Vilkaču sila līdumnieks

2.Jautrās kalpones Mades pazušana

Gāja gadi vai, kā Zane teica, ritēja laika meti. Nu jau saimnieka galā čivināja četras jaukas atvasītes un piek­tā bija pieteikusi sevi uz nākumu šaisaulē.

Reinis tajā gadā izlūdzās no Teņa savam vecākajam dēlam Miķitim, kas bija apņēmis raženu sievu, bandu zemes gabalu uz bijušās Zāļu Mades būdas pusi.

Neviens Tenim nebija ierādījis viņa zemes robežas, tāpēc viņš tās noteica pats. Ko iesākt?

Tāda savas zemes ierādīšana kalpiem bija savāda lieta. Tu it kā aizlaid projām daļu savas bagātības, samazini savas tiesības un teikšanu, bet, no otras puses, kalps tev paliek parādā it kā par neko un strādā tavā labā tikai par to, ka esi viņam ļāvis justies brīvākam un patstāvīgākam uz sava zemes pleķīša.

Tenis baidījās, vai tikai viņa iecerētā, domās izauklētā trīs arklu lielsaimniecība no tā necietīs, nekļūs mazāka, tāpēc gāja apspriesties ar vecomāti, kas joprojām vēl turējās moža, lai gan viņai nāca jau astoņdesmit trešā gadskārta.

— Ko tu, bērniņ, bēdā, — Zane viņu mierināja. — Kas var atņemt tavu zemi tev, lielļaužu pēcniekam, kam pēc taisnības nāktos piederēt veselam novadam.

—Ja nu viņi pēc kāda laika iedomā, ka zeme pieder viņiem? — Tenis bažījās.

— Noslēdz skaidras derības, — Zane pamācīja. — Pēc katriem pieciem gadiem nosaki jaunu kārtību, kā muižkungi to dara, lai saprot, ka zeme ir tava daļa, bet viņi tikai zemei aizdoti jeb rentes ņēmēji. Lielbajārs bez bandiniekiem nekādi nevar iztikt. Tas tev nāks par labu.

— Reinis spriež, ka vest no tālā gāršas gala šurp visu bandas āru esot lieki, tāpēc viņš runā par jaunu sētas ciršanu, — Tenis runāja tālāk.

— Te nu, dēls, prātīgāk būtu, ja tu mājas cirstu pats, tad tavu piederību nevarēs apstrīdēt, — Zane pamācīja.

Šo pamācību Tenis ņēma vērā.

Patiesību sakot, tāpat galvenie cirtēji bija Reinis ar saviem dēliem. Tik vien tās atšķirības, ka Tenis rīkoja, ko un kā darīt. Pro­tams, viņš bieži uzklausīja arīdzan Reiņa padomus vai lūgumus. Tā bandinieki tomēr saprata, ka īpašnieks un visa noteicējs ir Dziļumu Tenis.

— Nepalaid par vieglu, — pamācīja Zane. — Ja gājēju palaiž, no tā ceļas posts gan viņam pašam, gan saimniekam. Nav pasaulē nekas ļaunāks par izlaidību. Ij bads, ij karš, ij sērga nav tik kaitīgi, kā palaišanās vaļībā un slinkumā. No tā allaž saceļas tikai sav- starpu naids aiz skaudības, dīkuma, aiz nelietīgas bramanības.

Aizgājušo jurumiešu vietā Dziļumos nāca citi kalpi un kal­pones.

Lielajās Gāršas pļavās, kur pēc koku nociršanas bez aršanas un sēšanas saauga kupla zāle, siena iznāca tik daudz, ka vajadzēja uzcelt divas siena pūnes jeb šķūņus.

Dziļumu laukus nu jau apstrādāja ar pieciem zirgiem. Govs- lopu pulks bija pieaudzis līdz desmit galvām.

Katru rudeni uz tirgu varēja aizvest trīs, četrus aunus un vienu vai divas aitas ālavīcas, kurām jēri vairs neatskrēja. Veda arīdzan pa vienam, diviem bullēniem, dažus podus vaska, linus un citu labumu.

Medu atstāja mājās veselībai un kārām mutēm, kuru bija pietiekoši daudz. Arī cūkas nepārdeva, jo visi labprāt ēda cūkas miesu.

No labībām visraženāk padevās mieži un rudzi. Pēdējā rudenī zviedru uzpircējiem aizveda veselu lāsti jeb četrus Rīgas pūrus [2] rudzu, par to saņemot sešus zviedru dālderus [3] sudrabā.

