Vilkaču sila līdumnieks

6.Lielļaužu bērns vaļinieku pirtiņā

Lai gan Zane turējās pie domas, ka tikušie ļaudis agri vai vēlu atkal nonāk uz zaļa zara un top par labiešiem, lai kā tie būtu likteņa nomākti un spaidīti, tomēr ar Ausalu cilts pēcnācējiem viss notika otrādi.

Jau dzīve Gaiķu vaļinieku sētā nebija lepna, tomēr te vēl varēja sevi mierināt, ka nav citiem par kāju pameslu. Diemžēl priekšā stāvēja vēl sūrākas dienas, tikai pēc tam nāca atdzimšanas laiks.

Tenis auga labi. Drīz viņš ievēroja, ka gan māte, gan vecāmāte viņu tur sētā par galveno. Reizēm prasa padomu kā lielam vīram. Tas viņam gan patika, gan nepatika. Līdz ko viņš uz kādu lai­ciņu noklīda pie strautiņa, paslēpās aiz zaru kaudzes vērot krupju dzīvi vai klusi zagās birztalā, lai uzzinātu, kāda tuvumā izskatās vālodze, kas tik cītīgi svilpoja savu "ķipuka piv", māte vai vecāmāte sāka viņu saukt un meklēt tādās baiļu pārņemtās balsīs, ka nepatika klausīties. Tāpēc viņam vienreiz paspruka traks teiciens:

— Jūs abas man neļaujat dzīvot!

Māte un vecāmāte no tāda pārmetuma palika gluži vai bez valodas, bet bija pietiekoši gudras, lai saprastu, ka sava lolojuma pārlieka pieskatīšana nenāk par labu. Saprātīgāk būtu ļaut viņam darboties un pētīt apkārtni.

Tāpēc jau piecu gadu vecumā Teni norīkoja par ganu govij un aitām. Atbildība par ganāmpulku puikam patika, tikai tā ievilkās pārlieku ilga un garlaicīga. Viņš kāpa kokos, mētāja akmeņus, lū­koja strautā noķert mailītes, izrakt zemes bites vai noķert kurmi, kas pļavā kumpēja melnu kalnu pēc kalna. Kamēr Tenis ar šiem pētnieka darbiem noņēmās, dažkārt ganīklis noklīda neceļos.

Vecais zirgs Laicis bija nobeidzies. Sēta palika bez arkla vilcēja. Lūkoja arkla darbam pieradināt govi, bet nekas neiznāca. Tāpēc visiem lauka darbiem nācās zirgu ņemt no aizpurva lauku saimniekiem Ķeveriem, kur bija aizprecēta Gaiķu Sūres meita Barbara un dzīvoja Līzes tīkotājs kalps Dravis.

— Nāc vien, leimaniet, kad vien vajaga, — Sūre laipni runā­ja. — Ķeveru Bērtulis ir goda vīrs, tev viņš kumeļu neliegs.

Tā tas arī notika. Protams, par vienu zirga dienu pašai nācās divas dienas atstrādāt. Tas nebija dārgi. Citur prasīja trīs vīra dienas.

Atkal bija sākušies nemiera laiki. Te ienāca zviedri, te iebruka poļi. Abi ņēma no zemniekiem gan zirgus, gan citu labumu, tāpēc Ķeveru saimnieks dažkārt zirgu deva par velti, lai tas stāvētu mežā paslēpts no svešām acīm.

Ejot pēc zirga, Zane reizēm ņēma līdzi Teni. Tur mazdēlam atvērās jauna pasaule. Barbara katrreiz viņu noķēra un teicās vaļā nelaist. Viņai pašai divi vecākie bija dēli, pārējās tālāk nāca mei­tas, tāpēc mazs puika viņai šķita ķerams un paturams.

— Varbūt tu precēsi kādu no manām mazajām šķelmēm? — viņa tincināja Teni.

Puika nezināja, ko atbildēt. Bailīgi smaidīja un gaidīja, kad viņu palaidīs. Te palikt viņš nevēlējās. Mežā viss bija tik pazīstams, tuvs un savs. Pat sava vāvere, kas nāca piekalnes ozolā zīles šķīt. Savs peļu ķērājs sermuliņš ar melniem punktiņiem ausīs, kas peli prata izvilkt pat no sniega.

