Vilkaču sila līdumnieks

9.Tena ciešanas

Ne māte, ne vecāmāte spēja ko līdzēt: ne grozīt Sauces prātu, ne atvēsināt Teņa galvu.

Katra diena, kas briedināja jaunekļa miesu un dvēseli, nesa tam jaunas ciešanas. Viņš būtu ar mieru palikt par kalpu Ķeveros, ja Sauce…

Tas nebija iespējams. To viņš saprata ļoti skaidri. Lai cik lab­sirdīgs Bērtulis un laipna Barbara, viņi neļaus savai meitai kļūt par kalpa sievu. Tāpēc Sauce viņu nīda.

Vecāmāte gan bija vēstījusi par dižo Ausalu Leimaņu dzimtu, kuras zariņš viņš skaitījās. Bet kāda tam vērtē, ja viņi Ķeveros bija kalpi bez zemes, bez savām mājām, bez cerībām.

Zane par laimi bija aprimusi bijušo godību skandināt. Ne jau citu kalpu klātienē dižoties ar savu leimanietes cilmi. Agri vai vēlu celtos izsmiekls. Tas kristu arī uz Līzi un Teni.

Tenis cieta arī no tā, ka viņu īsti nepieņēma ne kalpu puiši, ne saimnieku dēli. Arīdzan pats viņš jutās sašķelts it kā divās daļās. Vecāmāte ar saviem stāstiem bija sapostījusi viņa dzīvi. Ja nebūtu lielļauža iedomas, viņš viegli atrastu kopēju valodu ar kal­pu ļaudīm, ja vien… Sauce…

Jā, pie visa vainīga tomēr Sauce.

Zinājis vai nezinājis par saviem tikušo ļaužu vecajiem, viņš, vienalga, nesamierinātos ar kalpa mūžu. Viņam derēja tikai tāds mūžs, kuram priekšā paveras plašs ceļš nākotnē. Ne tikai viņam. Arīdzan viņa bērniem un mazbērniem. Var jau būt, ka vecāmāte ar savām teiksmām tādu gribu viņam iedevusi. Bet tad nu viņai nebija ko pārmest. Tā bija laba griba.

Tā Tenis sprieda un grozīja sava likteņa metus, neatrazdams mieru ne dienu, ne nakti. Viņš bija redzējis, kā viens otrs kalpa puisis rudens peļņu notērē pa krogu, pretī dabūdams sagurumu un šķebenu dūšu.

Kādu dienu pirms siena laika, kad visi tīrumi apsēti un darbu mazāk, vecāmāte skubināja Līzi un Teni iet uz baznīcu. Tur kār­tējo reizi bija Dieva vārdi ar ķesteri, kas pārstāstīja pastara teikto sprediķi latviešu valodā.

— Tur būs Felsbergs ar dēlu un meitu, — Zane stāstīja. — Paskaties, Teni, uz Hannu, pasaki labas dienas. Viņa labprāt ar zemniekiem aprunājas.

— Man Hannas nevajaga! — Tenis dusmīgi atmeta.

— Paskaties kā uz māsu, — Zane mierināja. — Lai redzi, ka cilvēki vien visi esam.

— Vecomāt, man ir savas rūpes, — Tenis atvairījās.

Ceļš uz baznīcu bija krietni patāls — četras garās jūdzes, tā­pēc vecāmāte neņēmās iet līdzi.

Muiža svinēja apsējības, un zemniekiem nācās darīt to pašu.

Baznīca bija pelēka neliela koka būve ar tornīti vienā galā. Iekšā patukšas solu rindas. Priekšpusē dēļu pacēlums un divas kastes, uz kurām dega daudzas gaišas sveces. Pretī aiz tām krā­sainas bildes karājās pie sienas un apzeltīts krusts iestiprināts ar sarkanu drānu segtā galdā.

— Vai viņiem cits Dievs? — Tenis prasīja mātei.

— Tas pats visiem mīļais Dieviņš, tikai viņi citādi to godi­na, — māte atbildēja.

— Kāpēc katoļi un luturi plēšas?

— Katram sava taisnība, — māte sacīja. Un piebilda: — Ne­prasi tik daudz. Dievs jāpieņem ar sirdi.

Baznīcēnu priekšā uz paaugstinājuma iznāca mācītājs melnā talarā ar pavadoni. Mācītājs norunāja garu sakāmo katoļu baznīcas valodā, ko acīmredzot nesaprata arī ķesteris, jo netulkoja.

