Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXVII KO VAR IERAUDZĪT NAKTI NO PAPELES GALOTNES

Nākamajā rītā, tai dienā, kad galmam vajadzēja at­griezties no Fontenblo, Rupertas kundze visiem tiem, kas iepriekšējā vakarā bija klausījušies leģendu par drūmo mūku, pavēstīja, ka arī viņa varot pastāstīt ko neparastu.

Dzirdēdami tik vilinošu solījumu, Perīnas kundzes bi­jušie klausītāji, protams, steidzās vakarā sapulcēties tai pašā stundā un tai pašā vietā.

Visi jutās brīvi un nepiespiesti, jo Benvenuto bija atrakstījis Askānio, ka divas trīs dienas aizkavēšoties, lai iekārtotu zāli, kurā nodomājis uzstādīt savu Jupiteru, jo tūdaļ pēc atgriešanās stāšoties pie satujas atliešanas.

Ari prevo bija tikai vienreiz parādījies Nelas pilī, lai uzzinātu, vai nav kādas jaunas ziņas par Kolombu. Sa­ņēmis Perīnas kundzes atbildi, ka viss joprojām pa ve­cam, viņš atgriezās Šatlē.

Tādējādi Lielās un Mazās Nelas pils iemītnieki, izman­todami saimnieku prombūtni, baudīja pilnīgu brīvību.

Zaks Obrī tovakar bija norunājis tikšanos ar Zervēzu, tomēr ziņkāre guva virsroku pār mīlestību, turklāt viņš cerēja, ka Rupertas stāsts būs īsāks par Perīnas kundzes stāstu un viņam izdosies ne vien to noklausīties, bet arī laikus satikties ar Zervēzu.

Un lūk, ko saviem klausītājiem pavēstīja Rupertas kundze.

Perīnas kundzes stāsts par drūmo mūku nelicis Ru­pertas kundzei mieru, atgriezusies savā istabā, viņa dre­bējusi pie visām miesām, jo Antonijas rēgs taču varēja apmeklēt arī viņu, par spīti svētajiem pīšļiem, kas atra­dās gultas galvgalī.

Vispirms Ruperta cieši jo cieši aizbultēja durvis, bet tas neko nelīdzēja: vecā saimniece pārāk labi pazina spoku parašas, lai nesaprastu, ka aizslēgtas durvis viņiem nav nekāds šķērslis. Viņa labprāt būtu cieši aizdarījusi ari logu, kas izgāja uz Lielās Nelas pils dārzu, taču ag­rākais saimnieks nebija parūpējies par slēģiem, bet ta­gadējais uzskatīja, ka šādu sīkumu dēļ nav jēgas tērē­ties.

Parasti logam priekšā tika aizvilkti aizkari, tomēr šo­reiz tie, kā par spīti, bija nodoti mazgāšanā, tā ka istabu no ārpasaules šķīra vienīgi stikls, kas bija caurspīdīgs kā gaiss.

Pēc tam Ruperta palūkojās zem gultas, izčamdīja skap­jus, pārmeklēja visus stūrus un kaktus. Viņa zināja, ka nešķīstajam nevajag daudz vietas, it īpaši, ja viņš pie­vāc asti, noliec ragus un ievelk nagus, ka Asmodejs, saritinājies kamolā, nez cik gadu bija nogulējis pudelē.

Istabā neviena nebija, un itin nekas neliecināja par drūmā mūka klātbūtni.

Ruperta devās gulēt, gandrīz pilnīgi nomierinājusies, tomēr gaismekli viņa atstāja degam. Tikko apgūlusies, viņa uzmeta skatienu logam un ieraudzīja uz naksnīgās debess fona milzīgu cilvēka figūru, kas aizsedza zvaig­znes, un mēnesi viņa nemaz necerēja ieraudzīt, jo tas tuvojās savam dilumam.

Nabaga Ruperta nodrebēja aiz bailēm un dzīrās jau kliegt vai piedauzīt pie sienas, kad pēkšņi atcerējās, ka tieši viņas loga priekšā stāv milzīgā Marsa statuja. Tad, sadūšojusies un vēlreiz palūkojusies uz šķietamo rēgu, viņa skaidri sazīmēja kara dieva apveidus. Tūdaļ no­mierinājusies, Ruperta stingri apņēmās pēc iespējas ātrāk aizmigt.

Bet miegs, kas tiek dots kā balva nabagajiem, kā dēļ bagātie bieži vien viņus apskauž, nepakļaujas cil­vēka gribai. Vakaros, kad dievs šo untumnieku izlaiž pa debesu vārtiem, tas dodas, kurp vien tam ienāk prātā, nelikdamies ne zinis par dedzīgiem aicinājumiem un ielauzdamies tur, kur viņu vismazāk gaida. Lai kā Ru­perta izlūdzās sev miegu, tas ilgi pie viņas nenāca.

