Askānio jeb karaļa zeltkalis

XIV par to, ka cilvēka dzīves dziļākā būtība ir ciešanas

Lai piedod mums lasītājs, ka no virsraksta dveš tāds rūg­tums un bezcerība. Taču jāatzīstas, ka šī nodaļa patiešām vēstī par dvēseles ciešanām, ar kurām pārpilna pati dzīve. Šī doma nav jauna, kā būtu sacījis kāds slavens vodevi- ļas personāžs, tomēr mums tā sagādā mierinājumu, jo, pa­teicoties tai, mūs vieglāk attaisnos lasītājs, kuru mēs vedī­sim pa ciešanu ceļu, tāpat kā Vergīlijs veda Danti.

Lai neapvainojas uz mums par šo salīdzinājumu nedz lasītājs, nedz Vergīlijs.

Patiešām, tai laikā, līdz kuram nonācis vēstījums, mūsu draugi, sākot ar Benvenuio un beidzot ar 2aku Obrī, bija nodevušies skumjām, un mēs drīz redzēsim, kā šīs skumjas gluži kā palu ūdeņi pamazām ierauj viņus savā straumē arvien dziļāk.

Mēs šķīrāmies no Čellīni brīdī, kad viņš bija norūpējies par Askānio likteni. Atgriezies Lielajā Nelas pilī, zvēru jums, viņš aizmirsa pat domāt par hercogienes d'Etampas dusmām. Visus Benvenuto prātus saistīja viņa sirdij tik dārgais slimnieks. Tāpēc viņš jutās gaužām priecīgs, kad atvērās vārti, ielaizdami nestuves ar 'Askānio. Viegli nolēcis zemē, jauneklis steidzās paspiest savam skolotājam roku un pavēstīt, ka no pēkšņā vājuma vairs neesot ne vēsts. Taču jau pirmie mācekļa vārdi lika skolotājam sa­raukt uzacis un viņa sejā iegūla savāda ciešanu izteiksme, kad Askānio sacīja:

— Skolotāj, es gribu atspēkot kādu netaisnīgu sprie­dumu, un es zinu, ka jūs būsiet man par to pateicīgs un nemaz nedusmosieties. Jūs esat maldīgās domās par her­cogieni d'Etampu; savā sirdī viņa jūs nedz ienīst, nedz ni­cina; gluži otrādi — viņa cienī jūs un jūsmo par jums, un jums jāpiekrīt, ka izturējāties pret vinu kā sievieti un her­cogieni pārlieku rupji. Skolotāj,.hercogiene d'Etampa ir ne vien skaista kā dieviete, viņa ir arī laba kā eņģelis, vien­kārša un aizrautīga, piemīlīga un augstsirdīga, iejūtīga un gudra. Viņas rīcība, kuru šorīt jūs novērtējāt kā aizvaino­jošu, nebija nekas cits kā bērnišķīga draiskulība. Un es lūdzu jūs gan jūsu dēļ, jo jūs taču neciešat netaisnību, gan manis dēļ, jo viņa mani pieņēma savā namā un rūpējās par mani ar aizkustinošu līdzjūtību, nespītēties un neiztu­rēties pret viņu ar netaisnīgu nicinājumu. Galvoju, ka jūs viegli vien liksiet viņai visu aizmirst… Jūs klusējat, dār­gais skolotāj? Jūs šūpojat galvu. Vai tik jūs neesat apvai­nojies?

