Askānio jeb karaļa zeltkalis

XX cilvēks, kas tirgojas ar savu godu

Pienāca diena, kad Kolombai bija jāstādās priekšā ka­ralienei.

Mazliet apradis ar visu šo ņirboņu un čaloņu un brīdi uzlūkojis galminieku pūli, uzmanīgs vērotājs drīz vien pamanītu, ka galms sadalījies divās nometnēs: hercogie­nes d'Etampas piekritēju atšķirīgā pazīme bija violetā krāsa, turpretī zilā krāsa norādīja uz piederību pie Diānas de Puatjē nometnes; hercogienes piekritēji slepus atbal­stīja reformu, viņu pretinieki — bija dedzīgi katoļi. Starp Diānas de Puatjē piekritējiem bija redzama dofina bālā un neizteiksmīgā seja; hercogienes d'Etampas nometnē drīz vienā, drīz otrā vietā parādījās karaļa otrā dēla Orleānas Šarla dzīvības pilnā, apgarotā seja, ko ieskāva zeltainas cirtas. Papildiniet šo ainu ar politiskām un reli­ģiskām ķildām, dāmu greizsirdību, mākslinieku un dzej­nieku sāncensību, un jūs iegūsiet diezgan pilnīgu priekš­statu par galmā valdošo naidu, un tas palīdzēs jums saprast nievājošos skatienus un draudīgos žestus, kas uz­manīgam vērotājam nevarēja paslīdēt garām, lai cik labi galminieki prastu izlikties.

Galvenās ienaidnieces Diāna un Anna sēž milzīgās zāles pretējās pusēs, un tomēr ikviena zobgalība, ko izmetusi viena no viņām, jau pēc mirkļa nonāk, ausīs otrai, un tikpat ātri tie paši pakalpīgie kurjeri atgādā atpakaļ iznī­cinošu atbildi.

Starp zīdā un samtā tērptajiem augstmaņiem drūms un vienaldzīgs pret zobgalībām, kā arī ptet visu, kas notiek viņam apkārt, savā garajā doktora mantijā turp un atpa­kaļ soļo ar sirdi urt' dvēseli reformatoru partijai uzticīgais Anrī Etjēns, turpretī pāris soļu no viņa tikpat vienaldzīgs pret apkārtni, atspiedies pret kolonnu, bāls un skumīgs stāv Pjetro Stronci, emigrants no Florences, kas savā iz­tēlē droši vien redz atstāto dzimteni, kurā viņam bija lemts atgriezties kā gūsteknim un iemantot mieru vienīgi kapā. Šķiet, būtu lieki sacīt, ka šis dižciltīgais emigrants, Katrīnas Mediči radinieks pa sieviešu līniju, bija dziļi uz­ticīgs katoļu partijai.

Spriezdami par svarīgām valsts lietām un brīdi pa brī­dim apstādamies viens otram pretī, lai itin kā piešķirtu lielāku svaru saviem vārdiem, cauri galminieku pūlim dodas vecais Monmoransī, kuru karalis pirms pāris gadiem iecēlis augstajā konetabla amatā, kas bija vakants kopš de Burbona krišanas nežēlastībā, un kanclers Puajē, kurš gaužām lepojas ar viņa ieviesto loteriju nodokli un Vilerkoterā pašrocīgi parakstīto dekrētu.1

Turēdamies savrup un neielaizdamies ne ar vienu sa­runā, smaidīdams savu žilbinošo smaidu, pastaigājas bene- diktietis un franciskānis Fransuā Rablē, kurš, kā allaž, visu izošņā, visu ievēro, visu noklausās un visu izsmej, turpretī viņa majestātes iemīļotais jokdaris Tribulē ar savu pundura augumu pinas visiem pa kājām, pavilk- dams uz zoba te vienu, te otru — lai arī labsirdīgi, tomēr brīžam diezgan dzēlīgi.

Klemāns Maro, kas dižojas gluži jaunā karaļa kambar­kunga mundierī, izskatās ne mazāk samulsis kā pieņemša­nas reizē pie hercogienes d'Etampas. Kā redzams, arī šoreiz dzejniekam kabatā kāds nupat sacerēts dzejolis vai skumīgs sonets un viņš gaida vienīgi izdevīgu brīdi, lai celtu to priekšā. Bet ak vai! Kā visiem zināms, iedvesma nāk no augšas un mums pār to nav varas. Arī Klemānam Maro ienākušas prātā iejūsmīgas vārsmas par Diānas kundzi. Viņš bija turējies pretī, bet mūza nav nekāda mīļākā, tā ir pavēlniece: rindas radās itin kā pašas no se­vis, atskaņas savirknē jās cita aiz citas. Un tagad nelaimī­gais madrigāls viņu neiedomājami moka. Ja Klemāns Maro būtu pats sev pavēlnieks, viņš, protams, veltītu to hercogienei d'Etampai vai Navarras Margeritai, par ko nevar būt ne mazāko šaubu, jo dzejnieks ar sirdi un dvēseli ir protestantu partijas pusē. Iespējams, ka šis nolādētais madrigāls viņam uzmācās tieši tai brīdī, kad viņš pūlējās sacerēt epigrammu par Diānas kundzi, taču, lai būtu kā būdams, vārsmas bija nākušas pasaulē. Kā tagad lai atturas un, par spīti simpātijām pret protestantu Vilerkoterā, mazā Ēnas departamenta pilsētiņā, kur Fransuā Pirmajam piederēja pils, tika parakstīts slavenais dekrēts, kas noteica, ka turpmāk augstāko varas iestāžu dokumenti nav sacerami latīņu valodā, bel gan rakstāmi nacionālajā valodā. Pils stāv vēl šobaltdien, lai gan zaudējusi savu kādreizējo spožumu un tās ārējais izskats laika gaitā stipri mainījies. Pili sāka celt Fransuā Pirmais, kas izrotāja to ar salamandrām, bet pabeidza Anri Otrais, kas lika iekalt akmen! savu un Katrīnas Mediči monogrammu. Vēl tagad var redzēt šo Renesanses akmeņkaļa šedevru, kurā izpaudās sava laika gars, — divus burtus, ko savieno mīlas liesmas, vienlaikus apņemdamas arī uzlecošo zvaigzni Diānu de Puatjē. Brīnišķīga, taču, . jāatzīst, mazliet dīvaina triloģija, ko veido monogramma un vīra, sievas un mīļākās ģerboņi. (Autora piezīme.) partiju, kaut vai pusbalsī nenoskandē katolietei veltītās vārsmas kādam no saviem draugiem, kas prot novērtēt literatūru?

