Vilkaču sila līdumnieks

12.Meža miera traucētāji nerimstas

Pagāja dienas trīs, līdz trakie sniega bridēji — ķēvīte Pal­sa, Sauce un Tenis atguvās no pārpūles.

Un tad jau arī bija klāt kungu Saulgrieži jeb Ziemassvētki. Pēc vecu ļaužu rēķina gan īsākās dienas jau palika aiz muguras, īstajā laikā daudzās mājās tika ēsts cūkas šņukuris un dedzināts bluķis. Tas notika savas desmit dienas agrāk nekā svētkus svinēja Kristus bērna pielūdzēji.

Labi vien, ka tā, jo Felsbergs bija kļuvis varen ticīgs. Ziemas­svētkos bluķa vilkšanu un dedzināšanu aizliedza. Skubināja vi­siem iet uz baznīcu.

Zinādams kungu labvēlību, Tenis jūdza ragavās Palsu, un viņi kopā ar Sauci un māti brauca uz baznīcu. Zane atteicās braukt.

— Tie svētki nav pareizā laikā, — viņa teica. — Ko es tur, vecu laiku cilvēks, darīšu? Atnāks poļi un prasīs, kālab es svētījusi Ziemassvētkus pa lutriņu, ne pa katoļu vīzei. Eče, Repulis jau dabūja sodu, ka zviedriem palīdzējis!

— Mēs nevienam neko nepalīdzēsim, vien aizbrauksim līdz baznīcai, — Tenis mierināja.

— Braucat, bērni, — Zane atļāva. — Es ar savu Dieviņu paru­nāšos tepat uz lāviņas. Man viņš tāds paklausīgs — atnāk mājās bez maksas.

Par garo ceļu norūpējies bija arī Tenis. Ļaudis gan runāja, ka ceļš esot iebraukts un gluds, bet drošs varēji būt tikai tad, ja pats savām acīm redzēji.

Brauciens iznāca labs. Baznīcā ieradās arī muižkungs Felsbergs ar savu ģimeni. Vēlīgi palūkojās uz jaunajiem līdumniekiem, ar galvas mājienu sveicināja.

— Mām, kāpēc viņš tevi tā noskatīja? — Tenis vaicāja.

— Stāvi klusu! Baznīcā nelon pļāpāt, — Līze atbildēja.

Pēc meža vientulības iejaukties tik daudzos svešos cilvēkos šķita pavisam savādi. Ja vēl vasarā Tenim citi ļaudis baznīcā un krogā nospieda sirdi, ērcināja, tad tagad bija otrādi: gribējās vai ar katru apmīt kādu labu vārdu.

Laikam tas tādēļ, ka viņš vairs nejutās kalpa kārtā. Vēl jau gan bandu zemē zem sniega brieda rudenī iesēti ziemas rudzi, vēl pats mita Ķeveru saimes istabā pie gala sienas kopā ar saimnieka meitu Sauci uz atsevišķi nodalītas lāviņas. Mita gan tikai tad, kad netika pie darba savā līduma zemē, kur līdumniekus gaidīja jau gandrīz gatava jauka mājiņa, ko viņi sauca par pirtiņu.

Baznīcā dega daudzas spožas sveces. Priekšā uz paaugstinā­juma stāvēja divas palielas egles, ar baltām lentām izrotātas.

Mācītāja palīgs kūpināja vīraka dūmus, kas, sajaukdamies ar skuju smaržu, patīkami kairināja degunu.

Tenis vairs nesekoja ķestera vārdiem tik vērīgi kā vasarā. Rā­mi sēdošo un stāvošo cilvēku pulkums, mācītāja un ķestera drau­dzīgās balsis, kā arī ērģeļu stabuļu maigās skaņas nesa viņu kā lēns vilnis pretī ilgotajam dvēseles gaišumam, pretī nākotnes sap­ņu piepildījumam.

Lūk, pie ērģelītēm stāvēja jauns puisis ar kupliem gaišiem ma­tiem. Bērtulis zināja stāstīt, ka puisis pats ērģelītes uztaisījis: saur­bis stabules un sašuvis plēšas. Par to kungi viņam samaksājuši piecus dālderus.

Paši kungi tādu darbu nespēja. Viņi nemācēja strādāt, bija iz­laidušies slinkumā un bramanībā.

