Vilkaču sila līdumnieks

2.Līzes precinieks Gatis

Nedaudzie miera gadi Livonijā gāja ātri. Bērni auga. Ļaudis pamazām atgriezās vecajās mītnēs, cirta jaunas rijas un kambarus, uzplēsa aizaugušos tīrumus.

Tikai Ausalu mājvietā sakuplojušās eglītes neviens neaiz­tika. Zanei un Līzei tādi darbi nebija pa kaulam. Saimes ļaudis izklīduši.

Pienāca Līzei derību vecums, Zanei sejā ievilkās rievas. Vie­nīgi kad saimniekdēls Gaiķu Gatis atnāca pie viņām pasērst, Za­nes vaigs noskaidrojās.

Līze vērtās par raženu meitu — lokana, izdarīga, ar spri­ganām acīm, allaž smaidīga un laipna.

Te viņa nesa no gubeņa govīm miežu salmus, te jau gādāja zirgam sienu no pūnes.

Viņas abas jau otro gadu saimniekoja vienas. Līze iemācījās visus darbus: ecēt, sēt un ar čāci art zemi.

Līze gāja ar lielu siena nastu plecos un smaidīja. Viņa atmi­nējās vasaru, kad Viršu Dravis atnāca talkā pie kaudzes mešanas. Siens smaržoja gluži tāpat kā tagad. Dravis meta viņai uz kau­dzes lielus siena klēpjus ar stiprām paegļa dakšām un katru mīļu brītiņu vēlīgi uzsmaidīja.

Kad kaudze bija pabeigta un gals noklāts ar zariem, Līzei va­jadzēja tikt lejā. Tam derēja krusta koks, ar kuru puisis pasniedzās pretī lejā kāpējai. Uz krusta meita atspiedās ar kājām un laidās slīdēt. Tā puišiem parasti bija pati jautrākā izprieca, jo šļūcot lejup siens vilka meitai kreklu uz augšu, lai kā viņa to turēja ciet, bet puisis apakšā šo skatu vēroja tik ilgi un jautri, cik nu viņam kauns un godaprāts ļāva.

Saimniekdēls Gatis bija atnācis tikai pašā kaudzes gala me­tumā, bet pirmais paķēra krusta koku, kad vajadzēja Līzei palī­dzēt nokāpt.

Viņš neķircinājās un nekavējās ar slidināšanu, šķita tā samul­sis, ka acis nespēja uz augšu pacelt, kad tur paspīda Līzes apaļīgie plikumi.

Kad Līze nostājās uz zemes viņam blakus, piesarkusi kā zemene un klusi pateicās, Gatis saņēmās un pajautāja:

— Nu, kaziņa? Vilku gaidi?

Līze sataisīja izbrīnītu vaigu un jautāja:

— Kur ir vilks?

Viņi abi viens otru labi saprata.

Kad sienu ieveda pūnē un blāķis kļuva krietni augsts, Līze pati palūdza:

— Gatiņ, nocel mani!

Gatis palīdzēja. Viņam bija slaids augums un stipras rokas. Ar tām viņš meitu brīdi ilgāk pieturēja, lai zemē tikšana būtu pavisam.droša.

Līze īsti nesaprata, vai pareizi dara, nepretodamās viņa turē­jumam. Galu galā rīkojās tā, kā patika, jo bija tak liela meita.

Pēc spēka un lēnuma Gatis atgādināja lāci, kas našķējas ap bitēm — piesardzīgs un gauss.

f

Līze reiz iedomājās, ka tādam naktī gulēt blakus būtu droši, ij spradži un odi nekostu.

Zanei bija vērīga acs. Viņa savā prātā atbalstīja meitas ka­vēšanos ar saimniekdēlu. Kā nekā tāds leimaņu atvasei bija pie­dienīgāks par gājēju, lai gan nekāda diža tēva dēls jau nu neskai­tījās.

