Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXVIII MARSS UN VENĒRA

Lasītājs kopā ar Marmaņu, protams, ir uzminējis pa­tiesību, lai arī cik dīvaina pirmajā brīdī tā liktos. Tātad Kolomba slēpās kolosa galvā. Marss, kā izteicās Zaks Obrī, bija devis patvērumu Venērai. Benvenuto jau otr­reiz bija licis mākslas darbam iejaukties dzīvē, aicinā­jis mākslinieku palīgā cilvēkam; ietvēris savās statujās savas idejas un savu ģēniju, viņš uzticēja tām arī savu likteni. Pirmo reizi, kā mēs jau zinām, viņš saistīja ar savu mākslas darbu bēgšanas plānus; tagad uzticēja mil­zīgajai statujai Kolombas brīvību un Askānio laimi.

Taču, kad esam tikuši līdz šai vēstījuma vietai^ skaid­rības labad mums jāatgriežas mazliet atpakaļ.

Pēc tam kad Čellīni bija beidzis savu stāstu par Ste- lānu, labu brīdi valdīja klusums. Mākslinieka gara acu priekšā uz viņa jaunības spilgto un skarbo atmiņu fona pavīdēja divdesmit gadu vecumā mirušās Stefānas skum­jais un skaidrais tēls. Askānio, nodūris galvu, pūlējās atcerēties pāi viņa šūpuli noliekušās sievietes bālo seju: mātes asaras jo bieži bija noritējušas uz bērna sārtajiem vaidziņiem un uzmodinājušas viņu. Bet Kolomba aizkusti­nāta raudzījās uz Benvenuto, kuru kādreiz tik ļoti bija mīlējusi tikpat jauna un tīra meitene kā viņa pati; Čel­līni balss tagad viņai šķita tikpat maiga kā Askānio balss, un blakus abiem vīriešiem, kas vienlīdz stipri viņu mī­lēja, viņa jutās pilnīgā drošībā, gluži kā bērns mātes klēpī.

— Nu, vai Kolomba var uzticēties cilvēkam, kuram Stefāna uzticēja Askānio? — Benvenuto jautāja pēc klu­suma brīža.

— Esiet mans tēvs, bet jūs, Askānio, mans brālis, — Kolomba sirsnīgi atbildēja, sniegdama viņiem abas rokas. — Es nešaubīdamās nododu sevi jūsu gādībā, lai jūs saglabātu mani manam nākamajam laulātajam draugam.

— Pateicos tev, mīļā, — Askānio sacīja, — pateicos par to, ka tu viņam tici.

— Tātad jūs, Kolomba, apsolāt visur un vienmēr man paklausīt? — Benvenuto vaicāja.

— Visur un vienmēr, — Kolomba atteica.

— Labi. Tad klausieties, mani bērni! Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka cilvēks var panākt visu, ko vēlas, ja vien talkā viņam nāk dievs debesīs un laiks uz šīs zemes. Lai atpestītu jūs no grāfa d'Orbeka, paglābtu no negoda un atdotu manam Askānio, man ir vajadzīgs laiks, bet jau pēc dažām dienām jums, Kolomba, jākļūst par grāfa sievu. Tālab galvenais pašreiz ir novilcināt šīs ne­jēdzīgas laulības, vai ne, Kolomba, mans bērns, mana māsa un mana meita! Šai bēdu ielejā mēdz būt tādi brīži, kad jāizdara kāds pārkāpums, lai novērstu noziegumu. Vai jūs būsiet vīrišķīga un stipra? Vai jūsu skaidrā un uzticīga mīlestība pret Askānio jums dos kaut mazliet drosmes? Atbildiet, Kolomba!

— Manā vietā atbildēs Askānio, — Kolomba sacīja, ar smaidu paskatīdamās uz jaunekli. — Es piederu viņam un darīšu visu, ko viņš vēlēsies.

— Neraizējieties, skolotāj, Kolombai pietiks dros­mes, — Askānio atbildēja.

— Tad paļaujieties, Kolomba, uz mūsu goda prātu un savu skaidrību, varonīgi atstājiet šo māju un dodieties mums līdzi!

