Vilkaču sila līdumnieks

5.Pēc piecpadsmit gadiem

Glotfrīda Felsberga žēlabas par muižkungu izlaidību un ļaunumu, izrādījās pamatotas. Felsberga kā Briņķu mui­žas īpašnieka tiesības apstrīdēja Johans fon den Brinkens — kāds no šīs muižas sen bijušā īpašnieka zariem.

Felsbergs savas īpašuma tiesības nevarēja pierādīt. Viņam bi­ja tikai līgums par muižas renti ar izpirkumu. Lai gan līgumā bija noteikts, ka pēc divdesmit gadu rentēšanas muiža pāriet Gotfrīda Felsberga īpašumā, dokumenta, kas apstiprinātu īpašuma tiesību nodošanu un nostiprināšanu, nebija.

Kara un juku laikos Felsbergi bija kādu laiku muižu atstājuši, tā teikt, Dieva ziņā. To uzraudzīja Repuļu Indriķa tēvs. Nu Brin- kens šīs liecības izmantoja, lai pierādītu, ka Felsbergs nav nekāds Briņķu muižas īpašnieks, ka īstais īpašnieks, kā pierāda pat viņa uzvārda un muižas nosaukuma sakritība, ir viņš — Johans fon den Brinkens.

Ja Brinkens savas īpašuma tiesības nespētu pierādīt, muiža pārietu Zviedrijas valsts īpašumā. Tukšā paliktu gan Felsbergs, gan Brinkens.

Muižnieku saiets nolēma, ka jāizlīgst tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Brinkens kļūs par īpašnieku, bet Felsbergs ar bru­ņinieka godavārdu atstājams par muižas pārvaldnieku, kas Brin- kenam maksā ik gadus simts dālderu nomas maksas. Ar tādu izlēmumu Brinkens un Felsbergs griezās Tērbatas hoftiesā. Brin­kens dabūja īpašuma tiesību apstiprinājumu. Ja neviens nebūtu pierādījis savas īpašuma tiesības, labuma nebūtu nevienam.

Diemžēl izveidojās apstākļi, ka Brinkens varēja savu bruņi­nieka goda vārdu neturēt, jo Gotfrīds Felsbergs aizbrauca uz Vāc- zemi, bet viņa meitu Hannu apprecēja pavecāks kungs Hūns, kas bija pliks kā baznīcas žurka, tikai ar skanīgu muižkunga nosau­kumu.

Saimniekot viņš neprata. Pret zemniekiem izturējās bargi un netaisnīgi.

Pieraduši pie Felsberga lēnprātīgās saimniekošanas, zem­nieki sāka vairīties un spītēties.

Sapratis, ka viņam ar muižas darbiem neveiksies, Hūns savāca palielinātas gada nodevas no zemniekiem, izpārdeva muižas lo­pus un citu labumu un kopā ar Hannu aizbrauca pie tās vecākiem un brāļa uz Vāczemi.

Brinkenam vajadzēja meklēt jaunu muižas pārvaldnieku. Tas nenācās viegli, jo kārtējo reizi Vidzemē iebruka krievi, ieņemdami Daugavpili un Koknesi. Gan muižām, gan zemnieku sētām drau­dēja izlaupīšana. Tādā reizē pārvaldnieka amats bīstams.

Kad krievi atkāpās, par arendatoru pieteicās Dormuižas kun­ga paziņa no Vācijas — Fihtenknābels, par kuru bruņinieku aprindās gāja runas, ka Vācijā fogts viņu meklējot par liela mēroga krāpšanu.