— Uzklausi mani, dēls, — Benvenuto nopietni atbildēja, — es bieži esmu tev sacījis, ka, manuprāt, vienīgi dieviš­ķīgajai mākslai piemīt nemirstīgs skaistums, nevīstoša jau­nība un mūžīga auglība. Tomēr es ticu, es zinu, ka dažās maigās dvēselēs uzplaukst liela, patiesa mīlestība, kas cil­vēku spēj darīt laimīgu uz visu mūžu, bet tas notiek reti. Kas ir parastā mīlestība? Viegla aizraušanās, līksma savie­nība, kurā viņš un viņa apreibinās un bieži vien gaužām jauki. Tu taču zini, Askānio, ka man patīk pazoboties par šādu mīlestību: es pasmaidu par tās tīkojumiem un iz­pausmēm. Es negribu būt ļauns. Patiesību sakot, šī mīles­tībā man patīk, ja tajā kā ūdens lāsē atspoguļojas gan prieks, gan maigums, gan greizsirdība — viss, kas ir no­pietnās jūtās, un tā necērt nāvīgas brūces. Lai kā šī mīles­tība izpaustos — kā komēdija vai kā traģēdija, tik un tā pēc kāda laika to atceramies kā teātra uzvedumu. Turklāt, redzi, Askānio, — kaut gan sievietes ir apburošas, taču, manuprāt, viņas var lepoties vienīgi ar saviem untumiem. Viņu sūtība ir ķert muļķus vai nepiesardzīgus karstgal­vjus. Kaut vai Skocone: kad viņa ienāk manā dvēselē, viņa

kļūst neciešama. Turpretī, kad es viņu turu grožos, viņa dzied, viņa smejas, viņa ir laimīga. Un ielāgo, Askānio, ka visām šīm nenoturīgajām savienībām ir stabils pamats, kas gandrīz pilnīgi apmierina mākslinieku: tas ir daiļu formu kults un patiesa skaistuma dievināšana. Tā ir šādas mīles­tības cildenā puse, tālab es to nenopeļu, lai arī zobojos par to. Bet, paklau, Askānio, pastāv arī cita mīlestība, kas izraisa manī nevis smieklus, bet liek nodrebēt, — tā ir briesmīga, neprātīga, nepiepildāma kā sapnis.

«Ak dievs,» Askānio nodomāja, «vai tik viņš ko neno­jauš par manām kvēlajām jūtām pret Kolombu!»

— Šāda mīlestība, — Čellīni turpināja, — nesniedz nedz prieku, nedz laimi, bet paņem tevi gluži visu; tas ir vam­pīrs, kas izsūc pa lāsei visas tavas asinis, palēnām saēd tavu dvēseli; ar nepārvaramu spēku tā tur tevi savās ķet­nās, un izrauties no tām nav iespējams. Askānio, Askānio, piesargies no šādas mīlestības! Tu redzi, ka tā ir himera un laime nav sasniedzama, un tomēr tu atdodies tai ar miesu un dvēseli, gandrīz ar prieku upurē tai visu savu dzīvi.

«Skaidrs! Viņš visu zina!» Askānio nodomāja.

— Mans dārgais dēls, — Benvenuto turpināja, — ja vēl nav par vēlu, sarauj važas, kas tevi saistītu uz mūžu; lai arī pēdas paliks, toties tu būsi izglābis dzīvību.

— Kas jums teica, ka es viņu mīlu? — Askānio iesau­cās.

— Lai slavēts dievs, ja tas nav noticis! — Benvenuto sacīja, uztverdams jaunieša izsaucienu kā noliegumu, lai gan tas bija jautājums. — Un tomēr piesargies, jo šorīt es pamanīju, ka viņa tevi mīl.

— Šodien no rīta? Par ko jūs runājat? Ko jūs ar to gri­bat sacīt?

— Par ko runāju? Par hercogieni d'Etampu.

— Par hercogieni d'Etampu? — pārsteigtais jauneklis pārvaicāja. — Vai tik jūs nekļūdāties, skolotāj, tas nav iespējams. Jūs sakāt, ka esat pamanījis, itin kā hercogiene d'Etampa mani mīlētu?

— Askānio, man ir četrdesmit gadu, esmu daudz piere­dzējis un daudz zinu. Pēc tā, kā šī sieviete skatījās uz tevi, pēc tā, cik laba viņa centās izlikties tavā priekšā, es varu apzvērēt, ka viņa tevi mīl, bet, spriežot pēc tā, cik dedzīgi tu viņu nupat aizstāvēji, baidos, ka arī tu būsi viņā iemī­lējies. Redzi, mans dārgais Askānio, ja tas tiešām tā, tu esi

pazudis: šī mīlestība apdedzinās tavu dvēseli, bet, kad tā atstās tevi, tu paliksi bez ilūzijām, bez ticības, bez cerībām un atradīsi aizmiršanos vienīgi tādā pašā mīlestībā, ar kādu pats tiki mīlēts, — saindētā un fatālā mīlestībā — un tāpat iztukšosi citas sirdis, kā iztukšoja tavējo.

