Askānio jeb karaļa zeltkalis

XV PAR TO, KA PRIEKS PĀRVĒRŠAS PAR BEDAM

Visām šīm tik dedzīgi izteiktajām vēlmēm līdz nedēļas beigām bija lemts piepildīties. Taču pēc vēlmju piepildī­šanās tie, kas tik ļoti to kāroja, kļuva vēl nelaimīgāki, vēl skumīgāki. Tāds ir dabas likums: ikvienā priekā ietverts bēdu aizsākums.

Tātad Zervēza vairs neņirgājās par Zaķu Obrī. Ja lasītājs atceras, pēc šādas pārmaiņas students kaislīgi alka. Patie­šām — Žaks Obrī atrada zelta važas, kas savaldīja viegl­prātīgo meiteni. Šīs važas bija brīnišķīgs zelta gredzens, ko bija darinājis pats Benvenuto, atveidojot divas cieši kopā sadevušās rokas.

Te jāpiebilst, ka pēc kaujas par Lielo Nelas pili Zaks Obrī izjuta vislielākās simpātijas pret florenciešu tēlnieku, jūsmoja par viņa atklāto sirdi un neizsīkstošo enerģiju. Un notika kas nedzirdēts: students nepārtrauca Benvenuto, kad tas runāja. Viņš tikai skatījās uz tēlnieku un klausī­jās viņā ar cieņu, ko nekādi nevarēja panākt Žaka Obrī skolotāji. Viņš apbrīnoja Čellīni darbus un, nebūdams diez kāds mākslas pazinējs, izteicās par tiem atklāti un kvēli. Savukārt Čellīni iepatikās Zaķa vaļsirdība, drosme un jautrā daba. Bumbas spēlē students prata ne vien godam aizstāvēties, bet arī godam zaudēt. Pie galda viņš varēja mēroties spēkiem ar jebkuru no pudelesbrāļiem. Vārdu sa­kot, viņš un zeltkalis kļuva pasaulē labākie draugi, un

Čellīni, kurš bija devīgs, jo zināja, ka viņa bagātība ir neizsīkstoša, kādu dienu piespieda Zaķu pieņemt kā dā­vanu gredzentiņu, kas bija darināts ar tādu meistarību, ka, bijis šis gredzentiņš ābola vietā, tas būtu iekārdinājis Ievu un radījis ķildu Tetīdas un Pēlēja kāzu dzīrēs.

Drīz vien pēc tam, kad gredzentiņš pārgāja no Zaķa Obrī rokām Zervēzas rokās, Zervēza mitējās zoboties par studentu un viņam atausa cerības, ka Zervēza tagad pie­derēs viņam. Nelaimīgais nelga! Nevis Zervēza piederēs viņam, bet viņš pats — Zervēzai.

Piepildījās arī Skocones vēlēšanās: viņa iemeta Benve­nuto sirdī greizsirdības dzirksti. Lūk, kā tas notika.

Kādu vakaru, kad viņai atkal nebija izdevies, lai kā viņa koķetēja un glaudās klāt, iedragāt maestro nesatri­cināmo nopietnību, arī viņa kļuva nopietna un svinīgi sa­cīja:

— Benvenuto, jūs nemaz nedomājat par savu pienā­kumu pret maņi.

— Par kādu pienākumu, dārgumiņ? — Benvenuto vai­cāja, raudzīdamies griestos, itin kā tur būtu meklējams izskaidrojums Skocones pārmetumiem.

— Vai jūs jau simt reižu neesat solījis mani precēt?

— Tā kā neatceros, — Benvenuto atbildēja.

— Neatceraties?

— Nē, kā rādās, es tikai sacīju: gan redzēsim.

— Un aizvien vēl neesat neko ieraudzījis?

— Ieraudzīju.

— Ko tad?

— Ka es vēl esmu pārāk jauns, lai patlaban būtu kas vairāk nekā tavs mīļākais, Skocone. Pie šīs sarunas mēs vēl atgriezīsimies.

