Vilkaču sila līdumnieks

10.Vagara Anša spožums un posts

Svētku reizē Ansis bija kopā ar zemniekiem, bet klaušu dienās viņam gribot negribot vajadzēja kļūt par bargu un nepielūdzamu rīkotāju. Darbi bija jāpadara, lai tur vai lūzt vai plīst. Viņš labi zināja, kā zemnieki strādāja savā tīrumā — muguru neatliekdami, saulē nepaskatīdamies, kā meža rūķi. Nonākuši klaušu darbā, tie paši vīri un sievas pārvērtās par kūtrām un tizlām būtnēm, kā ar slimību sistām. Tā vien lūkojās, lai nepadarītu vairāk kā sābris.

Ja kungiem strādāt jebkuru zemnieka darbu skaitījās negods, tad zemniekam strādāt čakli muižas tīrumā skaitījās tikpat liels

negods un kauns. Tāds čaklinieks citu zemnieku vidū vairs cieņu nespēja iemantot.

Ansis, kas bija audzis leidas mājā, tādu klaušinieku niķi sā­kotnē nezināja, tāpēc pirmajā vasarā patiesi nobijās no klaušinieku tūļības, gribēja pat atteikties no vagara amata, bet muižnieks nebija ar mieru, piedraudēja uzlikt dubultus nodokļus, pārmeta Ansim par tikuma un pienākuma nesaprašanu. Ansis esot cerīgi izraudzīts, lai audzinātu savus tautas brāļus čaklumam un darba tikumam. Kas viņš būtu, ja no tik cēla darba atteiktos?

Diemžēl zemnieki ar labu nebija pāraudzināmi. Tomēr viņš sākumā par miesas sodiem negribēja ij dzirdēt. Kad muižkungs pret viņa gribu lika kādu nopērt, Ansis ievēroja, ka cilvēks pēc tā­da soda it kā aizlūzt, aizplīst, ilgāku laiku staigā ar tādu kā aizmig­lotu skatienu, zem kura slēpjas bīstami zibšņi. Tos varēja just pat ar pakausi. Tādēļ Ansis izdomāja citādus soda veidus, par kuriem bija izlasījis agrākās vecpagasta aktīs. Tos pielietojuši agrākie pa­gasta vecākie. Daži no tādiem sodiem viņam ļoti iepatikās, tāpēc viņš tos pielietoja bieži. Piemēram, vainīgajam darba kavētājam vai sliņķim lika atvest no mājām jēru, vistu, pīli vai medus vāceli, kuru tad visi kopīgās pusdienās notiesāja. Vienam iznāca sods, pārējiem līksmība. Reti kurš par šādu sava biedra sodīšanu kļuva īgns, kā tas notika pēršanas reizēs.

Ne sliktāk klaušu darba uzlabošanā palīdzēja gabaldarba ieviešana. Ja iecerētais tīrums tika ātrāk un labāk novākts, An­sis ļāva klaušiniekiem iet mājās agrāk, lai arī saule bija vēl labā gabalā.

Tā viņš pamazām pieradināja ļaudis pie centības. Kad bija pieradinājis žirgti strādāt, sāka dot arvien lielākus gabalus, grū­tāk paveicamus darbus.

Drīz vien muižnieks pamanīja, ka darbi jau sokas daudz labāk. Ansis ar to pašu klaušinieku skaitu padarīja daudz vairāk nekā agrākā vagara vai paša muižkunga rīkošanas laikā.

Fihtenknābels neskopojās Ansim ar uzslavām. Tas vagaram lika vēl vairāk censties. Viņš iemācījās veikli tīt ļaudis, tā teikt, ap pirkstu, ka neviens īsti nemācēja dusmoties. Viņš sarunāja no klaušinieku vidus apakšuzraugus, kas apsūdzēja mazāk veicīgos un blēdīgos darbiniekus, kuri gribēja izslīdēt vieglāk cauri uz citu rēķina.

Ansis tādam slaistam neko nepārmeta, tikai lika vakarā pa­strādāt ilgāk, nolīdzināt savu tā saucamo sliņķa tiesu.

Pateicoties Anša vagara spējām, klaušu darba ražīgums tik­tāl pieauga, ka muižkungs sāka domāt par muižas lauku papla­šināšanu. Jaunajiem iebūviešiem drīz vien atteica klaušu vietā pie­ņemt leidu, arī dažus vecos saimniekus pārcēla no leidas atpakaļ uz klaušām. Lieki teikt, ka tas zemniekos izraisīja neapmierinātību. Bet tā kā cietušo nebija daudz, līdz dumpim, protams, nenonāca.