Pārpalikušo naudu Tenis krāja kopā ar vecāsmātes dāvāto seno leimaņlaiku mantojumu, krāja nākamības nezināmiem lai­kiem, kā arī domādams par desmitgadu iztecējumu, kad būs jāsāk maksāt nodevas un jāiet klaušu gaitās uz muižu. Viņš cerēja, ka Felsbergs ļaus atpirkties ar leidas naudu. Kā ļaudis stāstīja, tā atpērkoties vai puse no Vidzemes zemniekiem.

Kad uznāca dziļa ziema un sasniga biezi sniegi, viss līdumā nocirstais klajums izskatījās tīrs un balts no viena meža līdz ot­ram. Reizēm bija grūti ticēt, ka tur augušas varenas egles, priedes un raženi bērzi. Lauki šķita gluži āriski.

Par Lielā Vilkača negantībām vairs nebija nekas dzirdams. Arīdzan Dziļumus nekādi slepeni nācēji neapmeklēja. Varbūt tā­pēc, ka māju sargāja divi čakli suņi: ganu Pakans un saites Boncis.

Vienīgi no aizviņa pagasta vēl pienāca ziņas par kādas jau­nas meitas pazušanu, bet tā ātri aizmirsās. Notikušais nekādi nesagājās ar Vilkaču silu, jo bija pārāk tālu, un meita jau iepriekš bija ķīvējusies ar muižkungu, kas bija viņu pieņēmis par kalponi, bet prasījis tādus pakalpojumus, ko meita nebijusi ar mieru dot.

Dažs pieļāva domu, ka muižkungs pats meitu aiz niknuma par nepakļaušanos kaut kā nomaitājis, jo nekādu lielo traci par cilvēka pazušanu necēla.

Pavasaros un rudeņos, kad lauki nebija sniega klāti, nedz arī viļņojošu druvu segti, varēja redzēt daudzos lielegļu celmus, kas joprojām čurnēja un negribēja padoties ne laika zobam, ne līdumnieku pūliņiem.

Reinis, kam līdumu plēšanai laika bija vairāk, celmu laušanai lietoja veco lāču migas taisīšanas paņēmienu. Rudeni pirms liela­jiem vējiem paraka un aizcirta dižegļu saknes veselā meža strēķi. Kad uznāca vētra, koki gāzās viens otram virsū, raudami sev līdzi cits citu. Tā dažkārt vienā naktī vētra izlauza vairākus dučus sīkstu egles celmu bez cirvjiem, kapļiem, lāpstām un cilvēku spēkiem.

Diemžēl vienā tādā aizlūznī patiešām lācis ietaisīja migu, laikam tak nezinādams, ka aizlūznis domāts citam nolūkam. Te­nim ar ķepaini iznāca bīstama saķeršanās. Par laimi, tā beidzās liktenīgi tikai lācim.

Dziļumu sētā ļaužu pulks kļuva aizvien lielāks. Gājēji te labprāt turējās, jo galdā netrūka ne aizdara, ne pavalga. Par mai­zi, karašu vai plāceni ij runas nevarēja būt. To ļāva katram ēst, cik vēders nesa.

Tenis bija stingrs, bet laipns saimnieks, kas prasīja kārtīgu darbu, pats iedams visiem pa priekšu.

Tāpat Sauce allaž bija mīlīga un klusa tāpat kā Līze. Vienīgi vecā Zane reizēm pacēla balsi, kad redzēja kādu darām pārlieku aplamību vai aumaļ dīki vaļojamies. No viņas rājiena visi bijās, tāpēc Tenim un Saucei nevajadzēja pārāk piepūlēties ar saimes rīkošanu. Lai gan Zanes balss vairs nebija nekāda skaļā, jaunie viņu salīdzināja ar Pērkonu. Viens otru tā arī apsauca:

— Rimsties! Pērkons rūks!

Īstenībā Zane bija mīlīga un labsirdīga. Mazie bērni ap viņu pītin pinās. Bērns, ja tas pareizi ievadīts, vislabāk novērtē cilvēkus.

Tad kādu dienu Zanei, kurai jau nāca pie deviņdesmit, uzra­dās sāncense, kas pati, diez vai to vēlēdamās, tūlīt piesaistīja bērnu vēlību. Tā bija jaunā kalpone Made, kuru māte, muižas vaļiniece, tīši par puscenu bija spiestin uzspiedusi Tenim un Sau­cei rudens tirgus laikā. Lūgusi pieņemt par kalponi, jo, kā māte izteicās, tas bērns pārlieku darbīgs un nevaldāms, ka māti vairs neklausa, tak svešus ļaudis klausīs un meža milzumā norims.