Tenis palūkojās uz kungu stūri un pamanīja, ka atkal vecais Felsbergs raugās šurp. Hanna šoreiz stāvēja daudz rātnāk, sapņai­ni lūkodamās svecīšu liesmās.

Vai kungam būtu ienākušas par viņiem kādas ļaunas valo­das? Eh, vienādi iešana ļaudīs atnesa nemieru un bažas.

Ejot no baznīcas ārā, Tenis tīši spiedās tuvāk kungu gājumam. Felsbergs, ieraudzījis Teni tuvumā, pieliecās un jautāja:

— Strādā?

— Strādājam, — Tenis atbildēja un pabīdīja uz priekšu Sau­ci. — Abi.

— Lai Dievs jūs svētī, — kungs sacīja un vēlreiz uzmeta skatu Līzei, kura nāca jaunajiem aiz muguras. Viņu skatieni uz mirkli satikās. Līze novērsās un gāja garām. Ko gan viņi vairs spēja viens otram dot? Tikai veltīgi samīdīt savu lepnumu un tikumu.

Tenis un Sauce priecājās, ka nebija nevienam stāstījuši, kā naktī zirgam uz muguras uzlēcis vilks. Diez ko par to domātu Felsbergs? Noturētu viņus vēl par Vilkača draugiem. Valodas vie­nādi drīz aizstaigāja līdz muižai.

Tūlīt pēc vācu Ziemassvētkiem Tenis atkal kļuva rosīgs. Snie­gi bija dziļi. Otrā kalpa sieva katru vakaru savam mazulītim dzie­dāja dziesmiņu:

Dziļi sniegi, īsas kājas Tālu salmu gubentiņš.

Kājām nokļūt līdz Dziļūdeņam nevarēja ne zirgs, ne cilvēks. Kā lai tur nokļūst? Sniegi tik dziļi, ka ij Ķeveru saimnieks un kal­pi negāja mežā pēc malkas, nebrauca uz pļavu pēc siena, lai gan viena kaudze vēl bija palikusi purā. Vienīgās iebrauktās sliedes gāja uz kroga un muižas pusi. Ij tās reizēm aizputināja, ka zir­gi brida līdz vēderam. Tie, kas bija šurp atbēguši no kāda nikna muižkunga Kurzemes pusē, par sniegu varen brīnējās. Tik dziļu ziemu tur nekad neesot redzējuši.

Bērtulis pirti bija pārvērtis par sutinātavu. Jaunu ozoliņu kārtiņas sautēja un lieca, lieca un karsēja, kamēr iznāca puse no ratu riteņa. Tāpat viņš lieca ragavu slieces priekšgalu. Kad Tenis viņam pažēlojās par savu nemieru un bēdu, atminot daudzos darbus, kas darāmi līdumnieka daļā, Bērtulis sacīja:

— Lūko piesiet pie kājām lubas. Galus tepat podā pasautēsim un salieksim uz augšu kā ragutām, tad varēs šļūkt sniegam pa virsu.

Tenis aiz pārsteiguma neprata atbildēt. Tā patiesi bija laba doma. Kad viņi brauca šurp, tukšās ragavas slīdēja sniegam pa virsu.

Tenis tūlīt sameklēja lubas, nolika uz šautra sniega un uzkāpa virsū. Jā, lubas daudz negrima. Tā varēja iet pa sniegu.

Dažās dienās divi pāri lubu tika sataisīti par sliecēm. Par vēz- dām, uz ko balstīties nedrošajā gājumā, Sauce ieteica ņemt slotas, ar ko piedarbā slaucīja pelavas, vai arī pirts slotām iedzīt kātus, tad vēzda negrims sniegā līdz dibenam.

Tā ar visu kopēju gudrību, jokojot un smejot, sagatavoja jau­no pāri ziemas gājumam uz tālo līdumnieka mitekli.

Mugurās viņi uzsēja maisus ar maizes klaipiem, gaļas kum­pi, kaltētiem āboliem, mellenēm un citu ēdamo. Lai vieglāk būtu nest, riekstus izšķēla no čaumalām un iesēja maisiņā.

Labi, ka ar ragavām bija jau aizvesti milti un putraimi, citādi ar ēdamā aiznešanu ietu grūti. Lai ceļā drošāk justos, Tenis ņēma līdzi cirvi. Uz to uzstāja arī Zane.

— Bez ieroča, dēls, tādā lānī nevaid brist, — viņa sacīja. — Kāds varaks uzklups, ko tad?