— Bet es, cienītais kungs, neesmu tāda muļķe, lai ap­mierinātos ar miglainiem solījumiem un gaidītu veselu mūžību.

— Dari, kā zini, dārgumiņ, un, ja jau tā steidzies, vari meklēt savu laimi citur.

— Kāpēc jūs tik ļoti vairāties no laulībām? Ko tas mai­nītu jūsu dzīvē? Jūs aplaimotu nabaga meiteni, un tas būtu viss.

— Ko tas mainītu manā dzīvē, Skocone? — Čellīni no­pietni sacīja. — Vai redzi šo sveci, kuras blāvā liesma vāri apgaismo plašo telpu, kurā mēs atrodamies; es uzlieku daktij virsū metāla cepurīti, un tūdaļ iestājas nakts.

Laulības ir šāda cepurīte. Iededz sveci, Skocone, es ienīstu tumsu.

— Saprotu, — Skocone aizvainota iesaucās uņ sāka rau­dāt, — jūs esat pārāk slavens, lai dotu savu vārdu nabaga meitenei, kura atdevusi jums savu sirdi, savu dzīvi, visu, kas viņai ir, visu, ko viņa varējusi dot, kura ir gatava iz­ciest jūsu dēļ vislielākās mokas, kura elpo vienīgi jums, mīl vienīgi jūs …

— Zinu, Skocone, un vari man ticēt, ka esmu tev bez­gala pateicīgs.

— Kura pieķērusies jums no visas sirds un ienesusi prieku jūsu vientulīgajā dzīvē, kura, būdama uzticīga jums, nekad nav metusi acis uz spožajās uniformās tērptajiem strēlniekiem un heroldiem, kura nav uzklausījusi saldos atzīšanās vārdus, kādu nav trūcis pat šeit…

— Pat šeit? — Benvenuto viņu pārtrauca.

— Jā, pat šeit, vai dzirdat?

— Skocone! — Benvenuto iesaucās. — Vai tiešām tas būtu kāds no maniem mācekļiem?

— Viņš apprecētu mani, ja vien es gribētu, — Skocone turpināja, iedomādamās, ka dusmas liks Čellīni iekvēlo­ties mīlā pret viņu.

— Skocone, atbildi — kas ir šis nelietis?… Ceru, ka Askānio tas nav?

— Viņš simtiem reižu man sacīja: «Katrīna, skolotājs jūs māna; viņš nekad jūs neprecēs, lai gan jūs esat tik laba un daiļa, jo viņš ir pārāk augstās domās par sevi. Ak, ja viņš mīlētu jūs, kā mīlu es, ja jūs mīlētu mani, kā mīlat viņu!»

— Kā sauc, kā sauc šo nodevēju? — Benvenuto pār­skaities iesaucās.

— Tikai es viņā neklausījos, — Skocone iepriecināta sacīja, — gluži otrādi, veltīgi viņš teica savas saldās ru­nas, es pat piedraudēju izstāstīt visu jums, ja viņš nemitē­sies. Es mīlēju vienīgi jūs, biju akla, un viņa skaistie vārdi un maigie skatieni neko nelīdzēja. Nemaz neizliecieties, itin kā jūs būtu vienaldzīgs, itin kā jūs man neticētu. Tas viss ir tīra patiesība.

— Es neticu tev, Skocone, — Benvenuto atteica, sa­prazdams, ka viņam, lai uzzinātu sava sāncenša vārdu, jārīkojas gluži savādāk, nekā viņš bija līdz šim rīkojies.

— Kā, jūs man neticat?! — Skocone pārsteigta iesaucās

— Neticu.

— Vai tik jūs nedomājat, ka es meloju?

— Es domāju, ka tu maldies.

— Tātad, jūsuprāt, manī pat iemīlēties vairs nevar?

— Tā es neteicu.

— Tā jūs domājat?

