Vilkaču sila līdumnieks

14.Cīņa ar purva briesmoni

Miks bija izvēlējies pareizo paņēmienu. Zvērs, manī­dams cilvēku aiziešanu, brīdi nogaidīja, bet tad droši sāka darboties. Nočabēja otrā krasta krūmi, ar vieglu plukšķi kāds ielaidās ūdenī un peldēja šurp. Virs ūdens slīdēja brūna ne­liela galva ar baltiem sāņzobiem.

"Nu milzīga žurka, nekas cits," Miks nodomāja. "Jāsit par beig­tu, lai neposta mežu un nebaida cilvēkus." Pa to laiku peldošais nezvērs pietuvojās krastam.

Miks sastinga gaidās. Viņš tupēja vienas alas malā tajā vietā, kur trūdu zemes virskārta bija iebrukuši, atklādama alu skatam. Diemžēl lielā žurka nelīda šajā alā, bet pazuda zem ūdens. Alu te bija daudz, no vienas vietas. Ne jau velti egles izgāzušās. Cerības, ka zvērs parādīsies tieši Mika tuvumā, gaužām mazas. Tomēr cits nekas neatlika kā gaidīt. Miks zināja veco mednieku paņēmie­nu— medījums jāpieradina pie sava tuvuma.

Viņš sēdēja un domāja garu domu. Diezin kad viņam tāpat kā Tenim būs sava sieviņa, kas gaidīs mazulīti. Pirms tam jānotiek tam lielajam brīnumam, ka divi cilvēki izdara to pašu… Salduma pilno, kā dziesmā teikts, sava kumeliņa peldināšanu viņas eze­riņā.

Citam tas padevās viegli. Kā Tenim. Nolūko meitu jau no pus­audzes gadiem un tad apņem par sievu. Nekādu moku. Miks alka pēc ezeriņa, bet neviena meita, ko varētu precēt, nebija padomā. Katrai kāda vaina. Viena nevīžīga, staigā ar netīru priekšautu. Vai tad "vāverīte", kā citi puiši teica, zem tāda priekšauta tīrāka? Otra tumulīga. Darbu darot, neveikla. Kāja vai roka vienmēr kaut kur aizķeras. Cita visādi laba, bet deguns garš kā vārnas knābis un pati tieva kā šķeista. Vēl kāda par resnu.

Trīne jau bija ievērojusi Mika izvēlību, tālab kādu reizi viņu nosauca par princi, kas gaida pelnrušķīti — varen daiļu un ar visiem goda un tikuma ieradumiem.

Mikam bija pētnieka prāts, kas visu centās iepriekš izdomāt. Kā tas būs? Kāda tā būs? Kāpēc daža meita atstāja viņu gluži vienal­dzīgu? Cita it kā vilināja un reizē atbaidīja ar kaut ko bīstamu.

Cita izturējās pārlieku lepni, centās puisi izsmiet. Tā, kas bija aicinoša un kairināja puiša prātu, kā ļaudis runāja, jau bija ar ci­tiem puišiem izvārtījusies pa siena šķūņiem. Viņš ar tādu ne­varēja sākt, tā būtu sevis apgānīšana. Grūta lieta tā precība.

Pagastā bija viens vecpuisis, kurš, laikam tāpat kā Miks, ne­mācēja sev atrast pienācīgu meitu. Par viņu ļaudis smīkņāja. Miks nevēlējās palikt bez pēcnācējiem vai tapt cilvēkiem par apsmieklu. Joki par vecpuišiem reizēm bija aumaļ nežēlīgi. Tie, kas baudīja sievietes glāstus, ar to jutās daudz pārāki par viņu — nezinātāju.

Tā patiesi bija taisnība. Visa ļaužu dzimta cauri paaudzēm turējās kā uz stipras auklas uzvērta, tāpēc Dieviņš devis tik kairu prieku mūžu koka stumbram. Vecpuišiem tas palika nebaudīts. Vai vēl bēdīgāk — tie to baudīja ar savu cisu maisu, kā dziesmā teikts, apgānīja sevi, grēkoja pret Likteņlēmēja gribu.

Novakara saule apspīdēja dūņeklīgo ezeriņu. Gaisos klaiņoja meža smaržas, no tāluma atplūda bērzu zaru un lapu smārds. Miks aizvēra acis un centās atcerēties, kur un kad tādu smārdu ostījis. Tas saistījās ar to pašu kairo domu par sievieti.

Jā, viņš atcerējās. Un atcerēdamies nosarka.

Tas bija vakar — pirts dienā. Pirti viņi kūra pusdienlaikā, ne vakarā, lai tās iemītniekiem naktī nebūtu par karstu. Sievietes bija nomazgājušās un nāca ārā. Arī Līze. Nāca pa celiņu pretī uz zaru būdu vienā kreklā, basām kājām un rokām, piesārtusi un svaiga. Miku pārņēma mulsums. Viņš neviļus apstājās un ar pa­tiku noraudzījās sievietē. Nezin par ko piepeši sakautrējās.

Līzei Miks arvien bija mīļš un tuvs kā dēla draugs un saim- niekdēls, kam viņa mātes ietekmē jutās tuvāka nekā kalpiem. Pašai nezinot, kāpēc, viņa šajā mirklī kļuva mulsi stāvoša. Mika žēl. Varbūt puiša dziļās nopietnības un vientulības dēļ.

Sieviete saņēma plaukstās puiša galvu, paberzēja viņa au­sis ar bērza zaru smaržās mērcētām rokām, jautri pasmaidīja un teica:

— Ej, mīļpuisīt, mazgāties!