Toties Ķeveru birzītē cauru gadu karājās starp bērziem uz­kārtas šūpoles. Tur varēja uzšūpoties augstu, augstu. Meitenes, pa gaisu lidinādamās, aiz prieka spiedza, ka visi apkārtējie meži skanēja.

Redzēdama, ka dēlam patīk iet ļaudīs, Līze viņu sāka vest uz visiem godiem gan ziemās, gan vasarās. Ļaudīm pamazām aiz­mirsās, ka tas ir bandu bērns. Lai kā domāja un sprieda, neviens nevarēja pasacīt,' kur Līze tādu noķērusi. Viņa pati stāstīja, ka atnācis Gatis un aizgājis, jo šajā zemē ilgi nedrīkstējis kavēties. Ļaudis nesaprata: ticēt vai neticēt. Vienīgi Sūre — Gata māte — zināja patiesību, bet tā nevienam neko neteica. Izturējās tā, it kā tas patiesi būtu viņas mazdēls.

Dzīve mežā un bez zirga patiesi nebija tā līksmākā, lai gan muiža no viņām vairs ne nodevu, ne klaušu neprasīja.

Lai kā viņas cirta krūmu malas, mežs pamazām vien spiedās virsū, tīrumiņi tapa šaurāki, māju pakši un jumti caurāki. Arī bišu koku kļuva arvien mazāk. Dažs nokrita satrūdējušo saišu nenoturēts, cits izdēdēja pats vai pārvērtās par caunas mitekli.

Zani visvairāk nomāca veco māju neatvairāmā trūdēšana. Tā liecināja, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad sienas, jumti un griesti sabruks un tur iekšā vairs nebūs iespējama ne lopu turēšana, ne sera vešana, ne mantas glabāšana, ne dzīvošana.

Nebija spēka, lai izcirstu jaunus kambarus, tāpēc balstīja un pielāpīja tos pašus vecos pakšus.

Kad vecāmāte runāja par mājas gāšanos, Tenis vērīgi klausījās kā skaistu pasaku, kurā notiek visādi briesmu gabali, tikai ne klausītājs, ne stāstītājs tiem klāt netiek. Ja māja patiesi gāztos, tad būtu viens īstens tracis.

— Kač nu mudrāk tas ūķis šķiebtos! — Tenis reiz izmeta lie­la cilvēka nopietnībā.

— Kāpēc, dēls, tu tā runā, — Zane viņu aprāja. — Ka mēs visi nepaliekam zem gruvešiem! Kas te, mežā, nāks un vilks mūs ārā?

— Es izkasīšos un tikšu ārā! — Tenis apņēmīgi apgalvoja. — Pēc tam izrakšu jūs abas.

Līze jau ierunājās par iešanu ārā no meža, par nolīgšanu kaut vai par kalpiem, bet Zane bija pretī. Kad no jauna paklīda runas par karakalpu zvērībām, kuras notikās galvenokārt lielu ceļu tu­vumā un tīro lauku sētās, Līze samierinājās.

Diemžēl, nākošā gada pavasarī lietus laikā sabruka dzīvojamā kambara griesti. Vispirms iegāzās jumts, ka nodimdēja vien. Gries­tu sija vairs neizturēja un pārlūza. Iemītniekus no nāves paglāba vecā augstā akmeņu krāsns, uzķerdama visu lūzas svaru. Krāsnī vēl spirgti kvēloja ogles. Uguns nelaime nesākās tikai tādēļ, ka no augšas aumaļām tecēja ūdens.

Ložņādama zem sabrukušo griestu lēveņa, Līze savāca saimes trūcīgo mantību un aiznesa uz pirtiņu. Tenis cītīgi palīdzēja. Vie­nīgi Zane nepakustināja ne pirkstu. Tāds notikums bija viņu pār­lieku pārsteidzis un satriecis.

— Eima, māt, — Līze aicināja Zani, kad visas mantiņas bija pārvāktas.