Benvenuto pasmaidīja, redzēdams, ka atradis līdzekli, kā atraisīt Katrīnas mēlīti.

— Un tomēr viņš mani mīl, tā ir vistīrākā patiesība, — Skocone atsāka.

Benvenuto neticīgi paraustīja plecus.

— Viņš mani mīl stiprāk nekā jūs, tā, kā jūs nekad mani nemīlēsiet, lieciet to aiz auss, cienītais kungs!

Benvenuto skaļi iesmējās.

— Interesanti būtu uzzināt, kas ir šis daiļais Medorsl

— Viņa vārds nemaz nav Medors, — Katrīna atbildēja.

— Kā tad viņu sauc? Amadiss?

— Nē, viņš nav nekāds Amadiss. Viņu sauc…

— Galaors?

— Viņu sauc Pagolo, ja jums tik ļoti gribas zināt.

— A… tas ir Pagolo kungs, — Čellīni nomurmināja.

— Jā, Pagolo kungs, — Skocone apstiprināja, sašutusi par nicīgo toni, ar kādu Čellīni bija izrunājis sava sān­cenša vārdu, — krietns jauneklis no labas ģimenes, kār­tīgs, kluss, dievbijīgs, viņš būs priekšzīmīgs vīrs.

— Tu esi par to pārliecināta, Skocone?

— Jā, esmu pārliecināta.

— Un tu neesi devusi viņam nekādas cerības?

— Negribēju viņu pat uzklausīt. O, kāda muļķe es bijul Toties tagad …

— Tev taisnība, Skocone, vajag viņu uzklausīt un at­bildēt viņam.

— Kā? Ko jūs teicāt?

— Teicu, ka tev jāuzklausa Pagolo atzīšanās mīlestībā un nav viņš jāatstumj. Tālākais ir mana darīšana.

— Bet…

— Neuztraucies, man ir kas padoma.

— Brīnišķīgi. Tikai nesodiet nabadziņu pārāk bargi. Kad viņš saka: «Es jūs mīlu,» — viņš itin kā nožēlo grē­kus. Ja jau jums tā gribas, izspēlējiet ar viņu kādu joku, bet nelieciet lietā zobenu. Es jūs lūdzu, pažēlojiet viņul

— Tu būsi apmierināta ar atriebību, Skocone, jo šī atriebība nāks tev par labu.

— Kā to saprast?

— Jā, šī atriebība piepildīs tavu kvēlāko vēlēšanos.

— Ko jūs gribat ar to sacīt, Benvenuto?

— Tas ir mans noslēpums.

— O, ja jūs zinātu, cik smieklīgs viņš izskatās, kad saka maigus vārdus! — draiskulīgā Skocone turpināja, nebūdama spējīga pat piecas minūtes nodoties skumjām.

— Tātad jums, viltniek, tomēr nav vienalga, vai kāds pa­rāda vai neparāda uzmanību jūsu niekkalbei. Vai jūs kaut mazlietiņ mīlat savu nabaga Skoconi?

— Jā. Tikai izturies pret Pagolo, kā es lieku, un pre­cīzi izpildi manus rīkojumus.

— O, neraizējieties, es protu izlikties ne sliktāk par citām. Drīz viņš sacīs man: «Vai jūs, Katrīna, aizvien vēl tikpat cietsirdīga?» Es atbildēšu: «Jūs atkal runājat savr u runājamo, msjē Pagolo?» Taču, saprotiet, es teikšu to ne­vis pikti, bet mīlīgi. Redzēdams, ka neesmu va-irs barga, viņš iedomāsies, ka ir pasaules uzvarētājs. Bet ko jūs ar viņu darīsiet, Benvenuto? Kā atriebsieties viņam? Cik ilgi tas vilksies? Droši vien būs ļoti smieklīgi! Tad gan izsmiesimies!

— Jā, izsmiesimies, — Benvenuto noteica.

— Un jūs nepārstāsiet mani mīlēt?