Zane atminējās, ka uz Līzi acis meta arī viņpurva vācietis. Ne jau muižas kungs, bet viens no tiem, kas te atvesti no Vāczemes, lai apsaimniekotu bez ļaudīm palikušās zemes. Savādi bija skatī­ties, kā šis saksis — Vāczemes kolonists — rūpīgi ara zemi ar čāci un brauca zemnieku ratos, kājas pārkarinādams pāri viršņu malai. Kādu prieku tāds ienācējs svešzemnieks spētu dot viņas lokanajai lielļaužu daiļaviņai? Felsbergs — jā, bet to viņmuižā jau gaidīja Ģertrūde.

Ara darbi beidzās. Līze ienāca istabā.

— Par ko tu tik priecīgi domāji, kumeļam sienu nesdama? — Zane viltīgi taujāja. Līze mīļi pasmaidīja un izvairīgi teica:

— Iedegšu skalu.

— Nē, meitiņ, — atsauca māte. — Lieka rūpe.

Pēc brītiņa viltīgi piebilda:

— Mums tak nav skalu mainītāja.

— Tas tik ātri neuzradīsies, — Līze atsmēja.

Līze zināja, ka māte gaida viņas derības. Zināja, ka izvēle kri­tusi uz Gaiķu Gati. Cik ilgi lai viņas vienas te dzīvotu? Leimaņu dzimtai bija vajadzīgi pagātnes teiku tālāknesēji, stipri goda vīri un stipras sievas — jauna paaudze.

— Ko ta gaidīsi? Varbūt kādu poļu panu? — Zane taujāja.

Līze atcerējās, ka rudens tirgā bija grozījies brašs poļu vaivada

ierēdnis ar līku ūsu un uzstājīgu balsi. No tāda dvesa svešatnība.

— Nepalaid laimi secen, — Zane turpināja tirdīt meitu. — Vēlāk žēlabas nelīdzēs. Kad jālemj un jādara, tad nav ko kavēties, lai cik grūti izšķirams.

Un Zane atkal stāstīja meitai savu jaunības stāstu, ko Līze bija klausījusies vismaz reižu divdesmit.

— Lai kādi ļaudis bijām, tagad esam vaļinieki, — viņa nobei­dza. — Ko tev, sērdienītei, dižoties un gaidīt. Ij es — lielu ļaužu bērns — ilgi nebokstījos. Cilvēka vērtību ceļ tikai stipra dzimta, kas paliek aiz tevis. Kas gan šai saulē ir lielāks prieks, ja ne tas, kad divi cilvēki saiet kopā un iegrimst viens otrā kā pilnūdeņu upītē. Vai tu no tā bīsties?

— Nebīstos, — teica Līze, lai gan viņai tirpas pārgāja no gal­vas līdz kāju pēdām aiz mātes savādajiem vārdiem.

Zane turpināja savu:

— Katrai meitai Likteņa lemtais laiks pienāk. Tas jāsaņem ar godu, bez tītības. Labiešu pēcniekiem nav ļauts palikt ceļmalā kā tukšiem sausziežiem… Kad es derējos, tēvs stāvēja duru priekšā ar zobiņu rokā, tērpies bruņu kreklā. Pie pavadas dūkanbēris. Aiz muguras balta debess. Vīramāte teica man spēka vārdus par Sau­les koka zariem. Viņas stāja bija kā īstai novada lielkunga atvasei, kas nelaužu netiklības nepazīst… Mūsu tālie vecie tēvi, kā esmu tev gādināt atgādājusi, ņēma no sava novada bajāriem nodokļa metekli, ko tagadiņ vāci ņem no mums. Daudzi labieši mūsu vectēvus cēla godā darba un tikuma dēļ, ne dēļ zobiņa bieda…

— Vai viņi nekad nevienu nešaustīja ar pātagām? — Līze iejautājās.