Un nabaga Maro nenoturējās pretī kārdinājumam. Ne­kautrīgais kardināls de Turnons, kuram dzejnieks atklāja savu dvēseli, uzskatīja šīs vārsmas par tik jaukām, tik spožām, tik lieliskām, ka nenocietās un atstāstīja tās Lotringas hercogam, kurš savukārt nekavējoties pavēstīja jaunumu Diānas kundzei. Un tūdaļ zilo partiju pāršalca čuksti, dzejnieku pasauca, viņu pierunāja, piespieda nākt un nolasīt vārsmas. Violetie, redzēdami, ka Maro dodas cauri pūlim pie Diānas, savukārt sanāca apkārt izbiedē­tajam un pagodinātajam dzejniekam. Beidzot arī herco­giene d'Etampa piecēlās no sava krēsla, lai paraudzītos, kā viņa teica, vai šis viltnieks Maro, kas vienmēr ir tik asprātīgs, pratīs pienācīgi apdziedāt Diānas kundzi.

Nelaimīgais dzejnieks palocījās Diānai de Puatjē, kura viņam uzsmaidīja, un dzīrās jau lasīt savu madrigālu, kad pagriezies ieraudzīja hercogieni d'Etampu, kas arī viņam uzsmaidīja; taču, ja Diānas smaids bija pilns labvēlības, tad hercogienes d'Etampas smaidā slēpās draudi. Un, no vienas puses sildīts, no otras saldēts, nabaga Maro dre­bošā balsī nomurmināja šādas vārsmas:

Ar saules lēktu katru ritu Par Fēbu vēlētos es kļūt, Tak negribu, lai rētas dzītu., Jo mīlas sāpei vajag būt. Man velti panākumus gūt, Kad karali sveic slavas vītu, Kas daiļās sirdis mīlu dedz. Par Fēbu kļūtu katru ritu, Lai Diāna ar' mani redz.

Vēl nebija izskanējušas graciozā madrigāla pēdējās zilbes, kad zilie sāka dedzīgi aplaudēt, bet violetie sagla­bāja kapa klusumu. Uzslavu iedrošināts un naidīgā klu­suma sāpīgi aizskarts, dzejnieks apņēmīgi piegāja pie Diā­nas de Puatjē un sniedza viņai savu sacerējumu.

— Daiļajai Diānai, — viņš pusbalsī sacīja, zemu palo­cīdamies. — Jūs saprotat mani, kundze; daiļākajai no daiļākajām, nepārspējamai.

Diāna pateicās ar maigu, atzinības pilnu skatienu, un dzejnieks pagāja sāņus.

— Kāpēc lai es neveltītu vienu madrigālu daiļai dāmai, kad esmu tik daudz apdziedājis visudaiļāko, — nabaga dzejnieks itin kā atvainojās, iedams garām hercogienei d'Etampai. — Atcerieties, kundze: «To Francijā it visi teic».

Neko neatbildējusi, Anna caururba Maro ar draudīgu, skatienu.

Visu šo laiku divas nelielas grupas turējās savrup: pirmo grupu veidoja Askānio un Benvenuto Čellīni, ku­ram piemita vājība «Dievišķo komēdiju» vērtēt augstāk par vārdu spēli. Otrajā grupā bija grāfs d'Orbeks, vikonts de Marmaņs, mesers d'Esturvils un Kolomba, kas bija lūgusi tēvam palikt malā no galminieku pūļa, jo viņa atradās starp šiem cilvēkiem pirmo reizi un tie neizrai­sīja viņā nekādas citas jūtas kā vienīgi bailes. Grāfs d'Orbeks, vēlēdamies būt galants, negribēja pamest līgavu, kuru tēvs bija atvedis uz pili, lai pēc pusdienas dievkal­pojuma stādītu priekšā karalienei.

Askānio un Kolomba, lai gan bija gaužām satraukti, tūdaļ pamanīja viens otru un brīdi pa brīdim slepus sa­skatījās. Šīs abas skaidrās un kautrās būtnes, kas bija uzaugušas sirdsšķīstā vientulībā, justos pagalam pazudu­šas starp šiem izsmalcinātajiem un samaitātajiem augst­maņiem, ja tām nebūtu iespējas uzmundrināt vienai otru ar skatieniem.

Viņi nebija tikušies kopš tās dienas, kad atzinās mīles­tībā. Askānio reizes desmit neveiksmīgi bija pūlējies iekļūt Mazajā Nelas pilī. Tomēr, lai kādā dienas stundā viņš ieradās, Perīnas kundzes vietā viņu allaž sagaidīja jauna dueņja, kuru pie Kolombas bija norīkojis grāfs d'Orbeks un kura ikreiz viņu cietsirdīgi aizraidīja prom. Bet Askānio nebija nedz pietiekami bagāts, nedz pietie­kami uzņēmīgs, lai iekarotu šīs sievietes labvēlību. Tur­klāt savai mīļotajai viņš pavēstītu vienīgi bēdīgas ziņas, ar kurām varēja arī nogaidīt. Benvenuto taču pats bija atzinies viņam savā mīlestībā pret Kolombu, tālab nelai­mīgie mīlētāji vairs nevarēja cerēt uz mākslinieka palī­dzību, bet, gluži otrādi, bija spiesti baidīties no viņa.

Kopš šā brīža Askānio, kā jau viņš bija teicis Čellīni, varēja cerēt vienīgi uz dieva palīdzību. Savā naivumā jaunais cilvēks bija nolēmis iežēlināt hercogienes d'Etam­pas sirdi. Kad cilvēkam zem kājām zūd pamats, viņš gatavs pieķerties pat salmiņam. Visu satriecošā

Benvenuto enerģija tagad viņam bija ne vien lieka, bet kuru katru brīdi draudēja pavērsties pret viņu pašu. Taču Askānio bija jauns un tāpēc ticēja, ka viņam izdosies aiz­skart hercogienes sirdī līdzjūtības un cilvēkmīlestības stīgas, pamodināt viņā līdzcietību pret cilvēku, ko viņa mīl. Un, ja arī šis salmiņš izslīdēs no rokām, viņam neat­liks nekas cits kā paļauties uz likteni un gaidīt, jo viņš ir tik neaizsargāts un vientuļš. Tālab viņš ieradās kopā ar Benvenuto Čellīni karaļa galmā.

Hercogiene d'Etampa atgriezās savā vietā. Askānio, iejucis hercogienes svītā, pienāca pie viņas krēsla. Her­cogiene atskatījās un ieraudzīja jaunekli.

— A, tas esat jūs, Askānio, — viņa ierunājās diezgan vēsā tonī.

— Jā, hercogien. Es ierados šeit kopā ar savu skolotāju Benvenuto un uzdrošinājos jums tuvoties, jo esmu gau­žām norūpējies par lilijas zīmējumu, kuru jums labpatikās man pasūtīt un kuru pirms dažām dienām es atstāju jūsu pilī. Es gribētu zināt — varbūt jūs esat neapmierināta ar to?

