Vilkaču sila līdumnieks

3.Felsbergs atklāj Tenim noslēpumu

Kad kopš līduma līšanas sākuma bija pagājuši vien­padsmit gadi, bet nekādas ziņas no muižas par no­devām, klaušām vai leidas naudu nebija pienākušas, Tenis skaistā vasaras dienā, kad lauki bija apsēti, bet siena pļauja vēl nesākās, devās uz muižu pats, lai ar kungu sarunātu tālākās saimniekošanas lietas.

Vecāmāte Zane pirms gada bija pēdējo reizi, atpūzdamās un brīnīdamās, Līzes pavadībā apstaigājusi tīrumus, tad priecīga un nogurusi pārnākusi mājās, atlaidusies savā guļvietā, lai klusi un priecīgi aizietu no šīssaules viņā saulē. Tenis allaž atcerējās viņas vārdus: "Ej, bāliņ, taisnu ceļu, runā skaidru valodiņu."

Nevarēja palikt tā, ka viņš nepilda norunu. Desmit gadi bi­ja pārlieku garš laiks līdumniekam bez klaušām un nodevām. Bija dzirdams, ka citi līdumnieki, kas atradās tuvāk muižai un vēlāk bija sākuši līst līdumus, jau vairākus gadus maksāja naudas nodokli, deva nodevas graudā un gāja uz muižu klaušās.

Ceļš uz Ķeveriem vasarās joprojām bija grūti izbraucams. Mežā koku saknes lauzīt lauzīja ratu riteņus, dūņainās luckās grima gan rati, gan zirgs, tāpēc Tenis gāja kājām, muguras maisā līdzi paņēma deviņas paštaisītas vaska sveces, ietītas trijos gal­da palagos — baznīcas vajadzībai. Pār plecu, vēzdā uzvērtu, ne­sa ausaiņu koka toveri ar medu, dāvanu kundzei. Svārku kulē žvadzēja muižai domāti desmit sudraba dālderi.

Vasarā šo ceļu Tenis tikpat kā nekad nebija mērojis. Neva­rēja zināt, vai kungs nebūs dusmīgs, ka viņš tikpat kā neap­meklēja baznīcu un neveda kristīt savus bērnus. Brīva dzīve des­mit gadu garumā bija viņu tā pārvērtusi, ka pašam no sevis palika drusku bail. Citi pildīja klaušas un lieca muguras kunga priekšā. Pat Ozolkalnu Miks jau otro gadu sūtīja uz muižu pavasaros un rudeņos vienu zirdzenieku un nodeva pusi birkava linu. Ko teiks Felsbergs par to, ka viņš, Tenis, desmit brīvgadiem vienu vēl pa virsu nodzīvojis bez nodevām?

Ceļš veda pāri bijušajām Gaiķu ganībām, kur viņš ar lingas akmeni bija trāpījis vilkam. Tur jaunaudzes alkšņi un bērziņi bija nocirsti un sakrauti lielās čupās. Netālu no veco Gaiķu gruvešiem vīri cirta jaunu māju. Ja tie bija Gaiķu Gata radi, tad tie, kazi, bija arī viņa radi. Diemžēl mājas cēlāji atradās pārāk tālu aiz nolīstās ganības, lai varētu tiem pakliegt dievpalīgu.

No līdumā kalstošiem kokiem un saulei atvērtās zemes nāca tvanīgs smārds, citāds nekā meža dziļumā, kur lielās egles, prie­des un bērzus gāza Dziļumu ļaudis.

Jā, tā nu bija iegājies, ka Dziļumi ik gadus atkal un atkal pa­plašināja savus laukus par četrām vai piecām pūravietām. Jau­najos līdumos viņš bija pasācis sēt linus, jo tad sīkie celmi, kurus ne vienmēr izdevās izart, nelauza pļāvēju izkaptis. Plūkšanai tie netraucēja.

Linu cena, Kurzemē attīstoties kuģniecībai, bija cēlusies. Par vienu birkavu* Rīgas uzpircēji deva veselus trīs sudraba dālderus.

