Vilkaču sila līdumnieks

8.Gadu straujā skrēja

Kad zemē valda miers un ļaudis nenomāc ne sērgas, ne ļauni kungi, kad dzīve rit klusi, tad laiks aizsteidzas vēja spārniem, jo ikdienas steidzīgie darbi un katras saimes ikdie­nas rūpes dzen dienu pēc dienas, gadu pēc gada.

Vecāki gaida bērnus paaugamies, bet drīz vien izrādās, ka tie ir ne tikai paaugušies, bet izauguši lieli un sagādājuši mazbērnus, kuru paaugšanās par jaunu jāgaida.

Jaunajiem šķiet, ka laiks velkas lēni, bet vecie jūt, ka tas auļo kā nevaldāms zirgs. Jo tuvāk mūža gals, jo jonis kļūst straujāks. Beigās jāsaka tā, kā dienu pirms nāves teica vecā Zane, kas bija nodzīvojusi reti garu mūžu: "Dzīve pagāja kā viena diena."

Tika izpriecāti prieki par Indriķa atrašanos, līksmots par Ma­des un viņas vecākās meitas īves atgriešanos pasaulē, kā Sauce teica, no viņpasaules.

Protams, tāda pirmā parādīšanās uz tīruma daudzos ļaudīs dažam likās pārlieku pārgalvīga, bet ne jau visi redzētāji uzzināja visu patiesību. Vairumam Made un īve skaitījās atnācējas no Re- zu zemes, no poļu Inflantijas.

Tilts pāri purva stūrim patiešām tika uzbūvēts. Indriķim līdumu līst un ēkas cirst palīdzēja gan brāļi un tēvs kopā ar Dziļ­ūdeņu gājējiem, gan īves brālēni un tēvoči.

Indriķim un īvei kāzas dzēra jaunuzceltajā rijā Indriķa sētā Riekstos, dancodami un dziedādami uz nebēdu. Vecais Vilkatis Toms, ko īstajā vārdā sauca par Tomu Staldi, lēnām malkoja alu un ar rāmu skatienu raudzījās jauno priekos.

Nākošajā vasarā Līgosvētkus svinēja Ozolkalnos lielā pulkā. Savas balsis apdziedāšanas dziesmām līdzi locīja arī purva salas sievietes: Made, Ance un pat vecā Madara.

Pie alus kausa sēdēdami, Toms un Miķelis atkal atgādājās, ko šādā jautrības reizē būtu pastrādājis Garāssprākles Jērums.

Netrūka jautrības un delverību arī citos svētkos un saietos. Viss lielais Vilkaču sils modās dzīvei, jo pūta stiprs un drošs ze­mes un cilvēku auglības vējš. Bija zviedru laiki.

Kādu pusgadu par Silciema ļaužu nodevu savācēju sabija lepns sirms zviedru kungs Kristjansens Luka, kas dīvainā kārtā gluži labi prata latviešu valodu. Drīz vien izgāja runas, ka šis zviedru kungs ir Luķu Mades jeb Zāļu Mades dēls Krišjānis, kas kara jukās bija pazudis.

Aizdomas pastiprinājās tālab, ka Kristjansens apkārtnes vecā­kiem ļaudīm taujāja par Zāļu Mades dzīvi un likteni.

Pēc Luka aiziešanas par vakas turētāju tika uzaicināts Indri­ķis. Viņš piekrita vest grāmatas, bet atteicās no nodevu vākšanas, lūdza, lai par nodevu piedzīšanu rūpējas Fihtenknābeļa brālis Jose. Pēc zviedru ieražas Indriķi pilnos vārdos sāka saukt par In­driķi Tenisonu — Teņa dēlu.

Tajā laikā piecpadsmit kilometrus dziļo dižmežu retināja jau daudzi līdumnieki. Teņa dēli un znoti, kā arī "no cita novada" atnākuši dīvaini vīri drūmām sejām, kuplām bārdām un klusām balsīm. Tie bija Vilkaču dēli un mazdēli.

