Askānio jeb karaļa zeltkalis

XI pŪces, Žagatas un lakstīgalas

Tā kā bija svētdienas diena, Čellīni nedarīja neko citu kā vienīgi spēlēja bumbu, pēc spēles atpūtās un apskatīja savu jauno īpašumu; taču jau nākamajā rītā viņš sāka pār­vest mantas, un viņa deviņi mācekļi tā centās, ka pēc di­vām dienām viss bija kārtībā; trešajā dienā Benvenuto mierīgi stājās pie darba, itin kā nekas nebūtu noticis.

Kad prevo redzēja, ka ir galīgi uzveikts, kad uzzināja, ka Benvenuto darbnīcas iekārta jau pārvesta un visi viņa mācekļi jau pārvākušies uz Lielo Nelas pili, viņu atkal pār­ņēma niknums un viņš sāka perināt atriebības plānus.

Prevo bija neganta naida pilns, kad trešās dienas rītā, tas ir, trešdien, pie viņa negaidīti ieradās de Marmaņs. Uzpūtīgo vikontu kā jebkuru nelietīgu un muļķīgu cil­vēku allaž priecēja draugu likstas un nelaimes.

— Redzat nu, — viņš teica, pieiedams pie d'Esturvila, — vaijnan nebija taisnība, mans dārgais prevo.

— A, tas esat jūs, vikont. Labdien, — d'Esturvils at­bildēja.

— Tātad man bija taisnība?

— Diemžēl jā. Un jums klājas labi?

— Vismaz man nav ko pārmest sev: es jūs brīdināju.

— Vai karalis jau atgriezies Luvrā?

— Un jūs vēl teicāt: «Blēņas, amatnieks, nožēlojams nelga, gribētos viņu redzēt!» Tagad jūsu vēlēšanās piepil­dījusies, mans nabaga draugs.

— Es jums jautāju — vai viņa majestāte atgriezies no Fontenblo?

— Jā. Un jūtas apbēdināts, ka nav bijis Parīzē svētdien un nav noskatījies no kāda Luvras torņa, kā viņa zeltkalis uzvar Parīzes prevo.

— Un ko runā galmā?

— Runā, ka jūs esat sakauts lupatlēveros.

— Hm … hm … — nomurmināja prevo, kuru šī saruna kaitināja aizvien vairāk.

— Kā tad tas notika, vai tiešām viņš uzvarēja jūs tik apkaunojošā veidā? — Marmaņs turpināja.

— Bet…

— Viņš nogalināja divus jūsu sardzes vīrus, vai ne?

— Laikam.

— Ja gribat viņu vietā nolīgt citus, varu piedāvāt jums divus bezbailīgus itāliešu algotņus, kas neatsakās ne no kāda darba; viņi ir mazliet padārgi, toties uzticami vīri. Bijuši abi toreiz jūsu dienestā, viss būtu pavērsies citādi.

— Paskatīsimies, es nesaku nē. Ja nenolīgšu pats, var­būt viņi noderēs manam znotam grāfam d'Orbekam.

— Un tomēr, lai ko jūs sacītu, es nevaru tam noticēt, ka Benvenuto būtu jūs noslānījis.

— Kas jums to teica?

— Visi runā. Daži sašutuši tāpat kā es, citi smejas tāpat kā karalis.

— Diezgan! Cīņa vēl nav galā.

— Muļķīgi, ka jūs ielaidāties ar šo nekauņu. Un kālab? Zemiskas mantkāres dēļ.

— Tagad es cīnīšos goda dēļ.

— Ja tas būtu noticis sievietes dēļ, tad jūs varētu iz­vilkt zobenu un pārmācīt šos salašņas, taču mājokļa dēļ…

— Nelas pils ir paša karaļa cienīgs mājoklis.

— Pilnīgi pareizi. Bet kā jūs varējāt pieļaut, ka paša ka­raļa cienīga mājokļa dēļ jūs pārmāca kā zemas kārtas cil­vēku!

— O, man ienāca prātā kāda laba doma, Marmaņ! —- prevo iesaucās, beidzot zaudējis pacietību. — Velns parā­vis! Jūs esat man tik uzticīgs, ka gribas izdarīt jums drau­dzīgu pakalpojumu, un esmu priecīgs, ka viss tik laimīgi sagadījies. Dārgais vikont, kā augstmanis un karaļa sekre­tārs jūs esat pelnījis labāku mājokli nekā Išetas ielas nams. Starp citu, es nesen lūdzu hercogieni d'Etampu — un viņa, kā jūs zināt, man neko neatsaka — palīdzēt kā­dam manam draugam, kas vēlējās apmesties vienā no ka­raļa pilīm. Un man tas izdevās, lai gan prasīja zināmas pūles, taču, izrādās, mans protežējamais aizsaukts neatlie­kamās darīšanās uz Spāniju. Un nu manās rokās ir karaļa raksts, kas dod tiesības ieņemt jebkuru pili. Tā kā es nevaru to darīt, vai jūs negribētu izmantot šo rakstu? Es būšu laimīgs, ka šādā veidā varēšu atlīdzināt jums par pa­kalpojumiem un sirsnīgo draudzību.

— Dārgais d'Esturvil, jūs tiešām izdarāt man nenovērtē­jamu pakalpojumu. Jums taisnība, man ir pretīgs mājok­lis, un es jau reizes divdesmit esmu sūdzējies par to karalim.

— Tikai ar vienu noteikumu.

— Kādu?

— Ta ka jūs varat izraudzīties jebkuru no karaļa pilīm, tad izraugieties …

— Sakiet ātrāk, es gaidu.

— Nelas pili.

— A, tie ir "Slazdi!