Jaunā kalpone nebija ij nedēļu sabijusi, kad Zane viņu aici­nāja pie sevis, lika apsēsties uz Reiņa taisītā grebļu bluķa un pajautāja:

— Vai tu neesi Zāļu Madei rada?

— Nezinu, vecomāt, — Made papurināja savas tumšās cir­tas. — Māte to no manis slēpj.

—- Tu zini, kā beidzās Zāļu Mades šīszemes gaitas? — Zane jautāja.

— Nezinu, vecmāmiņ. Laikam jau ļauni?

— Ļauni gan, — Zane piekrita. — Guni sadedzināja.

— Kāpēc?

— Kungiem nepatika. Bija pārlieku žirgta tāpat kā tu.

— Vai! — jaunā Made smagi nopūtās un tūdaļ sāka smieties. Smējās tik dzidri, ka bērni saskrēja apkārt taujāt, kas tik jauks te runāts un bijis.

— Viņa smejas par cilvēka cepināšanu uz uguns, — Zane pa­skaidroja.

— Ziemā sildīja? — jautāja Indriķis, priecīgi vērdamies meitā.

—-Jā, — Made piekrita, sagrāba zēnu rokās un pacēla gaisā. —

Tu šitā aizlidosi dūmos tieši debesīs, ja es tevi sildīšu.

— Ai, Dieviņ! -— Zane atmeta ar roku. — Tu tak esi nelabo­jama delvere.

— Kas tā tāda delvere? -— Made jautāja.

— Tāda kā tu, — Zane atbildēja. — Auša, kurai menčīgas lie­tas vien prātā.

—-Menčīga! Menčīga! — klaigāja Indriķis un piebāza degunu Madei pie vaiga.

— Muļķi! — Made viņu apsauca.-—Ar degunu neviens meitu nebučo.

Indriķis tūdaļ attapās. Nomutēja uz vaiga ar skaļām lūpām visiem par lieliem smiekliem.

Made ne brītiņu nespēja nostāvēt mierā. Darbus viņa paveica tikpat ātri kā palaidnības. Bērni viņai palīdzēja, cik vien spēja, jebkurā darbā. No meitas virmoja tāds dzīvesprieks, ka arī Zanes nopietnība tika salauzta.

— Ai, Made! — viņa teica. —-Ja tev pamāte liktu no pelniem lasīt pupas, tad tavā vietā visu to izdarītu sveši bērni. Tā tu tiktu debesīs par velti.

Kā vienmēr sarunas laikā ar vecomāti ap viņām stāvēja bērni un līksmi klausījās.

— Man nav pamātes, — Made atsmēja. — Patēvs taisījās nākt, bet aizgāja pie tādas, kurai platākas… —Viņa aprāvās.

— Kas platāks? — Zane pabargi jautāja.

— Platākas gūžas, — Made teica un nosarka.

Patiesi, ar Madi nevienam nekļuva garlaicīgi.

Reiz viņa ar bērniem pazuda aitu laidarā. Kad pēc mirkļa tur ieradās Sauce, trim aitām izrādījās sapītas kājas.

— Kāpēc tā? — Sauce brīnējās.

— Kas tas par pieguļnieku, kas neprot zirgam pinekļa uz­likt,— atbildēja piecgadīgais Dāvis vīra cienīgā nopietnībā.

Citreiz Made mācīja bērniem jāt uz cūkām. Kamēr viņi nosmērējās ar cūku mēsliem līdz ausīm. Pēc tam visi ko­pā tikpat jautri pie avotiņa izmazgāja drēbes pelnu sārmā itin baltas.

Bet arī tur paspēja negantoties: sarīkoja sacensības, kurš ilgāk izturēs stāvēšanu ledusaukstā avota ūdenī. Uzvarēja, protams, saimnieka Indriķis, kurš nekādi nespēja padoties kalpu Pēterīša priekšā. Pēc tam gan dabūja smeldzīgas zobu sāpes.

Vistrakāko numuru ar bērniem Made nostrādāja lielajā siena pūnē. Neviens pieaugušais ij zināt nezināja, ka pa siena apakšu zem sijām krustu šķērsu izraktas alas, bet pašā vidū ar Mades palīdzību ierīkots "laupītāju miteklis", izklāts ar segām un kažo­kiem, apgādāts ar pārtiku un citām mantām. To atklāja tikai vēlā pavasarī, kad pēdējo sienu sāka ņemt no lielās pūnes. Tad kļuva skaidrs, kur slēpušies kažoki un segas, kas visu ziemu veltīgi meklēti.

