Vilkaču sila līdumnieks

13.Vilkača zīmes

No Keveriem šķiršanās iznāca varen sirsnīga. Katrs sai­mes ļaužs dzīrās ko uzdāvāt Vilkaču sila gājējiem. Gata māte Sūre dāvāja villaini, Gata tēvs — paštaisītus zābakus. Par Dāvja darināto spīļarklu čaci un celmu arklu — bebli Zane bija drusku maksājusi naudā, bet arī tā bija vairāk dāvana nekā pir­kums.

Dāvājuma sanāca tik daudz, ka Zane baiļojās, vai zirgs pa- vilkšot tādu krāvumu. Vēl jau rijas kaktā glabājās vecās lietas no Gaiķu laikiem.

— Tās tur var stāvēt, līdz Tenis uzcirtis riju un istabu, — Bēr­tulis mierināja.

Grietai par to tūlīt bija sakāmais.

— Tu, saimniek, neesi Tenim un Līzei neko dāvājis. Ar meitas devumu itoreiz vairam nav gana.

— Liec tu mierā Bērtuli! — Dāvis viņu apsauca. — Padoms vien, ko Bērtulis devis, ir apaļa talenta svarā.

Grieta nebija apklusināma.

— A, ko Barbara dos? Ko tavi lielie dēli? Māsai būtu ko pie­metuši.

— Es pats sevi došu, iešu līdzi palīgos, — piedāvājās Miks.

— Patiesi? — Tenis priecājās. — Nāksi?

— Ja tu un Sauce būs ar mani mierā, — Miks atbildēja.

Sauce jau bija Tenim stāstījusi, ka tēvs izlēmis Ķeverus atstāt

vecākajam dēlam Kristam. Ja nespēs ar to saprasties, tad pēc vecu vecās paražas — jaunākajam dēlam, mazajam Gustam, kas ij cū­kas vēl neganīja.

Tenis piecēlās un sniedza Mikam roku. Viņš vairākkārt bija iedomājis, ka mežā derētu vēl kāds prātīgs vīrišķis, kas prastu baļķus dobt un pakšus cirst. Rudenī, kad pēc vecāsmātes nodoma riju un istabu celt aicināmi algādži, Miks gaužām labi noderētu darbu pieskatīšanai, jo tas bija puisis ar labu galvu kā tēvam un veiklām rokām.

Ar Miku Tenis vislabāk sapratās, jo abi bija līdzīgu domu pārņemti. Prātoja gudras lietas, par ko citi nemēdza spriest. Kālab dažas zvaigznes griežas citādi nekā viss debesu jums? Kāpēc saule tik karsti spīd, bet nesadeg? Vai patiesi pasaule tāda pastāv no laika gala un nekad nebeigsies? Kāpēc sasalis ūdens pārplēš stipru mucu? Kāpēc pavasaros bērza sulas tek pa koku uz augšu?

Neko jau viņi neprata atbildēt, bet brīnējās, kāpēc par tādām lietām citi nebrīnās.

Arī Sauce ar Miku draudzējās labāk nekā ar Kristapu un Tinci.

Par Miku Tenis bija izdomājis vēl tālāk. Viņam kā saim- niekdēlam, kam mantojumā nepaliek tēva sēta, jādomā par citu tīrumu ierīkošanu un citas sētas celšanu. Kālab gan pēc dažiem gadiem, kad būs nolūkojis sievu, viņam nekļūt tepat Vilkaču silā par līdumnieku? Tādu sābri sev Tenis vēlēties vēlējās.

Agrā rītā ceļā devās divi smagi piekrauti vezumi ar mantām. Cilvēki gāja kājām. Arīdzan Zane solījās visu ceļu nosoļot. Kad Tenis gribēja viņu iesēdināt ragavās uz miežu maisa, viņa tikai atvēdinājās ar rokām:

— Ujā, dēls! Man vežmā galva reibst. Uz jaunajiem Lielleima- ņiem kājas pašas nestin nes.

