Vilkaču sila līdumnieks

5.Bandu bērns Tenis

Tuvojās rudens. Nobrieda druvas. Dārzā ienācās āboli un bumbieri, mežā — brūklenes, dzērvenes, rieksti, ozolzīles un sūrāboli.

Līze izstāstīja mātei par zaķpēdiņu kalniņā notikušo. No tā Zane tapa varen žiperīga. Kad sers bija savests rijā un atlika kāds brīvs brīdis, viņa dzītin dzīrās iet sēnēs, ogās un riekstos.

Lietus dienās, par mitrumu nebēdādama, viņa gāja brīksnājā klūgas griezt un saknes plēst vai vāca stādus un lapas dzīparu krāsošanai. Arī Līzi it kā kāds svešs spēks skubināt skubināja uz

darbošanos. Viņa devās uz Mālavēru ozolbirzi pēc zīlēm, ik rei­zes nesdama mājās pa pus maišelim.

Toruden abas sievas pievārīja piecus lielus podus ar brūkleņu un bumbieru jaucekli, sakaltēja divas lielas kules ar riekstiem un desmit virtenes ar sēnēm. Arī žāvētu melleņu sanāca krietni daudz. Mežs bija bagāts kaimiņš. Atlika tikai pastaigāt, palocīt muguru un pakustināt pirkstus, tad badā nevarēja nomirt.

Kad pienāca velaiņu laiks, vājinieces nesa maizi un gaļu uz Gaiķu saimniekmājām dievaiņu cienastam, lai vecajo gariņi gata­votu labu ceļu šaisaulē gaidāmai pādītei.

Zane dzīrās Saules griežu vakarā aicināt uz savu kambari aizpurva ļaudis no Gaigaliem un Repuļiem, bet pēc vecā kunga rīkojuma šķilters apziņoja mājas, ka dejas unblēņu dziesmas šogad aizliegtas. Ziemassvētki neesot nekādi bluķa svētki, bet miera un bijāšanas laiks, kad kaut kur tālu austrumu zemēs piedzimis kāds mazs svēts bērniņš, kura mieru liegts traucēt ar bezkaunīgiem tra­čiem, vaļīgām dziesmām un netiklām izdarībām. Varbūt viss tas posts, ko piedzīvojusi Vidzeme pēdējos gadu desmitos, cēlies no bijāšanas trūkuma pret lielā kunga dzimšanas dienu.

Zane, protams, netaisījās darīties pretī kunga pavēlei. Viņa labi atminēja tos Ziemassvētkus pirms divpadsmit vai cik tur ga­diem, kad Gaiķu Gatis, Līzei izrādīdamies, teica savu izsmējīgo sprediķi. Vai tāda māžošanās nenesa ļaunu? Varbūt viņa kauliņi sen piebiruši ar smiltīm. Kāpēc liktenis laupītājus sūtīja uz muižu? Varbūt ļaunā sprediķa dēļ.

Saulgriežus vientuļās sievietes pavadīja rātni, toties citās die­nās dziedāja un vakarēja mājās pie saviem ratiņiem vai ar adīk­ļiem rokās devās pie aizpurva kaimiņiem. Kaucis vienīgais palika sargāt māju.

Sābros dziedāja dziesmas, stāstīja bijumus un teikas, sacīja pasakas. Bērni klausījās, mācījās dziedāt un veikli runāt.

Kad tuvojās tīnību laiks, Zane katru dienu kurināja pirti­ņu un lielajā toveri sildīja ūdeni, lai pie rokas būtu siltums, bēr­zu un ozola lapu pietvaicēts gaiss gan priekšnamā, gan lāvas rājumā.

Tenis nāca pasaulē, kad no pļavmalas bērziem Zane bija satecinājusi jau veselu mučeli ar bērzu sulām un Gaigalu birzē Ķeveros jau iešūpota Lielā diena.

Kamēr Līze ar pādi pēc grūtā cīniņa gulēja pirtī uz lāvas, Zane vēlreiz izkurināja istabā krāsni un uz akmeņiem izsautēja paegļus. Tie izdzenāja ļaunumu un deva spirgtumu. Mazais Tenis nedrīkstēja sarīties dūmu vai ieraut durnu gaisu. Viņš bija jāsargā un jāglabā kā acuraugs, lai nesaslimtu un nenovārgtu. Arī grū­tās radībās nomocītai un sāpju nokrēstai Līzei bija jāgādā labas dienas.

