Vilkaču sila līdumnieks

8.Vilkaču sila vilinājums

Zane, Līze un Tenis bija ilgu laiku mituši lielā meža līkumā. Tik tālu no citām mājām, ka vienīgi pašos dzed­rākos vakaros varēja tālumā sadzirdēt gaili dziedam vai suni re­jam. Cik mežs liels, briesmīgs un visādu nešķīstību pilns, to viņi uzzināja pēc iznākšanas no brūkstalām un silavām.

Rudeņos, ziemās un pavasaros, daudzos iekšas darbus darot, gan kalpa sievas, gan saimniekļaudis allaž stāstīja par dienā pie­redzēto un uzdzirdēto vai pārrunāja agrāk saklausīto.

Bieži runas iegriezās par vilkačiem un Vilkaču silu. Tenim ru­nas šķita jo sevišķi aizraujošas tālab, ka viņi nesen kā no Vilkaču sila stūra bija iznākuši klajumā.

Daudzi stāstījumi izklausījās pēc brīnumu pasakām, bet šis tas likās ari gluži ticams.

— Pasaulē tā nu ir, — pārliecinošā balsi vēstīja Trīne, — ja cilvēks uzkāpj ar kāju uz Vilkača āderes, viņš pazūd bez ziņas un miņas, it kā tāda cilvēka vispār pasaulē nebūtu bijis. Ļaunos laikos ādere kustas. Var piešļūkt pie goda ļaužu mītnes. Tad cil­vēki piepeši pazūd, paši nesaprazdami, kas noticis. Dažs pēc desmit, divdesmit gadiem atronas, kad citi viņu vairs nepazīst, meklē savu mitekli, cits uz mūžu mūžiem paliek sastindzis āderē vai akacī kā veca sieksta.

Re, Olūksnes pusē pirms dažiem gadiem tā noticis. Muižas kalps vienā dienā apskatās un redz, ka sētā viss savā vietā: ļaudis ar tīrumā, gana lopus, vāra putru. Otrā dienā vairs nav ne cilvēku, ne lopu. Mājas tukšas kā izslaucītas. Neviens nav redzējis ne aiz­braucam, ne nomirstam…

— Vai nu bēgulis kādam vēstīs, ka taisās sprukt projām no kunga valga, — kāds iebilda. — Par to tak pienākas kakla tiesa.

— Tie cilvēki nebija bēguļi, — Trīne iebildumu apstrīdēja. — Kungs piešķīris lielāku zemi, uz divi gadi atlaidis nodevas. Varēja dzīvot kā bajāri. Kāpēc lai tie bēgtu?

Tajā pašā āderē vienlaik pazuduši arīdzan trīs karakalpi. Jā­juši pa pagastu, alu prasīdami, solījušies muižā pārlaist nakti. Sperlings vai kāds tur kungs viņus gaidījis, aber tā ij nav sagaidījis ne tovakar, ne citu laiku. Viens karakalps bijis vaivoda māsēns, tālab šis paģērējis fogtam meklēt dienu un nakti. Ošņājušies līdz pat meteņiem pa visu novadu, ij mūsu Felsbergu tincinājuši. Ne­kā. Cilvēki ar visiem zirgiem kā ūdenī iekrituši. Līdz šai dienai nav atrasti.

— Vai tā ādere zirgus ar ņem? — iejautājās kāds kalps.

— Kā redzi, — Trīne attrauca. — Ij spalva pakaļ nepaliek… Mana vecāmāte stāstīja patiesību kā dīvu pasaku par kādu no­tikumu viņas jaunībā. Piepeši ciemā kā no zemes uzradies pui­sis, ko neviens nav pazinis. Skaists kā bilde, tikai tā vecmodīgi apvilcies: ar garu svārku un lielbrieža ādas pastalās. Prasījis pēc Dakstu Daces. Daksti vēl stāvējuši piekalnē ar cauriem jumtiem. Daces vārda nevienai meitai pagastā nezinājuši.

Šis aizgājis Dakstos. Pazinis ij riju, ij kambari, ij šlaupstu. Cilvēki visi sveši. Šis sācis kā pērkons pirēties: ko mānot, kur Da­ci likuši, Dace vēlējusi viņam atnākt pēc kungu dievvārdiem, lai dodot Daci — saderētu līgavu, citādi padarīšot galu.

Ļaudis satraukušies, dzīrušies nelaimīgam dēlietim palīdzēt, līdz kāds saklaušinājis, ka viņā pagasta malā kāda saimnieka mājās nabagu galā dzlvājusi vecava vārdā Dace, kurai jaunībā bez ziņas un miņas izgaisis līgavainis. Redzēts ceļā uz viņas māju Dakstos, pēc tam kā akā iekritis. Velti izmeklējuši.

Dace aiz sirdsžņaugām tapusi prātā viegla. Mājas panīkušas, atdotas citiem par renti. Pate Dace nonākusi žēlastības maizē pie tā saimnieka dēliem, kurš jaunībā arīdzan uz to balto daiļuvīti cerējis. Ļaudis tā ir nosprieduši, ka jaunais puisis uz mirkli iegājis viņsaules takā, mazu brīsniņu pazudis no pasaules. Kad atkal atgriezies šaisaulē, pagājuši simt gadi. Kur pa to laiku mi­tis, nemācējis pateikt. Mazu brīsniņu pabijis tādā kā spulgā pļavā, kur lielas villaines plivinājušās, svešzemju putni čiepstējuši.

— Kur tas puisis palika? — Tenis nespēja novaldīt ziņkāri.

— Ātri vien nomira, — Trīne atmeta. Un piebilda: — Ko ta šis itaisaulē bez savas Daces būtu veicis? Ļaudis viens otram Debesu nolemti līdz ar dzimšanu. Ja saiet kopā, dzīve rit, ja misās — dzīvīte pagalam.

To dzirdot, Tenim savādi šuršuļi pārskrēja pār muguru. Li­kās, ka Trīne to saka par viņu un par Sauci. Ja saies kopā, būs labi, ja nesaies, — mūžs postā.