Kādu dienu mazais saimnieka Dāvis kopā ar Indriķi, spēlē­dami laupītāju virsaišus, bija noguruši. Dāvis aizmidzis ciešā miegā. Indriķis izrausies no alas un, par brāli aizmirsdams, aiz­braucis līdzi siena vedējiem uz pļavu. Viņam ij prātā nenāca, ka brālis saldā miegā dus "laupītāju midzenī".

Puiku sāka meklēt tikai tumsā, kad visiem "laupītājiem" va­jadzēja būt istabā un "piestrādāt" par skalu mainītājiem, lai "ka­ralis" neuzzinātu par viņu melnajiem darbiem.

— Kur tas Dāvis piņķējas? — pirmais satraucās Dāvja pāri­nieks Indriķis, kam brāļa vietā pienācās lieka skalu uzmanīšana. Satraucās arīdzan Sauce un Tenis. Ne mazāk nobijās delvere Made, jo visu acis tūdaļ raudzījās uz viņu.

Tika izmeklētas visas kūtis un citas ēkas, izčamdīts gube­nis. Pat pirtiņa un klētiņa tika atvērtas un izklaigātas. Bērns bija kā akā iekritis, lai gan Dziļumos akas nebija, tikai avotiņš, kurā noslīkt piecgadīgam resgalim pagrūti.

Kad no meklēšanas visi bija paguruši un sēdās pie vakariņu galda, durvīs parādījās Dāvis sapīkušu vaigu, caur pieri lūrēdams.

Pirmā pie viņa metās Made, priecīgi mutēdama palaidni uz abiem vaigiem. Pašai pāri vaigiem tāpat kā Saucei noripoja prieka asaras.

-— Kur tu biji? — visi taujāja.

Puika joprojām bija pikts. Neatbildēja, bet liela cilvēka nopiet­nībā pārmeta:

— Jūs te visi bez manis dzīrojāt pie mielasta galda.

— Pasaki, dēliņ, kur tu biji? — Tenis jautāja.

— Laupītāju midzenī, — skanēja atbilde.

— Kur tas atrodas?

Dāvis palūkojās uz Silamīti, Indriķi, Ansi, Pēteri un citiem bērniem, tad paskatījās acīs Madei un teica:

—-Alā.

— Kur tā ala?

Dāvis brīdi domāja, tad teica:

— Te ir Vilkaču sils. Cilvēkiem visas lietas nav jāstāsta.

Dažs iesmējās.

— Ko tu tur darīji? — jautāja Sauce.

— Gulēju, — Dāvis godīgi atzinās.

— Made! — ierunājās Zane. — Tu tak zini?

— Zinu, — Made atzinās.

— Kur tas ir? — Zane uzstāja.

— Nesaki! — iesaucās Indriķis. — Tu esi mūsu gūstekne, vilkaču princese, tu neesi laupītāja.

— Gan jau, — samierinoši teica Līze. — Ja tik vēsā laikā tur bērns varēja mierīgi gulēt un pats pārnākt, tad tur nekā ļauna nav.

Dziļumu ļaudis pie Mades nerātnībām ar bērniem bija jau pieraduši. Viņu joki un noslēpumi it kā paplašināja pasauli. Tas tādā meža noslēgtībā gauži noderēja. Turklāt Madei joku un nerātnību bija tik daudz, ka visas iztiesāt nebija pa spēkam.

Puiši uz Madi skatījās kārām acīm. Bet viņa zināja godu. Kad Jurumu Juris reiz lūkoja viņu meņģīgāk sagrābt, dabūja tādu pļauku pa ausi, ka nožvankstēja vien.

Viņa prata aizstāvēties ar vēl bargākiem līdzekļiem, lai no­turētu puišus pieklājības robežās. Tajā pašā laikā viņa labprāt tos ķircināja un vilināja, sevišķi Jurumu Hansi, kurš tāpat kā citi Reiņa lielākie bērni, izņemot Miķīti, dzīvoja Dziļumos. No viņas mirkļa untumiem nepaglābās ij sešpadsmitgadīgais Jurumu Aucis.

— Nāc, nomutē mani! — viņa puisim pavēlēja mazo bērnu klātbūtnē.

Aucis nosarka kā ābols.

— Paklausi vilkaču princesei! Paklausi! — gavilēja mazie. Dievs viens zin, vai viņi bija samācīti, vai pratās paši.