Viens no tiem vārdā Ullis pieprasīja muižkungam Fihtenknā- belim, lai tas liek vakas turētājam pierakstīt viņa līdumnieka sē­tas nosaukumu "Vilkači".

— Varum tād' vārd'? — kungs brīnējās.

— Tāds vārds sargās no ļaunuma, — puisis paskaidroja. — Velns tak velnu neaiztiek, vilks vilku nerej. Tas mežs esot reiz bi­jis apsēsts ar vilkačiem.

— Ā, spās, — kungs iesmējās. — Lai top!

Tā vilkaču piemiņa tika iemūžināta Ulla mājas nosaukumā, kas saglabājās līdz pat 1938. gadam, kad, rūpējoties par mājas vārdu daiļskanību un krietnumu, tas tika nomainīts pret "Vilnīši".

Lai gan Tenim jau auga krietns pulks mazbērnu, pats viņš joprojām bija stiprs vīrs. Viņš ar divpūru maisu uz muguras vieg­li uzkāpa pa klēts pakāpieniem, ne mirkli nesamīņādamies. Ar vienu rokas grābienu aiz apaušiem savaldīja ērzeli un rīta cēlienā nopļāva četras gubas siena.

Sauce bija pieņēmusies miesās, tālab Tenis viņu smiedams dēvēja par bajārieni. Par to sieva neko daudz nedusmojās. Citiem viņa, Teni pazobodama, teica, ka resnums esot no tā, ka bērni vairs nenākot pasaulē, bet tur esot vainīgs Tenis, tāpēc būšot lai­kam cits vīrs jāmeklē.

Sauce bija kļuvusi skaļāka nekā jaunībā. Prata veicīgi izrīkot palielo saimi un paveikt mājas soli. Ja labi ieklausījās viņas balsī, bija dzirdamas vecās Zanes valodas skaņas un teicieni.

Dziļumi bija kļuvuši patiešām par dižbajāru sētu. Atsevišķas kūtis uzceltas zirgiem, govīm un cūkām. Vecajā kūtiņā mitinājās aitas kopā ar vistām un citiem putniem. Bija uzbūvēta otra klēts un pūne. Vienīgi dzīvojamā māja, rija, piedarbs un pirtiņa palika senējie.

Kad svētdienās saimes ļaudis un jaunie aizgāja uz baznīcu, Sauce ar Teni nosēdās pagalmā uz lielbaļķa sola un, klusi saru­nādamies un dzīvi pārdomādami, noraudzījās uz veco pirtiņu, ko pirms daudziem gadiem ar drošu roku, bet drebošu sirdi bija cirtis Tenis, baidīdamies sieviņai atzīties, cik viņam tomēr bail no lielā meža un savu spēku niecīguma.

Nu, lūk, pagājuši vairāk nekā trīs gadu desmiti. Visa apkārtne pārvērtusies līdz pilnīgai nepazīšanai. Grūti iedomāties, ka skais­to, gludo tīrumu vietā stāvējis reiz liels mežs, augušas varenas egles. Celmi pazuduši, lauki kļuvuši līdzeni. Saaugušas liepas gatves ceļā uz pļavām, uz ganībām. Dārzā zarus lieca ābeles un bumbieres, kuploja ērkšķogu un jāņogu krūmi kā nevienām citām mājām tuvākā apkārtnē.

Tenis ar māti bija izrunājis arī notikumu ar Felsbergu. Tas patiešām bija savādi tā skaidri uzzināt, no kurienes viņš nācis un kāpēc tā noticis.

Līze prata atrast īstos vārdus dēla mierināšanai. Par tiem viņa klusēdama bija domājusi visus garos gadus. Zane ar savu uzstājību par latviešu senkungu zariem un godu bija padarījusi viņas domu grūtāku. Kā nekā Tenim līdzi nāca svešu iekarotāju cilts zarojums. Lai arī godaprāta trūkumu Felsbergam nevarēja pārmest, viņš tomēr nesa no senčiem līdzi kaut ko svešu, lat­viešiem nepieņemamu. Tā bija dziņa iekarot un pakļaut citus. Tāda nu liga viņa ciltij piemita. Bet varbūt tas notika tāpat kā mežā līdumu līžot — ja pietrūkst vietas tīrumiem, jāiet dziļāk silā.