— Nekādā ziņā, un te būs pierādījums — dokuments ar viņa majestātes parakstu, atliek vienīgi ierakstīt prasītāja vārdu un pils nosaukumu. Tātad es rakstu — Lielā Nelas pils, bet jūs varat ierakstīt vārdu, kāds jums labpatīk.

— Bet nolādētais Benvenuto?

— Viņš itin neko nedara, lai aizsargātu pili, jo viņu nomierinājis starp mums noslēgtais līgums. Tas, kurš gri­bēs ieiet pie viņa, atradīs durvis atvērtas, bet, ja ieradīsies svētdienā, tad tukšas būs arī zāles. Bez tam Benvenuto nav nemaz jāizdzen laukā, bet tikai jāsadala ar viņu Lielā

Nelas pils, kur vietas pietiek trim četrām ģimenēm. Ben­venuto uzklausa saprāta balsi. Bet ko jūs tur darāt?

— Ierakstu dokumentā savu vārdu un titulu. Vai re­dzat?

— Tomēr piesargieties, jo Benvenuto var izrādīties bīstamāks, nekā jūs domājat.

— Labi! Es paturēšu sev abus algotņus, un kādu svēt­dienu mēs viņu pārsteigsim.

— Kā, jūs ielaidīsieties ar klaidoni zemiskas mantkāres dēļ?

— Uzvarētājus netiesā, turklāt es atriebju draugu.

— Tādā gadījumā vēlu sekmes, es esmu jūs brīdinājis, Marmaņ.

— Tādā gadījumā izsaku divkāršu pateicību: pirmkārt, par dāvanu, otrkārt, par brīdinājumu.

Aiz prieka vai starodams, Marmaņs iebāza dāvinājuma aktu kabatā un ātrāk posās prom, lai aizturētu algotos slepkavas.

— Lieliski! — mesers d'Esturvils noteica, berzēdams rokas un pavadīdams viesi ar skatienu. — Rīkojies, vi­kont. Viens no diviem: vai nu tu atriebsi mani, uzvarē­dams Benvenuto, vai arī Benvenuto atriebsies tev par to, ka esi ņirgājies par mani; gan vienā, gan otrā gadījumā esmu vinnētājs. Es sarīdīšu savus ienaidniekus, lai plēšas, lai nogalina viens otru, bet pats ar baudu noskatīšos uz viņiem, priecāšos par katru zobena cirtienu.

Kamēr saērcinātais prevo gatavojas atriebties Lielās Ne­las pils iemītniekiem, pārcelsimies pāri Sēnai un palūko­simies, kā viņiem tur klājas. Būdams stipras gribas cilvēks, Benvenuto, kā jau mēs sacījām, bija nodevies darbam, ne par ko neuztraukdamies un nenojauzdams mesera d'Estur- vila ļaunos nodomus. Tēlnieks mierīgi vadīja savas dienas: piecēlies līdz ar gaismas svīdu, viņš devās uz nomaļo ista­biņu virs lietuves, kur pavērās pa logu skats uz Mazās Nelas pils dārzu. Tur viņš veidoja Hēbes statujas modeli. Stundu pēc pusdienām, tas ir, ap vieniem, viņš devās uz darbnīcu, kur strādāja pie Jupitera; vakarā, lai izklaidētos, viņš spēlēja bumbu vai devās pastaigā. Gluži citādi savas dienas vadīja Katrīna: viņa griezās kā vilciņš, izšuva, draiskojās, dziedāja, un Lielā Nelas pils viņai patika labāk nekā Ferrāras kardināla pils. Arī Askānio, kuram ievai­nojums vēl neļāva strādāt, par spīti darbīgajam rakstu­ram, negarlaikojās — viņš sapņoja.

Un tagad izmantosim zagļu priekšrocības un, pārrāpu- šies pāri mūrim, ielavīsimies Mazajā Nelas pilī. Tur vis­pirms mēs ieraudzīsim Kolombu, kas savā istabā sapņo tāpat kā Askānio; un lai mums ļauts līdz zināmam laikam pie tā neko vairāk nepiebilst. Pateiksim vienīgi to, ka As­kānio sapņi bija rožaini, turpretī nabaga Kolombas sapņi bija melni kā nakts. Tepat, lūk, arī Perīnas kundze, kura patlaban dodas uz pilsētu iepirkties, un arī mēs, ja jums labpatīk, paiesim kādu gabaliņu viņai līdzi.

Jau labu laiku cienījamā dueņja bija nozudusi no mūsu redzes loka, jo, atklāti sakot, drosme nav tā īpašība, ar ko šī dāma varētu lepoties; viņa tīšām turējās ēnā, tālāk no bīstamiem notikumiem, par kuriem mēs stāstījām, bet nu, kad bija iestājies miers, viņas vaigi atkal uzziedēja, un, kamēr Benvenuto atguva iedvesmu un aizgūtnēm nodevās darbam, viņa pamazām atguva gara možumu, runīgumu, sievišķīgo ziņkāri, vārdu sakot, visas mājkalpotājas labās īpašības.

Dodoties pēc produktiem, Perīnas kundzei bija jāiet pāri abu īpašumu kopējam pagalmam, jo jaunie vārti Mazās Nelas pils mūrī vēl nebija ierīkoti. Un sagadījās tā, ka Ru­perta, Benvenuto vecā kalpone, izgāja no mājas, lai no­pirktu kaut ko pusdienām, tieši tai pašā laikā. Abas šīs visādi cienījamās sievietes bija pārāk augstās domās viena par otru, lai naidotos savā starpā tāpat kā viņu saimnieki. Tāpēc viņas devās ceļā kopā un visjaukākajā saskaņā, un, tā kā ceļš šķiet uz pusi īsāks, kad var patērzēt, tad viņa'1 arī tērzēja.

Perīnas kundze vispirms iepazīstināja Rupertu ar pro­duktu cenām un šejienes kvartāla veikalnieku uzvārdieņif pēc tam viņu sarunas kļuva aizvien sirsnīgākas un sais­tošākas.

