Vilkaču sila līdumnieks

15.Zemes un meža svētība

Tas bija ražens gads, kā vienmēr pēc dziļas ziemas. Vienīgās ķibeles Tenim sanāca ar izkaptīm. Pļaujot cel­maino purva malu, tās abas salūza. Nekas cits neatlika, kā do­ties uz krogu pie nodevīgā krodznieka, jo citur tuvākā apkārtnē neviens dzelžu mantas nepārdeva.

Krodznieks patlaban kaut ko rakstīja melnā parādu grāmatā. Tenis ziņkāri pastiepās, lai redzētu, vai "kroguspaps" zīmes liek latviski vai vāciski. Neredzēja. Kauns bija prasīt. Bailes arīdzan. Ka tik nenotur par dumpenieku, vilkati vai citādu pesteli.

— Ko gribi? — krodznieks noprasīja.

— Ciri, — Tenis teica un nolika uz letes trīs naudas gabalus. Viņš savā prātā rēķināja, ka visa bagātība tūlīt nav jārāda.

Krodznieks paskatījās uz naudu.

— Ko vēl?

— Trīs izkaptis un sāli.

Krodznieks atnesa izkaptis un teica:

— Tās ir priekšpēdējās, tāpēc dārgākas.

Viņš grūstīja naudas gabalus pa galdu, lai dzirdētu skaņu, šķībi palūkojās uz Teni un tad visus trīs sabēra lādē.

— Kur tev zloti tika? — beidzot pajautāja.

— Tie no vecāsmātes, — Tenis meloja, acis nepamirkšķinā­dams. — Viņai ir vēl sidrabs. Ja tu man pie tā paša dosi vēl podu sāls, es nākšu pie tevis arīdzan citu reizi.

Krodznieks brīdi galvā rēķināja.

— Puspodu, — viņš teica. — Citādi man jāizput.

— Labi, — Tenis piekrita.

Tenis bija izbrīnēts par svešās naudas vērtību. Tā vien likās, ka samaksājis par dārgu, nav pietiekoši kaulējies. Varbūt kalējs par cirvi būtu prasījis tikai vienu zlotu. Drusku tā kā žēl. Bet kad viņš atminējās, kā nauda nākusi, tūlīt norima.

Vilkatis vai kāds cits mežā bija daudz krietnāk pārmaksājis. Kazi, par to varēja nopirkt savus četrus cirvjus. Ko žēlot? Galvenā vērtē bija darbs savā raženajā līdumnieka sētā nevis prečošanās pa krogiem.

"Ja nauda no Vilkača, tad sava alkatība jāsavalda. Darba vīrs stiprs, ja sirdi nemāc greiza doma." Tā sevi nomierinājis, Tenis ar cirvi, trijām izkaptīm un sāls bunduli mugurā gāja mājup.

Pa ceļam iegriezās pie Zanes salīgtiem palīgiem mājas ciršanā. Kabatā vēl kūļājas četri poļu zloti. Vesela bagātība līdumniekam. Par tiem varētu nopirkt gan gaļu, gan graudus, tomēr labāk paņemt sivēnu, lai gaļa izaug lielumā.

Puiši par darba norunu nebija aizmirsuši.

— Cik tu dosi? — vecākais jautāja. — Zane solīja trīs šķiliņus dienā, brīvu iztiku un guļu.

— Mēnesī tas dos turpat vienu sudraba zlotu, — teica Tenis. — Tā ir liela nauda.

— Laba nauda, — piekrita vaļinieks.

— Tu mums maksāsi kapara vērdiņos? —prasīja jaunākais. — Tiem zudusi vērtība.

— Es teicu, ka par vienu mēnesi, ja labi strādās, cilvēks dabūs sudraba zlotu, — Tenis cieti noteica.

— Labi, dēls, — vecākais piekrita. — Par to ir norunāts unci schluss.

Tālāk viņi vienojās, ka uz mežu tos aizvedīs kāds no Ķeveru ļaudīm. Tie arī noteiks darba sākšanas laiku. Darba rīki: cirvji, urbji un zāģis jāņem līdzi pašiem. Ar dzīvi zaru būdā, kur jum­tam nepil ūdens cauri un ir laba rove, kur valkus žāvēt, viņi bija apmierināti.

Ķeveros vēl nācās parunāties ar Bērtuļa saimes ļaudīm, kā arī ar Bērtuli, Barbaru, Kristu un Miku.

Bērtulis ieteica akmeņus krāsnīm vest no Melnās sērgas sa­brukušo māju krāsnīm.

— Sērgas ļaunuma akmeņos vairs nav, — viņš droši apgal­voja. — Tikai to ļaudīm stāstīt nevajaga. Re, Miks arīdzan taisās apņemt sievu un iet tev kaimiņos. Viņš noskatījis kādu stūri no Melnajiem laukiem. Tā ir, Mik?

— Tā ir, — Miks atbildēja.

Tenis piecēlās un spieda Mikam roku.

— Lai tev Dievs palīdz! Es arīdzan tev palīdzēšu, cik spēšu. Kad būs vedības?

— Tas tik drīz nenotiks, — Miks teica, slēpdams acis no drau­ga skatiena.

Tenis ilgi nopļāpāja. Izgāja saules rietā. Ieradās pie Dziļūdeņa dziļā naktī, ko par nakti gan īsti nevarēja saukt, jo vakara blāzma pārgāja rīta blāzmā, slīdēdama gar ziemeļu pamali, neko daudz nesatumsdama.

Ar saules lēktu visi bija pie darba.

Daļu siena, sakrautu gubās uz alkšņu un bērzu meijām, salika pie pajumtes blakus zaru būdai un sakrāva pantā. Citu atstāja pu­ra malā un sakrāva apaļkaudzē ar garu mietu vidū. Pašu labāko uzmeta vai nu uz kūts augšas vai iedzina vienā kūts stūrī, kur šobrīd vietas pietika atliku likām.

Kad siens bija savākts, palika dažas brīvas dienas līdz miežu pļaujai. Ar steigu vajadzēja darināt pajumti, lai būtu, kur no lie­tus paslēpt vākumu.

Darbs dzina darbu.

Sauce bija kļuvusi lēnīga, tāpēc bieži vien darbus nācās veikt Tenim ar māti divatā. Kopā viņiem darbi veicās labi. Viena ar vecomāti Gaiķos dzīvodama, māte bija apguvusi visus darbus, arī tos, kurus parasti veic vīrieši.

Ar gudru ziņu, baļķus mizojot, Tenis un Miks bija lielākas krijas sakrāvuši blāķī un noslodzījuši ar zemi, lai izstiepjas tais­nas. Nu tās noderēja kaudzes jumta darināšanai. Tāds jumts bija viegls. Pa stabu caurumiem balstu pārspraužot, to varēja pa vie­nam stūrim vien pamazām celt uz augšu vai laist uz leju. Pats lielākais labums, ka to darināt varēja pie pašas zemes, tāpēc darbs veicās ātri un viegli.