Askānio aiz pārsteiguma stāvēja kā sastindzis. Kolomba kādu bridi klusēdama raudzījās uz Čellīni un Askānio, pēc tam piecēlās no sola un vienkārši pateica:

— Kur man jāiet?

— Kolomba! Kolomba! — Benvenuto iesaucās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts par tik pilnīgu uzticēšanos. — Jūs esat cēla un svēta būtne, ko varu droši sacīt, lai gan Stefāna man mācīja būt prasīgam pret cilvēkiem. Viss bija atkarīgs no jūsu atbildes. Tagad mēs esam glābti, tikai nedrīkst zaudēt ne brīdi. Stunda ir situsi, pats dievs nāk mums palīgā. Sniedziet man roku, Kolomba, un ejam!

Meitene nolaida pār seju p'īvuru, itin kā gribēdama aizsegt aiz mulsuma pietvīkušos vaigus, un devās līdzi Čellīni un Askānio. Durvis, kas savienoja Lielo un Mazo Nelas pili, bija aizslēgtas, taču slēdzene atradās savā vietā. Benvenuto klusi atvēra durvis.

Nonākusi līdz durvīm, Kolomba apstājās.

— Pagaidiet mazliet, — viņa saviļņota sacīja.

Nometusies uz ceļiem pie sava tēva nama, kas vairs

nevarēja viņai sniegt drošu patvērumu, meitene sāka lūgt dievu. Par ko viņa lūdzās, tas zināms vienīgi viņai un dievam, taču droši vien viņa izlūdzās no dieva piedošanu gan tēvam, gan pati sev. Pēc tam mierīga uij apņēmības pilna Kolomba piecēlās un devās līdzi Čellīni. Askānio drebošu sirdi klusēdams soļoja nopakaļ, ar maiguma pilnu skatienu raudzīdamies uz balto kleitu, kas vīdēja nakts tumsā. Drebēdami aiz satraukuma, kāds parasti pār­ņem cilvēku izšķirošos dzīves brīžos, viņi izgāja cauri Lielās Nelas pils dārzam; viņi dzirdēja dzīrojošo mācekļu dziesmas un smieklus, jo tovakar, kā mēs jau zinām, pilī bija svētki.

Pie Marsa statujas pamatnes Benvenuto atstāja uz bridi Kolombu; aizgājis uz lietuvi, viņš iznesa no turienes ga­ras kāpnes un pieslēja tās pie milzīgās statujas. Visu šo ainu apspīdēja vienīgi blāvā mēness gaisma; nostiprinājis kāpnes, Benvenuto nometās Kolombas priekšā uz viena ceļgala. Viņa skarbajā skatienā pavīdēja aizkustinoša godbijība.

— Mans bērns, — viņš teica, — apņem ar abām rokām manu kaklu un turies labi stingri.

Kolomba klusēdama paklausīja, un Benvenuto viegli kā spalviņu pacēla meiteni savās rokās.

— Es domāju, — viņš griezās pie Askānio, kas tik­mēr bija pienācis klāt, — ka brālis atļaus tēvam aiznest savu mīļoto meitu uz drošu vietu.

Un spēcīgais zeltkalis sāka kāpt pa kāpnēm augšup ar dārgo nastu, turklāt tik uzmanīgi, itin kā nestu mazu put­nēnu. Bet Kolomba, noliekusi galviņu uz Benvenuto pleca, cauri plīvuram vēroja sava glābēja vīrišķīgo un labsir­dīgo seju un juta sevī pamostamies pret šo cilvēku mei­tas uzticību, jūtas, kādas nabaga bērns, ak vai, līdz šim nebija pazinis. Vēl pirms divām stundām Čellīni par Ko­lombas mīlestību būtu atdevis dzīvību, bet tagad šis dzel­žainais, ar spēcīgu gribu apveltītais vīrs turēja meiteni savos apkampienos un viņa rokas nedrebēja, sirds puk­stēja vienmērīgi, tā ka neviens muskulītis neietrīsējās viņa sejā. Benvenuto pavēlēja sirdij nomierināties, un sirds viņam paklausīja.

Ticis līdz statujas kaklam, Benvenuto atvēra tajā ma­zas durtiņas, iegāja iekšā Marsa galvā un nolaida Ko­lombu zemē.