Tenis aplūkoja baznīcēnus. Atnākušas bija arī saimniekmei­tas — Tince un Sauce.

Kungu daļā sēdēja Felsbergi, arī Hanna ar Albrehtu. Ve­cie kungi un dēls svinīgi lūkojās tikai uz priekšu. Hanna reižu reizēm pažūrēja ar acīm visapkārt, uzmeta skatienu arī Tenim.

Tad pastars jeb mācītājs sāka runāt vāciski un ķesteris ņēmās tulkot latviski. Dvēseļu gans bēdājās, ka daudzas vietas baznīcas solos tukšas. Tas tālab, ka zemniekiem nerūpē dvēseles glābšana, viņi nododas miesas kārībām, nevar paiet garām krogam, kur arī šodien daudzi aizķērušies, līdz svētai vietai nav spējuši tikt, tāpēc baznīca tik tukša. Dzeršana un plītēšana esot liels ļaunums, no kura dažam rodoties zvēra domas un zvēra izskats, dažs pār­vēršoties par nešķīsteni, kas naktīs skrien pa gaisu.

Sievietēm savukārt vairāk jādomā par mīlestību uz Dievu, nevis vasarās jāguļ klētiņās, kur miesas kārīgi bezdievji var tikt tām klāt. Dažas, lai kārdinātu preciniekus, pat baznīcā nāk lepni uzcirtušās, saspraudušas apmetņus ar lieliem sudraba blāveriem un izpušķotām piedurknēm un jostām.

Mācītājs runāja priekš zemniekiem neparasti gari, atkal un atkal bargi strostēdams dzērājus, kas krogā nodzer prātu, nenāk baznīcā.

Beigās mācītājs skaidri paziņoja, ka citās nākamās svētās die­nās krogi tiks slēgti, lai baznīcas laikā sātans nevienam nevarētu aptumšot prātu.

Tenis, saviļņots par pastara beidzot veiksmīgi atrasto skaidro un lietišķo domu, skaļi iesaucās:

— Pareizi! Tā vajaga darīt! Kam tik gari vervelēt?

Māte izbijusies aizšāva Tenim roku mutei priekšā.

— Ko bļauj, — viņa čukstēja. — Te ir baznīca, ne vakarēšana, kur katrs var runāt.

Tenis apjuka. Viņš bija tik uzmanīgi klausījies mācītāju kā neviens, tāpēc arī beigās tā aizdomājies līdzi, ka pavisam aizmir­sis, kur stāv un ar ko runā.

— Ko viņš mani lamā par pļēguru? Ja grib dzērājus lamāt, lai iet uz krogu, kur plenči sēd. Lai runā ar viņiem!

— Esi mierīgs, —- māte vēlreiz apsauca. — Tince un Hanna jau skatās uz mums.

— Lai skatās! — Tenis nevērīgi atmeta.

Žēl, ka Sauce neskatījās. Būtu vismaz dusmojusies. Vienal­dzība bija grūti panesama.

Uz mājām nākot, bija jāiet garām krogam, kurā stražņiki sa­gūstījuši Vilkati. Tenis jau agrāk tur bija iegriezies, pircis krūzes, bļodas un adatas, arī alu nogaršojis, bet kopā sēdējis ar pļēguriem vēl nebija.

Pēc mācītāja aizrautīgās runas modās ziņkāre par cilvēku krogus gaitām.

Lielais krogus galds bija iznests saulītē. Pie tā dirnēja daudz vīru, kuri līdz baznīcai nebija tikuši. Sēdēja uz zarainiem egles bluķiem un skaļi tērzēja. Ieraudzījuši baznīcēnus, pacēla alus kau­sus un sauca:

— Re, misai gals! Varam pagānu dziesmas uzdziedāt.

Tenis apstājās. Tur sēdēja divi Ķeveru kalpa puiši un vēl daži

pazīstami jaunekļi.

— Es iedzeršu alu, — viņš teica mātei. — Tu vari iet mājās.

Pašu mājas puiši viņam nedeva vietu pie galda, bet kāds ve­cāks vīrs no pagasta otra gala laipni aicināja:

—- Nāc šurpu, zoniņ! Es tevi pazīstu. Tu esi kungs Ausals no Lielleimaņiem.

