Askānio jeb karaļa zeltkalis

X par cietokšņa priekšrocībām

Nelas pili no Prēoklēras puses droši aizsargāja pilsētas mūris un grāvis, un visi uzskatīja, ka no šīs puses pils ir nepieejama. Tālab Askānio, prātīgi apsvēris, ka cilvēki reti kad domā, kā apsargāt to, ko viņiem nevar atņemt, nolēma iekļūt pili tai vietā, kuru aizsargāt nevienam nenāk ne prātā.

Un kopā ar savu draugu 2aku Obrī viņš devās šai dēkā, pat nenojauzdams, ka tai brīdī, kad viņš nozudīs aiz stūra, parādīsies viņa mīļotā Kolomba un tas dos iespēju Benve­nuto piespiest prevo, lai kā viņš to negribētu, iziet laukā no pils.

Askānio plāns bija grūti izpildāms, un tam varēja būt bīstamas sekas. Vajadzēja pārkļūt pāri dziļam grāvim un uzrāpties divdesmit piecas pēdas augstā mūrī, no kura galu galā varēja nokrist un nokļūt tieši" ienaidnieka rokās. Ti­kai tad, kad Askānio bija pienācis pie paša grāvja, viņš sa­prata, cik grūti būs tikt pāri grāvim un izdarīt to, ko bija iecerējis. Tālab pirmajā brīdī viņš gandrīz vai gribēja atsa­cīties no sava nodoma.

Žaks Obrī vienā mierā stāvēja kādus desmit soļus no sava drauga, pamīšus pētīdams gan cietokšņa sienu, gan grāvi. Pēc tam, nomērījis abus šķēršļus ar skatienu, viņš sacīja:

— Bet tagad, dārgais draugs, esi tik laipns un pasaki man — kāda velna pēc tu esi mani šurp atvilcis? Vai tie­šām mēs būtu nākuši ķert vardes . .. Ak tā… tu skaties uz kāpnēm … Ļoti labi. Saprotu. Tikai tu neesi pamanījis, ka kāpnes ir divpadsmit pēdas garas, bet mūris divdesmit piecas pēdas augsts un grāvis desmit pēdas plats: tātad, ja nekļūdos, pietrūkst divdesmit trīs pēdu.

Šāds aprēķins Askānio sākumā apmulsināja, taču pēc tam viņš pēkšņi piesita sev pie pieres. •

— Kā tas varēja man neienākt prātā! — viņš iesaucās. — Paskaties!

— Kurp?

— Turp, — Askānio norādīja, — skaties turp!

— Tu taču nerādi man uz to, kas tev ienācis prātā, — students sacīja, — bet gan uz ozolu.

Patiešām, gandrīz pie paša grāvja auga milzīgs ozols, kura zari, šķiet, ziņkāri liecās pāri Nelas muižas mūriem.

— Vai tiešām jūs nesaprotat? — Askānio noprasīja.

— Tā, tā, kā liekas, sāku apjaust. Skaidrs. Ozols un mū­ris veido sākumu tilta arkai, ko pabeidz kāpnes, taču zem gaisa tilta, draudziņ, melno dubļu bezdibenis. Velns parā­vis, te ir jābūt piesardzīgam! Bet man mugurā svētdienas dranas, un Simonas vīrs atsakās turpmāk šūt uz parāda.

— Palīdziet man uzkāpt ozolā, — Askānio sacīja, — tas ir viss, ko es no jums lūdzu.

— Un es — tātad es palikšu šeit, apakšā? Pazemīgi pa­teicos!

Un abi draugi reizē iekrampējās zemākajā zarā un nāka­majā mirklī jau bija kokā. Tad viņi kopīgiem spēkiem uz­vilka augšā arī kāpnes un rāpās ar tām koka galotnē. No­nākuši tur, viņi nolaida kāpnes gluži kā paceļamo tiltu un nevarēja vien nopriecāties, redzēdami, ka viens kāpņu gals droši balstās uz resna zara, bet otrs divas trīs pēdas snie­dzas pāri mūrim.

— Bet ko mēs darīsim, kad nokļūsim uz mūra? — Obrī jautāja.

