Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXVI leģenda par drūmo mūku

Nelas pilī valdīja neiedomājams satraukums: pirms trim četrām dienām šeit bija parādījies drūmais mūks, kas kādreiz bija dzīvojis klosterī, uz kura drupām tagad uzcelta Amorī pils. Perīnas kundze pati savām acīm bija redzējusi, kā viņš, tērpies baltās drānās, naktī bija klī­dis pa Lielās Nelas pils dārzu, neatstādams celiņu smil­tīs itin nekādas pēdas un nesaceldams pat vismazāko troksni.

Bet kādā gan veidā Perīnas kundze, kura dzīvoja Ma zajā Nelas pilī, varēja būt redzējusi drūmo mūku, kas pulksten trijos naktī pastaigājies pa Lielās Nelas pils dārzu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vajadzēs atklāt kādu svešu noslēpumu, jo patiesība stāstītājam ir dārgāka par visu un lasītājam ir tiesības zināt grāmatas varoņu dzīvi visos sīkumos, it īpaši, ja šie sīkumi daudz ko atklās notikumu tālākajā attīstībā.

Pēc tam kad Kolomba bija nozudusi, bez darba pali­kusī Pilšerī kundze aizgājusi un prevo aizbraucis, Peri­nās kundze kļuva par pilntiesīgu saimnieci Mazajā Nelas pilī, jo, kā mēs jau sacījām, dārznieks Rembo ar palī­giem taupības labad bija nolīgts tikai uz laiku. Tādējādi Perīnas kundze bija Mazās Nelas pils neierobežota vald­niece, lai gan tai pašā laikā arī ļoti vientuļa valdniece, kas augas dienas nokāvās ar garlaicību, bet naktīs mira vai nost aiz bailēm.

Drīz vien Perīnas kundze tomēr atrada lieliskas zāles pret šo indevi: draudzīgās attiecības ar Rupertas kundzi viņai atvēra Lielās Nelas pils durvis. Viņa palūdza at-, ļauju apmeklēt savas kaimiņienes un tūdaļ šo atļauju laipni saņēma.

Bet, apmeklēdama kaimiņienes, Perīnas kundze, pro­tams, satikās arī ar kaimiņiem. Perīnas kundze vairs ne­bija jauna, taču joprojām bija pievilcīga sieviete: žirgta, stalta, kupla un vēlīga, nodzīvojusi pasaulē trīsdesmit sešus gadus, viņa apgalvoja, ka viņai esot divdesmit de­viņi. Dabiski, ka viņas parādīšanās darbnīcā, kur kala, gravēja, vīlēja un slīpēja divpadsmit jautri mācekļi, ku­riem pa svētdienām un svētku dienām patika labi paēst, iedzert un izklaidēties un kuri allaž bija gatavi palaksto­ties, nevarēja paiet garām nepamanīta. Pēc pāris dienām trīs no mūsu vecajiem paziņām jau bija ievainojusi Amora bulta.

Tie bija mazais Žans, Simons Kreilis un vācietis Hermanis.

Ja Askānio, Žaks Obrī un Pagolo nepakļāvās daiļās būtnes valdzinājumam, tad vienīgi tāpēc, ka bija jau iemīlējušies.

Iespējams, ka arī pārējos mācekļus pārņēma mīlestī­bas liesmas, taču, saprazdami, ka viņiem nav nekādu iz­redžu uz pretmīlestību, viņi apdzēsa šīs liesmas, iekāms tās bija pārvērtušās par ugunsgrēku.

Mazais Žans iemīlējās gluži tāpat kā Kerubīno, tas ir, iemīlējās pašā mīlestībā. Perīnas kundze, kā jūs paši labi saprotat, bija pietiekami prātīga sieviete, lai neliktos zinis par tamlīdzīgām maldugunīm.

Simons Kreilis, šķiet, bija solīdāks cilvēks, un uz viņa mīlestību varēja paļauties vairāk, taču Perīnas kundze bija māņticīga.