Turpat sešdesmit pēdas augstās statujas milzīgajā galvā atradās apaļa istabiņa, kuras diametrs bija kādas astoņas pēdas, bet augstums — apmēram desmit pēdas; gaiss un gaisma tajā ieplūda pa statujas acu dobumiem, nāsīm un muti. Čellīni bija ierīkojis šo istabiņu, kad veidoja Marsa galvu, lai būtu kur nolikt darbarīkus un nevajadzētu kāpt tiem pakaļ vairākas reizes dienā; bieži vien viņš paņēma līdzi arī ēdamo un ieturēja brokastis pie galdiņa, kas stā­vēja šās neparastās ēdamistabas vidū, tālab viņam nebija jākāpj lejā pat ēdienreizēs. Šī istabiņa tēlniekam tā iepa­tikās, ka viņš blakus galdiņam bija novietojis arī šauru gultu un pēdējā laikā Marsa galvā ne vien ieturēja bro­kastis, bet arī atpūtās. Tāpēc, gluži dabiski, viņam ienāca prātā paslēpt šeit Kolombu, jo būtu grūti atrast vēl dro­šāku patvērumu.

— Kādu laiku, Kolomba, jums būs jāpaliek šai pa­jumtē, — Benvenuto teica, — un nokāpt zemē, mans bērns, jūs varēsiet vienīgi naktīs. Jūs sargās dieva visu- redzošā acs un mēs, jūsu draugi. Dzīvojiet un gaidiet, kad mani pūliņi vainagosies ar panākumiem. Ceru, ka Jupiters pabeigs darbu, ko iesācis Marss. — Viņš pa­smaidīja, atcerēdamies karaļa solījumu. — Manu vārdu jēgu jūs sapratīsiet vēlāk. Par mums rūpējas viss Olimps, bet par jums, mans bērns, aizlūdz visi eņģeļi. Kā lai tad negūstām panākumus! Uzsmaidiet, Kolomba, ja arī ne ta­gadnei, tad vismaz nākotnei! Ticiet, mums ir cerības. Pa­ļaujieties droši, mans bērns, ja ari ne uz mani, tad uz dievu to kungu! Es kādreiz sēdēju cietumā, kas bija daudz sliktāks par jūsējo, ticiet man, un vienīgi cerības lika man aizmirst nebrīvi. Mēs neredzēsimies, Kolomba, līdz tai dienai, kad būsim guvuši panākumus. Par jums rūpēsies jūsu brālis Askānio, kuru neviens netur aizdo­mās un tālab tik stingri neuzmanīs kā mani; es palūgšu viņu pārvērst šo darbnīcu par mūķenes celli. Iegaumē­jiet labi, ko es jums atvadoties sacīšu: jūs izdarījāt visu, kas bija atkarīgs no jums, mans bērns, jūs bijāt drosmīga un uzticējāties mums. Pārējo atstājiet manā ziņā un pa­ļaujieties uz likteni! Uzklausiet mani, Kolomba, un atce­rieties! Lai notiktu kas notikdams, lai kādā bezizejas stāvoklī jūs, šķiet, atrastos pat pie altāra, pirms jūs sacītu liktenīgo jāvārdu, kas uz mūžu jūs saistītu ar grāfu d'Orbeku, — nešaubieties, Kolomba, par savu draugu, ne­šaubieties par savu tēvu, mans bērns, paļaujieties uz dievu un uz mums! Galvoju, ka es ieradīšos laikā. Vai jums pietiks ticības un izturības? Atbildiet — vai pie­tiks?

— Ja! — Kolomba apliecināja.

— Lieliski, — Čellīni noteica, — bet tagad palieciet sveika! Atstāju jūs pagaidām vienu šai necilajā mītnē; kad visi būs devušies pie miera, Askānio atnesis jums visu nepieciešamo. Ardievu, Kolomba!

Benvenuto sniedza viņai roku, bet Kolomba ļāva no­skūpstīt pieri, kā bija paradusi darīt, atvadoties no tēva. Benvenuto nodrebēja, taču tūdaļ apvaldīja satraucošās domas un jūtas un, pārlaidis roku pār acīm, itin kā at­gaiņādams kādu vīziju, uzspieda uz Kolombas skaidrās pieres maigu un tēvišķīgu skūpstu.