— Ak, posts! Ak, posts! — māte čukstēja un turpināja sēdēt zem gruvešiem uz bluķa krāsnspriekšā. Pāri viņas galvai karājās gadsimtu dūmos nomelnējuši pusbaļķēni gluži kā šīs vecās labie­šu sievas bargais liktenis. Kuru katru brīdi tie varēja gāzties tālāk un salauzt viņas kaulus, bet viņa sēdēja nepakustēdamās.

— Ače, žigli var atkal graut, — Līze rādīja uz nošķiebtajiem kokiem jumta caurumā.

— Lai krīt, — Zane atmeta. — Ausalu Leimaņi ir pagalam. Ko gan lai es vēl gaidu?

— Šitie tak nav Leimaņi. Leimaņi sen nodeguši, — Līze skaid­roja. — Te ir Gaiķi, kas mums nepieder. Toties tev ir mazdēls, kas tev pieder.

— Tas ir vācieša mazdēls, — Zane teica un nevarīgi nolaida rokas gar sāniem. Uz āru bija izlauzies kāds samilzis, bet agrāk neizteikts sāpju kamols.

— Tu pati teici, ka Felsbergs ir veco labiešu zara, — Līze aizrādīja.

— Teicu, teicu,— Zane nenoliedza. — Paskaiti atpakaļ. Bērns bija puslatvietis, mazbērns — puse no puses. Tā katru paaudzi pa pusei nost. Kas tad tur paliek? Kripatiņa.

— Ja nu viņi precējās arīdzan ar puslatviešiem? — Līze stīvē­jās pretī. — Tad puses tika lielākas. Varbūt tapa ij lielākas par vācu daļu. Tu teici, ka daudzi lielļauži pārgājuši vācu vārdos un tikumos.

— Teicu jau teicu, — Zane piekrita un smagi nopūtās. — Jādzīvo jau vien būs.

Viņai no acīm sāka ritēt asaras. No samirkušās krāsns nāca dūmi un tvaiki. Smaržoja pēc māliem. Sarunu Tenis bija uzmanīgi klausījies, bet vecāsmātes asaras viņam nepatika. Viņš izgāja pa­galmā, skrēja pa peļķēm un zviedza kā zirgs.

Beidzot Zane saņēmās.

— Tiesa, — viņa teica. — Leimaņi jau arī tādi svešo karakalpi vien bija, lai gan galvā nesa savu domu. Rūgti sirdī tikai tas, ka taisni manam vaiņagam jānoiet līdz pašai zemei, līdz dubļiem. Zemāk vairs nevar krist.

— Nesūro, māt, — Līze mierināja. — Mūsu Tenis būs atkal saimnieks, bajārs.

Puika bija klusi atgriezies sabrukušajā istabā, tāpēc Līze viņam jautāja:

— Vai tu būsi bajārs?

— Būšu lielbajārs, — Tenis nešaubīdamies atbildēja. Un pie­bilda: — Es jau esmu lielļaužs.

— Re, — Līze teica mātei. — Mēs celsimies augšā. Nekas ne­kur nepazudīs.

— No tavas mutes Dieva ausī, — Zane teica un piecēlās.

Vecomāti gandarīja tas, ka viņas daudzās runas nebija gāju­šas garām mazdēla ausīm. Mazs vēl bija, bet pašu galveno sapra­tis. Ne jau īsti Zane ticēja, ka varēs atgriezt senos laikus, kad latvji bija vēl brīvi, dzīvoja ar saviem kungiem un priesteriem. Doma par godu un lielļauža stāju pati par sevi bija vērtība, kas dārgāka par sudrabu un zeltu. Ne velti dziesma dziedāja:

Velns raus naudu, sudrabiņu, Ja nebija tikumiņa.

Kā uztvērusi mātes domu, Līze sacīja:

— Visus dubļus nomazgāsim, māt. Izcirtīsim jaunas mājas, uzplēsīsim jaunus tīrumus un atgūsim visu zaudēto, ja nepa­zaudēsim godu, tikumu, pacietību un cerību. Vai tā būs, Teni?