Ja neskaita zirgu ielūšanu ledū, braucot pāri applūdušajām tērcēm un varen grūto stīvēšanos, kamēr divās vietās dabūja vezu­mus nost no piesaulē nokusušajām nokalnēm, ceļu veikt izdevās gluži labi.

Ieraudzījuši dzelteni notēstos baļķus pie Vilkavota, jaunie mītnieki saprata, ka līdumnieka miteklis vairs nav tālu. Tomēr bija jāpārbrauc vēl trīs pastāvi uzkalni līdz priekšā starp dižmeža eglēm pavīdēja izcirtums, zaru būda, lubu jumts zirgam un bei­dzot strautiņa malā zeltaini mirdzoša pirtiņa.

— Ai, bērni, bērni! — Zane atelsdamās sacīja. — Dieva dar­bus darāt! Kač nu man no pleciem Dieviņš noņemtu desmit gadu gājumu, tad es varētu jums pa īstenam palīdzēt.

Tās pašas dienas pēcpusdienā, kamēr sievietes nolika pie vietas rīkus, vistu grozu un citas mantas, vīrieši ar abiem zir­giem devās uz Vilkavotu pēc spāru kokiem. Vienam vezumam bija baļķu ragaviņas un atbalsta kūleņi. Tur varēja reizē uzkraut divus baļķus. Ar otrām ragavām tievgals vilkās pa zemi, tālab vairāk par vienu siet nevarēja.

Darbi vedās ātri, jo baļķu cēlāji bija trīs spēka vīri: Tenis, Miks un Krists. Pēdējo Bērtulis bija sūtījis līdzi, lai būtu, kas at­dzen atpakaļ zirgu un pie reizes ielāgo ceļu uz līdumnieku sētu.

Kad satumsa, mežā bija palikuši tikai septiņi spāru koki.

No egļu skujām, sūnām un siena tika sataisītas cisas visiem jaunajiem līdumnieku sētas iemītniekiem.

Zane izvēlējās guļu pirtiņā, kur gulēja arīdzan Tenis un Sau­ce. Miks, Krists un Līze, kas bija pieraduši būt kopā Ķeveru lielajā saimes istabā, apmetās skuju teltī. Miks ar Kristu izvēlējās guļvietu Sauces un Teņa vietā, Līze — uz sūnu cisām pretī rovim.

Vakariņas visi ēda pirtī lāvas rājumā pie jaunā galda vaska sveču gaismā.

Abas durvis un gaismas lūka stāvēja vaļā, jo izkurinātas bija abas krāsnis. Pie griestiem tāda spelte, ka pērties varēja, bet Zane neļāva dūmu lūku turēt vaļā. Baidījās no pārlieku liela caurvēja. Viņa nejutās īsti vesela.

— Man tāds kā drebulis no lielās iešanas, — viņa sūdzējās. — Pie Bērtuļa dzīvodama, izlutusi, ka ij kārtīgi paiet nevlžāju.

— Tu, Sauce, neņem galvā! — Tenis jokoja. — Vecaimātei uz rīkošanu ir nags. Kad šķīlu guni, šī stāv aiz muguras un māca: "Ne­pareizi piepi turi. Izčurini dobīti, tad dzirkstele neleks garām."

— Žēlo vecmāmiņu! — Sauce Teni apsauca. — Viņu visu mū­žu neviens nav žēlojis.

— Mani arīdzan neviens nežēloja, kamēr tu neuzradies, — Tenis izbeidza sarunu ar joku.

Krists savā vezumā slepeni bija ielicis mazo muciņu ar alu un divas paša dobtas alus krūzes. Nu viņš lika savas dāvanas galdā.

Visi dzēra slavēdami. Vienīgi Sauce tikai pagaršoja.

— Pareizi, meit! — Zane uzlielīja. — Lai bērns nepiedzimst par plencku.