Tāpēc Zane, nemanīdama sava vecuma, tecēja kā irbīte, kus­tējās kā ūdenszāle, bija čakla kā bitīte. Viņa bērnu savīkstīja kreklā un villainē, aiznesa uz istabu un ievietoja no kārklu klūgām pītā šūpulī, piekodinādama Līzei vēl pagulēt, lai varētu bērnu barot labi atpūtusies. Kad Līze dzīrās celties un palīdzēt, lai mātei būtu vieglāk, Zane zīmīgi atmeta ar roku un teica:

— Kam man vieglas dienas, ja nebūs cerokļa.

Gaiķu vaļinieku vecajā kambarā sienu baļķi nu uzdzirda maza bērna balsi, ko nebija dzirdējuši veselus divdesmit gadus.

Kad, mātes pieturēta, istabā ienāca Līze, krāsns oglēs sēdēja pods ar kamu putru. Otrā podā čurkstēja gaļa, uz galda bļodā jau dzisa ābolu un melleņu virums ar miltu klučkām. Blakus koka vācele ar medu. Galda otrā galā trīs vaska sveces.

— Kādi godi! — Līze sacīja un atlaidās guļvietā.

— Guli, meit, guli, — Zane paskubināja. — Nedēļnieces laiks Ziedu prasa. Citdien sagrūdīšu kaņepju staņķi, izdarīšu zirņu pikas vai auzu ķīseli.'Laiča zobi vairs auzas labi nemaļ, prasās pēc milta.

Līze pagrozīja galvu.

— Tas viss Teņa nākumam?

— Tev arīdzan, — māte atmeta.

Nu beidzot vaļinieču vecajā būdā bija ienākuši lieli laiki, dabūts dzīves pavediens. Sētā uzradies vīrieša cilvēks. Ja būtu gadījusies meitene, to sauktu par Tenci. Teņa vārds bija piederējis vectēva vectēvam, kas zināja visus tālos laikus, lielļaužus, labiešus un bajārus.

Drīz pienāca sējas dienas. Zane lūkoja art, bet tas viņai bija par grūtu. Līze lūdza sābrus palīgā, bet tiem trūka darbinieku. Bija sācies nežēlīgs klaušu laiks. Muiža, izvairīdamās no arkla no­devām, kuras uzlika tikai zemnieku sētām, ne muižas tīrumiem un laidariem, paplašināja savu saimniecību, kas pa sērgas un ba­da gadiem bija panīkusi. Vajadzēja daudz darbaroku. Kā citādi, ja ne ar klaušām.

Nekas cits neatlika kā pie arkla ķerties Līzei, lai gan viņa ar krūti baroja bērnu. Pēc dažām dienām ij viņai tas bija jādara tikai pa rītiem un vakariem, jo atnāca šķilters un norīkoja Līzi pie kāpostu un rāceņu sēšanas kunga pūriņā.

— Mums nav klaušu, — Līze stīvējās pretī.

— Būs, — šķilters atbildēja. — Briņķos nav darbenieku. Go­dīgs cilvēks pūlas arīdzan citu labā, nevis rauš tikai sev treknu­mu. Kas aizmirst savu kungu un tuvāko, tas ir nederīgs cilvēks, tādu naktīs velni moka.

Šķilters prata runāt.

— Kur likšu pādi? — Līze vēl lūkoja iebilst.

— Vai mājās bez darba dirni? — Šķilters bargi noprasīja. — Kur liki, tur liksi.

Labi, ka nebija jāiet no paša rīta. Varēja vienu cēlienu paart tūlīt pēc saules lēkta. Tupeņu sēklas prasīja siltu zemi, kad saule gabalā.

Līze ņēma bērnu līdzi tajā pašā ziemā pītajā grozā. Līkstes vietā noderēja dīķa malā augoša ozola zars, kur piesēja grozu ar bērnu. Tur nu viņš šūpojās Vējamātes auklēts un Ozoltēva šū­pots.

— Izaugs īsts ozoldēls, — citas sievas Līzi priecināja.

Kāpostu un rāceņu lauks bija liels. Jaunais Felsbergs, kā tolaik

Gotfrīdu dēvēja, Vāczemē bija samācījies barot lopus ar rāceņiem un skābēt kāpostus mucās, lai tos ziemā vestu pārdošanai.