— Skolotāj, — Askānio sacīja, — es nezinu, vai her­cogiene d'Etampa mani mīl vai nemīl, bet es hercogieni d'Etampu nemīlu, par to nav nekādu šaubu.

Lai gan Askānio to pateica atklāti un pārliecinoši, Ben­venuto noticēja tikai daļēji, jo domāja, ka jauneklis pats var kļūdīties. Pie šīs sarunas viņš vairs neatgriezās, taču visas nākamās dienas uzlūkoja savu skolnieku ar skum­jām.

Starp citu, jāteic, ka par Askānio viņš nemaz tik ļoti nebija noraizējies. Arī Benvenuto, liekas, tirdīja kādas rūpes. Viņš vairs nebija tik nepiespiesti jautrs, aizmirsa savas jokainās izdarības. Rīta cēlienu viņš pavadīja, ieslē­dzies savā istabā virs lietuves, iepriekš aizliedzis viņu trau­cēt. Atlikušo dienas daļu viņš strādāja pie milzīgās Marsa statujas — kā vienmēr ar degsmi, lai gan nerunāja par šo skulptūru vairs tik aizrautīgi kā parasti. īpaši, tiekoties ar Askānio, viņš šķita drūms, apmulsis un itin kā nokau­nējies. Likās, ka viņš vairās no sava mīļotā skolnieka, kā vairās no kreditora vai tiesneša. Un varēja viegli sama­nīt, ka viņā iemājojušas lielas skumjas un kāda kveldē­joša kaisle, kas pārvērš vareno dvēseli pelnos.

Arī Askānio nejutās laimīgāks: viņš bija pārliecināts, kā to arī bija teicis hercogienei d'Etampai, ka Kolomba viņu nemīl. Greizsirdības pārņemts, viņš iztēlojās grāfu d'Orbeku, kuru pazina vienīgi vārda pēc, kā jaunu un ele­gantu augstmani un mesera d'Esturvila meitu kā laimīgu skaista aristokrāta līgavu, kurai necilais mākslinieks vairs neienāk pat prātā. Un, lai gan Askānio loloja biklu un ne­skaidru cerību, kas nekad nepamet mīlas pārpilnu sirdi, viņš uz visiem laikiem bija nogriezis sev ceļu uz laimi, pa­teikdams hercogienei d'Etampai viņas sāncenses vārdu, ja vien hercogiene patiešām bija viņā iemīlējusies. Iespē­jams, ka hercogiene arī būtu varējusi izjaukt šīs laulības, turpretī tagad viņa centīsies tās visiem spēkiem paātrināt; viņas naids vajās nabaga Kolombu. Jā, Benvenuto bija taisnība: šīs sievietes mīlestība ir briesmīga un nāvējoša, toties Kolombas mīlestība droši vien bija tās cildenās, die­višķās jūtas, par kurām skolotājs bija runājis sākumā. Taču laime, ak vai, bija lemta citam! Askānio bija tuvu galīgam izmisumam, viņš bija noticējis hercogienes d'Etampas drau­dzībai, bet šī šķietamā draudzība bija pārvērtusies par vi­ņam bīstamu mīlestību; viņš bija cerējis uz Kolombas mīles­tību, bet šī iedomātā mīlestība izrādījās tikai vēsa draudzība. Viņš bija gatavs ienīst abas sievietes, jo viņas bija likušas viņam vilties; un cik ļoti viņš vēlējās, lai viņu jūtas būtu citādas!