— Kā rādās, jūsu saimniekam ir barga daba? — Perīnas kundze ievaicājās.

— Kur nu! Ja viņam nedara pāri, viņš ir maigs kā Jēzus. Bet, ja nav tā, kā viņš grib, tad piesargies, dikti jau viņam patīk, lai viss būtu pēc viņa prāta. Tāda jau viņam daba, un, ja viņš ko ieņēmis galvā, tad visi pekles velni viņam neko nepadarīs, toties būs rātns kā bērns, ja viņam liksies, ka tu viņam klausi, un arī laipna būs viņa valoda. Paklau­sieties, kā viņš ar mani sarunājas: «Ruperti kundze (tā viņš mani sauc savā svešzemnieka vīzē, lai gan patiesībā mans vārds ir Ruperta, jūsu zināšanai), Ruperti kundze, jēra ciska ir lieliski izcepta, tieši pašā reizē; Ruperti kundze, pupas jums izdevušās uz goda; nudien, Ruperti kundze, jūs esat karaliska virēja!» Un tik mīli to visu pasaka, ka sirds man vai kūst laukā.

— Redz, kā! Bet stāsta, ka viņš galinot cilvēkus.

— Tiesa kas tiesa. Mēģini tik stāties viņam ceļā, uzreiz nogalinās. Tādas jau viņa zemē ir tās parašas; tomēr noga­linās viņš tikai aizstāvēdamies, ja viņam uzbruks. Bet vis­pārīgi viņš ir varen jautrs un varen pieklājīgs.

— Es viņu nekad neesmu redzējusi. Vai viņš ir sarkan- matis?

— Vai prāts! Melnmatis tāpat kā jūs un es, tas ir, kāda es agrāk biju. Tātad jūs neesat viņu nekad redzējusi? Labi. Ienāciet kādudien pie manis itin kā aizņemties kaut ko, un es jums viņu parādīšu. Skaists vīrietis, no viņa iznāktu lielisks karavīrs.

— Pie reizes par skaistuļiem. Kā jūtas mūsu piemīlīgais kavalieris? Zināt, tas ievainotais, tas jaunais, glītais mā­ceklis, kas saņēma briesmīgo zobena cirtienu, lai izglābtu prevo kunga dzīvību.

— Askānio? Jūs viņu pazīstat?

— Kā lai nepazītu! Viņš apsolīja manai kundzei Ko­lombai un man parādīt rotaslietas. Lūdzu atgādiniet viņam to, mīļā! Taču tas nav tik svarīgi, galvenais, kā viņš jūtas, Kolomba būs priecīga, uzzinādama, ka viņas tēva glābējs atveseļojas.

— O, jūs varat viņai pateikt, ka viss iet uz labo pusi. Tagad viņš jau ceļas no gultas. Ārsts vienīgi aizliedzis atstāt istabu, lai gan slimajam derētu mazliet paelpot svaigu gaisu. Bet tādā karstā saulē tas nemaz nav iespē­jams. Visapkārt Lielajai Nelas pilij nav vis dārzs, bet tuk­snesis. Neviena ēnaina stūrīša; nātres un dzelkšņi dār­zeņu vietā, un četri pieci bezlapaini koki birzes vietā. Pla­tība tā kā būtu, bet nav kur pastaigāties. Mūsu saimnieks izklaidējas ar bumbas spēli, bet manam nabaga Askānio, kas nejaudā pat atsist bumbu, jābeidzas vai nost aiz gar­laicības. Bet mīļais zēns ir tāds nerimtis, es nesaku to visu tāpēc, ka viņš ir mans mīlulis, jums vajadzētu redzēt, cik viņš ir pieklājīgs pret vecākiem cilvēkiem. Nevis tāds kā lempīgais Pagolo vai vējgrābsle Katrīna.

— Un jūs sakāt, ka nabaga jauneklis …

— Jā^viņš var vai prātā sajukt, kad viņam caurām die­nam jasež istabā ka piekaltam pie krēsla!

— Ak dievs, — līdzcietīgā Perīnas kundze iesaucās, — sakiet taču nabaga jauneklim, lai viņš atnāk uz Mazo Nelas pili, mūsu dārzā tik jauka paēna! Es ar prieku at­vēršu viņam durvis, lai gan mesers prevo to stingri aizlie­dzis. Kas par to! Tas būs tikpat kā svēts darbs, jo mēs palīdzēsim viņa glābējam. Jūs sakāt, ka jauneklis garlai­kojas. Arī mēs beidzamies vai nost aiz garlaicības. Laip­nais māceklis mūs izklaidēs, viņš pastāstīs mums par savu Itāliju, parādīs mums kaklarotas, aproces, patērzēs ar Ko­lombu. Jauniem cilvēkiem patīk sabiedrība, patīk paru­nāties, bet viņi nīkst vientulībā. Tātad nolemts: pasakiet pastarītim, ka viņš var nākt pastaigāties uz mūsu dārzu, kad vien vēlas, protams, kopā ar jums, Rupertas kundze, jo viņam būs vajadzīga palīdzība. Pieklauvējiet četras reizes, pirmās trīs reizes klusi, bet pēdējo stiprāk; es zi­nāšu, ko tas nozīmē, un pati atvēršu jums durvis.

— Pateicos jums Askānio un savā vārdā; noteikti pa­teikšu viņam par jūsu laipno ielūgumu, un viņš to no­teikti izmantos.

— Ļoti priecājos, Rupertas kundze.

— Uz redzēšanos, Perīnas kundze! Priecājos, ka esmu iepazinusies ar tik patīkamu dāmu.

— Es arī, Rupertas kundze.

Abas draudzenes pietupās dziļā reveransā un izšķīrās, sajūsminātas viena par otru.