— Tev, Teni, patiesi ir laba galva un zelta rokas, — māte sla­vēja, pie reizes domādama Miku, par kuru viņa bija sākusi domāt kā par savu bērnu, kura tapšanā bijusi līdzdalīga arī viņa.

— Nav laba galva, — Tenis iebilda. — Par vēlu iedomāju mi­zas likt zem sloga. Citādi to pietiktu ij kūts jumtam. Vecāmāte par to runāja. Es neklausījos.

— Vecāmāte tevi tur par dieviņu, kas atgriež bijušos laikus.

Tenis pasmējās.

— Kad Sauce nesīs pasaulē mūsu mazo "dieviņu" un tas uzsē­dīsies vecaimātei kaklā, diez ko tad viņa sacīs.

Tā diena pienāca drīz. Mieži vēl nebija nopļauti. Tenis strādāja uz lauka. Līze viņam palīdzēja. Zane purā plēsa baltās sūnas, ku­ru lielajiem ēku taisīšanas darbiem arvien šķitās par maz, un pie reizes pieskatīja govi, kura gan bija pavisam rātna un uz māju pusi vien blenza, jo aplokā spriņģoja viņas teļš.

Sauce piegāja pie Līzes un klusi pavēstīja:

— Sāk stipri sāpēt.

Līze steidzās uz pirti uzkurt uguni un sildīt ūdeni. Lika Sau­cei atgulties. Tad nosūtīja Teni pēc vecāsmātes.

Pasaulē nenāca Teņa gaidītais puika Dāvis, bet slaida, skaista meitiņa, ko nolēma saukt par Silavu vai Silamīti.

Mieži bija ienākušies labi. Saulē izkaltušus, tos uz tīruma varēja sabāzt maisā un, maisu dauzot ar vāli, izkult, bet nebija dzirnu, kur samalt miltus un putraimus, tāpēc, apspriedies ar māti un vecomāti, Tenis jūdza ragavās Palsu un brauca uz Melnās sērgas laukiem, kur zem maltuvītes koku puveniem bija ievērojis dzirnavu akmeņus, kad kopā ar Sauci pētīja mežu.

Palsei līdzi rikšoja mazs pelēcīgs kumeliņš ar gauži garām kājām un mīkstu, sprogainu astīti.

Atveda Tenis ne tikai dzirnakmeņus, bet arīdzan lielu sarū­sējušu cirvi un veseri, kā arī divus krāsnsakmeņus un plīts- akmeni.

Dzirnām ierīkoja kaktu jaunās rijas stūrī, uzklājot pagaidu jumtiņu no atlikušajām krijām.

Pirmo malumu par godu Silavai uzsāka Zane. Turpināja Līze. Savu roku pielika arī Sauce-un Tenis, kurš akmeņus bija pārkalis, lai tiem būtu asāks zobs un tie labāk maltu.

— Ja pirmajai karašai klāt būs akmeņu druskas, tā nebūs saimnieces vaina, — viņš sacīja. — Vainīga būs Silamīte.

— Pie kam tur Silava? — Sauce aizstāvēja meitu.

— Viņa mani steidzināja, — Tenis paskaidroja.

Kad mieži bija nopļauti un daži pūri izkulti, lai pietiktu, ar ko ēdināt rudens algādžus, vēl līdz auzu un zirņu pļaujai palika dažas brīvas dienas. Tenis divatā ar māti, dzeiņa dzīšanas vīzē aizmetot virvi aiz staba rijas vainagu iekšpusē un bīdot baļķi pa slīpi pieslietiem bomjiem ar kāju spēku, uzcēla vēl trīs vaiņagus rijai.

Tas bija smags un lēns darbs. Dienā vairāk par vienu vaiņagu uzlikt nevarēja. No sākuma nepietika darba iemaņu, vēlāk siena tapa augstāka un cēlums grūtāks. Māte pēc katra pacēluma ātri atsēja ar citu virvi baļķi, lai tas neslīdētu atpakaļ, un Tenis varētu sataisīties jaunam cēlumam.

Nu rijas sienas bija desmit baļķu augstumā. Ar roku tikko va­rēja aizsniegt pēdējā baļķa apakšējo malu. Sauce kā veiklāka pie katra cēluma pakoja baļķu savienojumos sūnas.

Kamēr jaunie pūlējās ar lieliem darbiem, Zane pītajā vistu grozā uz siena maišeļa noguldīja mazo Silavu un, to auklēdama, staigāja pa mežu, pie reizes lasīdama mellenes, kuru te bija zils klājiens.

Tenis vēl paspēja iztēst un piemērot durvju aplodas, kad ar steigu nācās stāties pie auzu pļaušanas. Nebija jau daudz pļāvu­ma— nepilnas divas pūrvietas, bet laipošana starp celmiem ka­vēja darbu.

Pēc auzu pļaujas atkal kādas dienas bija brīvākas. Ar lielām pūlēm Tenim kopā ar sievišķiem izdevās uzvilkt augšā gries­tu balsta sijas — pavisam piecas. Uz sijām uzlikt pēdējo baļķu vaiņagu vairs nejaudāja. No pārpūles piemetās vēdergraizes un nelabumi. Kādu brīdi šķita, ka būs jānoliekas vājnieka cisās.

Kamēr visi satraukti rūpējās par Teni, vārnas vistu dārzā no­knāba divus pusaugu cāļus. Labi, ka Zane pamanīja un iztraucēja. Negantnieces laupījumu nepaguva aiznest. Nekas cits neatlika, kā izvārīt cāļu gaļas zupu.

— Tas manam vārgumam par godu, — Tenis smēja.

Patiešām, no cāļu viruma Tenim kļuva vieglāk.

Pa Teņa slimošanas laiku Līze bija paspējusi ezermalā sapļaut veselu vezumu niedru, ar ragavām tās pārvest mājās un ķērusies klāt pie pagaidu jumta pīšanas rijas kaktā noliktam serumam.

Tenis aplūkoja mātes paveikto un atzina par labu. Jumts sa­stāvēja no daļām. Katra daļa diviem cilvēkiem paceļama un no­liekama pēc vajadzība. Nu zuda Teņa lielā bēda, ka rudens lieti sapūdēs ievākto labumu pirms rija tiks zem īsta jumta.

-— Tu, mam, esi zelta vērta, — Tenis sacīja, apkampa māti un piespieda pie krūtīm.

Kad palaida vaļā, Līze sāka streipuļot. Tikko noturējās kājās.

— Kas tev notika? — Tenis sabijās.

— Nekas, nekas, — māte attrauca. — Apreiba galva.

— No kā?

