Askānio jeb karaļa zeltkalis

V ģēnijs un karaļvara

Patiešām — tūlīt aiz Skocones pagalmā ienāca karalis Fransuā Pirmais ar visu savu svītu. Viņš soļoja zem rokas ar hercogieni d'Etampu, viņiem sekoja Navarras karalis ar dofini Katrīnu Mediči. Dofins, kas vēlāk kļuva par Anrī Otro, nāca kopā ar savu krustmāti Margeritu de Valuā, Navarras karalieni. Viņus pavadīja turpat visi galma augstmaņi.

Benvenuto izgāja viesiem pretī un, nebūdams nedz uz­traucies, nedz apmulsis, uzņēma karaļus, prinčus, augst­maņus un galma dāmas, kā daždien uzņem draugus. Bet viesu vidū bija visizcilākie Francijas valstsvīri un pa­saulē spožākās skaistules. Margerita valdzināja, herco­giene d'Etampa sajūsmināja, Katrīna Mediči pārsteidza, Diāna de Puatjē apžilbināja. Kas tur sevišķs! Itālijā Ben­venuto bija draugos ar visslavenākajiem seno dzimtu pār­stāvjiem, sešpadsmitā gadsimta augstmaņiem un kā Mi- kelandželo mīļākais skolnieks bija pieradis pie karaļu sa­biedrības.

— Atļaujiet mums, kundze, apbrīnot ne vien jūs, bet ari mākslas darbus, — Fransuā Pirmais sacīja, griezdamies pie hercogienes d'Etampas, kas atbildēja ar smaidu.

Anna de Pislē, hercogiene d'Etampa, kurai karalis, at­griezies no spāņu gūsta, veltīja savu uzmanību un kura bija izspiedusi no viņa sirds grāfieni de Šatobriānu, tai laikā staroja patiesi karaliskā krāšņumā. Slaika, tievu vi­dukli viņa lepni, ar tādu kā kaķes grāciju atmeta atpa­kaļ savu brīnumjauko galviņu, atgādinādama ne vien kaķi, bet arī panteru, kurai viņa, starp citu, līdzinājās ar savu nepastāvību un nepiepildāmo alkatību; tai pašā laikā karaļa favorīte prata notēlot tādu sirdsskaidrību, ka pārliecināja pat visneticīgākos. Neparasti kustīga un vil­tīga bija šīs sievietes seja, brīžiem viņa šķita esam Her- miona, brīžam Galateja, viņas bālajās lūpās rotājās rei­zēm vilinošs, reizēm briesmīgs smaids, bet acis, kas vēl nupat bija laipnas un glāstošas, pēkšņi meta zibe­ņus un kvēloja dusmās. Viņa mēdza tik lēni pacelt un nolaist plakstus, ka nevarēja saprast, kas aiz tiem slēp­jas — maigums vai drauds. Šī augstprātīgā un varaskārā sie­viete savaldzināja Fransuā Pirmo līdz skurbumam. Būdama iedomīga un skaudīga, viņa paģērēja, lai karalis atprasa grāfienei Šatobriānai rotaslietas, kuras viņš bija tai dāvi­nājis, un skaistā, melanholiskā grāfiene, protestējot pret šādu izrīcību, nosūtīja rotaslietas atpakaļ metāla stieņu veidā. Un, beidzot būdama izmanīga un noslēgta, herco­giene d'Etampa ne vienreiz vien pievēra acis, kad karalis, sekodams savām iegribām, noskatīja galmā kādu jaunu un piemīlīgu būtni, jo drīz viņš to pameta, lai atgrieztos pie savas daiļās un ietekmīgās valdzinātājas.

— Jau sen gribēju jūs apciemot, Benvenuto, jo pagā­juši, ja nemaldos, divi mēneši, kopš esat ieradies mūsu karaļvalstī, taču garlaicīgas valsts lietas un rūpes man traucēja šai laikā nodoties pārdomām par mākslas cilde­najiem mērķiem. Vainojiet šai ziņā, starp citu, manu svaini imperatoru, kas man nedod ne mirkli miera.