Lielās Nelas pils dārzs, kā Rupertas kundze jau sacīja, patiešām bija sauss un saules izkveldēts kā viršu tīrelis, turpretī Mazās Nelas pils dārzs bija svaigs un ēnains kā mežs. Lielās Nelas pils dārzs bija palicis neapkopts prevo skopulības dēļ, jo dārza uzturēšana kārtībā būtu izmaksā­jusi pārāk dārgi, turklāt prevo arī nebija diez cik pārlie­cināts par savām tiesībām uz pili un, nevēlēdamies kaut kādam savam pēctecim audzēt kokus, pasteidzās tos iz­cirst, tiklīdz īpašums nonāca viņa rokās. Taču, tā kā Ma­zajā Nelas pilī dzīvoja viņa meita, viņš saglabāja tur ēnai­nās alejas un koku skupsnas, jo tas bija nabaga meitenes vienīgais iepriecinājums. Rembo ar diviem palīgiem Ko­lombas dārzu uzturēja kārtībā un padarīja to pat skaistāku.

Šis dārzs bija kupli saaudzis un labi izplānots. Dārza dziļumā atradās sakņu dobes, Perīnas kundzes valstība; visgarām Lielās Nelas pils mūriem auga Kolombas koptās puķes, Perīnas kundze šo vietu sauca par Rīta aleju, jo šeit iespīdēja uzlecošās saules stari un Kolomba parasti ap saullēktu laistīja savas margrietiņas un rozes. Pie reizes piebildīsim, ka no istabas, kas atradās Lielajā Nelas pilī virs lietuves, varēja netraucēti novērot daiļo dārznieci, nepalaižot garām nevienu viņas kustību. Respektējot ģeo­grāfiskos nosaukumus, ko bija izdomājusi Perīnas kundze, pieminēsim vēl Dienvidus aleju, kuras galā auga koku skupsnas; Kolomba dienas tveicē tur mēdza lasīt un izšūt. Bet dārza pretējā malā atradās Vakara aleja, kuras abās pusēs trijās rindās auga liepas, allaž sniegdamas tīkamu vēsumu, un tur Kolomba parasti pastaigājās pēc vakari­ņām.

Labsirdīgā Perīnas kundze šo aleju bija izraudzījusies ievainotā Askānio spēku atjaunošanai un veselības nostipri­nāšanai. Tai pašā laikā viņa baidījās pavēstīt Kolombai par savu labdarību. Meitene pakļāvās tēva gribai un, kas zin, varēja arī nepiekrist nepaklausīgajai dueņjai. Bet ko tādā- gadījumā Rupertas kundze domātu par savas kaimiņienes stāvokli un ietekmi? Nē, ja reiz viņa izteikusi tādu priekš­likumu, lai arī tas nebija darīts visai apdomīgi, solītais jāpilda līdz galam. Par attaisnojumu šai krietnajai sievie­tei vēl atgādināsim to, ka viņai no rīta līdz vakaram biia jāapmierinās vienīgi ar Kolombas sabiedrību, turklāt Ko­lomba, iegrimusi savās domās, bieži vien viņai pat neat­bildēja.

Nav grūti saprast, cik ielīksmots jutās Askānio, uzzinā­jis, ka viņam atvērti paradīzes vārti, un cik dedzīgi viņš pateicās Rupertai. Viņš gribēja tūlīt pat baudīt necerēto laimi, un Rupertas kundzei tikai ar lielām grūtībām izde­vās pārliecināt Askānio, ka viņam jāpagaida vismaz līdz vakaram. Viss taču itin kā liecināja, ka Perīnas kundze ielū­gusi viņu ar Kolombas ziņu, un, iedomājot to, Askānio aiz prieka kļuva vai traks. Ar kādu nepacietību, ar kādām neizprotamām bailēm viņš skaitīja stundas, kas ritēja tik gausi! Beidzot pulkstenis nosita pieci. Mācekļi aizgāja; Benvenuto jau kopš pusdienlaika nebija darbnīcā:.domā-' jams, bija aizgājis uz Luvru.

LTn tad Ruperta svinīgi sacīja jauneklim, kas raudzījās uz viņu tādām acīm, itin kā nebūtu redzējis viņu veselu mūžību:

— Laiks ir pienācis, sekojiet man, jaunais cilvēk.

Viņi pārgāja pāri pagalmam, un Rupertas kundze pie­klauvēja četras reizes pie Mazās Nelas pils durvīm.

— Tikai nestāstiet par to skolotājam, mana labā RupErta, — Askānio palūdza, jo viņš zināja, kāds zobgalis mēdz būt Čellīni, un negribēja, ka par viņa skaidro mīles­tību kāds zobotos.

Ruperta jau dzīrās vaicāt, kālab viņai būtu jāklusē, taču šai brīdī atvērās durvis un viņi ieraudzīja Perīnas kundzi.

— Nāciet iekšā, mans skaistuli! — viņa sacīja. — Kā jūs jūtaties?… Bālums vaigos viņam piestāv, viņš ir vēl jaukāks. Nāciet arī jūs, Rupertas kundze; ejiet pa kreisi uz aleju, jaunais cilvēk. Kolomba tūlīt iznāks dārzā, viņa šai laikā, vienmēr pastaigājas, un papūlieties, lai viņa mani pārāk nerāj par to, ka esmu atvedusi jūs šurp.

— Kā! — Askānio iesaucās. — Kolombas jaunkundze nezina…

— Vai prāts! Kā viņa būtu varējusi nepaklausīt tēva gribai? Esmu viņu stingri audzinājusi. Nepaklausīga esmu vienīgi es. Ko lai dara — cik ilgi lai dzīvojam kā cietum­nieces! Rembo nepamanīs, bet, ja arī ko saodīs, es pieru­nāšu viņu turēt mēli aiz zobiem, un ļaunākajā gadījumā ne vienreiz vien esmu pratusi dot pretsparu meseram prevo, tā nu tas ir.

