Askānio jeb karaļa zeltkalis

XII karaļa pavelniece

Kā jau sacījām, ap pulksten vienpadsmitiem rītā Ben­venuto izgāja no darbnīcas, nebildis ne vārda, kurp viņš dodas. Šoreiz viņš devās uz Luvru pretvizītē pie Fransuā Pirmā, kas bija viņu apmeklējis Ferrāras kardināla pilī.

Karalis turēja doto vārdu. Par Benvenuto Čellīni bija zināms, un viņa priekšā atvērās visas karaļa pils durvis; tikai pēdējās viņam palika slēgtas: tās veda uz zāli, kur bija sapulcējusies padome. Fransuā Pirmais apspriedās par valsts lietām ar karalistes varenajiem, un, lai cik neapšau­bāma bija karaļa pavēle, Čellīni svarīgajā apspriedē tomēr neviens neuzdrošinājās ielaist bez īpašas viņa majestātes atļaujas.

Patiešām Francija atradās grūtā stāvoklī. Līdz šim mēs tikpat kā nerunājām par valstslietām, jo, pēc mūsu dziļā­kās pārliecības, lasītāji un it īpaši lasītājas priekšroku dod sirdslietām, nevis valstslietām; taču ilgāk mēs vairs neva­ram klusēt un esam spiesti kaut vai garāmejot pieskarties Francijas un Spānijas politiskajam stāvoklim jeb, pareizāk sakot, attiecībām starp Fransuā Pirmo un Kārli Piekto, jo sešpadsmitajā gadsimtā karaļi bija valstis.

Tais laikos, kuros mēs esam nonākuši, politisko noti­kumu svari, kuru svārstības monarhi jo bieži bija izbau­dījuši, sāka nosvērties uz Fransuā Pirmā pusi un viņa stā­voklis uzlabojās, bet Kārļa Piektā stāvoklis pasliktinājās. Patiešām, kopš tā laika, kad Kambrē tika parakstīts slave­nais miera līgums, stāvoklis bija stipri mainījies, turklāt kā starpnieces sarunās iejaucās divas sievietes — Austrijas Margarita, Kārļa Piektā krustmāte, un Angulemas herco­giene, Fransuā Pirmā māte. Šis miera līgums, kas papildi­nāja Madrides miera līgumu, vēstīja, ka Spānijas karalis atsakās no Burgundijas par labu Francijas karalim un sa­vukārt Francijas karalis atsakās no tiesībām uz Flandriju un Artuā provinci. Turklāt abi jaunie prinči, kas bija pa­ņemti kā tēva ķīlnieki, tiks atdoti viņam atpakaļ par iz­pirkšanas naudu divi miljoni zelta ekiju vērtībā. Un, bei­dzot, labā karaliene Eleonora, Kārļa Piektā māsa, kas vis­pirms bija apsolīta par sievu konetablam kā balva par viņa nodevību, bet pēc tam izprecināta Fransuā Pirmajam, aplie­cinot miera gribu, atgriezīsies Francijas galmā ar abiem bērniem, par kuriem viņa rūpējās kā māte; to visu abas līgumslēdzējas puses bija godīgi izpildījušas.

Taču Fransuā Pirmais, kas gūstā bija piespiests atteikties no Milānas hercogistes, protams, atsacījās no tās tikai uz laiku. Tiklīdz viņš atguva brīvību, tiklīdz atjaunoja savu varu, tiklīdz uzkrāja spēkus, viņš atkal pievērsa skatienu Itālijai. Un tad, lai gūtu atbalstu savām pretenzijām Romas galmā, viņš apprecināja savu dēlu Anrī, kas pēc vecākā brāļa Fransuā nāves bija kļuvis par troņmantnieku, ar pā­vesta Klementa VII brāļameitu Katrīnu de Mediči.

Kā par nelaimi, kad gatavošanās karaļa iecerētajam iebrukumam bija pabeigta, pāvests Klements VII nomira un par viņa pēcteci kļuva Aleksandrs Farnēze, kas uzkāpa svētā Pētera tronī ar Pāvila III vārdu. Pāvils III savā poli­tikā nolēma nenostāties nedz imperatora, nedz Francijas karaļa pusē un neiejaukties Kārļa Piektā un Fransuā Pirmā attiecībās.

Tā kā no pāvesta puses briesmas nedraudēja, imperatoru vairs nesatrauca Francijas gatavošanās karam, un viņš sa­vukārt sāka gatavoties karagājienam uz Tunisu, kuru bija sagrābis slavenais korsārs Sers ed-Dins jeb Barbarosa, kas padzina vispirms Muleju Hasanu un ne vien iekaroja šo zemi, bet izpostīja arī Sicīliju.