— Ja jums labpatīk, sir, es aizrakstīšu imperatoram un pazemīgi lūgšu viņu, lai viņš ļauj jums palikt par dižu mākslas draugu, jo jūs esat viņam jau pierādījis, ka esat dižs karavadonis.

— Jūs pazīstat Kārli Piekto? — Navarras karalis jau­tāja.

— Jā, sir, man bija tas gods pirms četriem gadiem Romā pasniegt manis darinātu lūgšanu grāmatu viņa svē­tajai majestātei. Turklāt es pateicu dažus vārdus, kurus imperators laipni uzklausīja.

— Un ko jums teica viņa svētā majestāte?

— Ka viņš iepazinis mani jau pirms trim gadiem, ierau­dzīdams uz pāvesta tērpa filigrāni izstrādātu pogu, kas darot godu manai meistarībai.

— O, kā redzu, jūs esat karaļu uzslavu lutināts! — Fran­suā Pirmais piebilda.

— Jums taisnība, sir, man ir laimējies, jo mani darbi izpelnījušies kardinālu, lielhercogu, prinču un karaļu uz­slavas.

— Parādiet man savus brīnišķos darbus, tad redzēsim, vai es nebūšu stingrāks vērtētājs.

— Man bija ļoti maz laika, sir. Te ir vāze un sudraba bļoda, pie kuras es patlaban strādāju, taču tās, liekas, ne­būs jūsu majestātes uzmanības cienīgas.

Kādas piecas minūtes karalis klusēdams aplūkoja Čel­līni veidojumus. Mākslas darbi pat it kā lika viņam aiz­mirst to radītāju. Pamanījis, ka viņu ielenc ziņkāres pār­ņemtas dāmas, Fransuā Pirmais sacīja:

— Paskatieties, manas dāmas, tas taču ir brīnums! Vā­zes forma ir tik neparasta un drosmīga! Mans dievs, cik smalki un prasmīgi veidots bareljefs un reljefs. It īpaši mani sajūsmina līniju daiļums. Redziet, cik daudzveidīgas un dabiskas ir cilvēku pozas! Paraugieties uz šo meiteni, kas pacēlusi rokas virs galvas: cik dzīvi atveidots mirklī­gais žests, tā vien šķiet, ka meitene tūdaļ turpinās kustību. Nudien pat senatnē nav radītas tik brīnišķas figūras. Atce­ros antīko meistaru un Itālijas izcilo tēlnieku labākos dar­bus, taču nekas uz mani nav atstājis tik spēcīgu iespaidu. Paraugieties taču, de Navarras kundze, uz šo burvīgo ma­zuli: bērns slīgst ziedos, šķiet, kustina kājiņu. Viss ir tik dzīvs, graciozs un daiļš!

— Jūs esat dižens karalis, sir! — Benvenuto iesaucās. — Citi apbēra mani ar uzslavām, turpretī jūs mani saprotat!

— Parādiet vēl kaut ko! — karalis ar nepacietību sa­cīja.

— Te ir medaļa, kurā attēlota Leda un gulbis, es pa­gatavoju to kardinālam Gabrielam Čezarīni; un te ir spie­dogs, kurā esmu iegravējis svētā Jāņa un svētā Ambrozija attēlus; tad vēl emaljēts relikviju šķirstiņš …

— Patiešām? Jūs kaļat medaļas? — pajautāja herco­giene d'Etampa.

— Tāpat kā Milānas Kavadone, kundze.

— Jūs pārklājat zeltu ar emalju? — iesaucās Marge- rita.

— Tāpat kā Florences Amerīgo.

— Jūs gravējat spiedogus? — painteresējās Katrīna.

