Askānio jeb karaļa zeltkalis

IX negaidīts uzbrukums

Pienāca izšķirošais brīdis. Benvenuto Čellīni sadalīja sa­vus desmit vīrus divās nodaļās: vienai vajadzēja par katru cenu ielauzties pa vārtiem pilī, otrai segt pirmo nodaļu, apšaudot no arkebūzām cietokšņa mūrus vai atvairot ar zobeniem ielenktos, ja tie parādītos uz cietokšņa mūra vai mēģinātu doties uzbrukumā. Benvenuto pats uzņēmās ko­mandēt otro nodaļu un iecēla par savu palīgu mūsu draugu Askānio, vadīt pirmo nodaļu viņš uzticēja mūsu vecajam paziņam Hermanim, krietnajam un drosmīgajam vācietim, kas ar vienu vesera sitienu spēja saplacināt dzelzs stieni, bet ar dūres sitienu — uz vietas noguldīt cilvēku;

savukārt Hermanis par palīgu izraudzījās mazo 2anu, piecpadsmit gadus vecu rakari, kas bija veikls kā vāvere, viltīgs kā mērkaķis un bezbailīgs kā pāžs; šis delveris bija pratis iemantot labsirdīgā Goliāta mīlestību droši vien tāpēc, ka visu laiku zobojās par viņu. Un mazais Žans, starodams aiz lepnuma, nostājās blakus savam pa­vēlniekam par lielām sirdssāpēm Pagolo, kas, ietērpies divos bruņukreklos, izskatījās tikpat stīvs un neveikls kā Komandora statuja.

Kad pienākumi bija sadalīti, Benvenuto, pēdējo reizi pārbaudījis ieročus, griezās ar īsu uzrunu pie saviem dros­mīgajiem karavīriem, kas viņa dēļ bezbailīgi devās pretī briesmām un, iespējams, pat pretī nāvei. Pēc tam viņš vi­siem paspieda roku, godbijīgi pārmeta krustu un iesau­cās:

— Uz priekšu!

Abas nodaļas tūdaļ devās ceļā un, nosoļojušas kādu ga­balu pa Augustīniešu krastmalu, kas šai stundā un šai vietā bija klusa un mierīga, drīz vien, turēdamās zināmā atstatumā viena no otras, nonāca pie Nelas pils sienām.

Benvenuto tomēr negribēja uzbrukt ienaidniekam, ne­ievērojis visus pieklājības likumus, kādi šādās reizēs pie­ņemti, tāpēc, uzspraudis baltu lakatiņu uz zobena gala, viņš piegāja pie pils mazajiem vārtiem, pie kuriem jau bija stāvējis iepriekšējā dienā, un pieklauvēja. Tāpat kā iepriekšējā dienā, caur režģoto lodziņu kāds pavaicāja, ko viņam vajagot. Benvenuto atkārtoja savu prasību, sacī­dams, ka gribot pārņemt savā īpašumā pili, ko viņam dā­vinājis karalis. Taču šoreiz viņu pat nepagodināja ar at­bildi.

Pagriezies pret vārtiem, viņš iesaucās valdonīgā balsī:

— Robēr d'Esturvil, Vilbonas senjor, Parīzes prevo! Es, Benvenuto Čellīni, zeltkalis, tēlnieks, gleznotājs, mehāniķis un inženieris, daru tev zināmu, ka viņa majestāte karalis Fransuā Pirmais labprātīgi un saskaņā ar savām tiesībām dāvinājis man pilnīgā īpašumā Lielo Nelas pili. Bet, tā kā tu nekaunīgi pretojies karaļa gribai un atsakies man to atdot, es paziņoju tev, Robēr d'Esturvil, Vilbonas senjor, Parīzes prevo, ka paņemšu pili ar varu. Aizstāvies, un, ja tavas vainas dēļ notiks nelaime, tu pats atbildēsi par to šai un viņā saulē, cilvēku un dieva priekšā.

Un Benvenuto apklusa, gaidīdams atbildi, taču aiz cie­tokšņa mūriem valdīja klusums. Tad Benvenuto pielādēja

savu arkebūzu un lika arī pārējiem sagatavot ieročus; pēc tam viņš sasauca kara padomi, kurā ietilpa viņš pats, Her­manis, Askānio un Žans.

— Mani dēli, — Benvenuto uzrunāja biedrus, — jūs paši redzat, ka izvairīties no kaujas nav iespējams. Ar ko lai sākam?