— Tad jau tas kungs, kurš aizviņgad Gulbinas ceļā bez miņas pazuda, pēc simt gadiem arīdzan savas Dorotejas taujās, — teica Repuļu Dāvis, kura dēls dienēja muižā pie Felsberga.

— Kas to lai zin, — Trīne gudrā viszines balsī novilka un tū­liņ mala savas pasaku dzirnas tālāk. — Vek, Bērtulis pauda par kuģošanu zem zemes. To kuģu vīri skaidrā prātā piedzīvojuši. Tā izklausās vēl lielāka pasaka, aber jātic vien ir. Ja tu, cilvēks, neticēsi otra pasakai, tā ij pasauli nesapratīsi. Visur pats neizstaigāsi, vi­su neaptaustīsi. Ij tas nepalīdzēs. Puisis, kurš viņsaulē pabija, gudrāks no tā netapa. Vienīgi citi saprata, ka šim kas nebūt galvā mižģējies…

Pēc Viņpasaules teikām pienāca stāsti par vilkačiem.

— Aizviņu ziemu es savām ausīm mežā dzirdēju vilkača au­rus, — teica Repuļu Dāvis. — Parasto vilku gaudas nācies dzirdēt vairākkārt. Kad vilku tēvs palaiž savu stabuli, tad skaņa nāk kā no ērģeles. Vilkača kliedziens ir pavisam cits. Ne tuvu kā vilkam: "Mēg! mēg! Auvā, auvā!" Bail klausīties. Ausīs duras.

Viņgad Vilkacis pēc Dormuižas kunga un suņa noriešanas atstājis glumus vēmekļus. Kādi desmit cilvēki tos redzējuši. Tās tak nevar būt tukšas pasakas. Vai tad visi melotu?

— Ko Bērtulis saka? — Tenis taujāja.

— Ko saka? — Dāvis rūca. — Lai cilvēks brauc kač pa zemes apakšu ar kuģi, viņš nekādi nesapratīs, kas notiek tepat tuvumā, ja tas noslēpts cilvēka acīm un ausīm. Nekāda cita prāta mums nav kā redzēšana un dzirdēšana…

— Vēl var aptaustīt, — Tenis iebilda.

— Nūja, — Dāvis piekrita. — Tas ar' viss. Citus gaņģus, kuros staigā murgi un jodi, cilvēks samana tikai retu reizi, kad prātā paveras caurums uz viņsauli vai uz vaidelaiša laikiem un liku­miem.

— Ir tādi cilvēki, kuri skata lietas citādi nekā prasti ļautiņi, — sacījumu atkal pārņēma Trīne. Viņai nepatika, ka Dāvis grasās celties viņai pāri ar nesaprotamo lietu saprašanu.

— Ko tu, Dāvi, tik tālu spried, — viņa apsauca sāncensi. — Vai tad tavs Indriķis, ar kungu pa sila vēri staigādams, neredzēja dzīva vilkača pēdas, kas izbeidzās pie avotiņa. Par to muižā runā katrs bērns. Zāļu Made teikusi, ka suns pa gabalu jūt vilkača tu­vumu. Viņam tāds spēks, ka cilvēks aiz bailēm dreb kā apšu lapa, suņi taisās vai nobeigties.

Viņmuižas ļaudis stāstījuši, ka redzēts vilkaču skrējiens zie­mas laikā pāri laukam. Zvēri bijuši zirga lielumā, astes veselu asi garas, pēdas lāča pēdu platumā…

— Vai atceries, ka rudens tirgā pie Krustakroga vilkači noza­guši niknā vagara māsu. Aizgājuši kā vējš… —Dāvis iesāka.

— Ej, tu, dulbur! — Trīne viņu apsauca. — Nebāz kuili ar kaķi vienā maisā. — Tie bija stražņiki, poļu kungu kalpi no Lat- golas.

— Citi saka — vilkači, — Dāvis spurojās pretī. — Tirga sargs aiz bailēm bikses pieķēzījis…

— Nu jau gudrs, — Trīne viņu sabāra. — Bērnu ausīm tādas runas laid par biksēm…

Dāvis apkaunējās un vairs neteica ne vārda.

Trīne stāstīja par vilku, kas viņpagasta bandenieka sievai Ber­tai auzas vedot lecis uz vezuma, tad zirgam mugurā. Uzkliedzis: "Es lepni pajāšos!"

Zirdziņš, nabadziņš, aiz bailēm nesapratis, ko iesākt. Sieva gan sapratusi, ka jāpaliek mēmai, tikai otrā dienā izstāstījusi patiesību. Nav spējusi parunāt.

Pēc dažām nedēļām tas pats vilks ieskrējis kāda zemnieka sētā un saķēris sešgadīga bērna degunu. Labi, ka turpat bijusi māte. Ar maizes lizi uzšāvusi zvēram pa muguru.

Bērna degunam ne vainas. Šis vēl lūkojis mātei iestāstīt, ka vilciņš bijis labs, viņam muti nolaizījis.

Tādu ziņu dzirdot, Tenis trinās uz savas lāvas, seģeni līdz zodam uzvilcis. Nesaprata, vai sacīt, vai nesacīt par līdzīgu pie­dzīvojumu ar vilku. Toreiz māte un vecāmāte bija cieši pieko­dinājušas citiem ļaudīm par vilka laizīšanu nerunāt, lai viņu nenoturētu par muļķi. Pašas gan bija kaut ko teikušas.

Pēkšņi ierunājās Zane.

— Es ar' pazīstu tādu bērnu, kam vilks muti nolaizīja. Tepat mūsu kunga daļā. Mežā aitas ganot.

— Vai tad vucenu neaiznesa? — prasīja Trīne.

— Neaiztika ne avis, ne teļu.

— Tas tak nevar būt vilkatis, ja bērnus mīlē, — aizrādīja Dāvis.