— Tāpat kā Perūzas Lāntisko. Vai tiešām jūs domājat, kundze, ka mans talants der vienīgi tam, lai izgatavotu zelta nieciņus un kaltu sudraba monētas? Lai slavēts dievs, es pieprotu daudzas mākslas. Es esmu diezgan labs kara inženieris, divas reizes neļāvu ienaidniekam ieņemt Romu. Es saceru gluži ciešamus sonetus, un jūs, majestāte, varat pasūtīt man odu, ko es uzrakstīšu jums par godu ne sliktāk kā pats Klemāns Maro! Mūziku tēvs mācīja man ar nūju, un šai metodei bija panākumi — es spēlēju flautu un korneti tik labi, ka pāvests Klements VII, kad man bija divdesmit četri gadi, pieņēma mani savā orķestrī. Bez tam esmu izgudrojis veidu, kā iegūt šaujamo pulveri, protu izgatavot lieliskas kramenīcas un ķirurģiskos instru­mentus. Ja gadījumā jūsu majestāte sadomā karot, tad noteikti pasauciet mani, gan redzēsiet, ka es jums lieti no­derēšu — es trāpīgi šauju no arkebūzas un protu rīkoties ar vaļņu bisi. Reiz medībās es vienā dienā nošāvu div­desmit piecus pāvus, bet kaujas laukā es atbrīvoju impe­ratoru no Oranžas prinča un jūsu majestāti no konetabla Burbona, — kā redzat, nodevējiem ar mani klājas plāni.

— Ar ko tad jūs vairāk lepojaties, — viņu pārtrauca jaunais dofins, — ar to, ka nogalinājāt konetablu, vai ar to, ka nošāvāt divdesmit piecus pāvus?

— Es nelepojos nedz ar vienu, nedz ar otru, monsenjor. Veiklību, tāpat kā visus citus talantus, mums dāvā dievs, un es tikai lieku tos lietā.

— Bet es nemaz nezināju, ka jūs jau esat izdarījis man šādu pakalpojumu, — karalis sacīja, — pakalpojumu, ko mana māsa Margerita, starp citu, papūlēsies jums piedot. Tātad jūs nošāvāt konetablu Burbonu? Kā tad tas notika?

— Ak dievs, gaužām vienkārši! Konetabla armija ne­gaidīti parādījās Romas pievārtē un devās uzbrukumā cie­tokšņa mūriem. Es ar dažiem draugiem aizgāju paskatīties, kā noris kauja. Iziedams no mājas, kā parasts, uzmetu plecā arkebūzu. Ticis līdz pilsētas valnim, redzēju, ka tur vairs nav ko darīt. «Vai tiešām būšu velti nācis!» prātā pazibēja doma. Un tad es pavērsu savu arkebūzu pret ap­lencēju pūli un paņēmu uz grauda karavīru, kas bija gal­vas tiesu garāks par pārējiem. Viņš nogāzās, un ienaid­nieka rindās izcēlās sajukums. Es biju nošāvis Burbonu. Kā vēlāk uzzināju, viņš tiešām bijis liela auguma.

Kamēr Benvenuto brīvi un bezrūpīgi stāstīja, galma dāmu un augstmaņu loks atvirzījās: visi ar cieņu un tur­pat ar bailēm raudzījās uz varoni, kurš nemaz neapzinājās savu varoņdarbu. ^Vienīgi Fransuā Pirmais palika stāvam blakus Čellīni.

— Tātad, dārgais draugs, — viņš sacīja, — es redzu, ka jūs, vēl nepaguvis veltīt man savu talantu, esat izdarījis man pakalpojumu ar savu drosmi.

— Sir, — Benvenuto jautri atteica, — manuprāt, es, šķiet, pat esmu dzimis jūsu kalps. Tā domāt man liek kāds gadījums no manas bērnības. Jūsu ģerbonī ir attēlota sa­lamandra, vai ne?