— Nē, gluži otrādi, zīmējums man ļoti patīk, — herco­giene d'Etampa atbildēja jau maigākā balsī. — Es parādīju to tādam lietpratējam kā msjē de Gīzs, un viņš bija pilnīgi vienis prātis ar mani. Bet vai jūs mācēsiet tikpat skaistu darināt arī pašu ziedu? Un, ja esat pārliecināts par savu meistarību, vai jums pietiks dārgakmeņu?

— O jā, kundze, es ceru. Būtu labi izrotāt ziedu ar lielu briljantu, kas lāsmotu līdzīgi rasas pilienam, bet varbūt tas ir pārāk dārgs materiāls tādam necilam meistaram, kāds esmu es?

— O, mēs varam atļauties šādus izdevumus, Askānio.

— Un tomēr, kundze, tik liels briljants maksā vismaz divdesmit tūkstošus ekiju.

— Labi, labi, esmu ar mieru. — Un jau klusākā balsī hercogiene piebilda: — Askānio, vai jūs neizdarītu man kādu pakalpojumu?

— Esmu jūsu rīcībā, kundze.

— Nupat, klausīdamās Maro banālajās vārsmās, es pa­manīju zāles dziļumā grāfu d'Orbeku. Aizejiet, lūdzu, pie viņa un pasakiet, ka es vēlos ar viņu runāt.

— Pie grāfa? … — Askānio nobālis iesaucās.

— Vai tad jūs neteicāt, ka esat gatavs man pakalpot? — hercogiene augstprātīgi noprasīja. — Turklāt es uzticu šo pienākumu jums tādēļ, ka vēlos, lai jūs būtu klāt mūsu sarunā ar d'Orbeku un šo to pārdomātu, ja iemīlējušies vispār spējīgi domāt.

— Es paklausu jums, kundze, — Askānio atbildēja, baidīdamies aizkaitināt hercogieni, uz kuras palīdzību viņš tagad cerēja.

— Brīnišķīgi. Runājiet ar grāfu itāliski, man ir savi apsvērumi, lai jūs tā rīkotos, un atgriezieties atpakaļ kopā ar viņu.

Askānio, baidīdamies atkal sadusmot savu bīstamo lab­vēli, paklausīgi devās izpildīt viņam uzticēto uzdevumu, un, izraudzījies kādu jaunu senjoru, kura tērps bija ro­tāts ar violetām lentām, viņš pajautāja, vai tas nevarētu parādīt viņam grāfu d'Orbeku.

— Tepat jau viņš ir, — jaunais senjors atbildēja, — redzat tur to veco mērkaķi, kas stāv blakus apburošai meitenei un sarunājas ar Parīzes prevo.

Apburošā meitene bija Kolomba, uz kuru ziņkāri lūko­jās visi galma dendiji. Kas attiecas uz veco mērkaķi, tas ir, uz grāfu, viņš patiešām šķita jaunajam cilvēkam tik atbaidošs, cik atbaidošu izskatu vien var novēlēt viens sāncensis otram. Brīdi nopētījis grāfu d'Orbeku iztālēm, Askānio, par lielu pārsteigumu Kolombai, piegāja pie viņa un itāliski pateica, ka viņu vēlas redzēt hercogiene d'Etampa. Grāfs atvainojās līgavai un draugiem un aiz­steidzās pie hercogienes; Askānio viņam sekoja, iepriekš uzmetis uzmundrinošu skatienu Kolombai, kuru mulsināja šis dīvainais uzdevums un, galvenais, vēstneša izvēle.

— A, esiet sveicināts, grāf, — hercogiene d'Etampa sa­cīja, ieraudzījusi d'Orbeku, — priecājos jūs redzēt, jo man jāpaziņo jums kas svarīgs. Kungi, — viņa piebilda, vērsdamās pie klātesošajiem, — viņa majestāte droši vien ieradīsies tikai pēc kādas ceturtdaļstundas; ar jūsu atļauju es izmantošu šo laiku, lai patērzētu ar savu veco draugu grāfu d'Orbeku.

Galminieki, kas bija sapulcējušies ap hercogieni, tik ne­pārprotami aizraidīti, aizsteidzās prom, atstādami herco­gieni divatā ar karaļa mantzini vienā no logu ailēm, kas bija tikpat plaša kā mūsdienu saloni. Askānio grasījās se­kot pārējiem, taču hercogiene ar rokas mājienu viņu aiz­turēja.

— Kas ir šis jauneklis? — grāfs pajautāja.

— Tas ir mans pāžs, itālietis, kas nesaprot ne vārda franciski; varat runāt viņa klātbūtnē tikpat brīvi, itin kā mēs būtu divi vien.

— Labi, kundze, — grāfs atbildēja, — līdz šim es pa- kļāvos jums akli, necenzdamies izdibināt jūsu rīcības mo­tīvus. Jūs vēlējāties, lai mana nākamā laulātā draudzene šodien tiktu stādīta priekšā karalienei, un Kolomba kopā ar tēvu jau ir šeit; bet tagad, kad esmu izpildījis jūsu vē­lēšanos, man gribētos zināt, kāpēc tas tiek darīts. Vai es nevarētu jums lūgt, kundze, kaut mazu paskaidrojumu?

— Jūs esat visuzticamākais no maniem draugiem, d'Orbek. Nezinu, vai kādreiz spēšu jums atlīdzināt par visiem jūsu pakalpojumiem, taču, par laimi, esmu nodo­mājusi vēl daudz ko darīt jūsu labā. Cerēsim, ka mantas izdosies, jo karaļa mantziņa amats ir tikai pamats, uz kura es uzcelšu jūsu labklājības ēku, grāf.

— O, kundze! — grāfs iesaucās, zemu palocīdamies.

— Tāpēc es būšu ar jums pilnīgi atklāta, grāf; atļau­jiet man vispirms izteikt savu atzinību par jūsu izvēli. Es nupat redzēju Kolombu: viņa ir burvīga; tiesa, maz­liet bikla, taču tālab jo valdzinošāka; un tomēr, starp mums runājot, lai cik labi es pazīstu jūs, grāf, lai arī kā lauzu galvu, es nespēju saprast, kas jums, prātīgam un apdomīgam cilvēkam, kuram nepiemīt vājība uz jaunām un skaistām sievietēm, liek noslēgt šīs laulības. Kas aiz tā slēpjas? Cik zinu, jūs neesat vieglprātis.

— Protams, kundze, bet tik un tā reiz jāprecas; turklāt vecais blēdis savā testamentā atstāj meitai krietnu īpa­šumu.

— Cik tad viņam gadu?

— Vai nu piecdesmit pieci vai piecdesmit seši.

