Vilkaču sila līdumnieks

Zviedru laiku brīvības tvans

Brīvības un laimes solījums skaists ir tikai domās un sapņos. Kad tas nolaižas uz zemes, tam tiek uzmesti jauni pinekļi, gājēja ceļā saaug jauni ērkšķi, uz svešu pusi cilvē­ku vilina agrāk neredzētas spīganas un vadātāji, par katru kļū­mīgu soli likdami samaksāt vai nu ar daļu mūža, vai ar visu mūžu.

Zviedru karaļa cīņa pret muižnieku varu deva latviešu zem­niekiem cerības un zināmu brīvību. Nepalika noslēpti gadījumi, kad muižnieki zaudēja muižas, uz kurām līdz šim viņiem skaitījās pilnas īpašuma tiesības.

Sevišķi plaši muižu pārvešana Zviedrijas karaļa īpašumā notika 17. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad krietna daļa muižu īpašnieku palika par nomniekiem savās muižās. Par to latviešu zemnieki cildināja zviedru karaļus, seviš­ķi Kārli X un Kārli XI. Par godu zviedru varenajiem karaļiem, kas vismaz daļēji atrieba vāciem senu netaisnību pret latvie­šiem — latviešu zemes atņemšanu, daudzi zemnieki saviem bēr­niem deva vārdu Kārlis. Tenim tā sanāca jau veseli četri mazdēli Kārļi.

Jāsaka gan, ka reti kāds muižnieks pēc īpašuma tiesību no­ņemšanas tika padzīts no muižas, tāpēc īstenībā nekas nemainījās. Nedaudz grozījās tikai muižnieku un zemnieku domāšana. Ap­ziņai, ka muižnieks ir muižas neierobežots īpašnieks, bija pavisam cits svars, nekā būt rentniekam karaļa daļā.

Muižnieki materiāli neko nezaudēja, jo visi ienākumi tāpat gāja caur viņu rokām, toties morāliskais zaudējums bija smags. Muižniekos modās bailes. Un kā allaž tādās reizēs — ari griba turēties pretī draudošajām briesmām. Muižniekos radās arī ap­vienošanās tieksme, kas pat visos simts karu un juku gados nebija īsti sarosījusies.

Vienotības starp muižniekiem bija vēl mazāk Livonijas mazvalstiņu laikā, kad pēc ordeņa sabrukuma bieži novads karo­ja ar novadu par tīriem sīkumiem. Kaut gan jāsaka: kurš karš gan sācies aiz nopietnas vajadzības?

Līdz zemniekiem aizvien biežāk nonāca runas, ka Zviedri­jas karalis ir zemnieku draugs un agri vai vēlu dos tādu brīvību, kāda valdīja zviedru zemē.

Par muižniekiem zemnieki sprieda:

— Ha! Muižnieks! Rentnieks. Padzīt rentnieku no zemes ka­ralim viens dvašas pūtiens.

Ziņas par viena otra muižnieka taisnīgu sodīšanu gāja no mu­tes mutē kā brīvības un taisnības evaņģēlijs.

Pretsvarā tam muižnieki dibināja muižnieku sapulces un pa­domes — landrātus, kur sprieda, kā kopīgiem spēkiem noturēt un pavairot savu varu. Tas, ka muižas piederēja Zviedrijas kara­lim, bija vēl labāk. Katra zemnieka nolaidība un nepaklausība nu iznāca kā vēršanās nevis pret muižnieku, bet pret karali. Vai gan zviedru zemes valdnieks gribētu, lai viņa muižās valda nekārtība, ļaudis izlaižas slinkumā un izvirtībā?

Tomēr taisnīgie sodi muižniekus tracināja, kaut arī spriedu­mu zemnieku labā nebija daudz. Muižnieks no viegla soda bai­dījās vairāk nekā zemnieks no smaga, jo zemniekam, kā vēstī senais vergu teiciens, nebija ko zaudēt, tikai savas važas.

Vidzeme gadu no gada deva Zviedrijai arvien vairāk dažādu lauksaimniecības labumu. Ne velti izplatījās teiciens: "Vidzeme — Zviedrijas maizes klēts." Vidzeme deva gandrīz trešo daļu no tā laika Zviedrijas ienākumiem.