— Taupiet sēklas, lai iznāk visam gabalam, — šķilters brīdi­nāja. — Aprušiniet, lai strazdi nenolasa.

Vakarā mugura sāpēja. Tā bija samilzusi visu dienu līkņājot. Sēkliņas bija mazas un melnas. Grūti saskatīt, kur tās leknajā trūdu zemē nokrita.

Lai Dievs sargā, ja vaga iznāktu greiza. Līze centās padarīt darbu ātri un labi, dažkārt aizmirsdama Teni, kas bija nobrēcies stīvs, izspēries no tīmekļa un nosalis zils. Citkārt bērniņam pa sejiņu rāpoja vabole vai zirneklis. Mušas un odi bija parasti ciemiņi. Daždien saule Teņa vienu vaigu nocepināja gluži sar­kanu.

Līzei arvien bija bažu pilna sirds. Tas taču viņas vienīgais. Ne Dievs, ne Laima vairāk nesolīja. Tā vietā uzlikuši viņai līdz šim nebijušas klaušas.

Kad tīrums nāca uz galu, garām gāja jaunais kungs Gotfrīds jeb Gatis. Viņš brīdi apstājās, palūkojās uz salīkušo Līzi, tad pa­gājās līdz ozolam, pa gabalu pavēroja piekārto grozu ar bērnu, paklausījās un gāja tālāk.

Nākošā dienā šķilters pavēstīja, ka Līzei turpmāk muižas klaušās vairs nav jānāk, ij todien viņa var iet tūlīt atpakaļ uz mā­jām un strādāt savā tīrumā "cik nagi nes".

— Lai Dieviņš tev palīdz, šķilter! — viņa atvadījās ar labu vārdu.

Bērns ik dienas pildīja viņas sirdi ar rēnu mieru. Auga un pie­ņēmās apaļumā pat grūtajā klaušu gājumā. Mājās palikusi, Līze pati sevi vairs neskubināja, klusu vērās Dieva pasaulē. Rāmā garā darbi veicās vēl labāk.

Viņai likās, ka dabas vaļa, kas apkārt šalca un vīteroja, ir pilna ar skanīgām un skaistām dziesmām, kas vēl nekad agrāk nav dzirdētas. Skaņas nāca no tālajiem egļu siliem, no zaļajām bērzu birzēm, no zāles un puķēm, no dzeltenziedu tērcēm, no vējā viļņojošā rudzu lauka un gaišajām debesīm.

Pēc sējas laika vēl nebija pienācis siena laiks. Līze nesa grozu ar savu mazo Teni uz ganībām pie govs un, klusi dūkdama, pusē dziedāja, pusē skaitīja:

Lēni, lēni Dieviņš brauca No kalniņa lejiņā. Netraucēja pļavas ziedu, Ne maizītes arājiņu.

Pamalē ducināja pērkons, gaiņādams mošķus. Zemei tuvojās auglīga, zaļa vasara. Sirds bija pilna tik liela miera, ka cilvēku vairs nebaidīja nekādas nākamo laiku rūpes un raizes.

Līze nezināja un nevēlējās zināt, ka viņas lolojumu ciema sievas un meitas sauca par bandu bērnu. Dzīve bija grodāka un raženāka par ciema sievu vienkāršajiem rēķiniem.

Dzīvodamas divas vien, Zane un Līze nebija daudz bēdājušas par iztiku sev. Ja nepadevās rudzi, padevās mieži vai griķi, ja nepadevās mieži un griķi, padevās zirņi un pupas.

Bada gadā, kad citviet, kā dzirdēja runājam, ļaudis bija ēduši sprāgoņus un pat griezuši un cepuši mirušu cilvēku gaļu, viņas pārtika no meža veltēm. Nobaroja vepri ar ozolu zīlēm vien. Tikai pēdējā nedēļā pirms kaušanas deva malumu un zīles novārīja, lai iztecētu rūgtums un gaļa nebūtu sūra. No rudens puses nedēļām ilgi pārtika no kaltētiem augļiem, ogām un riekstiem. Trīs maisiņi grauduma stāvēja nolikti pavasara sējai. Tos cilvēks nedrīkstēja aiztikt ij badā mirdams.