— Ar pātagām? Nē, meitiņ. Pašu kungi bija labi kungi. Ar cie­ma ļaudīm nerējās. Sliņķim deva, kazi, mazāku daļu, ne vairāk. Tā viņu bēda. Vaļīgi turēts cilvēks aizmirst goda. Nonicina labda­rus, toties tāds ceļ godā bargus, uzstājīgus ļaundarus. Tā, meitiņ, ir mūsļaužu lielā bēda, kas nesa un nesīs vēl daudz posta mūsu zemei…

Zanei bija laba atmiņa. Viņas vectēvs Ķelpju Juris bija vedis laika rēķinus pēc katoļu laika skaitījuma. Pratis stāstīt, ka pats dzimis 1460. gadā pēc Kristus. Šo skaitli viņš bija iecirtis Ausalu mājas aplodā. Vectēvs pieminēja, ka pasaulē nācis apaļus piecdes­mit gadus pēc lielās Grīnvaldes kaujas, kur poļu, leišu un krievu pulki kopīgiem spēkiem sakāvuši vācu ordeni, atdodot daļu brī- vestības un tiesību arī kuršu ķoniņiem.

Vectēva bērnībā Zemgalē vēl dzīvas bijušas atmiņas par zem­galiešu lielkungiem Gaidi, Viestartu un Nameju, par Sidrabenes pili un tautas gaužo gājumu prom no savām sētām, prom no tēvu zemes un saviem novadiem.

Kad Zane stāstīja par Ausalu godību, atgādinādama, ka lei­maņiem arī vācu laikā nebija jāmaksā nodevas, ne arī jāiet klaušās, toties jātur gatavībā kara zirgi, bruņu krekli, vairogi, pīķi un zobeni, Līze pajautāja:

— Viņi kalpoja vāciem?

— Jā, meitiņ, — Zane atbildēja un smagi nopūtās.

Arī meitai kļuva smaga sirds. Bet cilvēks laists pasaulē ne jau lai bēdātos. Viņa apsviedās un mīlīgi sacīja:

— Iesim ķekatās uz saimniekmāju.

— Tā ir prātīga valoda, — māte uzslavēja.

Līze atvēra tīni, kur glabājās goda drānas. Māte aizdedza ska­lu. Nu varēja redzēt, cik koši mirdz uz goda drānu piedurknēm krāsu raksti, cik spoži zvīļo vainadziņu rotas.

Meita ietērpās drānās. Māte viņu vērtējoši aplūkoja. Sirds iedrebējās par savu lolojumu. Šķita pārlieku daiļa un iekāro­jama.

"Kas par daudz, tas par ļaunu," viņa nobažījās. "Labi, ka sirotāju kļuvis mazāk."

Tūlīt domas pagriezās uz gaišo pusi. Vai Gaiķu Gatis notu­rēsies, tādu nedabūjis?

— Varbūt apjozties ar sievas jostu? — Līze šķelmīgi jautāja.

— Ujā! Blēņdare! — Zane apsauca. — Domās vēl, ka esi šķeista.

— Ha! Lai domā! Puiši jākārdina, māmulīt. Tu esi pārlieku veclaicīga.

— Rimsties, auša!

-—Kā tu pagājušos būdeļos dziedāji: "Visu gadu kauniņš bija, nu bez kauna šovakar."

Zane pasmaidīja, tad nopietni sacīja:

— Tu man esi vienīgā…

— Ha! — Līze atsmēja. — Tu man arīdzan vienīgā.

Saimniekmājas pagalms jau bija nomīdīts. Reksis ieslodzīts

klētī, tikai galva pa kaķa caurumu ārā. Rūca, bet nerēja. Istaba pilna gaismas, valodu un cita trokšņa.

Zane ar dūri pieklauvēja. Viņai mugurā bija garš kažoks ar garu baltu vilnu uz ārpusi, galvā linu kule ar izgrieztiem cau­rumiem acu vietā. Lūpās iekniebta "poļa" ūsa no lina, rokā la­paina bērzu pirts slota pilna ar sniegu.

Līze bija tērpusies tautu meitas goda drānās, vienīgi seja izrievota melnām rievu vagām un galvā virs vainadziņa rēgojās divi brūni vilkavāļu ragi.

Līdzko viņas atvēra durvis, dejotāji aprāvās, lācis priekā ierē­cās un sāka rupjā balsī dziedāt:

Ko budēli vēlu nāca?