—Vilkači nav bez mēra ļauni,—Trīne allaž likās zinošāka par

citiem. — Ja tie dzītos visus noriet, tad pa krūmiem cilvēku kauli vien mētātos. Ir daļa ļaužu, kuriem tie skrien par sargsuņiem. Vilkačus varot dzirdīt ar alu, kam piejauktas driģenes, tad tie esot varen neganti.

— Krūmu Made teikusi, —- atkal ierunājās Dāvis, kam dēls allaž pienesa jaunākās vēstis no muižas. — Teikusi, ka vilkači izkāpuši no vācu nocirstām svētbirzēm. Vaidelošu gari, kas slēpu­šies ozolu saknēs, iznākuši virszemē dievumu nest. Redzot tautu panicinātu, pārtapuši par vilkačiem un vilkatēm, kas baida bar­gus kungus un pārmāca.

Vakarēšanās, kad rēķinu un burtu mācīšana nenotika, bieži tika apspriestas vilkaču un citu mošķu izdarības.

Tenis un citi Ķeveru ļaudis ij zināt nezināja, ka viņus nupat nupat gaida bargs vilkaču notikums tepat Briņķu muižā.

Pirmo ziņu pievakarē Dāvim pateica krodznieka puika.

— Stražņiki notvēra pašu vilkati ar visu nazi. Aizveda uz muižu mocīt.

Dāvis pavēroja debesis. Jā, varēja būt, ka tuvojas vilkaču un raganu laiks.

Nākot mājās, viņam likās, ka aiz kalna meža līkumā pie krū­miem pavīd tāds kā pelēks zvērs, kā zirgs ar jātnieku.

Putenis griezās arvien negantāk. Drīz neko vairs nevarēja saskatīt. Dāvis kūlās tik uz māju pusi, par vilkaču tuvumu īsti neticēdams. Nebija ticis līdz otrajam kalnam, kad no muižas puses vējš atnesa tādas kā suņu vai vilku gaudas. Ap sirdi tapa savādi.

Tikko viņš iegāja Ķeveros, ari viņu sētas suņi sāka riet un gaudot. Skatījās uz muižas pusi, it kā no turienes nāktu kāda briesmu ziņa vai nelaba smaka.

Ap sirdi kļuva pavisam jocīgi.

Kad viņš par dzirdēto pastāstīja saimniekam un saimes ļaudīm, tie galvas vien grozīja. Patiesi, suņi rēja kā aizsvilušies. Pagājās uz muižas pusi, apsēdās pakalnē un ņēmās žvankstēt bez apstājas.

—Vajadzētu palīdzēt vilkatim izbēgt, — Tenis ieminējās.

— Kāpēc tā, dēliņ? — Zane vaicāja.

—Mēs uz mūžu taptu vilkača draugi, — Tenis atbildēja.

Līze bažīgi palūkojās uz dēlu.

Ne māte, ne dēls nezināja, ka šajā pašā brīdī Gotfrīds Fels­bergs stāv aci pret aci ar vilkati Tomu, kas uzdevies par vilku ka­rali Kaulaišu Krišu no "viņpuses".

Citi sagāja istabā, bet Tenis un Dāvis, apvilkušies kažokos, stāvēja pie klēts stūra, vērās vakara krēslumā un putenī, lūkodami saskatīt un saklausīt kādu jaunu ziņu.

Duksis un Rūcis, cilvēku tuvuma drošināti, pārrikšoja pāri pauguram un turpināja žvankstēt te mierīgāk, te negantāk.

Kad vējš pierima, no muižas puses atskanēja bises šāviena pluikšķis.

Gaudas no muižas puses pieklusa. Arī Duksis un Rūcis pār­trauca zvanīt.

Piepeši abi mājas sargi par jaunu ierējās tik spalgi un izmisīgi, ka Tenim gribējās skriet viņiem palīgā.

Tas nebija vajadzīgs. Abi drosmīgie rējēji bēga uz sētu, ko kājas nesa. Tikai tikuši blakus Dāvim un Tenim, apstājās un at­guva balsi. Spalvas uz muguras abiem bija saslējušās kā sari. Rie­dami viņi brīžam pameta izbrīnētus skatus uz cilvēkiem, it kā ne­saprazdami, kāpēc gudrie divkāji nenojauž, kādas šausmu lietas tur aiz diviem pauguriem norisinās.

Tikai pēc vairākām dienām Ķeveru ļaudis uzzināja, kā vilki atbrīvojuši soda kambarī ieslēgto vilkati, ar zobiem atplēsdami durvju sprūdu, kā izdzinuši no staļļa zirgu un mežmalā to saplosījuši.

Kur palicis pats vilkatis, neviens īsti skaidri nemācēja pateikt. Viens tiepās, ka uzlēcis zirgam mugurā, cits zināja, ka turpat pagalmā pārtapis par vilku un aizlēcis pa gaisu gaisiem. Repuļu Dāvja dēls Indriķis pastāvēja uz to, ka vilkatis paslēpies kunga zirgu steliņā un kaut kur tur slēpjas vēl šobrīd, jo viņš,redzējis Kaulaišu Krišu pie zirgiem ieejam. Ārā izskrējis zirgs viens pats bez jātnieka.

Pēdu dzinēji otrā dienā lūkojuši vilkati un vilkus izsekot pa pēdām. Diemžēl sniga sniegi un putināja, tāpēc pēdu izsekošana nevedusies. Skaidri sapratuši tikai vienu, ka Lielais sils pārlieku pilns ar vilkiem, starp kuriem mīt arī pats vilkatis, kas uzdodas par Kaulaišu Krišu.

Indriķis atklāja noslēpumu un tēvam izstāstīja, ka jau agrāk vilks bezmaz norējis kunga mīļāko suni Hloju, kad kungs lūkojis dzīt vilkača pēdas silā aiz Melnajiem laukiem. Tur brīžam vilka pēdas pārtapušas lopa nagos, te pārtrūkušas, it kā nešķīstenis būtu aizlidojis pa gaisu vai ieniris avotiņā. Lupstu Reinis arī­dzan lūkojis dzīt vilkatim pēdas. Tāda pati vēja ķeršana vien sanākusi.