Tenis nezināja, ko teikt. Prātā bija vecāsmātes nostāsti, bet kad kaut ko tādu teica svešinieks, izklausījās savādi. Viņš vērīgi pārskatīja citus krogusbrāļus. Vai netaisās viņu izjokot un izsmiet. Sauce jau bija reiz smējusies, ka Tenis gribot Felsberga Hannu par sievu.

Jaunības gadi bija grūts laiks: tu, cilvēks, ceri uz lielām lietām, bet visi tevi cenšas pabakstīt, pazemot, pataisīt par muļķi.

Svešais vīrs izskatījās krietni iereibis. Kā lai uzmin, kas tam aiz ādas.

— Nāc, Zanes mazdēl! — svešais aicināja un no galda apakšas izvilka vēl vienu brīvu sēžamo bluķi. — Vai es pareizi teicu?

Paldies Dievam — krodznieks atnesa alus krūzi, tāpēc Tenis varēja kavēties ar atbildi.

— Atbildi, vai tu esi Lielleimaņu Zanes mazdēls?

— Esu, — Tenis pabailīgi piekrita.

— Kā tavs vārds?

— Tenis.

— Zane dzīvo Ķeveros?

— Ķeveros par kalponi, — Tenis pazemīgi paskaidroja.

— Iedzer! Tad es tev pastāstīšu par taviem vecajiem.

Tenis iedzēra. Alus bija rūgtāks nekā diedzētu miežu brūvē­jums Saulgriežu svētkos Ķeveros.

Redzēdams, ka Tenis no rūgtuma saviebjas, svešais sacīja:

— Krodznieks apiņus taupa, liek pie alus vaivarājus. Kunga ložņa, — svešinieks paskaļi runāja.

Tenim šķita, ka krodznieks var to dzirdēt.

— Labs alus, — viņš teica.

— Labs, — svešinieks smīnēdams piekrita.

"Patiesi, ko viņš no manis grib?" Tenis prātoja.

Lai ātrāk tiktu projām, puisis dzēra alu lieliem guldzieniem, bet kauss bija pamatīgs — vismaz pusotra stopa. Traukam dibens vēl nerādījās, bet galvā jau iesita žvimbulis. Kad galda otrā galā puiši uzsāka dziesmu "Strauja, strauja upe tecēj'," Tenim gandrīz vai gribējās vilkt līdzi.

— Tu zin, ka krodznieks palīdzēja saķert Vilkati?

— Zinu.

— Vai neprasīsi atpakaļ Lielleimaņu zemi? Tā tak ir tavu ve­cajo daļa.

— Kas tev no tā? -— Tenis jautāja. Viņš runas par zemes un tiesību atdabūšanu bija dzirdējis arī no vecāsmātes, bet tās allaž beidzās ar nopūtu, ka nav dzīvs palicis Lielleimaņu turētāju vī­ru zars, tālab cerību tikpat kā nekādu. Turklāt poļi un zviedri bija sajaukuši gaisu ar jauniem likumiem. Pat daudzi muižnieki zaudēja muižas, ja nebija rakstītu pierādījumu par īpašuma tie­sībām.

Zviedri gan atzina, ka zemes tiesā vācu kungs ir vienāds ar zemnieku, kad izšķirams kāds strīds, bet par leimaņu īpašo stāvokli nerunāja. Kara reizē viņi lika visiem saimniekiem iet pulkos.

— Ausaliem bija četru arklu zeme, kas tagad gandrīz visa aiz­augusi elkšņos, — vīrs skaidroja. — Elkšņi, dēls, aug labā zemē. Līdumu viegli plēst. Trešā gadā nebūs vairs neviena celma.

Tenis atviegloti uzelpoja. Šis vīrs netaisījās viņu izjokot, bet droši vien tīkoja pēc kāda zemes stūrīša viņa senča daļā.

— Es ar taviem vecajiem iznāku attāla rada, — svešais tur­pināja.

Galda otrā galā puiši atkal dziedāja. Tenis ieklausījās dzies­mas vārdos un satraucās. Vai tur nedziedāja par viņu?

Saimeniekam četras meitas: Divas šmaules, div' ragainas. Sargies, lepnais kalpa dēls, Ka ragainas nepaņēmi.

Kalpiņš ara melnu zemi, Grib saimnieka meitu ņemt. Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

Kam pīlīte, tu plekāji, Kam sajauci ūdentiņu? Kam, meitiņa, tu atstāji Tik ārišku tēva dēlu.