Birkavs — apmēram 167 kg — 17. gs., t.s. Rīgas birkavs.

Sarunāt pircējus palīdzēja Pauru Anša dēli. Viņi kā brīvzemnieki bieži brauca uz tirgiem attālākos novados.

Pie Gaiķu vaļinieku mājas atliekām uz tīrumiņa, kur kādreiz bija sētas kaņepes, Tenis apsēdās. Vēzda ar medus ķipi bija gauži nospiedusi plecu. Prātu pārņēma savāda doma. Te taču bija viņa dzimtene. Toties viņa bērniem dzimtene ir tajā Vilkaču sila mē­mumā, kur tolaik neviens neuzdrīkstējās iet.

Priekšā stāvēja plašais Melnās sērgas mežājs, kur ij tagad dažs labs netaisījās dēt savu mājvietu. Par to Tenis klusībā priecājās. Tur blakus Kalnozoliem viņš palīdzēs līdumus līst un mājas cirst saviem vecākajiem dēliem, jo Tenis un Sauce Dziļumus nolēmuši atstāt jaunākajam, kurš, kazi, vēl nebija piedzimis.

Tenis iekoda līdzi paņemtās sviestmaizes, padzērās pie strau­tiņa un vēlreiz apsēdās bijušajā kaņepju lauciņā, kura viena mala jau bija aizaugusi ar dūšīgiem alkšņiem un eglītēm. Aizvēra acis un atlaidās saulītē guļus. Uz mirkli šķita, ka viņš ir pusaudzis, ka viss tālāk notikušais nav īstā dzīve, bet tāds kā liels sapnis, ko izsapņojusi vecāmāte Zane, kura pagājušā vasarā pēc plašo tīrumu apskates bja apsēdusies un teikusi: "Tagad mana sirds mierīga. Ausalu gars ir atgriezies šajā saulē. Nu es varu iet."

Un viņa arīdzan tūliņ aizgāja uz viņsauli.

Vai patiešām šeit, vaļenieku būdiņā mitinoties, viņa zināja, ka taps Dziļūdeņu bajārsēta? Kā cilvēks uz to tik stingri varēja pastāvēt?

Tālāk viņš gāja tieši uz muižu gar purviņa malu, kur, kā ļau­dis stāstīja, divu vēršu rīklēm kādreiz baurojis milzīgais Lielā Vil­kača vilks. Kad būs nokārtotas lietas ar Felsbergu, varēs iegriez­ties pasērst Ķeveros pie Sauces radiem.

Muižā Tenis saskrējās vispirms ar Ģertrūdi — Gotfrīda Fels- berga sievu. Ieraudzījusi līdumnieku, viņa brīdi to vēroja, saulē acis miegdama.

— Labas dienas, kundze! — Tenis sveicināja un paklanījās, labo roku uz krūtīm uzlicis.

— Hanna! — Ģertrūde pasauca meitu.

Iznāca Hanna. Pirms parādījusi, kur nolikt nešļavu, arī viņa Teni pamatīgi nopētīja.

— Esmu Tenis no Dziļumiem, — Tenis iepazīstināja ar sevi.

— O, jā,—Hanna atsaucās un vēlreiz viņu vērīgi nolūkoja. — Tu gribi satikt papu?

— Gribu satikt, — Tenis atbildēja.

Muižā bija uzbūvētas vairākas jaunas ēkas. Nojaukta sēta, pār kuru kādreiz bija rāpies Vilkača vilks. Dārzā sastādītas jaunas ābeles un bumbieres un kaut kādi krūmi, kurus Tenis nepazina.

Gotfrīds Felsbergs bija laipns — sniedza zemniekam roku sveicienam. Tenis brīdi vilcinājās. No Reiņa viņš bija dzirdējis, ka viņa kungi prasījuši zemniekiem par padevības zīmi bučot kun­gam roku. Tas nu Tenim nebija pa kaulam. Viņš pasniegto roku paspieda, kā sveicinot draugu.

