Vilkaču sila līdumnieks

11.Meža vientulības bargā dziesma

Dziļūdeņi atradās četras reizes dziļāk mežā nekā Gaiķi. Pat Gaiķos tikai īpaši dzidros un klusos vakaros varēja sadzirdēt āra sētas gaili vai suni. Dziļūdeņa meža milzumā nedzirdēs ij paša resnākā vērša baurojumu. Tāpat neviena auss nedzirdēs līdumnieku saucienus pēc palīdzības. Cilvēki, kas tur strādāja, bija pilnīgi paši savā, meža un Dieva ziņā.

To visu Tenis labi apzinājās.

Nedēļu pēc kāzām citi jau rijā cilāja spriguļus, bet Tenis ar Sauci gatavojās braucienam uz mežu. Vija virves un auklas, asināja cirvjus un vīlēja zāģi, šuva kažokus un kažokādu seģenes, rudens tirgū sapirkās kaltus, podus, vīles, dzelžus, naglas, mucas, toverus, ķipjus, krūzes, adatas un citas mantas, kas mežā varētu noderēt.

Zirgu un ragavas iedeva Bērtulis kā Sauces pūra mantas. Pal­sa bija jauna rāma ķēvīte, laba vilcēja.

Lietus mēneša beigās uzkrita pirmais sniegs.

Zvaigžņotā naktī, kad sietiņš rādīja laiku starp pusnakti un sauleslēktu, viņi devās ceļā. Līdz Gaiķiem brauca pa baltu sniega tumsu zvaigžņu gaismā. Vēlāk uzlēca mēness, biedīgi spīdēdams starp kokiem un caur koku zariem kā sarkans kara ugunsgrēks. Krūmi un egļu čemuri nāca pretī un slīdēja garām tumši un draudīgi. Reizēm ķēvīte nokrācās, kad kāds braucēju iztrūcināts ziemas putns biezokņa brikšņā saplikšķināja spārnus, pārlidodams uz drošāku vietu. Kas zin, kur palaban atradās vilku bars, kuru pirms dažiem gadiem nesekmīgi bija lenkuši ar dūmu plintēm bruņotie muižkungi. Vilku un zaru dēļ Tenis un Sauce gāja katrs savā pusē zirgam ar cirvjiem rokās, pa brīžam atcirzda- mi zarus, lai būtu platāka stiga, lai zari nenoplēstu pārlieku daudz siena no tā jau ne visai kuplā siena vezuma. Vecajā silā braukšana bija ērta, tur starp milzenīgām eglēm krūmi neauga, stumbri no apakšējiem zariem bija attīrījušies. Toties Melnās sērgas lauku trīsdesmitgadīgā jaunā audze bija smalksnes un brikšņu pilna. Tur ceļu ar cirvi Tenis bija jau agrāk tīrījis, bet ne visu paspējis un paredzējis.

Dziļūdeņa malā viņi nonāca, kad cauri kokiem jau lauzās rīta saules stari, solīdami skaidru, vēsu dienu.

Pie avotiņa padzirdīja zirgu un padzērās paši. Pēc tam pie­sēja zirgu pie vezuma un, ātri iekoduši plāceni un gaļu, ķērās pie darba.

Tenis jau agrāk bija izraudzījis egles, kuras jāzāģē. Izrēķinājis uz kuru pusi tās jāgāž, lai skuju būdai tuvāk tiktu zari un pie pirts vietas būtu vieglāk pievelkami baļķēni.

Kad bija nogāztas četras vidēja lieluma egles, Tenis devās uz alksnāju cirst kārtis. Alkšņi te bija slaidi un bez zariem, cirvis ass kā nātre. Piecdesmit kārtiņas tika sacirstas ātri. Sauce pa to lai­ku vēl nebija paspējusi nodarināt zarus eglēm un sausos sanest ugunskura vietā.

Tenis nocēla no siena vezuma mazās ragaviņas, iejūdza Palsu un šļūca pēc kārtīm. Vasarā viņš bija ievērojis un izracis palie­lus akmeņus. Nu tos pie reizes uzvēla uz ragaviņām un atvilka izraudzītās zaru būdas vietā. Pēc tam atvilka kārtis. Tad uzmeta virves cilpu Sauces sakrautajām zaļu zaru čupām un pievilka tuvāk telts būves vietai. Kad bija atzaroti, nomērīti un nogriezti slaido egļu galotņu gali, arī tos uzlika uz ragaviņām un pievilka tuvāk. Tie bija iecerēti par četrstūrainās skuju būdas stūru sta­biem.