Tomēr ļaudīm radās nedrošība par nākotni. Tādās reizēs, kā zināms, cilvēki vai nu ieraujas sevī, cer uz savu laimi un otra ne­laimi, vai arī sāk domāt nopietnas pretestības domas, meklēt vai­nīgos.

Ļaunuma gaidīšana dažkārt vēl vairāk satrauc ļaužu prātus nekā skaidri redzams ļaunums. Mūžmūžos ierastās, dabas rituma diktētās nelaimes un postu cilvēks panes desmitkārt pacietīgāk par atsevišķu cilvēku sagādātām nelaimēm, ko radījusi to patvaļīgā rīcība vai iegriba. Sevišķi kaitina tāda rīcība, kas griežas pret senseno ierasto notikumu plūsmu.

Vārdu sakot, Ansis saprata, ka ir pārcenties un sagādājis zem­niekiem jaunu postu un bēdas, kas līdz ar to grūtas dienas sagādās arī viņam pašam vagara amatā, bet neatrada sevī tik daudz spēka, lai vērstos pie muižkunga un prasītu pārtraukt muižas darbu un lauku paplašināšanu. Zemnieki pareizi sprieda, ka Fihtenknābels drīz sāks klaušinieku padzīšanu no vectēvu zemēm, nedodot cerības pat uz līdumnieka daļu, jo muižas robežās neapgūtu me- žāju bija palicis pavisam maz. Var jau būt, ka muižnieks vagaru neuzklausītu.

Klīda baumas, ka zviedri grasoties visus zemniekus un viņu zemes pārvērst par domēnu un valsts īpašumu ar pilnu paš­pārvaldi, kur vāciešiem nebūtu nekādas lomas, bet muižām atstāt vienīgi tos tīrumus, kurus tā līdz šim apstrādājusi ar saviem dar­biniekiem un ar klaušiniekiem. Arī tas pamudinājis muižniekus sagrābt pēc iespējas vairāk zemju savā apsaimniekošanā, kamēr vēl tāda karaļa pavēle nav iznākusi.

Vēlāk gan izrādījās, ka tās bijušas tīši palaistas vai netīši pa­klīdušas baumas. Valdību varbūt satrauca tas, ka, pārvezd^mi zemniekus uz leidām, daļa muižnieku bija palaidušies slinkumā tā, ka dažkārt pat muižas ērbeģi sāka ieaugt krūmos.

Lai nu kā, baumas darīja savu un izdarīja. Zemniekos rūga nemiers.

Ansim negribējās atzīties pat sev pašam, ka viņa klusēšanā vainīgas bija arī alkas kāpt augstāk pa dzīves kāpnēm, tāpēc nederēja sanīsties ar kungu, likt tam šaubīties par viņa spējām. Vai gan cilvēkam varēja pārmest par viņa censonību?

Pats gan viņš īsti neapzinājās, kādu kāpienu uz augšu viņš ar tādu censonību varētu panākt, jo muižas arendatorus no lat­viešu vidus nepieņēma pat zviedru kungi. Vagara amats bija pats augstākais, uz ko varēja cerēt cilvēks, kas gribēja palikt par lat­vieti.

Diemžēl, cilvēks, kas sācis dzīties uz augšu, vēlāk savu dzī­šanās vajadzību un gribu nespēj ne apturēt, ne ar prātu apsvērt. Dotā manta un vara padara cilvēku par aklu tās kalpu, pašam to neapzinoties, sabiedē pat goda vīru. Tā tas bija toreiz, tā tas ir mūsu laikos.

Tā nu pienāca diena, kad Ansim vajadzēja kāpt zirgā un nest ziņu Ķeveru saimniekam Pēterim, tam pašam Anša brālēnam, kas reizēm mīlēja pazoboties par Anša amatu, kurš dzīru laikā bija uzsācis dziesmiņu par vagarīti. Ziņa bija bēdīga — Ķeveru saim­nieku kungs brīdināja, lai viņš lemj par tālāku saimniekošanu, jo pēc gada Ķeveru zeme tiks pievienota muižai. Citiem vārdiem: muiža uzteica nomas līgumu. Viss likumīgi un taisnīgi. Gada lai­kā rentniekam varēja vienošanos uzteikt.

