Vilkaču sila līdumnieks

6.Meža meitas bīstamais valdzinājums

Sieviete stāvēja, atspiedusies pie slaida ozoliņa, un platām biklām acīm raudzījās uz bezrūpīgo jaunekli. Ieraudzījis meitu, Indriķis apstājās. Tā bija sveša, tuvējā apkārtnē neredzēta merga. Vietējās meitas Indriķis pazina. Ar tām bija iets un diets gan Saulgriežu svētkos, gan Mārtiņos, gan Lieldienās. Turklāt šī bija savādi bikla kā meža zvērs. Mazā meža kustoņu iemītā taciņa, pa kuru gāja Indriķis, veda tieši garām vietai, kur viņa stāvēja. Indriķis devās uz priekšu. Vai lai svešas meitas dēļ viņš mainītu savu ceļu un nodomu? Trīs gadus* vientulīgi dzīvodams, viņš ne­bija pieradis pie traucējumiem savos darbos un iecerēs. Vienmēr paveica to, ko iepriekš nolēmis.

Mežiniecei bija lielas zaļi brūnas acis kā ozolzīles un vaska dzelteni mati, kas sasieti ar prievīti "zirgastē", pieri apvija baltsar- kani rakstīta jostiņa.

Jo tuvāk Indriķis gāja, jo soļi kļuva lēnāki. Vīrieti pārņēma svešatnības uzdzīts mulsums. Viņš bija domājis, ka tuvošanās meitieti izbaidīs, bet viņa stāvēja nepakustēdamās. Kad Indriķis

apstājās dažus soļus no viņas, svešniece pabailīgi pasmaidīja un teica:

— Indriķis?

Puisis neattapa atbildēt. Svešā brīdī vēl stāvēja, nopētīdama Indriķi no galvas līdz kājām, tad mulsi, vilinoši iesmējās un metās uz alkšņāja pusi. Lindraki viņai bija paīsi — tikai līdz ceļgaliem. Skrienot zibēja kailie, brūni iedegušie lieli.

Indriķis nolika sūnās krūzi ar mellenēm, lai varētu skriet viņai pakaļ, jo sievietes bēgšana mežā vīrietī allaž izraisa med­nieka dziņu, bet tad viņš pēkšņi, pats nesaprazdams kāpēc, ap­stājās pussolī un aizvēra acis. Sirds sita kā negudra. Svešniece šķita pārāk dīvaina, bīstama. Tik īsā tērpā nebija redzēta neviena. Arī tādas acis viņš redzēja pirmo reizi. Tāpat viņas balss skanēja dīvaini dobji kā aizsmakusi. Turklāt šī dīvainā meža meita zināja viņa vārdu, lai gan viņš sievieti nebija ne reizes agrāk redzējis.

Nokāris galvu, Indriķis gāja pa mežazvēru taciņu uz māju pusi, ar ausīm uzmanīgi uztverdams katru lūztoša zariņa troksni, kas nāca no tās puses, kur aizskrēja zaļdzeltenā meža sieviete.

Aizgājis mājās viņš nolika trauku ar ogām uz galda, tad stei­dzīgi nosoļoja lejā līdz strautiņam, ar plaukstām smēla ūdeni, ņē­ma no gultnes baltās smiltis un ar tām berza pirkstus, lūpas un zobus, kas no mellenēm bija kļuvuši zilgani.

Ticis ar mazgāšanos galā, Indriķis pārveda mājās kazu, ielai­da to aplociņā, nopļāva un iemeta tai zāli, atnesa un ielēja silē di­vus spaiņus ūdens. Pēc tam aizsprauda mājas durvis un pieslēja pie tām krusteniski divus Sērmūkšu zarus. Pats īsti nesaprata, kāpēc tā dara. Vispār viņš jutās galīgi apmāts.

