Askānio jeb karaļa zeltkalis

XXXV GRIZETES VĒSTULE, JA TO SADEDZINA, DOD TIKPAT DAUDZ UGUNS UN PELNU KĀ HERCOGIENES VĒSTULE

Daiļās Annas d'Eiiī izteiksmīgā seja pauda tik patiesas skumjas un līdzcietību, ka Askānio jutās aizkustināts un, iekāms hercogiene bija bildusi kādu vārdu, nosprieda, ka viņa nav vainīga nelaimē, kas uzbrukusi viņam un Kolombai.

— Tad redz, kur mēs tiekamies, Askānio! — herco­giene d'Etampa iesaucās savā melodiskajā balsī. — Es gribēju dāvināt jums pilis, bet atrodu jūs tumšā cietumā.

— Ak, kundze! — jauneklis atbildēja. — Tātad jūs tie­šām neesat vainojama mūsu nelaimē?

— Kā jūs varējāt jel bridi turēt mani aizdomās, As­kānio? — hercogiene sacīja — Tagad es saprotu, kāpēc jūs ienīstat mani, un man atliek vienīgi skumt par to, ka mani nav sapratis cilvēks, kuru es tik labi saprotu.

— Nē, kundze, es neturēju jūs aizdomās, — Askānio attrauca. — Tiesa, man sacīja, ka jūs esat pie visa vai­nīga, bet es tam nenoticēju!

— Un labi darījāt, Askānio! Jūs nemīlat mani, es zinu, taču esmu laimīga arī par to, ka naids nav darījis jūs aklu. Jums taisnība, Askānio, es ne vien neesmu darījusi jums jaunu, bet arī neko nezināju. Pie visa vainīgs me­sers d'Esturvils: viņš nezin kā atklāja Kolombas paslēp­tuvi, izstāstīja visu karalim un panāca, ka viņam atdeva atpakaļ meitu, bet jūs arestēja.

— Tātad Kolomba ir pie tēva? — Askānio noprasīja.

— Nē, — hercogiene atbildēja, — Kolomba ir pie manis.

— Pie jums, kundze? — jauneklis iesaucās. — Kāpēc pie jums?

— Viņa ir tik skaista, Askānio, — hercogiene klusi sacīja. — Tagad es saprotu, kāpēc jūs izraudzījāties tieši viņu un nekad neiemīlēsiet citu sievieti pat tad, ja viņa noliks pie jūsu kājām visbagātāko hercogisti.

— Es mīlu Kolombu, kundze, — Askānio atbildēja, — un jūs gan zināt, ka mīlestība ir debesu dāvana, tā ir vērtīgāka par visiem zemes labumiem.

— Jā, Askānio, jūs mīlat viņu vairāk par visu pasaulē. Es cerēju, ka tā ir parasta aizraušanās, kas ātri pāries. Es kļūdījos. Tagad es skaidri redzu, — hercogiene nopūz­damās piebilda, — ka censties jūs izšķirt nozīmētu pre­toties dieva gribai.

— Ak, kundze! — Askānio iesaucās, salikdams rokas kā lūgšanā. — Dievs dāvājis jums varu, lai savienotu mūs. Tad esiet cēla un augstsirdīga līdz galam, kundze, palīdziet diviem nabaga bērniem atrast savu laimi, un viņi jūs mīlēs un pateiksies jums līdz mūža galam!

— Labi! — hercogiene atbildēja. — Es esmu uzveikta, Askānio, es esmu ar mieru sargāt un aizstāvēt jūs; bet — ak vai! — iespējams, ka tagad tas ir par vēlu.

_— Par vēlu? Ko jūs gribat ar to sacīt, kundze? — As­kānio iesaucās.

— Iespējams, ka šai pašā brīdī, Askānio, es stāvu bez­dibeņa malā.

— Bezdibeņa malā? Kāpēc?

— Aiz mīlestības pret jums, Askānio.

— Aiz mīlestības pret mani? Jūs ejat bojā tāpēc, ka iemīlējāt mani?

— Jā, es eju bojā jūsu dēļ, eju bojā tāpēc, ka rak­stīju jums.

— Kā tā? Es neko nesaprotu, kundze.