Māte Teni mierināja ar vārdiem: "Visi cilvēki vien esam. Varbūt tu savu stipro prātu un labo veselību esi mantojis pa daļai no viņa. Vai tavs darbs un lielās mājas nav labākā liecība, ka tevī mīt stiprs gars. Vecmāmiņas runāšana maz ko būtu līdzējusi, ja tu nebūtu viņu uzklausījis un centies celt veco bajāru godību."

Tenim nebija ko bilst pretī mātei. Patiesi, visi bija cilvēki, lai no kādas zemes nākuši un kādā valodā runāja. Lepnums par savu cilti bija palīgs, lai cilvēks turētos pretī slinkumam un izlaidībai, lai gara vārgums nesabojātu mūžu.

Bez gara stipruma, kalpa kaktā bēdu sagrauztas, būtu nonī­kušas gan māte, gan vecāmāte, nebūtu pasaulē izvesti vilkači, ne­būtu viņa stiprās cilts. Diez kā Saucīte nodzīvotu savu mūžu.

Labi bija tā, kā bija. Un Tenis pateicās mātei un klusībā arī sa­vam tēvam, kurš toreiz bija izteicies, ka viņa pēcnācēji nākamajos laikos ies kopā ar latviešiem draudzīgi plecu pie pleca.

— Nu, Teni, tu par ilgu klusē, — ierunājās Sauce.

Tenis palūkojās uz dārzu, kur kā lieli zaķi tupēja bišu koki, palūkojās uz lielo kūti, kur iekšā un ārā skrēja bezdelīgas, palūkojās uz dīķi, kur plunčājās pīles un zosis, uz bērza galot­ni, kur savā ligzdā pie mazuļiem knābi klabināja stārķis, un pa­smaidīja.

— Te nav, ko runāt, — viņš atbildēja, pamādams uz bērza pusi.

Tomēr viņa sirdi spieda kāda bažīga doma. Pastarītis Jēkabs bija it kā no sveša kaula. Re, tepat kalnā Līgosvētku naktī puisis piedzērās līdz prāta aptumsumam. Vai tas bija sagadījums vai dzi­ļāks ļaunums?

Ilgodamies atsvētīt negauša darbā pavadītos gadus un gadu desmitus un it kā baidīdamies no savas pārliekās pieticības un nopietnības, Tenis bija sācis svinēt katrus svētkus un godus ar lielu greznību.

"Lai bērni jūt vairāk prieka, nekā mēs to saņēmām," Tenis mēdza teikt sievai. Sauce neteica ne jā, ne — nē.

Te, Līzes rīkoti, Ziemassvētkos tika taisīti tādi "vilku dārzi", kas jaunajiem palika atmiņā uz daudziem gadiem. Dēlu laikā uz Saulgriežiem un Meteņiem te sabrauca ij no Briņķu muižas daļas rindām vien dūkanbēru vilktas rakstītas kamanas ar spridzīgām tautu meitām.

Kārlis un Gusts, basām kājām sniegā stāvēdami, delverēda- mies dziedāja:

Ciema meitas sabraukušas Rakstītām kamanām. Nāciet, puiši, saņemat Basajām kājiņām.

Baznīca zemnieciskās izpriecas Ziemassvētkos necieta, tālab pulcēšanās Teņa "meža muižā" kļuva par ikgadēju ieražu, jo ziņas no šejienes pasaulē izgāja maz. Kurš okšķeris būtu tik drosmīgs un uzņēmīgs, lai ziemas naktī ietu uz Vilkaču sila dūksnāja malu lūkot, kā tur kur uguni un velk bluķi?

