Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXVI PAR TO, KA ISTS DRAUGS SPĒJĪGS NEST PAT TADU UPURI KA LAULĪBAS

Palicis viens, Zaks Obrī iegrima vēl dziļākās pārdomās nekā iepriekš, par ko, atklāti sakot, visvairāk bija jāpa­teicas viņa sarunai ar tiesnesi. Taču tūlīt piebildīsim — ja vien mēs varētu lasīt viņa domas, tad pārliecinātos, ka galveno vietu tajās ieņem Askānio un Kolomba, kuru liktenis bija atkarīgs no vēstules, kas atradās viņa ro­kās, jo Zaks bija norūpējies par savu draugu daudz vai­rāk nekā pats par sevi, apzinādamies, ka viņam vēl ir diezgan laika, lai pievērstos savam liktenim.

Viņš domāja jau kādu pusstundu, kad pēkšņi durvis atkal atvērās un uz sliekšņa parādījās cietumsargs.

— Vai jūs saucāt garīdznieku? — viņš pikti noprasīja.

— Jā, es, — Zaks atbildēja.

— Lai nelabais mani parauj, bet man trūkst saprašanas, kāpēc visiem vajadzīgs šis nolādētais mūks! — cietum­sargs burkšķēja. — Nedod man, nabagam, ne elpu at­vilkt. — Un, pagājis malā, lai palaistu garām garīdznieku, viņš piebilda: — Nāciet, svēto tēv, tikai dariet savu da­rāmo ātri!

Aizvien vēl rūkdams pie sevis, cietumsargs aizslēdza durvis, un garīdznieks palika divatā ar ieslodzīto.

— Jūs saucāt mani, mans dēls? — garīdznieks vai­cāja.

— Jā, svēto tēv, saucu, — students atbildēja.

— Jūs vēlaties izsūdzēt grēkus?

— Ne gluži, es tikai gribēju aprunāties ar jums par sirdsapziņas lietām.

— Runājiet, mans dēls, — garīdznieks atbildēja, ap­sēzdamies uz. sola. — Ja vien manas trūcīgās zināšanas ļaus dot jums …

— Jūs uzminējāt, man vajadzīgs padoms, svēto tēv.

— Es klausos.

— Es esmu liels grēcinieks, svēto tēv, — Zaks sacīja.

— Ak vai, mans dēls, laimīgs ir tas, kas kaut vai ap­zinās savu grēcīgumu!

— Es esmu ne vien liels grēcinieks, svēto tēv, bet esmu iegrūdis grēkā arī citus cilvēkus.

— Un vai jūs nevarētu izpirkt šo savu vainu?

— Es ceru, svēto tēv, es ceru. Es ierāvu sev līdz ne­tiklības atvarā nevainīgu meiteni.

— Jūs pavedāt viņu?

— Pavedu, jā, svēto tēv, tieši tā, pavedu.

— Un jūs gribat vērst par labu viņai nodarīto ļau­numu? .

— Vismaz man ir tāda vēlēšanās, svēto tēv.

— Ir tikai viens ceļš, kā to izdarīt.

— Es zinu, svēto tēv, tādēļ arī nevarēju tik ilgi izšķir­ties. Ja būtu divi ceļi, es, protams, izvēlētos otru.

— Tātad jūs gribat apprecēt viņu?

— Nesteidzieties, svēto tēv. Es sacīšu taisnību: es ne­gribu precēties, es tikai pakļaujos nepieciešamībai.

— Būtu labāk, ja jūs vadītu tīrākas, svētākas jūtas.

— Ko lai dara, svēto tēv, daļa cilvēku radīti laulības dzīvei, turpretī citi — vecpuiša dzīvei. Mans aicinājums ir dzīvot bezlaulībā, un zvēru, ka vienīgi tīra nejaušība mani spiež …

— Labi, mans dels, un ziniet — jo atrak jūs atgriezī- sieties uz tikumības ceļa, jo svētīgāk tas būs.

— Bet cik ātri to varētu izdarīt? — Obrī apvaicājās.

— Tā kā tās ir laulības in extremis\ var rēķināties ar dažiem atvieglojumiem, un es domāju, ka jau parīt…

— Ja jau parīt, tad parīt, — Zaks nopūtās.

— Bet jaunava?

— Ko — jaunava?

— Vai viņa piekrīt?

— Kam piekrīt?

— Nākt pie jums par sievu.