Ko pa krūmiem grābājās?

Budēlīšu mātītēm

Ceļā tika radibiņas.

Par atbildi pacēlās pirts slota, un lācis tikko paguva paglāb­ties no pēriena. Tikai sniegs un sakaltušas bērza lapas nobira pār viņa pelēcīgo govsādas galvu.

— Es nav badelis, es ir poļu pans, — ūsas kustinādams, smalkā balsī svepstēja baltgalvainais ķēms.

Lācis pa tam paspēja jau pielavīties pie Līzes.

— Kāds skaists ragainis! — viņš jūsmoja. Tūlīt slota nošmaukstēja viņam pa muguru.

— Nekāro, medus zagli, pēc mana kalpa! — ūsainais pans sauca smalkā sieviešu balsī.

— Vaivod, vai tavs velniņš prot kādu dziesmiņu? — taujāja vecā Gaiķene.

— Prot.

— Lai nodzied! Lai skaita! — sauca budēļi. Līze nolieca galvu un bēdīgā balsī sacīja:

Nedod, Dievs, es negribu Visai daiļa tēva dēla. Visai daiļš tēva dēls Kājām mina līgaviņu.

— Au, au! — atskanēja izbrīnās sauciens. — Vai tu esi tautu meita?

— Tautu meita.

— Kālab tev ragi?

— Ragainās labāk patīk puišiem. ♦

Zanei bail palika par meitas drošo runu, tāpēc viņa sagrāba ragaini aiz rokas, izrāva plāna vidū un sāka dziedāt pati:

Ar kauninu vakar biju, Ar kauninu rītā būšu, Bez kaunina vien tik biju Saules griežu vakarā.

Gaiķu saimniece Sūre nostājās viņai pretī un teica:

Tiesa, tiesa, ne meliņi Vecu ļaužu valodiņa: Lielā naktī meitas jāja Raganās, vilkacēs.

Zane nevarēja palikt parādā. Viņai prāts tā vien pinās ap savu vectēvu bramanību.

Kas tā tāda diža seta Aiz kalniņa lejiņā? Tai sētai treji vārti, Visi treji sudraboti.

Jaunajiem tāda sacīšana likās par nopietnu, tāpēc viņi uzsāka gājuma dziesmu.

Ciku, Čaku zakīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čikāja ķekatnieki No ciemiņa ciemiņā.

— Ujā, ujā! — sauca Sūre. — Kur tik ātri jāskrien? Vai deguns tev nerāda, ka puscūķis krāsnē?

— Ejam avelēs! Ejam avelēs! — sauca lācis, kas nebija neviens cits kā Gaiķu Gatis. Lāča ādā viņš jutās daudz brīvāks un drošāks Līzes priekšā nekā ikdienas ģērbā. Sataisījis rupju lāča balsi, viņš skandēja:

Tautu meita, Saules meita, Tavu smuidru augumiņu: Tu, te priekšā līgojot, Dari puisim traku galvu.

Līze nepalika parādā. Viņa kā lūgšanā un teica:

Es velniņš — bēdu brālis Visi mani nicināja: Pērkons spēra rijas krāsni Apakš mana tupējuma.

notupās uz klona, saņēma rokas

Vilciņam, jēru zaglim, Ciema meitas zeķes ada; Lācītim, medus kāpim, Šuva brūnu kažociņu.

— Celies, velniņ, ņemu tevi par sievu! — sauca lācis. — Tad pērkons tev pa dibinu nespers.

Būdeļi smējās locīdamies. Pēc sena ticējuma tas, kurš būdeļu vakarā ierunājās par derībām, visus būdeļus aicināja uz kāzām.

— Lācis ir Gaiķu Gatis! — sauca puiši. — Turiet pie vārda! Lai derās Ūsiņa dienā, tad zirgi nesprāgs.

Atkal istabu pāršalca smieklu brāzma.