— Vai tiešām jūs nesaprotat, ka, saņēmis karaļa at­ļauju, prevo pavēlēs pārmeklēt visu Nelas pili? Vai tie­šām jūs nesaprotat, ka visrūpīgāk pārmeklēs jūsu istabu, jo viņam jāatrod pierādījumi, kas apliecinātu jūsu mī­lestību pret Kolombu!

— Un kas par to! — Askānio nepacietīgi vaicaja.

— Kā — kas? — hercogiene turpināja. — Ja jūsu is­tabā atradīs vēstuli, kuru es uzrakstīju neprāta brīdī, ja pazīs manu rokrakstu, ja atdos vēstuli karalim un karalis uzzinās, ka es jūs mīlu, ka jūsu dēļ esmu gatava viņu piekrāpt, tad manai varai beigas! Saprotiet taču, ka tad es vairs nevarēšu palīdzēt nedz jums, nedz Kolombai! Vai beidzot jūs saprotat, kādēļ es stāvu bezdibeņa malā?

— O, kundze, nomierinieties! — Askānio attrauca. — Jums nekas nedraud, jūsu vēstule ir pie manis, es no tās nešķiros.

Hercogiene atviegloti nopūtās, un viņas satrauktā seja uzreiz kļuva priecīga.

— Jūs nešķiraties no tās? — viņa iesaucās. — Jūs ne­kad nešķiraties no tās? Tad sakiet, Askānio, — kādām jūtām lai esmu pateicīga, ka šī vēstule atrodas pie jums?

— Saprātam, kundze, — Askānio nomurmināja.

— Tikai saprātam! Tad atkal esmu kļūdījusies. Ak dievs, ak dievs! Jau sen bija laiks pārliecināties, aptvert! Tātad jāpateicas saprātam? Jo labāk! — viņa piebilda, izlikda­mās, ka pārvarējusi savas jūtas. — Bet, ja runājam par saprātu, tad sakiet man, Askānio, — vai tiešām jūs uzska- N tāt, ka ir saprātīgi glabāt vēstuli cietuma kamerā, zinot, ka kuru katru brīdi jūs var pārmeklēt un atņemt vēstuli ar varu; vai tiešām ir saprātīgi pakļaut briesmām vienīgo cilvēku, kas spēj palīdzēt jums un Kolombai?

"— Es nezinu, kundze, — Askānio atbildēja, un viņa maigajā balsī jautās skumjas, kādas izjūt sirdsskaidri cil­vēki, kad viņi spiesti par kaut ko šaubīties, — es nezinu, vai patiesi vai tikai vārdos jūs gribat glābt mani un Ko­lombu; varbūt jūs atvedusi šurp vienīgi vēlēšanās dabūt atpakaļ vēstuli, kura, kā jūs pati teicāt, var jūs pazudi­nāt; un beidzot es nezinu., vai, dabūjusi šo vēstuli, jūs

nepār vārtīsieties no drauga, kā jūs pati sevi dēvējat, par mūsu ienaidnieku; toties es labi zinu, kundze, ka tā ir jūsu vēstule un jums ir tiesības to pieprasīt, turpretī mans pienākums ir atdot to jums atpakaļ.

Askānio piecēlās, piegāja pie krēsla, uz kura bija uz­mests viņa kamzolis, pameklēja kabatā un izvilka vēstuli, kuru hercogiene tūdaļ pazina pēc aploksnes.

— Te ir, kundze, tā zīmīte, ko jūs tik ļoti kārojat, — viņš sacīja. — Man tā nav vajadzīga, bet jums tā varētu nodarīt ļaunu. Ņemiet to, saplēsiet, iznīciniet. Es esmu izpildījis savu pienākumu; jūs varat rīkoties, kā jums labpatikas.

— Ak, Askānio, jums ir cēla sirds! — hercogiene iesau­cās ar neviltotu vaļsirdību, kas dažbrīd piemīt pat vis- samaitātākiem cilvēkiem.

— Piesargieties, kundze, kāds nāk! — Askānio ietei­cās.

— Jums taisnība, — hercogiene atbildēja.

Un, tā kā soļi tiešām tuvojās, viņa steidzīgi piegrūda vēstuli pie gaismekļa liesmas, kas vienā mirklī apņēma papīru. Un tikai pēc tam, kad uguns pieskārās hercogie­nes pirkstiem, viņa aizmeta sadedzinātās vēstules atliekas; papīra plēnes kādu brīdi lidinājās gaisā, līdz, pieskāru­šās grīdai, sabirza pelnos; taču pat pelnus hercogiene piemina ar kāju.