— Es lauž vaļā vārt, — Hermanis piedāvāja, — un jūs nāk aiz man, skaidr.

— Bet ar ko tu uzlauzīsi vārtus, mans Samson? — Ben­venuto Čellīni jautāja.

Hermanis aplaida skatienu apkārt un pamanīja krastmalā baļķi, kuru, šķiet, ar grūtībām varētu pacelt četri spēka­vīri.

— Ar šo baļķ, — viņš sacīja.

Un, mierīgi nogājis krastmalā, viņš pacēla baļķi un, nes­dams to kā mūra graujamās mašīnas tarānu, atgriezās pie karavadoņa.

Pa to laiku pie Nelas pils sapulcējās pūlis, un Benvenuto, skatītāju uzmundrināts, jau grasījās dot pavēli sākt uzbru­kumu, kad uz stūra, acīmredzot kāda kārtīga pilsētnieka brīdināts, parādījās karaļa strēlnieku kapteinis, kuru pa­vadīja pieci vai seši jātnieki. Būdams prevo draugs, kap­teinis lieliski zināja, kas šeit notiek; viņš piejāja pie Ben­venuto Čellīni, cieši pārliecināts, ka pārdrošnieks nobī­sies, tikmēr strēlnieki aizšķērsoja ceļu Hermanim.

— Kas jums vajadzīgs? — kapteinis vaicāja. — Kāpēc jūs traucējat pilsētnieku mieru?

— Traucē mieru tas, kas atsakās pakļauties karaļa gri­bai, nevis tas, kas to pilda, — Čellīni atbildēja.

— Ko jūs gribat ar to sacīt? — kapteinis noprasīja.

— Es gribu sacīt, ka šeit ir viņa majestātes dāvinājuma akts, kuru pēc visiem likumiem izsniedzis karaļa finansu sekretārs monsenjors de Nefvils un kurā stāv rakstīts, ka Lielā Nelas pils nodota manā īpašumā. Taču cilvēki, kas tajā ieslēgušies, atsakās pakļauties karaļa gribai un tātad apstrīd arī manas tiesības. Vārdu sakot, lai būtu kā bū­dams, esmu cieši pārliecināts, ka Benvenuto Čellīni ir tie­sības paņemt to, kas Benvenuto Čellīni pieder, jo arī svē­tajos rakstos sacīts: «Dodiet ķeizaram to, kas ķeizaram pienākas.»

— Ei, jūs tur, netraucējiet mūs, palīdziet labāk ieņemt pili! — Pagolo sauca.

^ — Ciet klusu, slīmest! — Benvenuto viņu pārtrauca, piecirzdams ar kāju.— Man nav vajadzīga svešu palīdzība.

— Lai arī likums ir jūsu pusē, tomēr jūs rīkojaties ap­lam, — kapteinis piebilda.

— Kā tad tā? — Benvenuto noprasīja, juzdams, ka asi­nis sakāpj galvā.

— Jums ir tiesības iegūt savu īpašumu, bet nav tiesību darīt to šādā veidā; jau iepriekš varu jums pateikt, ka, cī­noties pret cietokšņa mūriem, jūs neko nepanāksiet. Es gribu dot jums padomu, draudzīgu padomu, ticiet man: griezieties pie taisnās tiesas, iesniedziet sūdzību par Parī­zes prevo. Bet tagad palieciet sveiki, vēlu panākumus!

Un karaja strēlnieku kapteinis vīpsnādams aizjāja prom, un arī pūlis, redzēdams, ka varas pārstāvis smejas, sāka skaļi spurgt.

— Visgardāk smejas tas, kas smejas pēdējais! — Benve­nuto Čellīni iesaucās. — Uz priekšu! Hermani, uz priekšu!

Hermanis atkal satvēra baļķi, un, kamēr Benvenuto, Askānio un divi trīs prasmīgākie strēlnieki ar arkebūzām rokās gatavojās atklāt uguni pa pils mūriem, viņš kā dzīva katapulta devās uz mazajiem vārtiem, kurus, šķiet, bija vieglāk uzlauzt nekā lielos.

Bet, tiklīdz viņš bija piegājis pie pils, no augšas sāka gāzties akmeņu krusa, lai gan nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles; tas notika tāpēc, ka prevo bija pavēlējis sakraut akmeņus uz cietokšņa mūra, tādējādi izveidojās itin kā otrs mūris, kas pacēlās pār pirmo, un, tiklīdz ak­meņiem viegli pieskārās, tie nogruva kā lavīna uz aplen­cēju galvām.