Pa tam Gaiķu saimniece Sūre kopā ar saimniekpapu Bērtuli bija izvilkuši no oglēm dzelzs plāti ar puscūķi un nolikuši uz gludā plienakmens aiz krāsns. Grieza to gabalos un lika uz koka lizītēm.

—- Še, Līze, tev viena lizīte, — kāds lūkoja jokot. Neviens nelikās to dzirdam, novērsās no runātāja. Tā teikt varēja tikai muļķis, kas neprot goda. Lai bija zemei gājuši pāri kari un posti, ļaudis glabāja bāliņa nepazemošanas tikumu.

No aizkrāsnes, uz lāvām tupēdami, bērni vēroja budēļus pla­tām acīm. Divas lielākas meitenes no Pērļupes laukiem palīdzēja saimniecei, nesdamas apkārt māla bļodas ar vārītiem zirņiem. Pie katra apstājās, lai tas pagrābtu pa saujai, un novēlēja:

Apaļīgi kumeliņi, Mīksti, silti cālēniņi.

Gaiķu Gatis, kas uz ēšanas brīdi bija atmetis pār plecu lāča purnu, papildināja:

Melni auni —jēruliņi, Sirmi taksi — kucēniņi.

Līze viņam brīdinoši pakratīja pirkstu.

— Būdeļtēvs, poļu pans, tevi par to var nopērt, — viņa brī­dināja. — Es piepalīdzēšu!

— Lai per! — Gatis bezbēdīgi atmeta ar roku.

Pēc cienasta saimniece, citiem piepalīdzot, piesēja puišiem mugurgalā astes — kuplas pirtsslotas, meitām ap galvu apsēja baltus linautus.

Tad visi sastājās aplī, veidodami kazu dārzu. Vidū bija jāstāv kazām-meitām, ārpusē — puišiem-vilkiem.

Gatis paguva iečukstēt Līzei:

— Tu būsi mana kaza, nebēdz no manis.

Līze klusēdama pamāja ar galvu piekrišanas zīmi. Sievas pamanīja viņu sarunu un tūlīt sauca:

— Nečaukst pa kaktiem! Līze, vidū ar visiem ragiem. Tu vilku nobadīsi kā kucēnu.

— No vilka bēgdama, nekrīti uz lāci! — sauca puiši. — Viens te tāds puslācis staigā.

Līzi un vēl divas meitas iebīdīja dārziņā. Viņa jutās laimīga un iztrūcināta. Manīja puišu vēlīgās acis, sievu kluso greizsirdību un prieku. Viņa uzspieda stingrāk uz pieres savu ragaino vaina­dziņu, palūkojās uz savām baltām zeķēm un goda kārtas rak­stiem, un sirdi caurskrēja saldas baiļu trīsas.

Skic, kaziņa, lapiņās, Ne es tevim lapu liedzu, Tik tu pati piesargiesi No tā meža junkuriņa.

Vilki skraidīja apkārt dārziņam un taujāja pēc saviem vār­tiem uz vilku vārda. Beidzot vārti atvērās. Gatis metās pie savas kaziņas turpat vai nogrūzdams zemē citu kazu. Līze tādu lēcienu bija gaidījusi, izspruka ārā. Vilks palika ieslēgts dārziņā. Līze, slēpdamās aiz krāsns stūra, līksmi lūrēja uz Gati. Pēkšņi vilks ar varenu lēcienu, bezmaz pret griestu baļķi atsizdamies, izkļuva no sprosta un bija viņai klāt. Saķēra ap vidu un piespieda lūpas pie vaiga. Salds drebulis pārskrēja augumu. Patiesi likās, ka īsts vilks tūlīt sāks viņu ēst. Jaunuve aiz satraukuma tikko spēja noturēties kājās.

Rotaļnieku dārziņš turpināja griezties, dziedātāji, uz viņiem raudzīdamies, jautri dziedāja:

Vilciņš kazu saplosīja, Vilciņš kazu saplosīja Smalkā kārklu krūmiņā…

Līzei likās, ka Gatis patiešām saudzīgi un mīļi saplosa viņas sirdi. Viņi kopā iestājās aplī un dziedāja dziesmiņu citai kazai un citam vilkam.