Beidzot ap pusnakti nogurums tomēr darīja savu. Pa­mazām cienījamās saimnieces apziņa aizmiglojās, un viņas jau tāpat juceklīgās domas, pārrāvušas neredzamo pavedienu, kas saturēja tās kopā, izklīda uz visām pu­sēm kā sarauta rožukroņa krellītes. Vienīgi Rupertas sa­trauktā sirds joprojām pastiprināti dauzījās, tad nomie­rinājās ari tā, nomodā bija palicis tikai gaismeklis.

Taču, tā kā šai pasaulē visam reiz pienāk gals, tas pienāca arī gaismeklim apmēram divas stundas pēc tam, kad Ruperta bija iemigusi taisnprātīga cilvēka miegā. Izbeidzoties eļļai, gaismeklis sāka bālēt, pēc tam mirgot, līdz beidzot, pēdējo reizi spoži uzliesmojis, nodzisa pa­visam.

Tieši šai brīdī Ruperta redzēja briesmīgu sapni: viņa sapņoja, ka vēlu vakarā atgriežas no Perīnas kundzes un viņai nopakaļ seko drūmais mūks; par laimi, lai gan sap­ņos parasti notiek gluži otrādi, Rupertai, šķiet, bija piec­padsmit gadus vecas meitenes kājas, un viņa skrēja tik ātri, ka drūmais mūks, kurš, liekas, nevis soļoja, bet slīdēja pa zemes virsu, panāca viņu tikai pie pils dur­vīm, kas aizcirtās tam deguna priekšā. Aizvien vēl sapnī Ruperta dzirdēja, kā mūks žēlabaini vaid un dauzās pie durvīm. Bet viņai, protams, nenāca ne prātā vērt durvis vaļā; viņa iededza gaismekli, uzskrēja >augšā pa kāpnēm, lēkdama uzreiz pāri diviem pakāpieniem, iemetās savā istabā, apgūlās gultā un nodzēsa gaismu.

Un tad, tiklīdz nodzisa gaisma, Ruperta ieraudzīja aiz loga drūmā mūka galvu; gluži kā ķirzaka uzrāpies augšā

pa sienu, muks pūlējās tikt istabā pa logu. Ruperta dzir­dēja sapnī, kā spoka nagi skrāpē stiklu.

Pats par sevi saprotams, ka, redzot šādu sapni, nevar gulēt, itin kā nekas nebūtu noticis. Un Ruperta pamodās. Mati uz galvas viņai bija saslējušies stāvus, un viņa mirka aukstos sviedros. Acis viņai bija vaļā, un viņas mulsais, izbiedētais skatiens neapzināti pievērsās logam. Tad Ruperta spalgi iebrēcās, jo bija ieraudzījusi kaut ko šaušalīgu.

Viņa bija ieraudzījusi milzīgo Marsa galvu, kurai no acīm, nāsīm, ausīm un mutes lauzās laukā liesmas.

Pirmajā brīdī Ruperta nodomāja, ka viņa joprojām sapņo: gribēdama pārliecināties par pretējo, viņa līdz asi­nīm ieknieba sev rokā, pēc tam pārmeta krustu, trīsreiz noskaitīja «Mūsu tēvs debesīs» un divreiz «Esi sveicināta, Marija», tomēr briesmīgais rēgs neizzuda.

Saņēmusi spēkus, Ruperta pastiepa roku. satvēra slotu un sāka, cik jaudas, dauzīt ar slotaskātu pa griestiem. Tieši virs viņas atradās Hermaņa istaba, un viņa cerēja, ka dūšīgais vācietis uzmodīsies un atsteigsies palīgā.

Taču, lai kā Ruperta rībināja, Hermanis neizrādīja itin nekādas dzīvības pazīmes.

Tad Ruperta pārstāja dauzīt griestus, vairs necerē­dama uzmodināt Hermani, un sāka zvetēt pa grīdu, lai uzmodinātu Pagolo.

Pagolo istaba atradās zem Rupertas istabas, bet Pagolo bija tikpat kurls kā Hermanis, un Rupertas kundze va­rēja dauzīt, cik uziet, tik un tā neviens neatsaucās. " Tad Ruperta pagrieza slotu horizontāli: viņa atcerējās savu trešo kaimiņu Askānio un piedauzīja ar slotaskatu pie sienas.

Taču ari Askānio klusēja, tapat kā bija klusējuši Her­manis un Pagolo. Acīmredzot visi trīs mācekļi bija kaut kur aizgājuši. Ruperta pat nodomāja, vai tik viņus nav aiznesis drūmais mūks.

Tā kā šī doma viņai nesniedza nekādu mierinājumu, viņu pārņēma vēl lielākas šausmas, un, pārliecinājusies, ka neviens viņai palīgā nenāks, Ruperta pabāza galvu zem segas un sāka gaidīt.

Pagaidījusi stundu, pusotras stundas, iespējams, pat divas stundas un nesadzirdējusi ne mazāko troksnīti, viņa beidzot sadūšojās, pacēla lēnītēm segas malu un palūko­jās uz logu — vispirms ar vienu aci, pēc tam ar abām.