Redzēdami, ka viņus sagaida ar akmeņu krusu, uzbru­cēji mazliet atkāpās. Un, lai gan briesmīgais prettrieciens bija negaidīts, neviens nebija cietis, izņemot Pagolo, kas savā dubultajā bruņukreklā bija tik neveikls, ka nepaguva pabēgt sāņus, kā to darīja pārējie, un tika ievainots papēdī.

Turpretī Hermanis, nepievērsdams uzmanību sīko ak­meņu gāzmai, tāpat kā ozols nebaidās no krusas, neatlai­dīgi tuvojās vārtiem un, sasniedzis mērķi, trieca baļķi pret vārtiem ar tādu spēku, ka visiem kļuva skaidrs — lai vārti būtu, cik stipri būdami, tik un tā ilgi tie neizturēs.

SaVukārt Benvenuto un viņa palīgi bija sagatavojušies atklāt uguni no arkebūzām, tiklīdz ienaidnieks parādīsies uz cietokšņa mūriem, taču tur neviens nerādījās. Šķita, ka Lielo Nelas pili aizstāv neredzams garnizons. Benvenuto kļuva vai traks, ka nevar palīdzēt drosmīgajam vācietim.

Te pēkšņi viņš pamanīja seno Nelas torni, kurš, kā mēs jau sacījām, vientuļi stāvēja pašā krastmalā un kura pa­matus apskaloja Sēna.

— Pagaidi, Hermanil — Čellīni iesaucās. — Pagaidi, mans drošsirdīgais draugs, Nelas pils ir mūsu, tas ir tik­pat droši kā tas, ka mani sauc Benvenuto Čellīni un es esmu karaļa zeltkalis.

Un, pamājis Askānio un vēl diviem mācekļiem, lai tie viņam sekotu, viņš skrēja uz torni, kamēr Hermanis, pa­klausīdams sava skolotāja pavēlei, atkāpās soļus četrus no cietokšņa mūra, kur nekrita akmeņi, un, nolicis baļķi kā šveiciešu karavīrs alebardu, nolēma paskatīties, kādu la­bumu dos virspavēlnieka manevrs.

Patiešām, kā Benvenuto bija paredzējis, prevo nebija padomājis par senā torņa aizsardzību: Čellīni ieņēma to bez kavēkļiem un, lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpie­niem, vienā mirklī uzskrēja pa kāpnēm uz lēzenā jumta; šis jumts pacēlās pār Lielās Nelas pils mūriem kā zvanu tornis pār pilsētu, un ielenktie, kurus līdz šim aizsargāja cietokšņa sienas, negaidīti izrādījās apdraudēti.

Atskanēja arkebūzas šāviens, nosvilpa lode, ievainotais sardzes vīrs ar vaidu nogāzās zemē, un prevo saprata, ka stāvoklis mainījies viņam par sliktu.

Tikmēr Hermanis, redzēdams, ka darbības lauks ir brīvs, satvēra baļķi un atsāka dragāt vārtus, kurus ielenktie, iz­mantodami īslaicīgo atelpu, atkal bija nostiprinājuši.

Apkārt stāvošais pūlis, apbrīnojamā pašaizsardzības in­stinkta vadīts, acumirklī saprata, ka apšaudē arī tam var klāties ļauni, ka traģiskā skata aculieciniekiem tāpat draud briesmas, un manīgi aizlaidās prom gluži kā baložu bars, tiklīdz Benvenuto izšāva no arkebūzas un atskanēja ievai­notā sardzes vīra vaids.

Laukumā palika tikai viens skatītājs.

Šis skatītājs bija mūsu paziņa students 2aks Obrī, kurš, cerēdams izklaidēties bumbas spēlē, bija ieradies uz tik­šanos, ko viņam pagājušā svētdienā bija nolicis Askānio.

Uzmetis skatienu kaujas laukam, viņš tūdaļ saprata, kas šeit notiek.

Un, pazīstot 2aka Obrī raksturu, mums nemaz nav ilgi jāgudro, kādu lēmumu viņš pieņems. Vai nav vienalga, kādu spēli spēlēt — sist bumbu vai plīkšķināt arkebūzu; un, pamanījis, ka uzbrucēju vidū ir draugi, viņš tūdaļ no­stājās viņu pusē.

— Ak tā gan, mīļie! — viņš iesaucās, tuvodamies noda­ļai, kas gaidīja uzlaužam vārtus, lai varētu iebrukt pilī. — Taisāties sturmēt? Piķis un zēvele! Tas taču nav nekāds nieka namelis, un ko gan saujiņa vīru var padarīt kārtī­gam cietoksnim!