Kamēr Sauce sēja kopā balstu galus ar iedarvotām virvēm un raka tiem balsta bedrītes, Tenis starp četrām augošām eglēm ierīkoja Palsai aploku, iecirzdams robus egļu stumbros kāršu ieķī- lēšanai. Pēc tam kārtis piespieda ar stumbriem piesietiem mie­tiem. Pirmajā naktī Palsai bija jāpārnakšņo zem klajas debess ar piesietu lupatsegu uz muguras.

Nemanot vien bija pienākusi pēcpusdiena.

Atkal pie avotiņa urgas viņi padzirdīja zirgu un padzērās paši, tad ieēda to pašu ko rītā, tikai uzkozdami vēl kaltētus sūr- ābolus un piegrauzdami zaļu rāceni.

Ēzdams Tenis jau domāja par pirts un mājas ciršanu. Vēl Gai­ķos, ganos iedams, viņš bija ar nazi no alkšņa spruguļiem iztēsis istabu ar visiem pakšiem, durvju vietām un lubu jumtu. Strādāja dienas desmit. Cik reizes vairāk dienu prasīs īstas mājas izcirša­na? Ko varēs palīdzēt Sauce? Re, viņai jau tagad rokas melnas no darvas un sveķiem.

— Ko tu tik sērīgs? — Sauce jautāja.

— Tevis žēl.

— Par ko?

— Te būs zvēra darbs… Vai tu neesi vīlusies, pie manis nāk­dama?

Sauce brīdi izbrīnējusies raudzījās uz vīru, tad pamāja ar pirkstu.

— Panāc tuvāk!

— Kas ir?

— Nāc!

Tenis pieliecās. Sauce apņēma viņu ar savām melnajām, sve­ķainajām plaukstām un iečukstēja ausī:

— Tu esi muļķis.

— Kāpēc?

— Te ir branga dzīve. Tikai muļķis to nesaprot.

— Man tevis žēl, — Tenis atzinās.

— Man tevis arīdzan. Tāpēc pie darba! Lai naktī ir kur gulēt.

Tenim gribējās teikt, ka Sauce ir zelta gabaliņš, īsta saules

meita, bet to nedrīkstēja, tas būtu nepiedienīgi. Tā vīri nemēdza runāt. Viņš klusēdams paklausīja.

Vispirms uzcēla divus sasietos balsta kokus, piepalīdzot ar staklīgām blīgznas kārtīm. Kad bija uzcelti otri divi, tos augšgalā salaida kopā. Uz balsta stabu žuburiem salika kārtiņas visos čet­ros sānos. Tenis pa tām uzrāpās un tur, četru cilvēka augumu augstumā, vēl papildus ar darvotu virvi nosēja galus.

Tad sākās zaru kraušana un sasaistīšana ar auklām pie telts sienām.

Zaru telts vēl nebija apjumta līdz pusei, kad līdumnieki sa­prata, ka nepietiks zaru. Nekas cits neatlika kā nozāģēt vēl dažas egles.

— Būda ir par lielu, — sprieda Sauce.

— Redzēsi, ka plašums noderēs, — Tenis atbildēja.

— Noderēs, — Sauce piekrita.

Arī krāsns virsai akmeņu nepietika. Vajadzēja vēl divas rei­zes ar Palsu braukt līdz pura malai, kur Dziļūdenī ietecēja Pērļ- upīte.

Toties pēdējā braucienā Tenis upītē atrada lielus plakanus glūdiniekus, uz kādiem Gaiķos tika cepti plāceņi. Viņš tikko jau­dāja tos dabūt augšā upītes krastā un uzcelt uz ragutiņām. Pa ūde­ni ņemdamies, viņš samērcējās gluži slapjš. Labi, ka Sauce bija padomājusi par otru drēbju kārtu. Turpat pustaisītā būdā viņa lika Tenim pārģērbties.

Telts vēl līdz augšai nebija nosegta ar skujām, kad saule pazu­da meža biezoknī. Nekas cits neatlika, kā lūkot iedegt pavardu.

Kamēr Tenis raka pelnu bedri un krāva akmeņus, Sauce telti no iekšpuses apspraudīja ar Tinces palagiem, kuru vietā Sauce bija viņai noaudusi un izbalinājusi vēl smalkākus.

— Nu jau būda būs balta kā kunga pils, — teica Tenis, kad beidzot sausā posā krama iešķiltā dzirkstele aizkvēlojās.

Tālāk līdz liesmai bija viegls ceļš. Sūnu bārda un sausa zāle bija vislabākie kurekļi. Pēc tam bērza tāss uguni nostiprināja. Un tad jau dega smalki zari. Pēc tam resnāki.