Kad māja bija sakārtota, viņš beidzot attapa, ko nolēmis darīt. Paņēma sērmūkškoka nūju un devās atpakaļ mežā. Gāja pavisam citādi, nekā šurp nākot: klusiem soļiem, uzmanīgi klausīdamies un apkārt lūkodamies. Aizgāja līdz vietai, kur pēdējo reizi bija redzējis meža sievieti. Lūkoja pēc pēdām. Diemžēl tās bija grūti saskatāmas, pareizāk sakot, tādu vispār nemanīja. Līdz ko beidzās sūnu paklājs un sākās lielmežs ar skuju klājumu un retu zāli, pē­du nospiedumus vairs nekas nesaglabāja. Varēja tikai nojaust vir­zienu, kur viņa tobrīd aizgāja, kad bija vēl dzirdama čaboņa un smalku zariņu strinkšķi. Kur viņa atradās tagad, Indriķim nebija ne jausmas.

Puiša dvēseli pārņēma slāpējošas skumjas. Tās radās dēļ sie­vietes, viņam nolemtas sievietes, kura pazuda meža biezoknī.

Viņa bija stāvējusi un gaidījusi, uzrunājusi vārdā, aicinājusi, bet viņš neattapies, tāpēc sākusi skriet. Kāpēc viņš nebija laikus sa­pratis, ka šis ir Laumas vilinājums un solījums? Laikam pārlieku aizņemts ar savām vientuļnieka domām un ar apceri par Kurzemes hercoga darbiem.

Kā lai izlabo kļūdu?

Nekas cits neatlika kā meklēt uz labu laimi.

Viņš gāja ātri, uzmanīgi sperdams soļus un ieklausīdamies katrā zīmīgā troksnītī.

Jā. Tālumā trokšņoja mežastrazds. Pēc balss varēja nojaust, ka tur putna tuvumā atradās vai nu kāds plēsīgs zvērs — cau­na vai lūsis — vai cilvēks. Tādā balsī putns sava perēkļa tuvumā allaž brēca, ja tam tuvojās svešnieks.

Putns pamazām apklusa. Indriķis turpināja soļot mīkstā zvē­ra gaitā. Un pēkšņi apstājās.

Neliela laukumiņa vidū sēdēja zaļā meža meita. Viņus šķīra eglīšu jaunaudze. Indriķis brīdi viņu uzmanīgi vēroja. Sieviete bija izlaidusi matus dzeltenā vilnī un, zodu rokās atspiedusi, asa­ru pilnām acīm raudzījās meža milzumā.

Indriķis klusi pašķīra zarus. Viņas ceļgali bija kaili. Tas vīrieti samulsināja. Viņš nezināja, vai drīkst iziet klajumā un pārsteigt ar savu klātbūtni, ja sieviete tā sēž ar atsegtiem gurniem un tik ļoti nogrimusi savās skumjās domās, ka ne ko redz, ne dzird.

Viņš paspēra dažus soļus atpakaļ un tīšām uzkāpa uz nokri­tuša egles zariņa. Tas lūztot noknaukšķēja, bet svešiniece par to nelikās zinis.

Drebēdams no satraukuma, Indriķis spēra atkal dažus soļus uz priekšu un iznāca no eglīšu aizsega.

Sieviete palūkojās uz viņu ar vienaldzīgu, skumju skatienu. Tādu redzot, arī Indriķim kļuva smagi ap sirdi. Viņš klusēdams lēnām piegāja viņai klāt un apsēdās blakus. Brīdi sēdējis, dzīrās pieskarties viņai, lai pārliecinātos, vai tā ir dzīvs cilvēks, vai pa­rādība, bet baidījās iztraucēt mirkļa burvību, glāsmaino mieru, kas valdīja ap viņiem un saistīja ar tīkamām neredzamām saitēm.

Viņi sēdēja klusēdami, un Indriķim šķita, ka ap viņiem tinas zeltaini zaļš pavediens, kļūdams arvien grodāks un ciešāks. Pui­sis bija ar mieru tā sēdēt līdz mūža galam.

Beidzot sieviete noslaucīja asaras, palūkojās uz viņu un teica:

— Es dziržu sūļus.

Nedzirdētā valoda Indriķi sabaidīja.

— Kas tu esi? — viņš jautāja.

— Vecmeita, — viņa ātri atbildēja un vainīgi pasmaidīja.

— Cik tev gadu? — Indriķis jautāja.

— Gadskārtu? — viņa pārprasīja. Un tūlīt atbildēja: — Div­desmit vīna.

— Kur tu mīti? Kur tavas mājas?

Sieviete aši palūkojās uz Indriķi, un viņai acīs iezibējās bailes.