Neko neatbildējis, Čellīni noskūpstīja Skoconi uz pie­res, un tā bija visdaiļrunīgākā atbilde, jo itin neko ne­izteica un reizē izteica visu.

Nabaga Skocone bija pārliecināta, ka Čellīni skūpsts ir viņa atriebības sākums.

Arī vikonts de Marmaņs, kā viņš bija vēlējies, sastapa Benvenuto vienu pašu. Lūk, kā tas notika.

Saērcināts par prevo dusmām, hercogienes d'Etampas nicinājuma aizvainots un, galvenais, savas negantās alka­tības trenkts, vikonts nolēma uzbrukt lauvam viņa midzenī kopā ar diviem algotņiem un izraudzījās šim uzbrukumam svētā Eluā dienu, zeltkaļu cunftes svētkus, kad darbnīcai bija jābūt tukšai. Viņš soļoja pa krastmalu augstu paceltu galvu, nemierīgi pukstošu sirdi, abi miesassargi sekoja desmit soļu aiz viņa.

— Cik krāšņs skats! — blakus atskanēja kāda balss.

— Skaists, jauns senjors dodas tikties ar savu mīļoto, drosmes pilnā stāja domāta dāmai, bet abi algotņi — viņas vīram.

Marmaņs atskatījās, domādams, ka pajokojis kāds no viņa draugiem, bet ieraudzīja nepazīstamu jaunekli, kurš soļoja tai pašā virzienā un kuru vikonts, iegrimis savās domās, nebija pamanījis.

— Varu derēt, ka man ir taisnība, dižciltīgais kava- lier, — nepazīstamais turpināja, pāriedams no monologa uz dialogu. — Varu derēt, liekot savu naudasmaku ķīlā pret jūsējo, pat nezinādams, cik tajā monētu, jo man tas ir gluži vienalga, ka jūs dodaties meklēt laimi. O, nesa­kiet man neko, par mīlas lietām labāk klusēt, tas ir mūsu pienākums. Ja vēlaties zināt, mani sauc 2aks Obrī, esmu students un pašreiz eju uz tikšanos ar savu mīļoto 2er- vēzu Filipo, jauku meiteni; starp mums runājot, viņa ir briesmīgi nepieejama, lai gan nespēja pretoties kārdinā­jumam saņemt no manis gredzentiņu; tiesa, šis gredzen­tiņš ir īsts brīnums, to darinājis pats Benvenuto Čellīni, un tas visu izsaka!

Līdz šim vikonts de Marmaņs gandrīz neklausījās ne­kaunīgā pļāpas vārdu straumē un vairījās viņam atbildēt. Taču, izdzirdējis Benvenuto Čellīni vārdu, viņš saausījās.

— Darinājis Benvenuto Čellīni? Velns parāvis! Pārāk grezna dāvana studentam.

— O, saprotiet, dārgais baron… starp citu, kas jūs esat — barons, grāfs vai vikonts?

— Vikonts, — Marmaņs atbildēja, kodīdams lūpas; viņu darīja vai traku familiārais runas veids, bet viņš gribēja pārliecināties, vai nevarēs izvilināt no studenta kādas noderīgas ziņas.

— Saprotiet pats, dārgais vikont, gredzenu es neesmu pircis. Kur nu, lai arī sirds dziļumos esmu mākslinieks, par šādiem niekiem naudu neizdodu. To man uzdāvināja pats Benvenuto kā pateicību par to, ka pagājušo svētdien palīdzēju viņam atņemt prevo Lielo Nelas pili.

— Tātad jūs esat Čellīni draugs? — Marmaņs noprasīja.

— Visīstākais draugs, vikont, un tas dara man godu. Starp mums runājot, draugs uz dzīvību un nāvi, vai zināt. Jūs arī, protams, viņu pazīstat?

— Jā.