— Bet jums, grāf?

— Hm… arī man gandrīz tikpat, taču vecais izskatās pavisam vārgs.

— Beidzot es jūs pazīstu, grāf. Patiesību sakot, es jau tāpat biju pārliecināta, ka jūs stāvat pāri banālām jūtām un ne jau šīs meitenes daiļumi jūs valdzina.

— Protams, kundze, man pat prātā nevarēja ienākt tādas blēņas; kaut vai neglītene, man tas gluži vienalga, bet, ja reiz viņa ir skaista, tad jo labāk.

— Vēlu jums laimes, grāf, priecājos, ka neesmu vīlu­sies jūsos.

— Vai tagad jūs nevarētu man pateikt, kundze…

— O! Es gribu sagādāt jums spožu nākotni, d'Orbek, — hercogiene viņu pārtrauca. — Vai zināt, es vēlētos re­dzēt jūs šī nicināmā Puajē vietā. — Un hercogiene uz­meta naidpilnu skatienu kancleram, kas vēl aizvien pastai­gājās kopā ar konetablu.

— Kāi Jūs paredzat man vienu no visaugstākajiem amatiem valstī!

— Un kālab ne! Jūs esat pietiekami dižciltīgs, grāf! Taču, ak vai, mana vara ir tik nenoturīga, tā karājas mata galā. Arī patlaban esmu satraukta līdz nāvei. Kara­lim atkal jauna favorīte — kaut kāda Ferona, pavisam zemas kārtas tiesu ierēdnīša sieva. Ja šī favorīte izrādī­sies godkārīga, mēs esam pagalam. Starp citu, es pati esmu vainīga, man vajadzēja jau laikus paredzēt šo Fran­suā Pirmā kaprīzi. Bet kur lai atrod otru tik maigu un vāru būtni kā hercogiene de Brisaka, kuru es pagādāju viņa majestātei. Man tik grūti pārdzīvot viņas zaudējumu: viņa itin nemaz nebija bīstama, nabadzīte to vien darīja, ka stāstīja karalim par manām labajām īpašībām. Nelai­mīgā Marī! Viņa uzņēmās visu mana stāvokļa smagumu, atstādama man vienīgi priekšrocības. Bet šī Feroniene, kā viņa galmā iesaukta, par katru cenu jādabū prom no Fransuā Pirmā! Taču, ak vai, esmu izlietojusi visu savu valdzināšanas arsenālu, un tagad mans vienīgais trumpis ir ieradums.

— Vai tas iespējams, kundze?

— Jā, tā tas ir, es valdu vienīgi pār karaļa prātu, bet viņa sirds pieder citai; saprotiet, grāf, man vajadzīga pa­līdze, kur lai es atrodu padevīgu un uzticamu palīdzi, uz kuru varētu droši paļauties? Es dāvātu viņai savu labvē­lību, apbērtu ar zeltu! Atrodiet man tādu dārgumu, d'Orbek! Jūs pat nenojaušat, ka Fransuā Pirmā sirdī noris mūžīga cīņa starp monarhu un cilvēku, ka cilvēks daž­kārt izršdās spēcīgāks par monarhu. Ak, ja mēs valdītu pār viņu divatā nevis kā sāncenses, bet kā sabiedrotās, ja mēs būtu nevis divas favorītes, bet divas draudzenes, ja viena no mums vadītu karali Fransuā Pirmo, bet otra vadītu vienkārši Fransuā, tad visa Francija būtu mūsu rokās — un vēl tādā brīdī, grāf, kad Kārlis Piektais pats steidzas mesties mūsu tīklos, kad, izmantojot viņa viegl­prātību, mēs varētu nodrošināt sev spožu nākotni! At­klāšu jums savus plānus, d'Orbek. Šī pati Diāna, kura jums tā patīk, kādā jaukā dienā zaudētu jebkādu varu pār mūsu likteni un kāds grāfs kļūtu… Redziet, arī karalis ir klāt.

Tā rīkojās hercogiene d'Etampa: viņa reti kaut ko iz­skaidroja, uzskatīdama pa labāku izteikt mājienus; viņa lika cilvēkam domāt un just pēc savas gribas, uzkurināja viņā godkāri, alkatību, zemiskas tieksmes un prata pēc tam laikus apklust.

Tā bija liela māksla, kuru derētu pārņemt arī vairumam mīlētāju un dzejnieku.

Grāfs d'Orbeks, kuram nepiemita cēli tikumi un kurš bija kārs uz naudu un augstiem amatiem, lieliski saprata hercogieni, jo vairāk tāpēc, ka sarunas laikā Annas ska­tiens ne vienreiz vien pievērsās Kolombai. Turpretī Askānio, būdams pēc dabas godīgs un taisnprātīgs, pat nespēja līdz galam aptvert hercogienes nodoma nelietību un zemiskumu, taču viņš neskaidri apjauta, ka šī dīvainā un noslēpumainā saruna slēpj sevī kaut kādus tumšus draudus viņa mīļotajai Kolombai, un raudzījās ar šausmām uz hercogieni d'Etampu.

Kalpotājs pavēstīja par karaļa un karalienes ierašanos. Galminieki tūdaļ piecēlās un palika stāvam ar cepurēm rokā.

— Lai dievs jūs sargā, kungi! — ienākdams teica Fran­suā Pirmais. — Man jāpaziņo jums svarīgs jaunums. Mūsu dārgais svainis imperators Kārlis Piektais patlaban atro­das ceļā uz Franciju, ja vien nav šķērsojis mūsu valsts robežu. Sagaidīsim imperatoru ar pienācīgu godu. Do­māju, ka maniem uzticamajiem muižniekiem nav vajadzī­bas atgādināt, ko prasa no viņiem viesmīlības likumi. Zelta Brokāta [19] nometnē mēs jau pierādījām, ka protam uzņemt karaļus. Pēc nepilna mēneša Kārlis Piektais būs Luvrā.

— Bet es, kungi, jau iepriekš pateicos jums par uzņem­šanu, kādu jūs parādīsiet manam karaliskajam brālim, — maigā balsī piebilda karaliene Eleonora.

Zālē atskanēja skaļi saucieni: «Lai dzīvo karalis!» — «Lai dzīvo karaliene!» — «Lai dzīvo imperators!»

Šai brīdi cauri galminieku pūlim pie karaļa kājām pie- vēlās kāds kamols — tas bija Tribulē.

— Sir, — jokdaris sacīja, — atļaujiet veltīt jūsu ma­jestātei manu garadarbu, kuru es taisos izdot grāmatā.

— Ar lielāko prieku, jokdari, — karalis atbildēja, — taču vispirms pasaki, kā sauks tavu garadarbu un kas tajā būs rakstīts.