— Kam tu bīsties? — Indriķis brīnījās.

Viņa brīdi aplūkoja vīrieti ar savām zaļganīgajām nāras acīm un tad teica gluži lietišķi.

— Gribu iet tev par sīvu… par sievu.

Indriķis raudzījās uz viņu gluži apjucis. Tāda vaļsirdīga pie­dāvāšanās galīgi nepiestāvēja meitas tikumam. Viņa raudzījās uz Indriķi bez mulsuma, it kā būtu villaines tirgū piedāvājusi. Šāda vientiesīga nekautrība varbūt bija iespējama Ziemassvētku vakarā. Pēkšņi Indriķim tā šķita bērnišķīgi tīra un jauka. Viņa bija kā pieaudzis bērns. Kādreiz nomoda sapņos viņš bija domājis par tādu sievieti — vienkāršu, atklātu, tomēr lepnu. Te nu tāda bija.

— Kur tev mājas? — Indriķis jautāja, lai gan jau reizi bija saņēmis atbildi ar klusēšanu.

— Tālu, tālu poļu zemē, — sieviete teica un iesmējās. — Es būšu vī-ēna. Kā borene.

— Bārene, — Indriķis izlaboja.

— Bārene, — sieviete atkārtoja.

— Kāds tev vārds?

— īve.

— Man Indriķis.

— Zinu. Tavas muāsas izklaigāja.

— Māsas?

— Zinta ar Ilzi. Viņas tevi sauca par Indriķi.

Indriķis brīdi domāja. Tad saņēmās un tāpat kā īve lietišķi un vienkārši apjautājās:

— Vai tu zini, ko vīrs un sieva dara?

īve palūkojās Indriķim acīs, saprata, ko puisis ar to domājis.

— Zinu, — viņa teica, nedaudz samulsusi. Un piebilda: — Tas nav ļauni. Tā nākas darīt visiem.

Indriķis pamāja ar galvu par piekrišanu.

— Labi, — viņš teica. — Iešu ar tevi.

Sievietes acīs uzmirdza bailes.

— Nevar… Šodien nevar… Varbūt… rīt.

— Nevar, — Indriķis atkārtoja un sarauca pieri.

— Nevar, — īve čukstēja un aizklāja ar rokām seju.

— Kam tu raudi? — Indriķis jautāja un glāstoši pieskārās viņas matiem ar plaukstu. Sieviete nepakustējās. Viņas paceltās rokas bija pavilkušas uz augšu zaļgano lindraku, un virs brūna­jiem ceļgaliem atklājās apaļīgo gurnu gaišās svītriņas kā salds solījums.

Indriķis pavirzījās tuvāk, piespieda savu galvu viņas plecam, kuram pāri risēja dzeltenbrūns pēc kalmju saknēm smaržojošu matu klaids. Sirds sitās kā negudra, jauzdama svešu, bargu noslēpumu un briesmas, kas grasījās krustot viņa mūža ceļu.

— Kam tu raudi, mana meža meita? — viņš atkal jautāja.

Viņa bikli atlieca galvu un palūkojās uz Indriķi ar savām zīļu

acīm. Klusēja.

Skatieni brīdi gremdējās viens otrā, apvienodamies klusā saskaņā.

— Viņi var tevi nomaitāt, — meža meita teica sērīgā balsī.

— Kas?

— Brāļi, brālēni un citi.

— Kāpēc?

— Pēc vectēva padoma.

— Kāpēc?

— Lai neviens svešs nezinātu…

Indriķis neizpratnē paraustīja plecus.

— Esmu Vilkača mazmeita, — īve sacīja un nolieca galvu. — Pie mums mīt jūsu Made, mana māte.

Indriķis nesapratnē papurināja galvu. Viņš Madi atcerējās ļoti miglaini. Vienīgi vecāku sarunas bija prātā atstājušas kaut kādu nojausmu par mežā pazudušu meitu un reizē ar to noliegu­mu mežā tālu iet. Tas bija kaut kas baigs, no kā viņam bērnībā skudriņas tekāja pa muguru. To gudrāk bija neatcerēties.

— Jūs tak neesat laupītāji? — viņš jautāja.