Kad alus krūzes bija iztukšotas, Sauce uzsāka dziesmu:

Neraud' gauži, sila egle, Ne es tevi skaliem cirtu: Cērt' pirtiņas pamatam, Daiļu dziesmu klausīties.

Dziesmu tūlīt pārķēra Krists un Miks, pagriezdami pa sa­vai vīzei. Lai pakaitinātu māsiņu, dziedāja, uz Teni ar pirkstiem bakstīdami:

Ņem, bāliņ, līgaviņu, Ņem darbā lūkodams. Ar bagātu netiklīti Nabagā noiesies.

Tādus vārdus labprāt dziedāja visi. Vienīgi Zane viducī apklu­sa. Nākošais pants vērsās tieši pret Sauci.

Ņemiet, puiši, kalponītes, Neņemiet mātes meitas: Mātes meitas laiskas bija — Tup uz vāļās aizkrāsnē.

—Ujā! Ujā!—iesaucās Zane. —Nu jau dzied galīgi greizi. Kur tu, Krist, redzi laisku? Neba maize pati nāca bagātā vietiņā…

— Ai, Teni! Ai, Teni! — smiedams sauca Krists. — Ja vīramāte un vecāmāte uz vienu roku ar vedeklu, tad vīram dzīves te nebūs. Turies, bāliņ!

Tenis un Sauce līksmi smaidīja. Toties Miks, reibuma iedro­šināts, steidzās brāli atbalstīt:

— Es jau matīju, ka Tenim te gals klāt, tāpēc nācu palīgos.

— Pareizi! — Krists uzslavēja. — Tu visas trīs uzpasē, lai Tenim ādu nenovelk. īpaši to, kas klusē. Zini, ka klusie ūdeņi dziļi.

— Zinu, zinu, — Miks attrauca un sasmaidījās ar Līzi. Krists patiešām prata radīt jautrību un priecīgu prātu. Kāpēc gan lai viņš nebūtu jautrs, ja redzēja, ka brālis Ķeveru dēļ ar viņu ķīviņu nesāks, ja jau nolēmis mežā ievingrināties līdumnieka pūliņos.

Kad bija nodziedātas vēl dažas līdumnieku dziesmas un iz­dzerti otrie alus kausi, Tenis sprūdīja muciņu ciet un iznesa ārā.

— To dzersim, kad būs ielikti pamati rijai, kūtij, istabai ir klētij.

— Ai, ai, cik ļauni! — Krists bēdāja. — Es tad nebūšu klāt. Žēl, žēl.

— Mums arīdzan žēl, — Līze atzinās. — Tu proti prieku nest.

— Nebēdā! — Krists attrauca. — Norīkošu savā vietā brāli. Dzirdi, Mik? Rūpējies, lai Līze nav bēdīga. Lai nesametas uz vie­nu roku ar tiem citiem sieviešiem, tad Tenim gals klāt.

Kad pirmās svinības līdumnieku pirtiņā izskanēja un katrs bija atradis vietu savās cisās, Sauce teica Tenim:

— Mūsu mājas slepus ir apmeklējis Vilkatis.

— Kā tu zini?

— Redzi, — viņa teica un iedeva Tenim vīstokli.

Tenis paņēma un atvēra to. Iekšā bija sudraba nauda divu dāl­deru cenā.

— Tā ir poļu nauda, — viņš sacīja. — Kā tu to dabūji?

— Vilkatis samaksājis par cirvi. Teitan bija nolikti trīs ciri. Pa­likuši tikai divi. Trešā vietā, skaties, lubas gals ar ogles uzvilktu rakstu.

Uz lubas nebija uzzīmētas Vilkača burvestības. Atveidots cir­vis ar visu kātu.

— Par ciri tā ir liela maksa, — Tenis sacīja. — Pērnruden tirgā par ciri prasīja pieci zloti. Te ir vienpadsmit. Vai tu to saproti?