Dziļumu Tenis no savas zemes ik gadus vakas nodevā aizve­da 24 pūrus rudzu, tikpat daudz miežu un auzu, divi podi apiņu, 12 mārciņas linu dzijas, 20 markas zemesnaudas, trīs aitas, divas cūkas, 12 vistas, 40 olas, podu vaska, birkavu linu, 4 vezumus sie­na, kā arī 15 dālderus tā saucamās leidas naudas, ko deva klaušu vietā, lai gan jaunajam pagastam klaušās nebija kur iet. Tāda leida tika uzlikta visiem.

Tikai pēc nodevu nomaksas zemniekam bija atļauts pārdot pāri palikušos lopus un citas dabas dāvanas. Parasti gan šis notei­kums netika ievērots, jo tirgi notika dažādā laikā, un zemniekam vajadzēja kaut kur iegūt naudu, ar ko nomaksāt nodokļus un leidu.

Lai ieņemtu vienu dālderi, bija jāpārdod pērnā gada vērsis vai četri auni. Vienu dālderi deva arīdzan par pieciem pūriem rudzu vai sešiem pūriem miežu. Piecpadsmit dālderu sadzīšana nebija viegla lieta. Savu naudas samaksu gaidīja arīdzan kalpa puiši un meitas. Kārtīgs saimnieks domāja arī par kāda mazumiņa atlikšanu nebaltām dienām.

Dziļumiem palīdzēja tas, ka Tenis apguva vilkaču gudrības lauku mēslošanā. Viņš skubināja domāt par labāku zemes apsaim­niekošanu un māju paplašināšanu arī dēlu — mantinieku, bet tas viņa vārdos klausījās nevērīgi.

Saimniekot kļuva grūtāk arī tādēļ, ka paša dēli un meitas, šis bezmaksas darbaspēks, aizgāja pasaulē. Turklāt katram līdzi bija jādod pūra nauda, mantas un lopi dzīves iesākšanai. Jēkabam, kas palika mājās par mantinieku, tāda mantas izdalīšana šķita pā- rinodarījums viņam.

— Nesaprotu, kur tu tāds mīkstčaulis gadījies, —reiz dusmās tēvs viņu rūgti strostēja. — Mēs ar māti te tādi paši jauni vieni ienācām mežā un sākām saimniekot. Tu pie visa gatava nevari tikt galā.

— Tie bija citi laiki, — dēls attrauca.

— Kādi citi laiki? — tēvs errojās.

— Bija posta gadi.

— Kas no tā? — tēvs brīnījās. — Cilvēki tādi paši. Darbs nekad pats nepadarīsies.

Dēls pasmīnēja un novērsās. Viņš īsti nesaprata tēvu. Un tēvs nesaprata dēlu.

Apkārtējās gāršās, brūkstalās un silājos ieradās arvien jauni līdumnieki, tīrumus dzina veco līdumnieku bērni un mazbērni. Lielais Vilkaču sils tika izretināts un pazuda. Palika tikai retas birztalas un meža saliņu skumšķi. Zeme atdzīvojās tur, kur arkls vairāk nekā simt gadus nebija dzinis vagu.

Zemnieks-līdumnieks ar vēlīgām acīm lūkojās uz briestošām druvām. Bērni pa ežmalēm un celmājiem, meklēdami zemeņogas, tekalēja ar basām kājām, vākdami gardumu bērza un alkšņa turziņās. Arvien jauni egļu un priežu stumbri, celtnieku cirsti, gūlās māju apcirkņos, vaiņagos un slējās spārēs, kamēr krūmi un zari pārvērtās pelnos, lai ar tiem barotu līdumu laukus. Pāri vecotēvu senajām tīrumu vietām un ežām staigāja jauni ļaudis ar priecīgām sejām, spēka un cerību pilni. Vai viņi būtu citādi nekā Teņa jaunības laikā?

Silciema vakas vietā bija izaudzis liels un plašs Silciema pa­gasts, kurā ietilpa arīdzan bijusī vilkaču slēptuve — purva sala.

Bebru slīkšņas vietā izveidojās skaistas un raženas līču pļa­vas. Bebri to garšīgās gaļas, smaržīgā dziedzera un spīdīgās ādas dēļ bija izšauti. Viņu celtie dambji satrunējuši un izjaukti. Garā tilta vietā uz purva salu nu tika uzbērts dambis no smiltīm, tikai pašā iežmaugas vidū atstāta vieta ūdens notecei, kur pietika ar parastu koka tiltu. Upītes iztekā pie purva uz tilta sēdēdami, pusaudži ik pavasarus ķēra līdakas un citas zivis.