— Nē, — īve purināja galvu. Viņas medainie mati viļņojās. — Vectēvs kāvās un bēga no laupītājiem… stražņikiem.

Indriķis atkal pieskārās viņas matiem un tos noglāstīja, tad apņēma meitas galvu ar rokām un piespieda sev pie krūtīm. Šī meža meita viņam piederēja, to skaidri varēja just. Un viņš pēk­šņi aptvēra, cik ļoti bagāts ir tāds, kam pieder otrs cilvēks. Tā bi­ja liela, liela bagātība. Bagātība nākotnei, par kuru allaž mēdza runāt vecāsmātes māte. Viņam likās, ka nekad nevienam nav bijis un nebūs tā, kā ir viņam un, acīmredzot, arī īvei.

To nakti abi pavadīja Indriķa mājā. Tā bija viņu kāzu nakts. No rīta devās uz Vilkača mitekli. īve gan stāstīja, ka vēl neviens dzīvs meža salu nav atstājis, izņemot divus viņas tēva brāļus, kas aizbēguši tirgus gājiena reizē, iepriekš vecaimātei piekodi­nādami viņus nemeklēt un par salas noslēpumu atklāšanu ne­raizēties.

Vectēvs Toms, kam tagad diez cik gadu, reiz ievedis tādu nežēlīgu kārtību, ko neviens līdz šim atklāti nav iedrošinājies grozīt.

Labi saprazdams, kādas briesmas salā viņam draud, Indriķis tomēr gāja līdzi īvei pie viņas tēva un mātes, lai pateiktos par meitas audzināšanu un lūgtu tās roku.

īve izskatījās vairāk satraukta nekā viņš. Lai slēptu savas bai­les un nepazaudētu Indriķi, viņa centās daudz runāt, iztaujāt. Uz­zinājusi, ka Indriķim ir septiņi brāļi un četras māsas, viņa sasita plaukstas kā maza meitenīte un iesaucās:

— Un tēvs nebijās, ka būs par daudz?

— Kāpēc lai šis bītos? — Indriķis brīnējās.

— Mana mamma mazo ceturto māsiņu tīši nomaitāja. — īve skumji pavēstīja. — Uz salas tik daudziem nav vietas.

Indriķis klusēja. Viņš saprata šo no klaušām un nodevām brī­vo, sena liela nozieguma līdzdalīgo salas iemītnieku drūmo ikdie­nu. Kā viņi tur spēja mitināties? Saulgriežu svētkos nelīksmojot, nebraucot ciemos, neredzot pasauli, nepārtraukti baidoties?

Indriķim likās, ka viņam beidzot radies dzīvē liels mērķis — izvest šos cilvēkus pasaulē. Tēvs kādreiz neskaidri bija minējis par meža dziļumā mītošo Vilkati, kas esot zemniekiem draudzīgs, bet sargoties iznākt no meža kungu barguma un atriebības dēļ. Tagad, kad notika strīds par Vilkaču sila līdumnieku piederību Briņķu muižai vai Zviedrijas valstij, bija visizdevīgākais laiks iz­vest pasaulē purva salas iemītniekus.

Stāsti par vilkača briesmu darbiem bija pārlieku seni. Pat tēvs tos nebija pieredzējis, tikai dzirdējis. Un vispār nebija skaidrs, kur Vilkača vaina? Sen pazudis vecais Felsbergs, kuru Vilkatis izdzinis no meža. Jaunie kungi neko par to nezināja. Strīdīgo līdumnieku zemju pagaidu pārvaldnieks bija jauns ienācējs no Vācijas, kas vēl pat kārtīgi latviešu valodu neprata. Viņš par sena­jiem notikumiem, šķiet, tikpat kā neko nezināja.

— Tu nobijies? — taujāja īve, kad Indriķis, domu pārņemts, lielā Egļu kalna malā apstājās.

— Nē-ē. — Puisis purināja galvu. — Vai patiesi sievas bendē bērnus? — viņš brīnējās.

— Uz lāvas izsautē, — īve paskaidroja. — Vairāk ļaužiem vietas nav.

— Kāpēc tu nepaliki pie manis?

— Žēl.

— Kā žēl?

— Mātes, māsu. Mūsu visu. Viņi no bailēm nedēļām vilktos kā pusdzīvi, ja es pazustu bez miņas.