Tenis un Sauce jaunos skubināja Ziemassvētkos braukt uz baznīcu. Viņi to labprāt darīja. Aizbrauca, noklausījās mācītāju, nolūkojās spožajās svecītēs, lai pēc tam straujā riksī laistu uz mājām, jau pa ceļam uz Dziļumiem silā sataisīdami tādu traci, ka izbaidīja caunas, vāveres un dzilnas. Citi līdumnieki vēlāk smēja, ka mežā dzirdējuši simts vilku gaudojam dažādās balsīs.

Dziļūdeņi bija kļuvuši par meža un piemeža ļaužu galveno saieta vietu un kultūras centru, lai gan atradās ne līdumnieku sē­tu vidū, bet nomalē. Te satikās gan tie, kam rūpēja grāmatu gud­rības, gan tie, kam rūpēja satikties ar meitām vai dēliem. Līze, kas pēc Zanes nāves bija nonākusi ciltsmātes lomā, rūpējās, lai šajā pulkumā neviens netiktu atstumts vai panicināts, lai jau­nie mācītos goda stāju, nedarītu viens otram gauži, pārlieku ne­šķirotu tēva dēlus un meitas no kalpu dēliem un sērdienītēm. Kad citādi tas nebija panākams, Līze atgādāja, ka pati bijusi kal­pone un vaļiniece, Tenis — kalps, bet saimniekmeita Sauce nav viņu tāpēc nicinājusi, jo redzējusi, ka puisim iekšā ir darba un goda ādere. Tā, lūk, tapusi šī bajārsēta, tāpēc te augstprātībai nav vietas, te cilvēks jāvērtē pēc viņa goda stājas. Savu sakāmo viņa allaž nobeidza vienādi: "Muļķīši pārved princesītes. Gudri karaļdēli apņem pelnrušķītes."

Nuarī Līze klusi aizgājusi viņsaulē.

Kad sapulcējās vecāki gadu gājumu ļaudis, tie atcerējās sā­kumu, posta gadus un meža milzumu. Cilvēku tolaik palicis pavisam maz, domājuši, ka gals klāt. Brīnējušies par Teņa drosmi doties meža dziļumā, bet jau toreiz sapratuši, ka Tenis ir īstais vīrs, kas ko lielu paveiks.

Nevar teikt, ka Tenim tāda uzslava neietu pie sirds. Viņa balss tādās reizēs kļuva cienīgāka, lēnāka, vaigs nopietnāks un krūts tā vien riezās uz āru.

Sauce, tādu vīra vājību manīdama, tūlīt viņu apsauca:

— Uja! Izgāzis krūpeni. Sābri pajoko, a šis ņem par pilnu pa­tiesību. Vai vecs jau palicis?

— Nē, nē, mēs nopietni, — vīri apstrīdēja Sauci, bet pats Tenis atjokoja:

— Neesmu vecs! Es vēl varu apņemt jaunu meitu.

Sauce nepalika parādā:

—Tu jau jā. Vien nevar zināt, vai tā meita tevi gribēs apņemt.

— To gan es nezinu, — Tenis rāmi piekrita, atcerēdamies, kā jautrā Made siena pļavā bija nikni kliegusi: "Lai Pērkons sasper tavus Dziļumus!" Jā, bagātība te maz ko varēja līdzēt. Labāk pa­jokot un laist visu pār galvu.

Dvīņi Kārlis un Gusts savā laikā bija grūti valdāmi. Visu jaut­rību sācēji un beidzēji. Arī strīdējās uz nebēdu, ka neviens gudrs nespēja tikt, cik tas nopietni, cik nenopietni. Kad reizēm citiem šķita, ka puiši nupat saies matos, un tie steidzās viņus šķirt un mierināt, dvīņi strīdu pārvērta par jautru joku, un mierinātāji pa­lika ar gariem deguniem.