— Stāsti, Teni, kā tu dzīvo, — Felsbergs draudzīgi sacīja, ne­pavisam negaidīdams no līdumnieka pazemības izrādīšanu.

— Man ir trīsdesmit pūravietu tīrumu, — Tenis iesāka.

— Divdesmit morgenu? — Felsbergs izbrīnēts pārjautāja. — Tik daudz!

Kopā ar pēdējos gados iekoptiem līdumiem īstenībā bija ne mazāk kā četrdesmit piecas pūravietas jeb pusotra arkla lieli ara­mie lauki. Protams, daudzi lielie celmi vēl rēgojās. Pie dažiem no tiem bija iestādīti ozoliņi un liepas.

— Kur īsti Tava sēta stāv? — kungs jautāja.

— Nezinu, kā izstāstīt, — Tenis bažījās.

— No ērkšķu gravas tālu?

— Diezgan tālu. Kā no muižas līdz Ķeveriem.

— Tur kaut kur Vilkavots satek purva livenī kopā ar ērkšķu gravas strautu. Tur kādreiz noslīka Volfa zirgs ar visiem sedliem? Vai tas tālu no tavām mājām?

— To es rēķinu Dziļūdeņu zemes daļā. Sauces brālis Miks tur nosita purva velnu, — Tenis stāstīja. — Nešķīstenis bija izracis tā­das alas, ka cilvēks varēja rāpus ielīst iekšā. Tikai beigtu redzot, sapratām, ka tas ir bebris. Rok alas kā kurmis. Negants zvērs.

— Tad jau tu neesi visai tālu no lielā Egļu kalna pie Bebru slīkšņas stāvās gravas, — Felsbergs sprieda. — Tur es kādreiz dzi­nu pēdas Vilkatim. Pēdas gāja apkārt kalnam un atkal atpakaļ uz Vilkavota pusi. Līdz šai dienai nesaprotu, kur tas gājējs palika… Vai tevi Lielais Vilkačs nav traucējis?

Tenis pakasīja pakausi.

— Neko ļaunu nevaru sacīt, — viņš atbildēja.

— Kur tā dukte palika, kas pie tevis kalpoja?

— Made?

— Jā. Vai vilkači nevarētu būt to norējuši?

— Nezinu. — Tenis purināja galvu.

— Esot bijusi daiļa meita, — Felsbergs minēja.

— Daiļa gan, — Tenis piekrita.

— Tas nav labs mežs, — kungs sprieda. — Patiesi īsts Vilkaču sils, ja cilvēki pazūd.

— Man mežs patīk, — sacīja Tenis.

— Tu nebaidies?

— Nebaidos.

Viņi vēl parunāja par Kalnozoliem un Gaiķu jaunajiem līdum­niekiem, tad Tenis vilka ārā no kabatas leidas naudai iecerētos desmit zviedru dālderus. Teica:

— Tas par pagājušo gadu. Vienu gadu esmu nokavējis.

Felsbergs klusēdams paņēma naudu, iemeta ar varu apkaltā

šķirstiņā, kas stāvēja istabas kaktā uz krēsla.

—Sveces dāvinu baznīcai,—Tenis sacīja.—Pa vienai uz katru mūsu cilvēku: mātei Līzei, man ar sievu un sešiem bērniem.

— Ai, Teni, cik tu bagāts! — kungs nopriecājās. — Seši bērni tik jaunam! Kā mātei ar veselību?

— Iet visos darbos.

— Arvien vēl klusa un maiga?

— Klusa, — Tenis domīgi piekrita. — Maz runā. Toties vecā­māte Zane bija runīga. Visus izrīkoja. Nomira turpat vai simt gadu vecumā.

— Tad aizgāja gan veco laiku zinātāja, — kungs sprieda.

Tenis sāka satraukties. Kāpēc Felsbergs tā iztaujā par viņa ģi­meni, bet par klaušām un nodevām vai leidu nesaka ne vārda? Galu galā viņš bija te nācis, lai tiktu par to skaidrībā.