Kādu dienu, ieraudzījusi, ka Simons met krustu ar kreiso roku, viņa nodomāja, ka arī laulības kontraktu viņš., dievs nedod, parakstīs ar kreiso roku. Perīnas kun­dze bija cieši pārliecināta, ka krusta zīme, kas mesta ar kreiso roku, drīzāk pazudina nekā glābj dvēseli, un lau­lības kontrakts, kas parakstīts ar kreiso roku, nenesīs neko citu kā vienīgi nelaimi. Pārliecināt viņu par pre­tējo nebija iespējams. Tāpēc jau pirmajā reizē, kad Si­mons mēģināja viņai tuvoties, Perīnas kundze izturējās tā, ka nelaimīgais uzreiz zaudēja jebkuras cerības.

Atlika vēl Hermanis. O, Hermanis bija pavisam kas cits Hermanis nebija nekāds zaļknābis kā mazais Žans, un daba viņam nebija nodarījusi pāri kā Simonam Kreilim; viss liecināja, ka Hermanis ir goda vīrs ar atklātu sirdi, un Perīnas kundzei tas bija pa prātam. Galvenais, labā roka Hermanim neatradās kreisās vietā, bet kreisā labās vidtā, un viņš tik veikli rīkojās ar abām, ka tā vien šķita — abas rokas viņam ir labās. Turklāt, pēc visu domām, Hermanis bija īsts skaistulis. Tāpēc arī Perīnas kundze izvēlējas tieši viņu.

Bet Hermaņa mīlestība tikmēr kvēloja aizvien karstāk, lai arī pagaidām neviens vārds, neviens vaibsts to ne­pauda; krietnā vācieša sirdī jau dega kvēlas liesmas, kas Perīnas kundzes tuvumā draudēja izvērsties par uguns­grēku. Beidzot Hermanis pamanīja īpašo labvēlību, ar kādu pret viņu izturējās Perinās kundze, un gribēja tikai lieku reizi par to pārliecināties, lai atzītos mīlestība. Pe­rīnas kundze saprata Hermaņa nedrošību. Kādu vakaru, atvadoties no Hermaņa pie Mazās xNT elas pils durvīm un redzot puisi tik ļoti satrauktu, viņa nosprieda, ka izdarīs labu darbu, paspiezdama viņam roku. Aiz liela prieka Hermanis atbildēja viņai ar tādu pašu rokasspiedienu un bija pagalam izbrīnījies, kad Perīnas kundze mežo- nīg( i iekliedzās. Kaisles pārņemts, Hermanis bija piemir­sis par savu milža spēku. Vēlēdamies ar ciešo rokasspie­dienu parādīt, cik stipra ir viņa mīlestība, viņš gandrīz vai sakropļoja nabaga dueņjas roku.

Izdzirdis sāpju kliedzienu, Hermanis pagalam apjuka, tomēr Perīnas kundze nebūt negribēja laupīt savam bru­ņiniekam drosmi, turklāt vēl tādā brīdī, kad viņš pirmo reizi bikli mēģināja paust savas jūtas, tālab viņa tikai pasmaidīja, mēģinādama pakustināt citu pēc cita vare­nās rokas saspiestos pirkstus.

— Tas nekas, — viņa sacīja, — tas nekas, mīļais Her­mani! Man nemaz nesāp, ticiet man.

— Piedošan, jafkundz Perin, — vācietis sacīja, — bet es jūs mīl tik stipr un tikpat stipr grib spēst jūs rok kā jūs milet! Piedošan, jafkundz.

— Sīkums, Hermaņa kungs, sīkums. Es ceru, ka jūsu mīlestība ir godīga mīlestība, ka tajā nav nekā tāda, par ko sievietei būtu jāsarkst.

— O, žēlīg dēv! — Hermanis iesaucās. — Man domāt, jafkundz Perin, ka man mīlestīb ir godīg, man tik vēl nav dūš jums runāt par to. bet vārd paš sprūk laukā: es mīl jūs, mīl jūs, dikti mīl jūs, jafkundz Perin!

— Bet es, Hermaņa kungs, — Perīnas kundze klīrīgi ierunājās, — šķiet, varu jums sacīt, jo, manuprāt, jūs esat godīgs jauns cilvēks, kas nekad nepiekrāps nabaga sievieti, ka… Ak, dievs, kā lai to pasaku?

— O, sak, sak! — Hermanis iesaucās.

— Lai notiek: es … Vai, nevaru!

— Nein, nein! Jūs var, var. Teic, teic!

— Lai notiek! Atzīstos, ka es neesmu vienaldzīga pret jums.

— Deviņ pērkon! — vācietis iesaucās, juzdamies kā septītajās debesīs.