Kad uguns ņēmās rūkdama, Tenis kāpa aizlāpīt pašu telts ga­lotni. Sauce meta augšup zarus, Tenis tos piesēja. Dūmi un uguns svelme kāpa augšup, kveldēdama jaunā līdumnieka vaigus, dūmi grauza acis, bet sirds bija prieka pilna.

Pilnīgā tumsā Tenis vēl pielaboja zirga aploku, sapīdams bie­zāku zaru vairogu vēja pusē. Pats par sevi līdumnieks varēja ma­zāk rūpēties, bet zirgs bija jāsargā un jāglabā.

Kāršu sēta, kā veci ļaudis zināja teikt, zirgu labāk pasargājot no vilkiem nekā kūts sienas baļķi. Kāršu sētai vilks nekad cauri nelienot un pāri nelecot. No zediņu sētas gan nebaidoties. Tāpēc skuju pinums Tenim ne visai patika. Bet vai tad visus labumus varēja reizē dabūt?

Palsa izskatījās pavisam apmierināta. Čamdīja ar savām bie­zajām lūpām pa auzu kuli un labsajūtīgi spursloja. Kad auzu kuli noņēma, viņa sniedzās pēc skujām, kas bija uzklātas zaru būdai.

— Ei! — Tenis ķēvītei uzsauca. — Tu apēdīsi mūsu jauno māju. Patīk vai nepatīk, nāksies tevi piesiet uz citu pusi.

Kad viņi, pa tumsu grābādamies, bija atnesuši no siena vezu­ma apakšas tur sakrautos podus, tīni un citas mantas, uzklājuši būdas kaktā uz skujām siena guļvietu, Sauce tur apsēdās un, uguns versmē raudzīdamās, priecīgi iesaucās:

— Teni, mēs vienā dienā uzcēlām istabu un zirgu stalli.

— Jā, — Tenis piekrita. — Tikai vakariņu putra gan vēl nav izvārīta.

— Ak! — Sauce teica un ķēra pēc poda. Iegrozīja to roves ak­meņu starpā virs uguns, iebēra ūdenī zirņus un putraimus, no­grieza divas žāvētas gaļas šķēles un piemeta sāli.

Tenis noskatījās sievas rosībā, tad cēlās un gāja uz avotiņu pēc ūdens zirgam. Nakts meža biezoknī bija tik tumša, ka acis tik­ko atšķīra sniega bālumu no egļu stumbru melnuma.

Kamēr putra vira, Sauce būdā novilka auklu un uzkarināja Teņa samirkušās drēbes.

Tenis nodarbojās ar citu: izdrāza staklīti, tās galos piesēja naglas.

— Kas tas? — Sauce jautāja.

— Mērs baļķa dobšanai, — Tenis attrauca.

Viņš sievai pastāstīja, kā staklīti vilkt pa divu baļķu vidu, lai iezīmētos cirtuma malas. Kad dobuma vieta iezīmēta, baļķis gā­žams uz sāniem un cērtams bez bēdu tieši pa strīpas vietu. Tēsti baļķi viens otra līkumā gulēs kā pieaudzēti.

— Te ir labāk nekā mājās, — Sauce teica. — Smaržo skujas un siens, guns silda degunu. Visapkārt svaigums un miers.

— Tā tas ir, — Tenis prātīgi piekrita.

Viņi bija tik noguruši, ka pēc vakariņām nepaguva viens otru apmīļot, kad abi jau iegrima dziļā saldā miegā.

Tenis pamodās pirmais. Sietiņš rādīja rīta tuvumu. Caur ko­ku zariem spīdēja pusmēness, balts kā vidū pārcirsts sudraba dāl­deris. Palūkoja zirgu. Parakņājās pelnos. Kādas zaļas alkšņa paga­les galā vēl sārtojās ogle.

Pēc mirkļa jau sprakšķēja ugunskurs.

Būda bija kļuvusi vēsa, lai gan durvju ejai priekšā Sauce bija aizklājusi palagu.

Tenis novilka tīrās drēbes un nometa tās uz tīnes. Apvilkās vecajās drānās, kas bija izžuvušas un patīkami smaržoja pēc sku­ju dūmiem.

Patīkami smeldza pleci, mugura un rokas kā pēc mēslu tal­kas. Tenis paņēma zāģi, cirvi un mēru.

Egles izrādījās varen slaidas. No katras iznāca pa diviem sānu baļķiem un viens gala baļķis pirtiņai. Pāri palika vēl gari resgaļi, kurus varēs saplēst lubās, ja vien nebūs greizi.