Bērzu nav slotas lauzt? Lauzi slotas ozolā. Meitu nav Vidzemē? Ņemi sievu Vāczemē.

Lieli puiši, mazi puiši, Visi kunga grāmatā. Lielas meitas, mazas meitas, Visas cūku rakumos.

Pēdējais pants Teni drusku nomierināja. Puiši acīmredzot jārējās savā pulkā, par Teni nelikdamies ne zinis.

— Vai tu nedzirdi, ko es saku? — svešinieks piktojās. — Kungs no tās grāmatas lasīja un stāstīja, ka tur skaidri rakstīts: agrāk latviešiem bijuši savi kungi, neviena svešinieka. Tā zeme, proties, ir tava no vecu veciem laikiem… Klausies, izmaksā man kausu alus par tādu labu ziņu.

Tenis nezināja, ko atbildēt. Sirds viņam bija laba, viņš cītīga­jam runātājam izmaksātu, bet līdzi nebija vairāk naudas kā viens vērdiņš, kas jāatdod krodzniekam par jau izdzerto.

Viņš klusēdams paņēma savu tukšo krūzi, reizē ar vēr­diņu nolika uz letes un devās projām neatskatīdamies. Soļi kļuva aizvien ātrāki. Galvā sakāpušais reibums lika traukties uz priekšu.

Kāds no dziedātājiem nosvilpās viņam pakaļ. Prātā krājās īgnums pret dzērāju pulku, pret krogu un pašam pret sevi. Kāpēc vajadzēja tur iegriezties? Ko viņš te meklēja? Saucei izrādīties? Ar ko izrādīties? Viņam nebija draugu ne starp kalpiem, ne saim- niekdēliem.

Tomēr vienu labu domu gan tas dzērāju ubags iedeva. Par līduma līšanu. Kāpēc lai Tenis nekļūtu par līdumnieku? Līdum­niekiem muiža deva trīs vai pat piecus brīvgadus bez nodevām.

Mājās Tenis gribēja ielavīties klusām, bet pretī gadījās Tince. Tā tūlīt skaļi nokliedzās:

— Gaiķu Līzes pļēgurs arīdzan pārradies no baznīcas!

Tenis grasījās ko atbildēt, bet nespēja. Pats vainīgs, ka dzēra lielo kausu un klausījās ubagu nabaga valodā. Kļuva pavisam bē­dīga sirds.

Jauna cilvēka dzīve bija moku un briesmu pilna. Sirds plīsa vai pušu aiz žēlabām par Sauci, par savu nabadzību, par bijušo godību, par netaisnību, par ļaužu smīnīgo izturēšanos pret viņa centību būt labākam. Ausīs skanēja dziesmas vārdi:

Ar, kalpiņ, pura malu, Ņem kalpiņa līgaviņu.

"Kāpēc tāds liktenis?" viņš domāja. "Būtu Sauce piedzimusi par kalpa meitu, viss būtu kārtībā."

Bet ja nu tomēr viss nebūtu kārtībā? Ja viņa tāpat saspītētos? Kas tas par ļaunu spēku, kas sajauca viņu draudzību?

Kam, pīlīte, tu pļekāji, Kam sajauci ūdentiņu.

Tenis ielīda savā lāvā, lai miegā remdētu bēdas.

Dažas dienas vēlāk pienāca ziņa, ka Tenim kopā ar vecomāti Zani jāierodas Briņķu muižā pie Felsberga.

Tenis sabijās. Vai krodznieks nav nosūdzējis, nodevis viņu tāpat kā toreiz Vilkati? Tas pļāpīgais svešnieks krogā vienu lāgu aicināja uz dumpi un kungu padzīšanu. Runāt ar tādu nozīmēja dalīt vainu uz pusēm.

Zanei ritēja astotais gadu desmits, bet viņa uz kājām turē­jās labi. Kaut arī gājiens bija patāls, viņa visu ceļu nogāja neat- pūzdamās.

Felsbergs viņus saņēma laipni. Apjautājās, kā Zanei ar vese­lību. Nepieņēma priekšnamā, bet ieveda lielajā viesistabā, kur sēdēja kundze Ģertrūde, meita Hanna un dēls Albrehts. Zane izturējās mierīgi, it kā tāda pieņemšana priekš viņas nebūtu ne­kas, bet Tenim no satraukuma sirds kāpa vai pa muti ārā.