— Tāpat vien… Aiz prieka par tavu veselību.

— Par to, ka esmu tev labs dēls?

— Par to, ka gauži labs.

— Kad visu te sadarināsim, tad sarīkosim lepnas dzīres. — Tenis māja ar roku visapkārt.

Līze domāja citādi.

— Labāk klusītēm, — viņa sacīja. — Neaizmirsti, ka te ir Vilk­aču sils.

— Tas gan, — Tenis piekrita un pajautāja: — Vai tev vienai skuju būdā nav bail?

— Esmu pieradusi, — māte atbildēja.

Pļavas malā vēl auga pupas, rāceņi un kāposti. Tas viss bija vecāsmātes un Sauces ziņā. Tenis ar Līzi tesa baļķu salaidumu cirtes un grieza pakšu krustus dzīvojamai istabai. Te baļķi ne­bija tik milzenīgi kā rijai, bet greizāki un cietāki, tāpēc cirtes plēšanai nācās šur tur iegriezt ar zāģi. Un te nu parādījās vecā sakāmvārda taisnība, ka darbs māca darītāju. Tēšot baļķu gropes ar iezāģēšanu, radās doma taisnākos šķēlumus kraut atsevišķā ritē, lai vēlāk tos izlietotu par lubām.

Kādu dienu, kad mežā sāka plaukt rudens ziedi un virši, Zane ziedos pamanīja divas bites.

— Līze, vai tālu tava vecā bišu drava? — viņa jautāja mei­tai. — Saki viens cilvēks, kā tie Dieva kukainīši te gadījušies.

— Tālu gan, — atbildēja Līze.

Zane bija vērīgi lūkojusi, kā bites cilā spārnus un uz kuru pusi aizlaižas. Viņa nelikās mierā, kamēr Tenis uz ātru roku pa­gatavoja dzeini un kopā ar Līzi devās mežā bišu mīti lūkoties.

Bija karsta diena, pūta lēnīgs vējš. Labāku laiku nevarēja vē­lēties, lai lūkotu bišu dējumu. Atlika tikai turēt vaļā acis, ausis un degunu. Patiesību sakot, mazāk acis un ausis, vairāk degunu. Labs bitenieks medus smārdu manīja pāri trim kalniem un gravām.

Patiešām ilgi nevajadzēja meklēt. Turklāt tā nebija viena bišu saime, bet veselas trīs. Pie divām varēja labi piekāpt. Trešā palika neaizsniedzama.

Ar divām pietika, lai, neizpostot dējumu, pieliktu pilnu spai­ni ar dzeltenām smagām kārēm.

— Vecaimātei gan ir ķēriens,—Tenis priecājās. — Būs gandrīz vai jāsāk ticēt, ka viņa ir no lielļaužu zara un zina bišu vārdus.

— Vai tu neticēji? — Līze brīnējās.

— Ticēju jau, ticēju, — Tenis atsmēja. — Tikai viņa par to pārāk svarīgi runā. Kā mācītājs baznīcā.

— Māmulīte ir laba un gudra, — Līze sacīja. — Viņa zina ne tikai bišu vārdus.

— Visu zina, tikai ne to, kā es nācis pasaulē, — Tenis smēja.

— Zina, — māte atbildēja. Un piebilda: — Viņa zina arīdzan to, ka ne vienmēr patiesības teikšana nes labu.

— Gribu zināt, — Tenis uzstāja.

— Kad miršu, tad tev pasacīšu,: — Līze apsolīja.

Tenis samierinājās. Silavas nākums pasaulē bija uzjundījis domu par savu nākumu.

Zane un Sauce par medus guvumu varen priecājās.

Līze sprieda, ka nākošā gadā jāsāk arī viņai auļu dēšana. To viņa gluži labi bija apguvusi, Gaiķos dzīvodama. Ij vecais dzeiņa krēsls tika aizvests uz Ķeveriem un saglabāts. Tikai jāatved.

Dažas dienas vēlāk taisni medus dēļ Līze piedzīvoja lielu izbīli. Dienā viņa palīdzēja Tenim cirst baļķus un celt tos dzī­vojamās mājas vainagos, vakaros kūra guni, grozīja būdā saka­rinātos maisus ar kaltējamo seru, lāpīja drēbes un apdarīja citus darbus, tāpēc miegs naktī nāca kā jau nogurušam cilvēkam.

Vienīgi reizēm traucēja domas par Miku. Ko viņš darīja? Vai meklēja līgavu? Vai ticis galā ar savu nedrošību?

Pēkšņi viņa pa miegam šķita dzirdam uzmanīgus soļus. Modās jausma, ka tas varētu būt Miks. Ko varēja zināt no traka puiša?

Viņa ieklausījās naktī. Patiesi, tie bija cilvēka soļi. Diemžēl gājējs attālinājās. Drīz soļi noklusa pavisam.

"Laikam Tenis aplūkoja lopus," Līze nodomāja un par jaunu aizmiga. No rīta neko neatcerējās, līdz, pacēlusi ieejas palagu, ieraudzīja spaini ar medu.

"Kāpēc Tenis to atnesis šurp?" pavīdēja bažīga doma. Tad vi­ņa ievēroja, ka spainis ir no smalkākiem dēlīšiem sastīpots un jau­nāks. Ko tas nozīmēja?

Viņa pasauca Teni.

— Hm, — Tenis sacīja. — Tas ir viņa darbs.

— Kā? — Līze baiļojās.

— Vilkača, — Tenis attrauca.

— Ko tas nozīmē? Draudus?

— Nē. Draudzību.

Tenis pastāstīja par pavasarī paņemto cirvi un atstāto poļu naudu. Toties par purva salas tālumā pamanītiem māju jumtiem neteica ne vārda.

Divi lieli spaiņi ar medu un vasku — tā bija liela bagātība trūcīgiem līdumniekiem.

Dzīvojamās istabas sienas cēlās uz augšu katru dienu pa vie­nam vaiņagam. Zane vairāk neļāva, lai Tenis atkal nepārstieptos.

— Lēnāk brauksi, tālāk tiksi, — viņa atgādināja veco sakām­vārdu.

Tā tas gāja katru dienu. No rīta Tenis, Līzei un Saucei piepa­līdzot, uzcēla vienu vaiņagu, vakarpusē brauca ar ragavām pēc ezera niedrēm. Sasēja tās kā rudzus kūlīšos un sakrāva statos.

— Vai šoruden rudzus nesēsim? — Zane jautāja. — Neredzu, ka tu gatavotu rudzu zemi.

Tenis saķēra galvu.

— Ai, tu tētīt! Ai, tu debestiņ! Galīgi aizmirsu!

Ar Bērtuli bija norunāts, ka bandinieka rudzus nopļaus un izkuls saimnieks pats, par to saņemdams no katra pūra pa siekam graudu samaksai. Pēc graudiem bija jābrauc ar steigu. Pie reizes jāatved otra govs, aitas un cūcēns.