— Tad lūk! Kad man bija pieci gadi, es sēdēju reiz ar savu tēvu istabā, kur pirms tam bija būķēta veļa, un pa­vardā vēl liesmoja ozola šķilas. Laukā bija stiprs sals. Es paraudzījos uz uguni un pamanīju starp liesmu mēlēm kādu ķirzakai līdzīgu radījumu, kas, šķiet, jautri dejoja pašā speltē. Es parādīju to tēvam, un tēvs (jau iepriekš izlūdzos piedošanu par vaļību, bet tādas ir mūsu zemes rupjās parašas) iecirta man pamatīgu pļauku un mīļi sa­cīja: «Tu neko neesi nodarījis, dēliņ, es iecirtu tev pļauku tāpēc, lai tu atcerētos salamandru ugunī. Neesmu dzirdē­jis, ka vēl kādam citam būtu gadījies to redzēt.» Vai nav tiesa, sir, tā bija likteņa zīme? Es ticu liktenim, un div­desmit gadu vecumā es gandrīz vai aizbraucu uz Angliju, bet zeltkalis Pjetro Toredžiāno, ar kuru toreiz grasījos doties projām, pastāstīja, ka reiz, būdams vēl zēns, iecirtis pļauku Mikelandželo, kas darbnīcā ar viņu sastrīdējies. Un viss pajuka: ne par kādiem pasaules labumiem es ne­brauktu kopā ar cilvēku, kurš bija pacēlis roku pret dižo tēlnieku. Es paliku Itālijā, bet no Itālijas nokļuvu nevis Anglijā, bet gan Francijā.

— Francija lepojas ar to, ka jūs izraudzījāties viņu, Benvenuto, un mēs darīsim visu, lai jūs neskumtu pēc dzimtenes.

— O, mana dzimtene ir māksla, kas vienmēr ir kopā ar mani, un mans pavēlnieks ir tas, kurš pasūta man visgrez­nāko biķeri.

— Bet vai tagad jums ir kāda jauka iecere, Čellīni?

— Jā, sir, es gribu atveidot Kristus tēlu — nevis krustā sisto Kristu, bet Kristu visā viņa dievišķās slavas mir­dzumā — un, ja vien tas iespējams, ietvert šai tēlā visu vārdos neizsakāmo skaistumu, kādā viņš man parādījās.

— Vai tiešām jūs esat redzējis ne tikai šās zemes vald­niekus, bet arī debesu valdnieku, — smiedamās ierunājās Margerita, kurai bija paradums visu apšaubīt.

— Jā, kundze, — Benvenuto atbildēja bērnišķīgi vien­tiesīgi.

— Tad pastāstiet mums par to, — Navarras karaliene palūdza.

— Ar lielāko prieku, kundze, — Benvenuto Čellīni uzti­cības pilnā tonī piekrita, acīmredzot nepieļaudams pat domu, ka viņa vārdu patiesīgumu kāds varētu apšaubīt. — īsi pirms tam es redzēju sātanu ar visu velnu baru; tos

izsauca kāds mans draugs garīdznieks nekromants[11]; sā­tans ieradās pie mums Kolizejā, un mēs tikai ar lielām grū­tībām tikām no viņa vaļā, taču šaušalīgās atmiņas par elles izdzimumu uz visiem laikiem mani atstāja, kad, uzklau­sot manas kvēlās lūgšanas, lai stiprinātu ieslodzījumā manu garu, man parādījās mūsu dievišķais pestītājs saules staru mirdzumā, spoža oreola apņemts.

— Un jūs tiešām esat pārliecināts, — Navarras kara­liene vaicāja, — pilnīgi pārliecināts, ka jums parādījās Kristus?

— Pilnīgi pārliecināts, kundze.

— Tādā gadījumā, Benvenuto, izgatavojiet mūsu ka­pelai Kristus tēlu, — Fransuā Pirmais vēlīgi sacīja.

— Jūsu majestāte, esiet žēlsirdīgi un pasūtiet man ko citu. Atliksim šo darbu.

— Kāpēc tā?

— Tāpēc, ka es devu solījumu dievam veltīt šo darbu vienīgi viņam un nevienam citam valdniekam.

— Brīnišķīgi! Tad, lūk, Benvenuto, man vajadzīgs ducis svečturu ēdamistabai.