— Saprotu, — Sauce atbildēja.

— Ko tu saprati?

— Sapratu, ka Vilkatis mums draudzīgs.

— Ko vēl?

— Viņš nav bijis rudens tirgā.

— Ko vēl?

— Viņš no mums nebaidās.

— Pats galvenais, sieviņ, — Tenis sacīja, — ir tas, ka viņš netaisās mūs dzīt ārā no meža. Mums jāgādā, lai par viņa zīmēm neviens svešs neuzzina.

— Tāpēc, Teni, es tev tikai tagad klusi pasacīju. Vai tev nav prātīga sieva?

— Visprātīgākais tomēr esmu es, jo pratu tevi tik prātīgu at­rast un apņēmu par sievu,— Tenis attrauca.

— Tu smirdi pēc alus, — Sauce pavēstīja.

— Tu smaržo pēc vasaras, — Tenis sacīja un tiecās viņu glās­tīt.

— Rāmāk, — Sauce aprāja. — Vecāmāte dzirdēs.

— Lai dzird, — Tenis attrauca.

Otrā dienā no rīta Tenis ar Miku saveda mājās atlikušās spā­res. Vakarpusē devās uz ezermalu kārtis lūkot un ielika ezerā murdu. Kad kāršu koki izbeidzās, pārlūkoja murdu. Iekšā kūlās divas palielas līdakas.

Zivis uzvēra zarā un nesa mājup.

Alksnājā skanēja cirvja cirtieni. Tur strādāja Sauce un Līze. Uz alkšņu čupas sēdēja Zane un rīkoja:

— Cērt tuvāk pie zemes. Tagad grūši. Vēlāk arsi svilpodams. Kā tu miežu vezumu dabūsi mājā, ja ragutas ķersies aiz celma. Līdums jāgāž kārtīgi.

Tenis parādīja sievietēm zaru ar uzvērtām zivīm.

— Ūja, kādi ūdens bubuļi givti! — Zane izsaucās.

— Vai tu vairs neesi savārgusi? — Tenis jautāja.

— Vai tad es biju vārga? — Zane brīnējās.

Vakaram iznāca garda zivju zupa. Uz pavasari ar ēšanu vi­siem zemniekiem bija trūcīgi. Rudenī kauto cūku gaļa jau bija apēsta. Govis aizcietējušas uz teļu gaidām. Vienīgi vistas dūšīgi dēja.

Diemžēl mežā atvesta bija tikai viena govs. Sauces pūra raiba­ļa vēl barojās Ķeveru kūtī. Vistas tikai brīdi izlaida no groza. Sau­ce bija gribējusi sapīt tām sētu zirga un govs laidara stūrī, bet Zane rīkoja alkšņus cirst. Toties tagad zivju zupai varēja piešaut divas olas, tādēļ tā iznāca varen garšīga.

—Būtu labāk, māmiņ, vistas paganījusi, nevis mūs rīkojusi, — Līze teica mātei, Mika priekšā nokaunējusies par Zanes vagarisko valodu.

— Viņa deva labus padomus, — Miks aizstāvēja Zani. — Cel­mi, patiesi, nedrīkst būt gari.

Pamazām viss nokārtojās. Vistām tika savs pītu zedeņu dārzs, Tolei siena redeles blakus Palsai. Naktī tomēr vistas vēl ieslodzīja grozā un grozu iesēja egles zarā, jo baidījās gan no seska, gan caunas, gan no pūces, kas naktīs reizēm svilpa un vaimanāja netālajā eglājā.

Trīs dienas, Zanes norīkoti, visi strādāja pie līduma līšanas. Kārtiņas cērtot, alksnājs jau bija krietni izretināts. Atlika vienīgi celmus paīsināt un nocirst pāri palikušos lielos kokus.

