Askānio jeb karaļa zeltkalis

XIII mŪžam mainīgā sieviete

D'Etampas pils atradās netālu no Nelas cietokšņa. Tāpēc lasītājs lai nebrīnās, ka mēs tik ātri pārceļamies no vienas vietas uz otru.

Pils pacēlās līdzās Augustīniešu krastmalai Nabaga Vien­tieša ielā, kas pēcāk sentimentāli tika pārdēvēta par Sirds Patvēruma ielu. Pils galvenā ieeja atradās Bezdelīgu ielā. Fransuā Pirmais bija dāvinājis pili savai favorītei ar no­teikumu, ka viņa apprecēsies ar Zaķu Debrosu, Pantjev- ras grāfu, bet Žakam Debrosam, Pantjevras grāfam, viņš dāvināja d'Etampas hercogisti un nodeva viņa pārvaldī­šanā Bretaņu ar noteikumu, ka Pantjevras grāfs apprecēs viņa favorīti.

Karalis papūlējās, lai viņa dāvana būtu daiļās Annas d'Eilī cienīga. Viņš pavēlēja iekārtot veco pili pēc jaunā­kās modes. Un kā pēc burvju mājiena uz pils atturīgās, drūmās fasādes gluži kā pati mīlestība uzplauka Renesan­ses laikmeta ziedi. Un beidzot, spriežot pēc tā, ar kādu degsmi karalis centās izrotāt šo mitekli, nebija grūti at­skārst, ka arī viņš pats nodomājis pavadīt tur tikpat daudz laika kā hercogiene d'Etampa. Istabas bija iekārtotas ar patiesi karalisku greznību un visa pils tā uzposta, itin kā būtu domāta īstajai karalienei, un, protams, pat vēl daudz labāk nekā pils, kurā dzīvoja cēlā un tiklā Eleonora, Kārļa Piektā māsa un Fransuā Pirmā likumīgā laulātā draudzene, ar kuru visai maz rēķinājās pasaule un pat galms.

Ja patlaban, šai vēlajā rīta stundā, mēs pārdroši ielūkosi­mies hercogienes istabās, tad redzēsim, ka viņa, pusguļus atlaidusies uz kušetes, savu apburošo galviņu atbalstījusi uz savas gleznās rokas, ar otru roku nevērīgi rotaļājas ar savām kastaņbrūnajām, zeltaini mirdzošajām cirtām. An­nas kailās kājas vaļējās melna samta kurpītēs šķiet vēl ma­zākas un baltākas, bet lielās krokās brīvi krītošais tērps vēl vairāk izceļ daiļavas neatvairāmo pievilcību.

Šeit ir arī karalis. Viņš stāv pie loga, bet neskatās uz hercogieni. Viņš ritmiski bungo ar pirkstiem pa rūti un, kā redzams, ir iegrimis dziļās pārdomās. Viņš, bez šaubām, apsver kādu svarīgu jautājumu, kas saistīts ar Kārļa Piektā ierašanos Francijā.

— Ko jūs tur darāt, sir, uzgriezis man muguru? — bei­dzot hercogiene nepacietīgi ierunājās.

— Saceru vārsmas, kas veltītas jums, mana sirds, ceru, ka tās jau ieguvušas pilnību, — Fransuā Pirmais atbildēja.

— O, es lūdzu, nolasiet tās ātrāk, mans brīnišķais, kro­nētais dzejnieki

— Labprāt, — karalis atbildēja ar atzīta dzejdara paš­pārliecību. — Tad klausieties:

Aiz loga jautās rīta stunda, Pār kokiem lija gaišums maigs, Tur ausmas dieve mirdzot junda, Ka tūdaļ Fēbam atnākt laiks. Tak mirdzošāks bij mīļās vaigs, Tās kuplo matu zelta rota, Un bildu es, lai kas man tiek: Jums, dievi, liela vara dota, Bet mīļā nobālēt jums liek.

— O, cik brīnišķas vārsmasl — hercogiene iesaucās, sizdama plaukstas. — Apbrīnojiet Auroru, cik jums tīk, es vairs nebūšu greizsirdīga, jo, pateicoties viņai, man ir tik jaukas vārsmas. Nolasiet tās vēlreiz, es jūs ļoti lūdzu!

Fransuā Pirmais vēlreiz noskandēja favorītei veltītās vārsmas, lai sagādātu baudījumu gan viņai, gan pats sev, taču Anna vairs nebilda ne vārda.

— Kas jums noticis, mana daiļā? — Fransuā Pirmais jau­tāja, gaidīdams, ka viņu atkal uzslavēs.

— Ak, sir, es atkārtoju šorīt ar vēl lielāku pārliecību to pašu, ko teicu jau vakar vakarā: dzejniekam vēl mazāk nekā karalim bruņiniekam var piedot to, ka viņš pacieš, kad apvaino viņa dāmu, kas ir ne vien viņa mīļotā, bet arī viņa mūza.

— Jūs atkal dusmojaties! — karalis atteica, nervozi pa­raustīdams plecus. — Un kas tas par apvainojumu, žēlī­gais dievs! Cik jūs esat ļaunpieminīga, mana dievišķīgā nimfa, ja šādi nieki jums liek aizmirst manas vārsmas!

— Sir, mans naids ir tikpat spēcīgs kā mana mīlestība.

— Un tomēr es ļoti lūdzu jūs nedusmoties vairs uz Ben­venuto, uz dīvaini, kurš nezina, ko viņš runā, kurš runā tikpat neapdomīgi kā cīnās ar zobenu un kuram, es gal­voju jums, nav nācis ne prātā apvainot jūs. Turklāt jys taču zināt, ka žēlsirdība ir dievu tikums, mana dārgā die­viete. Piedodiet taču šim bezprātim, ja jūs mani mīlat!