— Man veselība klibo, tāpēc pasaucu jaunos, lai dzird, par ko runājam, — Felsbergs iesāka.

Tad pievērsās Tenim: — Vai tu no Vilkača baidies? — viņš pēkšņi vaicāja.

Tenim pār seju notecēja auksti sviedri.

— Nebaidos, — viņš klusi atzinās.

— Ja nu tev nāktos dēties viņa midzeni?

— Es viņam neko ļaunu neesmu darījis.

— Pēc tava prāta viņš atriebjas tikai ļaundariem?

— Nezinu.

— Vakar stražņiki aizveda Zāļu Madi. Neizdevās man viņu nosargāt, — kungs teica un apklusa.

Pēkšņi ierunājās Hanna:

— Made bija savāda vecenīte. Man viņa patika. Viņa zināja Vilkača lietas.

— Tu, Zane, esi tādu ļaužu, kas godu un darbu prot, — kungs pievērsās vecaimātei. — Vai tavs mazdēls Tenis iet tavās pēdās?

— No mūsu zara viņš palicis vienīgais, — Zane sacīja ar pašcieņu. — Kāpēc lai no ceļa maldītos?… Viņa tēvs arīdzan bija ontlīgs cilvēks.

Felsbergs manāmi piesarka. Tagad viņam pienāktos jautāt, kas tad ar viņa tēvu noticis, bet neiedrošinājās. Sajuta, ka Zane zin patiesību, bet ir pietiekoši gudra, lai par to nerunātu.

Viņš šinī lietā bija izklaušinājis apkārtnes ļaudis. Neviens par Teņa īsto tēvu neko skaidri nemācēja teikt. Runāja, ka no kara­kalpiem uz īsu brīdi atgriezies laupītāju aizvestais Gatis. No viņa tad arī pasaulē nācis Tenis. Vismaz pati Līze tā reiz izteikusies.

— Tas labi, ka tēvs arīdzan ontlīgs cilvēks, — kungs uzslavēja un pētoši lūkojās uz Teni. Puisis par savu cilmi, redzams, neko nezināja, jo no vērīgā skata nemulsa.

— Tu krogā esot klausījies runas par kungu padzīšanu, — Felsbergs atkal pievērsās Tenim. — Vai tas taisnība?

Tenis klusēja.

— Klausījies? — kungs jautāja gluži mīlīgi.

— Klausījos. Ausis ciet nebāzu, — Tenis atbildēja nedaudz spītīgi. Gribēja vēl piebilst, ka pļēguriem pļēgura valoda, bet atturējās. Svešiniekam, lai kāds tas ubagu nabags, tomēr bija tais­nība. Vāci te bija ienākuši gluži tāpat kā laupītāji, kas aizveda vi­ņa tēvu.

— Jā, zēr gūt, — Felsbergs pasmaidīja. — Melot tu, dēls, ne­proti, bet, lai izdzīvotu, reizēm tas vajadzīgs. Vai piekriti?

Tenis brīdi apsvēra atbildi. Vecāmāte mazam bija skaitījusi priekšā izsmējīgu dziesmiņu: "Zinu, zinu, bet neteikšu…" Tajā tika stāstīts, kā pļāpīgs bērns nodod vecākus aiz muļķības, jo ne­prot melot.

— Piekrītu, — viņš atbildēja.

— Tu esi prātīgs puisis, — Felsbergs uzslavēja. Tad pievērsās klātesošai savas ģimenes "padomei". — Kā jums šķiet, vai Tenis būs piemērots?

— Liekas nopietns puisis,—-sprieda Ģertrūde.

— Man viņš patīk, — koķeti teica Hanna un tik mīļi pasmai­dīja, ka Tenis nosarka līdz ausu galiem.

Albrehts sarauca pieri.

— Vai pietiks drosmes, gribas, izturības un darba pras­mes? — viņš šaubījās. Tad pievērsās Tenim: — Cik tev gadu?

— Deviņpadsmit pilni gadi, — Tenis atbildēja. Viņš joprojām nesaprata, kādas grūtas lietas kungi viņam iecerējuši. Pirmās izbailes viņš bija pārdzīvojis. Tagad pakrūtē kasījās prieka smī- neklis, — sak, laikam gatavo viņu celt par novada vecāko vai par Neimindes cietokšņa pavēlnieku. Par tādu zviedru celtu no­cietinājumu Daugavas grīvā stāstīja pārnākušie kara bāliņi.