— Mēs neesam vieni, — saitēdams ievainoto papēdi, Pagolo norādīja uz Benvenuto un trim četriem viņa palī­giem, kas apšaudīja cietokšņa sienu tik sparīgi, ka ak­meņu krusa kļuva daudz retāka.

— Saprotu, saprotu, monsenjor Ahillej, — 2aks Obrī sa­cīja, — es nebūt nešaubos, ka jums ar Ahilleju daudz kas kopējs, turklāt jūs tāpat esat ievainots papēdī. Un, lūk, arī mans draugs Askānio, un kopā ar viņu, protams, ma­estro Čellīni tur augšā tornī.

— Pareizi, — Pagolo noteica.

— Bet kas tas par milzi, kas tik neganti belž pa durvīm, vai tas arī no jūsu pulka?

— Tas ir Hermanis, — mazais 2ans lepni paskaidroja..

— Piķis un zēvele, cik veikli viņš strādā! — students iesaucās. — Jāaiziet ar viņu sasveicināties.

Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, nepievērsdams uz­manību lodēm, kas svilpa pār viņa galvu, piegāja pie drosmīgā vācieša, kurš turpināja darīt savu darbu gluži kā mašīna, ko darbina precīzs mehānisms.

— Vai nevaru jums ar kaut ko pakalpot, mans dārgais Goliāt? — 2aks Obrī apvaicājās. — Esmu jūsu rīcībā.

— Es grib dzert, — Hermanis atbildēja, turpinādams dragāt durvis.

— Es domāju gan, velns parāvis, tāds darbs var traku padarīt! Žēl, ka man pie rokas nav kāda alus vai miestiņa muca, ko jūs pacienāt.

— Dod ūden! — Hermanis iesaucās. — Uden!

— Vai jums šis dzēriens garšo? Tad viss kārtībā. Tepat blakus vesela upe. Mazliet pacietības, un es pacienāšu jūs ar ūdentiņu.

Un 2aks Obrī aizskrēja līdz Sēnai, piesmēla pilnu cepuri ūdens un atnesa to vācietim. Spēkavīrs pieslēja baļķi, iz­dzēra vienā paņēmienā cepuri sausu un atdeva to atpakaļ studentam.

— Paldēs, — viņš noteica un, satvēris baļķi, atkal stājās pie darba.

Pēc kāda brītiņa viņš ierunājās:

— Jūs iet pie skolotāj un sak viņam, ka šeitan viss caur, lai ir gatav.

2aks Obrī skriešus metās uz torni un pēc mirkļa jau atradās blakus Askānio un Benvenuto Čellīni, kuri no ar­kebūzām gāza virsū ielenktajiem tik negantu uguni, ka divi vai trīs strēlnieki jau bija izsisti no ierindas. Mesera prevo sardzes vīri divreiz pārlika, iekāms uzdrošinājās kāpt uz cietokšņa sienas.

Tai brīdī, kad Hermanis bija licis pateikt Benvenuto, ka vārti teju, teju izgāzīsies, prevo nolēma vēl pēdējo reizi pamēģināt, viņam izdevās uzmundrināt savus vīrus, un no cietokšņa mūra atkal gāzās vesela akmeņu lavīna; taču gandrīz vai tai pašā mirklī divi šāvieni no arkebūzas atvē­sināja aplenkto cīņas degsmi, ko bija uzkurinājuši mesera Robēra draudi un solījumi; aplenktie pierima un paslēpās; to redzēdams, mesers Robērs pats devās uz priekšu un, pa­ņēmis rokās milzīgu akmeni, grasījās nomest to uz Hermaņa galvas.

Bet Benvenuto nebija no tiem, kurus var pārsteigt ne­sagatavotus. Pamanījis, ka nepiesardzīgais ienaidnieks de­vies turp, kurp neviens vairs neuzdrošinās iet, viņš pie­meta arkebūzu pie pleca un nomērķēja uz meseru Robēru; taču, tiklīdz Čellīni dzīrās nospiest gaili, Askānio ieklie­dzās un pasita arkebūzas stobru sānis; ierocis izšāva gaisā. Askānio bija pazinis Kolombas tēvu.