— Bezprātim! — Anna pusbalsī iebilda.

— Jā, vislielākajam bezprātim, un tā ir tīra patiesība, — Fransuā Pirmais sacīja. — Es viņu vakar redzēju, un viņš apsolīja man brīnumus. Savā mākslas nozarē viņš ir tik­pat kā nepārspējams, viņš padarīs manu vārdu slavenu nākamajos gadsimtos kā Andrea del Sārto, Ticiāns un Leo- nardo da Vinči. Jūs taču zināt, ka es mīlu savus māksli­niekus, mana dārgā hercogiene, esiet taču labvēlīga un iecietīga pret viņu, es jūs lūdzu pie visa, kas man svēts! Nudien, man patīk un mani nemaz nedusmo cīruļputenis aprīlī, sievietes kaprīzes un mākslinieka dīvainības. Lai pie­dod tam, kurš man patīk, tā, ko es mīlu.

— Es esmu jūsu verdzene, un es paklausu jūsu gribai, sir.

— Pateicos. Un tagad, kad savā sievišķīgajā labsirdībā jūs esat bijusi tik vēlīga pret mani, jūs varat prasīt kā dāvanu visu, ko vien vēlaties, visu, kas ir karaļa varā. Bet, ak vai, laiks rit, un mums jāšķiras. Šodien sanāk pa­dome. Kāda garlaicība! Jā, mans svainis Kārlis Piektais ļoti apgrūtina karaļa amatu. Viņš rīkojas ar viltu, nevis cīnās kā bruņinieks, paļaujas uz spalvu, nevis uz zobenu; un tas ir apkaunojoši. Muižnieka goda vārds, manuprāt, būtu jāizgudro jauns nosaukums tik viltīgai un veiklai valsts lietu kārtošanai. Uz redzēšanos, mana nabaga mī­ļotā, es papūlēšos būt viltīgs un veikls. Cik jūs esat lai­mīga, jums nepieciešams tikai viens — būt skaistai, un debesis ir darījušas visu, lai tas tā būtu. Ardievu! Necelie- ties, mans pāžs mani gaida priekšistabā. Uz redzēšanos, un domājiet par mani!

— Es vienmēr domāju, sir.

Un, nosūtījis atvadām hercogienei d'Etampai gaisa skūp­stu, Fransuā Pirmais pašķīra portjeras un izgāja no istabas, pamezdams vientulībā daiļo hercogieni, kura, palikdama uzticīga savam solījumam, tūdaļ sāka domāt gan nevis par karali, bet par gluži ko citu.

Hercogienei d'Etampai bija darbīga, dedzīga un patmī­līga daba. Viņa neatlaidīgi cīnījās par karaļa mīlestību un varonīgi to iekaroja, taču šī mīlestība -Cīņas dumpīgo prātu drīz pārsātināja un viņa sāka garlaikoties. Admirālis Brions un grāfs de Longvāls, kurus viņa kādu laiku mīlēja, un Diāna de Puatjē, kuru viņa ienīda uz mūžīgiem laikiem, vairs nenodarbināja viņas domas; jau pirms nedēļas her­cogienes iekšējais tukšums bija aizpildīts — un viņa itin kā atdzima, jo atkal ienīda un atkal mīlēja. Viņa ienīda Čellīni un mīlēja Askānio un arī tagad, kamēr kalpones viņu ģērba, domāja par viņiem.

Kad atlika vairs tikai sakārtot frizūru, hercogienei pa­ziņoja, ka ieradušies Parīzes prevo un vikonts de Marmaņs.

Viņi abi bija visdedzīgākie hercogienes piekritēji tais divās nometnēs, kas bija izveidojušās galmā ap dofina fa­vorīti Diānu de Puatjē un hercogieni d'Etampu. Un, tā kā draugs tiek jo laipnāk sagaidīts, kad domas kavējas pie ienaidnieka, hercogiene d'Etampa, ieraudzījusi drūmo prevo un smaidīgo vikontu, ar apburošu grāciju pastiepa roku skūpstam.

— Meser prevo, — viņa sacīja ar dusmām, kurās nebija nekā neīsta, un ar līdzjūtību, kurā nebija nekā aizvaino­joša, — mums kļuva zinātos, kā izrīkojās ar jums, mūsu labāko draugu, šis rupjais itālietis, un mēs joprojām esam par to sašutuši.

— Kundze, — atbildēja d'Esturvils, ietērpdams savu ne­veiksmi glaimīgos vārdos, — man būtu jākaunas, ja ne­lietis, kuru neatturēja nedz jūsu skaistums, nedz jūsu laip­nība, būtu mani pasaudzējis manu sirmo matu un mana stāvokļa dēļ.

— O, gluži tā es nedomāju, — Anna sacīja, — un kara­lis, kurš gan, iespējams, ir pārāk iecietīgs pret šiem nekau­nīgajiem svešzemniekiem, lūdza mani aizmirst aizvaino­jumu, un es esmu to aizmirsusi.

— Tādā gadījumā, kundze, mūsu lūgumam, bez šau­bām, nebūs nekādu panākumu, tālab atļaujiet mums doties prom, nemaz neizklāstot šo lūgumu.

— Kā, meser d'Esturvil, vai tad es neesmu vienmēr bi­jusi jūsu draugs, lai notiktu kas notikdams? Runājiet, ru­nājiet taču, vai arī es sadusmošos uz draugu, kas man tā neuzticas!