Un Perīnas kundze sāka aizgūtnēm stāstīt par savu saim­nieku, taču viņā klausījās vienīgi Rupertas kundze. As­kānio stāvēja kā sastindzis un dzirdēja vienīgi savas sirds pukstus.

Un tomēr viņš saklausīja vārdus, ko promejot viņam sa­cīja Perīnas kundze:

— Tur tai alejā Kolomba pastaigājas vakaros, viņa, pro­tams, atnāks arī šodien. Jūs redzēsiet, ka saule jums tur netraucēs, mans mīļais slimnieciņ.

Askānio palocījās, tā izteikdams savu pateicību, pagājās dažus soļus pa aleju un, atkal iegrimis sapņos un kaut kā­dās nesakarīgās domās, sāka gaidīt ar satraukuma pilnu nepacietību. Un tomēr viņš sadzirdēja, kā Perīnas kundze garāmejot sacīja Rupertas kundzei:

— Lūk, tas ir Kolombas iemīļotais soliņš.

Un, ļaudams runātīgajām sievietēm turpināt pastaigu, viņš klusēdams apsēdās uz sola, kas viņam nu bija svēts.

Ko viņš gribēja? Uz ko cerēja? Viņš pats to nezināja. Viņš gaidīja Kolombu, tāpēc ka viņa bija jauna un skaista, tāpēc ka arī viņš bija jauns un skaists. Viņam nebija ne­kādu godkārīgu nolūku. Būt blakus viņai — tas bija vienī­gais, pēc k'a^viņš alka; viss pārējais atradās dieva rokās.

Starp citu, viņš nemaz necentās ielūkoties nākotnē. Mīles­tībai nav nākošās dienas.

Arī Kolomba pretēji savai gribai ne reizi vien domāja par jauno svešzemnieku, kas tik negaidīti bija parādījies viņas vientulīgajā miteklī kā Gabriels Marijai. Atkal viņu redzēt — tā bija vēlēšanās, ko meitene sirds dziļumos lo­loja jau kopš pirmās tikšanās ar Askānio. Taču, lai arī ne­piesardzīgais tēvs bija atstājis viņu savā vaļā, viņa nekad nerīkojās vieglprātīgi un allaž izturējās pret sevi ar vislie­lāko stingrību, kā to dara visi augsti tikumiski cilvēki, kas pārkāpj šo likumu vienīgi tai gadījumā, kad viņiem laupa izvēles brīvību. Viņa vīrišķīgi centās atvairīt domas par Askānio, taču tās pārvarēja trīskāršos nocietinājumus, ko Kolomba bija uzcēlusi apkārt savai sirdij, vēl vieglāk, nekā Askānio bija ticis pāri Lielās Nelas pils mūrim. Pēdē­jās trīs četras dienas Kolomba bija pavadījusi nemitīgā satraukumā: brīžam viņa baiļojās, ka vairs neieraudzīs Askānio, brīžam atkal viņu biedēja iespēja satikties. Viņas vienīgais mierinājums bija sapņi, un viņa sapņoja gan strādādama, gan pastaigādamās. Dienā viņa viena pati sēdēja savā istabā, bezgala sarūgtinādama Perīnas kundzi, kurai neatlika nekas cits kā nebeidzami sarunāties pašai ar sevi. Pievakarē, kad kļuva mazliet vēsāks, mei­tene devās uz ēnaino aleju, kuru Perīnas kundze bija poē­tiski nosaukusi par Vakara aleju; un tur, apsēdusies uz sola, uz kura tagad sēdēja Askānio, sagaidīja nolaižamies nakti un iemirdzamies zvaigznes, kavēdamās savās domās, līdz ieradās Perīnas kundze, lai aicinātu viņu mājās.

Un tad jauneklis pēkšņi ieraudzīja alejas līkumā iznā­kam Kolombu ar grāmatu rokās. Viņa lasīja Svēto dzīves stāstus, bīstamu romānu par ticību un mīlestību, kurš var­būt arī sagatavo cilvēku skaudrām ciešanām, tomēr nekādā ziņā nemāca izprast skarbo dzīves īstenību. Kolomba sā­kumā nepamanīja Askānio, taču, ieraudzījusi blakus Pe­rīnas kundzei nepazīstamu sievieti, viņa nodrebēja aiz pārsteiguma. Šai izšķirošajā mirklī Perīnas kundze gluži kā drosmīgs karavadonis vīrišķīgi devās uzbrukumā.

— Kolomba, dārgumiņ, — viņa sacīja, — pazīdama jūsu labo sirdi, es nemaz neuzskatīju par vajadzīgu prasīt jūsu atļauju, lai ielūgtu šo nabaga jaunekli, kas tika ievainots, glābjot jūsu tēvu, pie mums paelpot svaigu gaisu koku paēnā. Jūs taču zināt, ka Lielās Nelas pils dārzā ēnu mek­lēdams nesameklēsi, bet ārsts negalvo par jaunā cilvēka

dzīvību, ja viņam nebūs iespēja katru dienu vismaz stundu pastaigāties svaigā gaisā.

Un, kamēr dueņja runāja, izmantodama kā glābiņu sal­tus melus, Kolomba iztālēm paraudzījās uz Askānio, un viņas vaigi pēkšņi pietvīka. Askānio, redzēdams Kolombu tuvojamies, nebija spējīgs pat piecelties no sola.

— Bet, Perīnas kundze, tas nav atkarīgs no manas gri­bas, — meitene beidzot ierunājās. — Ir vajadzīga tētiņa atļauja.