Vienīgi lielais Egļu kalns stāvēja kā stāvējis. Tā nogāzes bija pārāk stāvas, lai varētu uzbraukt ar zirgu pēc baļķiem vai mal­kas. Sirmās egles ļaudīm iedvesa bijību. Ne vienam vien šķita, ka to varenie stumbri liecina par zemes un tautas stiprumu, tāpēc kalnu turēja neskartu kā svētumu, kas vēstīja par zaļoksnības spēku kādreiz izcirsto ozolu biržu vietā.

Indriķa pārziņā nodotā vaka drīz vien izveidojās par krietnu pagastu, kura vidū nācās celt ēku skolai un veidot kroga mītnes, kur ļaudīm apmesties, iedzert alu, nopirkt sāli, cirvjus un citas preces.

Tā kā bebru slīkšņa bija izsusējusi, Pauru Anša dēli un maz­dēli uz upes augstāk pa teci uzbūvēja dzirnavu dambi, kur ūdens grieza gan dzirnavu akmeņus, gan vērptuves ratus un spoles.

Ansis, ar līku bērza kūju staigādams, labprāt izrādīja gudrās ietaises katram ziņkārīgajam, lepni tās nosaukdams svešā vārdā par manufaktūru, ikreiz godīgi atzīdams, ka visu šo bagātību ar savām veiklajām rokām sameistarojuši Vilkača Toma mazdēli par atmaksu, ka viņš ļāvis puišiem pļaut sienu bebru slīkšņas pļavās, kas skaitoties Pauru daļā.

Diemžēl ne visi ļaudis bija tik pieticīgi un rāmi kā Toma maz­dēli. Drīz vien sākās strīdi par laukiem un mežiem, par pļavām un upītēm. Pat par kādu ezeriņu, kurā peldēties un zivis ķert dzīrās visi no tuvākās apkaimes.

Indriķis lūkoja strīdniekus salabināt, bet tas ne vienmēr izdevās. Strīds par ezeru beidzās ar to, ka tiesības uz to ieguva Briņķu muižas kungs Fihtenknābels. Cik tas bija likumīgi vai ne­likumīgi, Indriķim neizdevās noskaidrot. Dokuments par piede­rību Fihtenknābelam bija izdots, ar to strīdi beidzās.

— Tā, lūk, strīdēdamies mēs kādreiz pazaudējām visu savu zemi, ko vaimanāt par vienu ezeru,— Indriķis mēdza teikt strīd­niekiem, kas vēl cerēja ezeru atgūt. Viņam kā pagasta vecākajam tāds risinājums bija izdevīgs, jo ar strīdniekiem allaž iznāca visgrūtākās runas. Likās, ka cilvēkam galvā kaut kas aizķēries un viņš nesaprot vienkāršas lietas un patiesības, katrs tiepjas par sa­vu, otru nemaz neuzklausīdams.

Kad viņš atcerējās kādreizējo ļaužu saderību un mieru tēva sētā, labsirdību pret citiem ļaudīm, prieku par katru nācēju, tad tagadējie cilvēku prāti šķita kā ar indīgu tvanu piesmirkuši un greizi.

Dzīve gāja uz labo pusi, tomēr ļaudis savās dziņās un tiek­smēs steidzās tai pa priekšu, kļūdami arvien nepacietīgāki un dumpīgāki.

Lai gan bija miera laiks, zemnieki bēga no viena novada uz otru. Tādu klaiņošanu veicināja ne tikai kungu bargums un ne­taisnība, bet arī atnācējiem piešķirtie brīvgadi. Katrs muižnieks labprāt pieņēma pie sevis jaunu zemnieka ģimeni, kā no gaisa no­kritušu darba spēku un viņa bagātības vairotāju. Nelīdzēja bar­gi likumi, kas prasīja ne tikai nekavējoties atvest bēgli atpakaļ, bet paredzēja arī bargus sodus līdz pat nāves sodam. Likums nedarbojās. Arī muižkungu savstarpēja vienošanās nelīdzēja, jo bēgļi allaž uzdevās par nākušiem no cita novada.

Kurzemē valdīja hercogs, poļu Vidzemē, tas ir, tagadējā Lat­galē saimniekoja poļi. Latvija bija sadalīta savstarpēji svešu, pat naidīgu varu starpā trijās zemēs. Turklāt vēl palika iespēja stāstīt par nākumu no Krievzemes, kur arīdzan tolaik latviešu netrūka, sevišķi Sebežā, Pleskavā un Smoļenskā.