Pirms došanās ceļā Tenis un Sauce bija tepat māju tuvumā lūkojuši paieties ar lubām. Nekāds liels prieks nesanāca, tomēr labāk, nekā brist ar vīzēm vai zābakiem.

Kad viņi jau āvās ceļam, ierunājās Līze:

— Man ar' gribētos iet palīgos, redzēt stalto skujenīcu.

— Mām, tev vēl jādara kalpa darāmais, — Tenis attrauca. — Jānopelna rāceņu sēklas. Pavasarī tur visiem darba pietiks. Paši gulēsim pirtiņā, algādžiem ierādīsim skujenīcu.

Promiešanas rīts gadījās skaidrs un spožs. Spīdēja zvaigznes, blāvu gaismu deva dilstošais pusmēness, sniega klajums vizuļoja zilgani balts. Sals knieba degunā un vaigos.

Sauce neviļus grūti nopūtās. Lai Tenis nesadomātu neņemt viņu līdzi, sieva neteica, ka viņai kļuvis grūti, ka viņā briest jau­na dzīvība.

Tenis brida pa priekšu. Sauce viņa pēdās. Tā iet bija pavisam viegli. Vietām lubas slīdēja pašas. Atlika tikai noturēties taisni un nepakrist. Slota atbalstam gauži noderēja. Sevišķi, kad bija jākāpj kalnā. Toties uz leju gāja viegli.

"Šlūkavas" slīdēja pašas, ka Saucei reiz, lai noturētos no uz­skriešanas virsū Tenim, nācās jāšus uzmesties uz slotas un tā kavēt slīdēšanu. Beigās viņa tāpat tupus gandrīz uzdrāzās Tenim, apsēdās uz lubu galiem un slotas un ņēmās smieties.

— Tagad zinu, kā uz slotām jāj raganas, — viņa smiedamās teica.

— Tev iet labāk nekā man, — Tenis sacīja ar manāmu lep­numu par sievu.

— Nav dzirdēts, ka vilkači jātu uz slotām, — viņa atbildēja. — Jāj tikai raganas.

Kad viņi bija nokļuvuši uz Melnās sērgas lauku otrā kalna, pamalē iesārtajās rīta blāzma, drīz pārvērzdamās par gaišumu, kas izdzēš zvaigznes.

Slēpotāji bija iemanījušies iet slīdīgākā solī. Nogurums pada­rīja kustības lēnākas un līganākas. Lielo egļu zaros sauli sveica ziemcietīgi putniņi, iedama apgaitā uz savām barības glabātavām, pa egļu zariem lēkāja vāvere. Kādu brīdi viņiem sekoja sīlis, bie­dinoši ķērkdams.

Tad jau viņi iegāja savas iedomātās lielsaimniecības robežās. Tā bija savāda māju sajūta.

Kājām ejot, viņi taču pirmo reizi tuvojās savai līdumnieku mītnei, tāpēc pilnā mērā ļāvās atgriešanās priekam. Apstājās iz­cirtuma malā un vēroja, cik tas kļuvis liels. Vismaz trīs pūra- vietas.

Zaru būda bija apsnigusi balta kā siena kaudze. Pirtiņas sie­nas un puskailās spāres slējās sīkas un zemas. Apkārt trīs pēdu dziļš sniegs, kas vizuļoja rīta saules staros kā sudrabs. Agrāk mītās pēdas un baļķu ceļi bija apsniguši un pazuduši skatam. Vietām tikko jaužami dobuļi. Baļķu klājums arīdzan pazudis. Tikai dažu nenodarināto egļu galotnes slējās no sniega kā lieli balti eži. Dar­ba steigā tās viņi tīši bija atstājuši, lai paspētu vēl sniega laikā ar zirgu pievilkt stumbrus rijas un kūts celšanai.

— Paveries, kā mežs izpostīts! — Sauce teica, spožām acīm raudzīdamās uz viļņaino klajumu.— Tur pavasarī miežus un rā­ceņus sēsim.

— Nāksies drusku papūlēties, — Tenis piekrita.

Viņi nosēja no kājām lubas un iegāja teltī. Toverus, mucas un guļvietas kažoksegu klāja smalki sniega putekļi, kas pa zaru spraugām iesijājušies būdā. Baltsūnu čupa pie ieejas arī balojās no sniega.