Kad nokusa sniegs un zeme atvilga, sākās sagatavošanas dar­bi ēku pamatiem. Lai apakšējais baļķis nepūtu, nācās noņemt zemes virskārtu līdz mālam. Uz mālu uzbēruma varēja gul­dīt pamatu stumbru un vēl apsvaidīt ar māliem no abām pusēm, lai tikai augšējā mala paliktu ārā, tad koki bija pasargāti no puves.

Lai zinātu, ka pamati nolikti taisni, Tenis baļķi ar izcirsto reni apgrieza otrādi un pielēja ar ūdeni. Ja ūdens netecēja ne uz vienu, ne uz otru galu, gulums bija pareizs.

Kamēr vīrieši greba baļķus, grieza pakšus, sievietes cirta līdumu. Lai taupītu sienu zirgam, Zane staigāja ar Toli pa mežu, kamēr uzdūrās pērnā rudeņa brūklenēm. Pati saēdās, kā teica, pa kunga vīzei un atnesa vēl veselu turzu uz mājām.

Sauce salūkoja medu un uztaisīja no ogām veselu ķipi laba dzēriena.

Citu dienu Zane aizgāja līdz purvam. Staignājā, ar koku ceļu taustīdama, aizkļuva līdz bagātīgai pērnā gada dzērveņu vietai:

—Tev, meit, itāda manta gauži vajadzīga, lai bērniņš būtu stip­rāks un rāmāks, — Zane sacīja, dodot Saucei dzērveņu vāceli.

Kādu dienu Zane pārnāca mājās pagalam satraukta.

— Tur pa pura malu nelabais ārdās, — viņa pavēstīja. — Milzīgs kurmis rok alas un kokus gāž.

— Grauž kokus? — Tenis vaicāja.

— Negrauž. Izrok apakšā visu zemi, un koks apgāžas, — Zane skaidroja.

— Tas būs bebris, — sprieda Miks.

— Nē, nav bebris, — Zane stīvējās pretī. — Vai tad bebris ietu kā kurmis pa visu pura malu? Neviena egle nav nograuzta. Tas ir pazemes nelabais, pats Vilkačs.

— Kurā vietā tie brīnumi notiek? — Miks bija gatavs tūlīt iet cīnīties kaut vai ar pašu deviņgalvaino pazemes velnu. — Es dro­šībai paņemšu līdzi raukni, ar ko atkauties, ja man uzklūp.

— Es vairs tur neiešu, — Zane atmeta ar roku.

— Kur tā vieta? — taujāja arī Tenis.

— Tur, kur avota urga ietek kopā ar Ērkšķu gravas strautu purvā, ir kails lāsmenis līdzās muklājam, kurā Volfa zirgs no­grimis.

— Kā tu zini, kur Volfa zirgs nogrima? — Tenis sāka dusmo­ties. — Vai tu tur biji klāt?

— Pēc viņu stāsta tā iznāk, — Zane skaidroja. — Zirga pēdas gājušas pa gravas viņu krastu.

Neviens agrāk nebija redzējis Zani tik apjukušu un nobi­jušos.

Visi nolika pie malas citus darbus un devās skatīt pazemes nelabo. Zane viena palika sargāt māju.

Izrādījās, ka vecāmāte bija stāstījusi patiesību. Slīkšņas malā, kur urga un strautiņš ietecēja muklājā, veidojās paliela ūdens lā­ma, neliels meža ezeriņš. Ielokā ap lāsmeni auga egles. Dažas no tām bija sagāzušās šķībi, citas apgāzušās pavisam ar visām sak­nēm. Neviens koks nebija grauzts. Zem egļu saknēm dūnekļa malā patiešām rēgojās lielas alas, kurās, ja labi papūlētos, varētu rāpus ielīst cilvēks.

Pats dūnekļa Velns — alu racējs — cilvēkiem nerādījās.

— Jūs varat iet, — teica Miks. — Es palikšu gaidīt. Vai tas ir purva velns vai kāds nezināms zvērs, rokā jādabū.

14»