Cik tas bija savādi! Neizprotami. Neskaidri un neko nepa­sākoši. Bet pēc tam, naktī guļot ar Līzi divatā zaru būdā, likās citādi. Miegs kļuva trauslāks, prātu māca kauns par savām ie­domām…

Kas tās bija par iedomām? Vai maz pat domās drīkstēja to atļauties? Domas jau arī nebija drošas. Līze bija viņa jaunākā drauga māte, savāda tvīkuma pilna sieviete ar tvirtiem locekļiem, tīkamu vaigu, maiga un klusa. Viņas balss vienādi skanēja klusi sidrabaini kā aicinošs zvaniņš…

Pēkšņi Miks atrāvās no mocošajām domām, jo izdzirda klu­sus, čabošus soļus un uzmanīgu urķēšanos sev aiz muguras. Roka stingrāk satvēra īsās krūmu izkapts kātu.

Tā bija gaidītā lielā žurka ar pieckārt lielākiem zobiem par suņa ilkņiem. Kā apgriezties, lai zvēru neaiztramdītu? Un ja nu tas metas virsū no muguras?

Domās nogrimis viņš jutās gluži kā miega pārņemts. Nu pēkšņi iztraucēts un nobijies. Ausīs vēl skanēja Zanes vārdi: "Pats nelabais! Pats Vilkačs!"

Ja nu pēkšņi lielā žurka būs pārvērtusies vilkā vai cilvēkā?

Miks lēni, lēni grieza galvu, ka pati modrākā acs nepamanītu kustību.

Jā, tas bija gaidītais, tikai daudz lielāks nekā pēc galvas lielu­ma varēja spriest. Šoreiz galva nebija redzama, tā bija noliekta. Toties rumpis trīs suņu resnumā.

Miks uzmanīgi pieslējās kājās un paspēra vienu soli, kad otrā krastā atskanēja brīdinošs pīkstiens, zvēra galva aši pašāvās uz augšu. Tūlīt sekoja viņa straujš lēciens ūdenī.

Arī Miks paguva lēkt un vēzēt ar raukni. Ierocis iecirtās zvēra sānos, kad tam priekšgals jau bija ūdenī. Plakanā plikā aste ar ne­gantu spēku sitās pret dūnekļa malu, ka dubļi vien pašķīda pa gaisu, pieķepēdami Mikam acis.

Zvērs rāvās uz priekšu kā jau nelabais. Puisis tomēr neatlai­da raukņa kātu, tāpēc tika ierauts dūneklē nelabajam līdzi zem ūdens. Uz mirkli pazibēja doma, ka tas ir pats ezera velns, kas ievilks viņu savā miteklī. Varētu jau palaist raukņa kātu, bet tad darbarīks pagalam.

Aizvēris acis un sakniebis lūpas, Miks turējās pretī mēmajai ūdens raganai, kura, kā zināms, atņem slīcējam saprašanu, pēc tam dzīvību. Pēc brītiņa vilkšana dziļumā tapa vārgāka, līdz apstājās pavisam. Miks nebija liels peldētājs, bet airēties pra­ta. Viņš ar kreiso roku ķepurojās uz augšu, labajā joprojām tu­rēdams raukņa kātu. No ūdens šļaksta un gaisa trūkuma ausis džinkstēja.

Miks uz mirkli atvēra acis. Ūdens izskatījās dzeltens kā alus. Pa vidām peldēja dūņu plēksnītes. Beidzot puiša galva iznāca no dūņainās žļurgas.

Ari zvērs acīmredzot bija nolēmis labāk nākt saules gaismā nekā kulties pa dūņām. Viņa galva gan joprojām nebija redzama, tikai brūnie garie sari uz platās muguras.

Miks pakustināja raukni. Par atbildi atkal nomutuļoja ūdens no zvēra platās astes vēziena, un rauknis tikko neizslīdēja no rokas.

Pretējā krastā gluži kā cilvēks, divās kājās pacēlies, tupēja otrs zvērs, lūkodamies šurp, un pa reizei kaut ko kliedza.

Mikam viss notiekošais šķita kā ļauns murgs. Saelpojies svai­ga gaisa un izšņaukājis no deguna tur sarauto ūdeni, viņš sāka justies drošāk.

Savainotais zvērs arīdzan izbāza galvu no ūdens un elpoja, bet gaužām vārgi, tāpēc Miks vēlreiz parāva raukni. Galva iegri­ma ūdenī, bet aste vairs nevēzēja.

Miks nesaprata, ko iesākt. Pie katras kustības ledus aukstais ūdens ieplūda zem drēbēm un saldēja locekļus. Noturēties virs ūdens kļuva aizvien grūtāk.

Lāmas purva krasts bija tuvāk, bet arīdzan mežmalas krasts nebija tālu — apiņu kārtiņas garumā. Miks airējās turp. Sadurtais zvērs reizēm pretojās, brīžiem brīvi ļāvās vilkšanai. Aizpeldējis dūnekļa malā, Miks lūkoja ar kājām sataustīt lāmai dibenu. Diem­žēl stingra pamata nebija, tikai mīksta dūņa kā biezputra jaucās ap pastalām.

Pie stiebriem un egļu sakņu galiem turēdamies, Miks kār­pījās gar malu, meklēdams kājām pamatu līdz pēkšņi medī­jums atdzīvojās un lūkoja iesprukt vienā no zemūdens alām. Miks atkal dabūja krietni papūlēties līdz izvilka zvēru atpakaļ brīvā ūdenī.