Ansis, protams, zināja, ka tās ir mātes dzimtās mājas un viņa tēva Teņa kādreizējais miteklis, bet viņš sevi mierināja ar domu, ka tāds ir vagara amats—paziņot kunga lēmumu, sevi par vainīgu neuzskatīja. Vienīgi viņam šis uzdevums bija nepatīkamāks, darīja prātu īgnu. Viņš jāja, lūpas sakniebis, sarauktu pieri, cenzdamies sevi noskaņot skarbai sarunai un stingrībai, atminēdamies Pētera zobgalīgos izteicienus un lepno neatkarīgo stāju, kas vagaru kai­tināja. Viņš ne tuvu nesaprata, kas viņu sagaida.

Ansis pajāja garām dīķim, pie kura kādreiz viņa tēvs — pliks kalpa bērns — apmija pirmos vārdus ar Ķeveru meitenēm Tinci un Sauci. Pēdējā bija kļuvusi par viņa māmuļu. Šobrīd Ansis par to, diemžēl, nedomāja, viņš sevī jau jutās kā citas, augstākas kār­tas pārstāvis, kas pēc kunga pavēles jau trīs vai četrus zemniekus līdzīgā kārtā izlicis no viņu sētām. Tas nozīmēja, ka viņam par šo cilvēku likteņiem bija liela teikšana. Patīkama izjūta.

Muižkungs bija devis padomu īsi pateikt sakāmo un iebildu­mus neuzklausīt. Tas bija labs padoms.

Kad Ansis nogriezās ap rijas stūri, Pētera jaunākais meitēns izlīda no jāņogu krūma un iekliedza pa durvīm istabā:

— Vagars!

Ansis bija iecerējis cienīgi nolēkt no zirga, piesiet to pie ozola un cienīgi ieiet istabā, bet pēc tāda ļauna sauciena viss sa­mežģījās. No istabas tūlīt iznāca saimnieks un viņa jaunākais dēls, acīmredzot, tikko pusdienojuši, it kā uz karu gatavi. Tālab Ansis iedomāja labāk palikt zirgā.

— Ziņa no muižkunga, — viņš teica savā kundziski cienīgajā kakldeguna balsī.

— Na, — Pēteris apjucis atsaucās.

— Tev jāiet uz svētozolu līdumiem aiz Leimaņu gāršas. Šī zeme top pievienota muižai. Kontrakts top uz priekšu atteikts. Tā ir kunga likumīga griba un nav ne atsakāma, ne pārsūdzama, — Ansis runāja lēni un stingri.

Pēteris raudzījās uz Ansi kā prātā tērēts. Vai patiesi ļaunās ru­nas bijušas pareizas? Acis viņam kļuva blāvas kā stikli, apakšlūpa atkārās. Dēls žirgti palūkojās uz tēvu, savādi paklanīja galvu un pēkšņi piesarka kā biete.

— Nu ja, — puisis teica it kā vienaldzības trulumā. — Nūja. Vagariņš danco. Nu jau saviem pie rīkles.

No pusaudža nicinoši mierīgās balss un ļauni saviebtā vaiga Ansim pakrūtē kaut kas sagriezās. Sarunāties ar puišeli viņš stā­dīja zem sava goda, tālab asi pievērsās Pēterim:

— Kam neapsauc to kverpli?

Pēterim, diemžēl, nenāca ne prātā domāt par dēlu. Vesels bē­du un rūpju kalns bija nogruvis pār viņa pleciem.

— Na! — viņš stenēja. — Beigas gan. Tad nu beigas klāt.

Māte stāvēja pie durvīm, piespiedusi lakatiņa stūri pie mutes,

baiļu pārņemta. Mazās māšeles sejā atspoguļojās šausmas. Dēls neizturēja. Viņš sāka kliegt uz vagaru:

— Tu esi cūku vepris! Laizi kungiem pakaļas! Greizā kunga rīkle! Soda auns! Pazūdi!

Jaunekļa acis zvēroja.

Ansis pirmajā mirklī apjuka. Sāpes jaunekļa balsī bija pārāk spēcīgas un neviltotas, lai par tām apvainotos. Bet viņu sakaitināja tas, ka neviens no pieaugušajiem puiku neapsauca.

— Klusē, šmurguli! — viņš uzkliedza.