Tad kādu vakaru, kad Mazās Nelas pils Džuljeta, pava­dījusi savu Romeo līdz Lielās Nelas pils lievenim, atgrie­zās mājās, iedama gar dārza vārtiem, viņa ieraudzīja balto rēgu, par kuru mēs jau stāstījām un kurš, pēc cie­nījamās dueņjas domām, nevarēja būt nekas cits kā drū­mais mūks. Nemaz nav jāteic, ka Perīnas kundze pār­skrēja mājās ne dzīva, ne mirusi un steidzīgi ieslēdzās savā istabā.

Nākamajā rītā par rēgu jau zina ja visa darbnīca. Taču Perīnas kundze šo svarīgo notikumu atstāstīja loti īsi, neuzskatīdama par vajadzīgu ielaisties sīkumos.

Viņai paradījies drūmais mūks. Un tas arī viss. Lai kā mācekļi viņu iztaujāja, no dueņjas vairs nevarēja izda­būt ne vārda.

Todien Lielajā Nelas pilī par drūmo mūku vien runāja. Daži ticēja Perīnas kundzei, citi zobojās par viņu. Pie­bildīsim, ka Askānio pieslējās tiem, kas neticēja spokam.

Bez viņa neticīgo skaitā vēl ietilpa mazais Zans, Si­mons Kreilis un Zaks Obrī.

Rupertas kundze, Skocone, Pagolo un Hermanis veidoja grupu, kas ticēja rēgam.

Vakarā visi sapulcējās Mazās Nelas pils iekšējā pa­galmā. Perīnas kundzei, kuru jau no rīta mācekļi lūgtin lūdza izstāstīt leģendu par drūmo mūku, bija nepiecie­šama vesela diena, lai atsauktu visu atmiņā, un tikai pie­vakarē viņa bija paziņojusi, ka ir gatava izstāstīt šauša­līgo leģendu. Gribēdama nodrošināt sev panākumus, Perīnas kundze, gluži tāpat kā mūsdienu dramaturgi, lie­liski saprata, ka spoku stāsti zaudē visu efektu, ja tos atstāsta gaiaā dienas laikā, un, gluži otrādi, krēslas stundā tie šķiet divtik saistoši.

Perīnas kundzes klausītāji bija Hermanis, kurš sēdēja pa labi no viņas, Rupertas kundze, kas sēdēja pa kreisi, Pagolo un Skocone, kuri sēdēja viens otram blakus, un Zaks Obrī, kas gulēja zālē starp diviem saviem drau­giem — mazo Zanu un Simonu Kreili. Turpretī Askānio jau dienā bija paziņojis, ka nevarot ne acu galā ciest sievu tenkas un nevēloties klausīties kaut kādas muļķī­gas pasakas.

— Vai jūs stāstīt, — Hermanis sacīja pēc klusuma brīža, kura laikā visi ērtāk iekārtojās savās vietās, — vai jūs stāstīt, Perin jafkundz, par to drūm mūk?

— Jā, — Perīnas kundze atbildēja. — es izstāstīšu jums šo stāstu, taču brīdinu — tas ir šaušalīgs stāsts, kuru labāk neatcerēties tik vēlā stundā; bet, tā kā mēs visi esam. dievbijīgi cilvēki, lai arī dažs no mums netic pa­rādībām — un Hermaņa kungs turklāt ii pietiekami spē­cīgs, lai aiztriektu prom pašu sātanu, ja vien tam ienāktu prātā šurp atnākt, — tad es izstāstīšu jums šo stāstu.

— Piedošan, jafkundz Perin, bet es grib sacīt, ja sā­tan šurp nāk, uz man nav ko cerēt: es kaujos ar cilvēk, cik jūs grib, bet ar veln nekad.

— Nu labi, tad kaušos es, ja viņš atnāks, — sarunā iejaucās Zaks Obrī. — Stāstiet, Perīnas kundze, un ne­baidieties ne no kā.

— Jafkundz Perin, vai iekš jūs stāst ir vien ogļdeģ? — Hermanis vaicāja.

— Ogļdeģis? — dueņja pārjautāja. — Nē, Hermaņa kungs, ogļdeģa nav.

— Lab, lab, tam nav nozīm.

— Bet kāpēc jūs jautājāt par ogļdeģi?