— Labi, kundze, es runāšu, jo man nekas cits neatliek. Lai pakalpotu vikontam de Marmaņam, esmu nolēmis iz­mantot ar jūsu laipno gādību iegūtās tiesības paņemt jeb­kuru no karaļa pilīm, un mēs, protams, izraudzījāmies Ne­las pili, kas nonākusi tik nekrietnās rokās.

— Tā, tā! — hercogiene noteica. — Es uzmanīgi klau­sos.

— Sākumā vikonts jutās gaužām iepriecināts, kundze; bet tagad, visu labi apsvēris, viņš svārstās, ar šausmām domādams par briesmīgo Benvenuto …

— Piedodiet, mans cienījamais draugs, —- vikonts de Marmaņs viņu pārtrauca, — piedodiet, jūs lāgā neizpro- tat lietas būtību. Nevis Benvenuto mani biedē, bet gan karaļa dusmas. Nudien, es nebaidos, ka mani nogalinās šis rupjais itālietis, kā hercogiene viņu dēvē. Bet, atklāti sakot, es baidos nogalināt viņu, baidos, ka manis dēļ no­tiktu nelaime un karalis zaudētu savu kalpu, kuru viņš, kā liekas, visai augstu vērtē.

— Un es, kundze, uzdrošinājos uzmundrināt vikontu, ka vajadzības gadījumā jūs neliegsiet viņam savu atbalstu.

— Draugus es vienmēr atbalstu, — hercogiene noteica, — un vai tad jūsu pusē nav taisnība, kas ir vēl uzticamāks draugs nekā es? Vai tad jūs nerīkojaties saskaņā ar karaļa gribu?

— Viņa majestāte, — Marmaņs atbildēja, — atvēlējis Nelas pili vienīgi Benvenuto, un mūsu izvēle — to nevar neredzēt — atgādinās visparastāko atriebību. Bet ja nu — galvoju, ka tā tas arī notiks, jo man līdzi būs divi uzticami cilvēki, — ja nu es nogalinu šo Čellīni?

— O, mans dievs! — hercogiene iesaucās, smaidā pazi- binādama savus baltos zobiņus. — Karalis aizstāv dzīvos; domāju, ka viņu visai maz nodarbinās tas, kā atriebt mi­rušos, un, kad izsīks avots, no kura viņš smeļ jūsmu par mākslas daili, es ceru, ka viņš izjutīs jo lielāku mīlestību pret mani. Šis cilvēks tik briesmīgi mani aizvainoja, vi­siem dzirdot! Atceraties, Marmaņ?

— Bet, kundze, — piesardzīgais vikonts atbildēja, — jums tomēr būtu skaidri jāapzinās tas, ko jums vajadzēs aizstāvēt.

— O jā, jūsu nodomi ir pilnīgi skaidri, vikont.

— Tomēr atļaujiet man, kundze, vaļsirdīgi pateikt visu līdz galam. Var gadīties, ka ar varu viņam neko nevarēs padarīt, jo viņš esot īsts sātans. Tādā gadījumā, atzīstos jums, mēs ķersimies pie viltības; ja Benvenuto gaišā dienas laikā savā pilī izspruks no algotņu rokām, viņi kādu va­karu nejauši sastapsies ar Benvenuto tumšā ieliņā, un … viņiem ir ne vien zobeni, kundze, viņiem ir arī dunči…

— Es visu sapratu, — hercogiene sacīja, un viņas brīniš­ķīgā sejiņa nemaz nenobāla, dzirdot šo slepkavības plānu.

— Lieliski, kundze!

— Lieliski, vikont! Es redzu, ka jūs esat tālredzīgs cil­vēks un naidoties ar jums nav vērts, velns parāvis!

I — Bet kā jūs raugāties uz mūsu pasākumu, kundze?

— Tas patiesi nav nekāds joks, viss vēl labi jāpārdomā, taču, kā es jau jums teicu, tas ir visiem zināms un pat karalis saprot, ka šis rupjais cilvēks dziļi aizskāris manu lepnumu. Es ienīstu viņu . .. tāpat kā ienīstu savu vīru vai Diānas kundzi, un, goda vārds, es, šķiet, varu jums ap­solīt . .. Kas tur notiek, Izabo, kāpēc tu traucē mūs?

Ar šiem vārdiem hercogiene griezās pie kalpones, kas i ieskrēja istabā pagalam apjukusi.

— Žēlīgais dievs, kundze, — Izabo sacīja, — lūdzu pie­došanu, bet ieradies Florences juvelieris Benvenuto Čel­līni ar visbrīnišķīgāko zelta vāzīti, kādu vien var iedomā­ties. Viņš mīļi sacīja, ka atnesis to kā dāvanu jūsu gai­šībai, un lūdz parādīt viņam laipnību un atvēlēt kādu brīdi.

— Ak redz, kā! — hercogiene iesaucās, manāmi atmai- gusi savā lepnībā. — Un ko tu viņam atbildēji, Izabo?

— Ka kundze vēl nav apģērbusies un es tūdaļ viņai to pieteikšu.

— Lieliski! Kā liekas, mūsu ienaidnieks labojas, — her­cogiene piebilda, pievērsdamās apjukušajam prevo, — un sāk novērtēt mūsu ietekmi un spēku. Bet, vienalga, lai neiedomājas, ka viņš tik viegli tiks cauri, man nenāk ne prātā uzreiz uzklausīt viņa atvainošanos. Lai apzinās, ko viņš apvainojis un ko nozīmē mūsu dusmas! Izabo, pasaki viņam, ka tu esi viņu pieteikusi un ka es lieku pagaidīt.

Izabo izgāja laukā.

— Tātad es jau teicu jums, vikont, — turpināja herco­giene, kuras naids bija pierimis, — ka jūsu pasākums nav nekāda joka lieta, un es tikpat kā nevaru solīt jums atbal­stu, jo galu galā tā ir negodīga slepkavība.

