Vilkaču sila līdumnieks

3.Nelaime nenāk brēkdama

Pavasaris atnāca ātri. Liepām lapas saplauka jau aprīļa vidū, kas Vidzemes pusē nekad agrāk nebija noticis. Skaidri gan to nevarēja noteikt, jo tikai nesen zemnieki sāka sekot kristīgo laika rēķinam, kad Rīgā bija noticis kalendāra dumpis, kurā iejaucās arīdzan latvietis Mārtiņš Gīze, veltīgi pazaudēdams savu gudro galvu.

Vecais Gaiķis, Gata vectēvs Madis jau labu laiku sludināja, ka gaisos savelkas ļaunums. Viņa jaunības gados, kad vācietis Luters sašķēla baznīcu, sākās kari, ļaunas slimības un citādi posti, no kuriem zeme neatlabst vēl līdz šai dienai.

Tagad rādījās vēl dīvainākas zīmes. Zviedru ķēniņa dēls Sigismunds tapa par Polijas karali pēc zemnieku aizstāvja Ste­fana Batorija nāves, lai gan zviedru zemē bija citāda ticība un valoda nekā Polijā.

Pēc sava tēva nāves Sigismunds nonāca arī Zviedrijas ķēniņa tronī, vai, kā zviedri teica skaidrā latviskā vārdā, tapa par zvied­ru zemes kungu. Reizē saglabāja Polijas karaļa troni un pieņēma poļu ticību. Viss sapinās mežģu mežģos.

Tirgus laikā zviedru sūtnis un poļu stražņiks lūkojās viens uz otru kā vilks uz suni. Vācu kungi baidījās no abiem un locījās abu priekšā, lai gan centās to neizrādīt un drasēja braši.

Karaļu un karakalpu alkatība, tāpat kā kungu naids izplatījās līdzi vējiem kā sērga uz zemākiem ļaudīm.

— Gaisos staigā netiklība, — savu sakāmo vai ik dienu atkārtoja Gaiķu Madis.

Pa to laiku viņa mazdēls Gatis un vaļinieku Līze bija varen sadraudzējušies. Nedēļā pēc rudens gada tirgus bija norunāta kāzu dzeršana.

Gaiķu saimniekdaļā togad bija izauguši labi mieži un ru­dzi. Apcirkņi tika piebērti pilni un vēl palika pāri. Daļu sabēra vaļinieku klētiņā. Galu galā Līze ar Gati tik un tā drīz "metīs kau­liņus kopā". Drošāk šķita labumu tā sadalīt, lai vairītos no nezi­nāma likteņa spēriena, par ko vectēvs bubināt bubināja.

— Gaisos tvan un tvan nelaba dvaka, — viņš rūca.

Laikam jau vecajam vīram bija taisnība.

Mazdēls Gatis bija kā iebarots uz vājinieces meitu Līzi. Kā tas beigsies, vien Likteņlēmējs zināja. Nebija noslēpums, ka puisis pa vakariem un dažkārt arīdzan pa naktīm palika vājinieču sētā. Ko viņi tur darījās, neviens skaidri nezināja.

Līze bija dzirdējusi Gata vectēvu baramies par ļaužu izlaidību un prāta greizumu, kas izplatās līdzi vējiem no valdnieku un kungu namiem, tāpēc pūlējās sargāt savu vainadziņu, cik nu spē­ja, lai gan Gatis reizēm varen uzstāja, zvērēdams, ka precību laiks tik un tā pienākšot.

— Mīļo Gatiņ, pacietīsim, — Līze lūdza. — Vecie ļaudis māca, ka vienīgi prāta lēmums un pacietība ver nākotnes vārtus. Vai esi aizmirsis?

Reizēm Līze drebēja pie visām miesām valdīdamās un lieg­damās.

Kad tomēr meita nepadevās un tikai sāka raudāt, Gatis savā iekārē tapa nejauks, teica:

— Tu laikam blenz uz Ķelpi, — viņš greizsirdīgi runāja.