— Jūs varat būt laimīgs! Viņš ir ģēnijs, vai nav tiesa, mans dārgais? Piedodiet, ka es sacīju jums «mans dār­gais», man piemīt šāds paradums, turklāt ari es esmu no augstas kārtas; tā vismaz mana māmuļa sacīja manam tēvam, kad viņš to dauzīja. Tātad, kā jau sacīju jums, esmu Benvenuto Čellīni izcilā talanta cienītājs, viņa uzti­cības persona, tikpat kā viņa brālis, tātad viņa draugu draugs un viņa ienaidnieku ienaidnieks, jo manam dižajam meistaram ienaidnieku netrūkst. Vispirms hercogiene d'Etampa, tad vecais nelga Parīzes prevo, pēc tam kaut kāds Marmaņs, briesmīgs lamzaks, jūs droši vien viņu pazīstat. Kā runā, viņš tīkojot pēc Lielās Nelas pils. Lai tikai pamēģina, velns parāvis!

— Vai Benvenuto zināmi viņa nolūki? — vaicāja Mar­maņs, kuru studenta tērzēšana bija ieinteresējusi.

— Viņš tika brīdināts. Bet… cst! Labāk par to neru­nāsim. Lai šis Marmaņs saņem, ko pelnījis.

— Tātad Benvenuto, kā redzams, ir modrs? — vikonts vaicāja tālāk.

— Modrs? Viņš vienmēr ir modrs. Cik reizes gan ne­lieši nav grasījušies viņu nogalināt viņa paša dzimtenē, taču viņš, paldies dievam, ikreiz tika sveikā cauri.

— Un kā izpaužas viņa modrība?

— Tikai nedomājiet, ka viņam mājās būtu vesels gar­nizons kā vecajam zaķapastalam prevo! O nē, gluži ot­rādi; patlaban viņš atrodas mājās viens, jo visi viņa mā­cekļi aizgājuši palīksmoties uz Vanvru. Es dzīros šodien apciemot savu draugu Benvenuto un uzspēlēt ar viņu bumbu. Taču Zervēza diemžēl sadomāja sacensties ar dižo zeltkali, un es, saprotiet pats, devu priekšroku 2er- vēzai.

— Tādā gadījumā es aizstāšu jūs, — Marmaņs pazi­ņoja.

— Labi, dodieties pie viņa. Tā būs apsveicama rīcība. Ejiet, dārgais vikont, un pasakiet manam draugam Ben­venuto, ka šovakar es viņu apciemošu. Un vēl ko: klau­vējiet trīs reizes un labi stipri, kā mums norunāts. Tas tiek darīts aiz piesardzības, lai viņu nepārsteigtu nekauņa de Marmaņs, kas perina pret viņu ļaunus nodomus. Vai gadījumā jūs nepazīstat šo vikontu de Marmaņu?

— Nē, nepazīstu.

— 2ēl! Jūs būtu varējis pastāstīt man, kāds viņš izska­tās.

— Kāpēc jums tas vajadzīgs?

— Ja viņš gadītos man ceļā, es piedāvātu viņam kār­tīgi izkauties; pats nezinu, kāpēc, taču, ticiet man, dār­gais vikont, lai arī neesmu redzējis jūsu Marmaņu, ne­varu viņu ciest ne acu galā, un, ja viņš nonāktu manās rokās, es noslānītu viņu mīkstu. Atvainojiet, bet mēs jau esam pie augustīniešu baznīcas, un es esmu spiests jūs atstāt. Jā, starp citu, kā jūs sauc, mans dārgais?

Vikonts soļoja tālāk, itin kā nedzirdēdams jautājumu.

— A! — 2aks Obrī noteica, pavadīdams viņu ar ska­tienu. — Kā redzams, dārgais vikont, jūs vēlaties saglabāt inkognito: lūk, ko nozīmē īsts bruņnieciskums, vai arī es vispār šais lietās neko nesajēdzu. Kā jums labpatīk, dārgais vikont, kā jums labpatīk.