— Apvainojums visiem dūrās acīs, — prevo uzdrošinā­jās iebilst.

— Ceru, ka arī atvainošanās visiem dursies acīs, meser. Cilvēks, kas iedveš visiem bailes, augstprātis, kas nepa­kļaujas šās pasaules varenajiem, gaida tur, manā priekš­istabā, kamēr manas dusmas pārvērtīsies par laipnību, un divas stundas, kuras viņš pavadīs šķīstītavā, nudien izpirks viņa pārdrošību. Nevaru taču es būt tik cietsirdīga, prevo. Piedodiet viņam tāpat, kā es piedošu viņam pēc divām stundām. Vai tiešām mana ietekme uz jums ir vājāka nekā karaļa ietekme uz mani?

-r- Esiet tik laipna, kundze, un atļaujiet atvadīties no jums, — prevo sacīja palocīdamies, — jo man negribētos dot savai pavēlniecei solījumu, ko es nepildīšu.

— Ļaut jums atvadīties? O nē! — iesaifcās hercogiene, kas vēlējās, lai viņas triumfam būtu liecinieki. — Jums jāpaliek un jāredz, meser prevo, kā tiks pazemots jūsu ienaidnieks, lai tādējādi mēs abi tiktu atriebti vienā reizē. Es veltīšu jums un vikontam šīs divas stundas, un nevajag man pateikties. Kā runā, jūsu meita precas ar grāfu d'Or­beku? Nudien lieliska partija. Es teicu — lieliska partija, lai gan patiesībā man bija jāsaka — izdevīga partija. Ap­sēdieties taču, meser! Jūs zināt, ka šīm laulībām-vajadzīga mana piekrišana, un jūs vēl neesat to lūdzis, taču es došu jums šo piekrišanu. D'Orbeks man ir tikpat uzticams kā jūs. Ceru, ka mēs drīzumā redzēsim jūsu daiļo meitu un priecāsimies par viņas sabiedrību, ka jūsu znots būs tik saprātīgs un ievedīs viņu galmā. Kā sauc jūsu meitu?

— Kolomba, kundze.

— Skaists un mīļš vārds. Stāsta, ka vārdi ietekmējot lik­teni; ja tā, tad nabaga meitenei it jūtīga sirds un viņai no tā būs jācieš. Nu, kas tad vēl, Izabo?

— Nekas, kundze. Viņš teica, ka pagaidīšot.

— Brīnišķīgi! Bet es jau biju viņu aizmirsusi. Es atkār­toju — saudzējiet Kolombu, meser d'Esturvil, viņas nāka­mais vīrs grāfsvl'Orbeks ir gluži tāds pats kā manējais, viņa godkāre neatpaliek no hercoga d'Etampa alkatības, un viņam būtu itin viegli apmainīt sievu pret kādu herco­gisti. Arī man ir jāpiesargās! īpaši, ja viņa ir tik skaista, kā ļaudis runā. Jūs iepazīstināsiet mani ar meitu, vai ne, meser? Man jābūt gatavai aizstāvēties.

Hercogiene staroja aiz prieka, jau iepriekš izbaudīdama uzvaru pār Benvenuto, viņa vēl ilgi runāja ar aizgrābtību, un katrā viņas kustībā bija jaušama tīkama nepacietība.

— Vēl pusstundiņu, un divas stundas būs pagājušas, — viņa beidzot sacīja, — un tad nabaga Benvenuto ciešanas būs beigušās. Iedomāsimies, kā mēs justos viņa vietā, droši vien viņš šausmīgi mokās; viņš nav radis, ka ar viņu tā apietas, Luvra viņam vienmēr atvērta un karalis vienmēr pieietams. Patiesību sakot, man viņa žēl, lai gan viņš nav to pelnījis. Viņš droši vien tik tikko valdās. Kā jūs domā­jat? Nē, iztēlojieties, cik viņš ir satracināts! Ha, ha, ha! Es vēl ilgi smiešos … Ak dievs, kas tas par troksni? Klie­dzieni … rīboņa.

— Vai tikai šis nolādētais nav sācis ārdīties savā šķīs­tītavā? — prevo sacīja, atgūdams cerības.

— Jāiet paskatīties, kas tur notiek, — hercogiene nobā­lēdama sacīja. — Nāciet man līdzi, kungi, ejam taču!

Benvenuto, sekodams apsvērumiem, kas mums jau zi­nāmi, bija nolēmis salīgt mieru ar visvareno favorīti un jau otrajā dienā pēc sarunas ar Primatičo paņēma apzeltītu sudraba vāzi kā izpirkumu par šāvu pārdrošību un, paai­cinājis līdzi Askānio, kurš pēc nemierīgās nakts bija ļoti bāls un noguris, devās uz hercogienes d'Etampas pili. Priekš­istabā viņu sagaidīja sulaiņi, kas atteicās tik agrā rīta stundā viņu pieteikt savai kundzei, un Benvenuto zaudēja krietnu pusstundu, tielējoties ar tiem. Viņš sāka jau skais­ties. Beidzot iznāca Izabo un apsolījās pieteikt viņu herco­gienei d'Etampai. Kalpone ātri atgriezās un paziņoja Ben­venuto, ka hercogiene ģērbjoties un viņam būšot mazliet jāuzgaida. Benvenuto, apbruņojies ar pacietību, apsēdās uz sola blakus Askānio, kurš pēc nāciena kājām, drudža un paša domu mocīts, sajuta vieglu reiboni.