Par Ķelpi zemnieki bija iesaukuši aizpurva vācieti, ko Fels- bergs vāciski sauca par Helferu, tas ir, palīgu. Ķelpis savu jauno vārdu labprāt pieņēma, ar to juzdamies tuvāks citiem zemnie­kiem.

— Nē, Gati, — Līze dedzīgi aizstāvējās. — Tu tak zini, ka mani vecie bija latviešu lielļaudis. Es viņu cerokli nekad nepie­vilšu.

— Felsberga rados arīdzan esot latviešu kungi, — Gatis ķīvē­jās pretī.

— Nē, — Līze apstrīdēja. — Staldes nebija valdaji, tikai ba­jāri.

— Kāda tur starpība? Manējie arīdzan bija tikai saimnieki.

Lielu radu, labu ļaužu, No godīgas māmuliņas.

Līze noskaitīja dziesmas vārdus.

Diemžēl arī Gata mātei Sūrei kaut kas galvā bija samežģījies, vai kā viņa pati domāja, prāts sācis pareizāk rēķināt.

— Pūrs Līzei nebūs liels, — viņa teica vīram. — Ko no tādām nodeguļām var gaidīt?

— Kas zin, kas zin, -— Bērtulis minēja.

Jo tuvāk nāca derību diena, jo vairāk runāja par mantu. Sūre par to ieminējās arī Gatim un citiem bērniem. Ja Līze neienāks ar pūru, ko Gatis varēs izmaksāt māsām, kad tām būs pūrā jādod zirgi un govis?

Viņi, tā spriezdami, vēl nezināja, ka Likteņlēmējs jau iece­rējis viņus žēlīgi atbrīvot no rūpēm par pūru un mantu, tāpēc sparīgi ņēmās rēķināt, cik sudraba Zane varētu būt saglābusi, cik dālderu, cik zlotu, cik marku. Graši, vērdiņi un šķiliņi viņiem nelikās skaitāmi. Izpostītajā Vidzemē lopu cenas bija augstas. Kārtīgs darba zirgs maksāja vai divus dālderus, aita — pusdāl- dera. Zemgalē gan cenas bija pavisam citas. Tur nesen jēri pārdoti par vērdiņu gabalā. Ja Zanei nav vairākas mārciņas sudraba, tad pūrs būs trūcīgs.

Gatis šīs runas klausījās ar sarauktu pieri. Vai tad godu, skais­tumu, tikumu un darba veiksmi varēja nopirkt par naudu?

Cik cerēšanās ar Līzi bija sākusies mīļi un ar mātes laipnu atbalstu, tik nule tā vērtās par nelādzīgu kaulēšanos un stīvē­šanos kā tirgū.

Līzei Gatis, protams, par to neko nebilda. Bija kauns un žēlums. Tikai puiša uzstājība pret Līzi kļuva mazāka.

Pa tam laiks gāja, un derību diena tuvojās.

Lielajam tirgum ļaudis jau laikus čakli gatavojās, piepildīja sviesta toverus un medus vāceles, sēja siera un vaska rituļus, uz­baroja aunus un veprus, miecēja ādas un žāvēja apiņus.

Gatis ar Līzi brauca abi kopā uz Briņķiem nomaksāt Felsber- gam pēdējās rudens nodevas un pieteikt savas derības, lai viss būtu pēc kungu noteiktās tiesas un taisnības.

Muižas vārti bija vaļā. Viņi iedzina savus vezumus pagal­mā un piegrieza pie mantu kambara, kad no ērbeģa iznāca jau­nais kungs Gotfrīds, kas tikko bija atgriezies no Vācijas, un abiem laipni pamāja ar roku.

Vezumi bija izkrauti un vedums pierakstīts, Gotfrīds vēl un vēl dzīrās ar Gati un Līzi parunāt. Dzīvodams Vāczemē, viņš bija piemirsis latviešu valodu un tagad lūkoja zaudētās valodas iemaņas atgūt. Viņa lepnums neļāva kaut ko nezināt.

— Jūs mīt pē Pērļupīt? — viņš jautāja.

— Nē, — Gatis atbildēja. — Aiz pirmā purva pretī Ķelpim, tas ir, Helpferam, tam jūsu vācietim.