Šai brīdī cietuma kamerā ienāca prevo.

— Mani brīdināja, ka jūs esat šeit, kundze, — viņš sacīja, bažīgi raudzīdamies gan uz hercogieni d'Etampu, gan uz Askānio, — un es nokāpu lejā, lai uzzinātu, vai jums nav kas vajadzīgs. Es un mani cilvēki ir jūsu rīcībā.

— Nē, mesēr, — hercogiene d'Etampa atbildēja, nejau­dādama noslēpt milzīgo prieku, kas atspoguļojās viņas sejā. — Nē, paldies, bet es no sirds esmu jums pateicīga par vēlēšanos man palīdzēt; es atnācu vienīgi tāpēc, lai izjautātu šo jauno cilvēku, kuru jūs esat apcietinājis, un pārliecinātos, vai viņš patiešām ir tik ļoti vainīgs, kā man stāstīja.

— Nu, un kādu iespaidu viņš atstāja uz jums, kun­dze? — prevo jautāja balsī, kurā bija jaušama viegla ironija.

— Manuprāt, Askānio ir mazāk vainīgs, nekā es do­māju. Tādēļ es lūdzu jūs, meser, būt pret viņu uzmanī­gākam. Vispirms nabaga jauneklim jāmitinās visai drū­mās telpās. Vai jūs nevarētu ierādīt viņam kādu pieklā­jīgāku istabu?

— Rīt pat pārcelšu viņu uz citu kameru, kundze, jo jūsu vēlēšanās, kā jūs zināt, man ir likums. Vai jums nav vēl kādi rīkojumi? Vai nevēlaties turpināt nopratināšanu?

— Nē, meser, es uzzināju visu, ko vēlējos, — herco­giene atbildēja.

Pateikusi šos vārdus, viņa izgāja no kameras, uzmez­dama Askānio maigu, pateicības pilnu skatienu.

Prevo sekoja hercogienei, aizslēgdams aiz sevis kame­ras durvis.

— Velns parāvis! — nomurmināja Zaks Obrī, kas ne­bija palaidis garām ne vārda no šīs sarunas. — Lūk, ko nozīmē pagūt laikā!

Patiešām, tikko atguvis samaņu, Marmaņs vispirms bija licis paziņot hercogienei to, ka ir smagi, iespējams, pat nāvīgi ievainots un pirms nāves grib uzticēt viņai svarīgu noslēpumu. Hercogiene d'Etampa bija nekavē­joties ieradusies pie viņa. Marmaņs izstāstīja hercogienei, ka uz ielas viņam uzbrucis kāds students, vārdā Zaks Obrī, kurš par katru cenu gribējis iekļūt Šatlē, lai sastap­tos ar Askānio un dabūtu no viņa kaut kādu vēstuli, kas vajadzīga Čellīni.

Izdzirdusi to, hercogiene uzreiz saprata, par kādu vēs­tuli ir runa, un, lai gan bija krietni pāri pusnaktij, viņa steidzās uz Šatlē, nolādēdama savu kaislīgo dabu, kas bija viņai likusi rīkoties tik vieglprātīgi. Ieradusies cie­tumā, viņa notēloja Askānio kamerā jau aprakstīto ko­mēdiju, uzskatīdama, ka visu jo veikli nokārtojusi, lai gan mēs zinām, ka Askānio nepavisam netika piemuļķots.

Zaks Obrī patiešām bija paguvis iejaukties īstajā brīdī.

Tomēr padarīta bija tikai puse darāmā, pats grūtākais vēl bija priekšā. Vērtīgā vēstule, ko students nupat bija paglābis no iznīcības, atradās viņa rokās, tomēr savu īsto vērtību tā varēja iegūt vienīgi Čellīni rokās.

Zaks Obrī pats atradās cietumā un droši vien uz ilgu laiku, jo, kā bija uzzinājis no sava priekšgājēja, cilvē­kam, kas nokļuvis Šatlē, nemaz nav tik viegli izkļūt no tā laukā. Tādējādi viņš, gluži kā gailis, kurš atradis pērli, nezināja, ko iesākt ar savu dārgumu.