— Kad būsim uz mūra, mēs pievilksim kāpnes un no­kāpsim pa tām lejā.

— Tā jau tas būtu. Tikai nav paredzēts tāds sīkums, ka siena ir divdesmit piecas pēdas augsta, bet kāpņu ga­rums — tikai divpadsmit pēdas.

— Arī tas ir paredzēts, — Askānio sacīja, raisīdams vaļā auklu, ko bija aptinis ap vidukli.

Pēc tam, apsējis vienu virves galu ap koka stumbru, viņš pārmeta otru galu pāri mūrim.

— Ak, gudrā galva! Es tevi sapratu, — 2aks Obrī iesau­cās, — un esmu laimīgs un lepns, ka nolauzīšu sev sprandu kopā ar tevi.

— Paklau! Ko jūs darāt?

— Dodos pāri tiltam, — atbildēja Obrī, gatavodamies pāriet uz mūri.

— Nē, — Askānio iebilda, — es iešu pirmais.

— Lozēsim, kuram tiks slapjais pirksts, — Obrī sacīja un pastiepa draugam vidējo un rādītāja pirkstu.

— Nu labi, — Askānio piekrita un pieskārās vienam no pirkstiem.

— Tu esi laimējis, — Obrī sacīja. — Ej, tikai esi aukst­asinīgs un mierīgs — saprati?

— Neuztraucies, — Askānio noteica.

Un viņš devās pāri gaisa tiltam, kamēr 2aks Obrī pie­turēja kāpnes aiz viena gala, lai tās tik ļoti nešūpotos; kāp­nes nebija diez cik izturīgas, taču drosmīgais jauneklis nebija smags. Students aizturēja elpu, viņam šķita, ka As­kānio tūliņ zaudēs līdzsvaru. Tomēr jauneklis skriešus no­skrēja četrus pēdējos soļus un sasniedza mūra kori sveiks un vesels. Arī tur viņam draudētu nāves briesmas, ja kāds no ielenktajiem viņu pamanītu; taču viss notika tā, kā As­kānio bija paredzējis, un, ielūkojies dārzā, viņš uzsauca draugam:

— Te neviena nav, ne dzīvas dvēseles!

— Tad drošāk uz priekšu! — Zaks Obrī iesaucās. — Ta­gad mana kārta padejot uz virves.

Nu savukārt viņš gāja pa šauro un ļodzīgo gaisa ceļu, kamēr Askānio pieturēja kāpnes, palīdzēdams, kā bija pa­līdzēts viņam. Būdams tikpat veikls un izmanīgs kā Askā­nio, Žaks Obrī pēc brīža jau atradās blakus draugam.

Te abi jaunekļi apsēdās jāteniski uz mūra kores un pie­vilka klāt kāpnes, tad piesēja tās pie virves, kuras otrs gals bija stingri piestiprināts pie ozola, un nolaida kāpnes lejā gar mūri vajadzīgajā augstumā, lai tās viņiem kalpotu kā drošs atbalsts; pēc tam Askānio, kas bija ieguvis tie­sības izmēģināt visu pirmais, ieķēries ar abām rokām virvē, nolaidās līdz pirmajam kāpņu šķērskokam un pēc mirkļa jau stāvēja uz cietas zemes.

Tikpat laimīgi nolaidās arī 2aks Obrī, un abi draugi at­radās pils dārzā.

Tagad svarīgākais bija rīkoties pēc iespējas ātrāk. Pār- kļūšana pāri mūrim bija prasījusi diezgan daudz laika, un Askānio ar šausmām domāja, ka, viņam promesot, ar sko­lotāju varēja būt noticis kas ļauns; ar kailiem zobeniem rokā abi draugi pieskrēja pie durvīm, kas veda uz pirmo pagalmu, kur droši vien atradās garnizons, ja vien tas ne­bija mainījis pozīcijas. Piegājis pie durvīm, Askānio ielū­kojās pa atslēgas caurumu un ieraudzīja, ka pagalms ir tukšs.

— Manam skolotājam laimējies! — viņš iesaucās. — Garnizons aizgājis. Pils ir mūsu!