— Ā! Klār. Skaidirs, — Felsbergs centās runāt lēni un sapro­tami, bet tas šoreiz iznāca jocīgi.

Gatis nevarēja noturēties nepasmīnējis. To manīdams, Got­frīds, ko zemnieki vienkāršības dēļ sauca par Gati, runādams sāka skatīties tikai uz Līzi.

— Tavam vīram vārds Gatis, — viņš teica. — Gane kā man — Gatis.

Kungs to teica tik mīlīgi un labvēlīgi, ka Līzei nekas cits neat­lika kā draudzīgi pasmaidīt, kas Gatim pagalam nepatika.

— Gotfrīds nav Gatis, — puisis aizrādīja.

— Nau, nau, — Felsbergs piekrita. — Aber tava sieviņa ir deiļa kā īsta Elizabete.

Tāda runa Gatim ij patika, ij nepatika. Toties Līze lūko­jās Gotfrīdam acīs ar savādu apmātu skatienu. Meitu pārsteidza tas, ka Felsbergam ne tikai gaišo matu kodeļa, bet arī acis bija taisni tādas pašas kā Gatim, tikai lūpas plānākas un deguns ga­rāks.

Tajā brīdī aiz sētas sākās zirgu dipa.

Pēc dažiem mirkļiem pa atvērtiem vārtiem ieauļoja četri stražņiki ar zobeniem pie sāniem. Kunga dēls atrāvās aiz kam­bara stūra. Gatis un Līze palika pie saviem zirgiem stāvam.

— Hei! — viens iesaucās un teica kaut ko poliski. Strauji ķēra pēc Līzes, noliecās, nomutēja viņu uz lūpām pirms viņa spēja at­tapties.

— Neaiztiec! — Gatis iekliedzās un izrāva no ratu viršņiem lubu.

Stražņiku vecākais piestāja pie Felsberga, kaut ko dusmīgi prasīja. Līzes tīkotājs izlēca no sedliem, pasvieda pavadu otram un pats ievēlās ratos pie Līzes, kas grožus raustīdama pūlējās aiz­bēgt no briesmām. Zirgs sāka iet. Stražņiks nogāza Līzi ratos un pilnā kaklā smējās. Citi divi skaudīgi noskatījās pakaļ.

Gatis pieskrēja un sita ar lubas galu varmākam pa galvu. Tas saļima ratos kā nopļauts. Zirgs, briesmas jauzdams, sāka auļot. Gatis ieleca savos ratos stāvus un lūkoja ar dēli aizsargāties no stražņiku zobeniem, bet cik gan ilgi. Asmens pāršķēla labās rokas plecu, groži izkrita no pirkstiem. Stipra roka sagrāba viņu aiz ap­kakles un norāva zemē. Otrs uzsēdās uz kājām.

Pa to laiku Līze bija izgrūdusi no ratiem apdullušo uzbrucēju un, dzīdama zirgu auļos, aizlēkšoja uz purvu.

Redzēdami Gata varonīgo pretošanos, pagalmā iznāca ve­cais kungs ar kalpu — abi bruņoti ar zobeniem un kramenī­cām. Draudīgi uzsauca stražņikiem kaut ko poļu valodā. Jaunais

Felsbergs bija steidzies palīgā Līzei. Nu nāca atpakaļ ar vārtu priekšā gulošā poļa zobenu rokā.

Stražņiki, kas nebija nekādi stražņiki, bet gan karavīra tiku­mu zaudējuši paklīdeni laupītāji, kurus saindējis tas pats nelabais prāta tvans, par ko gaudās Gata vectēvs, nu redzēja, ka ir ielenkti, ka draud nāves briesmas. Viens no viņiem jau gulēja savainots, otram zemnieks paguva iespert ar kāju pa pakrūti. Tik negantu pārdrošību zobena priekšā viņi piedzīvoja pirmo reizi.

Vecākais pārlaida skatienu apkārtnei. Nu viņi atradās aci pret aci ar trīs zobeniem un diviem šaujamrīkiem. Viņš pacēla plaukstu par miera zīmi.

Vecais kungs ar kalpu palika pie suņu būdas mērķējam uz viņiem ar plintēm, bet jaunais no vārtu puses nāca klāt.