Saērcinātais Benvenuto jau gribēja prasīt paskaidroju­mus no Askānio, bet tai pašā mirklī prevo sviestais akmens nokrita tieši uz Hermaņa bruņucepures. Lai arī cik spēcīgs bija mūsdienu Titāns, šis Pēlions viņam tomēr bija par smagu; viņš nometa baļķi, pastiepa rokas, itin kā meklē­dams atbalstu, un, neatradis to, ar briesmīgu troksni nogā­zās zemē.

Gan aplencēji, gan ielenktie iekliedzās reizē; mazais Zans un vairāki mācekļi, kas stāvēja tuvumā, piesteidzās pie spēkavīra, lai atvilktu viņu tālāk no cietokšņa mūra un sniegtu palīdzību; taču šai mirklī Nelas pils vārti un durvis atvērās un prevo kopā ar piecpadsmit sardzes vī­riem metās pie ievainotā, turklāt viņi tik veikli dūra un cirta ar zobeniem, ka Zanam un trim viņa biedriem neat­lika nekas cits kā atkāpties, lai gan Benvenuto ar saucie­niem mudināja turēties pretī un solījās nākt palīgā. Un prevo izmantoja šo atkāpšanos: astoņi vīri satvēra aiz ro­kām un kājām Hermani, kurš tā arī nenāca pie samaņas, septiņi nostājās aizsardzībā, lai segtu operāciju, un, kamēr Čellīni, Askānio, Zaks Obrī un pārējie viņu biedri, kas atradās tornī, nokāpa zemē no četru piecu stāvu augstuma, Hermanis jau bija ienests Lielajā Nelas pilī un pils vārti aizvērās aiz pēdējā strēlnieka no prevo apsardzes, un tikai tad Čellīni ar savu arkebūzu parādījās torņa durvīs.

Atklāti sakot, tā bija sakāve, turklāt smaga sakāve. Čel­līni, Askānio un viņu biedri, šaudami no arkebūzām, bija izsituši no ierindas trīs vai četrus aplenktos, taču šo strēl­nieku zaudējums d'Esturvilam ne tuvu nebija tik sāpīgs kā Hermaņa zaudējums otrai pusei.

Aplencēji uz mirkli apjuka.

Te pēkšņi Askānio un Čellīni saskatījās.

— Man ir kāds plāns, — Čellīni sacīja, raudzīdamies pa kreisi, uz pilsētas pusi.

— Man arī, — atbildēja Askānio, raudzīdamies pa labi, uz lauku pusi.

— Es izgudroju, kā izvilināt apsardzi laukā no pils.

— Bet es, ja vien jums izdosies izvilināt laukā apsardzi, pacentīšos atvērt vaļā vārtus-

— Cik cilvēku tev vajag?

— Pietiks ar vienu.

— Tad izvēlies.

— Žak Obrī, — Askānio noprasīja, — vai gribat nākt man līdzi?

— Kaut vai uz pasaules malu, dārgais draugs, kaut vai uz pasaules malu! Tikai nenāktu par ļaunu, ja man būtu kāds ierocis, kaut vai kāds zobena gals vai dunča atlieka, dažas collas dzelzs iesma, lai vajadzības gadījumā to va­rētu kādam ietriekt.

— Lieliski, — Askānio noteica, — ņemiet Pagolo zo­benu! Viņam tas vairs nav vajadzīgs, jo ar labo roku viņš turas pie papēža, bet ar kreiso met krustazīmi.

— Un piedevām es dodu jums savu dunci, — Čellīni sacīja. — Duriet droši, jaunais cilvēk, tikai neaizmirstiet dunci ienaidnieka krūtīs, jo tā būtu pārāk dārga dāvana ievainotajam, ņemot vērā to, ka es pats gravēju spalu un tas maksa simt zelta ekiju.

— Bet asmens? — 2aks Obrī pajautāja. — Spals, pro­tams, ir vērtīga manta, bet es, vai zināt, augstāk vērtēju asmeni.

— Asmens nemaz nav samaksājams, — Benvenuto at­bildēja, — es nodūru ar to sava brāļa slepkavu.

— Lai dzīvo duncis! — students iesaucās. — Aiziet, As­kānio!

— Tūlīt, — Askānio noteica, aptīdams ap vidukli piecas sešas jūras asis garu virvi un pārlikdams pār plecu kāp­nes. — Nu varam iet.

Un abi drosmīgie jaunie cilvēki, pagājuši kādus simt so­lus pa krastmalu, pagriezās pa kreisi un nozuda aiz Lielās Nelas pils mūriem viņpus pilsētas grāvja.