Tenim, visu to klausoties, modās arvien lielāka ziņkāre atrast slepenās meža takas un izdibināt vilkaču noslēpumus. Viņš bija meža mājās dzimis un audzis. Koki, krūmi, putni, stirnas, āpši un citi meža radījumi likās kā draugi, tādi paši savu taku minēji kā cilvēki. Vēl vairāk: liels klajums viņu baidīja, jo tur nebija kur paslēpties, nebija koka, kur uzrāpties, nebija zara, ko varētu izlie­tot par aizsargāšanās ieroci.

Vasarā karstajos pusdienlaikos, kad siena darbinieki iekri­ta diendusā, viņš aizzagās uz mežu. Te gan mežu gabali bija sīkāki un skrajāki. Lazdas mijās ar apsēm, bērzi ar alkšņiem. Maz lielegļu silāja, tāpēc viņš centās aiziet pēc iespējas tālu, uz vecajām vietām, kur kādreiz pats staigāja ar akmeņu metekli rokā un paštaisītu loku plecos.

Māte un vecāmāte bija diezgan daudz stāstījušas par Melnās sērgas lauku sētām, kur kādreiz mituši priecīgi un strādīgi cilvēki, kas nesuši ziedokļus ozolu svētbirzē, kuru vācu kungi vēlāk likuši nocirst. Svētozolu dēli un saulesmeitas par to esot sadusmojušies un visam novadam uzsūtījuši nelaimi pēc nelaimes. Karus un badu. Pēdējais sods kritis pār ozolu cirtēju pēcnācējiem melnās sērgas izskatā. No tās visi ļaudis nomiruši, pirms nāves grūti mocīdamies. Izdzīvojusi tikai Zāļu Made ar savu māti, jo tās bijušas veco tikumu un gudrību zinātājas. Māte gan jau mirusi.

Svētozolu birzē agrāk vienmēr jēņu ziedam dedzis uguns­kurs, krādams pelnus uz ozolu saknēm. Vēlāk turpat dedzināti ozolu bluķi.

Svēto ozolu stumbrus daži gudrākie ielikuši jaunceļamo mā­ju pamatos. Tur tie stāvējuši vairāk nekā simt gadu. Mājas iznī­kušas reizē ar bluķu sapūšanu. Tā tas Dieva nolemts, ka vainī­gajai ciltij jāiznīkst reizē ar svētozolu satrunēšanu.

Kad no Trīnes un Dāvja stāstiem kļuva zināms, ka Briņķu mui­žas kungs Gotfrīds Felsbergs, vilkača pēdas dzīdams, pārstaigājis arīdzan Melnās sērgas laukus, Tenim šķita, ka līdz ar to noņemts aizliegums tur savu kāju spert cilvēkam.

Pirmo reizi Melnās sērgas laukus Tenis apmeklēja viens. Pēc pērkona lietus, kas pašā dienas vidū samērcēja sienu. Tālab darba pie siena vairs todien nebija, un Tenis pavēstīja mātei un saim­niekam, ka ieies dziļāk mežā palūkot, kur rudenī ienāksies riek­sti, brūklenes un citi meža labumi.

Tāda runa izklausījās gaužām ticama, jo Tenis patiešām al­laž prata atrast tās labākās ogu, riekstu un sēņu vietas. Tenis arīdzan šoreiz nemeloja. Sērgas laukos, kas bija stāvējuši atmatā ceturto daļu gadu simteņa, ataugas mežos varēja būt gan ogas, gan rieksti.

Sauce dzīrās iet līdzi, bet Tenis sabaidīja meiteni, ka ceļā daudz purvu ar čūskām un nātrēm, kas sakodīs viņas kājas caurumu cau­rumos. Sauce ne no čūskām, ne no nātrēm nebaidījās, bet matī- dama, ka Tenis šoreiz patiesi negrib būt kopā ar viņu, samierinājās ar likteni.

Puisim pavisam savādi tapa ap sirdi aplūkojot Gaiķu vaļinie­ku sētu, kur vēl pirms dažiem gadiem viņš bija mitis. No kambara klona jau auga ārā bērziņi cilvēka augumā.

Kaktā, kur vēl čurnēja lāva, uz kuras viņš bija gulējis, tupēja liels rupucis un, baidīdams nācēju, kustināja dzelteno pakakli.

— Tupi vien, Piena māte, tā tava vieta, — Tenis labsirdīgi no­vēlēja un steidzās tālāk.

Kūtiņa bija pavisam sašķiebusies, bet vēl stāvēja ar visu jum­tu. Pirtiņa gan bija sabrukusi.

Uz Melnās sērgas laukiem Tenis negāja taisni, bet pa upes malu, kur ceļš labāk zināms. Diemžēl arī tur krūmi tā sazēluši, ka patiešām iznāca gabalu pa nātrēm brist.

Līčos, kur māte kādreiz viena pati pļāva sienu, zāle sniedzās līdz kaklam. Te gubu vešanas reizēs viņš bija skraidījis riņķu riņ­ķiem. Vēlāk rudens pusē atklīdis ar visu ganāmpulku noganīt lekno atālu.

Pēdējā līča krastā viņš kāpa eglē, lai paskatītos uz Melnās sērgas lauku pusi, ievērotu zīmīgākos kokus un koku pudurus, jo citādi šajā jaunmeža smalksnē varēja apmaldīties, kač ar' saule stāvēja dienvidū un rādīja debesu puses.

Diemžēl eglē bija bišu koks, pilns ar bitēm. Kā tikt tam garām? Tenis zināja: ja viena bite iedzeļ, tūlīt cilvēkam klūp virsū vesels pulks šo mazo zobena bruņinieku. Jālūko netraucēti lavīties pa stumbra otru pusi.

Tenis līda starp zaru žuburiem elpu aizturējis, klusībā pie sevis skaitīdams: "Bitīt, manu drostaliņ, tu dzeltenas kājas āvi. Nedzel kokā kāpējam, kas tev labas dienas nesa."