— Jūs esat laupītāji, — Gotfrīds sacīja.

— Esam karaļa Sigismunda padevīgi kalpi, kam uzdots sodīt nepaklausīgos, — skanēja atbilde. — Šis slepkava, kas nokāva vai dziļi ievainoja mūsu biedru, mums jānogādā pie tiesas vīriem, lai vainīgais saņemtu pienācīgu sodu.

— Jūs aizskārāt viņa līgavu, — Gotfrīds aizrādīja. — Jūsējais izturējās kā laupītājs svešā zemē, ne savā novadā.

— Par to lai lemj taisnīga tiesa, — polis atbildēja.

Felsbergs saprata, ka nekāda taisna tiesa Gaiķu Gati negaida.

Pareizāk būtu visus šos vazaņķus nokaut un apbest, bet tas nebija tik viegli izdarāms. Turklāt tas nebūtu kristīgi. Un ja patiesi viņi nav paklīdeni, bet stražņiki ar sabojātu tikumu, tad viņu nāve nepaliktu nepamanīta. Ļaudis izpļāpātos, sotņiks saostītu un… gals klāt.

— Laiki ir nedroši, — Felsbergs sacīja. — Mēs varētu jūs no­kaut kā suņus. Karalis un viņa vietnieki mūs par to uzslavētu, jo tikumu zaudējis karavīrs ir ļaunāks par ienaidnieku. Bet mēs jums ticam un ļausim jums iet. Savainoto zemnieku, kad viņš būs izveseļojies, mēs paši nodosim tiesas vīriem. Lai viņš paliek te.

Laupītāju priekšnieks, nojauzdams, ka sāk pūst labvēlīgi vēji, skarbi iebilda:

— Mēs neticam jūsu vārdiem. Vai nu dodat šo ļaundari kopā ar viņa pajūgu mums tūlīt, vai arī mēs uzskatīsim jūs par līdzdalībniekiem, par dumpiniekiem pret karaļa varu. Tādiem, kā zināt, ir tikai viens soda mērs.

Tā viņi vēl kādu laiku tielējās. Pie vārtiem kāds klaudzināja. Ienāca daži zemnieki un turpat nostājās. Vēroja draudīgo skatu.

Apdauzītais stražņiks gulēja nepakustēdamies. Arī sasietais un ievainotais Gatis bija rāms un sastindzis.

Viņš saprata kunga labvēlību un nojauta, ka ar savu pār­galvīgo rīcību ir paglābis muižu no izlaupīšanas vai vēl lielāka posta. Žēl, ka viņš savu dvēseli būs atdevis vācieša labā. Paldies Dievam, ka vismaz Līze aizbēga.

"Līzīt, Līzīt," viņš pārmetoši domāja. "Kāpēc tu naktī tā turē­jies man pretī? Būtu vismaz manu dēliņu iznesusi pretī nākotnes saulītei."

Un viņam pār vaigu noritēja asara.

Kungi ar laupītājiem tielējās vēl labu brīdi. "Stražņiki" gribēja bez Gata un pajūga dabūt vēl šādu tādu labumu: naudu, ēdienus un dzērienus. Par tādu bezkaunību apskaities, Felsbergs ķērās pie meliem. Teica:

— Cesvaines stārasts ir man labs draugs. Rīt aizjāšu un pastāstīšu par jūsu izdarībām.

Tas līdzēja.

Sasaitēto un asinīm noplūdušo Gati noguldīja blakus bezsa­maņā gulošajam laupītājam. Tā viņi abi, grambās kratīdamies, tika aizvesti.

Gatis nepārnāca ne uz savu kāzu dienu, ne pēc mēneša, ne pēc gada.

Nākošā rudenī kāzas dzēra Gotfrīdam Felsbergam un viņa vecāku izraudzītajai freilenei Ģertrūdei no Stenceļmuižas.

Kāzu viesus apkalpoja Zane un Līze. Līzes un jaunā kunga acis vairākas reizes satikās. Jaunava joprojām sēroja. Gotfrīds pie tā jutās vainīgs, tāpēc pie pirmās izdevības, viņu iepriecinādams, teica:

— Tu esi daiļa meita. Tevi vēl daudzi gribēs.