Sevišķi zīmīgs tracis tādā vīzē notika kādos Ziemassvētkos pie bluķa vilkšanas. Kārlis taisījies lāča bluķim ņemt bišu koku, bet Gusts bijis pretī, skaidrodams, ka bitītes no tāda trakuma būšot pagalam, sevišķi jau tādēļ, ka bluķis beigās jāsadedzina. Kārlis centies Gustu pārliecināt, ka bitēm vizināšanās var tikai patikt, ka dedzināšot jau bluķi nevis bites, tās varot aizlidot. Viņi tikmēr ķildojušies, kamēr Kārlis apskaities un viens pats rāvis bluķi no steķa zemē un sācis vilkt. Tajā brīdī no istabas iznācis Tenis. Citi dzīrotāji sabijušies, atlekuši nost.

Lai kādas ālestības Ziemassvētkos pieļaujamas, tīša bišu pos­tīšana tomēr viņiem šķita par traku. No Teņa sabijušies ne jau viņa skopuma, ne mantas dēļ. Bagātais Dziļumu saimnieks no tā daudz neciestu. Nepieņemama bija doma par dabas dotā svētuma, čaklo medus vācēju tīšu nobendēšanu.

Taisni šinī izbīļu brīdī dvīņi pēkšņi sapratušies, nevis atstā­jušies no bluķa, bet abi sākuši vilkt bluķi līksmodami, ka bitī­tēm patiešām gan uguns, gan vizināšanās gaužām patikšot, to dvēselītes uzlidošot debesīs un tur krāšot vēl daudz labāku medu, kurš kā visa debesu manta — krietni dārgāks par parasto medu.

To dzirdot, citi palīgi atsacījušies vilkt, raudzījušies uz Kārli un Gustu kā uz trakiem. Pienācis Tenis un vaicājis:

— Ko nepalīdzat?

— Sirds neļauj bitītes postīt, — bēdīgi atsaukusies kāda mei­ta, kas klusībā cerējusi uz vienu no dvīņiem. Bijis redzams, ka pēc tādas iecerētā izdarības šī sāk pārdomāt. Tad Tenis paskaidroja:

— To bluķi tak viņi rudenī taisni šitai vajadzībai uzstaklēja. Tur iekšā nav ne bišu, ne lapseņu.

Nu meitas uzklupušas dvīņiem, centušās sabāzt sniegu aiz apkakles. Tracis vien iznācis.

Pēc dvīņu aiziešanas, pēc Dāvja, Indriķa un Anša appre­cēšanās un aiziešanas līdumniekos māja kļuva klusāka. Bet drīz jau trakošanas gados nāca Zane, Zinta un Ilze, līdz ar Mārci un Jēkabu.

Pastarītis Jēkabs bija paklausīgs, tajā pašā laikā sagādāja tē­vam un mātei visvairāk rūpestu, jo bija gaužām aizmāršīgs un nekārtīgs, lai gan tēvs ik dienu viņu radināja pie kārtības darbu izdomāšanā un norīkošanā. Turklāt viņam patikās pasēdēt kopā ar draugiem pie alus krūzes krogā vai kāda kaimiņa sētā.

Kādu dienu Teni kungs aicināja uz Briņķu muižu. Tur bija iera­dies pats muižas īpašnieks Johans fon den Brinkens un piedāvāja Tenim muižas vagara amatu, solīdams labu algu.

Tenis saprata, ka Brinkenam nav īstas drošības par Fih- tenknābeļa godīgumu, tāpēc meklē par vagaru goda vīru, kas varētu viņam palīdzēt, tas ir, kļūt zināmā mērā par muižas aren- datora uzraugu. Tas bija gaužām nepateicīgs amats. Naids nāktu gan no kungiem, gan no zemniekiem.

— Kungs, man ir vārgas kājas, — Tenis atrunājās.

— Tev dos zirgu, — kungs paskaidroja.

— Man ir galvā vārgums, — Tenis nerimās.

— Kāda vaina? — Kungs rauca pieri.

— Reizēm daru pavisam aplam, ja topu dusmīgs, — Tenis pūlējās kungu iebaidīt.