Parādība bija izgaisusi. No Marsa galvas vairs nelauzās laukā liesmas, atkal viss grima nakts tumsā.

Bet, lai cik nomierinoši iedarbojas tumsa un klusums, nav grūti saprast, ka nabaga sievietei miegs bija laupīts visu atlikušo nakts daļu. Sasprindzinājusi dzirdi, Ruperta gulēja plaši ieplestām acīm līdz tam brīdim, kad cauri loga rūtīm ielauzās pirmie uzlecošās saules stari, vēstī­dami, ka spoku laiks ir beidzies.

Tāds bija Rupertas stāsts, un viņai par godu jāsaka,) ka tam bija vēl lielāka piekrišana nekā vakardienas stās­tam; īpaši spēcīgu iespaidu tas atstāja uz Hermani un Pe­rīnas kundzi, uz Pagolo un Skoconi. Abi vīrieši zvērēja, ka neesot dzirdējuši nekādu klauvēšanu, taču darīja to tik kaunīgi un tik nedroši, ka Zaks Obrī sāka skaļi smie­ties. Turpretī Perīnas kundze un Skocone klausījās klu­sēdamas, aizturējušas elpu. Viņas gan sarka, gan bālēja, un, ja vien nebūtu bijis tik tumšs, kas neļāva viņu sejās saskatīt atspoguļojamies to, kas norisa viņu dvēselēs, va­rētu likties, ka abas sievietes teju, teju ķers trieka vai arī tās tūdaļ nomirs no bālasinības.

— Tātad, Perinās kundze, jūs esat pārliecināta, ka re­dzējāt drūmo mūku Lielās Nelas pils parkā? — Skocone jautāja, pirmā atguvusies no pārdzīvojuma.

— Es redzēju viņu tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs, mana dārgā, — Perīnas kundze atbildēja.

— Bet jūs, Rupertas kundze, redzējāt, ka no Marsa galvas laužas laukā liesmas?

— Vēl tagad tās redzu!

— Skaidrs, — Perīnas kundze secināja, — nolādētais pēc atgriešanās izraudzījies statujas galvu par savu mā­jokli, un, tā kā arī spokam, tāpat kā dzīvam cilvēkam, jāpastaigājas svaigā gaisā, nakts stundās viņš nokāpj zemē, staigā, klimst apkārt, bet piekusis atkal ierāpjas tai pašā galvā. Elki un gari, kā redzat, sadzīvo kā cirnds ar roku: viņi visi ir elles izdzimumi, un šis briesmīgais pagānu dievs Marss laipni pieņēmis savā paspārnē šo drausmīgo drūmo mūku.

— Jūs tā domāt, jafkundz Perin? — naivais vācietis vaicāja.

— Esmu par to pārliecināta, Hermaņa kungs, pilnīgi pārliecināta.

— Man skudriņ skriet pa mugur, god vārd! — Herma­nis drebinādamies nomurmināja.

— Tatad jūs, Hermani, ticat spokiem? — Zaks Obrī noprasīja.

— O jā, es tic!

Žaks Obrī paraustīja plecus, taču savā prātā tomēr no­lēma izdibināt spoka noslēpumu. It īpaši tāpēc, ka viņš to varēja izdarīt bez lielām pūlēm, jo pilī viņš bija tik­pat kā paša cilvēks, kas nāca un gāja, kad viņam labpa­tikās. Tālab viņš nosprieda, ka satikties ar Zervēzu pagūs arī rītdien, bet šo nakti pavadīs Lielajā Nelas pilī; pulk­sten desmitos viņš atvadīsies no visiem, izlikdamies, ka aiziet prom, bet patiesībā paliks dārzā, uzrāpsies papelē un, paslēpies tās lapotnē, iepazīsies ar spoku.

Viss notika tieši tā, kā bija paredzēts. Zaks Obrī at­stāja darbnīcu kā parasti bez pavadītājiem, skaļi aizcirta ārdurvis, kas veda uz krastmalu, lai visi domātu, ka viņš aizgājis mājās, pēc tam ātri pieskrēja pie papeles, kas auga netālu no statujas, palēcienā satvēra apakšējo zaru, pievilkās pie tā un pēc mirkļa jau bija koka galotnē, tieši pretī Marsa galvai. No šejienes viņš varēja lieliski pārredzēt gan Lielās, gan Mazās Nelas pils pagalmus un parkus.

Tai laikā, kad Zaks Obrī centās ērtāk iekārtoties uz savas laktas, Luvrā notika liels sarīkojums, visi logi mir­dzēja vienās ugunīs. Kārlis Piektais beidzot bija sadūšo­jies pārbraukt no Fontenblo uz Parīzi, kur abi monarhi ieradās tai pašā vakarā, par kuru mēs tagad stāstām.