Lai Askānio dara, ko nodomājis, bet mēs palūkosimies, kā Čellīni tiks galā ar savu plānu.

Kā jau sacījām, Askānio bija skatījies pa labi, tas ir, uz lauku pusi, turpretī Benvenuto aizvien vēl skatījās pa kreisi, tas ir, uz pilsētas pusi, jo skatītāju pūlī, kas stāvēja kādu gabalu no notikuma vietas, bija pamanījis divas sie­vietes un, šķiet, sazīmējis, ka viena no tām ir prevo meita, bet otra viņas audzinātāja.

Patiešām — Kolomba un Perīnas kundze pēc dievkalpo­juma bija devušās uz mājām, uz Mazo Nelas pili, taču, pārbijušās no stāstiem par uzbrukumu pilij un pašas sa­vām acīm ieraudzījušas briesmīgo skatu, aiz šausmām apstājušās pūļa vidū.

Taču, pamanījusi, ka kauja ir pierimusi un iela ir brīva, par spīti Perīnas kundzes izmisīgajiem lūgumiem turēties tālāk no kaujas vietas, Kolomba, nobažījusies par tēva likteni, apņēmīgi devās uz pili, ļaudama Perīnas kundzei rīkoties pēc pašas ieskatiem; un dueņja, sirds dziļumos maigi mīlēdama Kolombu, tomēr nolēma pavadīt savu au­dzēkni, lai arī cik ļoti viņa baidījās.

Abas sievietes iznāca no pūļa tai brīdī, kad Askānio un. 2aks Obrī nogriezās aiz stūra.

Tagad mums kļūst saprotams Benvenuto Čellīni plāns.

Redzēdams, ka sievietes tuvojas pilij, viņš pagājās vi­ņām pretī un galanti piedāvāja Kolombai roku.

— Nebaidieties, jaunkundz, — viņš sacīja, — ja vēla­ties, varat atbalstīties uz manas rokas, es aizvedīšu jūs pie tēva.

Kolomba brīdi svārstījās, bet Perīnas kundze, iekrampē­jušies Čellīni otrajā rokā, lai gan viņš bija piemirsis to piedāvāt, sacīja:

Pieņemiet, dārgumiņ, pieņemiet šā cēlā kavaliera palīdzību! Rau, rau, arī mesers prevo, noliecies pār mūri, droši vien uztraucas par mums.

Kolomba atbalstījās uz Benvenuto rokas, un visi trīs „ piegāja pie vārtiem.

Te Čellīni apstājās kopā ar Kolombu un Perīnas kundzi.

— Msjē prevo, — viņš uzsauca, — jūsu meita vēlas at­griezties mājās; ceru, ka jūs atvērsiet durvis un ielaidīsiet viņu, ja neesat ar mieru atdot ienaidnieku rokās tik daiļu ķīlnieci.

Ne reizi vien šais divās stundās, cīnīdamies cietokšņa sienu aizsegā, prevo iedomāja meitu, kurai tik vieglprātīgi bija atļāvis atstāt mājas, un nevarēja vien izgudrot, kā viņa varētu atgriezties atpakaļ. Viņš cerēja, ka meiteni kāds laikus brīdinās, viņa aizies uz Šatlē un pat versies tur, un te pēkšņi, ieraudzījis, ka Čellīni pamet savu nodaļu un dodas pretī divām sievietēm, viņš pazina, ka šīs sievietes ir Kolomba un Perīnas kundze.

— Muļķa meitēns, — prevo norūca, — es nevaru viņu atstāt starp šiem neliešiem.

Pēc tam, atvēris lodziņu un pieplacis ar seju režģim, viņš skaļā balsī noprasīja:

— Kādas ir jūsu prasības?

— Lūk, mani noteikumi, — Benvenuto sacīja. — Es ļaušu Kolombas jaunkundzei un viņas audzinātājai atgriez­ties mājās, bet jums ar saviem ļaudīm jāiznāk laukā, un mēs pamērosimies spēkiem atklātā cīņā. Tas, kas paliks uzvarētājs kaujas laukā, būs pils īpašnieks, un — lai sargās uzvarētie — «Vae victis!» — kā teica jūsu tautietis Brens[15].

— Esmu ar mieru, — prevo atbildēja, — tikai ar vienu noteikumu.

— Ar kādu?

— Jums un jūsu karavīriem jānostājas tālāk, lai mana meita varētu mierīgi ieiet pili, bet mani strēlnieki iziet laukā.