Un Askānio mēģināja atvērt durvis, taču tās bija aiz­slēgtas.

Abi draugi sāka tās raustīt no visa spēka.

— Nāciet šurp! — atskanēja balss, kas, šķiet, atbalsojās tieši jaunekļa sirdī. — Nāciet šurp, msjē!

Askānio atskatījās un pirmā stāva logā ieraudzīja Ko­lombu. Pāris lēcienos viņš bija tai blakus.

— Kas to būtu domājis, — Zaks Obrī noteica, sekodams draugam. — Kā redzams, mums šeit ir paziņas. Bet jūs par to ne pušplēsta vārda, klusētāja kungs.

— O, glābiet manu tēvu, msjē Askānio! — Kolomba iesaucās, nemaz nebrīnīdamās, ka jaunais cilvēks atrodas šeit, itin kā viņa klātbūtne šeit būtu pilnīgi dabiska. — Dzirdat, viņi cīnās tur laukumā, un tas viss manis dēļ, manas vainas dēļ! Mans dievs, mans dievs! Pasteidzieties, citādi viņu nogalinās!

— Nomierinieties, — Askānio sacīja, ieskriedams ista­bās, caur kurām varēja izkļūt otrajā pagalmā.— Nomieri­nieties, es atbildu par visu.

— Nomierinieties, — 2aks Obrī atkārtoja, neatpalik- dams no drauga, — nomierinieties, mēs atbildam par visu.

Ticis laukā pa durvīm, Askānio atkal sadzirdēja, ka viņu kāds sauc, taču šoreiz balss nebija tik maiga.

— Kas mani cauc? — Askānio vaicāja.

— Es sauc, mans jauns draugs, es sauc, — atkārtoja tā pati balss ar skaidri saklausāmu vācisku akcentu.

— Piķis un zēvele! — 2aks Obrī iesaucās. — Tas taču ir mūsu Goliāts! Ko jūs, velns parāvis, darāt šai vistu kūtī, drošsirdīgais milzi?

Un tiešām viņš ieraudzīja Hermaņa galvu kāda šķūņa lodziņā.

— Tas ir es, pats nezin, kā tikt iekšā. Tais vaļā bult, lai var iet kauties. Mudīg, mudīg, rokas niez.

— Nāciet laukā, — students sacīja, atbultēdams durvis.

Tikmēr Askānio jau atradās pie vārtiem, aiz kuriem

draudīgi šķindēja divi zobeni. Vienīgi masīvie koka vārti šķīra viņu no tiem, kas patlaban krustoja zobenus, un, baidīdamies, ka, pārsteidzīgi rīkojoties, varētu nokļūt ienaidnieka rokās, viņš palūkojās laukā pa režģoto lo­dziņu. Tieši sev pretī ieraudzījis Čellīni, iekarsušu, satra­cinātu, niknuma pārņemtu, viņš saprata, ka mesers Robērs ir pazudis. Askānio pacēla atslēgu, kas bija nomesta zemē, vienā acumirkli atslēdza vārtus un, domādams vienīgi par Kolombai doto solījumu, saņēma, kā mēs jau zinām, zo­bena cirtienu, kas neizbēgami caurdurtu d'Esturvilu.

Mēs zinām arī, kas sekoja pēc tam. Izmisuma pārņemtais Benvenuto piekļāva sev pie krūtīm Askānio; Hermanis ieslēdza prevo šķūnītī, no kura pats nule bija ticis laukā, bet Zaks Obrī, uzlēcis uz cietokšņa mūra, māja ar rokām, vēstīdams par uzvaru.

Uzvara patiešām bija pilnīga; sardzes vīri, redzēdami, ka prevo nokļuvis gūstā, pat necentās izrādīt pretestību un nolika ieročus.

Un tad Čellīni mācekļi iegāja Lielās Nelas pils pagalmā, kas tagad piederēja viņiem, un aizslēdza aiz sevis vārtus, atstādami ārpusē prevo sardzes vīrus un algotņus. Benvenuto nepievērsa nekādu uzmanību tam, kas notika ap viņu; joprojām neizlaizdams Askānio ņo rokām, -viņš novilka jauneklim bruņukreklu, pārplēsa kamzoli un, bei­dzot atradis brūci, uzlika tai virsū savu mutautu, cenzda­mies apturēt asiņošanu.