Pagāja labs laiks, kamēr Tenis uzšķīla uguni un uzpūta lies­mu. Tādā saltā laikā uguni degt nebija viegls darbs.

Pēc tam Tenis gāja raudzīt ūdeni, pa ceļam ar slotu mēzdams sniegu uz abām pusēm. Sauce tikām no sniega izraka sauso zaru kaudzi, sakūra rovi un sakārtoja telti. To darīdama, viņa dziedāja:

Kas kait man nedzīvot Domājām, gudrojām,

Diža meža viduci: Ar ko laukus pušķosim:

Visapkārt egles, priedes, Sēsim rudzus, sēsim miežus,

Vidū saule ritināja. Dēstīsim ozoliņus.

Neraud' gauži, sila egle, Gāju liela sila vidā

Ne es tevi skaliem cirtu: Zemē sēt rācenīšus:

Cērt' istabas pamatiem, Es gribēju sila zemi

Daiļu dziesmu klausīties. Par ārisku padarīt.

Ienāca Tenis ar ūdens spaņģiem.

— Meža vecim tava dziesma bija pa prātam.

— Vai tu viņu satiki?

— Kā lai nesatiktu, ja tas vecis esmu es pats.

— Vai tu zini, ka mēs vairs neesam divi? — Sauce pavēstīja.

— Kā tā?

— Uz vasaru mums piederēs mazs, mīļš bērniņš.

Tenis piegāja pie sievas, apņēma rokām plecus un piespieda sev klāt. Tā viņi brīdi stāvēja, klausīdamies ziemciešu putniņu čiepstēšanā aiz būdas sienām. Viņi abi bija laimīgi.

— Laikam riju vajadzēs celt vēl lielāku, — Tenis sacīja.

— Kāpēc?

— Nu, Dāvim ar' tur būs jāron savs kakts.

Sauce sāka smieties.

— Ja nu nebūs Dāvis, būs Dore?

— Tad kūts jācērt lielāka, — Tenis prātīgi sprieda.

Tā viņi jautri iesāka savu dzīvi mežā bez zirga. Darba pieti­ka abiem. Tenis nomēroja kārtiņas, Sauce ar tesli tām vajadzīgās vietās notēsa sānus. Caurumus urba un tapas darināja vakaros pie skala gaismas.

Kad kārtis bija sagatavotas, Tenis ņēma īsās trepes, kāpa uz pirts iegriezt un ietest kārtiņu vietas spārēs.

No sākuma darbs secās lēnāk, bet ar laiku vedās gluži veik­li, lai gan strādāšana cimdos un kažokā nebija tāda kā vasarā.

Trešajā dienā visas kārtiņas bija uz jumta, un varēja sākties lubu likšana.

Sēdēdams uz lubojamā soliņa, urbdams caurumus un dzī­dams tapas, Tenis pirmo reizi aiz prieka iedziedājās:

Klipu klapu, kaimiņ Mika, Ar tām koka karotēm. Atved savu līgaviņu Zaļā skuju būdelē.

Sirdi spieda tikai viena rūpe: aroda pratēji biedēja, ka zaļā kokā dzītas tapas pēc izkalšanas krītot ārā. Ko tur Tenis varēja līdzēt? Kad izkaltis — jāuzmana. Vai nu īsti tik traki būs.

Drīz vien pienāca diena, kad pirts rovē varēja ienest uguni. Kad lāvas puse bija iesilusi, Tenis aiztaisīja dūmu lūku un ar tēsli nodzina no baļķiem mizu, kas būvējot bija tīšām atstāta, lai labāk redzamas ieskrāpētās cērtamās iezīmes.

Nu pirts smaržoja pēc svaigiem sveķiem un vasaras. Vienīgā nelaime, ka no griestiem pilēja ūdens — tur kusa griestu šķirbās sabirušais sniegs.

— Ejma pēc niedrēm, — Tenis sacīja. — Citādi vieni griesti siltumu netur.

Nākošā rītā, kas bija apmācies un remdens, viņi devās uz purva malu. Veci ļaudis zināja stāstīt, ka Dziļūdeņa purvā esot arīdzan ezers. Tur vajadzēja būt niedrēm. Niedru jumti bija vi­sam cilvēka mūžam. Ne tur peles taisīja midzeņus, ne zvirbuļi perēkļus, ne indīgi kukaiņi dējās. Vienīgi kazas nevarot turēt. Tās kāpjot uz jumta un ar kājām sabakstot klājumu.