Bērtulis mācīja, ka, lubas šķeļot, var pagalam nomocīties, ja neizvēlas pareizu koku. Nederēja tas, ko pusmūžā vējš sa­griezis vērpumā vai stumbrs audzis no sauskauļa. Viņš arīdzan pieteica, ka lubām vislabāk der priede, ka labs sava aroda vīrs spējot no labas priedes dienas laikā saplēst lubas pusei no pirts jumta.

Taisīdams zaru būdu, Tenis bija rēķinājis, lai tur varētu strā­dāt arī dažu labu koka darbu tumsas vai lietus laikā. Tā lieki ne­tērētos dienas. Lubas plēst varētu ij šovakar, ja tik būtu, no kā plēst. Pie reizes no lubām varētu uztaisīt pajumti Palsai. Lubas viegli noņemamas un pārceļamas uz citu vietu, ja jau Palsai vairs jumta nevajadzēs.

Sagarinājis baļķus, Tenis grasījās doties uz purva ieloku, lai palūkotu un nocirstu kādu turienes slaido priedi, kad Sauce aici­nāja brokastīs.

Vakardienas putra aumaļ garšoja. Sauce bija to uzlabojusi, piejaukdama divas olas un pielikdama vairākas karotes krē­juma.

— Tu man nodarīji pāri, — Sauce sūdzējās Tenim.

— Kur tas bij'? — Tenis satraucās.

— Aizgāji un nepamodināji.

— Vai es nedrīkstu tevi žēlot? -— Tenis brīnījās.

— Nedrīksti, — Sauce palika pie sava.

Todien viņi sagarināja visus baļķus pirtij. Vakarā nogrieza un atveda pie būdas priedes stumbru lubām. Diemžēl tas izrādījās sauskaulis, derēja tikai krāsns kurināšanai. Arī labi. Toties divu egļu resgaļi plīsa skanēdami. Nākošā dienā varēja no lubām uztai­sīt pajumti zirgam.

Debesis vilkās uz lietu. Lai nesamirktu siens, nācās to sanest būdā un izvietot pa kaktiem patālāk no uguns. Sauce nu varē­ja pārliecināties, cik noderīgs būdas plašums. Siens pasargāja iemītniekus arīdzan no vēja pūtiena.

Trešajā dienā par spīti lietum Tenis nogrieza un atveda divas labas lubu priedes. Nu darba pietika vairākiem vakariem. Sauce turēja šķeļamo cirvi, raudzīdama, lai luba plīst ne par biezu, ne par plānu. Tenis ar koka vāli zvēla pa cirvja pietu ar tādu sparu, ka luba tūlīt aizlidoja prom.

Dienā tika tēsti un izcirsti baļķi pirts sienām. Vakaros gā­dāts cits.

Tenis izrēķināja, ka pirts jumta vienas rindas nolikšanai va- jaga piecdesmit lubu. Piecdesmit uzsitienu ar vāli ij vienā vakarā nebūtu nekas grūts, ja vien visas šķilas labi šķeltos, ja nebūtu iesākumā jādzen miza, ja nebūtu jācilā smagie bluķi, no kuriem retu reizi varēja dabūt vairāk par divdesmit labām lubām. Pirts jumta vienai pusei, ja lubas klāja vienā kārtā, pietika ar piecām rindām. Tā vien likās, ka no divām priedēm pietiks lubu visam jumtam.

Sešos vakaros vajadzīgais lubu daudzums tika sadarināts. Zirgs pa to laiku lielu daļu siena bija apēdis. Toties būdas kak­tus nu pildīja no purva malas atvestā baltsūna, kas bija paredzēta pirts sienu drīvēšanai. Vakaros lubu plēšanas vietā tika darinātas durvis un durvju aplodas, urbtas un kaltas trepes, lai būtu ar ko uz jumta kāpt, urbti caurumi lubu galos, caur kuriem dzīt nostip­rinājuma tapas.

Kad Saucei nevajadzēja palīdzēt Tenim, viņa adīja zeķes vai šuva maza bērna krekliņus.

Kamēr bija gaišs un varēja strādāt ārā, viņi abi ņēmās tēst pirts baļķu gropes un izzāģēt pakšu sajūgumus. Cēla baļķi uz baļķa, strīpoja iezīmes vai raudzīja cirtuma derīgumu. Kļūdīties te nedrīkstēja.