Cik liela tā krāpšana īsti bija un vai vispār bija, neviens tā arī skaidri neprata pateikt, bet Brinkens jutās gluži apmierināts, ka dabūjis par muižas pārvaldnieku vācieti. Kaut gan zviedru valdība atbalstīja latviešus ar skolām un zemes tiesu, par muižu pārvaldītājiem viņa tos nevēlējās redzēt. Ļoti iespējams, ka tādu nostāju ietekmēja muižnieku sapulce un tās galva landmaršals — vācu muižnieks jeb bruņinieks, kas gauži rūpējās par vāciešu tie­sībām, jo vācieši zviedru dēļ jau tā jutās apdraudēti savās tiesībās uz muižām un zemniekiem.

Tā, lūk, Briņķu muižā par arendatoru un rīkotāju kļuva Fih- tenknābels un palika, kamēr Dziļumu Teņa bērni izauga lieli un paši sāka saimniekot. Par šiem līdumniekiem kungi veda atsevišķu vakas grāmatu. Teņa un Sauces vecākā meita Silamīte izgāja par sievu pie Repuļu Indriķa jeb muižas Indriķa dēla Sīmaņa un sāka iebūvieša dzīvi bijušās Lielleimaņu zemes tālākā meža stūrī, kas vēl nebija pievienots muižai.

Vecākais dēls Indriķis viens pats sāka cirst līdumu aiz Pērļ- upītes lielā līkuma Ērkšķu gravas krastā. Neviena meita viņam nebija pa prātam.

Dāvis, kaut arī jaunāks, apņēma par sievu Pauru Anša jau­nāko meitu Karini un sāka līst līdumu Melnās sērgas lauku bie­zoknī.

Gan Indriķim, gan Dāvim Tenis ar kalpiem un jaunākajiem brāļiem palīdzēja izcirst mājas, aizdeva zirgus un piedāvāja citu palīdzību.

Indriķis nekādus lopus neņēma — iegādājās tikai kazu. Viņš bija vismācītākais no Teņa bērniem. Mācījies gan kaimiņmuižas zemnieku skolā, gan vienu gadu Valmieras vācu skolā. Pasaule viņam likās tik plaša un savāda, ka domas par zemnieka darbu galvā vairs īsti neiederējās.

Mācīdams citus bērnus Lutera katķismā un rēķinos, viņš al­laž sadūrās ar jautājumiem, kas kādreiz bija mulsinājuši prātu arī viņa tēvam. Kas tā tāda saule? Vai tā ir taustāma lieta? Vai tā ir gaismu nesēja dievība? Kā tā var dot siltumu no zila gaisa? Kāpēc ūdens zirneklis var skriet pa virsu ūdenim, it kā šķidrums būtu ciets kā dēlis?

Kāpēc latviešu valodā izdots Mārtiņa Lutera mazais kat­ķisms, no kā skolā mācījās bērni, bet nebija grāmatas, kurā būtu izskaidrots, kā no smiltīm izvārīt caurspīdīgu stiklu, kas visām mājām būtu gaužām noderīgs. Georga Menceļa sprediķu grāmata, kaut arī daudz pasaulīgāka un šīs zemes dzīvei tuvāka, arīdzan runāja tikai par Dievu un ļaužu tikumiem.

Indriķis bija saticies ar klaidoni no Vāczemes, kas piestāstīja viņam pilnu galvu ar visādām brīnumu ziņām par pasauli. Par zemēm, kur saule spīdot tieši virs galvas un dzīvojot ļaudis ar melnu ādu, par svešu lielu zemi aiz milzīgas jūras, kura daudzas reizes lielāka par Lielo jūru pie lībiešu krasta.

Klaidonis bija Indriķim iestāstījis, ka dzīves gudrība nav strā­dāt melnās miesās, lai pēc mantas sakrāšanas to pievāktu sveš­zemju iebrucēji, siriķi vai pašu zemes netaisnīgi kungi, bet gan savu vēlmju saskaņošana ar dabu un mirkļa baudīšana ar prāt­nieka domas domāšanu.

Indriķis redzēja, ka šis klaidonis, būdams tukšinieks, visur jutās labi. Dzīves prieku viņam deva nesteidzīga un dīka vaļoša- nās, pārdomas par pasaules sarežģītajām lietām.