Tā pagāja stunda. Čellīni jau skaitīja minūtes. «Protams,» viņš prātoja, «tualete ir svarīgākais, ar ko hercogiene pa dienu nodarbojas. Un vai tad nieka ceturtdaļstundas dēļ vērts upurēt labumus, ko dos šī vizīte.» Tomēr, lai cik filozofiski viņš bija noskaņots, viņš jāu sāka skaitīt sekundes.

Askānio tikmēr kļuva aizvien bālāks; nolēmis neizrādīt skolotājam savas ciešanas, viņš bija varonīgi devies līdzi uz hercogienes d'Etampas pili, nesacīdams ne vārda, taču no rīta viņš nebija neko baudījis un, lai gan negribēja atzī­ties pats sev, juta, ka spēki viņu atstāj. Benvenuto vairs nespēja nosēdēt uz vietas un sāka lieliem soļiem staigāt šurpu turpu pa priekšistabu.

Pagāja vēl ceturtdaļstunda.

— Tu slikti jūties, mans dēls? — viņš jautāja Askānio.

— Nē, nudien ne, skolotāj; jūs pats nejūtaties labi. Ap­bruņojieties ar pacietību, es jūs lūdzu, vairs nav atlicis ilgi ko gaidīt.

Šai brīdī atkal ienāca Izabo. ' — Jūsu kundze pamatīgi kavējas, — Benvenuto norūca.

Šķelmīgā jaunava piegāja pie loga un paskatījās uz pulksteni, kas atradās pagalmā.

— Jūs gaidāt tikai pusotras stundas, — viņa noteica. — Ko tad jūs sūdzaties?

Čellīni sarauca uzacis, kamēr kalpone skaļi iesmējās un aizmetās prom.

Benvenuto šoreiz savaldījās, lai arī tas viņam prasīja ne­iedomājamu piepūli. Viņš atkal apsēdās un, sakrustojis ro­kas uz krūtīm, sastinga majestātiskā pozā. Šķita, ka tēl­nieks ir gluži mierīgs, taču viņa krūtīs bangoja dusmas. Divi sulaiņi, kas nekustīgi stāvēja pie durvīm, cienīgi rau­dzījās uz viņu, bet viņam likās, ka viņi raugās ar smīnu.

Pulkstenis nosita vēl ceturtdaļstundu; Benvenuto paska­tījās uz Askānio un ieraudzīja, ka viņš ir tik neparasti bāls, ka šķiet — teju, teju zaudēs samaņu.

— Ak tā! — Čellīni iesaucās, vairs nespēdams savaldī­ties. — To viņa dara tīšām, skaidrs! Bet es biju gatavs no­ticēt viņas vārdiem un pieklājības pēc pagaidīt; viņa grib mani pazemot, bet es to pat neatskārtu, jo neesmu radis, ka ar mani tā apietas; es neesmu no tiem vīriem, kas ļauj par sevi ņirgāties pat sievietei, es dodos prom. Ejam, As­kānio!

Un, pateicis šos vārdus, Benvenuto pacēla-savā varenajā rokā neviesmīlīgo soliņu, uz kura, izdabādams ļaunpiemi- nīgajai hercogienei, bija sēdējis turpat divas stundas un tādējādi, pašam neapzinoties, ticis pazemots, un trieca so­liņu pret grīdu ar tādu spēku, ka tas sašķīda gabalos. Su­laiņi metās viņam klāt, bet Čellīni izrāva dunci, un viņi apstājās. Askānio, norūpējies par savu skolotāju, dzīrās pielēkt kājās, taču bija tik ļoti satraukts, ka spēki viņu atstāja un viņš bez samaņas nokrita zemē. Benvenuto pirmajā mirklī to nepamanīja.

Šai brīdī bāla un saniknota uz sliekšņa parādījās her­cogiene.

— Jā, es eju prom, — Benvenuto turpināja pērkon- dimdošā balsī, lieliski redzēdams hercogieni, — un pasa­kiet šai sievietei, ka es paņemu atpakaļ savu dāvanu un atdošu to pirmajam nabagam, ko sastapšu ceļā, un viņš būs daudz cienīgāks saņemt šādu dāvanu. Pasakiet, ka viņa kļūdās, uzskatīdama mani par tādu pašu sulaini kā jūs, mēs, mākslinieki, nepārdodam savu goddevību un cieņu, kā viņa pārdod savu mīlestību! Bet tagad paej iet malā! Seko man, Askānio!

Šai mirklī viņš pagriezās un ieraudzīja, ka viņa mīļo­tais skolnieks sēž, sakņupis pie sienas, atpakaļ atmestu galvu, ka acis viņam aizvērtas, bet seja bāla kā mironim.

— Askānio! — Benvenuto iesaucās. — Askānio, mans dēls! Viņš ir zaudējis samaņu, viņš mirst! O, mans dārgais Askānio, un tas viss šīs sievietes dēļ…

Benvenuto draudīgi pagriezās pret hercogieni d'Etampu un tūdaļ noliecās pie Askānio, lai paceltu viņu un aiznestu prom.

Savukārt hercogiene, aiz dusmām un šausmām zaudējusi valodu, nejaudāja paspert ne soli. Taču, ieraudzījusi mar- morbālo Askānio, viņa atpakaļ atmesto galvu, garos, izju­kušos matus, ieraudzījusi samaņu t zaudējušā jaunekļa skaisto seju un graciozo pozu, hercogiene, neapjauzdama, ko dara, metās pie viņa un, noslīgusi uz ceļiem blakus Ben­venuto, tāpat kā tēlnieks, satvēra Askānio roku.

— Jauneklis tūlīt nomirs! Jūs nogalināsit viņu, msjē, ja nesīsit prom. Viņam tūlīt jāsniedz palīdzība. Zerom, skrien pēc ārsta Andrē! Viņu nedrīkst pārnest, viņam ir tik slikti. Dzirdiet? Jūs varat iet, varat palikt, bet viņu neaiz­tieciet!