Imperatoram par godu tika sarīkoti krāšņi svētki: mie­lasts, uzvedumi un balle. Pa Sēnu slīdēja krāsainiem lukturīšiem izrotātas gondolas ar muzikantiem, tās savir- knējās iepretim slavenajam balkonam, no kurienes pēc trīsdesmit gadiem Šarls IX lika šaut uz savu tautu, kamēr no viena krasta uz otru turp un atpakaļ īrās ar ziedu vijām greznotas laivas, pārvadādamas viesus no Senžer- mēnas priekšpilsētas uz Luvru un no Luvras uz Senžer- mēnu.

Viesu vidū, protams, bija arī vikonts de Marmaņs.

Kā mēs jau sacījām, vikonts de Marmaņs, švītīgs gara au­guma blondīns, uzskatīja sevi par sieviešu mīluli; arī to­vakar viņam šķita, ka uz viņu kaut kā īpaši noraugās jauniņa, piemīlīga grāfiene, kuras vīrs atradās Savojas armijā; Marmaņs ar viņu daudz dejoja, un viņam likās, ka viņa daudznozīmīgais rokasspiediens nav atstājis dāmu

vienaldzīgu. Un beidzot, kad grāfiene brauca mājās, pēc viņas atvadu skatiena vikonts nosprieda, ka viņa, tāpat ka Galateja, glābjas bēgot ar nolūku, lai viņai sekotu. Marmaņs uz karstam pēdām sekoja savai sirdsdāmai, un, tā ka viņa dzīvoja Otfejas ielas galā, atstājis Luvru, viņš aizgāja līdz Nelas tornim un devās pa Augustīniešu krastmalu uz Sentandrē ielu, bet tad negaidīti izdzirda sev aiz muguras soļu troksni.

Pulkstenis rādīja apmēram stundu pēc pusnakts. Mē­ness, kā mēs jau sacījām, tuvojās savam dilumam, un nakts bija pietiekami tumša. Turklāt, ja lasītājs atceras, drosme nebūt nebija tā īpašība, ar kuru Marmaņs varēja lepoties. Tāpēc svešu soļu troksnis, kas viņam šķita paša soļu at­balss, satrauca vikontu aizvien vairāk, un, ciešāk ietinies apmetnī, viņš neapzināti satvēra zobena rokturi un sāka soļot vēl ātrāk.

Taču tas neko nelīdzēja, arī aiz muguras soļi sāka klau- - dzēt ātrākā ritmā un, likās, tuvojās viņam, un, kad Mar­maņs gāja garām Augustīniešu baznīcas kāpnēm, viņam šķita — ja viņš nepāries no ātrsoļošanas uz skriešanu, nepazīstamais viņu noteikti panāks. Viņš jau bija gatavs izšķirties par šo ārkārtējo līdzekli, kad pēkšņi vajātāja soļu troksnim pievienojās cilvēka balss skaņas.

— Velns parāvis, cienītais kungs! — nepazīstamais iesaucās. - Jūs darāt pareizi, tik ļoti steigdamies, jo šeit nav laba vieta, īpaši tik vēlā stundā; jūs droši vien zināt, ka tieši šeit slepkavas uzbruka manam godājamam drau­gam, slavenajam māksliniekam Benvenuto Čellīni, kurš patlaban atrodas Fontenblo un kuram nav ne jausmas, kas notiek viņa mājās; taču, par laimi, mums, kā redzams, ir pa ceļam, un, ja mēs iesim kopā, laupītājiem būs labi jāapsver, iekāms viņi uzdrošināsies mums uzbrukt. Pie­dāvāju jums savu aizstāvību, ja man būtu gods saņemt to pašu no jums.

Tiklīdz atskanēja mūsu studenta pirmie vārdi, Marma- ņam šķita, ka viņš jau dzirdējis kaut kur šo balsi, un, kad 2aks Obrī pieminēja Benvenuto Čellīni, vikonts at­cerējās pļāpīgo zelli, no kura jau pirmajā tikšanās reizē bija ieguvis jo vērtīgas ziņas par Lielās Nelas pils iemīt­niekiem. Vikonts apstājās, apjautis, ka 2aka Obrī sabied­rība var sniegt viņam divkāršu labumu. Pirmkārt, stu­dents viņam būs droša apsardze, un, otrkārt, šis zellis pastāstīs par nīstamo Benvenuto jaunas ziņas, kuras pēc

tam varēs lieti izmantot. Tālab Marmaņs uzrunāja stu­dentu, cik laipni vien varēdams.

— Labvakar, mans jaunais draugs! — viņš sacīja, at­bildot uz familiāro tirādi, ko Zaks Obrī bija tumsā viņam veltījis. — Ko jūs tur sakāt par mūsu dārgo Benvenuto, kuru es cerēju sastapt Luvrā, bet viņš, viltnieks, palicis Fontenblo.

