Vilkaču sila līdumnieks

4.Mades parādīšanās

Pārnācis mājās, Tenis bija kluss. Nu viņš zināja no­slēpumu, ko māte solījās atklāt tikai uz nāves gultas. Zināja, bet nekas no tā nemainījās. Palicis tikai dīvains smagums sirdī no Felsberga skumīgās runas par plašo pasauli un miglā tīto nākamo laiku.

Sirdi māca domas ari par jauno Madi. Kur tā palikusi? Vai līdzīgs ļaunums nebūtu piemeklējis arī viņa māti, ja Felsbergs būtu bijis pārlieku tikls un izvairīgs. Katrā ziņā viņš, Tenis, ne­būtu ieraudzījis šo balto saules dienu… Tās patiesi bija mulsinošas domas.

Kā arvien no grūtām, neizdomājamām domām arī šoreiz pa­glāba darbs. Sākās siena laiks.

Tvanēja pļavā siens, tvīka mežā koki. Dzīroja vasaras piln- zieds.

Kādā diendusā, kad Tenis kā parasti palika nomodā, viņš nolēma aiziet uz lazdu pakalni, kas sākās piecsimt soļu aiz Volfa zirga jeb Bebra dūksnāja un stiepās gar purva malu līdz pat lielā Egļu kalna pakājei.

Bebra lāma bija gandrīz aizaugusi, purva pusē, kur, kā Miks stāstīja, sēdējis otrs bebris, mazie bērziņi bija jau krietnas ilkss vai pat sera bomja resnumā.

Tā nu bija sanācis, ka darba steigā Tenim nebija atlicis laika pārstaigāt pat visu savu zemi, kur nu vēl doties izlūkot tuvāko apkārtni. Dūnekļa malā auga skaistas puķes un saldi smaržoja. Žēl, ka viņš nebija klausījies vecāsmātes runā, kad viņa stāstīja par augiem un meža ziediem, nosaukdama visiem vārdus.

Lazdu pakalne šogad atkal bija ražena. Prātā nāca diena, kad Sauce, paņēmusi māsas pūra palagus, palīdzēja viņam vākt riek­stus Vecgaiķu lazdājā. Cik tas bija sen! Tince aizprecējusies tālu­mā. Mazie brāļi jau cērt līdumus. Zanes vairs nav šinī saulē.

Domās nogrimis Tenis nonāca pie Egļu kalna. Kādas te auga varenas egles! Pat rijas celšanai bija par resnām. Galotnes stiepās augstu debesīs. Vai kādreiz viņa dēli te cirtīs līdumu?

Savādi, ka Felsbergs bija apgājis apkārt šim kalnam, nākdams no muižas, bet viņš, te tuvumā dzīvodams, to nebija izdarījis. Neatlika laika.

Kalns patiesi bija liels. Viņā pusē līdz pat purvam stiepās pa­plata pārpludināta tērce ar vaļējiem ūdens lāsmeņiem, vietām ar mīkstu sūnu apaugušiem. Te savienojās bebru uzpludinātā upe ar Liveņa purvu, radīdama savdabīgu nepārbrienamu bezdibeni. Taisnība Felsbergam, ka te bija zemes mala. Otrā krastā cilvēki varēja nokļūt tikai no cita novada. Tātad tās mājas, kuru jumtus viņš bija skatījis no purva saliņas, bija citā pagastā vai pat citā apriņķī. Varbūt nepiederēja nevienam. Varbūt piederēja…

Vilkatim? Ja tā, tad gravā jābūt kādai pārejai.

Tenis gāja gar krastu, uzmanīgi lūkodams.

Vienviet pretējais krasts pienāca soļus divdesmit, trīsdesmit, bet tur muklājs bija jo sevišķi drūms, pat lāga sūnas neauga, tikai melna dūņu lucka ar vaļējām ūdens lāmiņām.

Pēkšņi Tenim likās, ka pretējā krastā sakustas krūmu zari. Viņš apstājās un brīdi vēroja. Klusums. Tikai pa gravu starp stāvām egļu sienām aizlidoja vārna, te uz vienu, te uz otru pusi galvu grozīdama.

Drīz bija klāt purva mala, kur dūņeklis izpletās kails un plats. Tenis lūkoja ar kāju mīksto sūnu paklāju un tūliņ iegrima līdz ceļgaliem.

— Tpu! — viņš sabaidījies nospļāvās. Nodomāja, ka Mikam vajadzēja lielas drosmes, lai mestos bebram līdz tādā dūņu luc- kā — ledaini aukstā, melnā ūdenī.