— O, tā ir pavisam cita lieta, ar prieku pakļaujos jūsu gribai, sir.

— Es vēlos nevis vienkāršus svečturus, bet gan sudraba statujas.

— Sir, tās būs lieliskas!

— Jā, divpadsmit statujas manā augumā — sešus die­vus un sešas dievietes.

— Skulptūras būs jūsu augumā, sir.

— Jūs pasūtāt veselu poēmu! — iesaucās hercogiene d'Etampa. — Burvīgu, apbrīnojamu poēmu! Vai nav tiesa, msjē Benvenuto?

— Es nekad nebrīnos, kundze.

— Bet es gan brīnītos, — hercogiene sacīja, juzdamās vārīgi aizskarta, — ja kāds tēlnieks spētu radīt kaut ko līdzīgu antīkai mākslai.

— Es tomēr ceru, ka izpildīšu pasūtījumu ne sliktāk par antīkajiem meistariem, — Benvenuto aukstasinīgi iebilda.

— Vai tā nav lielība, maestro Benvenuto?

— Es nekad nelielos, kundze.

To sacīdams, Čellīni cieši faudzījās uz d'Etampas kundzi, un augstprātīgā hercogiene neviļus nolaida acis, neizturē­jusi viņa mierīgo skatienu, kurā nebija pat dusmu. Anna izjuta netīksmi pret Čellīni, jo nojauta mākslinieka pārā­kumu, lai gan nevarēja atskārst, kur slēpjas viņa spēks. Līdz šim hercogiene domāja, ka skaistums ir visuspēcīgs: viņa bija aizmirsusi ģēnija varenību.

— Bet kādiem tad jābūt dārgumiem, lai atalgotu talantu, kas līdzīgs jūsējam? — hercogiene dzēlīgi noprasīja.

— Manu dārgumu, protams, būtu par maz, — Fransuā Pirmais noteica. — Starp citu, Benvenuto, kā liekas, atbrau­cis jūs saņēmāt tikai pieci simti zelta ekiju. Vai jums pie­tiks ar algu, kādu mēs maksājām mūsu galma gleznotājarfi Leonardo da Vinči, proti, septiņi simti zelta ekiju gadā? Bez tam visi darbi, ko pasūtīšu personiski es, tiks apmak­sāti atsevišķi.

— Sir, šāda devība ir cienīga tāda karaļa kā Fransuā Pirmais un, atļaujos sacīt, tāda tēlnieka kā Čellīni. Un to­mēr es uzdrošinos griezties pie jūsu majestātes ar vēl vienu lūgumu.

— Jau iepriekš apsolu, ka tas tiks izpildīts, Benvenuto.

— Sir, man ir nemājīga un šaura darbnīca. Viens no maniem mācekļiem atrada telpas, kas ir vairāk piemēro­tas, lai radītu liela izmēra darbus, kādus, iespējams, pasū­tīs mans pavēlnieks. Šīs telpas pieder jūsu majestātei. Tā ir Lielā Nelas pils. Tā nodota Parīzes prevo rīcībā, bet prevo tajā nedzīvo; viņš izmanto tikai Mazo Nelas pili, kuru es labprāt viņam atvēlu.

— Lai notiek, Benvenuto! — Fransuā Pirmais sacīja. — Iekārtojieties Lielajā Nelas pilī, un man vajadzēs pāriet tikai pāri Sēnai, lai patērzētu ar jums un pamielotu acis ar jūsu šedevriem.

— Kā tad tā, sir,v — karali pārtrauca hercogiene d'Etampa, — jūs bez jebkāda pamata atņemat tiesības uz pili muižniekam, man uzticamam cilvēkam!

Benvenuto paraudzījās uz viņu, un Anna otrreiz nodūra acis, neizturējusi viņa vērīgo, caururbjošo skatienu. Čel­līni turpināja tikpat naivi, kā bija stāstījis par saviem re­dzējumiem:

— Arī es esmu dižciltīgs, kundze! Manas dzimtas aizsā­cējs ir izcils vīrs, Jūlija Cēzara karavadonis, vārdā Fiorīno, kas dzimis Čellīno ciematā, netālu no Montefjaskones.