Benvenuto ar caururbjošu skatienu palūkojās uz herco­gieni, pēc tam uzmeta satrauktu mirkli Askānio. Viņš saprata, ka pie hercogienes d'Etampas mīļotajam mācek­lim nedraud nekādas briesmas un pārnest viņu varbūt tie­šām ir bīstami. Un Čellīni tūdaļ pieņēma lēmumu, jo ātra un izšķirīga rīcība bija viena no viņa labajām vai, iespē­jams, arī sliktākajām īpašībām.

— Jūs atbildiet par viņu, kundze! — viņš sacīja.

— O jā, ar savu dzīvību! — hercogiene iesaucās.

Benvenuto maigi noskūpstīja savu mācekli uz pieres, ieti­nās apmetnī un, turēdams roku uz dunča spala, lepni izgāja laukā, uzmetis hercogienei naida un nicinājuma pilnu ska­tienu. Uz prevo un vikontu viņš neatrada par vajadzīgu pat paskatīties.

Savukārt Anna pavadīja savu ienaidnieku līdz pat dur­vīm ar dusmās kvēlojošu skatienu; pēc tam viņas acu izteik­sme mainījās un viņa bažīgi un skumji paraudzījās uz viņai tik mīļo slimnieku: mīlestība nomainīja naidu, tīģeriene atkal pārvērtās par gazeli.

— Doktor Andrē, — viņa uzrunāja ārstu, kas bija stei- < dzies šurp, cik ātri vien varēdams, — izmeklējiet viņu. Glābiet, viņš ir ievainots, viņš mirst!

— Nekā bīstama nav, — ārsts sacīja, — tas ir pārejošs vājums.

Un viņš iepilināja Askānio mutē dažus pilienus spēci­nošu zāļu, kuras vienmēr nēsāja līdzi.

— Viņš nāk pie samaņas! — hercogiene iesaucās. — Viņš sakustējās! Bet tagad, doktor, viņam vajadzīgs miers, vai ne? Aiznesiet viņu uz šo istabu un noguldiet uz kušetes! — viņa izrīkoja divus sulaiņus.

Pēc tam klusi piebilda, lai neviens cits, izņemot sulai­ņus, nedzirdētu:

— Brīdinu — ja izpļāpāsit kaut pušplēstu vārdu par to, ko- šeit redzējāt un dzirdējāt, samaksāsiet ar savu galvu. Ejiet!

Drebēdami aiz bailēm, sulaiņi paklanījās, saudzīgi pa­cēla Askānio un aiznesa.

Palikusi vienatnē ar prevo un vikontu de Marmaņu, kas bija liecinieki tam, kā viņa atkal tika apvainota, herco­giene d'Etampa nomērīja abus ar nicinošu skatienu, īpaši vikontu, taču tūdaļ apvaldīja savas jūtas.

— Tātad, vikont, es sacīju, — viņa dzēlīgi un reizē mie­rīgi piebilda, — es sacīju, ka jūsu pasākums nav joka lieta, tomēr pateicu to pārsteidzīgi. Domāju, ka man ir pietie­kami liela vara, lai sodītu ļaundari un vajadzības gadī­jumā novāktu pie malas tos, kas izpauž noslēpumu. Ceru, ka šoreiz karalim labpatiksies viņu sodīt, taču es gribu at­riebties. Sods padara apvainojumu visiem redzamu, tur­pretī atriebība to nodod aizmirstībai. Jūs, kungi, esat pie­tiekami aukstasinīgi, tai izraudzītos atriebībai īsto brīdi, un tas nav peļami, bet tai pašā laikā es iesaku: esiet saprātīgi un nepalaidiet garām gadījumu, nelieciet man meklēt pa­līdzību citur. Vikont de Marmaņ, ar jums jārunā skaidra valoda. Es galvoju, ka jūs paliksiet nesodīts, tāpat kā ne­sodīts paliek bende; taču, ja gribat zināt manas domas, es iesaku jums un jūsu algotņiem atteikties no zobena un rīkoties ar dunci. Tur nav ko pļāpāt, tūdaļ jārīkojas — tāds ir mans padoms. Palieciet sveiki, kungi!

Hercogiene runāja aprauti, skarbā balsī un pastiepa roku, itin kā norādīdama augstmaņiem uz durvīm. Viņi tik ļoti apjuka, ka tikai neveikli palocījās un izgāja laukā, neteikusi ne vārda.

— Lūk, kā var iznākt, ja esi tikai sieviete un meklē pa­līdzību pie tādiem zaķapastalām! — Anna noteica, pava­dīdama aizejošos ar riebumā sarauktu seju. — O, kā es ni­cinu visus šos cilvēciņus, kronētu mīļāko, pērkamu lau­lāto draugu, sulaini kamzoli, sulaini livrejā, nicinu visus, tikai ne to, par kuru neatkarīgi no savas gribas jūsmoju un kuru neprātīgi mīlu. N

Viņa iegāja istabā, kur atradās daiļais slimnieks. Askānio atvēra acis tai mirklī, kad viņam tuvojās hercogiene.

— Nav nekā nopietna, — atkārtoja ārsts Andrē, griez­damies pie hercogienes d'Etampas. — Jaunais cilvēks ir ievainots plecā; nogurums, dvēseles satraukums un, iespē­jams, arī izsalkums bija par iemeslu ģībonim, taču manas "zāles to kā ar roku noņēmušas. Tagad viņš pilnīgi atguvis

samaņu, un viņu var nogādāt uz nestuvēm mājās.

— Diezgan! — hercogiene sacīja, sniegdama naudas maku ārstam, kurš zemu palocījās un izgāja laukā.