— Velns parāvis! Vai viņa piekrīt? Viņa būs sajūsmi­nāta! Ne jau katru dienu viņai gadās šāds priekšlikums.

— Tātad nav nekādu šķēršļu?

— Nekādu.

— Bet jūsu vecāki?

— Man vecāku nav.

— Un viņas vecāki?

— Nav zināmi.

— Kā viņu sauc?

— Zervēza Pereta Popīno.

— Vai vēlaties, lai es pats nodotu viņai šo vēsti?

— Ja jūs uzņemtos šo pienākumu, svēto tēv, es būtu jums gaužām pateicīgs.

— Šodien pat darīšu to viņai zināmu.

— Bet sakiet, svēto tēv, — vai jūs nevarētu nodot viņai vēstuli?

— Nē, mans dēls, mēs, cietuma garīdznieki, esam de­vuši zvērestu nekādus sūtījumus no ieslodzītajiem ne­pieņemt, kamēr viņi dzīvi. Pēc nāves, laipni lūdzu, ko vien vēlaties.

— Paldies, tam vairs nebūs nozīmes; apmierināsimies ar laulībām, — Obrī nočukstēja.

— Vai nekas cits jums nav man sakāms?

— Nekas, ja nu vienīgi jums rastos kādas grūtības, lai izpildītu manu lūgumu, tad varat atsaukties uz pašas Zervēzas Peretas Popīno sūdzību, kas atrodas pie tiesneša kunga.

— Vai jūs esat ar mieru, lai es nokārtotu visu divās dienās? — jautāja garīdznieks, kuram šķita, ka Zaks izturas pret gaidāmajām laulībām pārāk vienaldzīgi un sper šādu soli vienīgi nepieciešamības dēļ.

— Divās dienās …

— Tādā kārtā jūs ātrāk atdosiet jaunavai atpakaļ godu, ko esat viņai laupījis.

— Lai notiek, — Zaks noteica, izdvesdams jo dziļu nopūtu.

— Ļoti labi, mans dēls! — garīdznieks jutās ieprieci­nāts. — Jo smagāks upuris, jo tīkamāks tas dievam.

— Piķis un zēvele! Šoreiz dievs man būs ļoti patei­cīgs! — students iesaucās. — Ejiet, svēto tēv, ejiet!

Patiešām, šo lēmumu Zaks Obrī bija pieņēmis tikai pēc nežēlīgas iekšējās cīņas; viņš jau bija sacījis Zer­vēzai, ka viņam ir iedzimta netīksme pret laulību, un vie­nīgi draudzība pret Askānio, vienīgi apziņa, ka viņš ir vainīgs sava drauga nelaimē, piespieda viņu nest šādu upuri, kas, pēc viņa domām, bija antīko varoņu cienīgs.

Lasītājs var jautāt, kāds gan sakars Zaķa un Zervēzas laulībām ar Askānio un Kolombas laimi, kādā veidā Obrī laulības var glābt viņa draugu.

Uz šo jautājumu lasītājam tad varētu atbildēt, ka viņš nav pietiekami attapīgs. Tiesa, lasītājs savukārt varētu iebilst, ka viņa loma to nemaz neprasa.

Tālab neatliek nekas cits kā izlasīt šo nodaļu līdz bei­gām, lai gan lasītājs varētu tikt no šā pienākuma vaļā, ja viņam būtu asāks prāts.

Pēc tam kad garīdznieks bija aizgājis, Zaks Obrī, apzi­nādamies, ka atkāpties ir par vēlu, nomierinājās; tā no­tiek pēc jebkura, pat visnepatīkamākā lēmuma: iekšējās cīņas nogurdinātais prāts atpūšas, satrauktā sirds no- rimstas.

Zaks Obrī atpūtās un pat iesnaudās uz mirkli. Kad Askānio kamerā atskanēja kaut kāds troksnis, viņš nosprieda, ka draugam atnestas brokastis un vairākas stundas nav jābaidās, ka varētu ierasties cietumsargs. Nogaidījis vēl kādu brīdi un pārliecinājies, ka visapkārt valda pilnīgs klusums, Zaks ielīda pazemes ejā, aizrāpās līdz ejas otram galam un pacēla kā parasti ar galvu paklāju.

Askānio kamerā valdīja pilnīga tumsa.

Zaks pusbalsī pasauca draugu; neviens neatsaucās: ka­mera bija tukša.