Pateikusi to ar skumjām, taču stingrā balsī, Kolomba piegāja pie akmens sola, uz kura sēdēja Askānio. Viņš gaidīja meiteni, lūdzoši salicis rokas.

— Piedodiet man, jaunkundz, — viņš sacīja, — es do­māju … es cerēju… ka jūs esat piekritusi Perīnas kun­dzes laipnajam ielūgumam; turpretī tagad, uzzinājis, ka tas tā nav, — viņš bikli, tomēr nezaudēdams cieņu, turpi­nāja, — es lūdzu jūs, piedodiet manu pārdrošību un atļau­jiet doties prom.

— Nudien tas nav atkarīgs no manas gribas, — Kolomba aizkustināta sacīja. — Es neesmu šeit saimniece. Palieciet vismaz šodien — pat tai gadījumā, ja tēva aizliegums at­tiektos arī uz viņa glābēju; palieciet, msjē, kaut vai tāpēc, lai es varētu jums izteikt pateicību.

— O, jaunkundz, — Askānio nomurmināja, — nevis man, bet jums pienākas pateicība! Bet vai palikdams es netraucēšu jums pastaigāties? Turklāt, kā rādās, esmu iz­raudzījies nepiemērotu vietu.

— Itin nemaz, — Kolomba iebilda un, aizmirsusies aiz satraukuma, neviļus apsēdās uz tā paša akmens sola otrā galā.

Ta kā Perīnas kundzei, kas pec Kolombas bargā rājiena stāvēja kā sastingusi, beidzot bija apnicis stāvēt un turklāt viņu mulsināja jaunās saimnieces klusēšana, paņēmusi zem rokas Rupertas kundzi, viņa klusītēm manījās prom.

Jauneklis un meitene palika divatā.

Kolomba sēdēja, nodūrusi acis grāmatā, un uzreiz pat nepamanīja, ka dueņja aizgājusi, taču viņa nemaz nela­sīja, jo acu priekšā viņai klājās migla. Meitene vēl aizvien bija pagalam satraukta un samulsusi. Viņa neapzināti cen­tās apslēpt savu saviļņojumu, nomierināt strauji pukstošo sirdi. Arī Askānio jutās apjucis; sākumā, kad Kolomba gri­bēja viņu aizraidīt, jauneklim bija neizturami sāpīgi, pēc tam viņu pārņēma neprātīgs prieks, kad viņš atskārta, cik

satraukta ir viņa mīļotā, taču pēc slimības viņš bija vēl tik vārgs, ka negaidītie pārdzīvojumi viņam galīgi laupīja spēkus. Askānio atradās itin kā nemaņā, lai gan prāts dar­bojās un domas neparasti strauji nomainīja cita citu. «Viņa mani nicina! Viņa mani mīl!» viņš pamīšus domās atkār­toja. Viņš raudzījās uz nekustīgi sēdošo Kolombu un ne­manīja, ka pa vaigiem viņam rit asaras. Tikmēr virs viņu galvām koku zaros dziedāja putni. Vējiņš maigi čabinājās lapotnē. Augustīniešu baznīcas zvanu liegās skaņas aici­nāja uz vakara dievkalpojumu. Jūlija dienas vakars bija brīnumaini rāms un kluss. Tas bija viens no tiem svinī­gajiem mirkļiem, kad atdzimst dvēsele, kad viens mirklis sevī ietver daudzus gadus un iespiežas atmiņā uz visu mūžu. Skaistais jauneklis un daiļā meitene, šķiet, bija radīti viens otram un saderināti jau iepriekš, vajadzēja tikai sadoties rokās, taču likās, ka viņus šķir bezdibenis.

Pēc kāda brīža Kolomba pacēla galvu.

— Jūs raudat! — viņa iesaucās, izpauzdama vairāk jūtu, nekā viņai būtu gribējies.

— Es neraudu, — Askānio atbildēja.

Tomēr, pielicis roku pie sejas, viņš sajuta, ka tā ir mitra no asarām.

— Jā, jums ir taisnība, — viņš sacīja, — es raudu.

— Kāpēc? Kas jums kaiš? Vai nepasaukt kādu? Jums sāp?

— Jā, kad es domāju …

— Ko jūs domājat?

— Es domāju, ka man būtu labāk nomirt.

— Nomirt? Cik tad jums gadu, ka jūs domājat par nāvi?

— Deviņpadsmit. Taču nelaime un nāve allaž iet roku rokā.

— Arī jūsu vecāki jūs apraudās! — Kolomba turpināja, neapzināti gribēdama ielūkoties Askānio pagātnē un ne­skaidri nojauzdama, ka jaunekļa nākotne pieder viņai.

— Man nav nedz tēva, nedz mātes, un neviens par mani neraudās, izņemot manu skolotāju Benvenuto.

— Nabaga bārenis!

— Jā, esmu nabaga bārenis! Tēvs mani nekad nav mīlē­jis, bet māte nomira, kad man bija desmit gadu, kad vēl nebiju paguvis novērtēt viņas mīlestību un atlīdzināt viņai par to. Mans tēvs… Bet kāpēc es jums to visu stāstu, ko gan jums nozīmē mani vecāki?

— Turpiniet, Askānio, es jūs lūdzu.

— Augstais dievs! Jūs atceraties manu vārdu.

— Turpiniet, turpiniet, — Kolomba nočukstēja, aizklā­dama ar rokām pietvīkušo sejiņu.