Būdams nomākts un sadrūmis, Askānio pat nedomāja par hercogienes d'Etampas pasūtīto liliju un, greizsirdības mocīts, nolēma vairs nekad neiet uz Mazo Nelas pili, lai gan Ruperta centās viņu pierunāt un iekārdināt, lai gan bērtin apbēra viņu jautājumiem, uz kuriem viņš pat neat­bildēja. Brīžam viņš tomēr nožēloja, ka pārsteidzīgi pie­ņēmis šādu lēmumu, no kura, protams, pats nežēlīgi cieta. Viņš alka redzēt Kolombu, prasīt no viņas paskaidroju­mus. Bet par ko — par viņa paša muļķīgajām iedomām? Brīžam atmaigdams jauneklis prātoja, kā būtu, ja viņš sa­staptu Kolombu; viņš noteikti tad atzītos mīlestībā, atzītos gluži kā noziegumā, un viņa, būdama tik laba, varbūt mie­rinātu viņu, kā bija mierinājusi nelaimē. Bet kā lai iz­skaidro, kāpēc viņš nav tik ilgi nācis, kā attaisnoties mei­tenes priekšā?

Laiks ritēja, bet Askānio aizvien vēl nodevās savām naivajām un skumjajām pārdomām, nevarēdams pieņemt nekādu lēmumu.

Bet Kolomba ar bailēm un prieku gaidīja Askānio visu nākamo dienu pēc tās pievakares, kad Perīnas kundze bija iedzinusi mācekli izmisumā, izpauzdama viņam noslēpumu; veltīgi meitene skaitīja stundas un minūtes, veltīgi Perī­nas kundze ieklausījās: Askānio, kurš pēc nesenā ģīboņa būtu varējis izmantot Kolombas laipno atļauju, tā arī ne­ieradās Rupertas pavadībā, tā arī nepieklauvēja, kā bija norunāts, četras reizes pie Mazās Nelas pils durvīm. Ko tas varēja nozīmēt?

Tas varēja nozīmēt to, ka Askānio ir slims, katrā gadī­jumā viņam ir tik slikti, ka viņš nevar atnākt. Tā vismaz domāja Kolomba; visu vakaru, nometusies ceļos, meitene ar asarām acīs skaitīja lūgšanas un, kad bija beigusi lūgt dievu, pamanīja, ka asaras viņai vēl aizvien rit pār vai­giem. Tas viņu izbiedēja. Šis sirdi plosošais nemiers viņai bija atklāsme. Patiešām — bailēm bija pamats, jo nebija pagājis ne mēnesis, bet Askānio bija tā pārņēmis visas viņas domas, ka viņa aizmirsa dievu, aizmirsa tēvu un pati savas nelaimes.

Bet ko tas viss līdzēja! Askānio taču gulēja uz slimības gultas tepat pāris soļu attālumā no viņas, viņš var nomirt, un viņa to vairs neredzēs! Nevarēdama sakarīgi spriest, viņa ļāva asarām vaļu un raudāja vienā raudāšanā. Kad Askānio atveseļosies, gan jau viņa visu apsvērs.

Bet nākamā diena pienāca vēl ļaunāka. Perīnas kundze, sagaidījusi, kad Ruperta devās laukā pa vārtiem, piestei­dzās pie viņas, lai apgādātos ar jaifnām ziņām, kas bija vēl nepieciešamākas nekā pārtikas krājumi. Tātad Askānio nemaz nav bīstami slims; Askānio vienkārši negrib iet uz Mazo Nelas pili, viņš spītīgi klusē., kad Rupertas kundze viņu bērtin apber jautājumiem. Abas draudzenes nezina,' ko domāt. Patiešām viņu prāts to nespēja aptvert.

Toties Kolombai iemesls nebija ilgi jāmeklē, viņa tūdaļ nosprieda: «Viņš visu zina, viņš uzzinājis, ka pēc trim mē­nešiem es kļūšu grāfa d'Orbeka sieva, un nevēlas vairs mani redzēt.»