Kungs, it kā Teņa domas uzminējis, teica:

— Es te muižā vairs ilgi nedzīvošu. Braukšu pie dēla uz Karalaučiem. Nezinu tikai, kā nokārtot tālo līdumnieku zemju piederību. Vecā rullī esot zīmēts, ka tā nav Briņķu muižas daļa… Par to nav ziņu.

— Kas tad muižā saimniekos? — Tenim izspruka jautājums.

Kungs nedaudz sapīka. Tad cēlās un teica:

— Iesim, es tevi pavadīšu līdz meža malai.

Kad viņi izgāja uz ceļa, viņiem pakaļ nolūkojās vairākas ziņ­kāras kalpu un kalpoņu acis.

Felsbergs pavēzēja roku uz ziņkārīgo pusi un teica:

—Ja kungs iet blakus zemniekam, tas ir pret vācu muižkungu goda paražām. Nevaru zināt, kurš no viņiem rīt ziņu nodos tālāk muižnieku goda sargātāju ausīm. Pēc tam draugi sāks uz mani greizi lūkoties.

Tenis apstājās:

— Nekaitējiet sev, — viņš sacīja.

Felsberga izturēšanās patiesi nesaskanēja ar vācu kungu bramanlbu, par kuru stāstīja Reinis un viņa sieva no Ziemeru muižas. Pats viņš, pa mežiem dzīvodams, tās kungu tikumu lie­tas nezināja.

— Nāc vien, Teni, blakus. Man ir smaga sirds. Un reizē prie­cīga par tevi. Arī par Albrehtu man labs prāts. Viņš ticies ar dau­dziem zinātņu vīriem Vācijā. Runājis arī ar Kurzemes jauno her­cogu jēkabu Kuldīgā. Jēkabs draudzējas ar holandiešiem, ņem tos par meistariem, būvē kuģus, ceļ kaļķu cepļus, kausē dzelzi, dedzi­na ķieģeļus. Cer visus latviešus apvienot vienā stiprā valstī… Ko tu par to saki?

Tenis nesaprata, ko atbildēt. Zane bija stāstījusi, ka viņas jau­nībā tādi latviešu varas tīkotāji gan Cesvainē, gan citur no poļiem dabūjuši kakla tiesu, bet viņu līdzrunātāji — smagu pērienu. Varbūt kungs viņu izspiego…

— Nebaidies, Teni, — sajuzdams zemnieka bažas, Felsbergs turpināja. — Neaicinu uz dumpi. Priecājos par raženu darbu.

— Tie lini un kaņepāji, ko mēs pārdodam, aiziet kuģu bū­vei, — Tenis sacīja.

— Nāc, Teni, atsēdīsimies uz tā lielā akmeņa. Te daudzkārt esmu vasarās sēdējis, dabas mierā pārdomājis pasaules lietas.

Tenis bailīgi apsēdās kungam blakus. Juta, ka kungs grib kaut ko teikt, bet vilcinās, it kā baidās. Tas satrauca līdumnieka sirdi vēl vairāk.

— Cik liela būs Dziļumiem vakas nodeva? — Tenis jautāja. Ti­kai tāpēc viņš uz muižu bija nācis, lai to uzzinātu. Ko runāt citu, ja tas nav noskaidrots.

— Vakas grāmatu es tev nerakstīšu. Teicu jau, ka Dziļumu daļa nepieder Briņķu muižai. Kad Hanna apprecēsies, te ienāks cits posesors, tas ir, īpašnieks… — Felsbergs aprāvās un smagi nopūtās.

Klusēja arī Tenis.

— Vai tava māte tev neko par mani nav sacījusi? — pēkšņi Gotfrīds jautāja.

— Nē. Gandrīz neko.

— Līze ir laba,—Felsbergs domīgi sprieda. Un piemetināja: — Kā agrāk latvieši teikuši, viņa ir ārisks cilvēks.

— Viņa prot izlīdzināt strīdus, — Tenis piekrita.

— Teni! — kungs pēkšņi savādi uzrunāja līdumnieku un pats tapa tāds kā jocīgs. — Es tev kaut ko lūgšu… Nebrīnies…

Tenim no satraukuma sāka džinkstēt ausis.