— Vai tu proti visus darbus? — Albrehts taujāja.

— Protu.

— Darvu dedzināt arīdzan?

— Mmm… Protu.

— Zalpēteri vārīt?

— To gan neprotu, — Tenis bēdīgi atzinās. Viņš zināja tikai to, ka zalpēteri lieto kara vajadzībām. Tā stāstīja no Neimindes pārnākušais Miks. Uz kara būšanām viņam galīgi nenesās prāts.

— Māju mācēsi uzcirst? — Albrehts turpināja iztaujāt.

— Mācēšu.

— Zemnieka darba rīkus taisi?

— Taisu.

— Visus?

— Nav amata rīku.

— Labi, — Gotfrīds pārtrauca cītīgo pratinātāju. — Redzu, ka tu esi vērīgs puisis. Ko neproti, to iemācīsies. Kā saka: darbs māca darītāju.

— Tā tas ir, — Tenis žigli piekrita.

Bet ar to jautājumu mocības nebeidzās.

— Tev līgava ir? — prasīja Hanna.

Tenis uz viņu drūmi palūkojās, kā jau uz visnepatīkamākā jautājuma izdomātāju. Hannas pelēcīgi raibās acis mierīgi izturēja Teņa skatienu. Viņa augstprātīgi pasmaidīja un piebilda:

— Bez sievas tu viens nekā nevarēsi izdarīt.

Tenis nepatikā sarauca pieri.

— Patiesi, tev jānolūko sieva, — Hannas teiktajam pievienojās viņas māte Ģertrūde. — Sieva, kā saka, ir nama atslēga un dvēse­le — laimes rūķītis.

Tenis joprojām nesaprata, uz ko viņu gatavo.

— Piekriti? — Ģertrūde jautāja.

— Piekritu, — Tenis atbildēja. Viņš iedomājās Sauci sev par sievu, un viņam gribējās skaļi kaukt aiz bēdām, ka tas nav iespē­jams, ka Sauce viņu negrib. Nu kungs liks precēties ar kādu citu, kura viņam nepatiks. Līdz šim uz Sauci saglabājās kaut kādas cerības. Tagad tās pazudīs. To viņš nepārdzīvos…

— Tu kādu mīli? — Hanna uzjautrināti taujāja.

Tenis izaicinoši paskatījās kunga meitai acīs. Nē, viņam negribējās citu, pat ja tā būtu kunga meita Hanna, ja liktens tādu brīnumu piedāvātu. Viņam bija vajadzīga Sauce, kas kādreiz bija sapratusi viņu bez vārdiem, no pusvārdiem, kuras mati smaržoja pēc vasaras un jebkurš nejaušs pieskāriens viņam reibināja galvu.

Viņš par to tā sadomājās, ka šķita labāk zaudēt visu, ko kungs, acīmredzot, taisījās viņam piedāvāt, nekā zaudēt cerības uz Sauci. Hanna bija augstprātīga, lielīga. Sauce, pat padzenot viņu, nekad neizturējās bramanīgi un lielīgi. Sauce, pat padzenot viņu… cieta. Cieta! No kā?…

-— Mīli? — Hanna atkārtoja jautājumu ar uzsvaru.

Tenis par piekrišanu bēdīgi palocīja galvu. Kāpēc gan lai viņš šiem tālu no viņa stāvošajiem cilvēkiem nepateiktu patiesību?

Gotfrīds Felsbergs saskatīja ciešanas sava… dēla sejā, tāpēc līdzjūtīgi pajautāja:

— Viņa tevi negrib?

— Nezinu, — Tenis atzinās.

— Viņa zin, ka tu viņu mīli? — Hanna tincināja pa savai vīzei.

— Nezinu, vai zina, — Tenis godīgi atzinās.

— Kas viņa ir? — Hanna svila ziņkārē. Viņasprāt šī saruna tak vērtās par skaistu izrādi. — Kā sauc?

Tas nu bija prasīts par daudz.

— Negribi teikt?

— Negribu.

— Viņa tātad nezin, ka tu viņu mīli? — Hanna nerimās.

— Varbūt nezin.