— Sir, šo darbu es nosaukšu par Muļķu almanahu, jo tajā rindas kārtībā tiks ierakstīti vislielākie muļķi, kādi jebkad dzīvojuši šai pasaulē. Un pirmajā lappusē esmu jau ierakstījis visu bijušo un nākamo muļķu karaļa vārdu.

— Un kas tad, interesanti, ir šī slavenība, mans augsti godātais brāli, kuru tu esi iecēlis monarha tronī? — Fran­suā Pirmais jautāja.

— Kārlis Piektais, sir» — Tribulē atbildēja.

— Kārlis Piektais? — karalis iesaucās.

— Viņš pats!

— Bet kāpēc tieši Kārlis Piektais?

— Tāpēc, ka itin nevienam citam pasaulē, izņemot Kārli Piekto, neienāktu prātā šķērsot jūsu majestātes valsti, ja viņš būtu turējis jūs Madridē kā gūstekni.

— Bet ja viņš laimīgi izies cauri visai manai karaļval­stij? — Fransuā Pirmais jautāja.

— Tad es svinīgi apsolos, — Tribulē atteica, — izdzēst viņa vārdu un ierakstīt tā vietā citu.

— Kādu tad?

— Jūsējo, sir, jo, pieļaudams to, jūs izdarīsiet vēl lie­lāku muļķību nekā viņš.

Karalis sāka skaļi smieties.

Galminieki sekoja viņa paraugam.

Vienīgi nabaga Eleonorai šis joks lika nobālēt.

— Labi, — Fransuā sacīja, — vari tūlīt pat Kārļa Piektā vietā ierakstīt mani, jo esmu devis imperatoram bruņi­nieka goda vārdu un es turēšu to. Bet tavu veltījumu es pieņemu, un še tev samaksa par pirmo eksemplāru.

Un, izvilcis no kabatas pilnu naudasmaku, Fransuā Pirmais pameta to Tribulē, kurš satvēra dāvanu zobos un aizskrēja uz visām četrām, rūkdams kā suns, kas aiznes tam pasviestu kaulu.

Pie karalienes pienāca Parīzes prevo ar Kolombu.

— Jūsu majestāte, — viņš sacīja, — atļaujiet man šai līksmajā dienā stādīt jums priekšā manu meitu Kolombu,

kuru jūsu majestātei labpaticies uzņemt savu galma dāmu skaitā. ,

Labsirdīgā karaliene apsveica un uzmundrināja samul­sušo meiteni, kamēr karalis nenovērsa no Kolombas sa­jūsmas pilnu skatienu.

— Muižnieka goda vārds, meser prevo, — Fransuā Pirmais smaidīdams iesaucās, — jūs esat visīstākais valsts noziedznieks, jo līdz pat šim laikam slēpāt no mums šādu pērli, kura tik krāšņi rotās daiļo dāmu pulku, kas apņem viņas majestāti. Un, ja es nesodu jūs par šo nodevību, meser Robēr, tad vienīgi tāpēc, ka par jums aizlūdz šīs kautri nodurtās acis.

Un karalis, ar elegantu žestu apsveicis apburošo meiteni, visa galma pavadīts, devās uz kapelu.

— Kundze, — sacīja hercogs de Medīna-Sidonia, pie­dāvādams roku hercogienei d'Etampai, — palaidīsim šo pūli pa priekšu un uzkavēsimies kādu brīdi šepat; man jāpasaka jums kas ļoti svarīgs un slepens.

— Esmu jūsu rīcībā, vēstnieka kungs, — hercogiene atbildēja. — Grāf d'Orbek, palieciet arī jūs. Msjē de Me­dīna, jūs droši varat runāt mana senā drauga klātbūtnē, viņam es uzticos gluži kā pati sev, bet šis jaunais itālietis nesaprot ne vārda franciski.

— Labi, kundze, taču atcerieties, ka jums ir tikpat svarīgi kā man, lai šī saruna paliktu noslēpums … Tātad mēs esam divatā un es runāju atklāti, bez jebkādiem ap­linkiem. Kā redzat, viņa svētā majestāte nolēmis šķērsot Franciju un droši vien jau atrodas, mūsu zemē; impera­tors zina, ka dodas ienaidnieka nometnē, tomēr viņš pa­ļaujas uz karaļa bruņnieciskumu; jūs pati, kundze, ieteicāt viņam tā rīkoties, un, atklāti sakot, jūsu ietekme uz Fran­suā Pirmo ir lielāka nekā jebkuram no viņa ministriem, tālab vienīgi no jums atkarīgs, vai šis padoms būs labs vai slikts, vai tas pārvērtīsies par slazdiem vai izdarīs pakalpojumu. Bet kāpēc gan jums vajadzētu nostāties pret mums? Tas neko nedos nedz Francijai, nedz jums pašai.

— Turpiniet, monsenjor, turpiniet! Kā liekas, jūs ne­esat visu pateicis?

— Nē, kundze. Kārlis Piektais ir cienīgs Kārļa Lielā pēctecis, un ļoti iespējams, ka viņš dāvinās Francijai to, ko negodīgs sabiedrotais varētu prasīt no viņa kā izpirk­šanas maksu, vēl vairāk, imperators pratis dāsni atlīdzi­nāt gan viesmīlību, gan padomu.

— Brīnišķīgi! Tā būs cēla un saprātīga rīcība.

—' Kā zināms, kundze, karalis Fransuā Pirmais allaž karsti ilgojies pēc Milānas hercogistes. Tad nu Kārlis Piektais ir ar mieru atdot savam svainim šo provinci, kas kopš laika gala bijusi strīda āt»ols starp Spāniju un Fran­ciju, protams, par noteiktu gadskārtēju renti.

— Es saprotu, — hercogiene viņu pārtrauca, — cik zināms, imperatora finanses atrodas nožēlojamā stāvoklī, bet Milānas hercogiste izpostīta nebeidzamos karos. Tad nu viņa svētai majestātei nav nekas pretī, pārlikt daļu no savas parādu nastas uz turīgāka parādnieka pleciem. Nē, msjē de Medīna, es atsakos, jūs pats saprotat, ka šis priekšlikums nav pieņemams.

— Bet, kundze, sarunas ar karali jau ievadītas, un viņa majestāte, kā liekas, ir sajūsmā par šo investitūru.

— Es zinu, taču atsakos piedalīties. Ja varat iztikt šai lietā bez manis, jo labāk jums.

— Ticiet man, kundze, imperators bezgala augstu vērtē jūsu atbalstu, un visu, ko vien jūs vēlētos…

— Es netirgojos ar savu ietekmi uz karali, vēstnieka kungs.

— O, kundze! Kas tad to saka?