— Velns parāvis! Kāda veiksme! — Zaks Obrī iesau­cās. — Vai tiešām tas esat jūs, mans dārgais vikont de … Jūs aizmirsāt nosaukt savu vārdu, vai arī tas pagaisis man no atmiņas. Tātad jūs nākat no Luvras! Un tur, protams, bija ļoti skaisti un ļoti jautri, daudz galantu kavalieru un daiļu dāmu. Un tagad jūs dodaties mīlas dēkā, vai ne? Ak jūs, siržu lauzējs!

— Jūs gan esat īsts gaišreģis, mans dārgais, — Mar­maņs dižodamies sacīja, — pilnīgi pareizi: es nāku no Luvras, kur karalis pret mani bija ļoti laipns un kur es atrastos vēl tagad, ja kāda apburoša grāfiene nebūtu likusi manīt, ka vēlas redzēt mani vienatnē, nevis balles drūzmā. Bet no kurienes nākat jūs?

— No kurienes nāku es? — Zaks smiedamies iesaucās.

— Jūs nevarat pat iedomāties! Es redzēju, mans dārgais, trakas lietas! Nabaga Benvenuto! Goda vārds, viņš nav to pelnījis! ,

— Kas tad noticis ar mūsu dārgo draugu?

— Vispirms man jums jāsaka — ja jūs nākat no Luv­ras, tad es nāku no Lielās Nelas pils, kur divas stundas notupēju kokā, nu, gluži kā papagailis.

— Pie joda! Diez cik ērti tas nevarēja būt!

— Sīkums! Tīrais sīkums! Es nenožēloju, ka tupēju kokā, kamēr man uznāca krampji, jo redzēju tādas lietas, mans dārgais, tādas lietas, ka, atceroties vien, var pār­plīst no smiekliem.

Un Zaks Obrī tik sirsnīgi un jautri smējās, ka Marmaņs, lai gan nezināja šo smieklu cēloni, nenoturējās un ari sāka smieties līdzi. Bet, tā kā, patiesību sakot, vikontam nebija par ko smieties, viņš drīz vien apklusa.

— Bet tagad, mans jaunais draugs, — Marmaņs sacīja,

— kad jums izdevies mani sasmīdināt, pat neko neiz­stāstot, varbūt jūs tomēr atklāsiet man, ko gan tik jo­cīgu esat redzējis, ka varat tik jautri smieties? Jūs taču zināt, ka es esmu viens no Benvenuto sirdsdraugiem, lai gan mēs viņa namā ar jums nekad neesam sastapušies, jo esmu tā apkrauts ar darbiem, ka sabiedrībai ziedoju ļoti maz laika, un brīvos brīžus, man jāatzīstas, es labprā­tāk veltīju draudzenēm nekā draugiem. Taču ticiet man, ka viss, kas_ attiecas uz mūsu kopējo draugu, mani dziļi sa­trauc. Dārgais Benvenuto! Nu, stāstiet, stāstiet ātrāk, kas notiek, viņam promesot, Lielajā Nelas pilī! Zvēru, mani tas ārkārtīgi interesē.

— Kas notiek? — Obrī atsaucās. — Nu nē, tas ir no­slēpums.

— Noslēpums, ko nedrīkstu zināt es, Benvenuto draugs! — Marmaņs iebilda. — Es mīlu viņu no visas sirds, un vēl šovakar pat, kad Fransuā Pirmais slavēja mākslinieku, es arī viņu slavēju. Jūs rīkojaties nelāgi, ļoti nelāgi, — Marmaņs aizvainots sacīja.

— Ja es būtu cieši pārliecināts, ka jūs nevienam neko neteiksiet, mans dārgais, — jā, kā tad jūs, velns parāvis, sauc, mans dārgais draugs? — man nekas nebūtu pretī, jo, atklāti sakot, man tā vien niez mēle izstāstīt arī jums šo stāstu, itin kā es būtu ķēniņa Mideja niedre.

— Stāstiet taču, stāstiet taču! — Marmaņs mudināja.

— Un jūs nevienam neteiksiet?

— Itin nevienam, es jums zvēru!

— Goda vārds?

— Muižnieka goda vārds!

— Iedomājieties … Taču vispirms, mans dārgais … mans dārgais draugs, vai jūs zināt leģendu par drūmo mūku?

— Jā, kaut ko esmu dzirdējis. Kā stāsta, Lielajā Nelas pilī atkal parādījies spoks.

— Pilnīgi pareizi! Ja jums tas jau zināms, tad man atliek tikai šo to papildināt. Iedomājieties, Perīnas kun­dze …

— Kolombas audzinātāja?

— Pilnīgi pareizi! Uzreiz redzams, ka jūs esat šās mā­jas draugs. Iedomājieties, Perīnas kundze kādā no savām nakts pastaigām, kurās viņa dodas, rūpējoties par savu veselību, redzējusi pa Lielās Nelas pils parku pastaiga- joties drūmo mūku, bet Rupertas kundze … Vai jūs pa­zīstat Rupertas kundzi?