— Tāpēc, ka iekš vāc stāst vienād ir ogļdeģ. Bet tam nav nozīm, jūs stāst tāpat ir interesant. Stāst, Perin jaf­kundz, stāst!

— Tad klausieties, — Perīnas kundze iesāka. — Kād­reiz šai pašā vietā nebija nekādas Nelas pils, bet stāvēja klosteris, un mūki tajā visi kā viens bija aplam skaisti un stalti, pats mazākais Hermaņa kunga augumā.

— Tas nu gan bijis klosterītis, velns parāvis! — Zaks Obrī nenovaldījās.

— Klusē taču, pļāpa! — Skocone viņu apsauca.

— Klus tač, pļāp! — Hermanis atkārtoja.

— Labi jau, labi, es klusēšu, — students atteica. — Stāstiet. Perīnas kundze.

— Visstaltākais bija priors dons Engerands, — stās­tītāja turpināja. — Visiem mūkiem bija melnas, spīdīgas bārdas un melnas, mirdzošas acis, taču prioram bārda bija vēl melnāka un acis vēl mirdzošākas; bez tam cie­nījamie klostera brāļi bija neparasti dievbijīgi un tiku­mīgi, bet viņu balsis bija tik skanīgas un dzidras, ka klausīties, kā viņi dzied vakara dievkalpojumu, ļaudis nāca no malu malām.

— Nabaga mūki! — Rupertas kundze nopūtās.

— Cik interesanti! — Zaks Obrī iesaucās.

— Ļot burvīg! — Hermanis piebilda.

— Te kādu dienu, — turpināja Perīnas kundze, kurai glaimoja klausītāju atsaucība, — pie priora atveda skaistu jaunekli, kas gribēja iestāties klosterī par no- vici; bārda viņam vēl neauga, bet lielās acis bija tumšas kā ahāts un garās, zīžainās cirtas melnākas par kraukļa spārnu. Viņu pieņēma bez kādām ierunām. Skaistais jau­neklis sacīja, ka viņu sauc par Antonio, un lūdza, lai viņam atļauj kalpot prioram, un dons Engerands tam labprāt piekrita. Es jau sacīju, ka šī klostera mūki brīnišķīgi dziedāja, arī Antonio bija dzidra un melodiska balss. Kad nākamajā svētdienā viņš dziedāja, visi diev- lūdzējibija aizgrābti, taču šī valdzinošā balss skanēja kaut kā savādi un modināja drīzāk pasaulīgas nekā die­višķas domas; visi mūki gan bija tik skaidri, ka šādas dīvainas izjūtas pārņēma vienīgi atsevišķus baznīcēnus, un dons Engerands, kas arī neizjūta neko tamlīdzīgu, bija tik ļoti sajūsmināts par Antonio balsi, ka uzticēja viņam dziedāt ērģeļu pavadījumā visus antifonus.

Jaunā mūka izturēšanās bija nevainojama, un prioram viņš kalpoja ar apbrīnojamu centību un degsmi. Vienī­gais, ko viņam varēja pārmest, bija mūžīgā izklaidība; viņa mirdzošais skatiens nemitīgi sekoja ikvienai priora kustībai. Dons Engerands ne vienreiz vien viņam jau­tāja:

«Uz ko jus ta skataties, Antonio?»

«Uz jums, mans tēvs,» jaunais mūks atbildēja.

«Skatieties lūgšanu grāmatā, Antonio! Bet uz ko tagad jūs skatāties?»

«Uz jums, mans tēvs.»

«Skatieties uz dievmātes svētbildi, Antonio! Bet uz ko tagad jūs skatāties?»

«Uz jums, mans tēvs.»

«Antonio, skatieties uz krustā sistā tēlu!»