Indriķis pamazām saprata, cik briesmīgas ir bailes no pa­saules, no svešiem, no nokļūšanas atklātībā tādiem cilvēkiem, kas ilgstoši slēpušies. Katrs gājums pēc sāls, izkapts, cirvja vai vedot vēršus uz tirgu saistīts ar briesmām, ar vērīgiem skatieniem no aizdomīgu ļaužu puses, katra satikšanās ar svešiniekiem briesmu pilna, nodevības apdraudēta.

Viņi klusēdami nogāja gar staignās gravas krastu un iegriezās lazdu pakalnē. īve paņēma Indriķi aiz rokas un veda purvā līdz pat melnajiem akačiem. Kādam no tiem senos laikos bija pāri nogāzies liels koks un nogrimis ūdenī. īve palaida vaļā roku un teica:

— Brien vērīgi! Skaties, kā es to daru.

Koka stumbrs bija melns, glums, bet stingrs. Brizdami līdz ceļiem ūdenī, viņi pārlaipoja pāri ūdenim līdz sīkai saliņai, kur auga mazi bērziņi un purva kārkli ar baltām pūkām zaru galos. Tie stāvēja kā aizsargvalnis pret ziņkārīgiem skatiem.

Aiz krūmiem kļuva saskatāma cilvēku iemīta taka no ciņa uz cini starp vaļējiem akačiem. Nezinātājam ne prātā nevarēja ie­nākt, ka te ir purva pāreja, jo pretī atkal vizēja ūdens.

īve pavilka uz augšu lindrakus un brida baltās sūnās, kas lēnām grima un atkal uzpeldēja.

— Tos kārklus, mazos krūmiņus šurp maisā atnesa mans vec­tēvs un iestādīja, lai aizsegtu acīm tālāku gājumu, — īve stāstī­ja. -— Tie noder par ceļa rādītāju zinātājam.

Kad viņi nokļuva muklāja otrā pusē, īve lika Indriķim apsēs­ties un pagaidīt. Pati viņa aizgāja atpakaļ uz purva taku, no krū­ma izvilka bozi, ar to sabadīja cilvēka pēdas līdz nepazīšanai un virsū uzspieda divas vilka pēdas, tad pasauca Indriķi.

— Redzi, šajā malā cilvēku pēdas pārtop par vilkača pē­dām,— viņa sacīja.

Indriķis atcerējās teiksmu par vilkača valstību. Viņu pārstei­dza teiksmas un īstenības sakritība.

— Kā tu to izdarīji? — viņš jautāja.

— Noskaitīju buramvārdus, — īve sacīja un mīļi pasmaidīja.

Viņi devās meža biezoknī.

Pakalne, kurai pāri lielais vilks kādreiz bija stiepis Repuļu aunu, tagad bija aizaugusi ar biezu egļu jaunmežu. Ja tagad Tenis ziemā lūkotos no pura saliņas garās egles galotnes uz salas vidie­ni, viņš māju jumtus vairs nesaskatītu.

Aiz kalna sākās tīrumi. Tie bija krietni lieli — aizviļņoja pāri trim pakalniem.

Viņi gāja gar miežu lauka malu. īve pa priekšu, Indriķis aiz viņas soli solī. Puisis jau grasījās jautāt pēc mājām, kad pēkšņi viņiem ceļā klusēdams nostājās milzīgs sarkanīgi pelēks suns un ar blāvām bezkaislīgām acīm palūkojās Indriķī, Turpat divdesmit soļus tālāk aiz lielāku un mazāku eglīšu dzīvžoga atradās pelēka zemnieku māja. No tās iznāca vīrietis ap gadiem trīsdesmit, pavirši palūkojās uz īvi un Indriķi un novērsās. Raudzījās egļu biezoknī.

īve apstājās.

— Vectēvs iztrūcinājies, — vīrietis teica skarbā balsī.

Indriķis saprata, ka te viesmīlība negaida, saprata īves bažas

par iespējamo nonāvēšanu. To apstiprināja arī svešā vīra vaigs un izturēšanās.

— Kāpēc tu viņu atvedi? — viņš biedīgi jautāja īvei.

Indriķis beidzot īsti aptvēra, kādās briesmās nokļuvis.