— Kur es atrodos? — Askānio vaicāja, pūlēdamies sa­kopot domas.

— Jūs esat pie manis, Askānio, — hercogiene atbildēja.

— Pie jums, kundze? Ak jā, es pazīstu jūs. Jūs esat her­cogiene d'Etampa, tagad es visu atceros .. • Bet kur ir Ben­venuto? Kur ir mans skolotājs?

—' Nekustieties, Askānio, jūsu skolotājs ir drošībā, ne­raizējieties: viņš mierīgi sēž mājās un ietur pusdienas.

— Bet kā tad viņš pameta mani šeit?

-i— Jūs zaudējāt samaņu, un viņš uzticēja man parūpē­ties par jums.

— Vai jūs varat apliecināt, kundze, ka viņam nedraud nekādas briesmas, ka viņš atstāja pili sveiks un vesels?

— Atkārtoju un galvoju jums, Askānio, ka viņš atro­das pilnīgā drošībā, ka viņam itin nekas nedraud, saprotiet taču. Ak, nepateicīgais, es, hercogiene d'Etampa, sēžu pie viņa gultas, rūpējos par viņu kā mīloša māsa, bet viņš to vien dara kā runā par savu skolotāju!

— O, kundze, piedodiet man un pieņemiet manu patei­cību! — Askānio atbildēja.

— Jau sen tā vajadzēja, — hercogiene noteica, šūpo­dama savu daiļo galviņu un šķelmīgi smaidīdama.

Un tad hercogiene d'Etampa sāka runāt; viņa runāja bez­gala sirsnīgi, piešķirdama visparastākajiem vārdiem īpašu jēgu, uzdodama ikvienu jautājumu ar alkatīgu ziņkāri un tai pašā laikā uzklausīdama atbildes ar tādu uzmanību, itin kā no tām būtu atkarīgs viņas liktenis. Viņa kļuva bikla, maiga un piemīlīga gluži kā kaķene, uzmanīga un iejūtīga kā izcila aktrise uz skatuves, viņa nemanāmi uzvedināja Askānio uz sarunām, no kurām viņš vairījās, un piedēvēja viņam tās domas, kuras pati izsacīja; viņa, šķiet, bija zau­dējusi savu pašpārliecinātību un uzklausīja Askānio kā pravieti, likdama lietā visu savu izglītoto un valdzinošo prātu, kura dēļ, kā mēs jau sacījām, viņu dēvēja par vis­skaistākā starp izglītotām sievietēm un par visizglī­totāko starp skaistulēm. Vārdu sakot, viņa pārvērta sarunu par visizsmalcinātāko glaimošanu, cenzdamās visiem līdzekļiem jaunekli savaldzināt, un galu galā, kad Askānio jau trešo vai ceturto reizi dzīrās iet prom, viņa sacīja, lai aizkavētu viņu:

— Askānio, jūs stāstāt par savu brīnišķo zeltkaļa amatu tik daiļrunīgi un tik dedzīgi, ka man tas ir sava veida at­klājums, un kopš šī brīža es saskatīšu dziļu jēgu kalumos, kas agrāk man bija šķituši vienīgi rotaslietas. Tātad, jūsu­prāt, Benvenuto ir dižens meistars?

— Kundze, viņš pārspējis pat dievišķīgo Miķelandželo.

— Es esmu dusmīga uz viņu. Bet jūsu dēļ es, šķiet, vairs tā nedusmošos par viņa nepieklājību.

— O, nepievērsiet uzmanību mana skolotāja pārdrošī­bai, kundze! Aiz viņa raupjās ārienes slēpjas viskvēlākā un visuzticīgākā sirds; taču tai pašā laikā Benvenuto ir nepacietīgs un neapvaldīts. Viņam šķita, ka jūs liekat vi­ņam gaidīt, lai pasmietos par viņu, un šis apvainojums …

— Vai, pareizāk sakot, nelāgs joks, — hercogiene sa­cīja gluži kā izlutināta meitene, kas nokaunējusies par savu draiskulību. — Es nudien vēl nebiju apģērbusies, kad ieradās jūsu maestro, un pēc tam mazliet aizkavējos ar tualeti. Tas ir slikti, ļoti slikti. Redzat, es atzīstos jums savos grēkos. Turklāt es nezināju, ka atnācis esat arī jūs, — viņa dedzīgi piebilda.

— Tā jau tas ir, kundze, bet Čellīni, protams, nebūdams nekāds gaišreģis, turklāt nevalodu maldināts, — es varu to jums pateikt, jo jūs esat tik apburoša un tik laba, — uz­skatīja jūs par briesmīgi ļaunu un cietsirdīgu, bet jūsu draiskulībā viņš saskatīja apvainojumu.

— Vai tiešām? — hercogiene iesaucās, nevarēdama ap­valdīt zobgalīgu smīnu.

— O, piedodiet viņam, kundze! Ticiet, ja skolotājs iepa­zītu jūs, viņš uz ceļiem izlūgtos no jums piedošanu par savu kļūdu, jo viņš ir cēls un augstsirdīgs.

— Klusējiet labāk! Jūs pūlaties piespiest mani viņu iemī­lēt? Atkārtoju, es izjūtu pret viņu netīksmi un gribu at­rast viņam sāncensi.

— Tas būs grūti, kundze.

— Nē, Askānio, tas nebūs grūti, jo šis sāncensis esat jūs, viņa skolnieks. Atļaujiet man kaut aplinkus parādīt pienācīgo cieņu dižajam ģēnijam, kas mani ienīst. Paklau­sieties, pats Čellīni taču slavēja jūs par izcilo meistarību. Vai tiešām jūs nevēlaties, lai jūsu māksla kalpotu man? Pierādiet, ka jums pret mani nav tādu aizspriedumu kā * jūsu skolotājam, un apsoliet darināt man rotas, — ko jūs par to sakāt?