Viņa vārdā nosaukta Florence, bet jūsu prevo un viņa senču vārdā, ja atmiņa mani neviļ, vēl nekas nav no­saukts. Ja nu tomēr, — Benvenuto turpināja, pagriezies pret Fransuā Pirmo, pie tam viņa acu izteiksme un balss tonis tūliņ izmainījās, — varbūt esmu pārlieku pārdrošs, varbūt esmu izraisījis pret sevi šīs pilsētas vareno naidu un, par spīti jūsu majestātes labvēlībai, šis naids mani galu galā pazudinās? Parīzes prevo rīcībā, kā runā, esot vesela armija.

— Man stāstīja, — karalis viņu pārtrauca, — ka reiz Romā kāds Čellīni, pēc amata zeltkalis, bez atlīdzības ne­gribēja atdot sudraba vāzi, ko bija pasūtījis monsenjors Farnēze, tolaik kardināls, bet tagad pāvests.

— Tā ir patiesība, sir.

— Un vēl stāstīja, ka visa kardināla sardze ar kailiem zobeniem devusies sturmēt darbnīcu, lai atņemtu vāzi ar varu.

— Arī tā ir patiesība.

— Un tas pats Čellīni, paslēpies aiz durvīm ar musketi rokās, varonīgi aizstāvējies un licis monsenjora miesas­sargiem meklēt glābiņu bēgot, bet nākamajā rītā kardināls samaksājis viņam visu, kas pienākas.

— Tas viss ir tīrā patiesība, sir.

— Un vai tik jūs pats neesat šis Čellīni?

— Jā, sir, tas esmu es, un, ja vien jūsu majestāte arī turpmāk neliegs man savu labvēlību, mani nekas nebiedē.

— Tātad droši uz priekšu, — karalis iesaucās, tikko manāmi pasmaidījis, — droši uz priekšu, jo jūs esat muž- nieks!

Hercogiene d'Etampa vairs nebilda ne vārda, taču kopš šā brīža sāka ienīst Čellīni ar nāvīgu aizvainotas sievietes naidu.

— Sir, es lūdzu parādīt man vēl vienu laipnību, — Čel­līni atkal ierunājās. — Es neuzdrošinos stādīt jums priekšā visus savus mācekļus: pavisam to ir desmit, gan franči, gan vācieši, visi krietni puiši, mani prasmīgie palīgi; taču te ir divi mani mācekļi — Pagolo un Askānio, kurus es paņēmu līdzi no Itālijas. Panāc tuvāk, Pagolo, augstāk galvu, skaties atklātu skatienu, nevis tā, kā skatās nekau­ņas, bet gan tā, kā to dara krietni cilvēki, kuriem nav par ko sarkt, jo viņi nav darījuši neko ļaunu. Pagolo, šķiet, pietrūkst izdomas, kā arī degsmes darbā, taču viņš ir ap­zinīgs un godīgs meistars, kas strādā lēni, toties labi, lie­liski uztver manas ieceres un precīzi tās izpilda. Bet tas ir Askānio, cēls un iznesīgs jauneklis, mans mīlulis. Viņš, bez šaubām, nav apveltīts ar tik varenu iztēli, kas liek bareljefā sadurties un cīnīties divu naidīgu armiju batal­joniem vai arī vāzes malā iecirsties lauvas nagiem vai tīģera zobiem. Nē, fantāzija viņam neuzbur nedz briesmī­gas himeras, nedz pasakainus pūķus, toties viņa dvēsele ir tikpat daiļa kā viņa augums un pēc nojautas viņš uztver, ja tā var izteikties, dievišķīgo ideālu. Palūdziet Askānio atveidot eņģeli vai nimfu grupu, un neviens nevarēs no­stāties viņam līdzās — tik poētiski un daiļi ir viņa darbi! Kad es strādāju ar Pagolo, man ir četras rokas, bet, kad ar Askānio, — man ir divas dvēseles; turklāt viņš mīl mani, un es esmu gaužām laimīgs, ka manā tuvumā ir tik tīra, tik uzticama sirds, kāda pukst Askānio krūtīs.