Cilvēka nonāvēšana viņu izpratnē, šķiet, bija kaut kas līdzīgs

cūkas vai cita lopa nokaušanai. Sak, kas jādara, tas jādara.

— Iesim pie vectēva, — īve pagriezās pret Indriķi un bikli pa­smaidīja. Arī Indriķis lūkoja smaidīt, bet lūpas neklausīja.

Vilkatis Toms sēdēja kūtspriekšā uz apaļa bluķīša un tesa grā­bekļa zarus. Ieraudzījis mazmeitu un Indriķi, vērīgi palūkojās. Viņa sejā nepakustējās neviens vaibsts. Pelēkajās ūdeņainajās acīs vīdēja vienaldzīga nežēlība.

— Atradi gan mājas? — vectēvs nīgri jautāja īvei.

— Atvedu vīru, — īve līksmi paziņoja.

Toms brīdi lūkojās uz Indriķi, tad atkal uz īvi.

— Kur tu viņu liksi?

Atkal Indriķis juta, ka par viņu nerunā kā par cilvēku, bet kā par lietu, turklāt nederīgu un traucējošu lietu. Nu patiešām vairs nebija grūti saprast, ka pār viņa galvu karājas nāves melnā izkapts.

Viņš atskatījās un ieraudzīja, ka viņu un īvi lokā ielenkuši četri vīri drūmām sejām pelēkās drēbēs, rokas slēpdami aiz mu­guras.

— Es atnācu, lai jūs visus aicinātu klajumā! — Indriķis dedzī­gi ierunājās. — Pietiek nīkt purvā! Tagad ir miera laiki.

— Nemelo! Nupat krievi iebrukuši Vidzemē, — atskanēja balss.

Indriķim mute palika vaļā.

— Kā tu zini?

— To man pastāstīja bēglis no Daugavas.

— Tas nekas. Jums jānāk ārā no meža. Varat visi uzdoties par Daugavmalas bēgļiem, — Indriķis steidzās runāt. — Aiz Riekstu kalna ir daudz brīvas zemes, kas nepieder nevienai muižai. Viss lielais Vilka…ču sils. Jūsu nosargāts. Saprotat? Mans brālis būs jaunā pagasta vecākais. Lai šī Vilkaču mītne paliek apslēpta citai ļaunai reizei, to pagastā neierēķināsim. Nāciet man līdzi! Es jūs pasargāšu.

Drūmo vīru skaits pieauga. Viņi nāca tuvāk. Parādījās arī da­žas sievietes. Indriķa vārdi uz šiem ļaudīm, kā redzams, neatstāja nekādu iespaidu.

— Nedariet ļaunu! — Indriķis drūmi sacīja. — Man ir seši brāļi un simt draugu!

— īve, tu esi vainīga! — atskanēja Vilkača Toma balss.

— Viņš ir mans! — īve teica un uzlika roku Indriķim uz ple­ca. — Ja viņu, tad mani ar…

Indriķis pieglauda īvi sev klāt un nodomāja: "Kas zin, varbūt šis ir pēdējais dzīves brītiņš, bet īve ir patiesi mana īstā, kuru ilgi esmu gaidījis, tad lai rauj arī mūs abus pats nelabais, ja jau likteņlēmējs tā nolicis."

— Dēli! — pēkšņi Vilkatis Toms ierunājās savādā balsī, kādu neviens no viņa nebija dzirdējis. — Dēli un bāliņi! — Tad brīdi sausi pačāpstināja muti un vēlreiz atkārtoja: — Dēli! Vai viņš zin, ka mēs esam desmitkārši slepkavas?

— Viņš zin! — īve sauca. — Viņš zināja, tomēr nenobijās, ne­atteicās nākt pie jums.

— Vai viņš ir traks? — Toms jautāja.

— Nav traks, — īve apliecināja. — Viņš tic, ka mēs esam labi, ka mēs karojām pret ļaundariem.

— Kurši nokāva vairāk iebrucēju nekā tālavieši, tāpēc tagad vāci viņus vairāk cieni, — teica Indriķis. — No kādas cilts tu esi cēlies, vectēv?

— No… Staldēm. No slavenās Taurētāja, no vecā Lataka cilts.

Indriķis iepleta muti.