Puika neapklusa, bet turpināja izkliegt jaunus apvainojumus:

— Tu, kungu desa! Brauc iekš fāterland, tur būs vairāk vācu pakaļu, ko laizīt! Varēsi nošmurgāties līdz ausīm!

Tādus bezkaunību plūdus sirds neizturēja. Pātaga pacēlās ne­manot un noplāja pāri jaunekļa vaigam asiņainu svītru. Pēteris bailīgi palūkojās uz dēla vaigu un drebošām rokām sniedzās pie vagara sedlu kāpšļa. Ansis nodomāja, ka Pēteris lūgs piedošanu, grasījās jau visžēlīgi atvairīt, bet pēkšņi juta, ka vīrs, iekrampējies viņam zābakā, ar visu spēku velk to uz leju.

Šajā brīdī, kā paša vella sūtīti, no istabas izlēca divi Pētera vecākie dēli. Sagrāba Ansi pie sāniem un izcēla no sedliem. Jaunākais ar pārsisto vaigu saķēra zirgu aiz pavadas. Ansis sapra­ta, ka nupat vairs labi nav, spērās ar nāves bailēs dubultotiem spēkiem, bet trīs niknu vīru kampieni bija pārāki. Pēc dažiem acumirkļiem viņš jau gulēja uz vēdera pār žagaru cērtamo bluķi ar atkailinātu dibengalu.

Sita viņam ar vecu zirga pinamo valgu. Tad palaida vaļā un smīnīgi noskatījās, kā viņš uzvelk bikses, sasaitē un uztraušas zirgā. Acīs viņam bija salijusi blāva migliņa kā dažkārt nopērtam klaušiniekam, tālab pērēji paši sabijās par izdarīto. Vai tik nebija iznācis kas nepareizi?

Klusēdams Ansis lēni izjāja uz ceļa. Likās, ka viņā viss sa­griezies šķērsām. Sēžamvieta vēl sūrstēja, bet ne pārāk. Grūti bija ko saprast. Galvenais tomēr šķita apvainojums. Viņš, vagars, bija nopērts dienas vidū ar vecu pinekli Pētera sievas un mazu bērnu acu priekšā. Tās bija šausmas, prātā nesalokāms briesmu darbs! Cauri baltam atriebības salkumam tomēr spiedās šaubas par pa­ša taisnību. Varbūt viņš patiešām kļuvis tik slikts, ka pelnījis pērienu?

Par velti tak nekad vagarus neper. Tādu nostāstu bija dzirdēts diezgan. Līdz šim viņam ne prātā nebija ienācis, ka viņš arī varētu nokļūt nopērto vagaru skaitā. Cik tālu līdz tam, ka viņu pakārs mežā, kā tas pirms gadiem desmit bija noticis aizviņā pagastā. Pakāra kā suni. Un neviens laba vārda pakaļ neteica. Vainīgie aizbēga uz Krievzemi. Tur jau laikam tādus gaidīt gaida…

— Ak, Dievs! — viņš klusi norūca un pielika plaukstu pie pieres. Zirgs viņu lēnām nesa uz muižas pusi. Lopiņš šo ceļu zi­nāja.

— Ak, Dievs! — Ansis atkārtoja un sakoda zobus, ka tie no- ņerkstēja kā durvju eņģes. Apziņa, ka viņš izsprucis cauri puslīdz sveikā, vienīgi nežēlīgi apkaunots, par ko zemnieki aizmugurē nebeigs smīkņāt, sadzina galvā asini.

Niknums cēlās kā milzīgs vilnis, aizplūzdams no galvas līdz kājām un sadrebinādams visu miesu, ka ij pātaga viņa rokā iedrebējās. Acis pieplūda asinīm. "Atriebt! Atriebt!" sauca sirds un prāts. Lai neviens citreiz ij pīkstēt neiedrošinās. Ķeveru Pēteris par to dārgi samaksās. Padomā: pacelt roku pret viņu, Ansi, va­garu, kas visus izrīko un zina, kas ar kungiem kopā gājis, kas pret visiem izturējies kā tēvs, kā vecākais brālis. Varbūt reizēm bijis par mīkstu un draudzīgu. Nolādēts cilvēks tas Pēteris! Riebīgs puišelis tas mazais ņerga. Un Ansi pildīja priecīga atziņa, ka viņa pusē ir tiesa un taisnība. Likums.