Kamēr skolotājs to visu stāstīja, Askānio padevīgi stā­vēja viņam blakus, taču bez jebkāda bikluma, un viņa poza bija tik gracioza, ka hercogiene d'Etampa nespēja atraut skatienu no tumšmatainā un melnacainā itālieša, no valdzinošā jaunekļa, kas bija dzīva Apollona kopija.

— Ja Askānio ir tik smalks un prasmīgs meistars, lai viņš atnāk kādu rītu pie manis uz d'Etampas pili, es vēlos, lai viņš pagatavo man kādu brīnumjauku ziedu no dārg­akmeņiem un zelta.

Askānio palocījās, paraudzījies uz hercogieni ar sir­snīgu, pateicības pilnu skatienu.

— Bet es, — sacīja karalis, — piešķiru viņam un Pagolo gada algu simt zelta ekiju.

— Esmu pārliecināts, ka viņi godam nopelnīs šo algu, — Benvenuto piebilda.

— Bet kas tā par piemīlīgu meiteni ar garām skropstām tur darbnīcas stūrī? — Fransuā Pirmais jautāja, pamanījis Skoconi.

— O, nepievērsiet viņai uzmanību, sir! — Benvenuto atbildēja, saraucis uzacis. — Tas nudien man nav pa prā­tam, ka starp citiem mākslas darbiem, kas grezno manu darbnīcu, tiek pamanīta arī viņa.

— Jūs esat greizsirdīgs, msjē Benvenuto?

— Ko lai dara, sir, man nepatīk, kad iekāro manu īpa­šumu; iedomājieties tikai — lai gan šis salīdzinājums nav vietā: ja kādam ienāktu prātā kaut vai domās iekārot hercogieni d'Etampu, kā gan jūs tad apskaistos, sir! Bet Skocone ir mana hercogiene.

Šie vārdi izrāva no domīgā noskaņojuma hercogieni, kas lūkojās uz Askānio, un viņa iekoda sev lūpā. Daži augstmaņi neviļus pasmaidīja, dāmas sačukstējās. Karalis skanīgi iesmējās.

— Diezgan, diezgan! Jums ir pamats būt greizsirdīgam, Benvenuto! Muižnieka goda vārds! Mēs, mākslinieki un karaļi, saprotam cits citu. Uz redzēšanos, mans draugs, es lūdzu jūs strādāt pie statujām. Sāciet, protams, ar Jupi­teru. Kad izveidosiet modeli, atnesiet man to parādīt. Ar­dievu! Vēlu sekmes! Līdz nākamai reizei Nelas pilī!

— Sir,' jums viegli pateikt — atnesiet man modeli. Bet kā lai es tieku Luvrā?

— Sargiem būs dota pavēle jūs ielaist un atvest pie manis.

Čellīni palocījās un kopā ar Pagolo un Askānio pava­dīja karali un viņa svītu līdz vārtiem. Šeit viņš nometās ceļos un noskūpstīja Fransuā Pirmajam roku, izjusti sacī­dams:

— Sir, pateicoties monsenjora de Monlika starpniecībai, jūs izglābāt mani no ieslodzījuma un, iespējams, arī no nāves; jūs dāsni apveltījāt mani ar dāvanām, jūs pagodi­nājāt manu necilo darbnīcu ar savu ierašanos, taču, galve­nais, sir, es nezinu, kā lai pateicos jums par to, jūs ar pār­steidzošu gaišredzību nojaušat manas ieceres. Tā nu tas iegājies, ka mēs, mākslinieki, strādājam tiem, kas novērtē mūs tikai pēc daudziem gadsimtiem, turpretī man ir laimē­jies, jo savas dzīves laikā esmu atradis tiesnesi, kurš allaž mani atbalstīs, allaž dos zinošu padomu. Līdz šim es biju nākamo paaudžu meistars, bet kopš šā brīža ļaujiet man būt par'jūsu majestātes zeltkali!

