Askānio jeb karaļa zeltkalis

XVI GALMĀ

Tikmēr Askānio bija pabeidzis lilijas zīmējumu un — vai nu aiz ziņkāres, vai arī sekodams aicinājumam, kādu sajūt nelaimē nonācis cilvēks pret to, kas viņu žēlo, —•

tūdaļ devās uz hercogienes d'Etampas pili. Bija pulksten divi pēc pusdienas, un šai laikā hercogiene sēdēja lielajā zālē vesela galminieku pulka ielenkumā. Hercogienes d'Etampas pils durvis Askānio vienmēr bija atvērtas tā­pat kā Luvras durvis viņa skolotājam Čellīni, Askānio tūlīt ieveda uzgaidāmā istabā un nekavējoties pieteica hercogienei. Hercogiene nodrebēja aiz prieka, apzināda­mās, ka parādīsies jaunajam cilvēkam visā savā spožumā, un pusbalsī deva kaut kādus norādījumus Izabo, kura kat­ram gadījumam stāvēja viņai blakus. Izabo devās pie Askānio un, paņēmusi viņu pie rokas, klusēdama ieveda kādā gaitenī, pēc tam, pacēlusi portjeru, viegli pastūma jaunekli uz priekšu. Askānio attapās lielajā parādes zālē aiz krēsla, kurā sēdēja pils pavēlniece, kas, vairāk pēc savas satrauktās dvēseles trīsām nekā pēc portjeras šal­koņas atskārtusi jaunekli sev blakus, sniedza pāri plecam savu glezno roku skūpstam, tālab Askānio, atrazdamies tik neparastā stāvokli, pietvīka līdz ausu galiem.

Daiļo hercogieni, kā mēs jau sacījām, ielenca vesels galminieku pulks; viņai pie labās rokas sēdēja hercogs de Medīna-Sidonia, Kārļa Piektā vēstnieks, pie kreisās rokas — msjē de Monbrions, Orleānas Šarla — karaļa otrā dēla audzinātājs; pārējie augstmaņi bija izvietojušies puslokā pie viņas kājām.

Šeit bija ne vien izcilākie kaiaļvalsts dižvīri, karava­doņi, valstsvīri, augstas amatpersonas, mākslinieki, bet arī protestantu partijas vadoņi, kurus hercogiene d'Etampa slepus atbalstīja; visi šie galmā ieredzētie augstmaņi bija arī karaļa favorītes galminieki. Skats bija dižens un pirmajā brīdī žilbinošs. Sarunas atdzīvināja ironiskas pie­zīmes par dofina favorīti Diānu de Puatjē, ar kuru her­cogiene d'Etampa naidojās. Anna tikpat kā nepiedalījās šai seklajā vārdu rotaļā un tikai reizēm itin kā netīšām izmeta kādu piezīmi: «Pietiks, kungi, beidziet aprunāt Diānu, ka nenoskaišas Endimions.» Vai arī: «Nabaga Diānas kundze izgāja pie vīra tai dienā, kad es pie­dzimu.»

Ja neskaita šīs atsevišķās piezīmes, kas piešķīra tēr­zēšanai asumu, hercogiene d'Etampa uzturēja sarunu vie­nīgi ar diviem saviem kaimiņiem; viņa runāja pusbalsī, taču ļoti dzīvi un piedevām pietiekami skaļi, tā ka Askā­nio, kas spožajā augstmaņu sabiedrībā jutās pagalam ap­jucis, varēja viņu skaidri sadzirdēt.