Sākumā students izjuta prieku. Askānio ir atbrīvots, un, ja Askānio ir atbrīvots, tad viņam, Zakam Obrī, nemaz nevajadzēs … Taču viņš tūdaļ atcerējās, ka herco­giene d'Etampa vakar bija vēlējusi ierādīt Askānio ērtāku kameru; droši vien nupat dzirdētais troksnis bija saistīts ar to, ka viņa draugs pārvests uz citu telpu.

Cerību stars, kas ielīksmoja nabaga studenta sirdi, uz­plaiksnīja kā žilbinošs zibens un pazuda.

Zaks Obrī nolaida paklāju un, kāpdamies atpakaļ, at­griezās savā kamerā. Viņam bija laupīts pēdējais mieri­nājums, jo nebija vairs iespējams satikties ar draugu, kura dēļ viņš sevi upurēja.

Neatlika nekas cits kā atkal nodoties pārdomām. Bet Zaks Obrī jau bija tik daudz domājis un domāšana bija novedusi pie tik bēdīgām sekām, ka viņš nosprieda labāk doties pie miera.

. Students atlaidās gultā un, par spīti nemieram, kas viņu tirdīja, ieslīga dziļā mierā, jo vairākas dienas tikpat kā nebija gulējis.

Zaks sapņoja, ka viņam piespriests nāves sods un viņš ir pakārts, taču bende bija slikti ieziepējis virvi un tā pārtrūka; Zaks bija dzīvs, bet viņu tomēr apbedīja. Sapnī viņš jau kodīja sev rokas, kā to parasti dara dzīvi ap­raktie, bet drīz ieradās kārnais sekietārs, kas gribēja da­būt apsolīto virves gabalu, un, atracis kapu, atdeva vi­ņam dzīvību un brīvību.

Ak vai, tas bija tikai sapnis! Atdarījis acis, students atkal atradās nebrīvē un atcerējās nāves sodu, kas viņam draudēja.

Vakars, nakts un visa nākamā diena pagāja klusi un mierīgi, kamerā ieradās vienīgi cietumsargs. Zaks mēģi­nāja viņu iztaujāt, bet no burkšķētāja nebija iespējams izvilināt ne vārda.

Nakts vidū, kad Zaks Obrī gulēja ciešā miegā, viņš izdzirda iečīkstamies durvis un tai pašā mirklī pamodās. Lai cik cieši būtu aizmidzis ieslodzītais, durvju čīkstē­šana viņu noteikti uzmodina.

Students piecēlās sēdus savā guļvietā.

— Celieties augšā un saģērbieties! — atskanēja cie­tumsarga rupjā balss.

Cietumsargam aiz muguras lāpas gaismā mirguļoja divu prevo sardzes vīru āvas.

Pavēli atkārtot nebija vajadzības; Zaks Obrī tūdaļ pie­trūkās kājās, jo bija gulējis ar visām drēbēm — nedz se­gas, nedz palaga viņam nebija.

— Kurp jūs mani vedīsiet? — viņš vaicāja, vēl nebū­dams pilnīgi pamodies.

— Jūs esat pārāk ziņkārīgs, — cietumsargs atbildēja.

— Un tomēr man gribētos zināt, — Zaks neatlaidās.

— Ejam, nav ko spriedelēt! Sekojiet man!

Pretoties nebija nozīmes, ieslodzītais pakļāvās.

Cietumsargs soļoja pa priekšu, students viņam sekoja,

bet sardzes vīri noslēdza gājienu.

Zaks Obrī bažīgi raudzījās apkārt, nepūlēdamies slēpt savu satraukumu: viņš baidījās, vai tikai viņu neved uz soda vietu, par spīti vēlai stundai, taču mierināja sevi, nekur neredzēdams nedz garīdznieku, nedz bendes.

Pēc kādām desmit minūtēm Zaks Obrī nonāca cietuma priekštelpā, cauri kurai viņš jau bija vests pirms ieslo­dzīšanas viennīcā; galvā pazibēja doma: vēl daži soļi — un cietuma vārti viņa priekšā atvērsies, — jo nelaimē cilvēks labprāt ļaujas pašapmānam, bet cietumsargs at­vēra sānu durvis, un viņi iegāja gaitenī, kas veda uz iek­šējo pagalmu.

Nonācis pagalmā zem atklātām debesīm, ieslodzītais vispirms ar pilnu krūti ieelpoja spirgto nakts gaisu, jo nezināja, vai kādreiz viņam vēl gadīsies tāda izdevība.

Pēc tam, ieraudzījis pagalma pretējā pusē četrpadsmitā gadsimta kapelas smailos logus, Zaks atskārta, kas viņu sagaida.