Pa to laiku Ķeveru mājās uz istabas sliekšņa sakucusi sēdēja Pētera sieva un aiz bēdām plēsa matus. Pusaudžu Mārcis apjucis noraudzījās pakaļ vagaram uz muižas pusi, kur zem zirga kājām putēja ceļa baltā smilts. Gaisos valdīja tāda pati rēna vasaras dves­ma kā tad, kad vagara Anša vecmāmiņa Līze reiz nāca mājās no stādāmo kāpostu lauka muižas tīrumā, nesdama divus mēnešus veco Teni, Anša tēvu, klūgu grozā, priecādamās par bērna rāmo gulēšanu, par gaidāmo brīvo svētdienu un plaukstošās pasaules jaukumu, klusi pie sevis daiņodama:

Lēni, lēni Dieviņš nāca No kalniņa lejiņā. Netraucēja ābeļziedu, Ne arāja gājumiņ.

Kā runas izgāja pasaulē, Dievs vien zin, bet visu pagastu tūlīt pāršalca ziņa par notikušo. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ķeveru Pēteris nopēris vagaru. Vīri, to dzirdēdami, klu­si pavēra mutes, bet sievas izbīlī šūpoja galvas un pūta:

— Ar vecu zirga pinekli, vai Dieviņ!

Nevar teikt, ka runās nebija daļa smiekla.

— Tu mīļo debestiņ! Vagars rādījis muižkungam savu strīpoto pakaļu. Un tu vēl saki, ka vella nav.

Citi runāja nopietnāk.

— Ka tik Pēteri nenobendē.

— Vācietis šito lietu neatstās bez soda.

— Bail padomāt.

Pats Pēteris bija kluss un drūms.

Mācītājs svētdien runāja bargu sprediķi. Runāja latviešu va­lodā un, jāatzīst, gluži labi. Lai izturētu konkurenci ar katoļiem, luterticīgie mācītāji bija sākuši apgūt latviešu mēli, Citsvētdien viņš sprediķi nolasīja no drukātās Kurzemes mācītāja Manceļa sprediķu grāmatas, ko viens otrs zemnieks, lasīšanu mācīdamies, bija apguvis tik labi, ka zināja no galvas. Šoreiz mācītājs grāmatā tikpat kā neieskatījās, runāja no galvas.

— Nu ļaundaris sēd zem pagraba cietumā, — viņš drūmi sa­cīja. — Vai Ansis vagars gāja bargs? Nē, — teiks katrs mīļš cilvēks. Vai jūsu kungs nav arīdzan labs? Aber jums vēl nav labi. Jums sirdī pampst lepnības gars. Lai nolādēts tas kā traka suņa bizējiens! Bīstajties grēka! Kas apsmej labu, tas pelna ļaunu. Daudzi vagaru un kungu skābi uzlūko. Kam tā? Vagars tak gana savu cilvēku ganāmpulku, kā jūs ganāt savus cilvēkus un teļus. Visu mūsu gans ir tas augstais Dievs, tas Kungs, kas sauc pēc cilvēku bijības un bezvainības. Viltus praviešus un vēja sējējus gaida nāves vētra un mūžīgā pazudināšana.

Baznīcā sēdēja arī Ansis. Viņa sirds jutās aplaimota par mā­cītāja stingrību. Viņa pērējam brālēnam Pēterim draudēja bargs sods. Todien Ansis tā pa īstam pirmo reizi ievēroja, cik mācītājs saprātīgi runā.

Patiešām bija vajadzīgi gani gan lopiem, gan cilvēkiem. Viņš bija nolikts gana amatā un veica šo darbu pēc tīrākās sirds­apziņas. Auns, kas bada ganu, jāsoda. Ja agrāk latviešiem bija savi kungi, vai tad iztika bez ganīšanas? Varbūt taisni tāpēc tolaik latvieši nespēja turēties, ka neprata cienīt savus kungus un kārtību, pietiekoši neklausīja, kad vajadzēja paklausīt bez ierunām, lai vērstu vairogus un zobenus tikai uz vienu pusi, pret galveno posta nesēju, pret pašu bīstamāko nelaimi. Bez kārtības un paklausības nekad nekas nevarēja droši pastāvēt. Mācītājs, būdams vācietis, laikam to labi saprata, ka pakļaušanās ganam ir svētīga.