Tā no darbiem atkal tika atrautas divas dienas. Toties Tenis un Līze atgriezās kopā ar veselu ganāmpulku — govi, bullēnu, septiņām aitām un diviem četrus mēnešus veciem sivēniem.

Darbu nokavējumu divkārt atsvēra tas, ka viņiem līdzi atnāca Miks.

Ieraudzījis tik augsti pacēlušās rijas un dzīvojamās istabas sienas, Miks iesaucās:

— Tev tak ēkas tikpat kā gatavas!

Kad viņi ķērās pie darba, Miks saprata, ka darāmā vēl gau­žām daudz. Patālāk no būvēm kā slaidas daigas gulēja spāres. Vēl tālāk čurnēja kāršu čupas, bet ne mazāk kāršu vajadzēja vēl sacirst mežā. Nācās pārlūkot arī pirts jumtu, jo tas no izkalšanas bija zaudējis stiprību.

Tagad pats galvenais bija sagatavoties palīgu saņemšanai. Lai koki būtu pa rokai, lai katrs tūlīt zinātu savu darbu, lai nekā ne­trūktu.

Pa to starpu ar steigu bijušajā zirņu un miežu celmājā jāiesēj un jāiear ziemas rudzi.

Atkal skuju būdā Miks mitinājās kopā ar Līzi. Pirmās nak­tis pagāja svešatnīgi. Ne viens, ne otrs negribēja atcerēties bijušo. Tikai pēdējā naktī, pirms Miks devās atpakaļ uz Ķeveriem, lai nākošā dienā šurp atvestu algotos būvniekus, viņi nolēma atva­dīšanos uz visiem laikiem atzīmēt, kā Līze teica, ar pēdējās medus kāres izēšanu.

Miks bija nolūkojis sev līgavu, tāpēc baiļojās, vai dara pareizi, ja vēl priecājas ar sava drauga māti. Par to viņš bija tik nomākts, ka atkal un atkal smagi nopūtās. Tajā pašā laikā viņš jutās kā izsalcis vilks.

— Nav spēka savaldīt karstumu, — viņš bēdīgs atzinās Lī­zei. — Laikam esu nelabs cilvēks.

— Nemoki sevi, — Līze viņu mierināja. — Tā bijis no laika gala, ka kaunīgus puišus dzīvē ievadīja vecākas sievas. Mana māte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem pat mitušas īpašas dzied­nieces, kas tādā vīzē dziedinājušas izsamisušus jaunuļus, lai ar tiem negadītos kas ļauns.

— Patiesi?

— Patiesi.

— Tu Zanei izstāstīji?

— Izstāstīju.

— Kāpēc?

— Bēdājos par tevi un par sevi.

— Kāpēc par mani?

— Ka neesmu nodarījusi tev pārestību.

— Vai visi, kas nāk no veco kungu zara, ir tik labi kā tu?

— Nezinu.

— Tu mani par negoda ļaužu neturi?

— Tu esi labs. Apsoli, ka savu sieviņu nekad nepievilsi.

— Apsolu.

Tā bija viņu pēdējā saruna divatā. Rītā viņš devās uz Ķeve­riem.

16»

Celtnieku cirvji zvana un balsis skan

ākošajā dienā līdumnieku sētā ieradās vesela vataga ļaužu. Jauno pāri apciemot nāca Sauces māte un tēvs. Atnesa krietnu ciema kukuli, kā paši teica, mazajai meža meitai Silamītei.

Bērtulis slavēja Teni bez mitas, līdz Sauce sāka kļūt greizsir­dīga.

— Miks viņam palīdzēja, — viņa teica.

— Bez Mika es nekas nebūtu, — Tenis piekrita. Ieraudzījis istabas sienā atstāto caurumu trīs baļķu augstumā,

Bērtulis iesvilpās.

— Tu liksi glāžu logu?

— Tā mēs ar Sauci nospriedām, — Tenis prātīgi atbildēja. — Tāds stikls pērn tirgū stāvējis par vienu zlotu. Vecāmāte solīja samaksāt.

— Pa tādu logu var ielīst lācis, — Bērtulis šaubījās.

— Lai lien, — Tenis attrauca. — Būs cepetis. Lāča gaļa esot garda.

Nākošā dienā sākās algādžu darbi. Bez diviem salīgtajiem bija vēl vecā Popja jaunākais dēls, kas strādāja par vēderu, jo mācī­jās darba gudrībā.

Darba iemaņas apguva arīdzan Miks. Viņš gaidīt gaidīja, kad sāksies niedru klāšana uz jumtiem. Tas bija jauns neredzēts arods, jo līdz šim viņš bija redzējis tikai klājam salmu jumtus.

Algādži strādāja labi — no agra rīta līdz vēlam vakaram. Visi četri vīrieši nu mitinājās skuju būdā, kur slīpās sienas no nemitīgiem jaunu zaru kārumiem bija kļuvušas tik biezas, ka ij vējš vairs cauri nepūta.

Vakarā pie rovja uguns remeši darināja koka tapas savieno­jumiem, lai dienas gaisma nebūtu velti jātērē tādam knibenīgam darbam. Miks ar prieku vēroja, cik veikli šķeļas no tiem pašiem izcirstajiem pakšu klučiem šķilas un ātri pārtop par sastiprinājuma tapām gala baļķiem un spāru savienojumiem. Vēl veiklāk tapa mazās tapiņas latiņu piestiprināšanai.

Aroda pratēji Teņa taisīto baļķu uzvilkšanas ierikti atzina par labu. Tā kā tagad stipru vīru bija gana, baļķi tika uzvilkti bez apstāšanās. Kad tika uzliktas griestu jeb sajūgsijas, tām pāri pār­klāja jumta latiņas, izveidojot griestus. Uz tiem uzstūma spāru baļķus, samērīja un saķīlēja gatavas spāru žākles ar visiem šķērs­kokiem jeb bendzelēm.

Pirmo uzcēla pusspāres spraisli jumta gala šļaupumam, no­stiprināja ar šķērskokiem un vēl drošumam ar papildus kārtīm, piesitot tās ar naglām. Tad pāri šķērskokam pārmeta velkamās virves abus galus. Divi vīri, ar savu svaru svērdami, vilka nākošo spāru pāri uz augšu, bet citi divi to cēla no apakšas ar kārtīm.

Kad spāre bija uzcelta, to steidzīgi nostiprināja ar pagaidu balstu, izmantojot naglas. Pēc tam pārmeta bendzelei virvi ar galā iekārtu svaru un nomēroja spāres taisnumu. Kad tas bija iz­darīts, divi vīri katrā galā ar svārpstiem jau sagatavotā cirtumā ieurba sienas baļķī caurumu un nostiprināja balstu ar pamatīgu koka tapu, kas uz rovja bija krietni izkaltēta, kālab varēja tikai briest un kļūt stingrāka.