Izlauzties no cietuma ar varu nebija ko domāt. Pro­tams, Zaks varēja ar dunci nogalināt cietumsargu, kas nesa viņam ēdienu, atņemt viņam atslēgas un apģērbu; taču, nemaz jau nerunājot par to, ka šādi ārkārtēji līdzekļi godīgajam studentam nebija pa prātam, jāteic, ka viņš turklāt neuzskatīja tos par pietiekami drošiem. Vis­ticamākais, ka viņu tūdaļ saņems ciet, pārmeklēs, atra­dīs vēstuli un iespundēs atpakaļ kamerā.

Neko nelīdzētu arī veiklība. Kamera atradās astoņas vai desmit pēdas no zemes virsmas, lodziņš, pa kuru no augšas iespīdēja vāra gaisma, bija aizrestots ar resniem dzelzs stieņiem. Būtu vajadzīgi mēneši, lai pārvīlētu kaut vienu no šiem stieņiem, un nav arī zināms, kas sagaidītu bēgli aiz loga restēm. Varbūt viņš nokļūtu cietuma pa­galmā, kuru no visām pusēm apņem nepārkāpjams mū­ris, un viņu tur atrastu jau nākamajā rītā.

Varētu mēģināt kādu uzpirkt, taču, pēc tam kad bija samaksāta soda nauda, ko viņam piesprieda tiesnesis, no­vērtēdams Zervēzas godu par divdesmit Parīzes sū, ieslo­dzītā kabatā vairs bija palikuši tikai desmit sū — acīm redzami nepietiekama summa, lai uzpirktu pat visnabadzī­gāko cietumsargu visdraņķīgākā cietumā, bet piedāvāt šo summu karaļa cietokšņa sargam būtu vairāk , nekā ne­pieklājīgi.

Vārdu sakot, esam spiesti atzīt, ka Zaks Obrī bija no­nācis pagalam grūtā stāvoklī.

Laiku pa laikam viņam iešāvās prātā, kā varētu izkļūt laukā no cietuma, bet šāds solis, bez šaubām, bija saistīts ar smagām sekām, jo, tiklīdz šī doma atgriezās, neatlai­dīga kā visas lieliskas domas, Zaķa seja tūdaļ apmācās un nabaga jauneklis izdvesa smagas nopūtas, kas lieci­nāja par negantu iekšējo cīņu.

Šī dvēseles cīņa bija tik spīva un ilgstoša, ka Zakš visu nakti neaizdarīja acu: viņš soļoja šurpu turpu pa kameru, apsēdās un atkal pietrūkās kājās. Tā bija pirmā nakts, ko students pavadīja dziļās pārdomās; līdz šim Zaks ne­bija gulējis naktīs vienīgi tais gadījumos, kad bija jā­dzer, jāspēlē vai jāmīl.

Pret rītu cīņa, šķiet, mazliet pierima, acīmredzot vie­nam no pretspēkiem gūstot uzvaru, jo Zaks Obrī izdvesa vēl žēlabaināku nopūtu nekā visas iepriekšējās un ieme­tās gultā kā cilvēks, kura spēki galīgi izsīkuši.

Tiklīdz viņš bija apgūlies, kāpnēs atskanēja soļi. Tie tuvojās, noskrapstēja atslēga, noklaudzēja aizšaujamais, durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās divi likuma

kalpi: viens no viņiem bija tiesnesis, otrs — viņa sekre­tārs.

Nepatīkamo iespaidu, ko izraisīja šis apciemojums, iz­gaisināja prieks, kādu Zaks izjuta, redzot savus vecos paziņas.

— A, tas esat jūs, jaunais cilvēk! — tiesnesis iesau­cās, pazīdams Zaķu Obrī. — Un tomēr jums izdevās no­kļūt Šatlē. Nudien, esat veikls zellis! Pavedat nevainīgas meitenes un sadurat jaunus senjorus! Piesargieties! Šo­reiz ar divdesmit sū jūs netiksiet cauri, velns parāvis! Augstmaņa dzīvība maksā dārgāk nekā grizetes gods.