Mālavēru puikas, aizkrāsnē uz lāvas sēdēdami, sarunājās. Mazais teica lielākajam:

— Nesaplosīja gan. Kaza palika dzīva.

—Pagalam, pagalam smukā kaza,—lielākais kaitinājās.— Viņš aizvilks sev līdzi uz mežu. Tu redzēsi. Gatis ir vilks, Dieva suns.

Pēc rotaļas saimniece atnesa grozu ar gariņu maizi, kas trīs naktis bija stāvējusi veļu mielastam. No zemākā groza gariņi bija mielojušies, bet augstāko atstājuši šīszemes iemītniekiem, iedo­dami līdzi savu svētību.

Sakaltusi doma smaržoja pēc paegļu dūmiem un rudziem.

Pēc veļu maizes nobaudīšanas vajadzēja sēsties pie saimes galda, kas pa deju un rotaļu laiku bija izņemts no plāna vidus un nostatīts sienmalē. Nu sastatīja āžus un uzlika tiem virsū plāti, kas bija darināta no ēvelētiem dēļiem.

Pie cūkas šņukura galdā parādījās miežu ķūķis ar kāpostiem un alu. Visa istaba aizsmaržoja pēc ceptiem āboliem. Gata māsa sūrābolus bija sabērusi krāsnī, ko bērniem mieloties.

Līze sēdēja blakus Gatim. Sirds viņai šūpojās kā laiva ezerā. Viegli, viegli līgodamās. Dzīve uzmirdzēja agrāk neapjaustā spē­kā un skaistumā. Būt par Gata sievu, par Gaiķu sētas saimnieci bija tik vilinoši, ka viņa aizmirsa visu: gan savas cilts dižumu, gan pašreizējo vaļenieces stāvokli. Viņai piederēs šis staltais bez- bēdnieks un gudrenieks, lielais lācīgais strādātājs.

— Kas rotās galda spēles? — jautāja saimniece.

Piecēlās vecāka sieva no Dziļavota un noskaitīja divdomīgu sakāmo. Krišs pastāstīja bezkaunīgu sagadījumu no precētu ļau­žu dzīves, ka meitām ausis vien nosvila.

Tad piecēlās Gatis un pavēstīja:

— Es teikšu sprediķi kā pastars saka.

Līze atskatījās uz māti. Diez, ko viņas māmuļa par Gata blē­ņām teiks. Bet Zane neko nebēdāja, grauza tik tālāk cūkas šņu­kuri.

— Es nesīšu jums, mīļā draudze, postu un bēdas, jūs mīlē­dams, jo mūsu Dievs, tas kungs, ir bargs Dievs. Daudz bargāks par jūsu Pērkonu. Viņš visus mīļākos pārmāca, sūta karus, sērgas, postu un nāvi. Ja jūs esat palikuši dzīvi, jūs neesat vācu Dieva mīlestības cienīgi. Es teikšu jums no Akaču Paula svētās grāmatas tos vārdus, ko viņš saka tesaloniķeriem, kad tie nezināja, pa kuru ceļu iet, kuru salmu klēpi celt, uz kura celma apsēsties, no kuras krūzes nodzerties…

Pēkšņi Gata penterējumu pārtrauca kādas sievas skadrā balss:

Apklustat, gudri ļaudis, Dievs ienāca istabā} Dievs ienāca istabā, Sēdās galda galiņā.

Gatis kļuva nopietns.

— Es negribu ļaunu, bargu un atriebīgu dievu, — viņš sacīja.

— Gati, vai par to šovakar jārunā, — Līze teica, paņēmusi viņu aiz rokas. — Man bija tik labi. Nebaidi mani.

— Velns aiz mēles raustīja, — Gatis atzinās. — Vai būsi mana?

— Man bail par tevi. Tevi nes savāds melns vējš.

Viņai patiešām kļuva baisi. Mācītājs runāja tik mīlīgi un lēni. Kāpēc apsmiet viņa sprediķi? Visus sauca par saviem bēr­niem. Runāja latīniski un vāciski. Ķesteris labi pārcēla latviskā mēlē.