Tenis sāka iet ātrāk. Diendusas laiks tuvojās beigām. Viņš kā saimnieks nedrīkstēja darbu nokavēt. Jāsakārto kaudzes vieta…

No purva plūda vaivariņu smarža, satvīkušu purva bērziņu lapu smārds un īpatnēja reibinoša purva dvinga. Saules spiedīgums un diendusas svelmainais stingums, kas lika gaisam viegli trīsuļot, padarīja galvu trulu. Tāds gājiens tagad šķita muļķīgs, labāk būtu pagulējis. Tāpat kā toreiz, kad viņš neatstāja gubu vilkšanu uz vēlāku laiku. Pats redzēja, ka puisim acis veras ciet. Nebūtu iznākusi vientulība ar Madi, meita līdz šai dienai būtu dzīva un spirgta, priecētu daudzu prātus un sirdi. Kā viņa toreiz lūdza:

— Nesaki Saucei! Nesaki Saucei!

Kā šis jautrais bērns sakņupa un sāpēs izdvesa:

— Vai, Dieviņ! Kā man sāp sirds!

Aiz muguras krūmos kaut kas noskrapstēja.

Tenis bailīgi atskatījās un nospļāvās.

— Tpu! Murgi rādās, — viņš nočukstēja. Un gandrīz reizē ar viņa čukstu atskanēja cita balss:

— Teni, pagaidi! Neaizej!

Vīrs palika stāvam kā iemiets, nespēdams pakustināt nevie­nu locekli. Nesen Felsbergam viņš bija teicis, ka netic vilkaču brīnumiem un pasakām, bet nu gaidīja, lai atskan gaiļa dziesma un vadātājs negūst viņu savā varā.

Tā bija Mades balss. To nevarēja nepazīt. No purva dumbrāja saules tveices izcelta, tā rēgojās un skan viņam ausīs, lai ievilinātu viņu pie sevis melnajā nāveklī. Viņš baidījās atskatīties. Saprata, ka, līdzko atskatīsies, mežs, saule un diena pazudīs, kopā ar to — viss viņa mūžs. To nedrīkstēja, jo viņam ir seši bērni, septītais gaidāms. Tie visi jāizaudzina par gudriem un stipriem cilvēkiem. Jāizaudzina arī dēlu dēli un meitu meitas, varbūt pat dēlu mazbērniem jāstāsta vecāsmātes teiktās teikas par lielļaudīm, Felsberga vēstījums par vācu likteni Vidzemē, par seno laiku varoņiem, kas drosmīgi cīnījušies, par blēdīgo Brandenburgas pulkvedi, kas gribēja latviešus sanaidot ar zviedriem.

Nē, nē. Viņš nedrīkstēja sajukt prātā un purvā pazust.

Diemžēl stiprā apņemšanās nelīdzēja. Aiz muguras atskanēja soļu troksnis un pieklusināta balss teica:

— Cik labi, saimniek, ka pagaidīji.

"Re, kā," Tenis dīvainā mierā nodomāja. "Izklausās akurāt kā dzīva. Tālab jau visi šādām balsīm notic un aiziet pazušanā. Es gan neticēšu."

Viņš stāvēja kā stāvējis, muguru pagriezis purvam. Soļi tuvo­jās. Tas nu vairs nebija labi. Viņš sāka lieliem stiepiem steigties projām. Tūlīt ausis sasniedza izmisīgs lūgums:

— Teni, nebēdz, neesmu vilkata, esmu dzīva Made!

Tenis apstājās. Lūdzošā balss varēja traku padarīt. Tāda tā skanēja toreiz, kad viņš… "Ja jau beigas, tad beigas," viņš izlēma. "To esmu nopelnījis."

Viņš atskatījās un ieraudzīja dzīvu sievieti, kas patiešām iz­skatījās stipri līdzīga Madei. Arī tāds pats krekls mugurā, tāpat mitrs un pielipis miesām, tikai nosmērēts ar dūņām. Tātad tomēr no akača izlīdusi. Kā par brīnumu dzīva un smaidoša.

— Labi, saimniek, ka paklausīji meža meitai, — viņa priecīgi pavēstīja. — Tu patiesi esi īsts vīrs.

Tenim šķita, ka Made patiešām ir īsta, dzīva.

— Made, mīļā! — viņš čukstēja. — Kā mēs tevi meklējām!

— Nāc šurp, kārdinātāji — Made jautri teica un iesmējās. — Nāc aiz lazdu krūma, lai no tālā pļavas stūra neredz.