— Ardievu, manas mīļotās Stefānas meita, — viņš no­čukstēja.

Pateicis šos vārdus, Benvenuto ātri nokāpa lejā, kur viņu gaidīja Askānio; abi vīrieši, itin kā nekas nebūtu noticis, iegāja pilī un pievienojās mācekļiem, kuri jopro­jām dzīroja pie mielasta galda.

Kolombai sākās jauna, dīvaina un neierasta dzīve, kas viņai šķita pašas karalienes cienīga.

Istabiņa statujas galvā tika iekārtotā, cik labi vien iespējams.

Kā mēs jau zinām, tajā atradās gulta un galds; Askānio vēl uznesa ar samtu pārvilktu krēslu, venēciešu spoguli, reliģioza rakstura grāmatas, kuras izvēlējās pati Kolomba, brīnišķa kaluma krucifiksu un Čellīni darinātu sudraba vāzīti, kurā katru nakti tika ielikti svaigi ziedi.

Tas arī bija viss, ko varēja novietot šai baltajā cellē, kas slēpa sevī tik daudz dvēseles skaistuma un skaidrī­bas.

Pa dienu Kolomba parasti gulēja: tā viņai bija ieteicis Askānio, kas baidījās, lai meitene nenodotu sevi ar kādu neuzmanīgu kustību; tiklīdz pie debesīm iemirdzējās zvaigznes un sāka pogot lakstīgalas, viņa pamodās un, no­metusies ceļos krucifiksa priekšā, ilgi un dedzīgi lūdza dievu; pēc tam viņa ģērbās, sukāja savus krāšņos, garos matus un sapņoja. Tad ieradās Askānio: pieslējis kāpnes un uzkāpis augšā, viņš pieklauvēja pie mazajām durti­ņām. Ja Kolomba bija pabeigusi savu tualeti, viņa ielaida draugu iekšā, un viņš palika tur līdz pusnaktij. Pusnaktī, ja laiks bija jauks, Kolomba nokāpa lejā; Askānio atgrie­zās Lielajā Nelas pilī, lai nosnaustos kādu stundiņu, ka­mēr Kolomba devās savā nakts pastaigā, ļaudamās iemīļo­tajā alejā aizsāktajiem sapņiem, kam tagad bija drīz jā­piepildās. Pēc divām stundām baltā parādība atgriezās savā ērtajā ligzdiņā un pavadīja atlikušo nakts daļu.

ieelpodama pastaigas laikā saplūkto puķu smaržu, ieklau­sīdamās Mazās Nelas pils parka lakstīgalu pogošanā un gaiļu dziedāšanā Prēoklēras pusē.

īsi pirms rītausmas Askānio ieradās vēlreiz, viņš atnesa savai līgavai ēdienu, ko bija ar Čellīni ziņu veikli no­čiepis Rupertas kundzei. Mīlētāji pavadīja laiku aizrau­jošās sarunās, atcerēdamies pirmās tikšanās, sapņodami par ģimenes laimi. Reizēm Askānio klusēdams raudzījās uz savu dievieti, un Kolomba, tāpat klusi smaidīdama, ļāva sevi pielūgt. Bieži vien līdz šķiršanās brīdim viņi nebija bilduši ne vārda, taču tas bija tā, itin kā viņi būtu visu laiku runājuši. Ikviens no viņiem izjuta ar sirdi visu to, ko būtu varējis pateikt, un pat to, kas nemaz nav pa­sakāms un ir zināms vienīgi dievam.

Vientulība un ciešanas jaunības gados padara dvēseli skaidrāku un cēlāku, saglabā to ilgi jaunu. Kolomba, šī lepnā un cienījamā jaunava, tai pašā laikā bija arī jautra un dzīvespriecīga meitene; tālab līdzās dienām vai, pa­reizāk sakot, naktīm, — jo mīlētāji, kā mēs zinām, bija mainījuši dabisko laika plūdumu, — tātad līdzās naktīm, kad viņi sarunājās un sapņoja, bija arī tādas naktis, kad viņi smējās un draiskojās kā mazi bērni, un arī šīs nak­tis pagāja viņiem bezgala ātri. Mīlestībai, tāpat kā jeb­kuram gaismas avotam, nepieciešama tumsa,, lai spožāk starotu.