Darbi ne visai vedās, jo nebija pieredzes un iemaņu. Traucēja arī divu resnu egļu stumbri, kurus bez sniega aizvilkt uz māla pauguru rijas būves vietā nevarēja, jo tie bija resni un sešas asis gari, domāti nākošās dižrijas pašiem pamatiem. Egles bija augušas tieši nolūkotajā pirts vietā. Tagad tur palika tikai celmi. Viens priekšnamā, kur Tenis to bija izraudzījis par galdu, otrs lāvas rājumā izvēlēts sēdēšanai vai ķipja nolikšanai.

Ar lielu prātošanu un rēķināšanu darbs tomēr gāja uz priekšu. Sevišķi pēc tam, kad Tenis apgaismošanas nolūkā vakaros sāka dedzināt zaru ugunskuru. Zaru te bija vesela lūžņa. Lai cilvēks un zirgs nesapītos, tie tik un tā bija jāsadedzina.

Divpadsmitajā dienā, kā liecināja Teņa iegrieztie robiņi bū­das balsta stabā, pirts sienai bija izcirsti, piemērīti un salikti sep­tiņu vaiņagu baļķi, kā arī sadarīti šķērssienas koki, izkaltas un ieķīlētas durvju aplodas, izgriezta lūkas vieta divu baļķu starpā. Baļķi nebija pārlieku smagi. Divatā pārdomāti stumjot pa slīpiem balstiem un velkot ar virvi, tos uzcelt pavedās gluži labi.

Diemžēl rūpes sagādāja Palsa, kas, laikam jau aukstā staļļa dēļ, bija trakum ēdelīga. Viss siens bija nobarots. Palika vēl tikai pašu guļvietai noliktais.

Nekas cits neatlika, kā ķerties arīdzan pie šī pēdējā siena. Gultas vietā salika skujas un sūnas. Tenis zirgam gan piedāvāja egļu skujas un veco pļavmalas zāli, bet Palsa pret šim mantām izturējās šņaucerīgi — tikai sprauslāja un bozās.

Vēl pāris dienās viņi paguva izcirst un uzlikt atlikušos četrus vaiņagus — pavisam vienpadsmit. Tad zirgs nonāca galīgā badā. Sniega nebija, varēja jau lopiņu laist mežā, lai pats meklē sev kādu vecās zāles kušķi, bet viņi baidījās, ka Palsa neieklīst vilkam zobos. Savukārt alkšņos piesiets, zirgs ātri vien sapinās savā saitē.

Gaužām negribējās atstāt iesākto darbu, dzīties pa pliku ze­mi ar ragavām uz mājām, bet cits nekas neatlika. Nevarēja Palsu galīgi nobadināt, tad šī ij līdz mājām netiktu.

Atlikušo pārtiku cilvēkiem viņi noslodzīja mucā, liekās drē­bes paslēpa tīnē, darbarīkus noglabāja zem guļvietas skujām. Arī baļķu ragaviņas, virves un citas lietas atstāja būdā. No sveša cil­vēka nebija ko baidīties. Kopš Vilkača medībām neviens te savu kāju nebija spēris. Melnās sērgas lauku bieds atturēja mežā gā­jējus.

Šoreiz viņi brauca dienā, arvien vēl pa ceļam cirzdami zarus un krūmus, kas traucēja lielākam siena vezumam. Lai nenomocītu badā novārgušo zirgu, paši gāja kājām.

— Ceļš ir par tālu, — teica Tenis.

— Labi vien ir, — sacīja Sauce.

— Pavasarī laikam vēl nesēsim, — teica Tenis.

— Es viena sieka vietu jau noskatīju, — atbildēja Sauce.

— Tu saki, ka sēsim? — prasīja Tenis.

— Arīdzan sienu pļausim, — atbildēja Sauce.

— Kūts jāuzcērt, — sprieda Tenis.

— Klēts, rija, — piekrita Sauce.

Ķeveros viņus sagaidīja dažādi. Līze un Barbara pārmeta, ka par ilgu bijuši projām. Zane savukārt brīnījās, kā tik ātri atpakaļ. Bērtulis priecājās, ka jaunie nav ķēruši karstu, padomājuši arī­dzan par elpas atvilkšanu.

Atpūta gan neiznāca. Tenis kā sasvilis taujāja Bērtuli par māju būves lietām, mērīja riju un kūtis, pētīja salaidumus, jumta spāres un jumtus, aprunājās par līduma līšanas gudrībām un daudz ko citu.

Trešajā vaļošanās dienā kā pēc pasūtījuma atkal uzkrita sniegs, un viņi varēja vēlreiz ar lielāku siena vezumu doties ceļā.