Meitas pārliekās trakulības dēļ dažai sievai gribējās Madi apsaukt, atgādinot, ka viņa ir bandu bērns, kam tēvs nezināms, bet neiedrošinājās. Visi zināja, ka arī saimniekam Dziļumu Tenim tēvs nav zināms. Tādā ligā ne cilvēki vainīgi, bet juku laiki un pasaules ļaunumi.

Kad Made skumji dziedāja nabaga dziesmiņu "Ar āzīti vagu dzinu celmainā līdumā", visiem ap sirdi tapa sērīgi, un neviena viņas aušīgā doma vairs nešķita ļauna.

Beigu beigās tomēr piepildījās Zanes pareģojums, ka Madi gaida sūrs mūžs.

Pēc dziļās ziemas, kā parasti, nāca silta un tveicīga vasara.

Pāri mežiem un tīrumu plašumiem tvanēja dienvidus svelme. Ap celmiem sakuploja meža zemenes un saulē smaržoja tik saldi, ka likās — smaržo viss plašais kviešu un rudzu lauks.

Katru dienu purva malā un tālās Gāršas šķūņos dzina sienu. Pļaut izgāja pirms saules lēkta, nakts miegam dodot ne vairāk par četrām stundām. Made pļāva vālā visiem līdzi. Ņēma to nedaudz šaurāku, toties nekad neiepļāva celmos, kuri vēl arvien šur tur gadījās.

Pēc pļāvuma visi izārdīja vālus. Vīrieši pieveda ar gubām iepriekšējās dienas krāvumu pie šķūņa un, ja vajadzēja, izārdīja pārkaltēšanai. Pēc tam ieturēja pusdienas, kuras ar nēšiem vienai pļāvēju vatagai atnesa Sauce, otrai — Līze.

Tveices laikā siena darbos vīrieši gāja baltos kreklos un baltās vai zilganās pakulu biksēs. Tā varēja pasargāties no asiem saules stariem, vieglās drānas ļāva vējoties tveices karstumā. Vīriešiem galvas no saules un siena gružiem sargāja rupja linaudekla vai no salmiem pītas nošlauptas platmales, sievietēm — ap matiem apķerti balti lakatiņi.

Jautrā Made kā allaž visu darīja citādi. Viņa savus tumšos matus no saules un siena nesargāja, apsēja ar izrakstītu lentu, kas labi izdaiļoja viņas skaisto augsto pieri. Krekls viņai bija īsāks nekā citām sievām un meitām, atsedza nobrūnējušos kāju stilbus un ceļgalus. Lai atvēsinātos, viņa bieži brida ezerā ar visu kreklu. Kad iznāca malā, krekls pielipa miesām tik cieši, ka bija redzama katra viņas auguma līnija.

Darbs pie siena Madei patika. Vienīgi rīta cēlienā trūka bērnu, ar ko jārēties. Ar puišiem vālā nekādus pigorus taisīt nevarēja. Kaut gan arī tur viņa šo to izgudroja. Vienīgi Teņa klātbūtne viņu mulsināja. Līdz ko saimnieks ciešāk uz viņu palūkojās, Made nolaida skatienu. Tenis pats sev negribēja atzīties, ka trakulīgās meitas dzīvesprieks un možums, kas bija pavisam citāds nekā Sau­ces saldais mierīgums, viņam saistīja prātu. Lūkodams viņas vin­gros kāju dilbus un kailos ceļgalus, viņš ne reizi vien iedomāja par auguma apveidiem, kas slēpās zem drānām. Taisnību sakot, viņš caur meitas mitro kreklu tos jau bija vairākkārt skatījis.

Kādu dienu, pusdienas ēdot un ar puišiem tērzējot, Made bija nosēdusies tā, ka viņas ne pārāk garais krekls atslīdēja no gurniem pārlieku tālu. No puišu puses nekas briesmīgs nebija saskatāms, toties Tenim atklājās vairāk, tāpēc viņš gluži neapzinīgi ar vīrietisku labsajūtu palūkojās un kairīgi pasmaidīja. Sauce, to ievērojusi, skaudīgi un nedaudz zobgalīgi pajokoja:

— A-ū, tev patiktu gan!

Tenis apjucis palūkojās sievā un nosarka kā palaidnībā pie­ķerts bērns. Viņam nebija ienākusi prātā doma par Madi kā sievu. Bet šis Sauces teiciens un balss skaņa iesvēla galvā karstumu kā ar pirts slotu. Kopā ar dienvidu tveici, siena smaržu, Sauces un… Mades tuvumu tas pagalam apreibināja galvu. Viņš pamanīja, ka Made arīdzan visu dzirdējusi, redzējusi un sapratusi. Tas radīja vēl lielāku skurbuli.