Roku pirksti no aukstuma kļuva arvien tuimāki. Modās bažas, ka ilgi nevarēs noturēt raukņa kātu, tāpēc viņš sabruci­nāja kādas lielās alas ieeju, iebrida spraugā un izkūņojās no ūdens.

Diemžēl medījumu izcelt neizdevās. Nagi un pleznainā aste pretojās. Purva krastā joprojām uz divām kājām stāvēja otrs zvērs un šad tad iekliedzās. Beidzot tas metās ūdenī un peldēja šurp.

Miks vilka raukni, bet ne ar visu spēku. Baidījās nolauzt kātu. Ieraudzījis veselo garzobi peldot šurp, sabijās, ka tas var viņam uzbrukt, tāpēc stingri saķēra pusbeigto zvēru aiz glumās astes ar kreiso roku un izcēla to sausumā.

Bija arī pēdējais laiks. Otrs bebris izlīda no alas turpat viņa tiešā tuvumā, piecēlās pakaļkājās un iesvilpās kā laupītājs. Miks pastūma beigto zvēru dzīvajam tuvāk, lēni izvilka no savainotā sāna ieroci un metās virsū draudīgajam svilpotājam. Diemžēl ne­veiksmīgi. Zvērs pratās ātri pazust alā.

Kad Miks slapjš, nosalis un nomocījies pārradās mājās, saule jau rietēja. Zane, kā parasti, pirts lielajā podā vārīja vakariņām putraimu putru ar aitas gaļas drupaču. Beigās putru atveldzēja ar dažām piejauktām vistas olām.

— Te tavs nelabais, — Miks teica, nomezdams pirtspriekšas skujās medījumu. — Liela žurka ar plakanu asti, nevis pazemes nelabais.

— Bebris, — Zane sacīja pavisam mierīgi. — Tā jau es do­māju.

— Tu teici, ka dūnekļa nelabais, — Miks aizrādīja.

— Vai tad viss jāsaka, ko domā? — Zane attrauca un viltīgi pasmaidīja. — Šā vai tā. Varonis tu esi. Bebru givt nav viegli. Tas būs vai četri podi* smags makans. Nu tik jāķeras pie dīrāšanas. Bebra gaļa ir gauži laba.

Ja jau vecā Zane tā teica, kas cits atlika kā iet pēc naža un dīrāt, lai gan viņš bija noguris kā suns un mitrās drēbes pat pēc grūtā nākuma neļāva kaulos atgriezties siltumam. Dīrāt lopus Miks prata labi, kā jau katrs kārtīgs zemnieka dēls, bet šoreiz neveicās. Divās vietās pārgriezās āda. Labi, ka ne akotā, bet pie pleznām. Beigās kļuva tik grūti, ka viņš notupās skujās un atpūtās. Tajā brīdī pienāca Līze, brīdi klusēdama vēroja gan Miku, gan pusdīrāto zvēru, tad teica:

— Tev drēbes slapjas. Tu drebi.

Viņas vēsā roka pieskārās Mika karstajai pierei.

— Tu iekriti ūdenī? — Līze jautāja.

— Tik tikko izkūlos, — Miks atzinās.

— Tev jāpārģērbjas sausās drēbēs, — Līze rīkoja. — Paņemšu Teņa goda kārtu. Nāc pirtī, tur siltāks.

Miks pārģērbās, bet drebulis nerimās.

Pārnāca Tenis un Sauce. Iekūra ārpusē ugunskuru un tā gais­mā pabeidza bebra dīrāšanu un ķidāšanu. Zane, protams, neiz­tika bez rīkošanas.

Pods — apmēram 8 kg.

— Dziedzeri [1] nesamaitājiet! — viņa sacīja. — Tam ir liel­kungu smārds. To atdodiet man. Gaļu ieliekait sālsūdenī kopā ar svētiņiem**.

Labi tomēr, ka viens vecāks cilvēks zināja, kā un ko darīt.

— Te būs divdesmit mārciņas labas gaļas, — Zane atzina. — Par tādu medījumu Miks jāgodā.

— Godāsim par Princi Velna uzvarētāju, — teica Tenis.

— Ne tā, — Zane nepiekrita. — Tā būs skaudība.

— Tev nekas nav pa prātam, — Tenis kaitināja vecomāti.

— Nē, dēls, — Zane atbildēja. — Man pa prātam viss, kas labs.

Miks iznāca no pirts ar savām vecajām drānām uz rokas un devās uz skuju būdu.

— Meit, — Zane teica Līzei. — Ej pakaļ, pieskati, ka nesa- vārgst.

Būdā Miks dzīrās vilkt nost Teņa jaunās drēbes, bet Līze pre­tojās.

— Nemēģini vilkt mugurā slapjās drānas, — Zanes iedroši­nāta, Līze uzstāja. — Lien ar Teņa drēbēm zem kažoka.

— Nevaru, — Miks purināja galvu. — Sacūkošu.

Līze izņēma no tīnes savu kreklu, apšūtu ar villaini.

— Se, velc manu naktsvalku.

Miks stāvēja un drebinājās.

Līze iemeta pavarda oglēs zarus, lai būtu siltāks.

— Nu, velcies, nestāvi, — viņa lūdza.

— Ne-e-va-a-ru, — Miks runāja, zobus klabinādams.

— Tu no manis kaunies?

Miks klusēja.

— No manis tev nav jākaunas nekādi, — Līze sacīja un vil­ka nost Teņa svārkus. Pēc tam palīdzēja novilkt bikses. Drudzis puisi tā kratīja, ka viņa kustības vairs nebija sakarīgas. Acis pil­nas izbaiļu. Mirkli pavīdēja puiša jaunais tvirtais augums, tad jau Līze pārmeta viņam pār galvu savu lina kreklu ar villaines pārvalku, kas uz roves bija sasilis gluži karsts.