— Tu tāds pats kā Miks, — Sauce mēdza teikt, kad Indriķis, domās nogrimis, raudzījās tālumā. — Sapņo par princesēm, bet uz zemnieku meitām neskaties. Ka nepaliec vecpuišos.

Arī Indriķa izvēlētā mājas vieta ne Saucei, ne Tenim nešķita pareiza — Pērļupītes augstā krastā. Te Pērļupīte, kas ietecēja Li- veņa purvā, mezdama līkumu, visvairāk pietuvojās bebru aiz­sprostotās lielās upes līkumam.

Ja Indriķis pareizi izprata ļaužu nostāstus, te kaut kur atradās Melnā auna perējums jeb Velna parādīšanās vieta.

Indriķa vientulīgo aiziešanu mežā vecāki ne visai atbalstīja. Palīdzēja uzcelt tikai istabu un kūtiņu. Tā arī pateica:

— Dabūsi sievu, tad vairāk palīdzēsim.

Nopietnais Dāvis pētīja vecākā brāļa mājvietu un sprieda:

— Kā ar vezumiem tiksi gravai pāri? Visi tīrumi būs uz otru pusi, māja vienā zemes stūri.

— Toties meitas priecāsies. Lejā tecēs mazgāties, kalnā tecēs pušķoties. Kā dziesmā dzied, — Indriķis paskaidroja.

— Re, — Sauce brīnījās. — Mūsdienās, kad visi tikai par vēde­ru un mantu domā, viņš runā par daiļumu.

Lajkam jau Indriķa dzīvei bija sava pievilcība, jo pie viņa lab­prāt viesojās mazās māsiņas, kuru bija pavisam trīs: Zane, Ilze un Zinta. Netālu no mājām grava bija šaura. Lai māsām būtu vieglāk tikt no krasta uz krastu, Indriķis pāri gravai bija nolaidis divas krasta egles, kas izrādījās tik lielas, ka sniedzās gandrīz no viena krasta līdz otram. Tā bija varena laipa. Indriķis liekos zarus no­cirta. Tos, kas noderēja par roku atbalstu gājējam, papildināja vēl ar kārtiņām, lai ejot pie tām varētu turēties. Kaut gan viņš divās vietās baļķus no apakšas atbalstīja ar kokiem, laipas sava pārliekā garuma dēļ šūpojās. Turklāt māsām aiz nerātnības allaž izdevās tās tīši sašūpot. Brālis tādu prieku nespēja viņām liegt.

Ar laipām ņemoties, Indriķim modās doma šinī vietā vēlāk, kad otrā pusē būs tīrums, uzbūvēt īstu augstu un lielu tiltu, kam pāri varētu braukt arī ar sera un siena vezumiem.

Klēti Indriķis cirta viens pats, katru spāres galu izveidodams kā zalkša galvu.

— Tie būs mani naudas pūķi, — viņš teica. Nebija tā, ka In­driķis nedomātu par dzīves lietām. Viņš ar savu sūdzību Vidze­mes ģenerālgubernatoram bija panācis, ka Briņķu muižas pār­valdnieks vairs nejaucās meža ļaužu dzīvē. Līdumnieki pēc tais­nības skaitījās valsts lēņa zemnieki, kas nevienam nepiederēja līdz brīdim, kad tiktu nodibināta jauna vaka un ievestas īstas jau­nas vaku grāmatas. Briņķu muižas arendators Fihtenknābels tādu lieku pienākumu nevēlējās uzņemties, jo pats neprata ne rakstīt, ne rēķināt. Savukārt zviedriem trūka ierēdņu, kas noņemtos ar tāda meža stūra zemniekiem. Tādam ierēdnim būtu jāmaksā laba alga, lai tas nesāktu blēdīties un zagt.