Tenis sprieda, ka uz jumta kazas netiks, ja piedarba vai gu­beņa stūrī jumtu pārāk tuvu zemei nenolaidīs.

Par niedru meklēšanu Tenis bija domājis visu rudeni. Neiz­nāca laika. Steidzās dzīt baļķus.

— Varbūt tu paliec sētā,—-Tenis ieminējās Saucei. — Tur jāiet vērīgi. Akači visu ziemu dvašo.

— Kas tevi vilks ārā, ja tu iestigsi? —— Sauce atbildēja.

Sākotnēji pa mežu, kur auga lieli koki, viņi brida bez bēdu.

Iešana ar lubu sliecēm nu veicās gluži labi. Te bija arī lieli piepur- va klajumi — vecas pļavas, kur laikam zāle tik liela, ka jauniem kociņiem neļāva iesakņoties. Vietām gari zāles stiebri rēgojās ārā no dziļā sniega. Tās nebija niedres.

Pēkšņi viņi nokļuva pie vaļējas ūdens lāmas. Apkārtējie krū­mu zari bija apsarmojuši.

— Re, kā Dziļūdens elpo, — Tenis sacīja.

— Diez cik te miroņu kaulu guļ? — Sauce sprieda.

— To es arīdzan nezinu, — Tenis atbildēja.

Tālāk viņi šļūca daudz uzmanīgāk. Lubas, protams, tādus gā­jējus nesa daudz vieglāk nekā parastus bridējus, bet ko varēja zi­nāt no tāda purva, kas ziemas spelgoņā izverd nesasalušu ūdeni.

Pēkšņi lielā purva pusē viņi ievēroja augstus kokus. Tur va­jadzēja būt cietzemei.

Viņi bija tikuši gandrīz līdz lielkoku saliņai, kad Sauce iesau­cās:

— Teni, neej! Tev pēdās ūdens!

Tenis bīstamo vietu bija jau pārvarējis. Izlēca krastā. Sauce brīdi šaubījās. Tad ar slotu aizslaucīja ciet mitrās sliedes un gāja vīram pa pēdām. Kad bija pārgājusi, pēdās atkal parādījās mit­rums.

— Pa šito vietu atpakaļ vairs neiesim, — Sauce paziņoja.

Saliņā auga viena gauži liela egle. Tenis uzrausās tās pašā ga­lotnē. Ilgi vērās uz visām pusēm.

— Ko tu redzi? — kliedza Sauce.

— Klusu! — Tenis bargi sacīja un ar steigu kāpa lejup.

— Kas tur bija? — Sauce izbijusies vaicāja.

— Nezinu, vai tev sacīt, — Tenis čukstēja.

— Saki! — Sauce skubināja. — Citādi man būs pašai jākāpj eglē.

— Nē. Eglē gan tu nekāp. Tas var nākt par ļaunu Dāvim. Tur pusjūdzi tālāk viņā krastā ir kalns. Aiz tā kalna… Ceru, ka man acis nemežģījās….

— Lāči? — Sauce minēja.

— Nē. Kaut kas trakāks.

— Briežu pulks? Runā, Teni!

— Māju jumti.

— Māju jumti?

— Tādi kā dūmi arīdzan, — Tenis vēstīja.

— Cilvēku nebija?

— Nemanīju.

— Tā sēta tad mums tuvāk nekā Ķeveri, — Sauce sacīja.

— Tuvāk, — Tenis piekrita. — Vienu vācu jūdzi. Desmit tūkstoš soļu. Kā pusceļš līdz baznīcai.

— Tu gan labi rēķini, — Sauce uzslavēja. — Tikai iešanai nav ceļa, dziļūdens priekšā. Bez lubām pāri netikt.

—-Viņā galā purvs gandrīz saiet kopā ar mežu tajā vietā, kur lielais egļu kalns, — Tenis vēstīja. — Pa vidu dziļa sprauga.

— Tēvs teica, ka viņā pusē kalnam esot bebru slīkšņa. Bebri upi noslodzījuši ar kokiem.

Tā viņi kādu laiku sprieda, jaunās vēsts satraukti, tad Sauce vaicāja:

— Ezeru un niedres nemanīji?

— Kā nu ne? — Tenis attrauca. — Esam garām pagājuši. Lūk, tajā meža ielokā guļ ezers, niedrām apaudzis. Tur niedru ir vesels klājiens.