— Tad tak mēs esam rada! — viņš iesaucās. — Mana vecvec- māte Zane stāstīja par Taurētāja zaru, ar ko saradojušies Ausalu labieši, mani vecajie. Viņa stāstīja arī par kādu varenu stopnieku Lūsalu, kas mācījis viņiem kara prasmi…

— Lūsals? — atskanēja vāja sievietes balss no aizmugures. Visi atskatījās. Tā bija vecā Madara, Ances māte, brašo vīru vecā­māte.

— Lūsals? — viņa pārjautāja.

— Lūsals, — Indriķis apstiprināja.

— Tom! — Madara teica. — Sitais cilvēks ir Pērkona sūtīts, ja atceras Lūsalu septiņu mūžu garumā. Vai viņš bija klibs ar vienu kāju?

To Indriķis, protams, nezināja, bet lietas labā apgalvoja, ka patiesi Lūsalam viena kāja bijusi stīva.

— Tāpat vien mēs visi bāleliņi, — Madara sacīja un noslaucīja acis. — Lūsali bija Adarotu radi.

Pēc tādām runām Indriķis jutās daudz drošāk. Palūkojās uz īvi, kurai acis bija brīnumu pilnas. Tajā brīdī viņam piestāja žirgta pajauna sieviete un jautāja:

— Tu patiesi esi Dziļumu Indriķis?

— Jā, — Indriķis atbildēja.

Sieviete apķērās viņam ap kaklu.

— Ak tu mans mazais mīlulis! Vai atceries, kā tevi šūpoja Vilkaču princese Made?

Indriķis klusēja. Atmiņas bija pārāk neskaidras, tālas. Pēc ve­cāsmātes stāstiem viņš labāk zināja, kā tēvocis Miks cīnījies ar purva velnu un uzvarējis, lai gan nelabais viņu ierāvis dūņeklī zem ūdens.

īve arī apkampa Indriķi ap vidu un atkārtoja:

— Viņš ir mans! Nevienam es viņu nedošu. Viņš ir lasījis grāmatu par senām latgaļu brīvības cīņām pirms vācu ienākšanas. Par godu grāmatas rakstītājam viņam dots vārds Indriķis. Indriķis ir svēts, viņu nedrīkst nomaitāt!

— Kam nāci Vilkaču salā? — vectēvs Toms neatlaidās. Viņš bija piecēlies no sava bluķīša un pienācis klāt.

— Lai izvestu jūs klajumā.

— Tur ir meteklis, klaušas, vagara pātaga un siriķi laupītāji, gan savējie, gan sveši…

— Tas ir nieks… pret jūsu likteni, kad jāatsakās no saviem bērniem. Vai tāds Saules meitu vēlējums?

Vilkatis Toms klusēdams lēnām sniedza roku Indriķim, lai gan viņa acis joprojām spīdēja drūmi un draudīgi.

Indriķis saņēma roku un stingri paspieda. Atskatījās uz ap­kārtējiem vīriem. To acīs joprojām zaigoja ļaunums un bailes. "Viņi patiešām daudzajos vientulības un baiļu gados kļuvuši īsti vilkači," jauneklis domāja. "Nekas viņiem vairs nav dārgs, pat savi bērni un bērnu nākotne tiem šķiet lieka un traucējoša, iznīdējama. Viņus pārvērtušas ilgstošās bailes no kungu atriebības un naida par vecām un sen aizmirstām slepkavībām."

— Palīdzi, vectēv! — Indriķis lūdza Vilkati Tomu. — Pasaki viņiem, lai uzticas man un īvei. Lai Pērkons mūs nosper, ja mēs vienam no jums nodarīsim kaut vai pašu mazāko ļaunumu! Muižā sen ir citi kungi. Krodznieks, kas nodeva Lielo Vilkati, miris…

Indriķis runāja un runāja. Pats brīnījās par sevi. Viņš agrāk bija domīgs klusētājs, kas nesaprata, kāpēc īsti nācis šaizemē, un kas viņam būtu jādara. Nu viss šķita skaidrs: Vilkača cilts jāizved pasaulē.