Bada gadā muiža no viņām prasīja divus siekus rudzu. Tagad šis posta laiks bija aiz muguras. Varēja cerēt, ka neatgriezīsies arī melnā sērga, kas lika spēka vīriem locīties mokās un mirt nāves cisās, gārdzot un plēšot sev no krūtīm melnus trumus un augoņus.

Žēl, ka divas lielas valstis Polija un Zviedrija vēl tagad neva­rēja sadalīt iekarotos latviešu un igauņu novadus. Plēsās kā vilki pie nogāzta zirga.

Ļaudis stāstīja, ka katoļu mācītājs, kas bija ielauzījies latviešu valodā, baznīcā no kanceles sludinājis, ka Polijas un Lietuvas apvienotā karaļvalsts mīlot latviešu zemniekus, tāpēc nodokļu maksāšana karalim un muižai esot svēta un Vienīgajam Dievam tīkama lieta, jo stiprinot valsts un īstenās ticības spēkus. Polijas- Lietuvas karaļvalstij neesot citu rūpju kā rūpes par latviešu laimi un miera dzīvi uz šīs zemes un debesīs.

Atstāstījusi dzirdēto meitai, Zane nobeidza:

— Visi labu vēl. Galā ļauns vien sanāk.

Līze neatbildēja. Viņa ar krūti baroja Teni, tāpēc bija ar mieru noticēt katram priestera vārdam, kas solīja mieru un labu. To prasīt prasīja pats lielākais miera saucējs — mazais Tenis. Viņa domāja, ka nu būs jāapsēj rudenī lielāks rudzu tīrums, jānostiprina vecā nama sienas, jāapmaina krāsnī saplīsušie akmeņi, jāsapļauj vai­rāk siena, lai vairāk tiktu govij uz kārā zoba. No salmiem piens netecēja.

Daudz kas vēl nu krietnāk jāpadara nekā iepriekšējos gados, lai krātos labums bērnam un nākamajiem laikiem.

Baltajai aitai pavasarī bija atnesušies divi jēri. Līze gribēja tos abus paturēt līdz citai vasarai. Tad to būtu divreiz vairāk. Jādomā par jauniem kažokiem, čabatām un pastalām.

Zane piekrita visām meitas iecerēm. Viņai bija atgriezusies senā goda doma un labietes stāja. Tenis. Tenis. Ja viņš zinātu, ko no viņa gaida un uz ko cer māte, bet jo sevišķi vecāmāte, viņš tik mierīgi negulētu.

Tajā vasarā un rudenī viņas padarīja daudz vairāk nekā ie­priekšējos gados. Iesēja trīs pūravietas miežu, četras auzu un siekavietu zirņu. Sava vieta atradās arī pupām, kaņepēm un rā­ceņiem.

Rudens pienāca dāsns. Ar iztikšanu viņas nu bija nodrošinātas, un Tenim par to atlika tikai sist plaukstas. Diemžēl nācās virsū cita liksta. Vecā māja un rija, kas bija kalpojušas daudziem gājējiem diezin kuru paaudzi, izrādījās satrunējušas, sienas katru gadu sēdās zemāk, šķiebās un tapa vējīgas. Ziemas spelgoņā pakšos ij lausks vairs nespēra. Visas šķirbas sievietes nejaudāja aizdrīvēt. Caurā istabā bija grūti noturēt siltumu.

Salmu jumts vietām bija pārvērties par melnu zemi un ap­audzis ar sūnu, citviet izļumis caurs. Kad nāca lielās rudens lie­tavas, ūdens pilēja cauri griestiem bērnam šūpulī. Ja šūpuli vēl varēja pasargāt, tad istabas klons tapa mitrs un dubļains, ka nelī­dzēja ij biezi egļu zari un citāda sausināšana.

— Kā mežā zem egles, — Zane sūrojās.

Līzei atlika tikai piekrist un bēdīgi nopūsties.

Tenis gulēja savā šūpulī un ne par ko nebēdāja. Viņa guļu grozs tagad bija nolaists krietni zemu, lai puika nesasistos, ja sa­domā rezgalēties pāri malai.

Kādā sausākā dienā Līze gāja uz mežu pēc maikstēm. Jum­ta caurajās vietās uzklāja garkūļu salmus un ar maikstēm tos noslodzīja. Nekad viņa to agrāk nebija darījusi. Bet darbs darīja darītāju. Ūdens lāses uz klona kļuva daudz retākas. Pie mazāka lietus vispār vairs nesūcās ne pile.