— Viņi atnāca mūsu zemē kā laupītāji, — Gatis sacīja un sa­koda zobus.

Gata tēva brālis bija kritis Cesvaines dumpī. To viņš nespēja aizmirst.

Poļiem, krieviem, vāciem un zviedriem bija viens un tas pats dievs. Visi šī dieva kalpi taisni tādēļ tik vienprātīgi nostājās par netaisnību, pret latviešu tiesībām.

Līze redzēja Gata drūmumu. Saprata.

— Gatiņ, — viņa teica. — Pretosimies rāmā garā. Izauklēšu tev desmit dēlu. Viņi nesīs tālāk mūsu spēku un taisnību, turēs stipru prātu un piepildīs zemi.

Gatis piecēlās kājās un, pēc labiešu paražas salicis rokas uz krūtīm, dziļi paklanījās Līzes priekšā.

Pie galda sēdošie apklusa. Klusumā atskanēja Gaiķu Gata satrauktā balss:

— Līze patiesi ir īsta lielļaužu meita, — viņš sacīja un vēlreiz dziļi paklanījās.

— Mēs visi esam labiešu bērni, vien nezin, kurā augumā, — aizrādīja Gaiķu Sūre — Gata māte.

— Kad tu, Gati, zagsi līgaviņu? — jautāja Mālavēru pušel- niece.

— Esmu jau nozadzis, — Gatis teica un ar savām lāča ķetnām apķēra Līzes plecus.

Pēc vakariņām viņi devās mežā uz Pērļupītes ciematu, jautrā barā vilkdami līdzi veca bišu koka bluķi. Gatis ar Līzi kopīgi tu­rēja vienu lūku valga galu, mācījās strādāt kopīgu darbu. Kad bija aizvilkuši līdz ciemata galam, apstājās pie pēdējās sētas žagaru kaudzes un gāja sist pa pakšiem.

Dziedāja:

Neguļat, ciema ļaudis: Lāči, vilki pagalmā.

Kad ciema ļaudis bija iztrūcināti, tika iekurta guns un būdeļi dejoja tai apkārt, iedami saules rakstā — te uz leju, te uz augšu. Kad svērās uz augšu, Gatis saķēra Līzi un meta viņu gaisā tā, ka svārki noplīvoja pāri galvai un sniegs no vīzēm sabira vai līdz padusēm.

Līze sarka un bālēja. Traki bezkaunīgi tas bija, bet Saules griežu naktī, kad kauniņš atstāts mājās, drīkstēja arīdzan bez­kaunīgi palīksmot. Ja Gatis prasītu, viņa nomestu drēbes un de­jotu apkārt ugunij kaila.

Taisījās uz atkusni. Dzeltenais Gata māsas kažociņš bija silts un viegls. Sirds un miesa dega kā ugunī. Gatis taču bija atzi­nies, ka viņam ir tas pats senās godības un nākotnes sapnis kā viņas cilts zaram. Viņus abus nesa pagātnes un nākotnes tvīce un atspirgšana. Senču mūža spēks kā tērauda velks auda tālāk savu dzīves rakstu.

Līze apzinājās savu jaunību, veselību un sparu. Viņa patie­šām spēs iznēsāt daudz dēlu. Gaiķi kļūs par nākošā ciemata vidu. Dēli līdīs līdumus Lielajā silā pie Dziļūdeņa. Tāds spēks cels no pagātnes augšā bijušo godību…

Līze palūkojās uz māti. Zane smaidīja. Viņas stiprā, labā māmulīte. Viņas abas kopā bija pārcietušas siriķu briesmas, pār­dzīvojušas sērgas laikus. Kas gan viņām vairs var kaitēt? Un Līze skaļi nodziedāja:

Es savai māmiņai Kā sirsniņa azotē, Kā sirsniņa azotē, Kā puķīte dārziņā.

Lai gan bija nemierīgi laiki, dzīve šķita skaista un daudzsolo­ša kā austošs rīts.