Spāres ceļot, Tenis īsti izjuta, cik rija iznākusi liela. Jumta čukurs šķita tik augsts, ka, uz to skatoties vien, galva reiba.

Pēdējo, piecpadsmito spāru pāri uzcēla otras dienas vakarā. Pirms tā pacelšanas Popis ataicināja Sauci un lika viņai jau agrāk sagatavoto lielu ozollapu vaiņagu, kas bija izrotāts ar sārtiem sēr- mūkšogu ķekariem, piestiprināt pie spāru ragiem. Kad pēdējais izrotātais spāru pāris tika pacelts un nostiprināts, pāri līduma celmiem un sila eglēm atskanēja līksms sauciens:

— Līgo, līgo, aijai-jā! Līgo, līgo, aijai-jā! Lai uguns un mošķi nekaitē! Lai puvums un tārpi nemaitā! Lai svētība nāk pa durvim iekšā! Lai nešķīstība zūd pa pakšiem ārā!

— Visa apgaita līdz ezeram, līdz lielā kalna malai, līdz ērkšķu gravai, līdz Bebra rakumam lai top par āriskiem tīrumiem! — sauca Tenis.

Zane raudzījās uz debesu augstumos plīvojošo zaļsarkano vaiņagu virs nākošā rijas jumta čukura un klusi slaucīja prieka asaras.

— Nu, saimniek! — meistars uzrunāja Teni. — Ar steigu jāpļauj un jāved meldri. Sarūpētās kaudzītes uz jumta uzkāps ātri. — Viņš rādīja uz pienestajām niedru statiņām. — Steidziet uz popi klūgas un vicas griezt!

Meistara īstais vārds nebija Popis. Viņu tā bija iesaukuši tā­pēc, ka viņš katru pļavu vai purvu sauca par popi.

Nu darba pietika visiem un visai dienai, arī vakariem. Jum ta licēji sadalījās divās daļās. Miks ar Sauci klāja kūtij kārtīgu niedru jumtu, meistars ar abiem dēliem sita latas un klāja niedras rijai. Tenis ar Līzi pļāva un veda niedras no ezermalas. Vakaros, kad kļuva tumšs un uz jumta strādāt nevarēja, rijas plāna vidū sakūra guni un pie ugunskura gaismas tēsa latas, urba tajās cau­rumus, taisīja trepes, kuru izrādījās par maz, karsēja, lieca un vērpa klūgas, darināja vicas.

No vēja sargāja rijas sienas. Jumta augstumā vēl stāvēja klaja debess, ar spārēm un ar latu rindām sastrīpota. Uguns tās skaisti apgaismoja.

Meistars izrādījās labs teiksmu stāstītājs. Kamēr viņam un citiem pirksti veikli kustējās, darot darbus, no viņa mutes plūstin plūda viens stāstījiens pēc otra gan par apburtiem akmeņiem, gan par runājošiem ozola bluķiem, gan par brīnumskaistām dūkņām, kas ievilina kaislīgus puišus savās skavās un noslāpē, gan par raganām un vilkačiem.

Visi stāsti sākās ar to, ka viņam pazīstams cilvēks vai nu pats redzējis un piedzīvojis notikušo, vai dzirdējis no tāda, kas to pats savām acīm skatījis un ar savām ausīm klausījies.

— Dukņa vilina, lokās un gorās, atklādama savus plikumus, un kaislē vaid tā, ka jebkurš vīrs zaudē prātu un iet viņai līdzi, kā uz pūni kaušanai iet pie saites vests slaktējams auns, — Popis runāja. — Par Dieva laimi, skrienot pakaļ meža meitai, šim kāja aizmetusies aiz zara, tāpēc nokritis un uz saknes sasitis galvu. Kad atjēdzies, daiļava vairs nav bijusi redzama, tikai krūmos tālu­mā atskanējuši viņas kairie smiekli un degunā spiedies salds pu­ķu un sievietes sviedru smārds…

— Tādu smaku mežā esmu odis, — teica meistara jaunākais dēls, un viņa acis aiz brīnumiem bija platas, platas.

Par vilkačiem Popis zināja daudzus nostāstus. Turklāt tepat no tuvākās apkārtnes.

— Tepat doriešos, — Popis stāstīja, — pakums* pamanījis sa­vu suni tā jocīgi īdam un stenam. Gājis lūkot. Nekā nematījis. Aber suns tā ij nemitējies. Sācis pa īstenam smilkstēt un gaudot. Pēc brīža tapuši dzirdami soļi. Pa tīrumu skrējis vilkačs — cil­vēks ar vilka galvu un vilka asti. Pakaļ dzinušies divi jātnieki staltos kumeļos.

Vilkačs skrējis tik mudīgi, ka acis žilbušas. Pēdās tam kū­pējuši pelēki dūmi kā no rijas jumta, un gaisā bijusi jūtama vieplīga smaka, no kā vīriem krūtis žņaugušās bailēs, bet pakrūtē ieķērušies tādi kā sveša kaķa nagi un neatlaidušies.

Vilkačs tā ij pazudis mežā, bet vienam no jātniekiem mežmalā ap zirga kāju aptinusies melna odze. Zirgs krākdams lecis, līdz nokratījis čūsku.

Par Vilkača noķeršanu Briņķu muižā Popis arīdzan zināja stāstīt citādi nekā Ķeveru Trīne vai krodznieks. Šis tas gan arī saskanēja.

— Muižā Felsbergs Vilkačam devis ost sērmūkša rīksti un stāvēt zem krusta. Šis varen viebies, tomēr izcietis. Pēc visa iz­skatījies, ka tas ir viens no Vilkaču lielkungiem, kas zina pretlī­dzekļus svētumam. Kad viņam jautājuši par mājām, šis nosaucis gan pagastu, gan mājas, bet tur tādu māju nekad nav bijis. Tāds Kaulaišu Krišs nekad tur nav redzēts.

Pakums — zemnieks, kas uzrauga muižu.

Kad kungs licis skaitīt Tēvareizi, vilkatis sācis gārgt un lūdzis, lai viņu vairāk nemokot, pateikšot visu taisnību. Tad nu atzinies arīdzan, ka viņam vienād' darīšana ar sumpurņiem un jodiem, ka viņi reizēm ēdot bargu kungu dvēseles kā sakaltušus čiekurus, bet rudeņos, kad gaudojot meža virpuļu vēji kā šovakar, ķeroties arīdzan dzīvajiem pie rīkles.

Viņam esot atvēlētas trīs dienas gadā būt cilvēkam. Tad ne­vienam ļauna nedarot, tikai nolūkojot jaunu upuri. Pēc viņa vajāšanas atriebšanas darbu tagad būšot tik daudz, ka nezināšot, kuru pirmo kampt.