Līze neko neatbildēja, tikai viņas acis pildījās ar asarām.

Bet ar to Līzes pārbaudījumi nebeidzās.

Pienāca lietainā bada vasara.

Sākās jauns karš starp Zviedriju un Poliju. Valstis, kurām bija viens kopīgs karalis, bija sākušas karu. Gaiķu vectēva pareģojums piepildījās.

Vēl pēc gada sākās melnās sērgas nāves dzīres. Tās bija ļau­nākas par karu un sirotāju laikiem, kad tika nodedzinātas mā­jas, izkauti lopi un nopostīti lauki. Tad cilvēki nereti paguva paglābties mežos. Toties neredzamā kaulainā sieva, kas pļāva cilvēkus ar melno izkapti, visas mantas atstāja neskartas.

Taisni tāpēc nāves pļāvums šķita daudz briesmīgāks. Šī viņsaules dvaša šķita šermulīga arīdzan tāpēc, ka tā pielavījās klusām un pret to nespēja karot stipri vīri ne ar zobenu, ne ar dūmu plinti, ne ar buramvārdiem. Tā staigāja pa ciemiem gan ziemā, gan vasarā. Zane bija pārliecināta, ka melno mēri atpūš melnais vējš, par ko bija runājis Gaiķu vectēvs.

Melnajai pļāvējai pa priekšu gāja biedīgas valodas. Te vienā, te otrā vietā dažs saslimis ar nedziedināmu kaiti. Trīs dienas no­gulējis karsonī, sācis vemt asinis un drīz vien atstājis šosauli. Pirms miršanas šķobījis ģīmi un stāstījis lietas, kas nekādi nav bijušas.

Ļaudis nesaprata, vai ticēt, vai neticēt. Bija jau daudz tādu pasaku un teiksmu, ko stāstīja, laiku kavēdami un bērnus žūži- nādami. Ne reizi vien paklīda runas, kurām nebija nekāda pamata. Cilvēkam nu reiz bija tāda daba: otru aprunāt, izlikties gudrākam un jaunas vēstis zinošam, lai citi viņu uzklausītu un ievērotu.

Drīz vien briesmas pienāca pavisam tuvu. Kaimiņu pagastā pašā vasaras vidū gane saslima ar kāsu. Nākamā dienā sākās karsoņi. Meitene no sāpēm palikusi ar greizu ģīmi. Grābājusi gar krūtīm un lūgusi, lai izvelk no vēdera žurku, kas viņai tur pa nakti ielīdusi un tagad spiež un žņaudz elpu. Ja to izvilktu, tad karsonis un sāpes beigtos.

Viņa to lūgusi tik uzstājīgi, ka vecā saimniece atmetusi bijāšanu un sākusi iztaustīt vārgules krūtis un vēderu, bet ne­kādu zvēru viņas iekšās neesot manījusi. Toties pēc nedēļas, kad meitenes augumiņu jau paņēmusi Zemes māte, pati iekritusi tādā pašā karsonī.

Kad sābri siena laikā iegriezās kaimiņu sētā, lai runātu par kopējo kaudzes vietu purva pļavu saliņā, mājās dzīvu atrada tikai piecgadīgu saimnieces meitiņu sēdam pie savas mātes guļvietas, raustām mirušo māti aiz drēbēm. Bērns sūdzējās, ka māte neceļas, lai izslauktu govis, kas aplokā bļauj, un neizlaiž cūkas dārziņā.

Sābri paņēmuši meitenīti pie sevis un drīz vien paši visi saslimuši un nomiruši. Dzīva palikusi tikai šī sābru meitenīte un pašu vecaistēvs un vecāmāte.

No tās reizes neviens vairs neiedrošinājās spert kāju kaimiņu sētā, ja modās bažas, ka tur varētu būt kāds sirdzējs.

Arī novada stārasts laida ziņu, ka cilvēkiem jāpaliek savās sētās, lai neiznēsātu sērgas ļaunumu. Kad ļaudis prasīja, ko darīt ar mirušajiem, stārasts atbildēja baznīckunga vārdiem: "Lai mi­rušie aprok mirušos."