— Veco Čellīni kalpotāju?

— Pilnīgi pareizi! Bet Rupertas kundze kādu nakti, kaudamās ar bezmiegu, ieraudzījusi, ka no milzīgās Marsa statujas acīm, nāsīm un mutes laužas laukā liesmas, zināt, no tās pašas Marsa statujas, kas stāv Lielās Nelas pils dārzā.

— Jā, tas ir īsts šedevrs! — Marmaņs iesaucās.

— Pilnīgi pareizi, īsts šedevrs! Kā visi Čellīni darbi. Un tad nu cienījamās dāmas, tas ir, Perīnas kundze un Rupertas kundze, nosprieda, ka abas redzējušas vienu un to pašu spoku, kurš naktī pastaigājies pa dāizu drūmā mūka drānās un līdz ar pirmajiem gaiļiem ielīdis Marsa galvā, kas ir jo piemērota mājvieta dieva nolādētai dvēselei, un dedzis tur elles ugunīs, kuras tad ir lauzušās laukā no elka acīm, nāsīm un ausīm.

— Kādas blēņas jūs melšat, mans dārgais draugs! — Marmaņs iesaucās, nesaprazdams, vai students runā no­pietni vai dzen jokus.

— Tas ir spoku stāsts, dārgais draugs, parasts spoku stāsts.

— Vai tiešām jūs, būdams prātīgs zēns, — Marmaņs brīnījās, — varat ticēt šādām pasaciņām?

— Es jau neticu, — 2aks Obrī atbildēja, — tāpēc arī notupēju veselu nakti kokā, lai tiktu pie skaidrības, kas īsti ir šis ļaunais gars, kura dēļ pilī izcēlusies tāda jezga. Izlikdamies aizejam prom, es tikai pavēru Lielās Nelas pils vārtus un atkal aizcirtu tos ciet, pats palikdams pa­galmā, pēc tam, neviena nemanīts, pa tumsu aizlavījos līdz iepriekš noskatītai papelei un drīz vien atrados tās kuplajā lapotnē tieši Marsa galvas augstumā. Un vai va­rat iedomāties, ko es ieraudzīju?

— Kā lai es to uzminu? — Marmaņs atsaucās.

— Pilnīgi pareizi, to uzminēt nespētu pat gaišreģis. Vispirms es ieraudzīju, ka pavērās pils lielās durvis, nu, tās, kas iziet uz lieveni, — vai zināt?

— Jā, protams, es zinu, — Marmaņs apliecināja,

— Tātad durvis pavērās, un laukā pa tām paraudzījās kāds cilvēks, acīmredzot gribēdams pārliecināties, vai pagalmā kāda nav. Tas nebija neviens cits kā Hermanis, resnais vācietis.

— Jā, Hermanis, resnais vācietis, — Marmaņs atkār­toja.

— Pārliecinājies, ka pagalmā neviena nav, paskatījies uz visām pusēm, izņemot manu koku, jo, saprotiet paši, viņam nevarēja ne prātā ienākt, ka tajā kāds tup, viņš tūdaļ iznaca laukā, uzmanīgi pievēra durvis, nokāpa lejā no lieveņa un devas taisnā ceļā uz Mazās Nelas pils pa­galmu, kur pieklauvēja trīs reizes pie vārtiem. Pēc šā signālā no Mazās Nelas iznāca kāda sieviete un ielaida vācieti iekšā. Šī sieviete bija mūsu godājamā Perīnas kundze, kurai gaužām patīk naktīs pastaigāties mūsu Go­liātā sabiedrībā.

— Ir gan numurs! Ak, nabaga prevo!

— Pagaidiet, pagaidiet! Tas vēl nav viss. Es sekoju viņiem ar skatienu, kamēr viņi iegāja Mazajā Nelas pilī, kad pēkšņi pa kreisi no manis iečīkstējās loga rāmis. Es ātri pagriezos un ieraudzīju nekrietneli Pagolo, — kas to būtu domājis, ka šis lēnprātīgais Pagolo ar savu mū­žīgo «Mūsu tēvs debesīs» un «Esi sveicināta, Marija» ir spējīgs naktīs rāpties laukā pa logu, — aplaidis apkārt tramīgu skatienu gluži tāpat kā Hermanis, viņš izkāpa uz balustrādes, nolaidās lejup pa notekcauruli un, pār­iedams no viena balkona uz otru, aizkļuva līdz logam… Atminiet, vikont, — līdz kādas istabas logam?

— Kā lai es to zinu! Varbūt līdz Rupertas kundzes lo­gam?

— Kur nu! Liela viņam vajadzība! Viņš iekārojis ne­vienu citu kā Skoconi, Benvenuto iemīļoto modeli, šo ap­burošo bruneti. Kāds blēdis! Ko jūs par to sacīsiet, vi­kont?

— Patiešām amizanti, — Marmaņs piekrita. — Un vai­rāk neko jūs neredzējāt?