— Mans tēvs bija zeltkalis, bet mana labā māmuļa bija Florences juveliera Rafaela del Moro meita no dižciltīgas itāliešu dzimtas, jo Itālijā, mūsu republikās, darbs nav nekāds negods un veikalnieku izkārtnēs lasāmi seni un slaveni vārdi. Piemēram, mans skolotājs Čellīni ir tikpat dižciltīgs kā Francijas karalis un, šķiet, pat vēl dižciltīgāks. Rafaels del Moro bija nabadzīgs un izprecināja savu meitu Stefānu pretēji viņas gribai kādam bagātam sava amata brālim, kas bija tikpat vecs kā viņš pats. Ak vai! Mana māmuļa un Benvenuto Čellīni mīlēja viens otru, bet bija nabadzīgi. Tai laikā Benvenuto klaiņoja pa pasauli, lai iegūtu vārdu un sapelnītu naudu. Viņš atradās tālu un ne­varēja izjaukt šīs precības. Džismondo Gadi — tā sauca manu tēvu — nekad neuzzināja, ka mana māmuļa mīlēja citu, tomēr ienīda savu sievu tāpēc, ka tā viņu nemīlēja. Tēvs bija varmācīgs un skaudīgs cilvēks. Lai viņš man pie­dod, ka es tā saku, taču bērniem ir nepielūdzama atmiņa. Cik bieži māmuļa meklēja glābiņu no tēva dusmām pie mana šūpuļa, bet bieži vien nelīdzēja arī šis patvērums. Gadījās, ka viņš sita manu māmuļu — lai dievs viņam piedod! — kad viņa turēja mani savās rokās, un pēc katra sitiena māmuļa skūpstīja mani, lai remdētu sāpes. O, rei­zēm es sajūtu divkārši atbalsojamies sirdī sitienus, kurus saņēma mana māmuļa, un skūpstus, ko viņa dāvāja man.

Debesu tēvs savās taisnīgajās dusmās sodīja tēvu, atņem­dams viņam to, ko viņš vērtēja augstāk par visu pasaulē, — bagātību. Tēvs izputēja. Viņš nomira aiz bēdām, jo bija kļuvis nabags, un dažas dienas pēc tam nomira arī mā­muļa, jo domāja, ka viņu vairs neviens nemīl.

Es paliku pasaulē viens pats. Tēva kreditori sagrāba visu, kas mums vēl bija palicis, viņi rakņājās itin visur, neko neaizmirsa, tikai mani, raudošu bērnu, viņi nepama­nīja. Vecā, uzticamā kalpone baroja mani divas dienas a-iz žēlsirdības, taču nabaga sieviete pati dzīvoja pusbadā, pār- tikdama no žēlastības dāvanām.

Viņa nezināja, ko lai iesāk ar mani, bet tad istabā ienāca vīrs putekļiem klātās drēbēs, paņēma mani rokās, raudādams skūpstīja un, iedevis krietnajai vecenītei naudu, aiznesa mani sev līdzi. Tas bija Benvenuto Čellīni, viņš bija atbraucis no Romas uz Florenci, lai uzmeklētu mani. Viņš iemīlēja mani, iemācīja savu amatu, un mēs nekad nešķī- rāmies, tāpēc es saku, ka vienīgi viņš apraudās manu nāvi…

Kolomba, nodūrusi galvu, ar smagu sirdi klausījās stāstu pār bāra bērna dzīvi, tikpat vientuļu, kāda bija viņas dzīve, un stāstu par nelaimīgās mātes likteni, kāds acīmredzot būs arī viņas liktenis, jo arī viņa pret savu gribu tiek izpre­cināta cilvēkam, kas viņu ienīdīs tāpēc, ka viņa to nekad nemīlēs.

.— Jūs esat netaisns pret dievu, — viņa sacīja Askānio.

— Jūs mīl, nu kaut vai jūsu labais skolotājs, un jūs atce­raties māmuļu, bet man nav lemts pat atminēties mātes glāstus; māmuļa nomira, kad es nācu pasaulē. Mani audzi­nāja tēvamāsa, ķildīga un īgna sieviete, un tomēr es gauži raudāju, kad viņa nomira pirms diviem gadiem, jo man nebija neviena cita, kam veltīt savu maigumu, un es biju pieķērusies šai sievietei kā efeja klintij. Jau divus gadus es dzīvoju šai pilī kopā ar Perīnas kundzi, un, ne­raugoties uz vientulību, jo tēvs mani apmeklē gaužām reti, šie divi gadi tomēr bija un būs vislaimīgākais laiks manā mūžā.

— Jūs patiesi esat daudz cietusi, — Askānio ierunājās,

— pagātne jums nav bijusi laimīga, bet kālab gan jāšau­bās par nākotni? Jūs gaida spoža nākotne. Jūs esat dižcil­tīga, jūs esat bagāta, jūs esat skaista, un jūsu skumjās jaunības atblāzma tikai izcels jūsu turpmākās dzīves mir­dzumu.

Kolomba bēdīgi pašūpoja galvu.

— Māmiņ, mīļo māmiņ! — viņa nočukstēja.

Reizēm, kad domas aizklīst tālu prom no sīkajām ikdie­nas rūpēm, pēkšņi itin kā zibens gaismā atplaiksnās visa dzīve, nākamība un pagājība un dvēseli pārņem drausms satraukums un dīvaina atsvešinātība, un, paredzot nebei­dzamas bēdas un ciešanas, sirds nodreb, pielīdama ar baisu jutoņu un nāves gurdumu. Un vajag būt ļoti stipram, lai nesaļimtu zem likteņa nastas, kas smagi uzgulst sirdij. Iespējams, ka abiem jauniešiem, kas bija izbaudījuši tik daudz ciešanu un bija tik vientuļi, vajadzēja izteikt tikai vienu vārdu, lai viņu skumjā pagātne veidotu kopīgu nā­kotni; taču Kolomba bija tik skaidra, bet Askānio tik ļoti dievināja savu mīļoto, ka šis vārds netika izteikts.

