandes nāca sāls un dažādu dzelzs preču kravas. Slaveni kļuva zviedru zāģi, cirvji, izkaptis un arklu dzelži, kā arī aitu cērpjamās dzirkles, linu susekļu zobi un zāģu vīles. Tāpat adatas, īleni un naglas.

Lētāki kļuva Gotlandes stikli māju logiem, jo tepat Latvijā gan Kurzemē, gan Vidzemē dažs labs uzņēmīgs muižnieks uz­būvēja stikla kausējamās krāsnis, kaļķu cepļus un rūdas kau- sētavas.

Kad zemē valda brīva saimnieciska rosība un brīvs darbs, tad allaž plaukst dzīve un cilvēki sevi dzen darbā ar labu prātu ne mazāk, kā vagara rīkstes skubināti. Tikai prieka visiem vairāk.

Ar dzelzs lemešiem varēja drošāk art celmainos līduma tī­rumus, ar stiprām izkaptīm labāk pļaut nelīdzenos laukus un tērces, ar labiem zāģiem un cirvjiem raženāk strādāt mežā.

Ar Līzes gudru ziņu un Reiņa dēlu piepalīgu mežā bija izlik­tas gandrīz vai divdesmit dores bitēm. Divpadsmit auļu stāvēja dārzā starp iestādītām bumbierēm un ābelēm. Lai bitēm būtu medus ziedi, uz tālajām pļavām un ganībām, kā arī uz ezermalu iebrauktā ceļa malā tika iestādītas liepas. Lauku vidū, lai būtu kur tveicē piestāt cilvēkiem un lopiem vai paglābties no ne­gaisa lietus laikā, tika iedēstīti ozoli. Šobrīd tur slējās bērzi un priedes.

— Sēta un lauki nebūs āriski, ja tur nezaļos liepas un ozoli, — teica Zane. — Lai manas acis vēl redz nākamo sētas daiļumu.

Sauce visos darbos gāja, klusi pie sevis dziedādama.

Garām gāju sila malu, Laba mana sila zeme

Āboliņu dēstīdama: Doris dēt, rudzus sēt:

Es domāju sila zemi Sīc bitīte, zied rudzīši,

Par ārisku padarīt. Pati prieka nevarēju.