Ko darīt ar lopiem un citu dzīvo radību, neviens nemācēja pateikt.

Lai kā ļaudis sargājās, sērga sasniedza arī Briņķu muižas zemes.

Kungi, kā visās briesmu reizēs, sakrāva savu dārgo mantību divos divjūgu ratos ar kulbām un aizbrauca uz Rīgu. Staļļa pui­sim sērgas gadījumā bija jāpalaiž visi lopi pagalmā, kur tie kādu laiku varēja mitināties, bet pašiem jādzer labi daudz vīna, kas glabājas jaunā ērbeģa pagrabā.

Par tādu pavēli muižas kalpotāji bija varen apmierināti. Kas gan pirms nāves netīkotu krietni padzīrot ar kunga labumiem?

Zane ar Līzi tāpat kā citu gadu pļāva un kaltēja sienu kopā ar Gaiķu saimi. Gata nelaime Sūri un Zani vairāk satuvināja nekā tas būtu noticis, ja jaunie paguvuši saieties kopā. Viņas vienoja kopējā gaidīšana un cerības.

Kungs gan vēstīja, ka Gata aizvedēji nebija stārasta stražņiki. Tie bija no karapulka noklīduši dīkdieņi un laupītāji. No vie­nas puses tas šķita labāk, jo Gatim tad nedraudēja kakla tiesa par kārtības kalpa nogalēšanu un iešanu pret karaļa varu. No otras puses zemniekpuiša liktenis nu bija atkarīgs no laupītāju labvēlības, ko sagaidīt šķita ne visai cerīgi.

Sērgas tuvums tomēr lika aizmirst ij Gata likteni. Gaiķu vec­tēvs ik rītu vēroja debesi un sauli, pēc saules rieta skatījās uz mēnesi un uz vakarkrēslā tumstošiem mežu galiem. Gaidīja, vai neredzēs jātnieku ar melnu izkapti rokā un miroņgalvu padusē. To redzējis viņa vectēvs pirms pusotra simta gadiem, kad melno augoņu sērga bija izkāvusi vai pusi pasaules.

Debesis bija sārtas un tvanīgi skaistas. Nekāda jātnieka tur nemanīja.

Jau ceturto nedēļu ne Gaiķu saimnieksētā, ne vaļinieču pa­galmā nebija redzēts neviens svešs cilvēks. Siena pļauja beidzās. Sākās rudzu un kviešu laiks.

Te kādu dienu kalps Dravis, atgriezies no bišu koku apskates, teica Sūrei:

— Saimniec, sērga ķērusi arī Dziļavota un Pērļupītes sētas.

— Kā tu zini? — Sūre iztrūkās. — Tad tač mums arīdzan gals klāt!

— Vērši mauj, cūkas kviec, suņi gaudo, — Dravis stāstīja. — Mālavēru auzās ganās lopu bars kā pļavā.

— Ko tu līdi tuvumā! Ko nāvīti savā sētā aicināji! — Sūre ņēmās vaimanāt. — Skic, prom, nešķīstais! Nenes postu mūs­mājās!

— Saimniec, es no Mālkalna priedes gala, kur doris dējas. Tas nevar kaitēt.

Sūre neticīgi nopētīja Dravi. Viņas vaigs bija satumsis, bet Drava promdzīšanu viņa tomēr vairs neprasīja.

— Melnās sērgas vietā ļaudīm desmit gadu nav ejams, — viņa sacīja. — Kas būs ar mums?

Dravis arīdzan nezināja padoma. Nekas cits neatlika, kā vairīties no tās puses, cik jaudas, vēl vairāk nekā no uguns nelai­mes. Tie klajumi tur tagad bija pārvērtušies par nāves tīrumiem, mājas — par nāves kambariem. Uz ilgu laiku.

Smiekli un dziesmas bija galīgi apklusušas. Suņus piesēja saitē. Govju gani divkārt rūpīgi uzmanīja savus ganāmpulkus, lai tie nenoklīstu melnās sērgas laukos. Uzmanīja, lai vērsis ar savu tauri nepievilinātu savvaļā klīstošās melnās sērgas māju govis.