Velkot viņu augumi uz mirkli saskārās, un Līze juta, cik puisis briesmīgi dreb. Tāpēc viņa apņēma puisi rokām un pieplacināja viņa augumam sakarsušo kreklu.

Diemžēl no tā drebuļi kļuva vēl lielāki.

— Lien ātri zem kažoka! — Līze skubināja.

Miks paklausīja. Drudzis viņu tā raustīja, ka kažoksega puri­nājās.

Līze uzgūlās uz segas malas un apbakstīja ar roku no otras puses.

Drebuļi drusku norima.

"Ak, Dievs!" viņa domāja. "Ja šis jaunais puisis nomirs, es visu mūžu jutīšos vainīga, ka ņēmu viņu mežā līdzi."

— Es atnesīšu krūzi karstas putras, ko nostrebties, — viņa sacīja.

— Negribu, — Miks aši izgrūda.

— Uzviršu deviņvīra tēju? — Līze minēja.

— Ne, ne! — skanēja atbilde.

Viņa brīdi klusēja. Klausījās puiša saraustītos elpas vilcie­nos.

— Varbūt gribi karstu alu?

Miks neatbildēja.

— Tev netīk, ka es te guļu? — Līze jautāja.

— Tīk, — skanēja atbilde.

Līze gulēja, līdz pašai kļuva vēsi.

— Atnesīšu tev siltu alu, — viņa teica un cēlās.

— Atnes, — Miks piekrita.

Līze apspriedās ar māti.

— Karsts alus var līdzēt, — Zane piekrita. — Ja nelīdz, ej pate klāt, sasildi. Itādās reizēs nekas nav labāks par suņa vai otra cilvēka karstumu.

Kad Līze atgriezās, Miks bija piemidzis, bet līdzko viņa dzīrās ielīst savās cisās, čaboņa puisi pamodināja. Viņš tā satrūkās, ka palēcās pussēdus.

— Guli, princīt, — Līze maigi sacīja.

— Hai! — puisis smagi nopūtās. Pēc brīža skumji sacīja: — Arīdzan tu mani apsmej.

— Mikiņ, mīļais, es to nopietni, ne smieklam, — Līze maigi lūdzās. Pēc brīža piebilda: —Ja man tāds puisis kā tu būtu bijis jaunībā…

Miks klusēja.

— Es atnesu siltu alu, — Līze atgādināja. — Dzersi?

Miks pagriezās, paslējās uz elkoņa. Dzēra lieliem malkiem. Tad sniedza kausu Līzei.

— Tev arīdzan jādzer.

Līze dzēra. Viņai likās, ka ikviens viņas izdzertais malks nāk arī Mikam par labu. Viņi dzēra pārmaiņus, kamēr lielais kauss nāca tukšs.

— Vai taisnība, ka tavi vecie bijuši novada kunigi? — Miks jautāja.

— Tā mana māte stāsta, — Līze atbildēja.

Tad viņa iemeta malku rovī un ielīda savā guļvietā zem ka- žoksegas. Naktis joprojām turējās aukstas. Vēl jau mežā šur tur balinājās sniegs. Tikko viņa taisījās iemigt, Miks dzīrās celties augšā.

— Kur tu? — Līze satraucās.

— Jāiet, — Miks ņurdēja.

— Kur?

Puisis neatbildēja.

— Pagaidi! Neaukstinies! — Līze lūdza. — Pagriezies turpat pret sienu. Tāpat guļot iztecini. Viņā pusē ir tecīte, tur viss aiz­ies.

— Man kauns! — Miks izmocīja.

— Nomet kaunu! — Līze uzstāja. — Ne vienmēr kauns ir vietā.

— Hai! —- puisis smagi nopūtās un cēlās augšā.

"Velna tiepeklis!" Līze nikni nodomāja. "Mokās tāpat kā Te­nis mocījās Sauces dēļ, un Sauce mocījās dēļ Teņa."

Kad Miks atgriezās, Līze dzirdēja viņa zobu klaboņu jau pie ieejas. Viņa atminēja mātes pamācību sildīt ar savu miesu, bet arī viņai agrāk nebijis mulsums pret puisi neļāva to tūlīt piedāvāt.

— Mik, es uzmetīšu uguni, — viņa sacīja.

— N-ne, nne! — Miks drebinājās.

— Kā tu sasildīsies?

— N-ne, nene-zinu, — skanēja atbilde.

— Iet tevi sasildīt? — beidzot viņa piespieda sevi jautāt.

Miks neatbildēja.

— Vai iet?

— J-jāā.

Līze nesaprata, kāpēc tas tik grūti. Sirds tik satraukti sita, it kā taisītos pa muti kāpt ārā. Nebija taču nekas. Viņa sasildīs ar savu miesu sava dēla draugu, jaunu, savārgušu puisi veca sieva veselos ar sildīšanu.

Līze apņēmīgi pacēla kažoksegu un ierosījās blakām slim­niekam. Galvā vēl bija alus radītais vieglums, tāpēc viņai gribējās smieties.

— Nu mēs gulēsim kā vīrs un sieva Teņa un Sauces vietā, — viņa jautri pavēstīja. — Esi mierīgs, puisīt, viss būs labi, tu tiksi spirgts un vesels, dabūsi jauku sieviņu, kas ļaus tavu kumeliņu savā ezeriņā peldināt… Viss tev vēl priekšā. Tikai jāizveseļojas… Tāpēc guli mierīgi. Es tevi sasildīšu.