Bez tam dons Engerands manīja, ka kopš brīža, kad Antonio bija iestājies klosterī, viņu aizvien biežāk tir­dīja grēcīgas domas. Agrāk viņš nekad nebija grēkojis vairāk par septiņām reizēm dienā, kas, kā zināms, izdo­das vienīgi svētajiem, bet dažreiz — tam grūti pat ticēt —, lai kā viņš pūlējās atcerēties, ko aizvadītajā dienā bija darījis, viņš spēja savākt tikai piecus sešus grēkus; tur­pretī* tagad grēku sarakstā bija desmit, divpadsmit un pat piecpadsmit pārkāpumu. Cenzdamies izpirkt savu vainu nākamajā dienā, godavīrs gavēja, skaitīja lūgša­nas, šaustīja miesu. Taču nekas nelīdzēja: jo bargāk viņš sevi sodīja, jo vairāk grēkoja. Drīz vien grēku skaits sasniedza divdesmit. Nabaga dons Engerands gluži vai zaudēja galvu; viņš skaidri atskārta, ka iet bojā, un ne­zināja, kā palīdzēt sev nelaimē, bez tam viņš pamanīja (jebkuru citu tas būtu nomierinājis, bet viņu tas biedēja), ka tas pats notiek ar vistikumīgākajiem viņa mūkiem, ka viņi visi atrodas kaut kāda dīvaina, neizprotama un nepārvarama spēka varā; un, ja līdz šim viņu grēksūdze ilga divdesmit minūtes, pusstundu vai, augstākais, stundu, tad tagad tā aizņēma vairākas stundas. Nācās pat pārcelt vakariņu laiku.

Tikmēr līdz klosterim nonāca valodas, kas jau veselu mēnesi satrauca iedzīvotājus: kaimiņu pils senjoram no­zudusi meita Antonija. Viņa bija nozudusi kādu vakaru gluži tāpat kā mana nabaga Kolomba; tikai es esmu pār­liecināta, ka mana Kolomba ir eņģelis, turpretī Antoniju, šķiet, bija apsēdis ļaunais gars. Kur vien nabaga senjors viņu nemeklēja, nu gluži tāpat kā prevo kungs Kolombu! Nepārmeklēts palika vairs tikai klosteris, un, zinādams, ka ļaunais gars ir viltīgs un reizēm slēpjas pat svētā vietā, senjors ar sava garīgā tēva starpniecību griezās pie dona Engeranda, lai tas atļautu apmeklēt klosteri. Klostera priekšnieks šādu atļauju jo laipni deva. Varbūt viņš loloja cerības, ka pārmeklēšana palīdzēs atklāt ap­slēpto spēku, kas jau veselu mēnesi turēja savā varā viņu un viņa mūkus. Kas to deva! Visi meklējumi izrā­dījās veltīgi, un senjors, pagalam izmisis, dzīrās jau at­stāt klosteri, kad garām viņam un donam Engerandam uz kapelu, lai piedalītos vakara dievkalpojumā, devās gara mūku virtene. Senjors izklaidīgi raudzījās uz mū­kiem, līdz viņa skatiens apstājās pie pēdējā mūka, un viņš skaļi iekliedzās:

«Žēlīgais dievs! Tā taču ir Antonija! Mana meita!»

Antonija, jo tā patiešām bija viņa, kļuva bāla kā lilija.

«Ko tu šeit dari, kapec tev mugura muka tērps?» sen­jors turpināja.

«Ko es šeit daru, tētiņ?» Antonija atbildēja. «Es kais­līgi mīlu donu Engerandu.»

«Uz karstām pēdām laukā no klostera, nelaimīgā!» senjors iekliedzās.

«Kamēr esmu dzīva, tētiņ, es nekur no šejienes ne­iešu,» Antonija atbildēja.

Un, nepievērsdama uzmanību senjora saucieniem, viņa iemetās līdzi mūkiem kapelā un ieņēma savu parasto vietu luktā. Priors palika stāvam kā pārakmeņoj ies. Satracinātais tēvs jau gribēja doties pakaļ meitai, taču dons Engerands pierunāja viņu neapgānīt ar savām dusmām svēto vietu un sagaidīt dievkalpojuma beigas.

Senjors piekrita un devās līdzi donam Engerandam uz kapelu.