Lai arī cik bargi bija tiesneša vārdi, taču tonis, kādā tie tika izteikti, ieslodzīto mazliet uzmundrināja. Šķita, ka no tik jautra cilvēka, kura rokās Zakam laimējās no­kļūt, nevarēja gaidīt neko sliktu. Toties gluži citādu iespaidu atstāja sekretārs, kurš pēc katra tiesneša vārda draudīgi māja ar galvu. Zaks Obrī pirmo reizi redzēja šos abus vīrus tik cieši blakus, un, lai cik loti jaunekli nomāca paša neapskaužamais stāvoklis, viņš neviļus no­devās filozofiskām pārdomām par likteņa dīvainībām, ku­ras reizēm joka pēc saved kopā divus cilvēkus ar pil­nīgi pretējiem raksturiem un izskatu.

Sākās nopratināšana. Zaks Obrī neko neslēpa; viņš pa­stāstīja, ka, sazīmējis Marmaņā muižnieku, kas vairākkārt viņu tika piekrāpis, viņš izrāvis zobenu pāžam un izsau­cis vikontu uz dueli. Marmaņs pieņēmis izaicinājumu, un viņi sākuši cīnīties; pēc tam vikonts nokritis. Bet, kas noticis tālāk, to Zaks nezinot.

— Jūs nezināt, kas notika tālāk? Nezināt, kas notika tālāk? — tiesnesis rūca, diktēdams sekretāram nopratinā­šanas protokolu. — Velns parāvis! Manuprāt, jau ar to vien, ko jūs pastāstījāt, pilnīgi pietiek, lai jūsu lieta būtu skaidrāka par skaidru, vēl jo vairāk tāpēc, ka vikonts de Marmaņs ir viens no hercogienes d'Etampas favorī­tiem. Viņa pati iesniegusi apsūdzību pret jums, jaunais varoni.

— Piķis un zēvele! — students iesaucās, sākdams uz­traukties. — Bet sakiet, tiesneša kungs, — vai mana lieta tiešām ir tik bezcerīga, kā jūs sakāt?

— Vēl ļaunāk, mans dārgais draugs, vēl ļaunāk! Es neesmu paradis iebiedēt savus klientus. Tomēr šoreiz brīdinu jūs, ja gadījumā jūs gribēsiet atstāt kādus novē­lējumus …

— Novēlējumus! — students iesaucās. — Bet sakiet, bet sakiet, tiesneša kungs, — vai jums ir kāds pamats do­māt, ka man kas draud?

— Protams, — tiesnesis atbildēja, — protams. Jūs uz­mācaties uz ielas muižniekam, izsaucat viņu uz divkauju, izdurat viņam cauri zobenu un pēc tam vēl jautājat, vai jums kas draud! Jā, mans dārgais draugs, jums draud briesmas, pat ļoti lielas briesmas.

— Bet divkaujas notiek katru dienu, un es nekad ne­esmu dzirdējis, ka cilvēkus par to tiesātu.

— Jums taisnība, mans jaunais draugs, taču tās notiek vienīgi tais gadījumos, kad abi 'pretinieki ir muižnieki. O! Ja divi muižnieki par katru cenu grib aizraidīt viens otru uz viņpasauli, tad galu galā tā ir viņu darīšana un karalis šeit neiejaucas; turpretī, ja kādā jaukā dienā ze­māko kārtu cilvēkiem ienāktu prātā pamēroties spēkiem ar muižniekiem — bet zemāko kārtu cilvēku ir daudz­kārt vairāk nekā muižnieku, — tad drīz vien šai pasaulē nepaliktu neviena muižnieka un tas patiesi būtu jānožēlo.

— Bet kā jūs domājat, cik dienas varētu ilgt tiesas process?

— Piecas vai sešas dienas.

— Kā! — Žaks Obrī iesaucās. — Tikai piecas vai sešas dienas?!

— Protams, lieta pilnīgi skaidra: cilvēks nogalināts, jūs atzīstaties, ka esat slepkava, un tiesa pieņem taisnīgu lēmumu. Taču, — tiesnesis turpināja vēl labsirdīgāk,

— ja divas trīs liekas dienas jums sagādātu patikšanu …

— Un kā vel! — Žaks iesaucās.

— Labi, mēs paildzināsim izmeklēšanu un iegūsim tā divas trīs dienas. Jūs esat simpātisks zellis, un galu galā man gribētos kaut ko izdarīt jūsu labā.