— Askānio, manu zēn, — viņš atkārtoja vienā laidā, — es esmu tevi ievainojis, ievainojis! Ko par to tur debesīs teiks tava māte? Piedod, piedod man, Stefāna. Tev sāp? Atbildi. Vai mana roka tev dara sāpes? Vai tiešām asinis nepārstās tecēt? Ātrāk ārstu! … Skrieniet taču pēc ārsta!

Pēc ārsta aizsteidzās 2aks Obrī.

— Tas ir sīkums, dārgais skolotāj, nudien sīkums, — Askānio atbildēja, — plecs tikai viegli skarts. Nevajag tā izsamist, atkārtoju — tas ir sīkums.

Patiešām — ārsts, kas ieradās pēc piecām minūtēm kopā ar 2aku Obrī, paziņoja, ka rēta, lai ari dziļa, tomēr nav bīstama, un viņš pārsēja to.

— O, kādu smagumu jūs noveļat no manas sirds, ārsta kungs! — Benvenuto Čellīni iesaucās. — Mans dārgais zēn, tātad es nebūšu tavs slepkava! Bet kas ar tevi_notiek, As­kānio? Pulss paātrinās, sejā pieplūst asinis … Ārsta kungs, viņš jānes prom no šejienes, viņam ir karstumi.

— Nē, nē, skolotāj, — Askānio nomurmināja, — gluži otrādi, es jūtos labāk. O, atstājiet mani šeit, atstājiet, es jūs lūdzu!

— Kur ir mans tēvs? — pēkšņi aiz Benvenuto muguras atskanēja balss, kas lika viņam nodrebēt. — Ko jūs esat izdarījuši ar manu tēvu?

Benvenuto pagriezās un ieraudzīja bālo, bailēs sastin­gušo Kolombu, kas vaicāja un reizē meklēja ar skatienu prevo.

— O, jūsu tēvs, jaunkundz, ir sveiks un vesels! Pateico­ties dievam, viņš ir sveiks un vesels! — Askānio iesaucās.

— Jāpateicas gan ir šim nabaga zēnam, — Benvenuto sacīja, — kurš pats labprātīgi saņēma cirtienu, kas bija domāts citam, kālab jūs, prevo kungs, varat droši teikt, ka šis drošsirdis izglābis jums dzīvību. Skaidrs? Bet kur tad jūs esat, meser Robēr? — Čellīni vaicāja, savukārt meklē­dams ar skatienu meseru Robēru un nevarēdams saprast, kur viņš nozudis.

— Viņ ir šēt, skolotāj! — Hermanis atsaucās.

— Kur — šeit?

— Šēt, iekš cietum.

— O, msjē Benvenuto! — iesaucās Kolomba, kuras balsi ieskanējās gan lūgums, gan pārmetums, un skriešus aizskrēja uz šķūnīti.

— Veriet vaļā, Hermani! — Čellīni pavēlēja.

Hermanis atvēra durvis, un uz sliekšņa iznāca prevo,

mazliet apmulsis par savu neveiksmi. Kolomba apskāva viņu.

— Tēt! Mīļo tēt! — meitene iesaucās. — Vai jūs neesat ievainots? Vai jums nav kas nodarīts?

Un, sacīdama to, viņa lūkojās uz Askānio.

— Nē, — prevo, kā vienmēr, skarbi atbildēja, — patei­coties dievam, ar mani nekas ļauns nav noticis.

— Un … un .. . — Kolomba stostīdamās jautāja, — vai tas ir tiesa, ka jūs izglāba šis jaunais cilvēks?

— Nevaru noliegt, viņš ieradās tieši laikā.