— Kundze, visas manas spējas, visa mana mākslinieka degsme ir jūsu rīcībā. Jūs esat tik labvēlīga pret mani, jūs tik iejūtīgi izvaicājāt par manu pagātni, par manām iece­rēm, ka no šā brīža esmu uzticīgs jums ar sirdi un dvēseli.

— Mans bērns! Es vēl nekā neesmu izdarījusi jūsu labā, un lūdzu jums tikai vienu: veltiet man mazumiņu sava ta­lanta. Sakiet man — vai sapņos jūs neesat redzējis kādas brīnišķīgas dārgakmeņu rotas? Man ir lieliskas pērles. Vai jūs nevēlētos uzburt ko brīnišķīgu, mans mīļais burvi? Paklausieties, es pastāstīšu jums par savu ieceri, vai gri­bat? Nupat, kad jūs gulējāt šeit istabā bāls, ar atpakaļ at­mestu galvu, es iztēlojos brīnišķīgu liliju, kas noliekusies vēja. Tad pagatavojiet man no pērlēm un sudraba liliju, ko es nēsāšu pie krūtīm, — hercogiene teica, pielikdama roku pie sirds.

— Ak, kundze, cik jūs esat laba …

— Askānio, vai gribat sagādāt man prieku par to, ka es, kā jūs sakāt, esmu tik laba? Izraugieties mani par savu sirdsdraugu, neslēpiet no manis savas gaitas, savas vēlmes, savas bēdas, jo es redzu, ka jūs māc skumjas. Apsolieties atnākt, kad jums būs vajadzīga mana palīdzība un padoms!

— Jūs vēlreiz parādāt man savu labvēlību, nemaz ne­prasīdama manas pateicības pierādījumus.

— Vārdu sakot, jūs man to apsolāt?

— Ak vai! Vēl vakar es apsolītu to, kundze; vēl vakar es būtu varējis pieņemt jūsu karalisko dāvanu un tā man būtu bijusi vajadzīga; šodien vairs nekāda vara nespēj man palīdzēt.

— Kas zina …

— Es zinu, kundze.

— Ak, es redzu — jūs māc kādas bēdas, Askānio. .

Askānio grūtsirdīgi pamāja ar galvu.

— Jūs neesat atklāts pret savu draugu, Askānio. Tas nav labi, nav labi, — hercogiene turpināja, saņēmusi jau­nekļa roku, maigi to spiezdama.

— Mans skolotājs droši vien uztraucas par mani, kun­dze, turklāt baidos kļūt jums apnicīgs. Tagad es jūtos pil­nīgi vesels. Atļaujiet man atvadīties no jums.

— Cik ļoti jūs steidzaties mani atstāt! Pagaidiet vismaz tik ilgi, kamēr sagatavos nestuves. Nepretojieties, tā ir ārsta pavēle un manējā arī.

Anna pasauca sulaini un nodeva viņam vajadzīgos rīko­jumus, pēc tam lika Izabo atnest pērles un dažus dārgak­meņus un nodeva to visu Askānid.

— Tagad es atdodu jums brīvību, — hercogiene sacīja, — bet, kad atgūsiet veselību, mana lilija būs pirmais darbs, pie kura jūs stāsieties, vai ne? Bet pagaidām domājiet par to, es jūs lūdzu, un, tiklīdz būs gatavs zīmējums, atnesiet to parādīt.

— Jā, hercogien.

— Vai tiešām jūs nevēlaties, lai es padomātu, kā palī­dzēt jums? Jūs taču darīsiet visu, ko es vēlēšos, kālab arī man neizdarīt to, ko vēlēsieties jūs? Patiešām, dārgais As­kānio, ko jūs vēlaties? Jūsu vecumā, lai arī kā jūs censtos apslāpēt sirds vēlmes, novērst skatienu, sakniebt lūpas, allaž ir kāda vēlēšanās. Bet jūs, kā redzams, neticat manai ietekmei un varenībai, domājat, ka es neesmu cienīga kļūt par jūsu sirdsdraugu?

— Es zinu, kundze, — Askānio atbildēja, — ka jūs esat varena un esat pelnījusi šo varenību. Taču palīdzēt man šoreiz nav cilvēka spēkos.

— Un tomēr uzticiet man savas bēdas, — hercogiene d'Etampa sacīja. — Es tā gribu!

Un piebilda ar apburošu smaidu, kas pārvērta gan viņas balsi, gan viņas seju:

— Ēs jūs lūdzu!

— Ak vai, ak vai, kundze! — Askānio iesaucās pārpilns skumju. — Ak vai! Tā kā jūs esat tik laba pret mani un mēs tūlīt šķiramies, es neslēpšu no jums savu kaunu un savas asaras, es negriežos ar lūgumu pie hercogienes, kā to būtu darījis vakar, bet uzticos sievietei. Vakar es būtu jums teicis: «Es mīlu Kolombu un esmu laimīgs!» — bet šodien es jums saku: «Kolomba mani nemīl, un man atliek vienīgi nomirt!» Ardievu, kundze, pažēlojiet mani!

Askānio ātri noskūpstīja roku hercogienei d'Etampai, kas stāvēja klusa un nekustīga, un izskrēja no istabas.

— Man ir sāncense! — Anna iesaucās, itin kā uzmoz­damās no miega. — Bet viņa nemīl Askānio, un viņš iemī­lēs mani, es tā gribu!… Jā, jā, zvēru, viņš iemīlēs mani, un es nonāvēšu Benvenuto!