Trīs gadus Indriķis mežā dzīvoja viens pats. Izcirta nelielu riju ar piedarbu. Tur viņš spāru galus iztēsa par auna galvām ar visiem ragiem. Ja kāds jautāja, kāpēc viņš tādiem niekiem lieki laiku un darbu šķiež, Indriķis atbildēja vienādi:

— Lai zin, ka te ir Vilkaču sils, tuvumā Pūķa rakums un Melnā auna tupeklis.

Vairāk lopu viņš neturēja kā baltu kazu un desmit vistas. Lai palielajā kūtiņā kaza ziemā nenosaltu, viņš tai un vistām vienā kūts galā iekārtoja atsevišķu būceni.

Zirgu lauku apstrādei Indriķis aizlienēja no Dziļumiem, par ko, protams, pienācīgo dienu skaitu atstrādāja.

— Tu, dēls, laikam esi nelaimīgs? — reiz iejautājās Sauce, kurai Indriķa dzīvesveids nomāca sirdi. — Ņem sievu un sāc dzī­vot. Vai patiešām neviena meita nav pa prātam? Varbūt, skolā ie­dams, esi kādā ieskatījies tik cieši, ka citu vairs nevari tuvumā paciest? Izmet tādas blēņas no galvas, citādi visu mūžu samaitāsi. Sievišķis paliek sievišķis, tāpat divas kājas un gari mati.

Uz to Indriķis rāmi pasmaidīja un teica:

— Man vecāmāte izstāstīja, kā tu un tēvs viens otra dēl gan­drīz nonīkuši.

— Vai tev tāpēc jānīkst? — Sauce jautāja.

— Man nav nevienas, — Indriķis atteica. — Nav pienācis laiks.

— Ak, Dievs! Paliksi vēl vecpuišos! Kauns pa visu pagastu! Būs reiz viena pie tevis jāatved… un viss. Ārā no mājas tak ne- dzīsi.

— Nedzīšu. Uzcelšu sev pirtiņu tur tālāk upītes līkumā, ja jau mājā dzīvošanas nebūs.

— Nezinu, ko ar tevi darīt, — Sauce bēdājās.

— Nekā nedari, — Indriķis atbildēja. — Esi kā vienmēr mie­rīga un rāma. Klusa kā mežs, no kura es smeļu mieru un dai­ļumu.

Lai gan Indriķis dzīvoja meža mēmumā, viņš mežā nemedīja. Lasīja ogas, sēnes, riekstus. Mazās māsas pie viņa bieži ciemojās: atnesa viņam kaut ko cienastam, pārnesa Dziļumos kaltētas be­kas, ogas, kaltētus sūrābolus un dažu labu upītes gliemežos at­rastu krāsainu pērli.

Toties jaunākie brāļi — dvīņi — Kārlis un Gusts mīlēja medīt ar pašu meistarotiem ieročiem. Līdz šim gan bija nošāvuši tikai vienu meža pīli, bet izklaiņojušies pa mežu krustām šķērsām.

Reiz, satikuši mežā Indriķi, sāka viņu iztaujāt par Egļu kalnu.

— Vecā Zane teica, ka tur vecos laikos stāvējusi latviešu kun­gu pils, — minēja Gusts.

— Varbūt sēdēja, — Kārlis zobgalīgi papildināja.

— Muļķis! — Gusts apsauca Kārli.

— Fihtenknābels! — atbildēja Kārlis.

— Miers! — uzsauca Indriķis.

Dvīņi labprāt gāja kopā, bet vienmēr ķīvējās, katrs gribēja izlikties gudrāks un veiklāks. Arī nošautā pīle bija radījusi tikai ķildas. Gusts bija nošāvis, par ko Kārlim skauda, tāpēc viņš palai­da ziņu, ka pīle sēdējusi ligzdā uz olām.

— Kaut kur viņiem pils bija jāceļ, — Gusts neatkāpās no do­mas. — Kāpēc lai nebūtu būvējuši šeit?