Tenis, drošs paliek drošs, ieknieba sev ausi. Auss sāpēja. Tātad viss notika īstenībā. Arī burvestības nekādas nebija. Viss pārāk parasti. Bērzi bālgani, kārkli un lazdas pelēkas, lapas skaidri zaļas. Made nedaudz pilnīgāka un reizē kalsenāka. Acis tikpat tumšas, vizuļojoši mundras un laipnas.

— No kurienes tu, Made? — Tenim neviļus skaļi paspruka.

— Csst! — Made pielika pirkstu pie lūpām. — Mežam ausis, laukam acis…

— Kur tu dzīvo?

Made iesmējās.

— Mežā, draudziņ. Trīs dienas gadā kļūstu par cilvēku, kā jau vilkatei pienākas.

— Es tevi nositīšu, — Tenis sacīja.

— Kāpēc?-—Made sabijās. — Es taču jokoju. Sen tevi meklēju, lai tu pateiktu manai mātei, ka esmu dzīva. Ne apburta, ne nomi­rusi — dzīva. Patausti, ja netici.

Tenis brīdi šaubījās. Tad piegāja un paņēma Madi aiz rokas.

— Nu? — Made klusi smējās. — Tici?

No šiem smiekliem Tenim ap sirdi kļuva viegli un reizē smel­dzīgi.

— Tu mani nobaidīji, — Tenis sacīja. — Tavā priekšā jūtos vainīgs.

— Par ko, Teni? — Made brīnījās. — Nāc šurp.

Viņa apņēma rokām Teņa galvu un nomutēja viņu uz abiem vaigiem. Nāsīs iesitās purva dvaka.

— Nāc apsēdīsimies kārklu krūma ēnā, — sieviete teica un novilka Teni sev blakus. Tad sāka stāstīt.

Toreiz mežā saskrējusies ar svešu jaunekli. Tas no viņas sāku­mā nobijies. Tad aicināja sev līdzi. Viņa piekritusi, jo ap sirdi bi­jis tik bēdīgi, ka ne no kā nav baidījusies. Tad puisis jautājis, vai Made ir ar mieru ilgu laiku palikt pie viņa mežā, lai neviens par to nekā nezinātu. Tā meža vilkatis pārvedis sev līgavu.

Tenis uzzināja, ka Madei ir trīs meitas. Vienai seši, otrai četri, trešai trīs gadiņi. Vienīgi sirds par māti nenorimstot, tāpēc mek­lējusi iespēju satikties ar Teni.

— Pasaki viņai, ka esmu dzīva, ka man ir trīs meitas… Ne vār­da vairāk! —-Made sacīja skaudrā balsī.

No tā, kā iezibējās viņas acis, Tenis saprata, ka tai nav brīv neko vairāk stāstīt, ka pateikts varbūt jau par daudz. Viņš saprata cilvēkus, kas slēpās mežā. Kazi, varbūt tajās mājās, kurām jum­tus viņš saskatīja no egles ziemā, kad lapas bija nobirušas. Tās no šejienes nevarēja būt pārāk tālu. No pasaules tās tomēr ar dum- brājiem, mežiem un staignājiem atdalītas tālā purva salā. Tas acīmredzot bija vienīgais drošais dumpinieku miteklis, kuru tie aizstāvēja ar visiem spēkiem un prātiem, reizēm kļūdami nežēlīgi.

Tenim gribējās par visu to Madi izjautāt, bet viņš klusēja, jo juta, ka nezināt ir labāk. Jau tā pārāk daudz noslēpumu nāca pār viņa galvu.

— Atceries, Teni, — Made sacīja, — kā es Tevi kādreiz ļoti gribēju. Tagad ej projām! Neatskaties! Nestāsti nevienam neko!

Viņš paklausīja. Aiz muguras palika Lazdu pakalne, Egļu kalns, purvs un drūmā grava, kurai pāri acīmredzot Made bija kaut kā pārkūlusies, pārbridusi, nosmērēdamās ar dūņām.

Viņš iegāja upītes līcī, vēroja nopļauto celmaino pļavu. Ne­spēja īsti attapties. Notikušais tomēr bija īstenība, nevis purva dvakas radīti murgi.

Pirmajā rudens sniegā, braukdams mājup no kaimiņpagasta tirgus, viņš iegriezās pie Mades mātes un pastāstīja, ka saticis svešu tālumnieku, kas, uzzinādams, ka Tenis no Briņķu muižas puses, lūdzis pateikt Mades mātei, ka Made esot dzīva un vesela, audzinot trīs meitas. Māte, protams, vēlējās uzzināt ko sīkāku, bet Tenis teicās neko vairāk nezinām. Arī par to pašu mazumiņu māte bija gauži priecīga.