— Tāda kaite tev no mazām dienām? — Brinkens vaicāja.

— No bērna kājas, no bērna kājas, — Tenis priecīgi piekrita.

Kungs brīdi domāja, tad teica:

— Pats vainīgs. Redzu, ka tev patiesi slima galva, ja atsakies no tāda goda un tādas algas. Patiesi galva nav richtig.

— Nu ja, nu ja, — Tenis pazemīgi piekrita. Viņam patiešām bija sākusi sāpēt galva no draudīgās sarunas vien. Kas notiktu, ja būtu vagara amats jānes katru dienu?

— Ko tu saki par savu dēlu Ansi? — kungs nerimās.

— Dēls kā jau dēls, — Tenis piesardzīgi atbildēja.

— Vai viņš ir godīgs?

— Līdz šim bija godīgs.

— Vai viņam galva ir richtig?

— To labāk prasi viņam pašam.

— Also, labi, — kungs piekrita.

Uz mājām Tenis brauca lēnām, domu pārņemts. Pa ceļam ie­griezās pie Anša, pastāstīja par sarunu ar Brinkenu. Dēls, šķiet, bija ar kunga nodomu gluži apmierināts un iepriecināts. Viņam smagais lidumnieka darbs likās par grūtu. Kas kaitētu pagozēties kungu sabiedrībā un parīkot citus?

Tenis sprieda citādi:

— Dēls, atmini arvien, — viņš teica, — ka ar cilvēkiem jā­sadzīvo draudzīgi. Kā tev vagara amatā tas izdosies, to es nezinu. Tā būs suņa vai vilka sadzīvošana ar aitām, kuru ganāmpulkā ir arīdzan pa vienam otram dūšīgam aunam ar smagiem ragiem.

— Vēl jau neesmu amatā, — Ansis attrauca.

— Tev būs smalki jāzina tirgus cenas, — tēvs nerimās. — Jāpazīst gan zviedru, gan poļu nauda. Vai zini, no cik šķiliņiem sastāv grasis?

— Nezinu.

Tad Tenis sāka runāt par pagasta tiesnešiem, kurus gan ievēlē ļaudis, bet pēc kunga gribas. Pietiek kungam tiesas laikā ar bal­tu aci palūkoties uz taisnās tiesas spriedēju, lai tam sāktu rokas trīsēt un balss raustīties.

— Vajadzēja tad sūdzēt karalim,— Ansis aizrādīja.

— Jā, — Tenis pavīpsnāja. — Re, Smeltēnos gan sūdzētāju, gan sūdzības vedēju padzina no zemes, tagad abi vaļinieku pirti­ņās ar visām saimēm.

— Es dzirdēju, ka reiz tāds netaisns muižnieks ar karaļa pavēli padzīts no muižas, — Ansis bilda pretī.

Vectēva un tēva runās vērīgi klausījās Anša vecākais dēls, skalus tureklī mainīdams. Kā lai neklausās, ja viņi zināja zemnie­kus, kas iejūguši kamanās žiglu zirgu un pārbraukuši pa ledu pāri jūrai uz Zviedriju pie karaļa, kuru zviedri sauca vienkārši par kungu. Nu gluži kā pasakā. Tikai princeses un leduskalna trūka.

Beigās Tenis sacīja:

— Labāk jau būtu, ja par tādu braucienu nav jādomā.

— Vai tu iesaki man neiet tajā amatā, ja gadījumā kungs pa­tiesi aicina? — Ansis vaicāja.

— Tas tev, dēls, jālemj pašam. Tu esi skolā gājis. Tagad ir citi laiki. Es visu mūžu esmu tikai līdumus līdis, kokus cirtis. Tur savu godu saglabāt nebija grūti. Nezinu, kā vagara amatā noturēties, nepagrimstot negodā.

— Vai mums nav pienācis laiks ieiet kungu kārtā? — Ansis minēja. — Tu par to kādreiz runāji.

— Nezinu, dēls, nezinu, — atbildēja Tenis un nokāra galvu.