Drudzis diemžēl nemazinājās. Vēl pieņēmās spēkā. Līze apņē­ma puisi ar roku un pievilka sev klāt. Tā viņa Gaiķos pusaugu Teni vairākas reizes bija sildījusi, un viss beidzās labi.

Patiešām drudzis drīz aprima. Miks smagi nopūtās un it kā sastinga.

Naktī notika tas, ko abi bija klusībā vēlējušies, lai gan kaunē­jušies un nespējuši atzīties.

Miks pamodās nedaudz vēlāk nekā citu rītu. Spirgts un ve­sels, it kā nekāda drudža nebūtu bijis. Par nelielo aizgulēšanos drusku nokaunējies. Līze kā vienmēr bija klusa un mierīga, tikai vaigā piesārtusi, it kā pie ugunskura būtu ilgi sēdējusi.

"Laikam visu nakti guni kūrusi, lai tas delveris nenosaltu," Zane nodomāja.

Pēc trīs dienām pienāca lielais brīdis, kad tika ielikti pirmie pamatu baļķi rijai, kūtij un istabai. Kūtij uzlika trīs vaiņagus. Ri­jai un dzīvojamai istabai gan tikai divus. Tām baļķi bija pārlieku gari un smagi, maz apkaltuši.

— Saimniek! — Miks uzrunāja Teni. — Šovakar, kā solīji, jā­liek alus muciņa galdā.

— Tu jau lielu kausu esot izstrēbis viens pats, — Tenis aizrādīja.

— Tā bija aumaļ skopa samaksa par nelabā nokaušanu, — Miks atbildēja.

— Skopa gan, — Tenis piekrita.

Sievietes lielajam notikumam bija laikus gatavojušās. Zane purva malā uzgājusi nātru vietas un saplūkusi piesaulē izdīgu- šos asnus. Kopā ar Sauci pārlūkojušas murdus un atnesušas trīs līdakas. Kopš Miks nomedīja bebru, Zane vairs no purva ne­baidījās, salasīja divas turzas pērnā gada dzērveņu. Medus cibā vēl turējās. Varēja izvārīt gardu jo gardu suslu ar miltu klučiem.

Ūdens vietā visi nu jau labu laiku dzēra bērzu sulas. Tās deva spirgtumu miesai un garam skaidrību.

Kad Sauce un Zane pārnāca no sūnu plūkšanas un Līze no līduma celmu līdzināšanas, saule vēl nebija norietējusi, apspīdēja viņējā kalna egļu un bērzu galotnes. Visi kopā apsēdās uz lielās rijas pamata baļķiem rindā kā bezdelīgas pirms aizlidošanas uz siltām zemēm.

— Te nu es pieredzu, ka top jauna labiešu sēta, — Zane sacīja. Un piemetināja: — Pura malā uzgāju vietu, kur rāceņus un kāpostus sēt.

Brīdi pasēdējuši klusā saderībā, līdumnieki turpināja dar­boties. Sauce ar vecomāti gāja gādāt goda mielastu, Tenis, Miks un Līze uzlika ceturto vaiņagu jaunajai kūtij. Tenis un Miks cēla baļķus un piepasēja pakšus, Līze veikli sarindoja uz baļķiem sūnas.

Koki bija sagatavoti arī piektajam vaiņagam.

— Ceļam tos arīdzan, — teica Miks. — Labs darbiņš, kas padarīts.

Pēdējā laikā puisis bija kļuvis runīgāks un priecīgāks. Strā­dāja kā apsēsts.

Tenis palūkojās uz kalna egles galotni. Tā vēl sārtojās no va­kara blāzmas.

— Ceļam! — viņš teica.

Tā tovakar līdumnieku jaunās kūts sienas pacēlās vīra krūts augstumā.

— Atri gan jums iet, — Līze uzslavēja.

— Ja ir palīgs, kas sūnas liek, — Miks attrauca.

Pamatu ielikšanas mielasts bija izdevies varens. Galdā stāvēja uz oglēm ceptas līdakas, svaigu nātru putra ar bebra gaļu un olām, kā arī pelnos cepti plāceņi un medains dzērveņu virums ar klimpām.

Miks piepildīja abus lielos koka alus kausus līdz malām un teica:

— Alus ir labas zāles pret drudzi, — un palūkojās uz Līzi.

Viņi dzēra, bet nedziedāja. Sauce bija pārņemta ar sevi. Tāpat

Līze un Miks. Zane savukārt grima pagātnes atmiņās par lieliem laikiem, uz kuru atgriešanos viņa cerēt cerēja. Tenim acu priekšā vēl mirdzēja baļķu tēšamais cirvis un domās rindojās darbi, kas jāpadara desmit gadu garumā. Kad viņš bija izdzēris savu krūzi alus, piecēlās un teica:

Laba mana sila zeme Doris dēt, rudzus sēt. Sīc bitīte, zied rudzī'si, Pats jaukuma nevarēju.

— Ejam pie miera! Rīt atkal darbi gaida. Mik, neļauno, ka es tik strups, ka godi nesanāca tādi, kādus tu vēlējies.

— Taisni tādi sanāca, — Miks atbildēja. — Neļauno tu man.

— O, cik smalki kungi runā! — Sauce pasmējās.

— Labi, dēli! — Zane uzslavēja. -— Tā ir īstena lielļaužu valo­da. Cilvēks jāglāsta ar labiem vārdiem. Tie dod visiem spēku. Tu, Mik, patiesi esi lielļaužu nākuma.

— Princis, — Tenis izmeta.

Miks pielēca kājās.

— Teni! — viņš iesaucās. Un klusi, lūdzoši nobeidza: — Ne­kad tā vairs nesaki.