"Ai, Dieviņ, Dieviņ," viņš prātoja gandrīz vai izmisis. "Sau­cei gan tā nevajadzēja teikt. Un vēl tādā garšīgā balsī, ka tir­pas noskrēja pa locekļiem." Un viņš uzmeta biklu skatu Madei. Draiskule uztvēra to un mīļi pasmaidīja.

Ja līdz šim viņš visas Mades draiskulības bija uzņēmis drīzāk kā puicisku nerātnību, tad nu vairs nespēja tikt vaļā no Sauces vārdiem un kairīgās balss skaņas: "Ā-ū, tev patiktu gan!"

Nu viņš atcerējās Mades niķus ar pavisam citu domu. Pirms nedēļas viņš pārradās no Ozolkalniem, kur dzīvoja Sauces brālis Miks un kur bija aizvedis ķēvi pie ērzeļa. Made pienāca viņam klāt, pieglaudās gandrīz vai pie pleca un, mīļi acīs skatīdamās, bērna naivumā ziņkārīgi jautāja, uz ķēvīti palūkodamās:

— Vai viņai bija labi?

— Nezinu, — Tenis dusmīgi attrauca.

— Es domāju, ka saimnieks zin, — Made vīlusies sacīja.

Tenis bija godīgs vīrs. Viņam ij prātā nenāca krāpt sievu, bet

Mades tuvums viņu patiesi uzbudināja. Garšīgā piena putra sprū­da rīklē. Vienīgi rūgušpiena krūzi izdevās izdzert un vēl otru krūzi ar ogu sulas dzērienu.

Made ziņkāri vēroja Teņa rīstīšanos.

Tāpat kā katru dienu visi nolikās pūnes ēnā uz diendusu. Vie­nīgi saimnieks ar Hansi taisījās iet pēc gubām. Puisis izskatījās pagalam noguris un miegains.

— Hansīt, man tevis žēl, — Made maigi sacīja. — Es saim­niekam pavadāšu zirgu. Tāpat jāiet uz ezeru peldēties.

Puisis priecīgi atdeva pavadu Madei.

— Tev gan, Made, pietiek spara diviem puišiem, —Tenis uz­slavēja. Tā nebija pirmā reize, kad saimnieks ar Madi strādāja, kamēr citi ņēma diendusu.

— Tu domā, ka es varētu ar diviem reizē? — Made saprata pa savam. Un priecīgi piebilda. — Man arīdzan tā liekas.

— Nedelverējies! — Tenis viņu apsauca.

— Vai tu, saimniek, ar divām nevarētu? — viņa jautāja un smējās.

Tenis sadrūma.

Kādu brītiņu viņi gāja blakām, tad Made teica:

— Ai, garlaicīgi!

To teikusi, uzlēca zirgam mugurā jāteniski kā puisis un aiz­rikšoja uz ezera līci, ka balti gurni nospīdēja.

Gubas bija sakrautas dūņājā, kur zirgs grima. Tenis tās, aiz koku galiem paņēmis, atmuguriski iedams, izvilka sausumā. Tur viņi aizjūdza zirgu un Made aizveda.

Kad bija palikusi pēdējā guba un Tenis, cirvi uz elkoņa pa­ņēmis, grasījās iet cirst jaunus lapotņu kokus jaunām gubām, Made nejūdza zirgu pie gubas, bet piesēja to ūdens malā pie kār­klu krūma un teciņiem skrēja pie Teņa, rokas izpletuši.

Nebija šaubu, ka viņai atkal prātā kāda delverība.

— Saimniek! — viņa sauca. — Nāc!

Tenis likās nedzirdam.

— Teni, muļķi, nāc! — viņa sauca, jautrā izbrīnā vērodama, vai saimnieks ņems to pie sirds, ka viņu nosauc par muļķi.

Tenis klusēdams vēroja draiskuli.

No meitenes plūda tik neviltots dzīvesprieks, ka dusmoties nebija spēka.

Viņa pienāca klāt un raudzījās Tenim sejā pēkšņā nopiet­nībā.

— Tu mani negribi,— viņa skumji sacīja.

— Neaušojies, meitēn, tu visiem patīc, — Tenis tēvišķīgi mie­rināja.

Viņa apķērās Tenim ap kaklu.