Un 2aks Obrī, sabāzis rokas kabatās, svilpodams aiz- soļoja līganā gaitā pa Batuāras ielu, kuras galā dzīvoja Žervēza.

Bet vikonts de Marmaņs turpināja savu ceļu uz Lielo Nelas pili.

Patiešām, kā bija sacījis 2aks Obrī, Benvenuto atradās mājās viens pats: Askānio kaut kur klīda, klaiņāja, node­vies saviem sapņiem, Katrīna ar Rupertas kundzi bija aiz­gājušas ciemos pie kādas draudzenes, bet mācekļi svinēja svētā Eluā svētkus Vanvrā.

Tēlnieks patlaban strādāja dārzā, veidodams mālā mil­zīgo Marsa statuju, kuras lielā galva pāri Lielās Nelas pils jumtiem, šķiet, raudzījās uz Luvru, kad mazais 2ans, kas todien stāvēja sardzē pie durvīm, Marmaņa trīskāršā klauvējiena maldināts, noturēja vikontu par draugu un ieveda viņu pagalmā kopā ar abiem algotņiem.

Lai arī Benvenuto nestrādāja, tērpies bruņās kā Ticiāns, toties, tāpat kā Salvatoram Rozam, viņam bija zobens pie sāniem un muskete pa tvērienam. Un Marmaņs redzēja, ka neko lielu viņš nav panācis, negaidīti ierazdamies pie Čellīni, jo bija sastapis viņu apbruņotu.

Marmaņs nobijās, taču pacentās apslēpt savu mazdū­šību, un, kad Čellīni pavēlošā balsī, kas nepieļāva nekādu vilcināšanos ar atbildi, noprasīja, kālab viņš ieradies, vi­konts nekaunīgi atbildēja:

— Gar jums man nav nekādas daļas; mans vārds ir vi­konts de Marmaņs, es esmu karaļa sekretārs. Un te būs viņa majestātes dāvinājuma raksts, — viņš piebilda, pa­celdams rullī satītu papīru virs galvas, — ar to man tiek piešķirta daļa no Lielās Nelas pils; esmu ieradies, lai dotu norādījumus, kā iekārtot pēc mana prāta pils istabas, ku­rās es turpmāk dzīvošu.

To pateicis, joprojām abu miesassargu pavadīts, Mar­maņs devās uz durvīm, kas veda pils istabās.

Benvenuto satvēra musketi, kura, kā jau teicām, bija viņam vienmēr pie rokas, un divos lēcienos bija uz lie­veņa durvju priekšā.

— Stāt! — viņš uzsauca pērkondimdošā balsī, pastiepis labo roku pret Marmaņu. — Vēl viens solis, un jūs bū­siet beigts!

Vikonts apstājās kā zemē iemiets, lai gan, spriežot pēc tikšanās sākuma, varēja gaidīt nežēlīgu cīniņu.

Jā, atsevišķi cilvēki spēj iedvest šausmas. Neizskaidro­jamas bailes rada viņu skatiens, viņu kustības, viņu iz­skats, gluži tāpat kā lauvas skatiens, kustības un izskats. Viņu dusmas liek sastingt šaušalās; bet viņu spēks sajū­tams jau pa gabalu. Ja tāds cilvēks piecērt kāju, sažņaudz dūres, sarauc uzacis, iepleš nāsis, tad apjūk pat droš­sirži. Kad lielam zvēram uzbrūk sīki plēsoņas, tam pie­tiek atņirgt zobus un ierēkties, lai uzbrucēji sāktu drebēt aiz bailēm. Cilvēki, par kuriem mēs tagad runājam, ir draudīgi. Drosmīgie saskata viņos sev līdzīgus un, par spīti apslēptām bažām, ir gatavi mēroties ar viņiem spē­kiem, turpretī vāri, bailīgi un gļēvi cilvēki, ieraudzījuši viņus, nodreb un atkāpjas.