— Brālīt, Tenis tā tevi ceļ, cienīt ciena, — Sauce sacīja. — Es laikam šovakar neveiklu joku sācēja.

— Būs labi, Mik, — ierunājās Līze. — Miers baro, nemiers posta. Visi esat labi.

Tovakar Mikam atkal piemetās drudzis. Līzei vajadzēja iet viņu sasildīt.

Pirmais apjukums bija pārgājis. Viņa jutās atbildīga par puiša nākotni.

— Tu nedrīksti pie manis pierast, — viņa sacīja. — Esmu ve­ca. Apsoli?

— Tev ir daiļš augums, — Miks atbildēja.

— Jaunai vēl daiļāks.

— Nav. Dažai kā sivēna miesa.

— Mik, man par tevi bail.

— Tev ir sidrabaini salda balss.

— Mik, ar tevi nav labi.

-— Man ar tevi gana labi. Tev nav? — Miks bažīgi prasīja.

Līze klusēja. Viņa juta, ka Miks tūlīt no viņas atteiktos, ja viņa teiktu, ka nav labi. Viņš patiešām bija dzimis princis, kam rūp cita likteņi vairāk par savējo. Ko ar tādu iesākt? Melot un teikt, ka nav labi, nozīmētu viņam briesmīgu triecienu. Ja reizi viņa ņēmusies palīdzēt puisim tikt galā pašam ar sevi, izbeigt alku mokas, tad nekādi nedrīkstēja tās padarīt vēl lielākas, galīgi sabojāt viņa prātu.

— Tu klusē. Tu tikai paciet mani? Atzīsties!

Līze saņēma Mika galvu rokās.

— Mīļo dēliņ! Tu man dod tādu prieku, kāda manā mūžā ne­kad nav bijis. — Un viņa sāka raudāt.

— Kāpēc tu raudi?

— Aiz laimes un… aiz bailēm. Ja kāds par mums uzzinās, es nomiršu.

— Nemirsi! Neuzzinās! — Miks apņēmīgi sacīja.

— Es nomiršu arī tad, ja tu neapņemsi skaistu, mīļu meitenīti par sievu.

— Viņa nenāks pie manis, — Miks bažījās.

— Kāpēc?

— Nepatikšu viņai.

— Izmet tādas domas no galvas!

— Kā var patiesību izmest?

— Tu gribi, Mik, lai es pasaku patiesību? — Līze cieti vaicāja.

Puisis brīdi klusēja. Pārdomāja. Nesaprata, ko īsti tik bargu Līze varētu pateikt.

— Pasaki, — beidzot viņš atļāva.

— Esmu lepna, — Līze iesāka. — Tu tam tici?

— Esi lepna, — Miks piekrita.

— Bez Teņa tēva neviens cits man nav bijis. Mani gribējuši ne viens vien. Es spēju no tā atturēties gan Teņa, gan goda dēļ. Tev es nespēju atteikt. Saproti, puisīt? Veca, pacietībā rūdīta sieva nespēja tevi atgrūst. Kā lai tev spētu atsacīt jauna, karsta tautu meita? Tu pārlieku netici, velti sevi moki…

— Tāpat kā tu.

— Taisnība. Tāpēc labi zinu, cik tas ir grūti. Tā var savu mūžu samaitāt. Vai patiesi tev nav nevienas meitas padomā?

Miks brīdi domāja, tad teica:

— Kazi, ir.

— Kura?

— Muižkunga Hanna.

Līzei tas bija nepatīkams pārsteigums.

— Tas gan patiešām ir bēdīgi, — viņa teica.

— Kāpēc bēdīgi?

— Viņa tev galīgi neder. Ne viņas tēvs, ne māte, ne citi kungi neļaus tev viņu apņemt. Labāk viņu laidīs nāvē. Tādi gadījumi agrāk bijuši. Ja nu atļautu, tu nezinātu, ko ar Hannu iesākt. Kungi ir netikli, neprot darbu. Ar savu neprasmi lepojas kā ar daiļumu. Ko tu ar tādu tuntuli iesāktu? Tev galva un rokas ņipras. Viņiem vienīgie godi — lepnība un laiskums. Ai, Dievs, Mik, ja tu uz Han­nu ceri… Esmu tevī vīlusies, — viņa skumji nobeidza.

— Es pajokoju, — Miks atzinās.

— Kāpēc tā?

— Indriķis stāstīja, ka Hanna dzlrusies iemācīties govis slaukt, bet māte teikusi, ka tas esot kauns.

— Nu, re. Ar tādu godu cilts nevar ilgi pastāvēt.

— Zane teica, ka tavi vecie arī bijuši kungi.

— Viņu gods bija darbs un tikums.

— Kāpēc viņi nepastāvēja?

Līze klusēja. Nezināja. Tikai mīļi noglāstīja puiša galvu.

Citu nakti Miks bija drosmīgs ij bez alus. Teica:

— Man atkal ir auksti.

Līze bija dzirdējusi, ka, alu dzerot, cilvēks spējot pastrādāt ne tādas lietas vien, spējot pārvērsties pat par vilkati, ja Miks nā­ca pie viņas skaidrā prātā, tas bija kaut kas cits. Atgrūst viņa ne­spēja. Skaidrs prāts tādā lietā divkārt tīkamāks.

Zane pamanīja Līzes spulgojošās acis, saldas līksmes pilnos vaigus un nomākto prātu, bet nekādi to nespēja izskaidrot.