— Būs! — Tenis apliecināja.

— Dzirdēji? — Līze jautāja mātei. — Nāc, iesim tūlīt. Es tev pastāstīšu brīnumu lietas. Nāc!

Zane cēlās.

Tikko viņa bija pārkāpusi slieksni, nogāzās jumta otrā daļa. Uzvērpās putekļu un pelnu mākonis. Uz bluķīša, kur bija sēdējusi Zane, uzkrita otra resnā sija.

— Redzi, — Līze sacīja un rādīja uz notikušo. — Vai tas nav brīnums, ka tu nepaliki zem gruvešiem? Tenim aumaļ vajadzīga tāda vecmāmiņa, kas atkal un atkal stāsta par veciem godiem un laikiem. Kad Tenis būs liels, tu stāstīsi viņa bērniem. Dzīves ziņa vīsies cauri mūžiem un laikiem kā sarkans dzīpariņš… Tā, māmulīt, kādreiz tu man mācīji. Vai ne?

— Pag, meit, krāsns ar oglēm palika zem gružiem, — Zane attapās. — Jālūkā lai uguns neiesprūk jumtā.

Līze ielīda paskatīties.

Izrādījās, ka ogles jau izdzisušas.

Ar to dienu viņi sāka dzīvot pirtiņā.

Tenis stiepās arvien garāks un pieņēmās spēkā. Pieskatot govi, kazu un aitas viņš rāva vaļā visas dziesmas, ko bija dzirdē­jis ziemas vakaros un godos. Bērtulis un Dravis, kā arī draugi bija viņam samācījuši kā lingas taisīt, loku spriegt, bultas test un stabules dobt. Ja vien bija no darba brīvs brītiņš, viņš steidza vin­grināties ar lingu. Meta mērķī akmeņus, kuru te netrūka, sevišķi pie grants kalniņa, kas netika apstrādāts pārlieko akmeņu dēļ.

Neiztika bez palaidnībām. Neskaitāmas reizes metis pa bēr­ziņā uzkārtu gana tarbu, Tenis reiz palūkoja mest pa dzīvu mēr­ķi — aitu. Pirmo reizi netrāpīja. Otru reizi akmens savainoja aitai kāju tik pamatīgi, ka Zanei vajadzēja to iesiet skalos, jo bija pārsists kauls.

«

Tenis abām sievietēm bija tik stipri pie sirds, ka viņas nespēja bārties, tikai vaimanāja kā par vilka vai lāča nodarītu ļaunumu. Tenim tas ķērās vēl vairāk pie sirds, tāpēc sevi nosolījās nekad vairs pa dzīvu mērķi nelingot.

— Tu ar to metuli nejoko, — Zane bažījās. — Ar tādiem ag­rāk karā gāja. Lai tev vēl maz spēka, labi atvēzies, cilvēku no- galēsi.

Atlika traukt akmeņus mežā un klausīties, kā šalc lapas un lūzt zari. Ar roku viņš akmeni varēja aizmest soļu sešdesmit, bet ar metamo pātagu — trīs četras reizes tālāk. Patiesi tas bija labs ierocis.

Vienīgais dzīvais mērķis palika meža putni — vārnas un žagatas, bet tās bija mazas un manīgas.

Te kādu dienu Tenis pamanīja, ka gar meža malu lēnā kun­ga solī iet vilks. Zēns šo pelēci ar bālganu asti un dzeltenīgu krūtežu redzēja ne pirmo reizi. Citkārt tas bija pagājis garām ganāmpulkam neapstādamies. Vecāmāte bija devusi padomu tādu labestīgu Dieva suni neaiztikt.

Šoreiz pelēcis nebija tik bezrūpīgs, apstājās un raudzījās uz avīm. Pavērās arīdzan uz ganu, it kā kaut ko apsvērdams. Te­nim kabatas bija pilnas ar akmeņiem, lingas aukla nostiepta un gatava metiem. Otra mešanas ierīce ar akmeni staklītē nolikta blakus. Roka niezēt niezēja izmēģināt laimi pa īstu dzīvu mērķi. Ja vilkam tiks kliba kāja, māte un vecāmāte nevaimanās, nemaz nezinās. Vienīgi bailes, ka zvērs nemetas viņam virsū.