Kad muižkungs apjautājies, vai vilkačs savus mellos darbus vēl strādāšot, kad tiesas kungi viņu sadedzināšot uz sārta, šis at­teicis, ka strādāšot vēl vairāk, jo sadedzinātu vilkaču dvēseles ie­mitinoties niknos karavadoņos, kas ar vienu mēzienu izmaitājot veselus novadus. Kungi pēc tādas atbildes apspriedušies un nolēmuši labāk tikties ar dzīvu karavadoni nekā ar dzīvu vilkati, tālab dzīrušies to sadedzināt. Vēl tik tiesa bijusi jāpagaida.

Tad sācies Lielā Vilkača putenis, atskanējuši kaucieni un brēcieni. Vērši kūtīs maurojuši, un kaķi slēpušies vilnas maisos. Divi suņi, nespēdami pārdzīvot Vilkača tuvumu, nobeigušies uz līdzenas vietas. Pats Vilkatis no kambara pazudis. Pa ceļam pagu­vis pārkost kunga zirgiem spēka dzīslas. Viss muižas pagalms vairākas dienas bijis Vilkača smakas pilns, ka elpot grūti.

Pēc trim dienām pats augstākais soģis — fogts ieradies muižā palūkot uz nešķīsteņa darbiem. Teicis, ka vēl labi jūtot sēra un dumbra gaisu. Limbažu pusē pirms gadiem desmit bijis tāpat. Tur sadedzināti vairāki vilkači. Tie paši atzinušies, ka Ziemas­svētku naktī kopā ar burvjiem un raganām sagājuši Rīgas Doma baznīcā. Tur ieradies pats pekles vecākais velns, tērpies melnās vācu kunga drānās, sēdējis netālu no altāra uz augsta sēdekļa un smaidījis.

Pēc tam tas pats velns uz ērģelēm spēlējis un dziedājis vel­nu dziesmas šaušalīgā aizkapa balsī. Mazie velni situši ķepas uz cītarām. Dzīrušies arīdzan sniegties pēc kokles, ko baznīcā iene­sis mazs puisēns baltiem linu matiem, aber tikko tai pieskārušies, kaukdami rāvušies prom, jo kokle, būdama paša Baltā Dieva ska­ņu rīks, nederot velnu spēlēm un velnu kalpībai.

Tenis klausījās, klausījās, bet netika gudrs, cik te taisnības, cik melu. Atminējās, ka pats ne reizi vien, apcerēdams kungu bardzību un ļaunumu, domājis, ka tāds Dormuižnieks patiesi pelnījis, lai tam uzbruktu jodi, sumpurņi un vilkači. Gribējis pats arīdzan iemantot kādu vilkaču un burvju gudrību, lai gan tas izrādījās bīstami, jo Zāļu Madi, nevainīgu sievu, viņas gudrība aizveda nāvē.

To, ka vilki klausījuši Lielajam Vilkatim un atvēruši kambara durvis savam ķēniņam, runāja visi. No vienas puses, tur nebija nekā pārdabīga. Vilku, droši vien, varēja samācīt tāpat kā suni, tomēr šermulīgi tas šķita, ka vesels vilku bars ieklūp muižā un kungi ij ar uguns bisēm nekā nevar padarīt.

Kur pēc tam Kaulaišu Krišs pazuda? Kālab kungi medībās nekā nepanāca? Kāds zvērs saplēsa Volfa lielo asinssuni?

Ja nu patiešām Vilkatis tikai trīs dienas gadā parādās cilvēka izskatā, bet pārējo laiku staigā kā gudrs vilks.

Tenis atminējās savu ar lingu sasisto vilku, kas noklabināja zobus viņam pie deguna, un sabaidījās. Kas zin, varbūt kāds zvērs veca vilkača ādā trin zobus arīdzan uz viņu?

Diemžēl, līdzēt tur nekā nevarēja.

No otras puses, tāds vilks, kas toreiz brūkleņu laukā gorījās, un tāds, kas guļus bija uzmeties Palsai uz muguras, drīzāk atgā­dināja gudru samācītu suni, kura saimnieks, kas zin, varbūt dzīvoja tepat ne pārlieku tālu, varbūt tajās mājās, kuru jumtus viņš bija ziemā skatījis no purva egles gala.

Ja nav nekādu burvību, tad tāds mežinieks, vai nu to saukt par Kaulaišu Krišu vai par Lielo Vilkati, nebija līdumniekiem naidīgs, citādi nenestu medus spaini un par paņemto cirvi nebūtu atstājis tik daudz naudas.

Ja sāka par to visu domāt, galva vai plīsa pušu aiz neskaidrības, tāpēc labāk bija nedomāt, nodoties darbam ar visu spēku, lai lie­kām prāta mocībām neatliktu laika.

Patiesi, labāk izdomāt, kā izrakt vietu rijas krāsnij, pa kuru laiku atvest akmeņus. Kad niedru klājums celsies augstāk, vaļēju guni plāna vidū dedzināt nedrīkstēs, lai dzirksts neielec jumtā.

Šoruden uz mežu ogās, riekstos un sēnēs Zane un Sauce tika mazāk. Lai algādžiem būtu ko ēst, nācās nokaut jau otro pavasara aunu. Toties darbi vedās raiti uz priekšu.

Kad bija uzlikts kūts jumts, Miks devās uz Ķeveriem. Palika tikai Popis ar abiem dēliem.

Tenis vai nu ar māti vai ar sievu katru dienu brauca ar raga­vām uz ezermalu pēc niedrēm. Braucējam darbs nebija grūts, to­ties pļāvējam bija ko svīst un arī ko salt.

Lai gan rudens turējās sauss, nebija vietas, kur varētu piekļūt pie meldriem, nesamērcējot kājas. Dažviet niedras pļaujot gāzās ūdenī. Tās vajadzēja savākt, sasiet kūlītī un iznest malā pie ve­zuma.

Tenis smēja, ka viņš visu laiku ir slapjš kā ūdensžurka.

Kad ūdens kļuva auksts un pārklājās ar ledus kārtiņu, jokot vairs negribējās.

Vieglāk kļuva tad, kad viņi brauca uz purva malu pēc klūgām un vicām vai cirta tām piekalnītes bērzus.

Kas kaitēja jumiķiem? Viņi sēdēja uz jumta un svilpoja. Viens ķīlēja kārtiņas, divi klāja meldrus.

Sauce skraidīja kā vāvere pa trepēm augšā un lejā, pienes­dama niedru kūļus. Zane noņēmās ar lopiem, putras vārīšanu un bērna pieskatīšanu.