Brauca ne tik agri. Mežā viņus taču jau gaidīja gluži laba sku­ju būda un no vējiem un sniegiem pajumte Palsai. Lai vezumu pasargātu no zariem un sniega, to pārklāja ar linu palagiem un viscaur nostīpoja ar virvēm. Nu ceļš šķita daudz vieglāks un īsāks.

Visas mantiņas skuju būdā stāvēja neskartas. Guļvietas stūrī Tenis tagad noglabāja uz lubu gabaliem ar ogli sazīmētus būves rēķinus un plānus. Cik kam jābūt garam, cik platam, cik augstam, cik un kurā vietā liekamas veravas, cik gari un kuros sānos ve­dami rijas baļķi, kādi šķērssienām, cik un uz kuru pusi liekami resgaļi, lai siena iznāktu līdzena.

To visu nevarēja prātā paturēt, tad galva plīstu pušu. Ja ie­priekš visu izrēķināja un sarakstīja, tad strādāt bija viegli. No pirts būvēšanas Tenis bija šo to mācījies.

Divas dienas viņi grieza egles un darināja baļķus. Trešajā dienā jūdza ķēvīti un pievilka nocirstos baļķus vajadzīgā vietā.

Debesīs bija pavērušās sniega slūžas. Sniga un sniga. Vie­nīgais labums, ka starp lielajām eglēm sniegs līdz zemei tika maz, palika zaros.

Pirts stāvēja pusbūvēta — bez griestiem un jumta. Tenis stei­dza pievest rijas un kūts baļķus, kamēr pastāvēja labs sniegs.

Slaido egļu tievākos galus nolika pagaidu kūtiņas būvei. Vēlāk to atstās aitu miteklim.

Diemžēl dienas kļuva aizvien īsākas un naktis garākas. Uz­nāca stindzinošs sals. Koki tā sasala, ka zāģis gāja dārdēdams. Sasalušos zarus cērtot, labākajam cirvim asmenī izlūza robs. Sku­ju būdas iemītniekiem naktīs sals lika segties ar divām kažok- segām. Lai nenosaldētu degunus, nācās galvas griezt pret roves akmeņiem un galvgali pārvilkt ar palagiem.

Visgrūtāk klājās Palsai. Kājas ķēvītei nekādi nevarēja pasargāt no sala, kaut arī tās aptina ar lupatām.

Gribot negribot nācās atgriezties pie pirts būves. Tur koki bija mazāki, tos varēja pievilkt pie ugunskura un pirms apstrādes sasildīt.

Izrādījās, ka pirts sienās nav iecirstas sijas vietas. Tenis steigā bija aizmirsis, ka pirtij vajadzīgi arīdzan griesti. Nu vajadzēja vai nu celt jau uzlikto vaiņagu zemē, vai likt vēl vienu jaunu.

— Lai ir augstāki griesti, — Sauce sacīja. — Mēs tak ceļam lielbajāru pirti.

Tā pirts ieguva vienu lieku vaiņagu.

Kad no egļu tievgaļu baļķēniem bija satēsti un uzlikti gries­ti, varēja ķerties pie spārēm. Tur atkal bija kaltam un svārpstam darbs.

Lielā aukstumā darbi, protams, vedās lēnāk. Cimdi un biezie kažoki padarīja cilvēkus par tūļām. Saucei bieži aiz kaut kā aizķērās kāja, un viņa nokrita kupenā, jautri smiedamās. Tādās reizēs viņa teica Tenim:

— Kauns, kauns, Teni!

— Par ko man kauns? — Tenis brīnījās.

— Par to, ka tu tik neveiklu sievu esi apņēmis. Ir kauns vai nav?

Tenis klusēdams klausījās un smaidīja.

Kad pirtij jumta spāres bija uzliktas un nostiprinātas, sals atlaidās.

Atkal tika gāztas slaidās egles, un baļķi ceļoja uz būves vie­tām. Dažs no tiem bija tik smags, ka viņi divatā, visu savu cilvēka gudrību pielietādami, tikko spēja uzcelt vienu galu uz ragavām. Kā lai tādu dabū rijas sienā pusotra cilvēka augumā bez palīgiem un bez kaltēšanas? Kur tad vēl šķērssijas un spāres, kas te divkārt lielākas par pirts sāna baļķiem.

— Koki jāsagādā un jāpieved, kamēr ziemas ceļš. Pavasarī varēšu mizot, kaltēt, cirst un zāģēt, svilpodams kopā ar meža put­niem, — sprieda Tenis.