Nokļuvuši slīkšņas malā, viņi kādu brīdi slēpoja pa cietu zemi, kur auga lieli koki. Tā bija gara pussala, kas iestiepās aizau­gušajā dūņeklī. Tikuši mežam cauri, viņi apstājās niedrāja malā.

Tur Tenis vēlreiz uzkāpa eglē. Kad nokāpa, teica:

— Niedru pietiks visu māju jumtiem un vēl purva malas sie­na kaudzēm.

Tad viņš izņēma no kules auklu. Piesēja savu kreiso roku pie Sauces kreisās rokas.

— Vecāmāte pieteica būt prātīgiem, — viņš paskaidroja.

Uz lubām šļūkdami, viņi apstaigāja visu ezeru. Pāri tam gāja zaķu un lapsu pēdas. Neviens lielāks zvērs savas zīmes nebija at­stājis. Pret meža ieloku, kur ezers, acīmredzot, bija seklāks, purva malas pļavas stūrī niedru audze šķita vairākas pūravietas liela. Nelaime tikai tā, ka sniegs dziļš. Puse no niedru garuma atradās zem sniega. Turklāt lubeniekiem līdzi nebija izkapšu, tikai naži.

Sagriezuši divas nastas, viņi tās apsaitēja ar auklām, uzkrāva mugurā un devās uz mājām.

Ceļa pētīšanas nolūkā viņi todien vēlreiz aizgāja līdz eze­ram.

Kad pirtiņas ārējā būve bija pabeigta, iekšā sēžu celmi aptēsti un nogludināti, ierīkotas lāvas un ielikta šķeltu koku grīda, tajā ieiet bija gaužām tīkami.

Arī no ārpuses mājiņai nebija nekādas vainas. Jumts dzeltens kā no vaska, durvis baltas, sienas staltas. Vienīgi ārpusē baļķiem mizas nodzīt varēs pavasarī, kad uznāks siltums.

— Zini, Teni, — kādu vakaru, jaunajā miteklī guļot, ierunājās Sauce. — Man liekas, ka tur purva salas mājās mīt Vilkatis.

— Tas var gadīties, — Tenis piekrita.

— Vai tev nav baile?

— Nav. Viņa suns jau mūs apciemoja.

— Tu domā, ka tas bija Vilkača vilks?

— Tur nav ko domāt, — Tenis attrauca. — Tā tas ir.

-— Viņš var arīdzan mūs nomaitāt, — Sauce sprieda.

—-Nemaitās,—Tenis droši apgalvoja.—Vecā Zāļu Made, kuru kungi nokāva, skaidri teikusi, ka labus cilvēkus Vilkačs neaiztiek.

— Vai tu domā, ka esi labs?

— Varbūt neesmu īsti labs. Toties par tevi skaidri zinu, ka esi laba. Tevis dēļ Vilkača arīdzan mani pažēlos. Viņš var sākt dusmot tad, ja sāksim par viņu stāstīt ļaudīm. Viņš grib slēpties. Felsbergs vairākkārt taujāja, vai es baidos no Vilkača. Kungs zin, ka te tuvumā Vilkača perēklis, tāpēc lika līdumu plēst pie Dziļ- ūdeņa. Kungs grib Vilkača biedu mazināt. Mums labāk, ja bieds paliek. Uztaisīsim paši te trīs arklu zemi un dzīvosim kā kungi. Ne karakalpi, ne siriķi mūs nesadzīs.

Dienas kļuva arvien garākas. Saule kāpa augstāk. Sniegs sasē­dās un tapa zilgans.

Tenis un Sauce atkal grieza baļķus. Šoreiz tos darināja pēc dzīvojamās istabas mēriem. Katram baļķim abos galos ar ogli uz­vilka pazīšanas zīmes, lai vēlāk lielajā baļķu lērumā tie nesajuktu. No tievgaliem grieza baļķus klētiņai un gubenim. Katru dienu sagrieztos baļķus Tenis skaitīja, uzvilkdams ar ogli tādu vai citu baļķa zīmi uz attiecīgas lubas, lai vēlāk neaizmirstos. Lubas ar sadarināto koku zīmēm krājās skuju būdas kaktā.

Tuvējā mežā pietrūka slaidu egļu jumta spārēm. Tām derēja tikai slaikas pusaugu egles.