Viņa viena pati, govis ganīdama, bija noņēmusi rāceņu lauku. Daļu turpat apraususi "miroņkaudzē", otru daļu atgādājusi uz kūti ar visām lapām. Tos puscūķi ēda, ausis kustinādami.

— Paldies Dievam, — viņa sevi slavēja, — ka man pavasarī bija prāts sasēt tik daudz tupeņu. Ko citu tiem sušķiem liktu vēderā? Viņi tak rijīgi kā meža zvēri.

Tā smagā darbā beidzot pienāca diena, kad rijas čukurā tika noslogota pēdējā niedru kārta, jaunā ēka stāvēja augsta un stalta visā savā godībā.

— Jumts, saimniek, ja guni nepielaidīsi, stāvēs ilgāk par tavu mūžu, — teica meistars, ar prieku lūkodamies uz paveikto.

Nākošā dienā, gluži kā jumta pabeigšanu gaidījis, uzkrita pirmais dziļākais sniegs.

Algādži ķērās pie istabas spāru darināšanas.

Vēl bija atlikušas dažas dienas no trīsdesmit nolīgtām. Ar tām nepietika, lai istabai uzklātu griestus, saslietu spāres un saķīlētu gala šļaupstus. Griestu baļķi vēl nebija sagādāti, tie jāmeklē mežā tādi, kas taisni plīst.

— Uzdzīsiet istabu līdz spārēm, par visiem trim kopā došu jums vēl vienu zlotu, — Tenis sacīja.

Meistars pagrūda uz augšu savu jērādas cepuri, pakasīja pa­kausi, saskatījās ar dēliem un sniedza roku Tenim līguma aplie­cinājumam.

Sniegi turējās trīs dienas. Tenis sadzina pagalmā meistaru sameklētos un nogrieztos kokus istabas griestiem un paspēja arīdzan aizbraukt uz Melnās sērgas laukiem pēc rijas akmeņiem.

Otrajā braucienā līdzi paņēma Sauci, kas tur ozolu birzē salasīja divus maisus zīļu cūku barībai.

Pa salīgtām dienām algādži salika dzīvojamās mājas griestus, saslēja spāres, pieķīlēja arīdzan dažas latas un salika gala sienas līdz jumta gala nolaidumam.

Darbus beidzot, tika izsista spunde alus muciņai. Visi, Silavu ieskaitot, sapulcējās rijā, lai pirmo reizi iekurtu lielo rijas krāsni, ko pa šo laiku bija paspējuši uzmūrēt Tenis ar Sauci.

Ārdos* bija uzkrauts vesels vezums miežu sera. Uz bendzeles tupēja pagājušā naktī pa vaļējām durvīm iemaldījusies pūce.

Kad sāka no krāsns celties dūmi un piepildīt telpu līdz pat čukuram, pūce sāka vaimanāt, bet pa atvērtām durvīm ārā ne­lidoja.

— Pūce ir gudrības putns, — meistars mierināja satraukto Sauci. — Jūsu māja taps par zintnieku mitekli. Runā, ka zintnieku pils kādreiz nogrimusi Burtnieku ezerā. Kur tā celsies augšā, vēl nevienam neesot zināms. Pēc jūsu vecāsmātes Zanes runām tā vien liekas, ka tā celsies taisni šamā vietā.

Un Popis atkal sāka savus daudzos teiksmu stāstus par ne­saprotamiem notikumiem, ko viņš pats vai viņa paziņas pie­redzējuši vai dzirdējuši.

Pieminēja arīdzan atgadījumu Olūksnes novadā ar trim ka­rakalpiem, kas no rīta izjājuši un pazuduši bez pēdām ar visiem zirgiem.

— Reiz es arīdzan nonācu tādā vietā. Ceļam priekšā nostiepās tāda kā melna strīpa, — meistars skaidroja. — Atlika pārkāpt tai pāri, lai pazustu uz visiem laikiem. Viņā pusē ārs laistījās un vizēja sudraba spožumā. Sapratu, ka tur iet nevar, ka tur ir mūžības laiks, kurā tikai Dieva dēli staigā un miruši vecajie mājo. Atrāvu kāju atpakaļ. Paskatījos uz zābaku. Tas pārrauts pušu no augšas līdz apakšai. Sirds sitās kā negudra. Laikam pašu arīdzan bija ķēris viņsaules cirtiens. Pagāja vairākas dienas, līdz pilnīgi attapos un atgriezos šaisaulē.

Meistars, kura senčos bija lībieši, zināja daudz nostāstu par lībiešu puses notikumiem. Teicās runājis ar vīru, kas ne tikai savām acīm redzējis pa gaisu skrejošu pūķi, dzirdējis viņa balsi, bet saņēmis arīdzan no pūķa dāvanu —- veselu maisu zivju.

Ārdi — kārtiņas rijas žāvētavā, uz kurām lika žāvējamo labību.

— Notika tas tā, — Popis stāstīja. — Vispirms pūķis ierēcās tik skaļi kā desmit lāči reizē. Saule pietumsa. Tad ieraudzīja viņu debesu malā lēni lokām asti. Pūķis pats sēdējis tādā kā mākoņu krēslā ar baltu galvu debesīs. Pelēks rumpis ar melnu asti balstījies uz mežu galiem. Suņi aiz bailēm palīda zem klētiņas. Kad pūķis pielocījās tuvāk, atskanēja gaudīgi dārdoša runa skaidrā latviešu, nevis vācu valodā: "Maksu saņemsi!"

Pūķis, garām skriedams, ar asti aizķēris pagalma liepas ga­lotni un to nolauzis, toties pagalmā nobēris zivis, no kurām daža vēl bijusi dzīva, spārdījusies. Pavisam vīrs savācis veselu pūra maisu ar raudām, brekšiem un līdakām. Dažs teicis, ka tas esot bijis viesulis. Kā varēja viesulis atnest zivis, ja tuvumā neviena ezera?

Dzirdot meistara stāstus, Tenim tapa savādi ap sirdi. Viņa cirvi paņemt un naudu atstāt arīdzan nevarēja viesulis, zibens vai cits dabas spēks. Tāpat medus spaini nevarēja atgādāt kāds visiem zināms meža zvērs, kaut vai pats gudrākais medus kārumnieks lācis. Pasaulē notikās ar prātu neaptverami atgadījumi, ar kuriem atlika vien samierināties un mierīgi darīt savu darāmo.

Pēc algādžu aiziešanas līdumnieku sētā iestājās miers. Divas dienas tika dotas tādai kā atpūtai, ja par atpūtu skaita apkārtnes sakopšanu, rijas klona iesvētīšanu ar pirmo kūlumu un sera pār­vietošanu no kaudzes uz riju.

Tajās dienās ģimenes apspriedē tika pieņemti divi svarīgi lēmumi: jaunā sēta nosaukta par Dziļumiem un nolemts pavasarī iegādāties mājas sargu suni.