Sākumā viņa jutās pat iepriecināta par mīļotā dusmām un tikai pasmaidīja. Lai lasītājs pats spriež, kāds iemesls bija šādam priekam, jo mūsu vienīgais uzdevums ir ob­jektīvi par visu pastāstīt. Taču drīz vien, visu vēlreiz ap­svērusi, Kolomba noskaitās uz Askānio: kā gan viņam kas tamlīdzīgs varēja ienākt prātā, kad doma vien par šīm lau­lībām dzen viņu izmisumā. «Viņš mani nicina,» meitene nosprieda. Visas šīs pārejas no sašutuma.uz maigumu bija gaužām bīstamas: viņas skaidrā sirds iepazina sevi. Ko­lomba centās sev iestāstīt, ka viņa nevēlas Askānio pat redzēt, tomēr klusībā viņa gaidīja Askānio, cerēdama at­taisnot sevi.

Un viņu mocīja sirdsapziņas ēdas, mocīja apziņa, ka viņas mīla nerod pretmīlu.

Savukārt Askānio dzīvoja neziņā ne tikai par šo mīles­tību vien. Vēl viena sieviete viņu mīlēja, un šīs sievietes mīlestība bija vēl kaislīgāka, vēl prasīgāka, un, cīnīdamās par pretmīlestību, arī viņa klusībā sapņoja par laimi, tāpat kā naids sapņo par atriebību.

Hercogiene d'Etampa neticēja un negribēja ticēt Askānio jūtu dziļumam pret Kolombu.

«Viņš vēl ir tīrais bērns, kurš pats nezina, ko vēlas,» viņa centās iestāstīt pati sev, «iemīlējies pirmajā piemīlī­gajā meitenē, kas viņam gadījusies ceļā, un tagad jūtas sāpīgi aizskarts, jo augstprātīgā zostiņa viņu nevērīgi at­stūmusi. O, kadviņš izjutīs, kas ir īsta mīlestība, kvēla un neatlaidīga, kad viņš uzzinās, ka viņu mīlu es, hercogiene d'Etampa, kuras kaprīzes ir likums visai karaļvalstij… Lai viņš uzzina to!»

Cieta arī vikonts de Marmaņs un Parīzes prevo, cieta aiz naida, tāpat kā Anna un Kolomba cieta mīlēdamas. Viņi abi juta nāvīgu naidu pret Benvenuto, it īpaši Marmaņs. Benvenuto dēļ viņu bija nicinājusi un pazemojusi sieviete, Benvenuto dēļ viņam vajadzēja izlikties par drošsirdi, jo pirms notikuma hercogienes d'Etampas pilī viņš varēja likt saviem ļaudīm nodurt tēlnieku kādā klusā ieliņā, tur­pretī tagad viņš ir spiests cīnīties ar Benvenuto divkaujā viņa paša mājā, un, to iedomājot vien, Marmaņs drebēja aiz šausmām; kā gan var piedot tam, kurš licis jums sajust, ka esat nožēlojams zaķapastala!

Tātad cieta visi. Pat Skocone. Gaisīgā Skocone, traku­līgā Skocone vairs nesmējās, vairs nedziedāja, un bieži vien viņas acis bija saraudātas sarkanas. Benvenuto viņu vairs nemīlēja, Benvenuto tagad vienmēr bija vēss, bet reizēm pat rupjš pret viņu.