— Paklausieties, jūs apgalvojāt, ka jūsu pavēlnieks vēlas iegūt manu atbalstu, un, starp mums runājot, viņam ir taisnība. Labi, es sniegšu viņam atbalstu un lūgšu par to pretī daudz mazāk, nekā viņš piedāvā. Klausieties uz­manīgi! Lūk, kas viņam jādara: viņš apsolīs atdāvināt Fransuā Pirmajam Milānas hercogisti, bet, atstājis Fran­ciju, viņš atcerēsies pārkāpto Madrides miera līgumu un aizmirsīs savu solījumu.

— Bet tas taču izraisīs karu, kundze!

— Pacietību, msjē de Medīna. Patiešām, viņa majestāte noskaitīsies un piedraudēs imperatoram ar karu. Tad Kārlis Piektais piekritīs padarīt Milānas hercogisti par neatkarīgu valsti un atdos to, protams, brīvu no visādām rentēm, Orleānas Šarlam, karaļa otrajam dēlam. Tādā veidā imperators gan izpildīs savu solījumu, gan nevairos sava sāncenša varenību. Domāju, ka mans padoms ir ko vērts, un ceru, ka ari vēstnieka kungam nebūs nekādu iebildumu. Kas attiecas uz manām personiskajām vēlmēm, kuras jūs nupat pieminējāt, tad, gadījumā ja viņa svētajai majestātei patiks mans plāns, lai viņš mūsu tikšanās pirmajā reizē nomet kādu spožu akmentiņu, un, ja akmen­tiņš izrādīsies tā vērts, es pacelšu to un saglabāšu kā piemiņu par savu slaveno savienību ar Cēzara pēcteci, Spānijas un Indijas karali.

Pateikusi šos vārdus, hercogiene d'Etampa pieliecās pie Askānio, kuru šie tumšie un noslēpumainie plāni biedēja tikpat ļoti, cik satrauca hercogu de Medīnu, turpretī grāfs d'Orbeks šķita sajūsmināts.

— Tas viss tevis dēļ, Askānio, — viņa pačukstēja jau­neklim pie auss. — Lai iekarotu tavu sirdi, esmu gatava pazudināt Franciju. — Un tūdaļ skaļi piebilda: — Un ko jūs par to sakāt, vēstneša kungs?

— Izšķirt tik svarīgus jautājumus var vienīgi pats imperators, kundze, taču es esmu tikpat kā pārliecināts, ka viņš pieņems jūsu priekšlikumu, jo labumi, ko tas mums dod, ir tik acīm redzami, ka esmu gandrīz vai iz­bijies.

— Lai nomierinātu jūs, varu jums atklāt, ka, uzņemda­mās ietekmēt karali, es neaizmirstu arī pati savas intere­ses. Mums, sievietēm, ir sava diplomātija, bieži vien daudz smalkāka nekā valstsvīriem. Bet es zvēru, ka mani plāni nedraud jums ne ar kādām briesmām. Un — pado­mājiet labi — kur te var slēpties briesmas? Starp citu, gaidot Kārļa Piektā lēmumu, msjē de Medīna, es izmantošu katru iespēju, lai noskaņotu pret viņu Francijas karali, lai visiem līdzekļiem pārliecinātu viņa majestāti saņemt savu ciemiņu gūstā.

— Un to, kundze, jūs uzskatāt par mūsu savienības cie­nīgu sākumu?

— Rimstieties, vēstnieka kungs. Jūs esat tik izcils valstsvīrs, bet nesaprotat, ka man patlaban galvenais ir novērst no sevis aizdomas, ka atklāti nostāties jūsu pusē nozīmē visu pazudināt? Tomēr nedomāju, ka mani varētu kāds nodot. Atļaujiet man būt jūsu ienaidniekam, hercoga kungs, atļaujiet runāt pret jums. Vai jums nav vienalga? Ak dievs, vai jūs nezināt, kā var rotājāties ar vārdiem! Ja Kārlis Piektais noraidīs manu priekšlikumu, es sacīšu karalim: «Sir, ticiet manai sievišķīgai nojautai. Taisnības vārdā jums bez svārstīšanās jāizšķiras par atmaksu.» Turpretī, ja imperators piekritīs, es sacīšu: «Sir, paļaujie­ties uz manu sievišķīgo kaķes viltību ūn izmanību: jums jāizšķiras par kādu mazu darījumu.»

— O, kundze, — hercogs de Medīna iesaucās, noliecies hercogienes priekšā, — cik žēl, ka jūs esat karaliene! No jums iznāktu lielisks vēstnieks!

Un hercogs devās prom, sajūsmināts par negaidīto pa­vērsienu, kādu bija ieguvušas viņa sarunas ar hercogieni d'Etampu.

— Bet tagad, dārgais grāf, runāšu ar jums atklāti, bez aplinkiem, — sacīja hercogiene, palikusi vienatnē ar grāfu d'Orbeku un Askānio. — No mūsu sarunas jūs uz­zinājāt trīs lietas: vispirms, maniem draugiem un man pašai nepieciešams, iai mana vara pār karali galīgi no­stiprinātos; otrkārt, pēc tam kad tas būs sekmīgi izdarīts, mums vairs nebūs jābaidās par rītdienu, jo Orleānas Šarls turpinās to, ko aizsācis Fransuā Pirmais, un Milānas hercogam, kuru es būšu iecēlusi tronī, būs daudz vairāk iemeslu būt man pateicīgam nekā Francijas karalim, kurš * pats iecēla godā mani; un, treškārt, viņa majestāti ir sa­valdzinājis jūsu Kolombas skaistums. Tad nu es griežos pie jums, grāf, kā pie cilvēka, kas stāv pāri triviāliem aiz­spriedumiem. Tagad jūs turat savu likteni pats savās rokās: sakiet — vai jūs vēlaties, lai karaļa mantzinis d'Orbeks ieņemtu karaļa kanclera Puajē amatu, jeb, iz­sakoties precīzāk, vai jūs vēlaties, lai Kolomba d'Orbeka ieņemtu Mārī de Brisakas vietu?

Askānio nodrebēja aiz šausmām, ko d'Orbeks, par laimi, nepamanīja: grāfa viltīgi ļaunās ačeles bija kā pie­kaltas hercogienes d'Etampas dziļdomīgajam skatienam.

— Es vēlos būt kanclers, — viņš strupi atbildēja.

— Lieliski! Mēs esam glābti! Bet ko mēs darīsim ar prevo?

— Ehē, — grāfs noteica, — atrodiet viņam kādu siltu vietiņu; tikai, lūdzu, labi ienesīgu, jo gods viņam nav vajadzīgs; kad vecais podagriķis aizies uz viņsauli, visa viņa mantība paliks man.

Askānio vairs nejaudāja savaldīties.

— Kundze! — viņš iesaucās skaļā balsī.