— Labi! — Čellīni piekrita. — Taču vispirms iznāciet laukā jūs; pēc tam pilī ieies Kolombas jaunkundze, un, lai nogrieztu sev atkāpšanās ceļu, jūs-pārmetīsiet atslēgu pāri mūrim.

— Esmu ar mieru, — prevo atteica.

— Dodiet godavārdu!

— Muižnieka godavārds! Un jūs?

— Benvenuto Čellīni godavārds.

Kad viņi bija devuši viens otram godavārdu, pils vārti

atvērās: sardzes vīri ar meseru d'Esturvilu priekšgalā iz­nāca laukā un nostājās vārtu priekšā divās rindās.

Tagad viņi bija pavisam deviņpadsmit cilvēki. Turpretī Benvenuto Čellīni nodaļā bez Askānio, Hermaņa un Žaka Obrī bija tikai astoņi vīri, turklāt Simons Kreilis bija ievai­nots, par laimi, gan labajā rokā; bet Benvenuto nebija no tiem,-kas skaita savus ienaidniekus, viņš taču savā laikā bija viens pats uzveicis Pompeo, ko apsargāja ducis al­gādžu. Viņš ar prieku deva godavārdu, jo patiesi vēlējās, lai notiktu izšķiroša ģenerālkauja.

— Tagad jūs varat iet, cienītā jaunkundz, — viņš sacīja savai dai]ajai gūsteknei.

Viegli kā dūja, kurai Kolomba[16] patiesi bija līdzīga, viņa ātri. pārspurdza no vienas nometnes uz otru un saviļņota metās tēvam ap kaklu.

— Tētiņ, tētiņ! Dieva dēļ, neriskējiet ar savu dzīvību! — viņa iesaucās ar asarām acīs.

— Ej iekšā! — prevo skarbi atbildēja un, paņēmis viņu aiz rokas, pieveda pie vārtiem. — Tavas muļķības pēc mēs tagad esam nonākuši grūtā stāvoklī.

Kolomba iegāja pilī kopā ar Perīnas kundzi, kas aiz bai­lēm ne jau nu laidās gluži kā spārnos — kā viņas daiļā audzēkne, tomēr joza, ko kājas nes, lai gan jau veselus desmit gadus bija iedomājusies, ka tās viņai vairs lāgā neklausa.

Prevo aizcirta aiz viņām vārtus.

— Atslēgu! Atslēgu! — Čellīni uzsauca.

Savukārt palikdams uzticīgs dotajam vārdam, prevo iz­ņēma no vārtiem atslēgu un pārsvieda to pāri mūrim pils pagalmā.

— Bet tagad, — Benvenuto uzsauca, nākdams virsū prevo un viņa nodaļai, — katrs par sevi, dievs par visiem!

Un tūdaļ sākās nežēlīga tuvcīņa, jo sardzes vīri nepa­guva nomērķēt un izšaut no arkebūzām, kad Benvenuto kopā ar septiņiem mācekļiem jau bija viņu vidū, cirzdams pa labi un pa kreisi ar savu drausmīgo zobenu, kuru viņš ne vien veikli vadīja, bet kuru pats bija arī rūdījis, kālab visā pasaulē nebija tāda bruņukrekla un tādu bruņu, kas izturētu tā cirtienus. Sardzes vīri nometa arkebūzas, kas bija kļuvušas liekas, izrāva zobenus un arī metās cīniņā. Un, lai gan ienaidniekam bija pārspēks, Benvenuto vienā mirklī izkliedēja pretiniekus pa laukumu, bet divi trīs drosmīgākie bija tik smagi ievainoti, ka vairs nejaudāja cīnīties un bija spiesti atiet atpakaļ.

Prevo saskatīja draudošās briesmas, taču, būdams dros­mīgs vīrs, kas savā laikā, kā jau teicām, varēja lepoties ar uzvarām kaujas laukā, metās pretī bīstamajam Benvenuto Čellīni, kura priekšā visi atkāpās.

— Pie manis! — viņš auroja. — Pie manis, nekrietnais laupītāj, un visu lai izšķir divkauja starp mums! Tad re­dzēsim!

— O, zvēru, ka tā ir arī mana vēlēšanās, meser Robēr! — Benvenuto attrauca. — Pavēliet saviem ļaudīm mūs netrau­cēt, un es esmu jūsu rīcībā.

— Mierā! — prevo pavēlēja sardzes vīriem.

— Palieciet uz vietas! — Čellīni uzsauca biedriem.