Kādu vakaru Līze teica Mikam:

— Sācies sējas laiks. Ļaudis iet klaušās. Ķeveru tīrumi pa­liks nesēti, ja tu nepalīdzēsi. Tev jāiet mājās. Tāda bija noruna ar Bērtuli.

Miks klusēja.

— Tur satiksi kādu krietnu meitu. Te, mežā, tavas nākamās dienas neredzu, — Līze sacīja.

Miks klusēja.

Aiznākošās dienas rītā viņš devās projām.

Kad puisis bija aizgājis, Līze aicināja māti pusdienas laikā paieties pa mežu, lai saplūktu zaķkāpostus un skābenes vakariņu putrai.

Tur Līze izstāstīja mātei par savu grēku. Viņai sirds bija gan līksma, gan gauži smaga, ka ilgāk izturēt vienai šo prāta slogu vairs nebija pa spēkam. Kad bija izstāstījusi, drebošu sirdi gaidīja mātes spriedumu.

Zane kavējās ar atbildi. Viņai nācās atminēties, ko par tādām lietām veci ļaudis teica viņas jaunībā, kā to būtu vērtējusi viņas vecāmāte un vecaistēvs, kā runātu sābru zintniece. Pašai bija prieks par Līzes mirdzošām acīm un spēka pacēlumu, kā ari ba­žas par godu un kārtību. Beidzot viņa ierunājās:

— Kazi, Mikam tas iet labumā, — viņa lēni un prātīgi sprie­da.— Viņš tāds sapinīgs, bailīgs. Ja tev ir mana daba, arīdzan tev tas ļaunu nenesīs. Ceru, ka izbeigt laikā pratīsi. Prātu nezau­dēsi…

— Kāpēc tu par godu nerunā? — Līze jautāja. — Tas man sirdi spiež visvairāk.

Zane brīdi padomāja. Tad teica:

— Tu neko negodīgu neesi darījusi. Ja vien pasaule to nezinās. Mana vecāmāte stāstīja, ka agrāk pie vaidelošiem mitušas saules meitas — dieveklītes, kas tādā vīzē dziedinājušas jaunu puišu pārlieku spraigo prātu. Tas skaitījies grūts un gudrs goda darbs, lai glābtu viežākos prātus no jukuma.

— Es brīžam spriedu, ka meža Vilkačs man iedvesis tādu tra­kumu,— Līze atzinās. — Vai tā nav Vilkača slepena zīme?

— Nedomāju vis, — Zane attrauca. — Tad jau Vilkačs iznāktu tāds kā cilts gudrības un spēka gars.

— Varbūt tāds viņš ir? — Līze prātoja.

— Ko var zināt, — Zane šaubījās. — Es no bebru alām patiesi toreiz baidījos. Neviens nekad nebija teicis, ka bebri rok alas kā kurmji. Kazi, ij tas ir kādā sakarā ar Vilkati.

— Miks zvēru nomedīja un saslima. Citādi mēs nebūtu… Pār­lieku viss uz to…

— Lai kā, meit, — Zane mierināja. — Puisim ļaunu neesi nodarījusi, ja viņš paklausīja un gāja auzas sēt. Raugi, ka pati ne- pieroni pie salduma. Redzu, jau redzu, kā tev visa miesa virm.

— Es godu zinu, — Līze sacīja.

— Redzu jau, redzu, — māte piekrita.

— Tu nevienam nesaki.

— Vai tev prāts!

— Cik labi, māmiņ, ka es ar tevi izrunājos! — Līze atzinās.

— Esi mierīga, meitiņ, — Zane atbildēja.

Līze apņēma māti rokām, piespieda sev klāt un sacīja:

— Kaut nu Teņa un Mika bērni būtu laimīgi!

— Kas to zin, — Zane teica un nopūtās.

Zane bija taisījusies no pirts pārvākties uz zaru būdu pie Lī­zes. Laiks bija kļuvis silts. Guļa teltī būtu gluži tīkama. Pēc saru­nas ar Līzi pārdomāja. Viņa nojauta, ka Miks drīz atgriezīsies. Viņas klātbūtne būdā atņemtu meitai tos dažus laimes mirkļus, kuru viņas mūžā bijis tik maz. Kas zin, ari Mikam netiktu pateik­ti tie vajadzīgie spēka vārdi, kurus Līze pie sarunas varētu stin­gri pasacīt.

Bija sācies sējas laiks.

Līduma žagaru kaudzes tika sadedzinātas. Pirms tam Tenis ar bebli un šekuma jeb spīļu arklu izara zemi starp alkšņu un eg­ļu celmiem, lai uguns nevarētu pa gružiem un lapām izplesties un ieskriet mežā.

Neizartās vietas pie celmiem izrušināja ar zaru kapļiem, ku­rus ziemā no egļu galotnēm Tenis bija izcirtis un sadarinājis.

Mežs te bija stāvējis ilgi. Starp celmiem sakrājusies bieza kārta auglīgas zemes no vecām lapām, zariem un skujām, kas te garus gadu desmitus krituši un trūdējuši.

— Ja Dievs dos, rudenī ienāks septītais vai astotais grauds,— Līze sprieda.

Kapļošana ap celmiem nebija viegla. Sviedri tecēja aumaļām. Visi darbenieki izmetās lina kreklos atrotītām piedurknēm.

Tenis, brīdi vērojis māti, teica:

— Mežs visiem nāk par labu. Tu, māmī, arīdzan esi kļuvusi daiļāka un jaunāka.

To viņam nevajadzēja teikt.

Līze spēji nosarka, pūlējās novērsties, bet viņas kauna mul­sums bija manāms ij no mugurpuses.

— Kas tev notika? — dēls sabijās.