Taču viņš tā arī nepaguva neko vairāk pateikt un arī grāfs nepaguva izbrīnīties par viņa pārdrošību: durvis plaši atvērās, un tajās parādījās karalis visa galma pava­dībā.

Hercogiene d'Etampa cieši satvēra Askānio aiz rokas un, pagājusi malā, sacīja klusā balsī, ar grūtībām apval­dīdama saviļņojumu:

— Vai tagad tu saproti, jaunais cilvēk, kā mūs, sievie­tes, salauž dzīve, kā meitene var kļūt par karaļa favorīti pretēji savai gribai?

Hercogiene apklusa. Nopietnos vārdus pārskanēja asprā­tības un jautri joki, ko pārmija karalis un galminieki.

Fransuā Pirmais vai staroja aiz laimes. Atbrauks Kārlis Piektais, sāksies svinīgas pieņemšanas, dzīres, dažādas izpriecas, un viņam visā šajā spožumā būs galvenā loma. Visa pasaule pievērsīs skatienus Parīzei un Fiancijas ka­ralim. Domājot par aizraujošo izrādi, kuras vadības groži bija viņa rokās, Fransuā Pirmais priecājās kā bērns. Par visu augstāk viņš vērtēja ārēju spožumu un ne pret ko neizturējās sevišķi nopietni, karš viņam bija turnīrs, bet valsts vadīšana — spēle. Šis monarhs, kas bija apveltīts ar izcilu prātu, aizrāvās ar visdīvainākajām, visriskantā­kajām un poētiskākajām idejām, savu valdīšanu Fransuā Pirmais padarīja par teātra izrādi, kurai aplaudēt vajadzēja visai pasaulei.

Tālab todien, kad viņam bija radusies iespēja apžilbi­nāt savu sāncensi un Eiropu, viņš bija neparasti augst­sirdīgs un vēlīgs.

Itin kā karaļa labsirdīgā izskata iedrošināts, Tribulē pieripoja pie Fransuā Pirmā kājām, tiklīdz viņš bija pār­kāpis pāri slieksnim.

— O, sir, o, sir, — jokdaris vaimanāja, — es nāku at­vadīties, jūsu majestāte drīz zaudēs savu uzticamo kalpu; un es skumstu vairāk par jums nekā par sevi. Ko jūsu majestāte iesāks bez sava nabaga Tribulē, kuru jūs tik ļoti mīlat!

— Kā! Tu gribi mani atstāt — tagad, kad ir tikai viens jokdaris uz diviem karaļiem?

— Jā, sir, tieši tagad, kad uz vienu jokdari ir veseli divi karaļi.

— To es nebiju gaidījis, Tribulē. Tu paliksi, es tev

pavēlu!

— Padodos, sir. Taču tādā gadījumā izdodiet karaļa dekrētu par msjē Vjelvilu, kuram es tikai atkārtoju to, ko runā par viņa sievu, un šāda sīkuma dēļ viņš nozvērējās noraut man ausis un aizraidīt manu dvēseli uz viņpa­sauli … ja vien man vispār esot dvēsele, šis bezdievis vēl piebilda. Par tādiem zaimiem, jūsu majestāte, viņam mēle būtu jānogriež.

— Nu, nu, nomierinies, mans nabaga jokdari, — kara­lis sacīja, — tas, kurš laupīs tev dzīvību, tieši pēc ceturt­daļstundas pats tiks pakārts.

— O, sir, vai nevarētu izdarīt otrādi?

— Kā to saprast?

— Pakārt viņu ceturtdaļstundu pirms tam, iekāms viņš mani nogalinās. Tā būtu labāk.

Visi sāka smieties un visskaļāk karalis. Pēc tam Fransuā Pirmais devās tālāk, un viņa skatiens nejauši apstājās pie itāliešu emigranta Pjetro Stronci.

— Senjor Pjetro Stronci, — viņš sacīja, — kā liekas, jūs jau sen lūdzat mums. naturalizācijas rakstu; mums tas nemaz nedara godu, ka cilvēks, kas Pjemontā tik drošsirdīgi cīnījies par Franciju un tālab izraidīts no sa­vas dzimtenes, vēl līdz šim nav savas otrās dzimtenes Francijas pavalstnieks, jo drosmes ziņā jūs esat īsts fran­cūzis. Šovakar pat, senjor Stronci, mans sekretārs Lema- sons atsūtīs jums naturalizācijas rakstu. Nevajag pateik­ties man; es daru to ne vien jūsu, bet pats savās interesēs, jo nepieciešams, lai Kārlis Piektais sastaptu jūs kā fran­cūzi .._.

— A, tas esat jūs, Čellīni, — karalis turpināja, pie­vērsdamies māksliniekam, — un, kā vienmēr, jūs nenākat tukšām rokām: kas jums tur azotē, mans draugs? Bet pa­gaidiet brīdi; zvēru pie sava goda, ka pratīšu dāsni pateik­ties jau iepriekš. Meser Antuān Lemason, reizē ar natu­ralizācijas rakstu Pjetro Stronci izdodiet to arī manam draugam Benvenuto, pie tam bez atlīdzības, jo zeltkalim būs grūtāk sadabūt piecsimt dukātu nekā augstmanim Stronci.

— Pateicos jums, sir, — Benvenuto sacīja, — taču pie­dodiet man nezināšanu: kas tas ir — naturalizācijas raksts?

— Kā, jūs nezināt, maestro Benvenuto? — Antuāns Le- masons pārmetoši iesaucās, kamēr karalis sāka smieties kā neprātīgs par tik naivu jautājumu. — Naturalizācijas raksts ir vislielākā labvēlība, kādu viņa majestāte var pa­rādīt svešzemniekam, pateicoties šim rakstam, jūs kļūsiet Francijas pavalstnieks.

— Tagad es sāku saprast, sir, un esmu jums bezgala pateicīgs, — Čellīni sacīja. — Bet kāpēc man vajadzīgs šis raksts, ja es tāpat ar sirdi un dvēseli esmu uzticīgs jūsu majestātei?

— Kāpēc vajadzīgs šis raksts? — Fransuā Pirmais iesau­cās, joprojām būdams lieliskā noskaņojumā. — Nu kaut

vai tāpēc, Benvenuto, ka tagad, kad jūs esat Francijas pavalstnieks, es varu uzdāvināt jums Lielo Nelas pili, uz ko svešzemniekam nav tiesību. Meser Lemason, pievieno­jiet naturalizācijas rakstam dāvinājuma aktu par pili. Vai tagad jūs sapratāt Benvenuto, kādu labumu var dot na­turalizācijas raksts?

— O jā, sir, paldies, tūkstošreiz paldies! Mūsu sirdis arī bez vārdiem saprot viena otru, un laipnība, kādu jūs man tagad parādāt, ļauj man cerēt uz vēl kādu bezgalīgu labvēlību, ko es kādu dienu uzdrošināšos lūgt jūsu ma­jestātei.