Cirsma kļuva arvien plašāka, baļķu krāvumi lielāki. Lai baļķi netiktu sajaukti, Tenis to galus apzīmēja ar cipariem un citām zīmēm.

Atkal sagriezās sniegputenis.

Kādu nakti Tenim likās, ka dzird vilku gaudojam. Skuju bū­das sienām visas meža skaņas gāja cauri. Sīļi dienā bieži klaigāja, bet naktīs parasti klusēja. Vienīgi baltā pūce reižu reizēm ievaima­nājās. Nu šī dīvainā dobjā skaņa bija dzirdama kaut kur tālumā.

Tenis pagriezās uz otriem sāniem, pārvilka kažoku pāri ausij un gulēja tālāk.

Diez cik ilgi viņš bija gulējis, kad pie sāniem piebikstīja Sau­ce. Modināja.

Nevajadzēja ij bikstīt. Viņš pats dzirdēja zirga izmisīgo dau­zīšanos, grūšanos pret sētu un lubu grabēšanu.

Tenis pielēca kājās un taustījās pēc cirvja. Neatrada. Ilgāk nedrīkstēja kavēties. Paķēra no roves akmeni un izlēca no būdas. Zirga apveidus saskatīja labi. Lopiņš stāvēja kājās, tātad vēl nebija nokosts. Sajuzdams cilvēka rosīšanos, pārtrauca dauzīt ar kājām zemi.

— Se, ņem uguni! — Sauce sniedza aizdegtu skalu.

Patiesi bija par tumšu, lai ko skaidri saskatītu. Kad Tenis pacēla gaismekli augstāk, viņam mute aiz bailēm un izbrīna pa­lika vaļā, jo Palsai uz muguras zem paša jumtiņa pieplacis tupēja liels vilks un vērās Tenī dzedrām dzeltenām acīm.

Ķēvītes acis aiz bailēm bija plati ieplestas. Viņa stāvēja sastin­gusi nāves šausmu gaidās.

— Kas tur ir? — no būdas jautāja Sauce.

Viņas balsi dzirdēdams, vilks pagrieza ausi kā suns, ieklau­sīdamies tās skaņā. Tenim tik daudz kļuva saprotams, ka vilks zirgu nebija plēsis un šobrīd arī to netaisījās darīt.

— Ak, tu negantnieks! — Tenis teica gluži draudzīgi. — Tup zirgam uz muguras kā ķēniņš.

— Kas tup? —jautāja Sauce.

— Liels vilks.

Sauce ar vienu rāvienu bija no kažokiem ārā. Vai nu Tenis prā­tu zaudējis, vai patiešām noticis kas nedzirdēts. Jokošanos Teņa balss nepauda.

— Ak! — viņa iesaucās. — Tas ir tas pats mūsu vilks ar mel­numiņu pie kreisās acs.

— Kāds mūsu vilks? — Tenis nesaprata.

— Nu, toreiz brūklenēs, kad mēs… sastrīdējāmies…

— Tu viņam devi plāceni, — Tenis atcerējās.

— Tagad iedošu biezputru ar kreimu.

— Kāp zemē no zirga, Vilkati! — Tenis uzsauca. — Vai ne­mani, kā lopiņam kājas dreb? Tūliņ nogāzīsaties abi.

Tenis draudīgi paplivināja skala guni uz vilka pusi. Zvērs, it kā sapratis, lēni atvilkās atpakaļ un nolēca otrā pusē Palsai. Zirgs atlēca no viņa, spēra. Vilks veikli uzlēca uz sētas un pazuda tumsā.

Kad Sauce iznāca no telts ar krējumā mērcētu biezputru pa­vārnīcā, vilka vairs nebija.

— Aizbēga? — viņa vaicāja.

— Es aizdzinu, — Tenis paskaidroja. — Lai viņš ir kač pats lielais Vilkatis, tā zirgu baidīt nedrīkst.

— Es dzirdēju, — Sauce sacīja un sniedza pavārnīcu Palsai. — Ēd, kumeliņ, tev pēc izbīļa tas noderēs.

Ķēvīte patiešām paņēma vienu kampienu un sāka ēst. Otru gan vairs neņēma.

Zaru telts rovē dega sprigana sauso zaru guns, izplatīdama smaržīgu siltumu. Tenis iededza otru skalu un apstaigāja zirga stāvvietu. Vilks bija aizgājis pa tām pašām pēdām, pa kurām nācis šurp. Zirgam nekas nekaitēja, pat mugura nebija saskrāpēta, jo to sedza bieza lupatu seģene. Tenis paņēma rokās ķēvītes galvu, piespieda savam vaigam un sacīja:

— Esi mierīgs, kumeliņ! Tas zvērs bija uz negantiem jokiem. Citādi godīgs vilks. Viņš tevi neaiztiks.