— Pacietību, pacietību, dārgais vikont! Visgardāko ku­mosiņu es pataupīju uz beigām, kā saka, desertam; mēs vēl neesam līdz tam tikuši, bet varat būt mierīgs, gan tiksim.

— Es klausos, — Marmaņs atteica. — Goda vārds, mans dārgais draugs, tas ir varen uzjautrinošs stāsts!

— Pagaidiet, ne to vien dzirdēsiet! Tātad es vēroju Pagolo, kurš, riskēdams lauzt sprandu, rāpās no viena balkona uz otru, kad izdzirdu vēl kādu troksni, šoreiz gandrīz pie paša koka, kurā es tupēju. Palūkojies lejup, es ieraudzīju Askānio, kas klusi kā kaķis iznāca no lietu­ves.

— Benvenuto mīļākais māceklis?

— Tas pats, mans dārgais, tas pats. Pēc izskata nevainīgs

baznīcas kora zēns, kas var slavēt dievu bez grēksūdzes. Un še tev! Tici nu ārējam izskatam!

— Bet kāds bija Askānio nāciena nolūks?

— Pilnīgi pareizi — kāds bija viņa nolūks? To pašu vispirms es jautāju arī sev, taču drīz vien viss noskaidro­jās, jo Askānio, pavēries visapkārt tāpat kā Hermanis un Pagolo un pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atstiepa no lietuves garas kāpnes un, pieslējis tās pie Marsa ple­ciem, sāka kāpt augšā. Tā kā kāpnes atvadās statujas pre­tējā pusē, es pazaudēju Askānio no redzes loka un sāku jau gudrot, kur gan viņš palicis, kad pēkšņi ieraudzīju iedegamies Marsa acis.

— Nu gan jūs melšat blēņas! — Marmaņs iesaucās.

— Es stāstu vistīrāko patiesību, mans dārgais, un, jā­atzīstas, ja nebūtu zinājis to, kas risinājās iepriekš, dūša man būtu papēžos. Taču, tā kā biju redzējis Askānio kāpjam augšā un pēc tam kaut kur nozūdam, es biju gan­drīz vai pārliecināts, ka gaismu iededzis viņš.

, — Bet kas tad Askānio bija meklējams naktī Marsa galvā?

— Tieši šo jautājumu es uzdevu arī sev, bet, tā kā ne­viens nevarēja uz to atbildēt, es nolēmu ar visu tikt skaidrībā pats. Es skatījos abām acīm un beidzot, šķiet, goda vārds, saskatīju caur Marsa acu dobumiem kādu parādību — baltās drānās tērptu sievieti, kurai pie kā­jām gluži kā svētās madonnas priekšā bija noslīdzis mūsu Askānio. Diemžēl madonna sēdēja ar muguru pret mani un es neredzēju viņas seju, toties es redzēju viņas kaklu. O, cik gan burvīgs kakls bija parādībai, mans dārgais vikont! īsts gulbja kakls, iedomājieties, balts kā sniegs! Un Askānio, šis bezdievis, raudzījās uz to ar tādu pie­lūgsmi, ka es uzreiz sapratu — tā nav nekāda parādība, tā ir visparastākā sieviete. Ko jūs par to sakāt, mans dār­gais? Vareni! Paslēpt mīļoto Marsa galvā!

— Jā, jā, ļoti oriģināli, — smiedamies un tai pašā laikā kaut ko apsvērdams, Marmaņs murmināja. — Patiešām ļoti oriģināli. Un jūs nenojaušat, kas varētu būt šī sie­viete?

— Goda vārds, man nav ne miņas. Un jums?

— Man arī. Nu, bet kas notika pēc tam?

— Pēc tam? Es sāku tik nevaldāmi smieties, ka zaudēju līdzsvaru un novēlos no zara, uz kura tupēju, un, ja ne­būtu pieķēries pie kāda cita zara, kā likts būtu nolauzis sprandu. Tad ari nospriedu — ja reiz esmu visu redzējis un turklāt jau ticis tuvāk zemei, tad prātīgāk būs lasīties ātrāk prom, tālab nokāpu zemē, klusītēm izgāju laukā pa vārtiem un devos mājup, vēl aizvien smiedamies; pa ceļam sastapu jūs, un jūs likāt man izstāstīt manus pie­dzīvojumus. Bet tagad, ja esat Benvenuto draugs, dodiet man padomu. Ko lai es daru? Kas attiecas uz Perīnas kundzi, tad tā ir viņas pašas darīšana: daiļā dāma ir piln­gadīga un pati atbild par savu rīcību. Bet ko iesākt ar Skoconi, kā izturēties pret Venēru, kas apmetusies Marsa galvā?

— Jūs vēlaties, lai es dodu padomu, kā jums rīkoties?

— Jā, būdams godīgs cilvēks, esmu nonācis diezgan neērtā stāvoklī, mans dārgais … mans dārgais .,. Mūžīgi aizmirstu jūsu vārdu!