— Es neesmu aizmirsis savu solījumu, Benvenuto. Pa­beidz ātrāk Jupiteru un prasi man, ko vien vēlies.

— Jūsu majestātei ir lieliska atmiņa, un es paļaujos uz jūsu vārdu. Jā, es lūgšu jūsu majestāti izpildīt kādu vēlē­šanos, no kuras atkarīga manas dzīves laime, un tas, ko jūs izdarījāt manā labā tagad, ar karalim apbrīnojamu no­jautu uzminēdams manas domas, ļauj man cerēt, ka mans sapnis piepildīsies..

— Jā, tas piepildīsies, mans dižais zeltkali, bet nu ap­mieriniet mūsu ziņkāri un parādiet, kas jums tur azotē.

— Sir, tas ir sudraba .sālstrauks, papildfnājums biķe­rim un bļodai.

— Tad rādiet to mums ātrāk, Benvenuto!

Karalis, kā viemēr, jo uzmanīgi, krietnu brīdi klusē­dams, pētīja Čellīni brīnišķīgo darbu.

— Kāda kļūda! — viņš beidzot ierunājās. — Kāds ne­prāts!

— Kā, sir, — Benvenuto, pagalam vīlies, iesaucās, — mans darbs jūsu majestāti neapmierina?

— Protams, msjē, es esmu neapmierināts. Kā jūs drīk­stējāt sabojāt tik brīnišķīgu ieceri, atveidodams to su­drabā! Šo trauku vajadzēja gatavot no zelta, Čellīni, un jūs to izdarīsiet.

— Ak vai, sir, — Benvenuto skumīgi sacīja, — mani necilie darbi nav pelnījuši tik jūsmīgas uzslavas. Es bai­dos, ka vērtīgais materiāls var pazudināt manas fantāzi­jas lolojumu. Māls dod paliekošāku slavu nekā zelts, sir, tālab zeltkaļu vārdi nedzīvo ilgāk par viņiem pašiem. Dzīve reizēm ir nežēlīga, sir, bet cilvēku alkatība un muļ­ķība neizmērojama: kas zina, vai kāds manis darināts sudraba biķeris, par kuru jūsu majestāte labprāt samak­

sātu desmit tūkstošus dukātu, netiks kādreiz pārkausēts metāla gabalā desmit ekiju vērtībā?

— Paklausieties, vai tiešām jūs domājat, ka Francijas karalis ieķīlās lombardiešiem sālstrauku no sava galda?

— Sir, Konstantinopoles imperators taču ieķīlāja venē­ciešiem Jēzus Kristus ērkšķu kroni.

— Bet Francijas karalis to izpirka, msjē!

— Jā, es zinu, jūsu majestāte. Bet padomājiet par da­žādām briesmām, kādām pakļauti karaji, par revolūcijām, par trimdām! Manā dzimtenē Mediči trīsreiz tika padzīti un trīsreiz atgriezās, un diez vai visā pasaulē ir vēl otrs tāds karalis kā jūsu majestāte, kura slava un bagātība būtu tik noturīga.

— Vienalga, Benvenuto, vienalga, es tomēr vēlos, lai jūs pagatavotu man zelta sālstrauku, mans mantzinis šo­dien pat noskaitīs jums-šim nolūkam tūkstoš sena kaluma ztelta ekiju. Dzirdiet, grāf d'Orbek, šodien pat, jo es nevē­los, lai Čellīni velti zaudētu jel minūti. Palieciet sveiks, Benvenuto, vēlu sekmes, karalis gaida Jupiteru, palieciet sveiki, kungi, neaizmirstiet par Kārli Piek.to!

Kamēr Fransuā Pirmais kāpa lejā pa kāpnēm, lai sēstos mugurā zirgam un jāšus pavadītu karalieni, kas jau sēdēja karietē, pils zālē risinājās sarunas, kurās vērts ieklausī­ties.

Benvenuto piegāja pie grāfa d'Orbeka un sacīja:

— Esiet tik laipns un papūlieties sagādāt man zeltu, mantziņa kungs. Paklaudamies viņa majestātes pavēlei, es aiziešu uz mājām pēc maišela un pēc pusstundas būšu pie jums.

Grāfs klusēdams paklanījās, izteikdams savu piekrišanu, un Čellīni, aplaidis visapkārt skatienu un neatradis Askā­nio, atstāja Luvru viens pats.

Tikmēr Marmaņs klusi sarunājās ar prevo, kurš vēl aizvien turēja Kolombu pie rokas.

— Kāda lieliska izdevība! — Marmaņs sacīja. — Steig­šos brīdināt algotņus. Jūs pasakiet d'Orbekam, lai viņš pēc iespējas ilgāk aiztur pie sevis Benvenuto.

Marmaņs nozuda, bet mesers d'Esturvils, piegājis pie grāfa d'Orbeka, kaut ko iečukstēja viņam ausī un tūdaļ skali piebilda:

— Bet es, grāf, pa to laiku aizvedīšu Kolombu uz Nelas pili.

— Labi, — d'Orbeks atbildēja, — un šovakar pat pazi­ņojiet man par rezultātiem.

Viņi izšķīrās, un prevo ar meitu patiešām bez steigas devās uz Mazo Nelas pili, nemaz nemanīdami, ka viņus pavada Askānio, kurš ne brīdi nebija izlaidis Kolombu no acīm un tagad iztālēm vēroja viņas graciozo gaitu.

Tikmēr karalis, ielicis kāju kāpslī, uzlēca mugurā savam iemīļotajam zirgam, lieliskam sarkanbrūnam rikšotājam, ko viņam bija uzdāvinājis Henrijs VIII.

— Mums abiem, draudziņ, šodien priekšā tāls ceļš.

Tu, rumak staltais, viegli alpo, Lai ceļš zem kājām grūts un tāls …

Lūk, divas pirmās rindas no četrrindes, — Fransuā Pir­mais piebilda. — Tālāk rīkojieties jūs, Maro, vai arī jūs, Melēn de Senželē.

Kamēr Maro kasīja pakausi, Senželē aizsteidzās viņam priekšā, neparasti ātri un veiksmīgi turpinādams:

Par Aleksandru diženākam kalpo, Kaut arī neesi tu Bucefāls!

Vārsmas tika uzņemtas ar skaļiem aplausiem, un karalis, jau sēdēdams seglos, ar graciozu žestu pateicās dzejnie­kam par zibenīgo izdomu.

Turpretī Maro atgriezās mājās vēl drūmāks nekā pa­rasti.

— Netieku gudrs, kas galminiekiem šodien lēcies, — viņš pukojās, — viņi visi bija tik stulbi.