Kad egles galotnes kļuva ilkss resnumā, Tenis apstājās un lū­kojās pāri ataudzei uz Melnās sērgas lauku pusi. Tur nebija vairs nekādu tīrumu, tikai mežs un mežs. Tālumā viens vai divi augstāki ozoli un liepas. Tur varēja būt veca māju vieta. Citur savādās taisnās rindās stāvēja jauni slaidi bērzi, it kā cilvēku dēstīti.

Visvairāk tomēr bija sazēlušas jaunas egles. Zem tām šūpojās alkšņu pelēklapu galotnes kā viļņojošs ezers. Pāri upes līkumam dienvidu pusē zilganā tālumā slējās augsts lielo egļu mežs. Toties tepat pie augstās krasta priedes pletās vienīgais lielākais klajums, ar retām mazām priedītēm piekaisīts.

Iegaumējis lielo koku izvietojumu un izrēķinājis taisnāko ce­ļu uz mājām, Tenis uzmanīgi kāpa zemē garām bišu kokam, bišu vārdus skaitīdams. Gaisā vējoja medus smarža.

Pagājis uz priekšu, Tenis uzdūrās gludam klajumiņam. Te šķita tik jauki, ka viņš nespēja atturēties, neatlaidies kaķpēdiņu maurā guļus. Uz šejieni māte viņu mazu bija dažkārt atvedusi. Viņš rotaļājās ar kaķpēdiņām vai ēda zemenes. Māte sēdēja klu­sēdama, domās nogrimusi.

Tālumā uz Melnās sērgas lauku pusi iekramšķinājās krauk­lis. Laikam atgādināja, ka jāsteidzas.

Tenis pārbrida vairākām tērcēm, kuru krastos viedās senas aršanas darbu pēdas — augstas ežmales. Savādi bija apjaust, ka pirms viņa nākšanas pasaulē te cilvēki aruši un sējuši. Nāca kalns, pēc tam līdzenums.

Pēkšņi viņš atdūrās pret nomelnējušu garu guļbaļķu sienu. Te bija tā vieta, kur rindā auga bērzi. Baltie slaidie stumbri spie­dās pie satrunējušajiem baļķiem. Pareizāk sakot — baļķi spiedās pie bērzu stumbriem. Zemē rēgojās sagāzušās rijas pēdējās at­liekas.

Tenis gāja klusām, kā baidīdamies kādu iztraucēt. Siena izrā­dījās piecdesmit soļu gara ar diviem šķērskrāvumiem. "Rija, pie­darbs, pelavnieks," Tenis sprieda.

Istabas vietā auga egles. Koku atliekas bija sakņupušas zemē, apaugušas ar sūnu un apbirušas ar biezu skuju kārtu, ka tikko va­rēja pamanīt. Vienīgi pēc krāsns akmeņu krāvuma varēja noteikt mājas vidu.

Klēts nebija pilnīgi sabrukusi. Lubu jumts stāvēja, šķībi sasvē­ries uz vienu pusi, jo tur bija izpuvuši balsta baļķi. Citādi viss iz­skatījās neskarts. Durvis aizslēgtas ar iekaltu greznu kali. jumta lubas apsūnojušas zaļas un nomelnējušas, bet vēl derīgas.

Tenim iešāvās prātā doma ieskatīties klētī, bet atturēja melnās sērgas biedīgums. Vecāmāte bija stāstījusi, ka sērga dažkārt pa­slēpjas zemē. Pēc piecdesmit gadiem tā ķer cilvēku, kas to uzrok, meklējot apraktu mantu.

Tenis centās atminēties, ko vecāmāte bija sacījusi par Lielo silu. Tālāk nāca Dziļūdeņu muklājs, melns dūņu bezdibenis. Zirgs tur nekad nedrīkstot iet, tikai cilvēks, ja zin meža gudrības, noskaita Meža mātes vārdus un allažiņ acis tur vaļā.

Aiz Dziļūdens sākoties Lielā sila pati serde, kur neviens no Lielo Leimaņu ļaudīm tajā paaudzē nebija nokļuvis. Tur esot viltīgi meža ezeri, ar sūnu apauguši. Ka tik dzīva radība tur spe­rot kāju, burbuļi vien pakaļ nostiepjoties.

Tolaik ļaužu bijis daudz, vienādi mežā baidījušies iet. Ka tur varētu mist vilkači un nešķīsteņi, tagad vairs reti kurš šaubījās. Vilkatis bija cilvēks kā cilvēks, bet ar spēju pārtapt vilkā, jo viņam bija vilka sirds. Ne zemnieks, ne kungs ar tādu nevar tikt galā.

Jā, bet kur te atradās Melnā auna perējums?

Tenis nožēloja, ka nebija vecomāti pamatīgāk iztaujājis. Kur varēja būt sila stūris, kurā Zuze un Grieta mežā redzējušas vel­nu melna auna izskatā? Kad Zuze pārnāca mājās, viņa nemācēja neko kārtīgi pasacīt, vienīgi atkārtoja, ka abas ar Grietu mežā redzējušas dzīvu velnu, kas blējis aitas balsi un griezis zobus.

Vecāmāte ne Zuzei, ne Grietai lāga neticēja. "Grieta jau jau­nībā bija kā caura kule," viņa mēdza teikt. "Ar tiem bandiniekiem mums posts vien bija. Viņas vīrs arīdzan Grietu par zvana kuli vien sauca."

Lai nu kā, abas vecenītes nevarēja pārskatīties un pārklausīties. Melns auns tur bijis, ko suns arīdzan redzējis un jutis. Jātic tam, ko cilvēks kā paša pieredzēto stāsta. Kāpēc neticēt? Māte un vecāmāte kādreiz neticēja, ka viņam vilks vaigu nolaizīja, lai gan vilks patiesi tā izdarījās. Sāka ticēt tikai tad, kad no cita pagasta pienāca līdzīga ziņa un pagājušā ziemā vilki atbrīvoja vilkati no soda kambara.