— Lūgšu tevi nevienam nesacīt to, ko es tev tagad pateikšu. Apsoli?

— Apsolu! — Tenis sacīja.

Felsbergs pastiepa roku. Viņi piecēlās un sarokojās par zīmi nelokāmas derības noslēgšanai.

— Teni, tu esi mans dēls…

Tenis vērīgi palūkojās Felsberga sejā. Domas drūzmējās galvā viena aiz otras. Gotfrīds ļāva viņam brīdi padomāt.

— Sapratu, — Tenis beidzot sacīja.

-— Redzi, Teni, vācu kungs tāds pats cilvēks vien ir. Dažā ziņā nelaimīgāks par latviešu zemnieku… Vienu es vēl gribu no tevis: tici, ka tā nebija ne izlaidība, ne arī varmācība.

— Ticu, — Tenis sacīja.

Felsbergs nolieca galvu un sāka runāt klusā, it kā vienaldzīgā balsī:

— Tavas mātes priekšā jūtos vainīgs. Es nenosargāju viņas saderēto, viņas līgavaini Gati. Mēs laupītājus varējām nošaut un Gati atbrīvot. Baidījos, ka tie, kā viņi uzdevās, ir stražņiki, tālab par viņu nogalēšanu draudētu sods. Vēlāk uzzināju, ka Gatis atrasts miris laupītāju midzenī. Nevienam to nestāstīju, lai nesāpinātu tavu māti, bet tas viņas dzīvei nenāca par labu. Viņa gaidīja Gati, neizgāja pie vīra, lai gan bija daiļa, čakla un rāma. Vēlāk sapratu savu kļūdu, ko drīzāk bija izraisījusi mana muļķība un gļēvulība pret laupītājiem, nevis žēlums pret Līzi.

Tolaik vēl vilkači mežā nemita. Es bieži tālu klaiņoju pa lielo silu savā nodabā, baudīdams meža smaržas, skaņas un ēnaino saules mirgu. Vācu kungam tāda dīka pastaiga piedien. Art tīru­mā viņš nedrīkst, tas būtu pret kungu paražām. Pats es varu domāt, kā gribu, bet manu rīcību stingros rāmjos tur citu kungu bruņinieciskie tikumi, kas daudzviet man liekas nepieņemami.

Kaut vai tā pati uzspiestā slinkošana. Veciem latviešu kun­giem tik aplamu tikumu nebija. Rakstu zinātāji atstājuši liecību, ka pats novada kungs Tālivaldis gan miežus pļāvis, gan miestiņu tecinājis…

Tā es toreiz gāju pa mežu. Dzirdu: kāds pļauj sienu tālu no mājām, pļauj viens pats mežainā upītes līcī. Domāju: tas ir gan uzņēmīgs vīrs. Skatos: jauna, daiļa sieviete. Gaiķu Līze. Ko es varēju viņai palīdzēt? Kārtīgi pļaut neprotu. Sirdī atkal sarosījās vainas sajūta, ka neizglābu viņas Gati, kura vīrišķībai pateicoties, mēs paši palikām dzīvi.

Pēc kāda laika nācu atpakaļ. Gribējās palūkoties, kā viņai veicas. Tāpat klusām, pa gabalu…

Bija tveicīgs dienvidus. Elpu ņēma ciet… Gāju sviedrus slaucī­dams. Pēkšņi dažu soļu attālumā ieraugu Līzi… Aizmigušu dien­dusā. Kailu… Pajautā viņai. Varmācības nebija. Pirmo reizi varbūt viņa noturēja mani par Gati, sauca vārdā. Otrreiz viņa gaidīja mani, zinādama, kas esmu…

Tenis klusēja. Nevar teikt, ka šis atklājums būtu viņu ielīk­smojis. Tātad māte viņu dabūjusi no vācieša, no sveštautieša, kura senči šajā zemē ieradušies ar uguni un zobenu.