— Vai es ko citu saku! — Kārlis īgņojās.

— Kurš no jums zin, kāpēc latvieši karu zaudēja? — Indriķis jautāja.

Dvīņi saausījās.

— Nebija labu stopu, — Gusts teica un pacilāja savu ieroci.

— Kā tu, Kārli, domā? — Indriķis pievērsās otram brālim.

— Viņi savā starpā ķīvējās, — Gusts minēja citu.

— Taisnība! —Indriķis uzslavēja. — Viens otru apkaroja, tā­pat kā jūs patlaban darāt.

— Ja būs briesmas, mēs iesim kopā, — iebilda Kārlis.

— Tas ir par maz. Arīdzan par vēlu. Draugiem jābūt katrā dar­bā, tad spēki milzt.

Brāļi sabāza galvas kopā un sačukstējās.

— Vai kurši arīdzan ir latvieši? — Gusts jautāja.

— Latvieši, — Indriķis piekrita.

— Mēs iesim pie viņiem, — Kārlis paziņoja.

Nu bija laiks brīnēties Indriķim.

Sen jau klīda runas, ka Kurzemē sākušies lieli darbi, ka kur­zemnieku kuģi braucot tālās jūrās. Pārveduši uz Kurzemi arī kādu mori — galīgi melnu cilvēku ar biezām lūpām. Ja tādam pie pieres pieliktu ragus —nu dzīvs velns! Tomēr esot mierīgs un lab­sirdīgs, kuģi saucot par "lumbu" un suņus par "kam-kam".

Kurzemes hercogs Jēkabs runājot skaidri latviski un liekot latviešiem mācīties visādus amatus, arī tādus, kādus Rīgas kungi latviešiem strādāt neļaujot. Dzelzs cepļos tiekot kaldināti zobeni, bises un pat dižgabali, kas šaujot ar podu smagām lodēm.

Indriķis pats bija saviem brāļiem un kaimiņbērniem ne tikai rakstīt un rēķināt mācījis, bet arīdzan stāstījis par Kurzemi un citām pasaules lietām.

— Tikai nesaki nevienam, — Gusts piekodināja.

— Neizpļāpājat vien paši, — Indriķis pamācīja.

Tā viņi izšķīrās. Devās katrs uz savām mājām. Indriķis nolū­kojās pakaļ delveriem, kas izauguši par spēka vīriem. Raugot tos, viņam bija gaiši ap sirdi. Ja mātei taisnība, tad taisni tādus vecā Zane bija vēlējusies redzēt nākamos leimaņus — nākamo lielo lai­ku gatavotājus. Kurzemes hercogu Jēkabu viņi uzlūkoja gandrīz kā Dievu. Indriķis zināja, ka tur nebūt ne visiem veicas labi.

Puiši aizgāja klusā solī kā vilki. Indriķim uz brīdi modās skau­dība, ka viņš nav tik izlēmīgs un skaidrs. Viņš zināja pārlieku daudz, lai spētu tik strauji lemt par rīcību. Ne Indriķis, ne dvīņi nezināja, ka šī ir viņu pēdējā tikšanās visiem kopā.

Indriķis gāja zem sirmām eglēm, meža rāmuma aijāts, klusi svilpodams dziesmiņu par daiļu meitu, kas izaugusi, puišiem neredzot. Šur tur starp eglēm stāvēja milzenīgas apses, kuru la­pas sīki drebēja lēnā vēja vēsmā. Cēli savus zarus pleta vientuļš liels ozols, kas kādreiz, acīmredzot, izdaiļojis un sargājis bajāra tīrumus. Pēc lieluma spriežot, tas stāvēja kopš brīvļaužu laikiem un, kas zin, stāvēs vēl līdz pat nākamajiem brīvības laikiem, jo ozols, kā vecāmāte zināja stāstīt, spējīgs pārdzīvot piecdesmit ļaužu paaudzes. Indriķim gribējās savu mūžu pavadīt tāda mil­zeņa tuvumā. Savādi, ka viņa mazbērni un mazmazbērni to skatīs tādu pašu lielu un zaļoksnu.