Nabaga Skoconi visu laiku vajāja uzmācīga ideja, kas darīja viņu gluži neprātīgu. Meitene briesmīgi gribēja apprecēties ar Benvenuto. Kad Skocone apmetās māksli­nieka mājā, viņa domāja, ka būs vienīgi rotaļlietiņa, taču Benvenuto izturējās pret viņu ar cieņu, kā pret godājamu sievieti, nevis kā pret vieglprātīgu skaistuli, un, pateico­ties negaidītajai cieņai un necerētajai goddevībai, viņa uz­reiz sāka apzināties savu vērtību, vienlaikus izjuzdama dziļu pateicību pret savu labvēli un naivu lepnumu par to, ka viņa tiek tik augstu vērtēta. Kopš tā laika, paklausot nevis Čellīni pavēlei, bet gan viņa lūgumam, viņa piekrita būt māksliniekam par modeli, un viņa tik daudzas reizes bija atveidota bronzā, sudrabā un zeltā un skatītāji tik dau­dzas reizes bija jūsmojuši par viņu, ka meitene savā sirds vientiesībā piedēvēja sev pusi no zeltkaļa panākumiem, jo, visam par spīti, šīs daiļās, tik bieži cildinātās formas pie­derēja vairāk viņai nekā maestro. Skocone neviļus sarka, kad tēlniekam skatītāji izteica komplimentus, jūsmodami par tās vai citas statujas līniju pilnību un skaidrību; viņa pašapmierināti domāja, ka kļuvusi mīļotajam nepiecie­šama, ka bez viņas Benvenuto nebūtu tik slavens, ka daļa viņa slavas pieder arī viņai, tāpat kā viņai pieder māksli­nieka sirds.

Nabadzīte! Viņai nebija ne jausmas, ka viņa nekad māk­sliniekam nav bijusi tas lielākais svētums, tas dievišķais ideāls, pēc kā tiecas radošs gars un kas ļauj viņam radīt mākslas brīnumu, bet, tā kā Benvenuto kopēja viņas au­gumu, viņas graciozās pozas, viņa iedomājās, itin kā māk­slinieks būtu viņai par visu pateicību parādā, un pamazām kļuva drošāka, sāka cerēt, ka Benvenuto, iecēlis kurti- žāni mīļākās godā, iecels mīļāko sievas godā.

Neprazdama slēpt savas jūtas, Skocone atklāti paziņoja par saviem tīkojumiem. Čellīni viņu nopietni uzklausīja un atbildēja:

— Gan redzēsim.

Patiesībā viņš drīzāk būtu bijis ar mieru atgriezties Sant­andželas cietoksnī un vēlreiz bēgot lauzt kāju. Un ne jau tālab, ka viņš nicinātu savu mīļo Skoconi: viņš maigi mī­lēja viņu un bija pat mazliet greizsirdīgs, kā mēs jau re­dzējām, — taču viņš dievināja vienīgi mākslu un viņa īstā un likumīgā mīļotā vispirms bija skulptūra. Turklāt vai laulības dzīve nenomāks viņa jautro klaidoņa dabu? Vai ģimenes rūpes nepazudinās viņa tēlnieka talantu? Un pie tam, ja viņam būtu jāprec visi savi modeļi, viņam būtu jā­dodas laulībā vismaz simt reižu.

«Kad es vairs nemīlēšu un neveidošu Skoconi,» Benve­nuto prātoja, «es sameklēšu viņai kādu krietnu puisi, kas lieki nepūlēsies ielūkoties pagātnē vai paredzēt nākotni, jo saņems ar manu gādību ne vien jauku sieviņu, bet arī tikpat jauku pūru. Tā es remdēšu Skocones kaislīgo tieksmi iegūt laulātā drauga uzvārdu.» Benvenuto bija pārliecināts, ka Skocones vienīgā vēlēšanās ir dabūt vīru. Bet, kas būs šis vīrs, tas ir gluži vienalga.

Pagaidām viņš ļāva godkārīgajai meičai lolot savus nepiepildāmos sapņus. Taču kopš tās dienas, kad viņi pārcē­lās uz Lielo Nelas pili, Skocones gaisa pilis sabruka, viņa skaidri redzēja, ka nemaz nav tik ļoti nepieciešama Čellīni nedz dzīvē, nedz darbā, kā agrāk bija iedomājusies, ar savu jautrību viņa vairs nevarēja izkliedēt skumjas, kas bija pārņēmušas tēlnieku, turklāt Benvenuto sāka veidot no vaska Hēbi, kuras modelis vairs nebija viņa. Un beidzot — baigi iedomāties! — nabadzīte mēģināja koķetēt ar Askā­nio Čellīni acu priekšā, bet maestro pat nesarauca uzacis, kas liecinātu par dusmām vai greizsirdību. Vai tiešām būs jāsaka ardievas brīnišķīgajiem sapņiem un jāpaliek, tāpat kā iepriekš, par nicināmu priekameitu?