— Pateicos, — students noteica.

— Bet tagad, — tiesnesis pieceldamies turpināja,

— vai jums nav kāda vēlēšanās?

— Vai nevarētu ataicināt garīdznieku?

— Protams, jums ir tiesības uz to.

— Tādā gadījumā, tiesneša kungs, pasakiet, lai garīdz­nieks ierodas pie manis.

— Es noteikti izpildīšu jūsu lūgumu, mans jaunais draugs. Un nepieminiet mani ar ļaunu.

— Par ko tad? Gluži otrādi, esmu jums bezgala patei­cīgs.

— Studenta kungs, — pieiedams pie Zaķa Obrī, sek­retārs sacīja klusā balsī, — vai jūs nevarētu izdarīt man kādu pakalpojumu?

— Labprāt, — Žaks atbildēja. — Ko jūs vēlētos?

— Jums droši vien ir draugi un radinieki, kuriem jūs novēlēsiet savas mantas?

— Draugi? Man ir tikai viens vienīgs draugs, bet arī viņš, tāpat kā es, atrodas cietumā. Kas attiecas uz radi­niekiem, tad man ir tikai brālēni un tie paši trešajā au­gumā. Tāpēc sakiet droši, sekretāra kungs, sakiet droši.

— Cienītais kungs, es esmu nabadzīgs cilvēks, un man ir pieci bērni.

— Lieliski.

— Redziet, man allaž neveicas, lai gan es pildu savus pienākumus godīgi un kārtīgi. Visi mani amata brāļi aiz­steigušies man priekšā.

— Kāpēc tad?

— Kāpēc? Tur jau tas suns aprakts. Es jums tūlīt pa­teikšu, kāpēc.

— Sakiet!

— Tāpēc, ka viņiem laimējas.

— A!

— Bet kāpēc viņiem laimējas?

— Tieši to es gribēju jums vaicāt, sekretāra kungs.

— Tad es jums to pateikšu, studenta kungs.

— Esiet tik laipns.

— Viņiem laimējas tāpēc… — sekretārs sacīja vēl klusākā balsī. — Viņiem laimējas tāpēc, ka viņiem ka­batā ir pakārta cilvēka virves gabals. Sapratāt?

— Nē.

— Jūs neesat visai apķērīgs. Jūs rakstīsiet testamentu, vai ne?

— Testamentu? Kāpēc?

— Kā lai jums to pasaka. Nu tāpēc, lai jūsu mantinie­kiem jūsu dēļ nebūtu jātiesājas. Tad pieminiet savā tes­tamentā Marku Bonifāciju Grimuano, krimināltiesas sek­retāru, un novēliet, lai bende iedotu viņam gabaliņu no jūsu virves.

— A, — Zaks noteica aizžņaugtā balsī. — Tagad es saprotu.

— Jūs izpildīsiet manu lūgumu?

— Kāpēc ne.

— Tikai neaizmirstiet, jaunais cilvēk. Man jau daudzi

bija solījuši, taču cits nomira bez testamenta, cits nepa­reizi ierakstīja manu vārdu — Marks Bonifācijs Gri­muano; tam piekasījās un novēlējumu atzina par nede­rīgu; un, beidzot, dažs labs, lai arī bija īsts noziedznieks, panāca apžēlošanu, beigdams savu dzīvi tik un tā pie karātavām kādā citā pusē; es biju jau gluži izmisis, kad pēkšņi pie mums nokļuvāt jūs.

— Labi, labi, sekretāra kungs, — Zaks sacīja, — šo­reiz varat būt mierīgs: ja mani pakārs, virve būs jūsu.

— Jūs pakārs, cienītais kungs, noteikti pakārs, varat nešāubītiesl

— Grimuanol Vai jūs drīz beigsiet? — tiesnesis pa­sauca.

— Tūlīt eju, tiesneša kungs, tūlīt eju. Tātad, norunāts, studenta kungs?

— Norunāts.

— Goda vārds?

— Studenta goda vārds.

— Kā rādās, — sekretārs aiziedams murmināja, — šo­reiz es savu esmu panācis. Ātrāk jāpaziņo prieka vēsts sievai un bērniem.

Un viņš devās līdzi tiesnesim, kurš iedams labsirdīgi strostēja sekretāru par ilgo kavēšanos.