Tenim bija baisi mežā par to domāt, tomēr piedzīvojumu kāre bija vēl lielāka. Ja tagad krūmos pagadītos melns auns, viņš ietu tam klāt, lai notiek kas notikdams. Ja vilks viņam ļaunu nedarīja, lai gan viņš to bija apskādējis, kāpēc velns lai rīkotos citādi?

Vecāmāte bija stāstījusi, ka Vilkaču sila lielajā tīrelī ļaudīm piemetas vadātājs, kas liek maldīties arvien dziļāk un tālāk no mājām. Pēc tam drošinot piebildusi, ka ar vērīgiem bērniem mežā tas nenotiekot.

Diemžēl nekas savāds šajā gājienā viņam negadījās. Tenis at­rada vēl vienu māju gruvekļus, kur pirts vietā stāvēja satrūdējušu baļļiņu un ķipīšu atliekas, upītes malā zvilnēja gluds akmens drēbju velēšanai.

"Kur tā viss varēja pazust?" Tenis sevī brīnējās. "Nav ne cilvē­ku, ne lopu kaulu."

Te nu Tenis aci pret aci redzēja kā laika zobs (vecāmāte mēdza tā teikt) bez žēlastības sagrauž visu šīs pasaules godību.

Ķeveros Tenis pārradās pavēlu vakarā, noguris kā medību suns. Lazdu pakalni viņš bija atradis, bet brūkleņu vietas gan pa ceļam nekur nerādījās.

Tas nozīmēja, ka viņam meklējumos jādodas vēl kādu dienu.

Šoreiz Sauce izlūdzās viņam par pavadoni. Arī Tince un citi bērni dzīrās doties līdzi, bet Tenis stingri pastāvēja uz to, ka viņš ņems līdzi tikai vienu, lai neiztraucētu Meža veci un neuzskrietu uz Vadātāja. Sauce esot gājienam piemērotākā, jo skaļi nebļaustās kā dažs labs cits. Teņa māte un Sauces māte arī bija vienisprātis, ka Tenim labāka pavadone būs meitene, jo neļaus puisim pārāk dziļi mežā noklīst un ālēties.

Sauce izrādījās tālredzīgāka par Teni — paņēma kulītē līdzi plāceņus un biezpiena cibiņu.

Šoreiz gājiens izrādījās daudz bagātāks. Gaiķu vecās saim- niekmājas vietā viņi iztraucēja stirnu ģimeni, bet Pērļupītes krastā saskrējās ar bebru pāri, kas krūmu ēnā gulēja diendusu. Tādus zvērus Tenis savām acīm nebija redzējis, tikai pēc nostāstiem saprata, ka tie ir bebri. Zvēriem bija maza galva un platas plikas astes. Turklāt tepat netālu upītes malā bija apgrauzti koki, daži jau nogāzušies.

— Veries, kādi līdumnieki! — Tenis sacīja. — Kazi, mums ar' derētu te meža klusumā nolīst līdumu un sadraudzēties ar vil­kačiem.

Sauce priecīgi palūkojās uz Teni. Kopā ar viņu meitenei jebkurš darbs šķita kā rotaļa. Gan siena grābšana, gan linu plūk­šana, gan rudzu siešana.

Viņi pārbrida upītei, uzkāpa gravas krastā un iegāja tajā meža pusē, ko pēc nostāstiem ļaudis dēvēja par Vilkača daļu. Te pletās bagātīgi brūkleņu lauki. Ogas bija vēl zaļas, bet lieliem ķekariem un to mētras tik biezi saaugušas, ka trūka brīvas vietas, kur kāju nolikt.

Viņi gāja brīnīdamies. Līdzenais lauks zem slaidajām prie- dītēm stiepās nepārskatāms un nepārstaigājams. Te varēja nākt simtiem ogotāju, tik un tā visas ogas nenolasītu.

— Teni! — Sauce bailīgi sacīja. — Vai tu atceries ceļu uz mā­jām?

Puisis palūkojās uz sauli, palūkojās atpakaļ.

— Nebaidies! — viņš sacīja. — Atpakaļ iesim citā vietā pāri upītei.

— Vai te ir Melnā auna perējums, kur Grieta un Zuze ogas lasīja? — Sauce nerimās.

— Viņas neteica, ka bridušas pāri upītei, — Tenis prātoja.

— Tur bija daudz brūkleņu, — Sauce atgādināja.

Kādu brīdi viņi gāja klusēdami. Vairāk raudzījās uz kājām, lai neuzmītu ogām vai kādam rāpulim. Priedīšu audze beidzās. Priekšā pavērās gravas krasts.

Tenis apstājās. Lejā tecēja maza urga, bet gravas krasti stāvi un apauguši ar meža rožu un kādu citu dursteklīgu krūmu au­dzēm no vienas vietas.

Nekas cits neatlika kā iet gar malu un meklēt labāku pārejas vietu. Diemžēl vienīgo vietu, kur būtu vieglāk tikt pāri, aizspros­toja krustu šķērsu sagāzušies koki, šķiet, bebru nograuzti. Tālāk atkal krasti apauguši ar dzeloņkrūmiem.

Viņi jau prātoja par došanos atpakaļ, kad priekšā pamanīja saulainu klajumiņu un aiz tā gravas strauju pagriezienu. Labi, ka viņi nebija līduši pāri gravai, nu vajadzētu atkal nākt atpakaļ.

Klajuma malā gulēja vēja nolauzta egle. Meža lūkotāji apsēdās uz tās un ieturēja pusdienas.

Pēkšņi Sauce pieķērās Tenim pie rokas. Mīksti mezdams kājas, manīgs kā kaķis viņiem tuvojās liels vilks.

Apstājās no viņiem soļus divdesmit un uzmanīgi vēroja, it kā kaut ko no viņiem gaidīdams.

— Viņš grib ēst, — Sauce čukstēja. — Es viņam iedošu sviest­maizi, lai viņš mūs nekāro.

— Dod, — Tenis piekrita.

Dzirdēdams, ka cilvēki sarunājas, vilks apsēdās uz dibengala gluži kā suns un ar pakaļkāju pakasīja sev sānu. Sauce ar pirk­stiem iztīrīja biezpiena cibu, uzzieda arīdzan sviestu uz plāceņa, apspļaudīja un gāja pie vilka.