— Jā, jā, —-Čellīni sacīja, — lai saņemtu zobena cir­tienu, kas bija domāts jurns, prevo kungs. Jā, Kolombas jaunkundz, — Benvenuto turpināja, — par to, ka jūsu tēvs ir dzīvs, jāpateicas šim drosmīgajam jauneklim, un, ja prevo kungs to visiem skaļi nepavēstīs, tas nozīmēs, ka viņš ir melis un turklāt vēl nepateicīgs cilvēks.

— Ceru, ka glābējs nav pārāk dārgi samaksājis par savu rīcību, — Kolomba ieteicās un pietvīka, samulsusi par savu drosmi.

— O, jaunkundz, — Askānio iesaucās, — es būtu ar mieru samaksāt pat ar savu dzīvību!

— Redzat, meser prevo, cik ļoti cilvēki jūs mīl, — Čel­līni piebilda. — Taču baidos, ka Askānio ir stipri saguris. Brūce ir pārsieta, un, manuprāt, viņam tagad būtu jāat­pūšas.

Tas, ko Benvenuto sacīja meseram d'Esturvilam par pa­kalpojumu, kādu viņam izdarījis ievainotais, bija vistīrākā patiesība, un, tā kā patiesība runā pati par sevi, prevo sirds dziļumos apzinājās, ka Askānio izglābis viņam dzīvību, — viņš saņēmās, piegāja pie ievainotā un sacīja:

— Jaunais cilvēk, nododu jūsu rīcībā daļu no manas pils.

— Jūsu pils, meser Robēr? — Benvenuto Čellīni skaļi iesmējās, jo, mazliet nomierinājies par Askānio, bija atgu­vis labu garastāvokli. — Jūsu pils? Vai tiešām jūs vēlaties vēl turpināt cīniņu?

— Kā?! — prevo iesaucās. — Vai jūs domājat, ka jums izdosies izdzīt no mājām mani un manu meitu?

• — Jūs maldāties, mans kungs. Jūs apdzīvojat Mazo Ne­las pili, un manis dēļ arī palieciet tur. Dzīvosim kā labi kaimiņi. Jūsu zināšanai, meser prevo: Askānio tūdaļ pār­celsies uz Lielo pili, un mēs vakarā viņam pievienosimies. Bet ja nu karš jums patīk labāk …

— Mīļo tēt! — Kolomba iesaucās.

— Nē, lai ir miers, — prevo noteica.

— Miers bez miera līguma nevar būt, meser prevo, — Benvenuto piebilda. — Parādiet man godu un atnāciet man līdzi uz Lielo Nelas pili vai arī, apliecinot draudzību, pie­ņemiet mani Mazajā pilī, un mēs apspriedīsim miera līguma noteikumus.

— Es sekošu jums, msjē, — prevo atbildēja.

— Labi! — Čellīni noteica.

— Jaunkundz, — mesers d'Esturvils uzrunāja meitu, — esiet tik laipna, ejiet mājās un gaidiet manu atgriešanos.

Par spīti skarbajam tonim, kādā tas tika pateikts, Ko­lomba piekļāvās tēvam, sniegdama skūpstam pieri, un, uz­metusi klātesošajiem atvadu skatienu, lai Askānio varētu saprast, ka tas domāts viņam, aizsteidzās prom.

Askānio pavadīja meiteni ar skatienu, kamēr viņa no­zuda. Pēc tam viņš palūdza, lai viņu aiznes prom, jo tagad viņu pagalmā vairs nekas neaizkavēja. Hermanis paņēma Askānio uz rokām kā bērnu un pārnesa uz Lielo Nelas pili.

— Nudien, meser Robēr, — Benvenuto sacīja, savukārt pavadīdams meiteni ar skatienu, kamēr vien viņa bija re­dzama, — nudien jūs labi darījāt, aizsūtīdams prom manu bijušo gūstekni, atklāti sakot, man jāpateicas jums par to, ka jūs bijāt tik tālredzīgs: Kolombas jaunkundzes klāt­būtne, šķiet, būtu nākusi par ļaunu manām interesēm, sirds man atmaigtu, un es aizmirstu to, ka esmu uzvarētājs, un atcerētos vienīgi to, ka esmu mākslinieks, tas ir, daiļu formu un dievišķīga skaistuma pielūdzējs.