— Jā, msjē Monbrion, — daiļā hercogiene sacīja savam kaimiņam pa kreisi, — mums nav jātaupa pūles, lai jūsu audzēknis izaugtu par brīnišķīgu princi: redzat, viņš reiz būs mūsu īstais karalis. Man ir godkārīgi sapņi par mūsu mīļā zēna nākotni, un es jau tagad gatavoju viņam karaļ­valsti tam gadījumam, ja dievs atņems mums viņa tēvu. Pieņemsim, ka Anrī Otrais, kas, starp mums runājot, ir nožēlojams, uzkāps Francijas tronī, — lai jau. Mūsu ka­ralis būs Francijas karalis, lai arī mēs atstāsim viņa ve­cākajam brālim Diānu un Parīzi. Mēs paņemsim līdzi kopā ar mūsu Šarlu Parīzes garu. Galms būs tur, kur būšu es, msjē Monbrion; es pārvietošu sauli, ap mums pulcēsies tādi diži mākslinieki kā Primatičo, tādi apburoši dzejnieki kā Klemāns Maro, kurš saviļņots klusi sēž, lūk, tur kak­tiņā, kas skaidri liecina, ka viņš vēlas nolasīt mums savas vārsmas. Visi šie cilvēki savos dvēseles dziļumos ir drīzāk godkārīgi nekā mantkārīgi un vairāk alkst slavas nekā naudas. Un viņi būs uzticami nevis tam, kas dāsni apbērs viņus ar balvām, bet gan tam, kurš apvīs viņus ar nevīs­tošu slavu. Un arī tas, kuram viņi būs uzticīgi, kļūs aiz­vien diženāks, jo viņu slava ar savu spožumu apstaros pilsētu, kas devusi viņiem patvērumu. Dofins mīl vienīgi savus turnīrus: labi, atstāsim viņam šķēpus un zobenus, bet paši ķersimies pie spalvām un otām! O, neraizējie­ties, msjē Monbrion, es nekad nepieļaušu, lai pirmā būtu Diāna, iespējams, nākamā karaliene. Lai pacietīgi gaida, kad laiks un gadījums ieliks viņas rokās karaļvaru; man tā tiks piešķirta otrreiz. Starp citu, ko jūs sakāt par Mi­lānas hercogisti? Jūs atrastos tur līdzās saviem Zenēvas draugiem, — es zinu, jūs neesat vienaldzīgs pret jauno mācību Vācijā. Cst! Mēs vēl atgriezīsimies pie šīs sarunas, un es jums pastāstīšu ko tādu, kas jūs gaužām pārsteigs. Vai zināt, kāpēc Diānas kundze ņēmusi savā aizgādībā katoļus? Viņa protežē, bet es protestēju — un tas ir viss.

Pēc šiem vārdiem hercogiene d'Etampa, pavēloši pa­mājusi ar roku un aplaidusi apkārt dziļdomīgu skatienu, beidza klāstīt savas slepenākās domas, kas bija pagalam mulsinājušas Orleānas Šarla audzinātāju. Viņš dzīrās ko atbildēt, taču hercogiene jau bija pagriezusies pret her­cogu de Medīnu-Sidoniu.

Kā jau teicām, Askānio visu dzirdēja.

— Kā jūs domājat, vēstnieka kungs, — hercogiene d'Etampa ierunājās, — vai imperators beidzot sadūšosies doties cauri Francijai? Taisnību sakot, nekā citādi viņam' neizkļūt no grūtā stāvokļa, slīcējs ķeras pat pie salmiņa. Viņa brālēns Henrijs Astotais bez sirdsapziņas pārmetu­miem saņems viņu ciet, un, ja viņš arī izspruks angļiem, tad nonāks turku rokās; uz sauszemes viņu aizturēs pro­testantu valdnieki. Ko darīt? Viņam jādodas cauri Fran­cijai vai arī daudz kas jāupurē! Jāatsakās apspiest Gentes dumpiniekus, savus dārgos novadniekus. Mūsu lielais im­perators Kārlis taču ir Gentes pilsonis. Starp citu, tas visiem dūrās acīs, kad viņš bez pienācīgās godbijības izturējās pret viņa karalisko majestāti. Imperators, kā redzams, ir tik nedrošs un piesardzīgs šo atmiņu dēļ, msjē de Medīna. O, mēs viņu labi saprotam! Viņš baidās, ka Francijas karalis varētu viņam atriebties par gūstu Spā­nijā un Parīzes gūsteknim būtu jāsamaksā atlikums no izpirkšanas naudas, ko nav atlīdzinājis Eskoriāla gūstek­nis. Ak dievs, lai viņš nomierinās! Ja arī Kārlis Piektais nevar pacelties līdz mūsu bruņnieciskajam godīgumam, tad vismaz, es ceru, viņš būs dzirdējis par to.

— Protams, kundze, — vēstnieks atbildēja, — mums ir zināma Fransuā Pirmā godprātība, ja viņam ļauts izšķir­ties pašam, taču mēs baidāmies …

Hercogs uz brīdi apklusa.