Ne reizi ne ar vienu 'vārdu Askānio nesatrauca šo kautro un sirdsšķīsto meiteni, kas viņu sauca par savu brāli. Viņi mīlēja viens otru un ilgas stundas pavadīja divatā, taču tieši šī vientulība divatā tuvināja viņus die­vam, lika spēcīgāk izjust viņa klātbūtni un glabāt savu mīlestību kā svētumu.

Tiklīdz rītausma sāka vāri zeltīt namu jumtus, Kolomba ar žēlu nopūtu raidīja prom savu draugu, raidīja tāpat kā Džuljeta Romeo, daudzas reizes saukdama atpakaļ. Gan viens, gan otrs mūžīgi piemirsa pateikt kaut ko ļoti sva­rīgu, beigu beigās tomēr bija jāšķiras, un Kolomba, pa­likusi viena, nodevās sapņiem, ieklausīdamās putnu dzies­mās, kuras nāca no vecā parka liepām, un maigajā mīlas balsī, kas skanēja sirdī, bet ap pusdienlaiku, noskaitījusi lūgšanu, iemiga apskaidrota eņģeļa miegā. Aiziedams As­kānio, protams, aiznesa arī kāpnes.

Ik rītu Kolomba pabēra putniņiem maizes drupačas uz statujas apakšējās lūpas; pirmajās dienās mazie- zāglēni,

pakampuši laupījumu, manījās ātrāk prom, tomēr pamazām viņi pierada pie jaunās saimnieces, jo putni lieliski saprot meitenes, kuru dvēseles ir tikpat spārnotas kā viņas pa­šas. Putniņi ciemojās pie Kolombas aizvien ilgāk, maksā­dami par cienastu ar skanīgām dziesmām. Kāds dadzī­tis kļuva tik pārdrošs, ka rītā un vakarā ielaidās istabiņā un knābāja maizes drupačas tieši no Kolombas rokas. Bet, kad naktis kļuva vēsākas, dadzītis reiz atļāva, lai jaunā gūstekne paņem to rokās, un Kolomba uzsēdināja da­dzīti sev uz pleca, kur putniņš nogulēja visu nakti, ne- pamozdamies pat tad, kad viņa tikās ar Askānio un pa­staigājās parkā. Kopš tā laika dadzītis atlidoja katru va­karu atdusēties uz Kolombas pleca un jau ar pirmajiem saules stariem sāka vīterot. Tad meitene paņēma putniņu rokās, iedeva to Askānio noskūpstīt un palaida brīvībā.

Tā ritēja Kolombas dzīve milzīgās statujas galvā.

Tikai divi notikumi pārtrauca mierīgo dienu plūdumu: tās bija reizes, kad prevo ieradās pārmeklēt pili. Pirmo reizi Kolomba pēkšņi pamodās, izdzirdusi tēva balsi; sākumā viņa domāja, ka tas bijis sapnis, taču dārzā pie statujas pamatnes patiešām stāvēja mesers d'Esturvils, un Benve­nuto viņam sacīja:

— Jūs jautājat, kas ir šis milzis, cienītais kungs? Tā ir Marsa statuja, ko viņa majestāte karalis Fransuā Pirmais man laipni pasūtīja, lai izrotātu Fontenblo pili. Kā redzat, sešdesmit pēdas augsts nieciņš, nekas vairāk!

— Varen liela un varen skaista statuja, — mesers d'Es­turvils atbildēja. — Bet ejam tālāk, es neesmu ieradies šeit meklēt šo milzeni.

— Jā, tas ir viegli atrodams.

Un viņi aizgāja tālāk.

Kolomba noslīga uz ceļiem un, pastiepusi rokas pretī tēvam, gandrīz vai iekliedzās: «Tētiņ, tētiņ, es esmu šeit!» Nelaimīgais tēvs taču visur meklē viņu, varbūt rūgti ap­raud; bet, tiklīdz viņa iedomāja grāfu d'Orbeku, tiklīdz atcerējās hercogienes d'Etampas neģēlīgos plānus, sarunu, ko bija dzirdējis Askānio, viņa apslāpēja sevī pēkšņo jūtu uzplūdu. Turpretī otrajā reizē, kad kopā ar tēva balsi Kolombas ausis aizsniedza arī nīstamā grāfa balss, viņai nenāca ne prātā sevi atklāt.