Ja taisnība Zanei, tad vācieši līdzi veduši noziedzniekus — perigrīnus, kas, še karodami, izpirkuši savus grēkus. To viņš vēl reizi pārjautāja Zanei, kad Reinis stāstīja par Slukuma kunga izvirtībām.

— Tu esi apbēdināts? — Felsbergs jautāja, manīdams Teņa sadrūvēšanos.

— Vai tev godīgi vecie tēvi? — Tenis pēkšņi, pats sev par iz­brīnu, skarbi jautāja.

— Saprotu, — Felsbergs sacīja. — Zemnieki vācus nīst un ap­smej.

— Agrākos laikos visi ienācēji no cita novada saukti par ne- ļaudīm un staiguļiem. Ne tikai vāci, — Tenis atbildēja. — Pēdējā laikā, kad zemnieki bēg no bargiem kungiem, ļaudis sāk staigu­ļus saprast un pieņemt.

— Dēls, piedod man! — Felsbergs sacīja. — Vai tava stāja un darbi nav labākā liecība, ka neesmu tev devis sliktas asinis? Manos vecajos arīdzan ir latvieši no lielļaužu cilts. Tolaik, kad vēl ļāvuši derēties ar nevācu meitām. Vecajos nav neviena perigrīna.

— Ha! — Tenis iesmējās.

— Kas tur smieklīgs, — Felsbergs jautāja.

— Atcerējos, ko, puika būdams, izrēķināju, lai apturētu ve­cāsmātes lielo lepošanos ar savu dižļaužu cilmi. Sešpadsmitajā paaudzē dižļaužu pēcnācēju sanāca vesels novads. Kā te savus goda zarus sarēķināt?

— Tev, Teni, ir gaiša galva, — teica Felsbergs. — Ceru, ka sa­vus bērnus sūtīsi augstās skolās. Nebūs tālu jābrauc. Tepat Vidze­mes igauņu daļā Tērbatā atvērta universitāte. Zviedrijas karalis uzdevis Johanam Fišeram Vidzemē katrā pagastā ierīkot zem­nieku skolas. Pienāks laiks, kad zemnieki būs tikpat gudri kā muižnieki. Vai tu tā nedomā?

— Par gudrību man grūti spriest, — Tenis šaubījās. — Vai tas bija gudru vīru darbs, ka Zāļu Madi sadedzināja uz sārta? Viņa zināja zāles katrai kaitei, pat mērim.

—-Es aizstāvēju Madi, — Felsbergs atgādināja.

— Es to zinu, — Tenis atbildēja. — Rīgas gudrenieki aiz sa­vas gudrības domāja citādi. Tas mani drusku baida no lielas gud­rības.

— Tev ir gaišs prāts, — Felsbergs vēlreiz uzslavēja savu dēlu, arvien vēl juzdamies viņa priekšā vainīgs. — Vai tu, Vilkaču sila serdē dzīvodams, neesi pamanījis ļaunas vilkača zīmes?

— Purva saliņā uzgājām cilvēka kaulus, — Tenis sacīja. — Nezinu, vai tā ir vilkača zīme. Sievietes reizēm ogodamas pārāk tālu ieklīst mežā. Nomaldās.

— Vai tici, ka cilvēks spēj pārvērsties vilkā?

— Neticu.

— Hm, — Felsbergs domīgi nogrozīja galvu. —Toreiz noķer­tais vīrs Kaulaišu Krišs tomēr tā apgalvoja. Tu taču to gadījumu zini?

— Zinu, — Tenis atbildēja.

— Kā tu izskaidrosi, ka vilki viņu atbrīvoja no soda kam­bara?

— Domāju, ka vilkam var šo to iemācīt, — Tenis sacīja, lai gan pašam, par to domājot, kļuva savādi ap sirdi. Nevarēja taču kungam stāstīt, kā vilks bija uzlēcis arīdzan viņa zirgam uz mu­guras. Cilvēks, kas bija tik dārgi samaksājis par cirvi un citreiz at­nesis spaini ar medus kārēm, droši vien, nevēlējās, lai to stāstītu kungiem.