— Jūs baidāties no padomdevējiem, vai ne? — herco­giene uztvēra viņa domu. — Jā, jā, es labi zinu, padoms, ko izteikušas skaistas lūpiņas, padoms, kas dots asprātīgi un jautri, nevar neietekmēt karaļa lēmumus. Jūsu pienā­kums ir ņemt to vērā, vēstnieka kungs, un kaut ko darīt piesardzības labā. Turklāt jums droši vien dotas neierobe­žotas pilnvaras vai arī, ja šādu pilnvaru nav, ir parakstīta veidlapa, uz kuras nedaudz vārdos var uzrakstīt ļoti daudz. Mēs zinām, kā tas tiek darīts. Mēs esam mācījušies diplomātiju, un es pat lūdzu karali iecelt mani par vēst­nieku, jo, manuprāt, man ir spilgti izteiktas dotības vest sarunas. Es lieliski saprotu, cik sāpīgi būs Kārlim Piekta­jam atdot daļu no savas impērijas, lai paglābtos no gūsta vai nodrošinātu savu neaizskaramību. No otras puses,

^Flandrija ir viena no krāšņākajām viņa kroņa rotām, man­tojums no Burgundijas Marijas — viņa vecmāmiņas pa mātes līniju, un ir grūti atteikties ar vienu spalvas vil­cienu no senču īpašuma, it īpaši, ja šis īpašums var pār­vērsties no lieihercogistes par nelielu monarhiju. Ak dievs, kāpēc es visu to jums saku! Politika man ir tik pretīga! "Runā, ka tā darot neglītu, protams, tas attiecas tikai uz sievietēm. Tiesa, laiku pa laikam es bez jebkāda nolūka bilstu divus trīs vārdus par valsts lietām, taču, ja viņa majestāte uzstāj, gribēdams labāk izprast manu domu, es lūdzu atpestīt mani no garlaicīgām sarunām, bet daž­kārt pat aizbēgu prom, atstādama viņu iegrimušu pārdo­mās. Būdams pieredzējis un labs cilvēku pazinējs, jūs droši vien teiksiet, ka tieši šādi vējā kaisīti vārdi diedzē asnus karalim līdzīgu cilvēku prātos, ka vējš, kā varēja gaidīt, neaiznes prom šos vārdus un tie gandrīz -vienmēr atstāj lielāku ietekmi nekā gara spriedelēšana, kurā ne­viens neklausās. Iespējams, ka tas tā ir, msjē de Medīna, iespējams. Es esmu tikai vāja sieviete, dievinu tērpus un rotaslietas, un jūs tūkstoškārt labāk par mani orientēja­ties šais nopietnajos jautājumos; taču reizēm lauva lūdz palīdzību skudrai, bet laiva izglābj grimstoša kuģa ap­kalpi. Mēs esam radīti, lai saprastu viens otru, hercog, un runa ir vienīgi par to, kā panākt šo saprašanos.

— Ja jums labpatiksies, kundze, — vēstnieks sacīja,

— tas notiks drīz.

— Dots devējam atdodas, — hercogiene turpināja, iz­vairīdamās no tiešas atbildes. — Paklausīdama savai sirdsbalsij, es allaž iesaku Fransuā Pirmajam veikt lielus un cildenus darbus, lai arī reizēm sirdsbalss nesaskan ar prāta apsvērumiem. Jādomā arī par to, cik tas izdevīgi, cik izdevīgi Francijai, pats par sevi saprotams. Tomēr es uzticos jums, msjē Medīna, un uzturēšu ar jums sakarus; starp citu, domāju, ka imperators rīkosies saprātīgi, pa­ļaudamies uz karaļa godavārdu.

— Ak, ja jūs būtu mūsu pusē, kundze, viņš ne brīdi nešaubītos.

— Maestro Klemān Maro, — hercogiene pēkšņi pār­trauca vēstnieku, itin kā nesadzirdējusi viņa izsaucienu,

— maestro Klemān Maro, vai jūs gadījumā neesat sacerē­jis kādu daiļu madrigālu vai skanīgu sonetu, ko mums nolasīt?

— Kundze, — dzejnieks atbildēja, — visi soneti un madrigāli ir tikai ziedi, kas uzplaukst jūsu brīnišķīgo acu saulē; raugoties uz tām, es nupat sacerēju desmitrindi.

— Vai tiešām, maestro? Jauki! Mēs klausāmies. A, me­sers prevo, priecājos jūs redzēt, piedodiet, ka nepamanīju jūs uzreiz! Vai jums nav kādas ziņas no jūsu nākamā znota — mūsu drauga grāfa d'Orbeka?