Vērodams pusaudzes kailās kājas uzmanīgi minot sūnu, lai tuvotos meža junkuram, Tenis pēkšņi saprata, ka Sauce pieder viņam, ka tādu dārgu mantu viņš vilkam neatdos.

Ar pāris lieliem lēcieniem viņš bija meitenei blakus, apķēra viņu ap vidu.

— Neej tālāk! Met! — viņš sacīja.

Vilks arī bija pielēcis kājās. Šķiet, gatavojās uzklupt.

Sauce meta plāceni. Maizes gabals nokrita soli no vilka pur­na. Vilks pieliecās, paostīja, bet neņēma.

— Ēd, muļķi! — Sauce uzkliedza.

— Iesim prom! — Tenis lūdza.

Viņi lēnām atkāpās, acis no vilka nenovērsdami. Pelēcis vēl­reiz noliecās pie maizes ņukas, sakampa to un apēda.

— Allallā! — Sauce klusi iegavilējās. — Vilks ēd plāceni ar sviestu! Labs vilks! Labs vilciņš! Būsi mums draudziņš? Aizstāvēsi mūs?

Vilks pašķieba galvu, it kā ieklausīdamies, tad strauji apgrie­zās un metās lejā gravā, izlīzdams pa dzelkšņu apakšu. Ticis ot­rā krastā, neatskatīdamies aizrikšoja starp eglēm viegliem, manī­giem soļiem kā dejodams.

— Sauce, es par tevi nobijos, — Tenis atzinās.

— Es par tevi arīdzan, — Sauce atbildēja.

— Kāpēc par mani? Tu taču gāji pie vilka.

— Vilki neuzklūp sieviešiem. Vilki uzklūp vīriešiem, — mei­tene paskaidroja.

Tenis joprojām Sauci turēja ap vidu apķertu. Tad palaida vaļā un sacīja:

— Man bez tevis būs grūti dzīvot.

— Kur tad es pazudīšu? — Sauce brīnījās.

— Drīz mēs būsim lieli… Tevi aizvedīs…

— Ak, tā…

Tālāk viņi gāja klusēdami. Saucei brīžam šķita, ka ausīs skan tāda kā smalka smilkstoņa. Viņa lūkoja saprast, kura auss īsti dzied. Ja kreisā, tad varētu gaidīt labu vēsti.

Diemžēl dziedāšana beidzās. Ausi noteikt tā ari neizdevās.

Kad, mājās pārnākuši, viņi stāstīja, ka atraduši desmit pūra- vietu lielu brūkleņu lauku, viņiem negribēja lāga ticēt, bet kad pastāstīja, ka Sauce pabarojusi vilku ar plāceni, visi uzskatīja viņus par jokupēteriem.

Tikai ar laiku, kad viņi palika pie sava vēl arī pēc nedēļas, ļaudis sāka noticēt. Sprieda: "Kas tur ko brīnīties, ja vilks ņem meitēnam no rokas maizi. Re, pagāšgad vilki muižas kambara sprūdu prata atvilkt, lai vilkati izpestītu. Tāds zvērs vezumu vilk­tu, kā dziesmā dzied, ja tik kāds prastu iejūgt ragavās."

Togad Tenis ar Sauci un Tinci, līdzi paņemot arī dažus lie­lākos kalpu bērnus, nesa mājās brūklenes veseliem maisiem. Saimnieces ogas kopā ar mežāboliem sautēja lielos čuguna podos un nolika ziemai koka muciņās. Virsū uzklāja medus kārtu, lai nepiemestos pelējums.

Arīdzan riekstu raža bija dāsna. Melnās sērgas lauku ataudzē stiepās vesela nogāze ar rudzu riekstu lazdām, kurām rieksti bija ēdami jau ap rudzu pļauju.

Diemžēl pļaujas steigoņā atlika maz laika pa mežu klaiņot, jo darbu tīrumā netrūka. Tenis jau bija lielais pļāvējs un pamiju taisītājs. Katram jaunajam tika atrasts darbs pa kaulam. Mazie stai­gāja pa tīrumiem, uzlasīdami vārpas. Lielākie cilāja grābekļus, krāva kopiņas ragavās, pieveda pļāvumu pie blāķa jeb pamija.

Bērni plijās Tenim, lai visi ietu riekstos, sūrojās, ka rudzu lazdām rieksti izbirst.

Tomēr pirmajā gājumā Tenis citus līdzi neņēma, klusām aiz­lavījās kopā ar Sauci.

Sauce ar gudru ziņu no māsas pūra daļas bija līdzi paņēmusi piecus linu palagus, kas mežā gaužām noderēja, jo laika bija maz, riekstus vajadzēja savākt ātri. Viņi visu ceļu pa mežiem un brūkstalām rikšot norikšoja steidzīgā solī. Kopš tikšanās ar vilku, kad viņi bija viens otram atzinušies savās bailēs par otra dzīvību, attiecības bija mainījušās. Likās, ka vairs nav par ko runāt. Sevišķi pēc tam, kad ļaudis sāka viņus piezobot par jauno pāri.

Puikām patiesi bija taisnība. Dienvidu nogāzē augošās lazdas jau meta lapas. Ja vien stiprāk pieskārās stumbram, rieksti bira čabēdami.

Sauce žigli noklāja palagus, zemākajam palagam malā iebāz­dami kuplus žagariņus. Tad abi rāpās lazdu krūmā un ņēmās purināt. Rieksti bira kā krusa un satecēja palagu vīlē. Viņi stei­dzās no koka zemē un grāba ar riekšavām guvumu.

No katra purinājuma satecēja četras piecas riekšas riekstu. Nepagāja ilgs laiks, kad līdzi paņemtais maišelis bija pilns. Viņi steidzās mājup.

— Kā jūs tik ātri? — brīnījās Līze viņus ieraudzījusi. — Vai tukšā?

— Re, pilns maiss! —Tenis gavilēja un nometa maisu no ple­ciem.