— Nekas, — māte murmināja. — Saule par karstu.

Sirds sita, it kā no krūtīm izlekt vēlēdamās. Dēla tuvumu māte juta ne tikai ar acīm un ausīm. Tas viņu apņēma kā blīvs, taisnību prasošs tīkls.

"Ai, Dieviņi, palīdzi man!" viņa klusībā lūdzās. "Ļauj izmest no galvas domu par dēla draugu Miku!"

Diemžēl Dieviņš nepaklausīja. Pāri pauguram no meža puses nāca Miks.

— Kas tad tev gadījies? — Zane pirmā viņu ne visai špetni uzrunāja.

— Māte sūta nešļavu, — Miks taisnojās.

— Kas tavā vietā ies muižas tīrumā? — Zane neatlaidās.

— Neviens, — Miks attrauca. — Kungs manu un Teņa klaušu izstrīpājis no grāmatas.

Līze nodrebēja. Kā to Miks zināja? Vai ar Hannu būtu sati­cies?

— Kā tu to zini? — viņa jautāja.

— Tēvam pavēstīja šķilters, — Miks atbildēja.

— Tu paliksi te? — jautāja Sauce.

Miks nopētīja māsas augumu ar priecīgām acīm. Tas bija kļuvis krietni pilnīgāks, vaigi plānāki, seja brūnāka. Patiesi, jau­nākā māsa bija daiļākā meita pagastā, tāpēc viņam pašam tik grū­ti sievu izvēlēties. Katram labumam savs ļaunums.

— Palikšu līdz siena laikam, — Tenis atbildēja.

— Tēvs atļāva?

— Lika palīdzēt.

Sauce piegāja viņam klāt, apņēma rokas ap kaklu, pasniedzās uz pirkstgaliem un nomutēja uz vaiga. Agrāk brālis no tāda mai­guma vairījās. "Gājums uz mājām viņam redzami nācis par labu," Sauce nodomāja.

Pusdienlaikā viņi bija iesākuši nomazgāties urgas dambī. Tas vareni atsvaidzināja. Pēcpusdienā kādu brītiņu atlaidās diendusā, lai pēc tam varētu strādāt līdz vēlam vakaram, bet nākošā rītā ar gaismas svīdu iziet tīrumā.

Kad Līze atlaidās diendusā savā skuju būdā un Miks sāka stās­tīt, kā viņam gājis, Līzei piemetās drudzis. Vēl negantāki drebuļi kļuva, kad Miks sauca viņu pie sevis.

— Tu esi savārgusi? — Miks baiļojās.

— Nē.

— Kāpēc drebi?

— Domā pats.

Līdumnieki apsēja piecas pūravietas līduma zemes. Protams, viena pūravieta bija jāatskaita uz celmu rēķina.

No smagajiem darbiem un kumeļa gaidās Palsa bija kļuvusi gluži kaulaina. Vienīgi lielais vēders lēni šūpojās kā pilnības solījums. Tālei jau bija atskrējusi telīte un vistu grozā čiepstēja deviņi cālīši. Zane visvairāk priecājās par rāceņu, kāpostu un pupu vagām purva malas dūņeklī un zirņu lauciņu līduma viņā galā.

— Tādā purva rozā nekaitēs ne kaltums, ne mitrums, — viņa sacīja.

Aprūpēdama savu daļu, Zane dziedāja:

Viena pati tautu meita Dzirā dzeltas lasījās. Ne tai vaid vilka bail, Nei vanaga nosperam.

Telēnam uztaisīja dārziņu, bet govs tika palaista mežā brīvi tāpat kā Palsa. Lopi bija pieraduši pie cilvēka, tālu negāja.

Pēc apsējībām līdumnieki ķērās pie kūts celšanas. Baļķi karstajā saulē bija izkaltuši un viegli. Vienīgi dažs labs cirtums drusku sagriezies, tāpēc nācās pielabot. Dienas laikā viņi sacēla sienas līdz augšai, salika durvju aplodas un noķīlēja. Durvis Tenis bija jau pagatavojis ziemā. Nu atlika tikai piemērot un pie- tapot baļķos veravas. Divās nākošās dienās ielika griestus un saslēja spāres. Vēl divās dienās uzlika latas, salika un satapoja ga­la sienas līdz jumta šļaupumam. Līze, ķēvīti žēlodama, no purva malas nesa izkaltušās sūnas nastā uz muguras.

Jumtam nebija ne lubu, ne salmu, ne niedru. Nekas cits neat­lika kā līdz rudenim pārklāt jumtu ar egļu skujām. Ilgāk tas, protams, neturēsies, jo izkaltušas skujas ātri nobira. Rudenī tai­sītā skuju būda jau bija kļuvusi caura. Guļvietās kažoki salija gluži slapji. Caurās vietas nācās atkal un atkal lāpīt ar jauniem zariem.

Skuju vajadzībai tika nogāztas četras egles, kas bija noderē­jušas par stabiem zirga un govs mītnei. Egles nogrieza virs stadu­la jumta. Lopus nometināja lielajā dārzā. Pie nogriezto egļu stum­briem pietapoja garākus sacaurumotus stabus, gar kuriem jumtu varēja celt augstāk. Tā tika izveidota vieta nākošai ar jumtu seg­tai siena kaudzei.

Līdz siena laikam Tenis un Miks paguva uzlikt vēl četrus vai­ņagus rijai un sagatavot jumta kokus. Tad Miks devās uz savām mājām, bet līdumnieki uz purva malas grīslāju sienu pļaut. Miežu, kviešu un zirņu zelmenis jau viļņojās vējā, solot labu rudeni.

15»