— Jā, kundze, — mesers d'Esturvils atbildēja. — Viņš raksta, ka steidzoties ātrāk atgriezties, ceru, ka mēs drīz viņu redzēsim.

Kāda apslāpēta nopūta lika hercogienei d'Etampai no­drebēt, taču viņa, pat neatskatījusies uz to, kas izdvesa šo nopūtu, turpināja:

— Mēs visi par viņu priecāsimies! Arī jūs esat šeit, vikont Marmaņ! Kā jums veicās, vai esat atradis sava dunča maksti?

— Nē, kundze; bet es esmu ticis uz pēdām un tagad zinu, kur tā meklējama.

— Vēlu panākumus, vikonta kungs, vēlu panākumus! Vai jūs jau esat sagatavojies, maestro Klemān? Mēs klau­sāmies.

— Hercogienei d'Etampai veltītas vārsmas! — dzej­nieks pavēstīja.

Atskanēja atzinīgi čuksti, un dzejnieks sāka skandēt šādu desmitrindi:

Par Tampu saukta rožu leja, Ko tūkstoš krāšņu teiksmu vij, Tur dzidri strauti urdz kā dzeja Un Tesālijas saule sij. Nu Jupiters tai vietu mij: Uz Franciju to droši vada Un jaunu vārdu lejai rada, Par Etampu to nosaukt steidz, Jo vārds šis daiļumam ir rada, To Francijā it visi teic.

Hercogiene d'Etampa izteica savu atzinību ar aplausiem un smaidu, un tūdaļ arī visi pārējie sāka sist plaukstas un laipni smaidīt dzejniekam.

— Es redzu, — hercogiene sacīja, — ka kopā ar Tam- pas ieleju Jupiters pārnesis uz Franciju arī Pindaru.

Teikdama šos vārdus, hercogiene piecēlās, un tūdaļ pie­cēlās arī pārējie. Šai sievietei bija pamats uzskatīt sevi par īsto karalieni. Tālab ar majestātisku žestu viņa lika noprast klātesošajiem, ka audience beigusies, un galmi­nieki aiziedami viņai zemu klanījās kā karalienei.

— Palieciet, Askānio, — viņa pačukstēja.

Askānio paklausīja.

Kad visi bija aizgājuši, varaskārā un augstprātīgā vald­niece, palikusi divatā ar Askānio, pārvērtās par maigu un mīlošu sievieti.

Jaunekli, kas bija dzimis vienkāršā ģimenē, audzis tālu no galma spožuma, gandrīz vai klosterim līdzīgā darbnī­cas vientulībā un augstmaņu pilis retu reizi apmeklējis vienīgi kopā ar savu skolotāju, bija samulsinājis un ap­žilbinājis nupat redzētais spožums, visa šī galminieku ro­sība un visas šīs sarunas. Viņam reiba galva, dzirdot, cik brīvi un nepiespiesti, itin kā jokodama hercogiene d'Etampa runā par tik svarīgiem nākotnes plāniem, nevē­rīgi rotaļājas ar karaļu likteņiem un karaļvalsts labklā­jību. Nupat viņa acu priekšā šī sieviete kā pats liktenis vienus nolēma ciešanām, citiem dāvāja prieku, ar vienu un to pašu roku žvadzināja važas un norāva karaļiem kroņus. Un nu šī sieviete, kurai dota augstākā vara, kura tik nevērīgi izturas pret dižciltīgajiem glaimotājiem, rau­gās uz viņu ne vien kā maiga un mīloša sieviete, bet arī kā bikla un pazemīga verdzene. No vienkārša skatītāja Askānio pēkšņi pārvērtās par galveno personāžu.

Starp citu, hercogiene, būdama koķete, visu bija smalki paredzējusi, lai radītu iespaidu. Askānio juta, kā šī sie­viete pretēji viņa gribai pakļauj savai varai ja arī ne viņa sirdi, tad prātu katrā ziņā, taču viņš vēl bija tik liels bērns, ka centās būt vēss un skarbs, lai apslēptu savu mulsumu. Un iespējams, ka viņš redzēja aizslīdam starp viņu un hercogieni savas sirdsšķīstās Kolombas ēnu, re­dzēja viņas balto tērpu, viņas apgaroto seju.