Pie mājas otrām durvīm Barbara bāra Sauci:

— Ko tu pa Tinces tīni rakņājies! Viņa raud! Ej, pielūdzies māsiņu!

— Teni! Teni! — Sauce sauca. — Atdosim riekstus Tincei. Es viņai nodarīju pārestību.

— Man nevajaga riekstu! — māsa atcirta.

— Izmazgāšu! — Sauce solīja. — Ziemā noaudīšu jaunus.

— Nesoli tukšu, tu nemāki vēverēt, — Tince niknojās. Pie­vērsās mātei: — Kā Sauce ar Teni kopā, tā viņi tūlīt sastrādā pa­laidnības. Es nezinu, kā tas beigsies. Dabūs vēl…

— Tince! — Barbaras balsī ieskanējās kauninājums.

— Mām, man nav jākaunas, — Tince atmeta. — Lai kaunas viņa.

— Tince! — māte vēlreiz apsauca meitu.

Kopš tās reizes Sauce un Tenis sāka viens no otra vairīties.

Varbūt tā bija labāk. Kad kungi rudens pirmajā sniegā rīkoja lielās vilku medības, daudzus apkārtnes zemniekus sūtīja par dzi­nējiem.

Ja būtu Tenis un Sauce kopā, droši vien abi būtu gājuši. Tagad palika mājās katrs savā istabā un par medībām nelikās ne zinis. No Ķeveriem kungu jakti taisīt aizgāja tikai Repuļu Dāvis ar otru kalpu.

Kad pienāca ziņas par medību bēdīgo galu, Tenis atviegloti uzelpoja. Viņam gauži negribējās, ka kungi pieveiktu vilkus.

Divas reizes viņš bija piedzīvojis, ka vilks pret viņu izturas draudzīgi, tāpēc viņš jutās ar tiem saistīts.

Arī Felsbergu vilks nenorēja, tikai izdzina no meža. Dzītin izdzina. Teni un Sauci vilks neaiztika, nedzina arīdzan projām, pats aizriksēja pāri gravai, cauri ērkšķu krūmiem.

Dāvis, pārnācis no muižas, kur no sava dēla Indriķa bija ziņas savācis, stāstīja:

— Dieviņ balto, kas tur bijis par medinieku pulku! No pus Vidzemes sajājuši. Ij zviedrs, ij sprancūzis. Kā uz kāzām. Beigās iznāca viena kunga bēres. Pašu Felsbergam — vājinieka cisas. Medību rītā Gotfrīds bijis varen uzstājīgs. Vakarā šo pārveduši bālu kā cērmi, tikko spējis dvest.

— Vai, dieniņ! — šausminājās Trīne. — Es ar tos lielos vilka gaudus dzirdēju. Klausoties varēja pamašas ķert. Tam zvēram jā­būt divu zirgu milzienā. Ij Lupstu Reiņa resnais vērsis tā nespēja izbaurot.

Toziem saime atkal un atkal atgriezās pie runām par vilkaču medībām, par vietu, kur nomirusi aizšautā gaišpelēkā vilcene, par kalniņu, kurā savilkti nokosto suņu kauli, par gravas krastu, kur Vilkatis norējis lielsuni Vērša rīkli, par Dziļūdeni, kur nogrimis mirušā kunga zirgs.

Daudz runāja par Vilkati, kas nācis pakaļ Felsbergam līdz pat meža malai Repuļu tīrumos. Kā tas uz kungu blenzis ar ļaunām acīm, no kā cilvēkam vai prātā jāsajūk.

Tenim, to dzirdot, kājas niezēt niezēja skriet apskatīt tās vie­tas. Tikai šoreiz gan vienam bija tā kā bail. Viņš reizēm palūkojās uz Sauci — vai tā būtu nācēja?

Meita likās viņu neredzam. Jo lielāka auga, jo kļuva spītīgāka un ļaunāka.

Pēkšņi Sauce pati uzrunāja Teni:

— Ko tu lūri uz mani kā Vilkatis? — viņa jautāja, kad Tenis lūkoja viņai tuvoties.

Tas bija gaužām nepelnīti.

— Tu pati esi Vilkača! — Tenis atcirta. — Redzu, ka par mani ļauni domā.

— Tu spītējies kā āzis, — Sauce nepalika parādā. — Redzu, ka tu mani ienīd.

— Tu glūni kā spīgana, — Tenis deva pretī.

— Es ar muļķi nerunāju, — Sauce teica un pagrieza puisim muguru.

Tā nu iznāca, ka izlīgšanas mēģinājums padarīja nesaskaņu vēl lielāku.

Tenis pēcāk lūkoja sadraudzēties ar Tinci, bet tā bija pārāk izvairīga. Izlūkot mežu kopā ar Tinci šķita garlaicīgi, tāpēc viņš daudz nepiepūlējās. Labāk paņemt līdzi kādu kalpa dēlu, lai gan

vecaimātei gauži nepatika, ja Tenis ar kalpiem pārlieku sagājās un vedināja tos uz blēņu lietām.

Tā pagāja ziema. Nāca pavasaris ar lāstekām, sērsnu un vizi­nāšanos no kalna baļķu ragaviņās. Sauce ne reizi nesēdās Teņa ragutās, metās kopā ar māsām, brāļiem un kalpa puišiem citā vezumā.

Muižkungs Felsbergs pēc izveseļošanās bija kļuvis dievticī­gāks, pavēlēja visiem zemniekiem: saimniekiem, kalpiem, vaļi­niekiem un bandiniekiem septīto dienu svētīt un vismaz reizi pusgadā aiziet uz baznīcu tajā svētdienā, kad ķesteris baznīckunga runu pārcēla latviešu mēlē.

Runāja, ka drīz pārbraukšot Felsberga dēls no Vācijas. Tur viņš gāja augstās skolās un vērtās par gudru jaunu cilvēku.

"Varbūt Sauce cer uz jauno Felsbergu," Tenis nodomāja, kad meita kārtējo reizi bija uz viņu drūmi palūkojusies.

9»