Tenis stāvēja apjucis. Neviļus pieskārās ar rokām meitenes augumam. Tas šķita kā ugunī kveldēts, trīcošs.

Pēkšņi Made atkāpās, rāva aiz rokas saimnieku sev klāt un pati krita zemē. Lai nesamīdītu negantnieci, Tenim arī nācās no­krist blakus. Made zibenīgi bija viņam virsū un piespieda pie zemes.

Tādu stāvokli nepieļāva vīrieša pašlepnums. Ar vienu rāvienu viņš meitu nosvieda sev blakus. Viņa pretojās, glauzdamās ar sa­vu augumu pie viņa auguma.

Tenim ausīs ieskanēja Sauces balss: "Gribētos gan, patiktu gan…" Traks varēja palikt! Meitai un sev mūžu samaitāt, to viņš nedrīkstēja.

— Mīļo meitiņ, ko tu gribi? — viņš izbijies jautāja.

— Tevi. Vīru gribu. Vai nemani?

— Ko tu no manis? — Tenis brīnījās. — Puisi vilini, nevis precētu vīru.

— Nav puišu. Tevi gribu!

— Hanss, Juris, — Tenis minēja.

— Lai viņi iet pupās! — Made niknojās.

— Saucei gribi pāri darīt? —- Tenis jautāja.

— Nē, nē! Viņa ir laba.

— Dziļumus gribi mantot?

— Lai Pērkons sasper Dziļumus! Tevi gribu!

— Mīļā Made, tu esi apmāta.

— Esmu apmāta, — Made piekrita. — Vai tev tik grūti vienu reizi? Neviens nezinās. Gribu zināt, kā tas ir.

— Cits puisis labprāt to parādīs, — Tenis mierināja. — Tu esi gauži daiļa meita, salda kā avene.

— Daiļa? — Made jautāja un pēkšņi nometa kreklu. Pagro­zījās. — Daiļa? Salda?

— Aumaļ daiļa, — Tenis apstiprināja, patiesi pārsteigts par Mades kailuma skaistumu.

Prātu gan tūlīt pārņēma bažas, ka viņš dara kauna darbu, vērdamies uz jaunas meitas kārdinošo augumu. Saules gaismā tik tuvu viņš nekad neko tādu nebija skatījis. No satraukuma reiba galva. Uznāca tāds kā nespēks.

— Teni! Palīdzi! — meita lūdzās.

Uzticīgais vīrs bija tiktāl apjucis, ka neko nevarētu palīdzēt, kaut ij gribētu.

— Es parunāšu ar Juri, — Tenis izgrūda un tūdaļ saprata, ka kļūdījies.

— Lai Juris iet ka…! — pēkšņi Made niknā, pārvērstā balsī iekliedzās un tūlīt aizšāva savai mutei priekšā plaukstu.

— Māsiņ, mīļo! — Tenis centās labot aizvainojumu. — Tā tiktu sabojāts gan tavs mūžs un gods, gan mans mūžs un gods. Ciestu daudzi nevainīgi cilvēki. Mūsu bērni un bērnu bērni cies­tu par mūsu nesavaldību.

Made pieslējās kājās. Pasmaidīja.

— Daiļa tomēr esmu?

— Pārlieku daiļa. Galva reibst skatoties, — Tenis godīgi at­zinās.

— Tevi es nesūtīšu tur, kur Juri, — Made sacīja un pavīpsnāja. Tad ātri uzrāva kreklu mugurā, piegāja pie gubas, notupās uz ceļiem un, sarāvusies kā maza nelaimes čupiņa, čukstēja:

— Vai Dieviņ! Dieviņ mīļo! Kā man sāp sirds!

Tenis nostājās viņai blakus. Viņam pār vaigu noritēja asara.

Made piecēlās, klusi ar plaukstu notrauca no viņa vaiga mit­rumu un teica:

— Ejam cirst gubu kokus. Es palīdzēšu aizvilkt tos pie siena.

Pēc tam viņi piejūdza Bēri pēdējai gubai un aizvilka to pie

pūnes. Visi darbinieki gulēja saldā diendusas miegā.

Nedaudzie saspringuma mirkļi bija bijuši tik asi, ka Tenim šķita, it kā būtu pagājis ilgs laiks, vai vesela mūžība, bet ēna rādīja, ka vēl ir krietns brīdis atpūtai. Viņam gribējās, kā nekad agrāk, būt miegā blakus Madei. Bet to nedrīkstēja. Pāri cilvēka vēlmēm stāvēja citi lielāki likumi.