— Kāda dīvaina statuja, nudien, māja kas māja! — d'Orbeks iesaucās, apstādamies pie kolosa pamatnes.

— Ja ta nostāvēs šeit cauru ziemu, pavasarī bezdelīgas varēs lipināt tajā savas ligzdas.

Tās dienas rītā, kad Kolombu tik ļoti izbiedēja līga­vaiņa balss, Askānio bija atnesis viņai vēstuli no Čellīni. Taja bija rakstīts:

«Mans bērns, man jāaizbrauc uz dažām dienām, taču esiet mierīga, es esmu visu sagatavojis jūsu atbrīvošanai un laimei. Karalis apsolījās izpildīt jebkuru manu lūgumu, bet, kā jūs zināt, karalis nekad nav lauzis doto vārdu. Arī jūsu tēvs šodien aizbrauc. Nekrītiet izmisumā. Es da­rīšu visu, kas būs vajadzīgs. Un, atkārtoju, mana dārgā meita, pat tai gadījumā, ja jūs atrādīsieties uz baznīcas sliekšņa, stāvēsiet uz ceļiem altāra priekšā, gatavodamās izteikt vārdu, kas uz mūžiem savienotu jūs ar grāfu, pa­ļaujieties uz likteni; glābējs, es zvēru jums to, ieradīsies laikā.

Ardievu!

Jūsu tēvs Benvenuto Čellīni.»

Šī vēstule, kas pamodināja Kolombā priecīgas cerības, atnesa mīlētājiem lielu ļaunumu, jo lika viņiem aizmirst draudošās briesmas. Jaunībai raksturīgas krasas svārstī­bas; jauni ļaudis vienā mirklī pārmetas no dziļa izmisuma uz bezgalīgu paļāvību; debesis tiem vai nu tinas drūmos negaisa mākoņos, vai arī mirdz spožā zilgmē. Čellīni vēs­tules un prevo prombūtnes divkārt nomierināti, Kolomba un Askānio aizmirsa par piesardzību un pilnām nodevās savai mīlestībai. Kolomba vairs nebija tik uzmanīga, un viņu nakts pastaigas laikā pamanīja Perīnas kundze, par laimi, gan noturēdama par drūmo mūku. Askānio, iede­dzis lampu, aizmirsa aizvilkt aizkarus, un Rupertas kun­dze ieraudzīja gaismu Marsa galvā. Abu runātīgo sievu stāsti pamodināja Zaķa Obrī ziņkāri, un pļāpīgais students, gluži tāpat kā Orass «Sievu skolā»[24], atklāja noslēpumu tieši tam, kuram to vismazāk bija vēlams atklāt. Šīs ne­apdomīgās uzticēšanās sekas mēs jau zinām.

Taču atgriezīsimies d'Etampas pilī.

Kad Marmaņam pavaicāja, kā viņš ieguvis tik vērtīgas ziņas, vikonts izvairījās no atbildes un ietinās noslēpu­mainības plīvurā. Patiesība bija pārāk vienkārša un ne­būt neliecināja par viņa attapību, tālab viņš tikai lika no­jaust, ka šis spožais un pārsteidzošais atklājums prasījis viņam milzīgas pūles un sarežģītas intrigas. Hercogiene, kā mēs jau sacījām, triumfēja. Viņa staigāja šurpu turpu pa istabu un bērtin apbēra vikontu ar jautājumiem. Tātad beidzot mazā dumpiniece, kas bija sagādājusi tik daudz raižu, bija iekritusi! Hercogiene d'Etampa gribēja doties uz Nelas pili, lai pati savām acīm pārliecinātos, ka mek­lēšana laimīgi beigusies. Turklāt pēc visa, kas bija noti­cis, - pēc bēgšanas vai, pareizāk sakot, Kolombas nolau­pīšanas — meiteni nedrīkstēja atstāt Mazajā Nelas pilī. Hercogiene parūpēsies par visu; viņa paņems Kolombu pie sevis, viņa uzraudzīs to daudz labāk nekā dueņja vai līgavainis; viņa uzraudzīs to kā sāncense, un Kolomba, kā mēs redzēsim, atradīsies jo stingrā apsardzībā.