Šos meitai domātos komplimentus mesers d'Esturvils uz­klausīja ar sāju grimasi; viņš sekoja tēlniekam, pūlēdamies noslēpt nelāgo garastāvokli, lai gan purpināja kaut kādus draudus; Čellīni, nolēmis mazliet atvēsināt savu pretinieku, palūdza d'Esturvilu izstaigāt kopā viņa jauno mītni. Šis priekšlikums tika izteikts tik galanti, ka prevo nevarēja atteikties. Gribot negribot viņam bija jāseko savam kaimi­ņam, kas lika iegriezties ikvienā dārza nostūrī, ikvienā pils istabā.

— Šeit ir bezgala jauki! — Benvenuto iesaucās, pabei­dzis pils apskati, kuras laikā abi kaimiņi atradās gluži pre­tēju izjūtu varā. — Tagad es jūs atvainoju un saprotu, kā­pēc jums tik grūti bija atstāt pili, meser prevo; taču varat ticēt, ka jūs vienmēr būsiet šeit gaidīts viesis, tiklīdz jums labpatiksies parādīt man godu un, tāpat kā tagad, apmek­lēt manu necilo mājokli.

— Jūs aizmirstat, msjē, ka šodien esmu ieradies šeit vie­nīgi tāpēc, lai uzzinātu jūsu noteikumus un izteiktu jums savējos. Es gaidu.

— Protams, protams, meser Robēr, esmu jūsu rīcībā. Ar jūsu atļauju es pirmais izteikšu savas vēlēšanās, bet pēc tam arī jūs varēsiet brīvi pavēstīt savu gribu.

— Runājiet.

— Vispirms vienosimies par galveno. <

— Un tas būtu?

— Tad klausieties: «Pirmais pants. Mesers Robērs d'Es­turvils, Parīzes prevo, atzīst Benvenuto Čellīni īpašuma tiesības uz Lielo Nelas pili, to labprātīgi atstāj un uz visiem laikiem atsakās no tās gan pats, gan viņa tuvinieki.»

— Piekrītu, — prevo atbildēja. — Ja nu vienīgi kara­lim ienāk prātā atņemt pili jums, tāpat kā viņš to atņēma man, un atdot kādam citam, tad, pats par sevi saprotams, par to ēs neatbildu.

— Paskat vien! — Čellīni ieteicās. — Te slēpjas kāda viltība, msjē prevo. Taču tik un tā es nosargāšu to, ko esmu iekarojis. Tālāk.

— Tagad mana kārta, — prevo sacīja.

— Protams, — Čellīni noteica.

— «Otrais pants. Benvenuto Čellīni apņemas neuzbrukt Mazajai Nelas pilij, kura ir un paliek Robēra d'Esturvila īpašums; vēl vairāk, viņš nemēģinās tajā iekļūt nedz kā kaimiņš, nedz izlikdamies par draugu.»

— Lai notiek, — Benvenuto noteica, — lai gan šī klau­zula neskan diez cik laipni; ja nu vienīgi man atvērs dur­vis, tad, protams, es aiz pieklājības pa tām ieiešu.

— Es došu pavēli durvis neatvērt, — prevo atbildēja.

— Tālāk-

— Es turpinu. «Trešais pants. Pirmais pagalms, kas at­rodas starp Lielo un Mazo Nelas pili, būs kopējs abiem īpašumiem.»

— Tā tam jābūt pēc taisnības, — Benvenuto sacīja,

— un, ja Kolombas jaunkundzei labpatiksies tajā ieietr es neaizturēšu viņu kā gūstekni.

— O, neraizējieties! Mana meita ieies iekšā un izies laukā pa durvīm, kuras es,likšu izlauzt mūrī; es tikai gribu nodrošināt sev tiesības, lai pagalmam cauri varētu braukt karietes un rati.

— Vai tas ir viss? — Benvenuto noprasīja.

— Jā, — mesers Robērs atbildēja. — Starp citu, — viņš tūdaļ piemetināja, — es ceru, ka jūs atļausiet iznest no še­jienes manas mantas.