Kad sniegs kļuva seklāks, viņi aizbrida līdz Vilkavotam. Aiz tā slējās biezs trīsdesmitgadīgs jaunmežs, kurā spāru egles stāvēja cita pie citas kā nomērītas.

Baļķu darināšana veicās ātri, jo līdumnieki galotnes atstāja neapstrādātas. Te tās nevienam netraucēja. Dažās dienās viņi sa­cirta vajadzīgos spāru kokus rijai un istabai. Citām ēkām tik slai­ku stumbru nevajadzēja.

Grūtāk gāja ar kārtiņu meklēšanu. Nācās vien iet uz Melno lauku jaunmežu. Pīlādžkokus, kas auga zem eglēm ap Vilkavotu, negribējās cirst, jo pīlādžu ogas bada gados daudzus bija glābušas no nāves.

Arī šobrīd Saucei, par ogām iedomājot, siekalas saskrēja mutē. Rieksti, kaltētie āboli un ogas bija apēstas. Palicis tikai drusciņš miltu un putraimu. Pavalgam vēl dažas karotes tauku un sažāvēta jēra ciska. Sauce neatzinās Tenim, ka pa klusam kožļā skujas un piebriedušos bērzu pumpurus. Reiz sāka sūkāt bērza gremzdus, ko saule jau bija atkausējusi. Tenis, to redzot, tapa domīgs.

Nākošā rītā, kad saule vēl nebija uzlēkusi un sniegu sedza stipra sērsna, Tenis ar roves akmeni grozā un ar cirvi padusē teciņiem vien aizrikšoja uz Niedru ezeriņu. Viņš bija dzirdējis, ka pavasara uzplūdu laikā zem ledus slāpstot zivis. Ja tādā laikā izcērtot ledū āliņģi, zivis pašas lektin lecot no ūdens.

Tur, kur viņi ziemā, baiļu pārņemti, bija gājuši, auklā sasē­jušies, tagad Tenis gāja viens un bez lubām. Mežā gan drošības dēļ nocirta kārtiņu, pie kuras pieturēties, ja gadījumā ielūztu le­dū. Bet izrādījās, ka sasalušais sniegs ir stingrs. Cērtamā āliņģa vietā ledus arīdzan izrādījās vismaz puspēdu biezs.

Zivis tiešām bija slāpušas. Kad viņš izcirta āliņģi un no tā izcēla sabirušos ledus gabalus, pie āliņģa malas parādījās pirmā rauda. Tik nespēcīga, ka reizēm peldēja uz sāniem, reizēm uz mu­guras.

Pēc brīža sāka nākt citas zivis, plātīja žaunas un bāza degunus ārā no ūdens. Drīz viss āliņģis bija pilns ar zivju mugurām. Tenis ar roku tās ķēra un meta uz ledus. Tad ielika akmeni grozā un ielaida grozu āliņģī. Pirmajā cēlumā tika vai pusgrozs ar zivīm. Sajutušas svaiga gaisa pieplūdumu, zivis nāca un nāca. Tenis atkal un atkal gremdēja un cēla grozus. Bēra lomu uz sniega līdz attapās, ka nu jau tikusi vesela muca raudu, asaru un līdaku. Viņi divatā ar Sauci visas tās nejaudās apēst.

Sagrābis pilnu grozu, Tenis steidzās mājup. Nokusis un no­svīdis ieklupa būdā, kur Sauce vārīja kārtējo lieso klučku putru. Ieraudzījusi pilnu grozu ar raženām zivīm, sieva uz brīdi zaudēja valodu.

— Kur bērt? — Tenis prasīja.

— Ber ārā, sniegā, — Sauce pamācīja.

— Dod maisu un nāc līdzi! — Tenis rīkoja.

— Kur tās dabūji? — sieva beidzot attapās jautāt.

— No ezera pasmēlu.

— Tu biji uz ezera? Viens? Bez lubām?

-— Nāc žigli, kamēr lapsa nepielavās. Es veselu maisu izbēru uz ledus! — Tenis skubināja.

Kad viņi piegāja pie āliņģa, tur joprojām pulcējās slāpstošās zivis. Tenis pagājās tālāk gar ezera krastu un izcirta vēl vienu caurumu ledū. Arī tur drīz vien saradās slāpstošās zivis un, strau­ji kustinādamas žaunas, elpoja gaisa svaigumu.

Daļa izvilkto zivju vairs nekustējās, bija sasalušas.