Tieši tobrīd tika dziedāti antifoni, un ērģeles majestā­tiski preludēja_ gluži kā dieva balss. Cildenā instrumenta skaņam atsaucās brīnišķīgs dziedājums, lai gan tajā jautās rugtums, izsmiekls un naids: tur dziedāja Antonija, lik­dama notrīcēt dievlūdzēju sirdīm. Tad atkal rāmi, no­pietni un svinīgi ieskanējās ērģeles, itin kā gribēdamas ar savu dievišķīgo varenību apslāpēt šāszemes dziedoņa sāpju vaidus. Un savukārt, itin kā pieņemdama izaici­nājumu, vēl niknāk, vēl izmisīgāk, vēl bezdievīgāk ska­nēja Antonijas balss. Dievlūdzēji satraukti gaidīja, kā beigsies šis briesmīgais dialogs, kurā zaimi mijās ar lūg­šanām, šī dīvainā dieva un sātana divkauja, kad sa­springtā klusumā, tiklīdz bija izskanējis zaimu pants, gluži kā pērkons nogranda dievišķā mūzika un pāri pa­zemīgi noliektajām galvām brāzās svēto dusmu viesulis. Ērģeles dārdēja kā bazūnes pastarās tiesas dienā. Vienīgi Antonija nenolieca galvu, viņa aizvien vēl mēģināja cī­nīties, taču dziesmas vietā no viņas krūtīm izlauzās skaudrs, dvēseli plosošs kliedziens, līdzīgs prātu zaudē­juša cilvēka smiekliem, un viņa nokrita uz kapelas ak­mens grīdas bāla un nekustīga. Kad piesteidzās mūki, lai viņu paceltu, Antonija jau bija mirusi.

— Jēzus Marija! — Rupertas kundze iesaucās.

— Nabag Antonij, — Hermanis naivi noteica.

— Viltniece! — Žaks Obrī noburkšķēja.

Pārējie sēdēja klusēdami, jo Perīnas kundzes drausmī­gais stāsts bija aizkustinājis pat visneticīgākos klausītā­jus. Skocone norausa no vaiga asaru, Pagolo pārmeta krustu.

— Bet dons Engerands, — Perīnas kundze turpināja, — nospriedis, ka dieva dusmas satriekušas nelabo pīšļos, iedomājās, ka uz visiem laikiem ticis vaļā no kārdinā­juma; taču nabags rūgti maldījās, jo bija pavisam aiz­mirsis, ka pārsteidzīgi devis patvērumu jaunavai, ko ap­sēdis jaunais gars. Un nākamajā naktī viņš nebija paguvis vēl lāgā aizmigt, kad viņu pamodināja eņģu čīkstoņa: viņš atvēra acis un, instinktīvi palūkojies uz durvīm, ieraudzīja, ka tās atveras pašas no sevis un pie viņa gultas pienāk spoks baltā novica tērpā, paņem viņa roku savējā un iesaucas:

«Es esmu Antonija! Antonija, kas tevi mīl! Dievs man deva varu pār tevi, jo tu esi grēkojis — ja arī ne dar­bos, tad savās domās.»

Briesmīgā paradība ieradās pie viņa katru nakti tieši pusnaktī nepielūdzama un uzticīga savai mīlestībai, tā ka dons Engerands beidzot neizturēja un devās svētceļo­jumā uz Jeruzalemi, kur dievs par viņu apžēlojās, pie­ņemdams nožēlnieku pie sevis brīdī, kad viņš skaitīja lūgšanu, nometies ceļos pie svētā kapa.

Taču Antonija arī pēc tam nerimās. Tā kā turpat visi mūki izrādījās ne mazāk grēcīgi par viņu nelaimīgo pri- oru, parādība ieradās naktīs pēc kārtas pie visiem, bie­dēdama viņus ar savu šaušalīgo balsi:

«Es esmu Antonija! Es esmu Antonija, kas tevi mīl!»

Tālab spoku iesauca par drūmo mūku.

Ja kādreiz vakarā uz ielas jūs ieraudzīsiet, ka jums kāds seko pelēkā vai baltā kapucē, steidzieties ātrāk uz mājām: tas ir drūmais mūks, kas meklē jaunu upuri.

Kad nojauca klosteri, lai tā vietā uzceltu pili, visi bija pārliecināti, ka drūmais mūks pazudīs, bet, kā redzams, viņš gaužām iemīļojis šo vietu un laiku pa laikam tomēr parādās. Un arī tagad — kungs, apžēlojies par mums! — šī nelaimīgā, dieva nepieņemtā dvēsele klimst apkārt. Lai dievs mūs pasargā no viņas!

— Amen! — Ruperta sacīja, pārmezdama krustu.

— Amen! — Hermanis nodrebēdams nočukstēja.

— Amen! — Zaks Obrī smiedamies noteica.

— Amen! — atkārtoja pārējie klausītāji — ikviens atbilstoši tam iespaidam, ko leģenda bija viņā izraisījusi.