Ziema nebija dziļa. Pēc atkušņa uznāca stiprs kailsals. Pēc tam drusku uzsniga un atkal sala. Nu varēja droši pļaut ezera niedres, kuras ūdens laikā nebija sasniedzamas.

Strādāja visi četri. Vienīgi Silamīte gulēja, lupatās ievīstīta un piesaitēta pie groza, lai neizveltos no lazdas zarā iekārtā šūpuļa. Meita bija krietni apvēlusies un lūkojās pasaulē platām, izbrīna pilnām acīm.

Sētā pietika vietas, kur novietot savāktās niedras. Daļu sa­bāza zem sienam domātā jumtiņa jaunās istabas tuvumā, otru daļu sakrāva jaunajā rijā.

Ziemā jumta jumšana nebija visai ērta. Salā niedres kļuva trauslas, klūgas stīvas, darbs ar cimdotām rokām divkārt ne­veiklāks. Bet Tenim un Saucei nevajadzēja steigties — priekšā vairāki gari ziemas mēneši.

Darba steiga aprima. Garie vakari deva miesai vieglumu. Nesteigā darīts darbs dziedināja prātu un sirdi. Kad darba iemaņa bija iegājusies un niedru klājuma kārtībai līdzi nevajadzēja daudz piedomāt, Tenis, jumja krēslā sēdēdams, ja vien putenis vai lietus netraucēja, dziedāja:

Arājs ara kalniņā(i) - dū-dū-dū! Avots teka lejiņā(i) -jū-jū-jū! Netrūkst maizes arājam(i) - ai-ai-ai! Ne ūdeņa avotam(i) — lai-lai-lail

Maza maza man zemīte — vai-vai-vai! Bet ražīga labībiņa - lai-lai-lail Vienu graudiņu izsēju - vai-vai-vai! Desmit nāca atpakal(i) — lū-lū-lū!

Dziedāšana aprima, kad sagriezās putenis un vējš, kaut arī lielais egļu mežs to stiprā mierā savaldīja, ņēmās plosīt nepabeig­to jumta klājumu. Jumta klāšanu beidza ap Meteņiem. Vēl dienas desmit pagāja, kamēr iekārtoja rovi, saslēja guļamlāvas, loga vietu aizbāza ar sūnām un lubām un nogrieza istabas vidū palikušos celmus, lai tie neslietos augstāk par grīdas baļķiem.

Nu jauno līdumnieku Dziļumu četras galvenās ēkas: pirts, kūts, rija un istaba bija gatavas. Varēja atkal ķerties pie līduma līšanas.

Zane apdarīja mājas soli un pieskatīja mazo Silamīti, bet Sau­ce un Līze kopā ar Teni strādāja līdumnieka darbus.

Ziema sanāca daudz seklāka nekā iepriekšējā, tāpēc līst līdu­mu varēja bez bēdu.

— Kad tie celmi satrūdēs, es būšu galīgi veca, — Līze bēdājās, griežot lielos skuju kokus.

— Toties paveries, kāds baļķis iznāca. Taisni kā nomērīts klēts balsta stabam, — Tenis vērtēja pa savam.

Purva malas eglājs tika sagarināts siena šķūņa baļķiem. Ja mežs tuvu un nogāztos kokus nav kur likt, kālab gan pļavas malā kaudzes vietā neuzcirst šķūni?

Tāpat tika gatavoti baļķi klētij, pūnei, gubenim, mantu kam­barim un jaunajiem lopu staduliem vai, kā vecāmāte Zane mēdza sacīt, lopu stabuļiem.

Uz pavasara pusi, kad dienas kļuva garākas, darbs veicās labāk. Sagarinātos baļķus pa nedziļo sniegu aizveda uz būves vietām. Malkas kokus un zarus sakrāva atsevišķās kaudzēs. Za­rus atstāja sadedzināšanai, malku — pavardam. Līdumniekam jāsamierinās, ka tīruma vidū stāvēja ne tikai celmi, bet arīdzan malkas grēdas.

Kad pienāca Lielā diena un dienvidū piekalnes bērzā jau tecēja sulas, Zane aicināja visus kopā apsēsties saulītē un pado­māt, cik daudz svētības cilvēkam dod zeme un mežs. Zeme — augļus, mežs — gan augļus, gan mieru, gan daiļumu. Un tad viņa runāja: — Bērni! Es jūs vēroju. Tagadiņ varu pateikt, ka jūs gaida lieli godi un laiki. Sauce, tu izgāji pie vājinieces dēla. Sirdī sa­prati, ka tas nav vaļinieku celma, jo pati esi dižas dzimtas spēka zars. Tas, ka tu spēji sajust Tenī cilvēka garu, kas nes uz augšu debešos, liecina par tavu lielo prātu un maņu.

Kad redzēju tavu pazemību, pieticību, rāmumu un reizē lie­lo lepnumu, tad sapratu, ka tu esi dzimusi princese. Tikai veca būdama, attapu, kāpēc pasakas par īsto princesi cildina peln­rušķīti. To tu man iemācīji, Sauce.

Varbūt, bērni, es kādreiz kādu esmu sāpinājusi ar runām par mūsu lielļaužu celmu, ar savu neremdināmo lepnības garu. Varat man dusmot, bet tā nu ir balta patiesība, ka bez lielļauža gara, bez lepnas goda domas neviena cilts nevar pastāvēt.

Lai jūs nekad nesapamptu tukšā lepnībā un nekad neno­ēstu savu godu maizē! Lai kādi bagāti gadi un godi nāk, neaiz­mirstiet pazemotos asnus, kuros tek lielļaužu celma sulas. Celiet tos uz augšu ar vārdu, ar palīgu. Jums priekšā skaista dzīve, kur būs ne tikai darbs, bet arīdzan līksmība. Tak neaizmirstat īsto laimes avotu:

Druvā iemu, druvā teku, Druvā man lieli prieki. Druvā man saule lēca Druvā saule norietēja.

Te, meža klusumā, vērojot jūsu darbu un saticību, māju cel­šanu un Silamītes nākumu pasaulē, es pārdzīvoju otru lielāko laimes mirkli savā garajā mūžā. Pirmais bija Laimes mātes sūtītais Teņa atnākums.

— Mām, — Līze iebilda. — Tu runā tik nopietni, it kā taisītos mūs pamest. Tu mums vēl esi gauži vajadzīga.

— Es netaisos mirt! — Zane saslējās. — Tagad mirt? Tad jau man vispirms prātā jāsajūk.

Uz brīdi iestājās klusums. Klusi šalca lielās sila egles. Tuvējos bērzu zaros vējš smalki žūžoja. Šurp plūda saulē sasilušo skuju un sūnu reibīgais svaigums. Smagi elpoja viss noslēpumainais Vilkaču sils, dodams spēku un prieku tā iemītniekiem.