Un visi sastinga savās vietās gluži kā Homēra apdziedā­tie karavīri, kas pārtrauca kauju, lai nepalaistu garām ne­vienu kustību, kad divkaujā devās divi slaveni karavadoņi.

Tā kā prevo un Čellīni jau turēja rokās kailus zobenus, viņi tūda^ metās viens otram virsū.

Prevo prata veikli rīkoties ar ieroci, bet arī Čellīni bija nepārspējams paukotājs. Jau kādus desmit vai divpadsmit gadus d'Esturvilam nebija gadījies izvilkt zobenu no maksts. Turpretī' Benvenuto dzīvē pēdējos desmit, divpa­dsmit gados, šķiet, nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu cīnījies ar šo ieroci rokās. Tādēļ prevo, kas tik pašapzinīgi bija meties divkaujā, drīz vien pamanīja ienaidnieka pā­rākumu.

Benvenuto Čellīni, kas savukārt nebija gaidījis, ka nieka tiesnesis izrādīs tik sīvu pretestību, paukojās enerģiski, ātri un veikli. Visi bija pārsteigti, vērodami, kā viņa zo­bens gluži kā čūskas dubultais dzelonis apdraudēja vienlai­cīgi ienaidnieka galvu un sirdi, zibēja brīžam vienā vietā, brīžam otrā, neļaudams pretiniekam izdarīt nevienu cirtienu, jo visu laiku bija jādomā vienīgi par aizsargāša­nos. Un prevo, apzinādamies, ka viņam darīšana ar veik­lāku paukotāju, pamazām kāpās atpakaļ, tiesa, aizstāvē­damies, taču beigu beigās sāka pagurt. Kā par nelaimi, me­sers Robērs atradās ar muguru pret pils mūri, Benvenuto drīz vien piespieda viņu pie vārtiem, kuriem prevo instin­ktīvi tuvojās, lai gan Tcliski zināja, ka pats tos aizslēdzis un atslēgu pārmetis pāri mūrim.

Un tad prevo sajuta, ka visam beigas, un gluži kā meža kuilis, kas atgaiņājas no suņiem, sakopoja visus spēkus un izdarīja vairākus cirtienus tik ātri, ka savukārt Benve­nuto bija spiests pāriet aizsardzībā; taču vienu dūrienu viņš atvairīja pārāk vēlu, un pretinieka zobens, lai gan Benvenuto bija uzvilcis lielisku bruņukreklu, ieskram­bāja viņam krūtis; sajutis tērauda asmens vēsumu, Benve­nuto aizsvilās dusmās kā ievainots lauva, un varens, zibe­nīgs cirtiens būtu noguldījis prevo turpat uz vietas, ja tieši šai mirklī viņam aiz muguras neatvērtos vārti; mesers d'Esturvils novēlās augšpēdus, un zobena asmens trāpīja to, kas nupat bija izglābis prevo, negaidīti atvērdams vārtus.

Pretēji tam, ko varēja gaidīt, ievainotais pat neievaidē­jās, turpretī Benvenuto izgrūda izmisuma pilnu kliedzienu.

Izrādījās, ka viņa zobens trāpījis Askānio,

Benvenuto neredzēja nedz Žaku Obrī, nedz Hermani, kas stāvēja aiz ievainotā. Viņš kā ārprātā ieslēdza jaunekli savos apkampienos, apskatīja un iztaustīja viņu, skūpstīja viņu, meklēdams brūci, un kliedza: «Pagalam, pagalam! Askānio, mans bērns, es esmu tevi nogalinājis!» — rēk­dams un raudādams, kā droši vien rēc un raud lauvas.

Tai pašā laikā Hermanis satvēra prevo, kas sveiks un vesels gulēja pie Askānio un Čellīni kājām, pacēla viņu uz rokām kā mazu bērnu un aiznesa uz šķūnīti, kur Rembo parasti glabāja dārznieka darbarīkus, aizslēdza durvis un kailu zobenu rokā nostājās sardzē pie ieejas gatavs atvai­rīt jebkuru ienaidnieka mēģinājumu atbrīvot gūstekni.

Bet Zaks Obrī ar vienu lēcienu uzmetās uz cietokšņa mūra un, vicinādams gaisā dunci, par godu uzvarai sauca:

— Pūtiet fanfaras, pūtiet fanfaras, Lielā Nelas pils ir mūsu!

Par to, kas sekoja pēc visiem šiem brīnumainajiem no­tikumiem, lasītājs uzzinās nākamajā nodaļā.