Sai vietā stāstītāja pienākums ir pateikt, ka, to iedo­mājot vien, nabaga students gandrīz pilnīgi zaudēja drosmi.

Tad viņš atcerējās Askānio, Kolombu, un vienīgi ap­ziņa, ka viņš veic varoņdarbu, palīdzēja viņam pārvarēt vājuma brīdi.

Puslīdz drošā solī Zaks Obrī devās uz dievnamu; tiklīdz viņš bija pārkāpis kapelas slieksni, viņam uzreiz viss bija skaidrs.

Garīdznieks jau stāvēja pie altāra, bet luktā ieslodzīto gaidīja kāda sieviete — tā bija Zervēza.

Kapelā pie viņa piegāja Satlē cietokšņa priekšnieks.

— Jūs lūdzāt atļauju pirms nāves salaulāties ar mei­teni, lai atdotu viņai nolaupīto godu, — viņš sacīja Za­kam. — Jūsu prasība ir taisnīga, un mēs to apmierinām.

Studentam sametās tumšs gar acīm, taču viņš pielika roku pie kabatas, kurā atradās hercogienes d'Etampas vēstule, un atkal atguva drosmi.

— Ak, mans nabaga Zaks! — Zervēza iesaucās, mez­damās studenta apkampienos. — Kas to būtu domājis, ka sengaidītā ceremonija notiks tādos apstākļos!

— Ko lai dara, mana dārgā Zervēza, — Zaks atbil­dēja, kļaudams viņu pie krūtīm. — Dievs labāk zina, kas sodāms, kas apžēlojams; paļausimies uz dieva gribu.

Pēc tam, veikli iespiezdams meitenei rokā hercogienes d'Etampas vēstuli, viņš čukstus piebilda:

— Nodod Benvenuto tieši rokās!

— Ko jūs tur čukstaties? — ātri pienākdams pie līga­vaiņa un līgavas, cietokšņa priekšnieks noprasīja.

— Es tikai pateicu Zervēzai, ka mīlu viņu.

— Mīlas zvērestiem šeit nav vietas, jo līgava tik un tā nepagūs pārliecināties, ka jūs esat melojis. Ejiet pie altāra — labi ātri!

Zaks Obrī un Zervēza klusēdami piegāja pie garīdz­nieka un nometās ceļos. Sākās laulību ceremonija.

Zakam ļoti gribējās pārmīt ar Zervēzu kaut dažus vār­dus, un Zervēza dega nepacietībā izteikt Zakam savu pa­teicību, taču sardzes vīri, kas stāvēja viņiem abās pu­sēs, sekoja katram viņu vārdam, katrai viņu kustībai. Labi, ka cietokšņa priekšnieks, acīmredzot iežēlojies par līgavaini un līgavu, bija atļāvis viņiem apkampties sa­tikšanās brīdī. Pretējā gadījumā Zaks nebūtu varējis no­dot vēstuli Zervēzai un smagais upuris būtu nests veltīgi.

Arī garīdznieks droši vien bija saņēmis kādus norādī­jumus, jo viņa sprediķis bija neparasti īss. Vai arī viņš pats bija nolēmis, ka nav nekādas jēgas sīki klāstīt par vīra un tēva pienākumiem jaunlaulātajam, kas pēc divām vai trim dienām tiks pakārts.

Zaks un Zervēza domāja, ka pēc laulību ceremonijas viņus kaut uz brīdi atstās divatā, taču tas nenotika. Lai gan Zervēzai asaras lija aumaļām, sardzes vīri tūlīt pēc laulāšanas jauno pāri izšķīra.

Un tomēr viņi paguva uzmest viens otram daudzno­zīmīgus skatienus, Obrī skatiens sacīja: «Neaizmirsti manu uzdevumu.»

Zervēzas skatiens atbildēja: «Vari būt mierīgs, izpil­dīšu to jau šonakt, vēlākais, rīt no rīta.»

Pēc tam viņus aizveda katru uz savu pusi: Zervēzu laipni izvadīja laukā pa vārtiem, bet Zaķu aizveda at­pakaļ uz kameru.

Iegājis viennīcā, students izdvesa vissmagāko nopūtu visā ieslodzījuma laikā — un kā nu ne, viņš bija appre­cējies!

Tā 2aks Obrī, šis jaunais Kurcijs, lai glābtu draugu, bija iemeties Himeneja bezdibenī.