Pēkšņi kādu dienu pašā diendusas laikā Gaiķu saime sastinga šausmās. Pagalmā stāvēja Luķu Made no Melnās sērgas lauku vi­dējās sētas, apvilkusies goda drānās, ar ozollapu vaiņagu galvā.

Sūres pirmā doma bija uzrīdīt suņus. Tiem sērga nekaitēja. Lai saplucina un padzen nelaimi. Suņi, diemžēl, bija piesieti. Viņa grasījās tos palaist, bet apkaunējās. Bluķa vakarā Made bija jautri dziedājusi savādo būres dziesmu, kas vēl tagad prātā.

Ce, vilka pedele,

Ce, krauja lasele.

Vilks tup uz toros.

Sumet suku vabolei.

— Meit! — Sūre beidzot atguva valodu. — Tu nāci mums dāvāt nelaimi?

— Nē, — Made sacīja un pacēla rokā turētu zāļu vīkšķi. — Dāvāšu garlika rāceņus ar lupstiem.

— Kam tādi?

— Vecāmāte ar to kaites dziedēja.

— Melno sērgu?

— Arīdzan melno mēri.

— Viņa vēl dzīva?

— Dzīva.

— Un vecaistēvs?

— Gana govis.

— Debesu sētā?

— Mālavēru pļavā. Debesu sētā vēl nav ticis.

Sūre atskatījās uz Madi, Bērtuli un citiem, kas bija apstājušies pie mājas stūra un, baiļu pārņemti, vēroja sērgas ciema viešņu.

Made, cilvēku bailes matīdama, nolika nešļavu zālē un devās projām.

— Vai neviens cits nepārcieta? — Sūre sauca viņai pakaļ.

— Kalpa Juris, — Made atbildēja. — Viņš ēda un elpoja itenos svētiņus, kamēr karstumi pārgāja.

Gaiķu Sūre baidījās skart ar roku atnestos lakstus. Pabikstīja ar slotu. Pie saknēm tiem bija mazi rievoti rācenīši. Ko ar tiem darīt? Beidzot viņa sadūšojās, ieslaucīja visus kulē un aiznesa uz klēti.

"Kazi, varbūt līdzēs. Vecā Lūķene prata kaites riebt un vār­gumu noņemt," viņa nodomāja.

Viss turīgais piemeža ciems, kas nebija cietis no kariem un siriķiem, vienā vasarā pārvērtās par Melnajiem laukiem.

Sērgu nepārcieta arī Mades vecaistēvs, kas, mantas kārodams, bija lūkojis bez saimniekiem palikušos lopus un citu labumu saglabāt nākamajām dienām. Nelīdzēja zāļošana. Drīz Made ar vecmāmiņu un Mālavēru kalpu Juri atstāja sērgas apsēsto klaju­mu Debestēva ziņā.

Pirms tam Juris ar Madi divatā divas nedēļas strādāja vaiga sviedros, vilkadami uz vecajām tupeņu bedrēm mirušo ciem- nieku augumus. Guldīja lielā kopējā kapā vienu pie otra, katru pavadot ar vārdiem:

Saņem mani, Zemes māte, Tavi godi pienākuši.

Bēdāties neatlika ne laika, ne spēka. Vecāmāte viņiem gāja līdzi, uzmanīdama, lai jaunie darbu izdara kārtīgi, neatstāj kādu mēra upuri virs zemes vilku un suņu zobiem vai maitasputnu knābjiem. Tie varētu postu aiznest tālāk pasaulē.

Lielo kapu Juris pārsedza ar priežu kokiem, lai klāt netiktu vilki un lapsas.

Kad bija atrasts pēdējais sērgas upuris un apguldīts smiltājā, vecāmāte pacilāja dēlīti, ko vienmēr nēsāja līdzi, un teica:

— Piecdesmit sešas dvēselītes aizgāja viņsaulē.

Lubu ar piecdesmit sešiem iegrieztiem krustiņiem iesprauda smilšu kalniņa galā.