Hercogiene lika piebraukt karieti.

— Par šo notikumu gandrīz neviens neko nezina, — viņa sacīja meseram d'Esturviiam. — Bet jūs, d'Orbek, es ceru, neesat tāds cilvēks, kas piešķir nozīmi tādiem sī­kumiem kā meitenes aizbēgšana no mājām, vai ne? Tāpēc es neredzu iemesla, kura dēļ būtu jāatceļ jūsu kāzas un jāatsakās no mūsu nodomiem.

— O, kundze! — aplaimotais mesers d' Esturvils zemu palocījās.

— Laulības notiks ar tādiem pašiem noteikumiem, vai ne, hercogien? — d'Orbeks noprasīja.

— Protams, ar tādiem pašiem noteikumiem, mans dār­gais grāf. Bet ar Benvenuto, — hercogiene turpināja, — lai kas viņš būtu — šīs neģēlīgās nolaupīšanas galve­nais vaininieks vai līdzdalībnieks —, varat būt mierīgs, dārgais vikont, es rēķinus nokārtošu, un, atriebdama vi­ņam par jums, es atriebšos arī par sevi.

— Taču, kā stāsta, kundze, — Marmaņs iebilda, — bū­dams tik ļoti aizrāvies ar mākslu, karalis apsolījis Čellīni izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos pēc tam, kad Jupitera skulptūra būs veiksmīgi atlieta.

— Neraizējieties, vikont, es būšu nomodā. Es sagata­vošu šai dienai tādu pārsteigumu, kāds Čellīni pat sapņos nerādās. Paļaujieties uz mani un netraucējiet man rīko­ties.

Tas bija labākais, ko varēja darīt; jau sen neviens ne­bija redzējis hercogieni tik enerģisku, rosīgu un valdzi­nošu. Viņa starot staroja aiz prieka. Hercogiene tūdaļ no­sūtīja meseru d'Esturvilu pēc viņa sardzes vīriem, un drīz vien prevo, d'Orbeks un Marmaņs bruņotas sardzes pava­dība ieradās Nelas pilī, bet hercogiene d'Etampa lika ap­turēt karieti krastmalā kādu gabalu no pils un, degdama aiz nepacietības, vai ik brīdi lūkojās laukā pa karietes logu.

Tieši tai laikā mācekļi bija aizgājuši pusdienās, pilī bija vienīgi Askānio, Pagolo, mazais 2ans un abas sievietes. Benvenuto gaidīja pārrodamies tikai nākamajā vai aiznā­kamajā dienā. Ieraudzījis ciemiņus, Askānio nosprieda, ka prevo grib trešo reizi pārmeklēt pili, un, stingri sekodams skolotāja norādījumiem, ne vien nelika atnācējiem nekā­dus šķēršļus, bet sagaidīja tos ar vislielāko laipnību.

Prevo un viņa pavadoņi devās tieši uz lietuvi.

— Atveriet mums šīs durvis! — d'Esturvils griezās pie Askānio.

Jauneklim sažņaudzās sirds ļaiinā priekšnojautā. 7'aču viņš varēja arī kļūdīties, tālab, nodomājis, ka mazākā svārstīšanās radītu aizdomas, Askānio mierīgi atdeva at­slēgas.

— Paņemiet šīs garās kāpnes! — prevo pavēlēja sa­viem ļaudīm.

Apsardzes vīri paklausīja un, mesera d'Esturvila vadīti, taisnā ceļā devās uz Marsa statuju. Prevo pats pieslēja kāpnes pie statujas un grasījās jau kāpt augšā, kad Askā­nio, bāls aiz šausmām un aiz dusmām, uzlika kāju uz apak­šējā pakāpiena.

— Ko jūs darāt, kungi? — viņš iesaucās. — Šī statuja ir mana skolotāja dižākais darbs; viņš uzticēja man to apsargāt, un pirmais, kas pieskarsies tai, es jūs brīdinu, tiks nogalināts!