Nolaidis acis no ozola zaru žuburiem, Indriķis alkšņu audzes malā pamanīja jaunu sievieti zaļos lindrakos…

Dažas dienas vēlāk Zinta un Ilze, kā pieradušas, rīta pusē devās lasīt ogas un pie reizes apciemot Indriķi. Viņas drīz vien atgriezās satrauktas.

— Indriķis ir pazudis. Kaziņai tesmenis vai plisa pušu, — Zinta pavēstīja. — Re, durvīs iespraudis skaidu ar vārdiem: "Es aizeju." Uz kurieni, to nav rakstījis.

— Nu ko? Pieaudzis cilvēks, — Tenis rāmi sacīja, lai gan sirdī viesās nelabas domas. Klusi aiziet, atstājot kazu un vistas Dieva ziņā, nebija prāta darbs. Labi vismaz, ka Dāvja sieva Dace jau auklēja viņam pirmo mazdēlu. Mājās mita deviņpadsmitga­dīgie dvīņi, vienpadsmitgadlgais Mārcis un piecgadīgais pastarītis Jēkabs, kuram vārdu Indriķis bija ieteicis par godu Kurzemes her­cogam Jēkabam. Par pastarīti vienīgo nebija ko raizēties — tam liktenis izlemts — palikt par saimnieku Dziļumos.

Pēc trīs dienu gaidīšanas dvīņi kopā ar māsām atveda uz Dziļūdeņiem Indriķa kazu un vistas. Zinta skumji sacīja:

— Viņa nav. Laikam vairs nebūs.

Tad arī tēvs un māte kļuva nemierīgi. Tenis noprasīja dvīņiem:

— Jūs pēdējie tikāties. Ko viņš teica?

— Viņš neko neteica. Kad mēs pasacījām par Kurzemi, viņš tikai skatījās uz mums ar stīvām acīm, — Gusts paskaidroja.

— Varbūt viņš bija savārdzis? — tēvs minēja.

— Neizskatījās, — Gusts apšaubīja. — Viņš bieži ir tāds do­mīgs.

Viņi kopīgi izmeklējās Indriķa pēdas tuvākā apkārtnē, bet ne Indriķi, ne kādas atstātas zīmes neievēroja.

Tenim uz mirkli iešāvās prātā doma, ka pazušana varētu būt saistīta ar teiksmainajiem meža iemītniekiem, kurus sauca par vil­kačiem, bet viņš to ātri izmeta no galvas.

Šā vai tā prātīgāk bija gaidīt. Ja Indriķis dzīvs, viņš atradīsies. Ja miris, tad vilkaču meklēšana nepalīdzēs. Sievietes kauli un

drēbju atliekas Dziļūdeņa salā un galvaskausi un citi cilvēku kauli Egļu kalna nogāzē, kur purvs pārgāja gravas šaurumā, bija pietiekoši biedinoši, lai tālāk neietu.

Nācās vien domāt, ka Indriķis, jaunāko brāļu ietekmēts, pa klusam aizgājis uz Kurzemi. Tur, protams, pavērās lielākas iespējas kļūt par labi atalgotu meistaru vai par vācu kungu, bet kopumā dzīve Kurzemē, kā stāstīja dažs labs pārbēdzējs no tu­rienes, bija ļaunāka nekā šeit, kungi bargāki, latvieti turēja par beztiesisku vergu.

Tenis un Sauce dzīrās dēlu nosodīt, ka viņš, neko nesakot, tik viegli atstājis dzimto pusi. Īstenībā bija citādi. Indriķis nevēlējās atstāt dzimto novadu. Viņš bija kritis vilkaču gūstā.