Agrāk ļaudis pret ienācējiem izturējās ar aizdomām, ilgu lai­ku uzskatīja tos par neļaužiem. Šis tikums nu mainījās, jo izrā­dījās, ka lielumlielā vairumā tādi bēguļotāji bija goda ļaudis, viņi tikai meklēja labāku dzīves vietu.

Bija, protams, gadījumi, kad bēgļi pēc dažiem gadiem atgrie­zās, lai atriebtos bargam muižkungam. Alūksnes novadā kādam kungam bija tā gadījies. Muiža izlaupīta un nodedzināta. Kungs paglābies tikai tāpēc, ka labi noslēpies istabā kamīnaugšā aiz dze- gas. Izsprucis no slēptuves tikai tad, kad liesmas sākušas viņu smacēt.

Mācītājs no kanceles pārmeta bēdzējiem dzimtenes mīlestības trūkumu, apsaukāja par klaidoņiem un dīkdieņiem, bet nekas ne­līdzēja. Turpat draudzes daļā muižkungs klusēdams savos reģis­tros ieveda jaunus līdumniekus, kas atbēguši no "Poļu Inflantijas".

Nevar teikt, ka mācītāju un muižnieku pārmetumos par tiku­mu pagrimumu nebūtu daļa taisnības. Muižkungam, lai apkrāptu zviedrus, viegli bija sarunāt ar zemnieku, lai tas revīzijas laikā slēpjas. Par to zemniekam tika samazinātas nodevas un klaušas, bet muižkungs nokļuva tādā kā ķīlnieka lomā, kura blēdību zem­nieks varēja jebkuru brīdi izpaust.

Muižām un pagastiem paplašinoties, sāka aptrūkt vācu tautī­bas rīkotāju, jo bērnu viņiem bija maz, turklāt gudrākie jaunās paaudzes pārstāvji mīlēja izklīst pasaulē, tāpēc par desmitniekiem, šķilteriem un vagariem nācās ņemt latviešus, kuri, nokļuvuši ama­tos, nereti iedomājās sevi vācu kungiem līdzīgus.

Diemžēl galva bija sagriezusies arī Teņa dēlam Ansim. Lai izskatītos cienīgāks, viņš lika sev šūdināt cepuri ar cietu buļļa ādas nagu, pastalu vai čabatu vietā pat ziemas spelgumā gāja ar kurpēm vai zābakiem, kuru zoles bija piesistas ar koka ķīlēm. Pat balss un solis viņam izmainījās, ieguva lietišķu cienību. Turklāt tas notika tik veikli un gudri, ka pat viņa māte Sauce, kurai bija laba acs un nags uz tādu ākstību izsmiešanu, neko nemācēja ne saskatīt, ne pateikt.

Varbūt Sauce bija kļuvusi par vecu vai neredzēja padoma, kā dēla prātu grozīt. Viņa reizēm neslēptā labpatikā lūkojās uz savu auklējumu, kas dižojās kā kungs gan stājā, gan apģērbā, gan valodā. Kazi, varbūt strādājot tādā puspārvaldnieka amatā tā taisni piederējās.

Sauce vienīgi nevarēja samierināties ar dēla sažņaugto balsi, kas agrāk bija plūdusi brīvi un plaši.

— Vai tev kaklā kāda vaina? — viņa viltīgi jautāja. — Tā kā balsi spiež ciet, kā degunā dīc.

Ansis nosarka. Paradumu spiest vārdus cauri zobiem un de­gunu viņš bija apguvis no kāda lepna kunga, kas viesojās pie Fihtenknābeļa un izskatījās varen svarīgs vīrs.

Sauce varbūt neko nebūtu teikusi, bet mutīgais Vilkaču Ullis bija palaidis joku pa visu pagastu, ka vagaram Ansim piemetu­sies sveša, no Vāczemes atvesta kakla un deguna kaite, kas esot gaužām grūti un dārgi dziedināma.

— Nav nekādas vainas, — Ansis attrauca. — Tas nāk no tam, ka es iemācījos vācu mēlē runāt. Vai tad es tādā amatā drīkstēju pa vāciskam neprast?