Viņš skaidroja, ka purva salas noslēpums tik un tā atklāsies. Tagad jaunie vēl klausa viņa tēva Teņa brīdinājumu neiet pāri Bebru slīkšņai Egļu kalna gravā, bet, cik tas ilgi būs, ja viss lielais Vilkaču sils būs nolīsts un ciems stāvēs pie ciema? Vai nebija gudrāk iet palīgā līdumnieku dēliem un meitām, iet pasaulē tālāk kaut vai uz Kurzemi, kur hercogs Jēkabs strādā lielus darbus, kur latvieši var iemācīties jebkuru amatu, kļūt par kuģiniekiem un lepniem kungiem. Kurzemē pēc lielās sērgas trūkstot cilvēku, tā­pēc katrs pārbēdzējs tiekot turēts zelta vērtībā…

Indriķis runāja un runāja. Ap viņu bija sapulcējušies visi pur­va salas māju iemītnieki, ari sievietes un bērni. Jaunekļa balss skaņa bija pavisam citāda nekā purva ļaudīm — droša, skaļa, brīva. Viņš bija pirmais ārienes cilvēks, kas nebija nobaidīts, kam bija mērķis viņiem palīdzēt, kam vecais Vilkatis Toms bija snie­dzis roku sveicienam.

Kad viņš beidza, vilkači bija kļuvuši domīgi. Vecenītei, kas bija ieminējusies par Lūsalu, acīs mirdzēja asaras, seju apstaro­ja balts prieks. Tā bija vecā Madara. Viņai krēslu atnesa Vilkača

Toma brālis Miķelis — vīrs ar pilnīgi baltu galvu. Apsēdināja meita Ance, kas laipni, vēlīgi lūkojās uz Indriķi un īvi.

— Vai jums jāsaka, no kurienes nākat? — Indriķis turpināja runāt. — Muižnieki slēpj zemniekus no zviedru rakstvežiem, lai nebūtu jāmaksā nodevas un nodokļi. Dziļumos arīdzan visi nav ievesti kungu grāmatās. Sieviešus vispār neatzīmē. Vienu gadu es braucu līdzi reģisteram par mācekli, tāpēc labi zinu kārtību…

— Tu proti rakstīt? — jautāja kāds baltmatains pusaudzis.

— Protu, — Indriķis atbildēja.

— Es arīdzan protu, — puika palielījās.

— Gaužām labi! — Indriķis viņu uzslavēja. — Ieteikšu tevi pagastā par palīgu. — Tad turpināja: — Kad nāksiet līdumus līst, sakāt, ka atbēgāt no Kurzemes vai no poļu daļas. īve man, gudram cilvēkam, iestāstīja, ka ieklīdusi no Polijas, runāja kā sebe- žiete. Noticēju. Tikai tagad saprotu, ka viņa mani apvedusi ap stūri.

Pamanījis, ka viens otrs no drūmajiem vilkača vīriem sejā atvilgst, pat tikko manāmi pasmaida, Indriķis turpināja vēl dro­šāk.

— Jums jāapsola, ka nākošos vasaras Saulgriežu svētkos visi kā viens, jauns un vecs, mazs un liels līgosiet kopā ar mums Jēņu kalna ozolu birzē pie mana mātes brāļa Mika Ozolkalnos. Vai ap­solāt?

— Apsolām! — skanēja vientuļa puiškāna balss.

— Tikai viens? — Indriķis brīnējās. — Vai tad citi priecāties negrib?

Visi lūkojās uz vectēvu Tomu.

Indriķis saprata, ka ņēmis pārāk strauji. Vajadzēja ļaut viņiem attapties, pārdomāt.

— Ceru, ka jūs vismaz atļausiet ņemt īvi par sievu. Tā jums viens cilvēks būs mazāk. Made, tu atdosi savu meitu Teņa dēlam?

— Atdošu, — Made sacīja un bikli palūkojās uz blakus stāvo­šo vīrieti. — Tu, tēvs, piekriti?

Vīrietis klusēdams pamāja ar galvu.

Indriķis paņēma īvi aiz rokas. Viņi draudzīgi sakļāvās kopā un sasmaidījās.

— Mana Sebežas rezu meita no Varakļāniem, nezinu, kā lai tevi nozog, — Indriķis teica. — Apkārt tev pārlieku daudz dros­mīgu sargu.

— Tu jau esi nozadzis, — īve atbildēja.