— Pilnīgi pareizi. Jūsu mantas pieder jums, tāpat kā Lielā Nelas pils pieder man … Un tagad, meser prevo, pē-, dējais papildinājums līgumam, kas liecinātu par jūsu labo gribu.

— Runājiet.

— «Ceturtais un pēdējais pants. Mesers Robērs d'Estur­vils un Benvenuto Čellīni netur ļaunu prātu viens uz otru un apņemas uzturēt godīgu un patiesu mieru.»

— Esmu gatavs pieņemt šo noteikumu, — prevo sacīja,

— jo tas neuzliek man par pienākumu sniegt jums atbalstu un palīdzību gadījumā, ja jums kāds uzbruktu. Piekrītu, es nedarīšu jums ļaunu, tomēr nesolu sniegt jums nekādus pakalpojumus.

— Jūs lieliski zināt, msjē prevo, ka es protu sevi aiz­stāvēt, vai ne? Tālab, ja esat gatavs parakstīt, —Čellīni piebilda, sniegdams viņam spalvu, — tad parakstiet, msjē prevo.

— Es parakstu! — prevo nopūzdamies sacīja.

Viņš parakstījās, un katra līgumslēdzēja puse saņēma savu līguma eksemplāru.

Pēc tam mesers d'Esturvils steidzīgi devās uz Mazo Ne­las pili, lai nostrostētu nabaga Kolombu par neapdomīgo soli. Kolomba nodūra galvu un nebilda pretī tēvam ne vārda, patiesībā viņa nemaz nedzirdēja, ko teica tēvs, jo visu laiku domāja vienīgi par Askānio, un viņai ļoti gri­bējās tēvam pavaicāt, kā jūtas ievainotais. Taču meitene nevarēja saņemties, un skaistā jaunekļa vārds tā arī netika pāri viņas lūpām.

Kamēr tas viss norisinājās Mazajā Nelas pilī, Katrīna, kurai pakaļ tika nosūtīts ziņnesis, iegāja Lielajā Nelas pilī un jūtu uzplūdā metās Čellīni apkampienos, paspieda roku Askānio, apsveica Hermani, pazobojās par Pagolo; viņa smējās, raudāja, trallināja, izprašņāja, un visu to viņa da­rīja vienā laikā; rīta cēlienu meitene bija pavadījusi vienā satraukumā, iztālēm dzirdamie arkebūzu šāvieni vai ik brīdi bija pārtraukuši viņas lūgšanas. Bet galu galā viss bija laimīgi beidzies; izņemot četrus kritušos un trīs ievai­notos, visi pārējie bija sveiki un veseli, un Skocone nu varēja priecāties gan par uzvaru, gan par uzvarētājiem.

Kad kņada, ko sacēla Katrīnas ierašanās, bija pierimusi, Askānio atcerējās iemeslu, kādēļ students bija ieradies viņiem palīgā tieši laikā, un, pagriezies pret Benvenuto, viņš sacīja:

— Skolotāj, tas ir mans draugs 2aks Obrī, ar kuru mēs šodien bijām norunājuši mazliet pabumbot. Taču, lai cik ļoti to vēlētos, šodien es neesmu spējīgs būt viņa partne­ris, kā saka mūsu draugs Hermanis. Bet 2aks tik varonīgi mums palīdzēja, ka es uzdrošinos jūs lūgt aizstāt mani šai partijā.

— Ar lielāko prieku, — Benvenuto atbildēja. — Nu, saturieties, msjē Obrī!

— Pacentīsimies, maestro!

— Tikai pēc tam, kad mēs ēdīsim vakariņas, atcerie­ties: uzvarētājam jāiztukšo par divām pudelēm vairāk nekā zaudētājam.

• — Tas nozīmē, maestro Benvenuto, ka mani iznesīs no šejienes kā līķi. Lai dzīvo līksmība! Tas man patīk. Saso­dīts, mani taču gaida Simona! Nekas. Pagājušo svētdien velti izgaidījos es; šodien ir viņas kārta, lai kož pirkstos.

Un, paņēmuši bumbas un raketes, abi devās uz dārzu.