Anša sirdi spieda vienīgi tas, ka baznīcēni lūkojās uz viņu nelaipni, it kā viņš, Ansis, nevis Pēteris būtu galvenais ļaundaris. Cilvēki bija gaužām nesaprātīgi. Tāpēc ij latviešiem tāds sūrs liktenis, ka viņi pēc dabas nejauki un muļķi. Un Ansim galvā iešāvās doma, ka viņa tautas brāļi saņem vien to, ko nopelnījuši. Mācītājs pareizi saka: pasaulē katram tāda vieta, kādu tas sev sagādājis ar savu rīcību. Un Ansim gluži nemanot prātā iesēdās doma, ka viņam kā prātīgam pasaules kārtības sapratējam vīram pēc taisnības pienāktos atrasties vāciešu vidū, nevis klenderēties starp latviešiem, pretī saņemot neatzinību un naidu.

Baznīcā sēdēja arīdzan Pētera jaunākais dēls ar rētu uz vaiga. Viņš šobrīd sevi gauži nosodīja par trako mutes brūķējumu. Diemžēl attapiņš nāca par vēlu. Uz baznīcu viņš bija atsūtīts paklausīties, ko jaunu mācītājs teiks par tēvu, kas nu cieta viņa nesavaldības dēļ. Tomēr mācītājs neteica neko jaunu par Pētera tālāko likteni. To, ka tēvs sēd, iespundēts muižas pagrabā, un gai­da uz bargu tiesu, bija zināms jau visiem.

Pēterim savā ziņā bija vieglāk: viņš sēdēja vai gulēja pagrabā uz diviem gariem bluķiem, kas reizē bija ari viņa guļvieta, un neko nedomāja. Kas izdarīts, izdarīts, to vairs neatsauksi. Neju­ta arī nekāda žēluma vai naida. Prāts mierīgs, ka viņš atzīts par vienīgo grēkāzi, ka jācieš nav dēliem, kas palīdzēja vagara lu- braku paturēt uz bluķa.

Tagad varbūt drusku žēl, ka negadījās pie rokas jaunāks un grodāks pineklis. Bet labi varbūt taisni tā, Ansis mazāk dabūja ciest un tāpēc mazāk atdarīs. Kaut gan tagad teikšana par viņa brīvību vai kakla tiesu vairs nebija vagara, bet tiesas rokā.

Pēteris arī bēgt nedomāja, ja kaut ij nāve draudētu. Bēgšana projām no savējiem vēl ļaunāka par nāvi. Ja atstāj saimi un dzim­teni, vietu, kur bērnībā skraidījis ar basām kājām vai ļepatojis ar vīzēm, spēlējies ar suni vai lepni gājis puiša solī, tad kālab vēl dzīvot?

Pēteris cerēja, ka tādas pašas skaidras domas sirdī ir arī viņa dēliem, sevišķi jaunākajam muļķītim. Kas cilvēkam ko bēdāties, ja zini, ka aiz tevis paliek tādi dēli? Tad var, ja liksta liek, ar mie­rīgu sirdi aiziet pie veļiem, pie tēvu tēviem. Tāpēc viņš sirdī bija rāms un kluss.

Baznīcā mācītājs pa to laiku turpināja ļautiņu apgaismošanu, stāstīdams, ka vāci jūt pret savām audzināmām tautām mīlestību un brāļa jūtas, bet pretī saņem nepateicību un naidu gan no lībjiem, gan no igauņiem, gan no latviešiem, jo šīs tautas vēl ir ļaunuma un gara tumsības pilnas, ļaunu kūdītāju uzbudinātas. Vācieši mīl visas tautas ar vienādu mīlestību, latvieši tautas šķiro, viņi Dieva gara un cilvēkmīlas nesējiem atbild ar šaursirdīgu nai­du un nepateicību, kas glabājas no tiem laikiem, kad latvieši sa­vā gara aklībā pielūdza elku dievus: kokus, lopus un mākoņus, nāvēja viens otru alkatīgos karos un sirojumos, pat sievas ņēma, tās laupīdami, kā īsti mežoņi.

Mācītāja doma bija skaidra: ja latviešu zemēs nebūtu ienākuši vācieši, latvieši būtu nīkuļojuši, kamēr nonīkuši. Tagad, lūk, lat­vieši vēl dzīvoja, pat brangi dzīvoja. Ja vien mazāk dzertu, ma­zāk ēstu un atteiktos no citām miesas kārībām, dzīve būtu vēl raženāka un drošāka.