— Tu tak esi ein dummer Kerll — jaunava iesaucās. Un smieda­mās piebilda: — Varbūt tu mīli mani?

— Hanna! — tēvs viņu asi apsauca. — Lūdzu, netraucē mūsu sarunu!

— Vai man jāiet projām? — Hanna padevīgi jautāja.

— Vari klausīties, — Gotfrīds Felsbergs atļāva.

Tenis sēdēja, galvu nokāris. Viņš neko citu nevēlējās kā sprukt ārā no šīs mājas, no jautājumu krustugunīm, kaut uz mirkli atvilkt elpu, attapties.

Brīdi telpā valdīja klusums. Tad atkal ierunājās Gotfrīds Fels­bergs.

— Teni, — viņš sacīja. —• Sirdslietas tev tomēr būs jānokārto. Jo ātrāk, jo labāk. Ja Zane var palīdzēt, lai palīdz, ja nevar — neko darīt. Es tev piedāvāju lielu līdumnieka saimniecību — divu vai trīs arklu vērtībā.

Zane, kas līdz šim bija klusēdama klausījusies, pēkšņi iejau­tājās:

— Leimaņu laukos?

— Nē! — Kunga balss skanēja stingri un noteikti. Redzēdams, ka Zane sakņūp, viņš piebilda: —Tur līdumus līdīs citi. Lauki agri vai vēlu būs jāatdod muižai. Gribu, lai Tenis taisa savus tīrumus tā, ka tie paliek viņam un viņa dēliem uz visu laiku… Pie reizes lūgšu jūs nevienam neteikt par maniem nodomiem ar Leimaņu zemi, tāpat arī par līduma piedāvājumu Tenim. Lai tas neizietu pasaulē. Pļāpāšana kaitētu gan Tenim, gan man. Gribu piedāvāt Tenim desmit līdumnieka brīvgadus. Likums tik daudz brīvgadu neatļauj. Zviedrijas karalis prasa nodevas no zemniekiem. Mums, muižniekiem, nodevas jāpiedzen no visām sētām, kas uzskai­tītas viņu revīzijas grāmatās. Sapratāt, kāpēc reizēm kaut kas jā­slēpj?

— Sapratām! Sapratām! — atbildēja Tenis un Zane gandrīz reizē.

— Arī man reizēm labāk nezināt, kas tur mežā notiek. Jo novadā būs vairāk ļaužu un klusu sētu, jo visiem klāsies labāk, — kungs piemetināja.

Tenis jutās kā no miega atmodies. Par līdumnieka sētu viņš bija domājis vairākkārt. Tikai kā līdumnieks viņš varēja izbēgt no kalpa kakta. Tikai tā viņš varēja cerēt uz saimniekmeitu. Tikai tā viņš varēja apremdināt iekšējo urduli, kas lika viņam cerēt uz augstām un lielām lietām. Uz tām viņu bija skubinājusi māte, bet jo sevišķi vecāmāte, kas te nu sēdēja kunga priekšā salīkusi un grumbotu vaigu, tomēr cienīga un stalta.

— Kur tā zeme? — Tenim pret paša gribu paspruka jautā­jums.

— Tu pazīsti Vilkaču silu? — kungs atbildēja ar pretjautā­jumu.

— Pazīstu labāk nekā citi, — Tenis atbildēja.

— Es gribu, lai tu ietu tālāk aiz Melnās sērgas laukiem, tuvu Dziļūdeņu malai. Tur sensenos laikos purva malā esot audzēti ne tikai rāceņi, bet arī mieži. Dabūts septītais grauds… Vai esi ar mieru?

— Esmu ar mieru, — Tenis atbildēja nešaubīdamies.

— Darbarīki un lopi būs? — kungs jautāja.

— Būs, — ar atbildi pasteidzās Zane.

— Desmit brīvgadi? — Tenis vēl pārjautāja.

— Desmit, ja zviedru revidenti nesaostīs, — Felsbergs atbil­dēja. — Ja es nomiršu, paliks mans dēls un meita, kas solījumu dzird.

— Jā, — Albrehts apstiprināja. — Es atcerēšos.

Hanna, protams, klusēja.

Tenis uzmeta viņai skatienu. Nedaudz aizvainota un skum­ja, viņa izskatījās gandrīz skaista. Protams, ne zemnieciska, bet kā no citas pasaules ieradusies un sveša. Tenim nebija vajadzīga kunga meita.