Ziema, kā katru gadu, sasniga dziļa. Zaķi un stirnas apgrau­za strauta krasta sūrābelēm visus apakšējos zarus. Lapsas ložņāja ap māju, ostīdamās pēc vistām. Kopš Mālavēri un citas Melno lauku sētas palikušas aizaugā un Gaiķu saimniekmājas tukšas, vaļinieču sēta bija palikusi mežā vienīgā apdzīvotā vieta, un arī to no divām pusēm ielenca brikšņi un ataugas.

Kādu ziemas rītu pēc Meteņiem Līze, rīta agrumā iedama uz avotiņu pēc ūdens, pamanīja, ka kūtspakaļā pie sienas no kupe­nas ārā kulstās tāda kā slota, kā lupata. Viņa apstājās un brīnējās. Uzpūta vējš. Plancka pazuda. Tās vietā no kupenas izsprūda smuidrs pelēks purns un divas stāvas ausis.

— Vilks! Sē! — viņa iesaucās. — Prom uz mežu, nelabais! Sē, palaidni! Neaiztiec manas aitiņas!

Zvērs izlēca no izkāstās bedres. Palūkojās uz Līzi ar stīvām dzeltenām acīm. Brīdi stāvēja redzami neapmierināts par traucē­jumu.

— Kauci, Kauci, ķer meža junkuru! — Līze vēlreiz iesaucās. — Kauci, Kauci!

Suns, kas bija ieslodzīts klētiņā, sāka riet.

Vilks izlikās to nedzirdam. Tomēr apdomājās un lēnām aiz­vilkās uz meža pusi.

Līze iebrida kupenā palūkot, ko tas Dieva suns paspējis iz­darīt. Vēl tak kūtī nebija ticis.

Apakšējo satrunējušo baļķi mežinieks bija krietni saskrāpējis, paracis pēdu platu caurumu, bet sasaluma dēļ tālāk nespējis ze­mi izkasīt. Deguns makanam bijis labs. Racies tieši pretī aitu aizgaldam. Zirga steliņā caur zemi līst nebūtu prātīgi — zirgs nospertu.

Lai citu nakti meža junkurs nesadomātu savu laupītāja ieceri pabeigt, Līze izkasītajā caurumā ievēla no krāsns virsas ņemtu ap- dūmotu akmeni. Bija dzirdēts, ka vilki no uguns un kvēpu sma­kas baidoties. Lai akmens nebūtu viegli izkustināms, tam blakus iedzina mietiņus un noslogoja ar zariem.

Iepriekšējā pavasarī, kad tāpat kā citu gadu Līze ar māti cir­ta malku nākošai ziemai, Teņa radīto lieko rūpju dēļ malkas tika sagādāts mazāk. Nu nācās iet uz ataudzi un cirst zaļus bērziņus. Tie mazāk dūmoja. Bērnam dūmi nenāca par labu. Krāsns kur- šanas reizēs Teni vajadzēja satuntuļot un nolikt zemē pie pašas krāsns, jo tur bija siltāk un mazāk dūmu.

Lai nākošā ziemā nepaliktu bez sausas malkas, Līze ar māti nu ik dienu devās uz tuvējo birztalu cirst alkšņus un apses. No Gata laikiem viņām bija palicis arī zviedru zāģis, bet tas sen tapis neass. Sievietes neprata uzasināt, tāpēc viņas strādāja ar cirvi. Gāza no vietas visus tīruma malas alkšņus, kā citkārt lī­dumu līžot.

Tā tika smalka un laba malka. Arīdzan mežs atkāpās no mājas. Citziem meža junkuram tālāks nākums pa klajumu līdz kūtiņai.

Ar bērnu bija vairāk noņemšanās, kad tas sāka rāpot un staigāt. Te mazais piespieda plaukstiņu pie karsta krāsnsakmeņa, nesa­prazdams, kāpēc tas kož, te raustīja vērpjamo ratiņu vai tītavas, kamēr uzgāza sev virsū. Pēc tam kliedza skaļi un pārmetoši, it kā akmens vai ratiņš būtu vainīgi, ne viņš pats.

— Re, kāds negantnieks! — Zane priecājas. — Kustīgs kā ūdenszāle. Būs lielu darbu darītājs.