Jāatzīst, ka stārasta amatu Ansis pildīja gudri. Pa trim gadiem reizi rudenī sarīkoja pagasta mielastu. Tad pēc nodevu nomaksas sapulcējās zemnieki pie kopēja galda muižas nojumē un līksmoja. Tur pie viņiem iznāca pats muižas pārvaldnieks Fihtenknābels. Tuvumā paslaistījās arī divi jaunie kundzēni tādos kā zviedru ka­rakalpu svārkos.

Zemniekpuiši, alu iedzēruši, tiem jautri māja ar rokām un sauca:

— Kom šur! Kom šer!

No tā jaunekļi tikai pacēla augstāk degunus un nelikās dzir­dam, kālab viens otrs zemnieks uz viņiem nobolīja baltu aci. Sak, re, kur aug nākamie vergu dīdītāji. Meitas gan uz jaunekļiem meta labvēlīgākus skatienus, tomēr tikai retai viņi patika. Izlikās tādi pabāli, pavāji, kā pavasarī ilgi kūtī noturēti telēni. Tā nu iz­nāca, ka Anša labi domātā kungu un zemnieku tuvināšanās neno­tika. Pats viņš kā bija, tā palika vientulīgs vidutājs, ko gan sirds, gan prāts plēsa uz vienu un otru pusi. Kādu reizi, iedzēris vairāk alutiņa, smagi nopūtās:

— Grūta dzīve vagaram.

To dzirdēdami, zemnieki tikai pavīpsnāja bārdās. Kāda gan šim grūta dzīve, ja sēta brīva no klaušām un nodevām, turklāt par nodevu piedzīšanu no citiem un klaušinieku uzraudzīšanu kungs maksāja viņam savu tiesu, bet zemnieki, dažādus atvieg­lojumus tīkodami, arīdzan vēl piemeta no savas puses. Tomēr neviens skaļi acīs viņam to neteica, piekrišanā klanīja galvas un bilda:

— Tā tas ir. Nav maizes bez garozas.

— Kungam pēļi arīdzan spiežot dvašu.

— Kā smejies: pelei kaķis, kaķim suns.

Kad atskanēja kokles un stabules, visi aizmirsa gan savu, gan kungu grūto dzīvi un metās bezbēdīgā dejā. Lai nu ko poļi bija darījuši, bet jautru polku gan bija atveduši Latvijā.

Muižkunga jaunekļi, gulēdami ērbeģī uz spalvu pēļiem, sa­pīkuši sprieda, ka nebūtu bijis par nāvi papriecāties ar kādu ņip­ru zemniekmeitu, vien nezināja, kā to izdarīt. Tēvs bija stingrs pret mīlas sakariem ar zemnieku kārtas ļaudīm. Tāpēc pirms aizmigšanas kundzēniem atlika vien grūti nopūsties.

Toties aiz logiem skanēja jautra dziesma:

Aiz ko man līkas kājas, Aiz ko kupris mugurā? To man deva kunga rija, Kunga lielie tīrumiņi.

Tādus vārdus izdzirdis, Ansis lūkoja dziedātājus apklusināt. Kad tas neizdevās, atmeta ar roku un pats sāka dziedāt līdzi:

Vagarīte Dievu lūdza, Ellē kājas karājās. Kādu Dievu tad tu lūdzi, Kad tu pēri darbeniekus?

Lai jau rīt Fihtenknābels strostē viņu par nepareizu rīcību, par neprašanu zemniekus audzināt, šobrīd viņš citādi nevarēja. Galu galā viņš tak apdziedāja pats sevi, tas bija labi un jautri. Nevienu viņš nebija pēris, ne arīdzan licis pērt tik stipri, lai varētu runāt par atmaksu ellē. Dažs slaists bija tik aumaļ laisks, ka reizēm patiesi roka grābstījās pēc pātagas, bet Ansis centās no tādas pārsteidzības vairīties. Tepat jau vecumdienas būs jāpavada, kāpēc sanīsties.

Tāpēc viņš labāk iztukšoja vēl vienu krūzi alus un pats uzrāva dziesmiņu:

Elle, elle, kungu rija, Elle kunga piedarbiņš. Tur es savu jaunu mūžu Kā pirtī pērtināju.

Visi zināja, ka Ansis kunga riju nekad nebija kūlis, jo nāca no Vilkaču sila līdumniekiem. Dziesma bija dziesma, patiesība — patiesība. Galvenais — šo svētku nakti lustīgi nolīksmot.