Tik skaidru un prātīgu runu klausoties, vagaram Ansim ar­vien vairāk galvā nostiprinājās doma, ka viņam un viņa bērniem vajadzētu pāriet vāciešos. Kā visiem līdzīgu domu domātājiem, kādu bijis daudz no pasaules gala, viņam šķita, ka atradis jaunu, gudru ceļu dzīvē, ko vēl neviens nav ne sapratis, ne staigājis, jo nav spējis pacelties gara augstumos, palūkoties pāri tuvajiem apvāršņiem, savai šaursirdībai un pagātnes maldiem. Un kā dau­dziem līdzīgiem "spožā ceļa gājējiem" viņam patiešām godīgi neienāca prātā, ka no šīs "plašapvāršņu" pasaules sākta gala līdzī­ga ceļa gājējiem ir tikai viens vienīgs apzīmējums — nodevējs.

Jāsaka tomēr, ka starp domāšanu un darīšanu ir liela atšķirība. Var jau būt, ka viņa godīguma saglabājumam piepalīdzēja vāci, kas viņu nepieņēma savā sabiedrībā, atstāja tikai pakalpiņa lo­mai, tālab viņš par īstu nodevēju nekļuva. Tiesā viņš liecināja atturīgi un atzinās, ka nevēlas barga soda Pēterim, pieminēja pat kristiešu Dievu, kura augstākais bauslis esot piedošana. Taisnību sakot, viņam visu laiku prātā stāvēja mežā pakārtā vagara lik­tenis.

Zemes tiesa* piesprieda Pēterim desmit pārus rīkšu pie kā­ķa** un piecus gadus ilgu dreļļa [4] jūgu, no kura, pēc kunga iz­pirkuma, viņš drīz nonāca atpakaļ pašu muižā, kur tika pielikts pie alus brūvera darba muižas alus brūzī. Tur viņa drellība tapa daudz mīkstāka, turklāt muiža ieguva centīgu un padevīgu bez­algas darbinieku.

Ceļoties zemnieku labklājībai, pieaugot ļaužu skaitam un diemžēl arī izlaidībai, stipri palielinājās alus patēriņš. Izplatījās brandava raudzēšana. Muiža šīs ienesīgās nozares centās paturēt savās rokās. Tika izdoti likumi, kas zemniekiem aizliedza tirgo­ties ar alu. No zemniekiem dažkārt alu iepirka muiža veselām mucām, lai pārdotu tālāk par krietni dārgāku cenu. Ja vagars noķēra zemnieku pašu tirgojam alu, tad preci atņēma. Vagaram par slinku tirgošanās uzraudzību draudēja sods: pirmo reizi — viens mēnesis cietumā vai 40 markas naudā, otrreiz — divkārtēja pievilkšana pie kāķa, noperot ar rīkstēm.

Pēc Pētera notiesāšanas muižkungam ausīs nonāca ziņa, ka Ansis pietiekoši neuzrauga slepenos alus tirgotājus. Lai gan An­sis dievojās, ka ir uzmanīgs un vērīgs kā zebiekste, tomēr Fihten- knābeļa ticība viņa godprātībai ar to bija iedragāta.

Draugi Ansim stāstīja, ka Pētera dēli gribot Ansi par katru cenu dabūt pie kāķa, tāpēc kopā ar citiem taisīšot tīšu alus pār­došanu, kur pieaicināšot kungu.

Tas vagaru satrauca vairāk par visu. Jau pēc pēriena Ķeveru pagalmā uz malkas bluķa Ansis bija zaudējis daļu savas cienīgās stājas un mieru. Pēriens vagaru bija aizlauzis, pat kakla balss nedaudz izmainījusies uz skaidrības pusi, tāpēc jaunie viltīgie draudi šķita gauži bīstami un ticami. Šajos laikos cilvēki bija izlaidušies, no viņiem varēja sagaidīt visu. Ja jau nosit vagaru, un ne muižkungs, ne fogts nevar atrast vainīgo, ij pa īstam nemeklē, kas tad viņiem ko neuztaisīt vienu alus pārdošanas viltojumu?

No aizviņa pagasta nāca ziņa, ka tur vagars dzērumā iebri­dis mārkā un noslīcis. Neviens nepētīja pēc vainīgajiem. Mācītājs tikai atkārtoja: nedzerajt, bīstajt, redzajt. Ar dzērāju tā notiekot. Un viss.

Ja jau jaunajiem ienākusi prātā tik viltīga doma par kāķi, tad viņi var izdomāt vēl kaut ko ļaunāku.