— Jūs būsiet mans meistars, mans zeltkalis, mans tēl­nieks un mans draugs, ja vien tāds nosaukums jums, Ben­venuto, pa prātam! Ardievu vai, pareizāk sakot, uz redzē­šanos!

Pats par sevi saprotams, ka pēc karaļa parauga arī visi galminieki, izņemot vienīgi hercogieni d'Etampu, apbēra Čellīni ar laipnībām un uzslavām.

Kad karalis un viņa galms bija projām un Benvenuto palika pagalmā ar abiem mācekļiem, Askānio dedzīgi pa­teicās skolotājam, Pagolo turpretī to darīja itin kā negri­bēdams.

— Nepateicieties man, mani dēli, tas nav to vērts. Taču vienu gan jums teikšu: ja jūs patiesi jūtaties man patei­cīgi, es izlūgšos no jums kādu pakalpojumu, kad nu reiz esam sākuši par to runāt; tas attiecas uz kaut ko man ļoti dārgu. Jūs dzirdējāt, ko es teicu karalim par Katrīnu, un šie vārdi izsaka manas visdziļākās jūtas. Meitene kļuvusi man nepieciešama, draugi, gan darbā — jūs taču zināt, ar kādu prieku Skocone pozē man kā modelis, — gan arī dzīvē, jo es ticu, ka viņa mani mīl. Tāpēc es lūdzu jūs, lai gan Skocone ir daiļa, bet jūs esat jauni — tikpat jauni kā viņa, nemetiet acis uz viņu; pasaulē ir daudz citu skaistu meiteņu. Neplosiet manu sirdi un nenonieciniet manu draudzību pret jums, raidot uz Skoconi dedzīgus skatie­nus, bet, kad manis nav mājās, rūpējieties par viņu un sargājiet viņu kā brāļi! Es lūgtin lūdzu jūs, jo es pazīstu savu dabu, pazīstu sevi, un zvēru pie dieva — ja pama­nīšu ko nelāgu, nogalināšu viņu un nodevēju!

— Skolotāj! — Askānio sacīja. — Es cienu jūs kā sko­lotāju un mīlu kā tēvu, varat uz mani paļauties.

— Jēzus Kristus! — Pagolo iesaucās, sasizdams rokas. — Lai dievs man žēlīgs pat domās pieļaut tādu neģēlību! Vai tad es neesmu jums pateicību parādā par itin visu? Es izdarīšu briesmīgu noziegumu, ja ļaunprātīgi izmantošu jūsu uzticību, kas man ir svēta, un atmaksāšu jums par jūsu labestību ar tik zemisku nodevību!

— Pateicos jums, draugi, — Benvenuto sacīja, spiez­dams viņiem rokas, — simtkārt pateicos. Es esmu ganda­rīts, es ticu jums. Bet tagad, Pagolo, ķeries pie darba un atceries, ka esmu apsolījis msjē de Vilruā uz rītdienu spiedogu, pie kura tu strādā; mēs ar Askānio iesim ap­skatīt pili, kuru mums atvēlējis visužēlīgais karalis un kuru nākamajā svētdienā ar labu vai ļaunu mēs pārņem­sim savā īpašumā.

Pēc tam, pagriezies pret Askānio, Čellīni piebilda:

— Tad ejam, Askānio, uz slaveno Nelas pili, kura tev tik ļoti patika no ārpuses, paraudzīsimies, vai arī iekšpusē tā ir tikpat krāšņa, kā ļaudis par to runā,

Un, iekāms Askānio paguva ko atbildēt, Benvenuto, pār­laidis skatienu darbnīcai, lai pārliecinātos, vai visi palīgi uz vietas; mīļi papliķēja pa Skocone? apaļo, sārto vaidziņu un, paņēmis savu skolnieku zem rokas, izgāja kopā ar viņu no mājas.