— Tu domā, ka tie ir vajāti cilvēki, kas sauc vilkus palīgā, lai labāk slēptos, — Felsbergs jautāja.

— Nezinu, — Tenis atbildēja. — Varbūt, ka tā ir.

— Albrehts tā domā. Viņš ir labi mācīts cilvēks, — Felsbergs sacīja. — Muižnieku lielākā daļa tic vilkaču sevišķam spēkam.

— Lai tic, — Tenis attrauca.

— Mani māc bažas par muižnieku kārtas likteni. Kad zviedri lika ievest vaku grāmatas, atklājās, ka daudzi muižnieki neprot ne lasīt, ne rakstīt. Tic visādiem brīnumiem. Tajā pašā laikā zem­niekus uzskata par muļķiem, gandrīz vai par dzīvniekiem.

Tu saproti, ka mani tāpēc māc tavs liktenis. Tajā pašā laikā vēl vairāk bažu rada muižnieku kārtas nākamie laiki. Nupat muižnieki grasās sasaukt Tērbatā vai Rīgā bruņinieku sapulci — landrātu, kur stingri norunāšot, lai bruņinieku un muižnieku kārtai nepienāktu klāt citas kārtas ļaudis no malas.

Hanna, kā redzēji, vēl nav izgājusi pie vīra, Albrehts arī vēl nav precējies. Tā mēs iznīksim. Bērnu sagaidīt un kopt nav viegls darbs. Ja cilvēks lepojas ar bezdarbību, tad no viņa piepūli velti gaidīt. Tāpēc tavs dzīves spēks mani iepriecina. Nezinu, kā tuvināt muižniekus zemniekiem un zemniekus muižniekiem.

Ne Vācijā, ne Zviedrijā tāds kārtu dalījums nepastāv. Agri vai vēlu arīdzan šeit pienāks citādi laiki. Kur tad paliksim mēs — priviliģētā kārta? Ceru, ka iesim kopā ar jums, palīdzēsim jums dabūt brīvību. Ir starp vāciem tādi, kas par to domā un jau kaut ko dara, bet vairākums ir laiski tumsoņi.

To es, Teni, neslēpdams tev pasaku, ne lai tevi kūdītu uz dumpi, bet lai tu saprastu, ka spēks ir tavā pusē. No tevis, kā tu teici, man ir seši mazbērni, bet muižnieku kārtā — neviens.

Ordeņa biedri baidās, ka bez norobežošanās no zemniekiem mēs zaudēsim valodu un līdz ar to saiti ar Vāczemi. Vācieši, kas ieiet zemnieku kārtā, pēc dažām paaudzēm vairs vācu valodu ne­prot. Kā zini, tepat mūsu acu priekšā ir piemērs. Redzi tur tās mājas. Es viņa zemi nepievienoju muižai, ļāvu saimniekot. Nekā. Viņi vairāk skatās uz zemniekiem, lai gan vecais vēl tagad latviski runā vājāk nekā es.

Tā es tev, Teni, izkratu savu sirdi, lai tu zinātu, ka tavs tēvs nav nemaz tik ļauns, kaut ari vācietis, tātad pāridarītājs.

— Kungs… tu man esi darījis tikai labu, — Tenis sacīja.

— Labi, ka tu tā domā. Tad man sirds mierīga. — Felsbergs priecājās. — Aiznes no manis sveicienus mātei. Ceru, ka pēc ga­du simtiem Hannas un Albrehta pēcnācēji ar taviem pēctečiem draudzīgi ies kopā, darīdami latviešu zemi bagātu un stipru. No­tikumi tagad ātri rit. Spānīzeri, englanderi un holanderi brauc apkārt zemeslodei. Drīz tiem pievienosies kuģi no Kurzemes.

Šķiroties Felsbergs sacīja:

— Dievs zin, vai vēl tiksimies. Ģertrūdei nav labi ar veselību. Sarīkosim Hannai kāzas un tad dosimies uz Prūšu zemi, uz Kara- laučiem. Varbūt vēl tālāk — uz Berlīni.