Vakarpusē, kādu brīdi palikusi ar Teni divatā, Made lūdzās:

— Nesaki Saucei. Man kauns! Lūdzu, nesaki!

Tenis klusēdams atmeta ar roku.

— Lūdzu, nesaki nevienam! Nesaki nevienam! — Made turpi­nāja lūgties. Viņa šajā brīdī izskatījās tik maiga un aicinoša, ka Tenim galvā sakāpa asinis. Tagad viņš to spētu.

— Nesacīšu, — viņš apsolīja. Nezināja, vai citreiz spēs attu­rēties, ja Made vēl kādu reizi lūgs "palīdzēt".

No tās dienas meita kļuva nopietnāka. Ar bērniem vairs ne- draiskojās, divdomīgas dziesmiņas nedziedāja, toties bija iemī­ļojusi vienu dziesmiņu, ko reizi bija dzirdējusi no Zanes, kad tā stāstīja par Sauces un Teņa saderēšanos.

Vai pa Dieva devumam, Vai pa Laimas likumam Svešs ar svešu satikās, Mīļu mūžu nodzīvoja.

Tenis staigāja arīdzan ne īsti savā ādā, it kā būtu nodarījis nelietību. Gribējās prasīt padomu mātei un vecaimātei, ko viņam iesākt, bet nedrīkstēja. Bija solījis klusēt, nesacīt nevienam.

— Vai negribi aiziet pie savas mātes ciemos? — Tenis Madei ieminējās, kad lielie siena darbi bija beigušies.

Made nopētīja viņu ar savām tumšajām, skaistajām acīm un teica:

— Iešu pa mežu paklaiņot, ogas palasīt.

— Ej, — Tenis atļāva.

Tā Made sāka viena doties mežā. Bērnus līdzi neņēma. At­nesa avenes, mellenes, citreiz — neko.

Reiz no tāda gājuma viņa neatgriezās ne tās dienas vakarā, ne nākošajā dienā, ne pēc trīs dienām, ne pēc nedēļas.

Tenis pats devās uz Mades mātes mājām. Arī tur Mades ne­bija.

— Vai Dieviņ, kur mana saulīte palikusi? — Mades māte sē­rojās. — Būs kādā akacī iekritusi. Teicu, ka Vilkaču sils nav labs. Mana sirds juta. Viņa neklausīja, tikai pasmējās. Ai, Dieviņ, mana Saulīte! Mans gaišumiņš!

Tenim bija grūti klausīties mātes bēdās. Viņš jutās vainīgs, solīja izmeklēt visus purva akačus, lai gan saprata, ka nav iespē­jams visus pārlūkot.

Viņi pārmeklēja un ar grābekļiem izkāsa Bebra dūņekli, Egļu kalna slīkšņu. Aizlaipoja pat līdz Garās egles saliņai. Atrada se­nus sievietes kaulus satrūdējušās drānu driskās un lielu sudraba saktu, bet Madi ne dzīvu, ne mirušu neuzgāja.

Pārtrauca meklēšanu ar mierinošu domu, ka līķa atrašana jau neko nepalīdzētu, vien meklētāji uzzinātu, ka cilvēks patiesi pa­galam. Varētu apglabāt smilšu kalniņā.

Mades pazušanas ziņa izgāja pagastā, kārtējo reizi ietinot Vilkaču silu baiguma plīvurā.

Garās egles saliņā atrasto lielo saktu Tenis noglabāja Zanes naudas lādē, kur viena tāda jau atradās.

— Tas ir Jersikas pils kalēja darbs, — Zane pavēstīja. — Senas godības daļa. Kas gan nelaimīgo ļaudavu iedzinis purā?

Pagāja gads. Pagāja divi trīs gadi. Nekādas ziņas par Madi nenāca.

Tenis meitas meklēšanā bija iesaistījis arī Sauces brāli Miku, kas cirta līdumu Ozolkalnos.

—Tu toreiz dūņekļa velnu, kas raka alas zem eglēm, pievarēji. Šoreiz arīdzan rodi padomu, — Tenis viņam sacīja.

Miks apsolīja padomāt.

Gāja gadi. Mades nelaime pamazām aizmirsās, bēdas un bieds nobālēja.

Bērni nāca pasaulē un auga lieli. Tīrumi kļuva plašāki un tī­rāki. Dziļumi vērtās par Zanes sapņoto lielbajāra sētu. Pati viņa kādu rītu vairs nepamodās, bija devusies pie pašas cildinātiem senčiem.