Vārdu sakot, Anša vagara maize bija kļuvusi patiesi sūra. Zem­nieki par atlaidēm vairs samaksu nedeva, draudēja visu pateikt muižkungam reizē ar ziņu par alus tirgošanu.

Vajadzētu par šīm blēdībām un briesmām izstāstīt kungam, pirms nebija sākuši runāt zemnieki un viņu bargi apsūdzēt. Diem­žēl arī tas šķita bīstami. Tāda kā šaušana uz sevi pašu. Slikti gan tā, gan tā.

Atlika tikai vēlreiz sev atzīt, ka vagara maize kļuvusi stipri rūgta. Tālab kādu dienu Ansis sāka runāt kungam par atstāšanos no amata. Kungs nepiekrita.

— Tu tokš mūsu cilvēk, — Fihtenknābelis slavēja viņu. — Tā­du nevar atlaist.

Lai gan kunga runa Ansim glaimoja, tomēr tā nepatika. Vai viņš te pieķēdēts? Aizgājis aiz stūra, viņš slaidi nospļāvās.

Pa to laiku Ķeveru Pēteris, visas ķezas vaininieks, vaiga svied­ros aprūpēja daudzos muižas brūža kubulus, strādādams pa sep­tiņpadsmit, astoņpadsmit stundām dienā, ēzdams dienišķo ūdeni un maizi, reizēm paslepen piedzerdams alus misu. Viņa dēli, no mājām padzīti, cirta bijušās svētozola birzes pakalnos līdumus, zvilnēdami pār vagara galvu kā draudīgs padebesis. Satikuši va­garu, ne reizi nesveicināja. Ansis dzīrās par to viņus patramdīt, bet tad atmeta ar roku.

Sētā Ansim arīdzan ne viss gāja gludi. Vecākais dēls pret tēva gribu apprecējās ar vājinieces meitu un aizgāja par kalpu pie Pau­ru Anša. Otrs dēls Centis bija kļuvis par ballīšu muzikantu un dzērāju. Kur vien bija kādas svinēšanas, tur viņu aicināja. Kur vien bija svinēšanas, tur dzēra. Citi plundurējās tikai pa saviem godiem, Centis pa visu godiem bružājās kā vērdiņš. Ar to vēl ne­pietika, dēls vēl staipījās kopā ar Dziļumu Jēkabu pa krogu, tai­sīdami visādas kauna lietas.

īsi pirms Ķeveru Pētera dreļļu laika beigām muižkungs beidzot atlaida Ansi no vagara amata, jo Ansis arīdzan bija sācis dzert.

Ticis vaļā no šī krusta, Ansis gāja pa zemnieku sētām, sūdzē­damies par "suņa amatā" sabeigtu galvu un prātu, un labprāt ar večiem sadzēra.

Zemnieki viņu pacienāja ar alu, noklausījās bēdu pilnajā valo­dā un grozīja galvas.

— Jocīgs palicis tas vagariņš.

— Toties kakls tapis vesels.

— Laikam pēriens palīdzējis.

— Runā, kā uz kukaiņu ciemu iedams.

Tā Ansis pamazām atguva vecā labā vagara slavu. Visvairāk tādai slavai palīdzēja jaunais vagars, kurš bija straujš, bargs un sa­vu kļūdīšanos nekad neatzina. Pat Ķeveru Pēteris, savu soda ver­dzību izcietis, uz Ansi ļauna prāta neturēja un apsauca arīdzan dēlus, kas vēl dzīrās Ansi aprunāt. Viņi līdumā bija izcirtuši jaunas mājas, puslīdz iekopuši tīrumus, apņēmuši sievas un ta­puši par saimniekiem. Ķeveros visiem tik un tā nebūtu pieticis vietas.

Pēterim nācās atzīt, ka katram ļaunumam ir arī savs labums. No Elkuzemes, kā muižkungs vienā vārdā dēvēja jaunās līdum­nieku sētas, piecus gadus netika prasītas ne klaušas, ne node­vas, bet pēc tam klaušu vietā ļāva atpirkties ar leidu. Tā, gluži negaidot, bija piepildījies Pētera mūža sapnis: viņa dēli tika brī­vi no klaušu darba, ko tie nekad nebūtu piedzīvojuši, palikda­mi Ķeveros, kas atradās blakus muižas laukiem. Tāda sēta labi noderēja kā klaušinieku mājaS