Tā gluži negaidot bija pienākušas zivju dienas. Lielo lomu sabēra muciņā. Muciņu apraka sniegā zirga mītnes ēnā. Vienu grozu lūkoja izlietot tūlīt. Cepa, vārīja un kūpināja.

Tas bija īsts svētku mielasts. Saulīte arīdzan iegriezusies pava­sarī. Dienas kļuva garākas par nakti.

Jaunajiem līdumniekiem tapa varen priecīgs prāts. "Lielā die­na klāt!" sirds gavilēja.

No savestajiem baļķiem nokusa sniegs. Pelēkbrūnie stumbri saulē sasila. Sākās mizu lobīšana un tēšana. Pelēcīgie stumbri, līdumnieku tēsekļu skubināti, nometa savas pieticīgās drānas un atmirdzēja dzeltenīgi balti un koši.

Kad divpadsmit sienas baļķiem miza bija drāzta, tos ar bom­jiem apgrieza otrādi un turpināja tēst no otras puses. Tā sienu pēc sienas.

Pateicoties zivju lomam, viņi varēja mežā uzturēties div­padsmit dienas ilgāk un nomizot visus baļķus, v

Saule kāpa arvien augstāk. Dienas beigās nomizoto baļķu sā­nos jau bija vērojamas kaltuma plaisas. Sniegs plaka acīm redza­mi. Purvs pārplūda. Nāca pavasaris. Pēdējais laiks atgriezties Ķeveros.

Mucas dibenā palikušās zivis Sauce iztīrīja, sasālīja un ielika ādas tarbā. Tarbu Tenis iesēja savā muguras maisā, kopā ar tuk­šām cibām un ķērni. Tad viņi rīta agrumā, kamēr sniegā turējās sērsna, devās uz Ķeveriem. Tērces bija pārplūdušas. Rīta salums tomēr ļāva gājējiem tikt tām pāri bez kāju mērcēšanas.

Ķeveros ļaudis viņus saņēma ar gavilēm.

Līze spieda Teni un vedeklu sev pie krūtīm un čukstēja:

— Baidījos! Baidījos! Mani mīļie!

Barbara, kurai bija četras meitas un četri dēli, par savu Sau­ci tik daudz nebēdāja. Arī vecā Zane klusēja. Toties Grieta bija mutīga kā ik reizi.

— Ak tad vilki nenorēja? — viņa jautāja ar smaidu. — Te jau citi teica, ka sen abi vilku vēderos. Lielais Vilkačs neļaušot traucēt mieru.

Par atbildi Tenis lika galdā zivju tarbu.

— Mēs sametāmies draugos ar Ūdeņu Veci, kas mīt tuvējā ezerā. Viņš atsūtīja jums labas dienas.

Gan Sauces brāļi, gan kalpu puiši skatījās uz Teni un Sauci kā uz brīnumdariem.

Jaunie līdumnieki stāstīja, kā mizojuši baļķus, kā uzklājuši jumtu pirtiņai, kā cirtuši kārtiņas, kā ķēruši zivis.

— Daigas cirst ij es vēl varētu, — to dzirdot, sprieda vecāmāte Zane. —• Kaut gan vieglāk pīt no klūgām murdus zivju ķērumam. Ja ne citu — palīdzēšu guni pieskatīt. Tenim, Saucei un Līzei jau pasūtīju jaunas izkaptis un grābekļus. Arīdzan līduma arkls — beblis man padomā. Tev, Teni, jārūpē darba rīki ne tikai sevim, arīdzan algādžiem. Es zinu, kā jārīko darbi lielā sētā. Katram jāzin sava gaita.

— Vai vilki patiesi nenāca? — brīnījās Grieta.

— Nāca, — teica Tenis.

— Bail nebija?

— Drusku sabaidījos, — Tenis atzinās.

Ne to, ka vilks tupējis uz zirga muguras, ne to, ka meža salas tālumā aiz kailām alkšņu krūmu galotnēm Tenis pamanījis māju jumtus, lūkodamies no purva saliņas egles gala, viņi nebilda ne vārda. Arī par e/;era niedru bagātību klusēja. Vai vajadzīgi lieki skauģi viņu veiksmei? Ja ziņa par līdumnieku sētas un tīruma tapšanu nenonāks zviedru rakstvežu ausīs, spēkā paliks kunga solījums desmit gadus ne ar nodevām, ne ar klaušām jauno sētu neapgrūtināt.