Un arī Pagolo, ja vien lasītājam interesē ielūkoties viņa dvēseles tumšajās dzīlēs, kopš zināma laika bija kļuvis vēl drūmāks un noslēgtāks nekā agrāk.

Lasītājs droši vien domā, ka vismaz mūsu vecais paziņa bezbēdīgais students Zaks Obrī nav ierauts šai vispārējā bēdu straumē? Kur nu: arī viņu piemeklējušas likstas. Tā kā svētdien, iesaistījies uzbrukumā Nelas pilij, viņš neie­radās uz norunāto tikšanos, Simona, velti izgaidījusies, sa­niknota atgriezās ģimenes klēpī un negribēja vairs ne acu galā redzēt nekaunīgo skrīverīti. Tad Žaks Obrī, lai at­riebtos, piedraudēja turpmāk nepasūtīt untumnieces lau­lātajam draugam nevienu apģērba gabalu; taču pretīgais drēbnieks par to nevis uztraucās, bet jutās varen ieprie­cināts, jo students ne vien ātri novalkāja un nesaudzēja drēbes (ko nevar teikt par kabatām), bet turklāt vēl tau­pības labad par tām nekad nemaksāja. Un nu, kad Simona par viņu vairs neaizbilda ne vārda, kas līdz tam bija sa­balansējis naudas trūkumu, patmīlīgais drēbnieks pēkšņi atskārta, ka gods apģērbt ŽaKu Obrī itin nemaz nekom­pensē līdzekļus, ko viņš šim nolūkam izdod.

Tātad mūsu draugu vienā un tai pašā laikā nomāca gan atraitnība, gan drēbju trūkums. Bet, par laimi, kā jau mums bija iespēja pārliecināties, viņš nepiederēja pie tiem jau­nekļiem, kas ilgi nododas grūtsirdībai. Drīz vien viņš at­rada daiļu mierinātāju, kuru sauca par Zervēzu. Taču Zer- vēza spurojās pretī, izvirzīdama visādus principus, kurus viņš uzskatīja par muļķīgiem; koķete nemitīgi vairījās, un Zaks Obrī galīgi nomocījās, meklēdams iespējas, kā viņu savaldzināt. Viņš gandrīz pārstāja ēst un dzert, jo vairāk tāpēc, ka nelietīgais krodzinieks, nelietīgā drēb­nieka brālēns, vairs nevēlējās barot viņu uz parāda.

Vārdu sakot, visi varoņi, kuri pieminēti šais lappusēs, bija nelaimīgi, sākot ar karali, kuru satrauca neziņa, vai Kārlis Piektais dosies vai nedosies cauri Francijai, un bei­dzot ar Perīnas kundzi un Rupertas kundzi, kuras gaužām sarūgtināja tas apstāklis, ka viņām nerodas izdevība pa­tērzēt; un, ja mūsu lasītājiem, tāpat kā antīkajam Jupite­ram, būtu dotas ne visai patīkamās tiesības uzklausīt visas mirstīgo žēlabas un vēlmes, tad viņi dzirdētu šādu skumīgu kori.

Žaks Obrī: «Cik ilgi Žervēza par mani ņirgāsies!»

Skocone: «Kaut Benvenuto manis dēļ būtu jel mazlietiņ greizsirdīgs!»

Pagolo: «Kaut Skocone izjustu riebumu pret maestro!»

Marmaņs: «Kaut man izdotos pārsteigt Čellīni vienu pašu!»

Hercogiene d'Etampa: «Kaut Askānio saprastu, cik ļoti es viņu mīlu!»

Kolomba: «Kaut es varētu uz mirkli sastapties ar viņu un attaisnot sevi!»

Askānio: «Kaut viņa varētu attaisnot sevi!»

Benvenuto: «Kaut es atrastu sevī tik daudz spēka, lai izstāstītu Askānio par savām mokām!»

Visi: «Ak vai! Ak vai! Ak vai!»