Vikonts de Marmaņs, kā lasītājs droši vien nopratis, nepiederēja pie drosmīgajiem, bet Benvenuto izskatījās draudīgs.

Tāpēc, kad Marmaņs izdzirda pērkondimdošo balsi un redzēja, cik majestātiski pret viņu izstiepta Benvenuto roka, viņš saprata, ka muskete, zobens un duncis, ar ko zeltkalis bija apbruņots, aizraidīs uz viņsauli gan viņu pašu, gan viņa miesassargus.

Turklāt mazais Zans, redzēdams, ka maestro draud briesmas, bija satvēris garu šķēpu.

Marmaņs saprata, ka spēle ir zaudēta un viņam būs laimējies, ja viņš ar veselu ādu izkļūs no bīstamā stā­vokļa, kurā pats bija iekūlies.

— Labi, labi, meser juvelier, — viņš teica, — mēs tikai gribējām uzzināt, vai jūs pakļausieties viņa majestātes pavēlei. Jūs neatzīstat to, jūs atsakāties to pildīt! Brīniš­ķīgi! Mēs griezīsimies pie tā, kas piespiedīs jūs pildīt karaļa gribu. Un neiedomājieties, ka mēs parādīsim jums godu, uzsākdami ar jums divkauju. Palieciet sveiki!

— Palieciet sveiki! — Benvenuto atbildēja, smiedams savus aizrautīgos smieklus. — 2an, izvadi pa vārtiem šos kungus'

Vikonts un abi algotņi apkaunoti atstāja Lielo Nelas pili, trīs vīrus bija nobiedējis viens, bet izvadīja laukā zeņķis.

Tā vikontam par lielām sirdssāpēm piepildījās arī viņa vēlēšanās: «Kaut es sastaptu Benvenuto vienu pašu!»

Mūsu varonīgais vikonts bija satracināts, jo dzīve viņu bija pievīlusi vēl nežēlīgāk nekā Zaķu Obrī un Skoconi, kuri sākumā pat neapjauta un vēl tik drīz neapjautīs lik­teņa ironiju.

«Hercogienei d'Etampai bija taisnība,» vikonts prātoja, «būs vien jāseko viņas padomam: jāsalauž zobens un jāuztrin duncis. Jā, viņš ir gatavais sātans, tieši tāds, kā par viņu runā, pagalam neiecietīgs un stūrgalvīgs. Viņa niknais skatiens man pateica skaidri un gaiši: vēl vienu soli, un tu tiksi nogalināts; taču pēc zaudējuma gaidāms laimests. Saturieties, maestro Benvenuto! Saturieties!»

Un tad viņš sāka zākāt algotņus, pieredzējušus karavī­rus, kuri negribēja neko vairāk kā godīgi nopelnīt savu naudu, nogalinot vai tiekot nogalināti, un kuri atkāpda­mies bija vienīgi izpildījuši sava saimnieka pavēli. Al­gotņi nosolījās uzbrukt no slēpņa drosmīgāk, taču Mar­maņs, glābdams savu godu, nesenajā neveiksmē vainoja vienīgi viņus un paziņoja, ka uz slēpni kopā ar viņiem neiešot, lai paši tiekot galā kā mācēdami. Bet algotņi to vien vēlējās.

Pēc tam, ieteicis algotņiem par notikušo klusēt, viņš devās pie Parīzes prevo un pateica viņam, ka negrozāmi nolēmis, lai lieta būtu drošāka un atkristu visādas aizdo­mas, atlikt izrēķināšanos ar Benvenuto līdz tai dienai, kad tēlnieks ar pamatīgu naudas zuteni vai kādu vērtīgu mantu iemaldīsies kādā tumšā un klusā ieliņā. Tad visi noticēs, ka Benvenuto nogalinājuši laupītāji.

Tagad mums atliek vienīgi uzzināt, kādas nelaimes pie­meklēja hercogieni d'Etampu, Askānio un Čellīni, kad piepildījās arī viņu vēlēšanās.