Askānio vienīgi raudzījās uz Kolombu ar bezgalīgu mai­gumu, bet Kolomba lūkojās uz Askānio ar uzticības pilnu biklumu. Un, salicis kopā rokas, Askānio ierunājās tādā balsī, kādā viņš droši vien lūdza dievu:

— Klausieties, Kolomba, ja jums ir kāda vēlēšanās, ja jums draud kāda nelaime, uzticiet man to kā brālim, sa­kiet kaut vārdu, Kolomba, un es darīšu visu, lai tikai izpil­dītu jūsu gribu, es ziedošu savu dzīvību, lai novērstu no jums nelaimi, un būšu laimīgs, ja to spēšu.

— Јs pateicos jums, — Kolomba atbildēja. — Man pie­tika bilst tikai vārdu, un jūs tūdaļ augstsirdīgi riskējāt ar savu dzīvību, es zinu to, taču šoreiz mani glābt var vie­nīgi dievs.

Viņa nepaguva neko vairāk pateikt, jo šai brīdī pie vi­ņiem pienāca Perīnas kundze un Rupertas kundze.

Abas valodīgās sievietes bija pavadījušas laiku tikpat lietderīgi kā mūsu mīlētāji un paguvušas nodibināt drau­dzību, kas pamatojās uz abpusējām simpātijām. Perīnas kundze ieteica Rupertas kundzei zāles pret apsaldējumiem, bet Rupertas kundze nepalika parādā un atklāja Perīnas kundzei plūmju uzglabāšanas noslēpumu. Nav grūti sa­prast, ka kopš šā brīža viņas vienoja draudzība līdz kapa malai, tāpēc cienījamās dāmas nosolījās satikties pēc iespē­jas biežāk, par spīti visiem aizliegumiem.

— Kā ir, Kolomba, — Perīnas kundze jautāja, tuvoda­mās solam, — jūs vēl aizvien mani nosodāt? Vai tas nebūtu kauna darbs, ja mēs aizvērtu durvis šim jauneklim, bez kura palīdzības mūsu māja būtu palikusi bez saimnieka? Un galu galā vai nav jādomā par to, kā sadziedēt brūci, ko viņš saņēmis mūsu dēļ? Paraugieties, Rupertas kundze, viņš izskatās jau labāk, viņš vairs nav tik bāls, vai ne?

— Protams, — Rupertas kundze apstiprināja, — tik košs sārtums vaigos viņam nav bijis pat tad, kad viņš bija vesels.

— Padomājiet, Kolomba, — Perīnas kundze turpināja, — tā būtu liela apgrēcība, ja mēs kavētu tik sekmīgu at­veseļošanos. Mērķis attaisno līdzekļus. Jūs, protams, atļau­siet man ielūgt viņu pie mums arī rītvakar? Arī jums, dār­gumiņ, tā būs" izklaidēšanās, gluži nevainīga izklaidēšanās. Pie tam, pateicoties dievam, mēs ar Rupertas kundzi būsim turpat blakus. Nudien, Kolomba, ticiet man, jums nepie­ciešams mazliet izklaidēties. Un kurš gan nosūdzēs meseram prevo, ka mēs esam mazliet pārkāpušas viņa stingro aizliegumu? Turklāt jūs vēl pirms viņa rīkojuma atļāvāt Askānio parādīt mums rotaslietas, un, ja šodien viņš tās aizmirsa, lai tad atnes rīt.

Kolomba paraudzījās uz Askānio; viņš nobālēja un dre­bošu sircli gaidīja viņas atbildi.

Šāda padevība liktenim glaimoja nomāktajai un vientu­ļajai meitenei. Tātad pasaulē ir cilvēks, kas ir atkarīgs no viņas, un viens vienīgs viņas vārds var darīt viņu laimīgu vai dziļi apbēdināt! Kam gan nepatīk sajust savu varu! Grāfa d'Orbeka vaļība bija aizvāinojusi Kolombu. Un nu nabaga cietumniecei — piedosim viņai to — nepārvarami iegribējās redzēt, kā iemirdzēsies aiz prieka Askānio acis, un viņa smaidīdama un sarkdama pateica:

— Perīnas kundze, dariet pēc sava prāta.

Askānio gribēja ko sacīt, taču jaudāja vienīgi aiz patei­cības salikt rokas kā lūgšanā; kājas viņam saļodzījās.

— Paldies, skaistulīt, — Ruperta sacīja, pietupdamās dziļā reveransā. — Ejam, Askānio, jūs vēl esat tik vārgs, mums laikus jābūt mājās. Dodiet man roku!

Askānio tik tikko pietika spēka, lai atvadītos no Kolom­bas un pateiktu viņai paldies, taču vārdus viņš aizstāja ar skatienu, kurā ielika visu savu dvēseli, un tad paklausīgi sekoja vecajai kalpotājai ar prieka pārpilnu siidi.

Kolomba, iegrimusi domās, atkal apsēdās uz sola, viņa sajuta laimes skurbumu, par ko sev pārmeta, jo nebija pieradusi pie šādām jūtām.

— Līdz rītam! — ar uzvarošu smaidu sacīja Perīnas kun­dze, pavadījusi viesus līdz durvīm. — Un jūs, jaunais cil­vēk, ja vien jums labpatīk, nāciet tāpat kaut vai katru dienu šos trīs mēnešus.

— Bet kāpēc tikai trīs mēnešus? — Askānio vaicāja, sapņodams nākt šurp mūžīgi.

— Kā tad savādāk!'— Perīnas kundze atbildēja. — Pēc trim mēnešiem Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku.

Askānio sakopoja visus savus spēkus, lai nenokristu.

— Kolomba precas ar grāfu d'Orbeku? — viņš čukstēja. — Ak dievs, ak dievs, tātad esmu maldījies! Kolomba mani nemīl!

Taču šai mirklī Perīnas kundze aizvēra aiz viņa durvis, bet Rupertas kundze gāja pa priekšu, tāpēc nedz viena, nedz otra viņa vārdus nedzirdēja.