— Es iesaku jums klusēt. Jo ļaunāk nelgām, kuri ļauj vazāt sevi aiz deguna. Bet tagad, dārgais Zak Obrī, at­ļaujiet pateikties par jauko sabiedrību un amizanto stāstu, jo esmu spiests jūs atstāt, un, gribēdams būt pret jums tikpat atklāts, cik atklāti bijāt pret mani, varu jums pa­ziņot, ka mēs atrodamies Otfejas ielā, kur dzīvo mana sirdsdāma.

— Palieciet sveiks, mans dārgais, mans lieliskais draugs, — Zaks Obrī sacīja, spiezdams vikontam roku. — Jūs esat devis man gudru padomu, un es tam sekošu. Vēlu jums sekmes, un Kupidons lai stāv jums klāt!

Kad abi ceļabiedri izšķīrās, Marmaņs devās tālāk pa Otfejas ielu, bet Žaks Obrī nogriezās pa Pupē ielu, lai aizietu pa to līdz Arfas ielai, kuras galā atradās viņa mājvieta.

Marmaņs bija melojis, apgalyodams nelaimīgajam stu­dentam, ka viņam nav ne miņas, kas varētu būt dēmons sievietes izskatā, kura priekšā Askānio bija noslīdzis uz ceļiem. Viņš uzreiz saprata, ka Marsa galvā apmetusies Kolomba, un, jo vairāk viņš domāja par to, jo ciešāk bija pārliecināts par savas nojautas pareizību. Nabaga Marmaņs bija nonācis grūtā stāvoklī, jo, kā mēs jau sa­cījām, viņam gribējās sariebt visiem trim: gan prevo, gan d'Orbekam, gan Čellīni, taču tas nebija tik vienkārši iz­darāms. Patiešām, ja viņš saglabās noslēpumu, grāfs un prevo paliks savā nožēlojamā neziņā, toties Čellīni varēs līksmoties. Turpretī, ja viņš paziņos, kur mitinās Ko­lomba, Benvenuto būs izmisis, toties prevo atradīs meitu, bet grāfs — līgavu. Tāpēc viņš nolēma vēl visu pamatīgi pārdomāt, līdz būs atradis sev visizdevīgāko atrisinā­jumi^.

Marmaņam tomēr ilgi nebija jāsvārstās, viņš zināja, ka viņam neizprotamu iemeslu dēļ hercogiene d'Etampa ir ieinteresēta, lai grāfs d'Orbeks apprecētu Kolombu. Mar­maņs domāja, ka šis atklājums reabilitēs viņu hercogie­nes acīs, pierādot, cik attapīgs viņš ir, lai arī nevar lepo­ties ar sevišķu drosmi; tālab viņš nolēma jau nākamajā rītā doties pie karaļa favorītes un visu viņai izstāstīt, un, pieņēmis šādu lēmumu, viņš precīzi to izpildīja.

Laimīgas sagadīšanās dēļ, kas dažkārt palīdz arī ļaunos darbos, visi galminieki torīt atradās Luvrā, uz kurieni viņi bija devušies, lai apliecinātu savu cieņu Fransuā Pir­majam un imperatoram, tālab brīdī, kad hercogienei d'Etampai pieteica vikontu de Marmaņu, viņas viesistabā bija tikai divi uzticamākie draugi — prevo un grāfs d'Or­beks.

Marmaņs goddevīgi palocījās hercogienei, viņa atbildēja ar savu parasto augstprātīgi aizbildniecisko, mazliet ni­cīgo smaidu. Taču Marmaņam šis smaids itin nemaz ne­laupīja drosmi, jo hercogiene ar šādu smaidu apveltīja ne vien viņu, bet arī daudzus jo daudzus galminiekus. Turklāt viņš zināja, ka viņam jāpasaka tikai viens vārds — un nicīgo smaidu nomainīs vislielākā labvēlība.

— Kā klājas, meser d'Esturvil? — Marmaņs vaicāja, uzrunādams prevo. — Vai jūsu pazudušais bērns vēl aiz­vien nav atgriezies?

— Jūs atkal par to pašu, vikont, — prevo draudoši iesaucās, pietvīkdams aiz dusmām.

— O, kāpēc tā jāskaišas, mans godājamais draugs, kā­pēc tā jāskaišas, — Marmaņs turpināja, — es pateicu to tāpēc, ka, gadījumā ja jūs vēl neesat atradis Kolombu, es varētu jums parādīt, kur jūsu dūjiņa novijusi sev" lig­zdiņu.

— Jūs? — hecogiene d'Etampa iesaucās, smaidīdama visdraudzīgāko smaidu. — Bet kur tad? Sakiet, sakiet āt­rāk, dārgais Marmaņ, es jūs lūdzu!

— Marsa statujas galvā, statujā, ko Benvenuto veido Lielās Nelas pils dārzā.