Ar drebošu sirdi Tenis atvēzējās un rāva savu kara rīku slaidā lokā, bet ne ar visu spēku, jo, lēnīgāk metot, varēja taisnāk trāpīt. Lingas maikste nošvīkstēja gaisā, akmens drāzās ātrāk par vēju un atsitās vilkam pret sāniem. Pelēcis sarāvās, tā kā novēkšķējās, tad pagriezās un skrēja taisni uz lopu pusi. Gans, nobijies iznākumu, taisījās bēgt, bet, ieraudzījis zemē otru metekli ar šķēlumā ie­spraustu akmeni, pagrāba to un atvēzējās vēlreiz.

Aitas, ieraudzījušas mūžseno ienaidnieku, pielēca pie govs, saspiedās bariņā un sastinga. Duksis pielēca kājās un vēroja, kā govs bailēs klana galvu. Vienīgi telēns, muļķis, nelikās par vilka skrējienu ne zinis, mierīgi plūca zālīti.

— Sē! Sē! Meža vecis! — Tenis sāka kliegt.

Vilks pieskrēja pie aitām. Bariņš pašķīda uz visām pusēm. Vecās auļoja uz mājām, jēri iedrāzās krūmos. Govs sprauslādama skrēja uz gana pusi.

— Neaiztiec! Vilkati! — Tenis kliedza no visa spēka. — Prom no ganībām! Prom!

Viņam no bailēm sasprāga acis asaras.

Izrādījās, ka vilka nodoms nebija uzbrukt ganāmpulkam. Viņš tak laikam meklēja vainīgo akmeņa sviedēju. Paskatījās uz govi, pieskrēja teļam, bet, kad tas atlēca nost, pagriezās pret Teni.

— Dūksi! Dūksi! — gans sauca īsteno palīgu. Bet tas bija iz­gaisis bez pēdām. Zēns vēzēja šķelto metekli, kad zvērs bija no viņa ne vairāk par pieciem soļiem. Netrāpīja. Baiļu pārņemts viņš cēla rokas uz augšu kā cerēdams pats tām līdzi uzlaisties debesīs. Vilks pielēca ganam pie paša deguna, noklabināja zobus, aši izšāva mēli un nolaizīja vaigu, tad, asti ierāvis, aizleksēja uz mežu.

Tenis stāvēja ne dzīvs, ne miris. Nespēja saprast, kas īsti no­ticis.

Vakarā, aizdzinis lopus mājās, viņš izstāstīja notikušo mātei un vecaimātei. Tās grozīja galvas. Neticēja.

— Saki, Teni, vai nu tā īsti bija, — Zane tincināja. — Ja jau zvērs būtu gribējis grābt tev aiz deguna, tad būtu sagrābis. Vai jātic, ka silā patiesi mīt vilkači?

— Viņš negrāba, bet nolaizīja, — Tenis palika pie sava. — Tas bija gudrs vilkatis.

Tā tautās aizgāja pasaka par ganu, kam vilks ganībās pie­skrējis un nobučojis uz vaiga. Un jātic vien bija, ka tālajā tīrelī mīt savādi vilki. Ne velti mežs bija iesaukts par Vilkaču silu.

Par akmens metienu meža kungam māte un vecāmāte bija vienisprātis, ka nedrīkst traucēt savā nodabā ejošu meža saim­nieku.

Tenis baidījās, ka vilks var ierasties citu dienu un atmaksāt par pārinodarījumu. Bet pelēcis vairs nerādījās. _

Pēc vairākiem gadiem, kad Briņķu muižā īstais vilkača vilks no soda kambara izpestīja vilkati Kaulaišu Krišu, Tenis saprata, ka todien saskrējies ar vilkača kalpu. Tas, ka vilks bija viņam no­laizījis vaigu, lika domāt, ka vilkači pret viņu ir iecietīgi un drau­dzīgi, tāpēc viņš no meža nebaidījās.