Sauce bija jau ielīdusi atpakaļ guļvietā.

— Novelc aukstās virsdrēbes, — viņa sacīja. — Citādi man kailai būs auksti pie tevis.

Tenis novilkās un ielīda zem kažokseģenes blakus sievai. Pie­spieda degunu viņas plecam. Sauces miesa smaržoja pēc vasaras tāpat kā pirmajā satikšanās reizē rijā. Satraukumu, ko bija radījusi satikšanās ar savādo vilku, viņi remdēja savā priekā vienam pret otru. Pēc tam iegrima dziļā atspirdzinošā miegā.

Pamodās lielā gaismā. Laiks bija kļuvis siltāks. Sniga. Pārslas gāzās blāķiem. Kaut kur augšā virs koku galotnēm skrēja lieli vēji, bet izcirtumā jūtama tikai rāma vēsma.

Sniga visu nedēļu. Nocirstās egles gāzdamās ieplacinājās snie­gā. Uzcelt baļķus uz ragavām kļuva aizvien grūtāk, jo ceļamiem bomjiem sniegā zuda atspaids, tukšās ragavas stāvēja sniegā aug­stu virs zemes. Kā tur iemānīt smagu, garu baļķi?

Modās bažas, vai viņi vispār ar zirgu un ragavām tiks ārā no meža. Dienas bija kļuvušas pavisam īsas, arī siena vezumam jau atkal bija redzams gals.

Kādu rītu, kad debess bija noskaidrojušās un vējš iegriezies no ziemeļrītiem, jaunie līdumnieki izlēma doties uz mājām.

Tas bija grūts brauciens. Sniegs sniedzās zirgam līdz vēderam. Kur bija seklāks, cilvēki sēdās ragavās, bet klajumos un sīkmeža smalknē, lai zirgu galīgi nenokausētu, gāja kājām.

Ķeveros pārbrauca dziļā vakara tumsā.

— Kāpēc tik vēlu? — prasīja Līze.

— Bridām visu dienu, — Sauce atbildēja.

— Daudz padarījāt? — taujāja Zane.

Kad Tenis izstāstīja, vecāsmātes sejā atplauka senais lep­nums.

— Tas jau ir kaut kas, — viņa sacīja. — Kā gan citādi, ja abi no labiešu kaula.

Uzzinājusi, ka pirtij jau uzlikti griesti, saslietas spāres un jumtam saplēstas lubas, Zane apņēmīgi pavēstīja:

— Pavasarī es uz turieni aizvilkšos kaut vai rāpus. Redzu, ka man Dieviņš dos nomirt sava mazdēla mājā un dusēt sava maz­dēla zemes smilšu kalniņā.

Kad Tenis dzīrās doties atpakaļ uz Dziļūdeņiem bez zirga, Zane tapa pavisam priecīga.

— Tad jau tu pirtij jumtu arīdzan uzliksi? — viņa prasīja.

— Gan jumtu, gan veravas, gan rovi, — mazdēls solīja.

— Es par savu naudu salīgšu tev rijas un kūts cēlājus, lai arī­dzan mana daļa būtu ielikta tajā lielbajāra sētā, — Zane čukstēja Tenim pie auss. — Labi, ka sataupīju sidrabu. Nu varēsim atkal celties augšā. Tev ļaudava arīdzan gadījusies ar tikumu, ne vien no vaiga daiļa. Sargā, žēlo, dēliņ, viņu. Otru tādu nedabūsi.

— Viņa pati nesargājas, neklausa, — Tenis žēlojās.

— Parāj, — Zane pamācīja. — Tas vīra pienākums. — Tad piebilda: — Lai gan rājums tādai nelīdzēs. Čakli ļaudis, ja lūko aizturēt, vēl trakāk raujas darbā. Man par jums abiem tāpēc bai­les. Pārāk strauji gribat ņemt. Ka sevi nesabeidzat. Savu brīdi lon arīdzan atpūsties un pie reizes papriecāties.

— Kad dzīvosi pirtiņā, tad varēsi pieskatīt, — Tenis attrauca.

— Dieviņ balto! — Zane sacīja. — Pirmā pajumte, kas pēc ilgiem gadiem mums atkal piederēs. Visu lielo mūžu pa svešiem ūķiem lielļaužu bērni būdeļoja.

Dzirdot tādu runu, Tenim gribējās vai tūdaļ iet atpakaļ uz savu līdumnieka mīti.