Vilkaču sila līdumnieks

Beigu vārdi

Vienīgi veci cilvēki īsti saprot, cik ātri rit gadu simteņi. Šķiet, tepat viņi kā bērni skraidījuši pa āru, te jau stīvi un greizi guļ uz sava cisu maisa un gaida pēdējo stundiņu. Jau­nie, viņus vērodami, saka: "Tie jau garu mūžu nodzīvojuši, laiks aiziet viņsaulē." Vecie to dzird, bet neļaunojas un nebēdājas. Viņi savu ir padarījuši. Dzīve rit tālāk stipra un zaļokšņa.

Atkal nāca bada gadi, neražas vasaras, bet tās nebija tik briesmīgas, kādas bija pieredzējušas Teņa māte un vecāmāte, ne arī tādas, kādas jaunībā pieredzēja pats Tenis, kad viss nokalta. Pavasarī iesētie kvieši sadīga tikai pēc vasaras saulgriežiem, bet mēnesi pēc tam jau uznāca pirmās salnas.

Tomēr arī togad raža bija tik niecīga, ka zemnieki spēja izpildīt tikai pusi nodevu. Lai piedzinēji neatņemtu iztiku un sēk­las labību, to apraka zemē vai noslēpa mežā.

Šīs nelielās neveiksmes vienu otru pie rāmas dzīves pieradušu jauno zemnieku noskaņoja meklēt mierinājumu krogā, kas bija uzcelts pie pagasta mājas.

Tur par saimnieci rīkojās Indriķa māsa Ilze, tāpēc šo vietu vi­si sauca nevis īstā vārdā par Mālavēru krogu, bet par Ilzes krogu. Ilze bija laipna saimniece un visiem patika.

Neražas gadā krogs kļuva daudziem par bēdu remdētavu un reizē par jaunu bēdu taisītāju. Nākošā gadā, kad par ražu nevarēja sūdzēties, bēdu remdētāji pēc veca ieraduma nāca uz krogu. Sie­vas šķendējās, sauca Ilzi par vīru apdzirdītāju un pievilinātāju.

Indriķa sētā Riekstos un Mika sētā Ozolkalnos katru vasaru Jāņos līgoja un dedzināja darvas mucas augsta staba galā.

Ziemassvētkos tāpat kā agrāk "vilki" ķēra "kazas" un būdeļi vilka bluķi. Visi godi tika atzīmēti un godam nosvētīti.

Dārzos ziedēja ābeles un bumbieres, un zem tām, uz krustenis­kiem steķiem atbalstīti, tupēja resni bišu koki ar iztrupušām serdēm.

Dūkstīs kurkstēja vardes, strautos skraidīja zivtiņas un glie­mežvākos brieda pērles. Meža gravu krastos kā senāk auga smar­žīgas mežrozītes ar asiem dzelkšņiem.

Siena laikā ļaudis staigāja izrakstītos kreklos un steigšus skrē­ja glābt sauso sienu, ja kāds lietus mākonis kāpa pārlieku augstu pamalē.

Tāds šis septiņpadsmitais gadsimts gāja pretī nākošā gad­simta straujajiem notikumiem, kad pār Latviju nāca krievu jūgs, kas dzīvi smagi nospieda, kaut arī par Krievzemes carieni uz īsu brīdi tika alūksniete. Rietumos dzimusī hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustība par jaunu deva latviešu tautai cerības un sevis apzināšanu, kopējo interešu izpratni un ticību saviem spēkiem.

Neviens agrākais gadsimts nebija dāvājis tautai tik daudz spēka un gaišuma kā septiņpadsmitais, kuru dažkārt dēvē par zviedru zelta laiku gadsimtu.

Bija uzplaukušas tautas dziesmas un pasakas. Atmodās no senčiem glabāta goda un laimes doma. Garie miera gadi bija ļāvu­ši tautai pieņemties kuplumā un pašapziņā. Diemžēl līdzi turībai izplatījās arī vieglas dzīves netikumi. Stāties tiem pretī tauta nebi­ja gatava, tāpēc to gaidīja jauni pārbaudījumi: posts un nelaimes.

Un tad nāca atkal jaunas paaudzes, kas atminēja mūžam veco patiesību par gara stiprumu, kas vienīgais spēj pavērst tautas ceļu pretī laimes saulei.