Un viņš izrāva aiz jostas aizbāzto plāno un aso dunci, kas bija tik labi norūdīts, ka ar vienu cirtienu varēja pār­šķelt uz pusēm zelta monētu.

Prevo pamāja sardzes vīriem, un tie metās ar pīķiem Askānio virsū. Jauneklis izmisīgi aizstāvējās un divus pat ievainoja, bet ko gan viņš varēja iesākt viens pret as­toņiem vīriem, neskaitot d'Esturvilu, Marmaņu un d'Or­beku! Beigās Askānio tika uzveikts; viņu nogāza zemē, sasaistīja, aizbāza muti ar vīkšķi, un prevo sāka kāpt augšā pa kāpnēm divu sardzes vīru pavadībā, lai viņam kāds neuzbruktu no mugurpuses;

Kolomba, kas visu redzēja un dzirdēja, nodomāja, ka Askānio ir nogalināts, un tēvs atrada viņu paģībušu.

Taču tas, ka viņa meita guļ bez samaņas, d'Esturvilu ,vēl vairak aizkaitināja, nevis modināja viņā līdzjūtību, un, rupji pārmetis Kolombu pār plecu, viņš nonesa to zemē. Pēc tam nelūgtie viesi devās atpakaļceļā, aizvez­dami prom Askānio, uz kuru d'Orbeks noraudzījās ar lielu ziņkāri. Pagolo stāvēja nekustīgi un skatījās, kā aiz­ved biedru. Mazais 2ans bija nozudis. Vienīgi Skocone, kas neko nesaprata no visa notiekošā, mēģināja aizstāties priekšā vārtiem.

— Kas šeit notiek, kungi? — viņa sauca. — Kāpēc jūs vedat prom Askānio? Kas ir šī sieviete?

Šai brīdī vējš pacēla plīvuru, kas sedza Kolombas seju, un Skocone sazīmēja meitenē Hēbes statujas modeli.

Nobālusi aiz greizsirdības, Skocone pagāja malā un klu­sēdama palaida garām prevo, viņa draugus, sardzes vī­rus un gūstekņus.

— Ko tas nozīmē? Kāpēc jūs tik nežēlīgi izturaties pret šo jauno cilvēku? — hercogiene d'Etampa jautāja, ierau­dzīdama sasaistīto, bālo un asinīm noplūdušo Askānio. — Tūlīt atbrīvojiet! Tūlīt pat!

— Kundze, šis jauneklis neganti pretojās un ievainoja divus sardzes vīrus, — prevo sacīja. — Esmu pārlieci­nāts, ka tas ir Benvenuto līdzdalībnieks, kas iespējami ātrāk jānogādā drošā vietā.

— Turklāt, — d'Orbeks pusbalsī piebilda, — jaunais cilvēks kā divas ūdens lāses līdzīgs itāliešu pāžam, kas bija klāt mūsu slepenajā sarunā, un, ja viņam mugurā būtu citas drānas un viņš nerunātu mūsu valodā, es va­rētu apzvērēt, kundze, ka šis jauneklis ir tas pats pāžs.

— Jums taisnība, prevo kungs, — hercogiene d'Etampa ierunājās, atsaukdama savu pavēli par Askānio atbrīvo­šanu, — jums ir pilnīga taisnība, šis jaunais cilvēks var izrādīties mums bīstams. Aizturiet viņu.

— Nogādājiet arestēto uz Šatlē! — prevo pavēlēja.

— Bet mēs, kungi, dosimies uz d'Etampas pili! — sa­cīja hercogiene, kurai blakus karietē bija novietota Ko­lomba, kas aizvien vēl nebija nākusi pie samaņas.

Pēc kāda brīža pa krastmalas akmens bruģi aizdipēja zirga pakavi.

Mazais 2ans steidzās paziņot Čellīni par to, kas bija noticis.

Askānio tai brīdī gāja iekšā pa Šatlē cietokšņa vār­tiem, tā arī neieraudzījis hercogieni un neuzzinājis, kāda loma tai bijusi notikumos, kas sagrāva visas viņa ce­rības.