Karagājiens vainagojās ar panākumiem, un Kārlis Piek­tais, nogremdējis trīs četrus sultāna Suleimana kuģus, svi­nīgi iebrauca Neapoles ostā.

Tur viņš saņēma ziņas, kas iepriecēja viņu vēl vairāk: kā izrādījās, Šarls III, Savojas hercogs, Fransuā Pirmā tē­vocis no mātes puses, lauza vienošanos par sadarbību ar Francijas karali, paklausot savas jaunās sievas — Portu­gāles karaļa Emanuēla meitas Beatrises padomam; tāpēc, kad Fransuā Pirmais, pamatodamies uz saviem agrākajiem līgumiem ar Šarlu III, pieprasīja, lai hercogs piekristu franču karaspēka ievešanai Savojā, tas atbildēja ar attei­kumu, kālab Fransuā Pirmais bija spiests doties grūtā pār­gājienā pāri Alpiem, lai gan līdz tam viņš uzskatīja, ka Savojas vārti viņam būs atvērti kā hercoga sabiedrotajam un radiniekam.

Kārli Piekto, kas bija pārliecināts par savu drošību, no­tikumu turpmākā attīstība pārsteidza kā zibens spēriens rio skaidrām debesīm. Pēc karaļa Fransuā Pirmā pavēles franču karaspēks ienāca Savojā nepieredzēti strauji, un hercogs ieraudzīja, ka provinci ieņēmis ienaidnieks, taču vēl neapjauta savu sakāvi. Karavadonis Brions sagrāba Šamberī, parādījās Alpu kalnos un sāka apdraudēt Pje- montu tai brīdī, kad Frančesko Sforsa, ko vēsts par ienaid­nieka panākumiem droši vien bija satraukusi, negaidīti no­mira, atstādams Milānas hercogisti bez troņmantnieka; tas ne vien atviegloja Fransuā Pirmā uzdevumu, bet arī deva viņam jaunas tiesības.

Brions nokāpa no kalniem jau Itālijā un ieņēma Turīnu. Tur, ierīkojis nometni Sēzijas krastos, viņš nolēma no­gaidīt.

Kārlis Piektais savukārt pārcēlās no Neapoles uz Romu. Pēc uzvaras, ko bija guvis pār Kristus niknākajiem ienaid­niekiem, viņš ar triumfu iesoļoja kristīgās pasaules galvas­pilsētā. Šis triumfs tik loti apreibināja imperatoru, ka pre­tēji paradumam viņš zaudēja mēra sajūtu un konsistorijas priekšā apsūdzēja Fransuā Pirmo ķecerībā, pamatodams savu apsūdzību ar to, ka karalis atbalsta protestantus, ka viņš noslēdzis savienību ar turkiem. Pēc tam, atgādinā­dams visus vecos strīdus, kuros, pēc viņa domām, allaž vainīgs bija Fransuā Pirmais, viņš pieteica nesaudzīgu karu savam svainim.

Pēc daudzajām neveiksmēm Fransuā Pirmais bija kļuvis tikpat piesardzīgs, cik pārsteidzīgs viņš bija agrāk. Tāpēc, redzēdams, ka viņam vienlaikus draud ar karu gan Spā­nija, gan impērija, viņš uzticēja Turīnas apsargāšanu Anebo un atsauca atpakaļ Brionu, lai uzticētu viņam vie­nīgi apsargāt robežas.

Visi tie, kas pazina Fransuā Pirmā drosmīgo bruņinieka dabu, nesaprata, kālab karalis atkāpies, un iztēlojās, ka viņš jau iepriekš uzskata sevi par uzvarētu. Šīs valodas vēl jo vairāk uzkurināja Kārļa Piektā augstprātību: viņš no­stājās savas armijas priekšgalā un nolēma iebrukt Fran­cijā no dienvidiem.

Šī karagājiena sekas ir zināmas: Marseļa, kas bija izrādī­jusi pretestību konetablam Burbonam un Peskāram, diviem izcilākajiem tā laika karavadoņiem, bez grūtībām atvai­rīja armiju, ko komandēja izcils politiķis, bet vājš kara­vadonis. Kārlis Piektais neizrādīja neatlaidību, viņš ap­gāja Marseļu un nolēma doties uz Aviņonu; taču Monmo- ransī bija ierīkojis neieņemamu nometni starp Diransas un Ronas upēm, un Kārlis Piektais velti pūlējās viņu uzveikt. Pēc pusotru mēnesi ieilgušiem nesekmīgiem mēģināju­miem, atsviests atpakaļ, vajāts no flangiem, tikpat kā nogriezts no aizmugures, Kārlis Piektais savukārt deva pavēli atkāpties, kas loti atgādināja bēgšanu, un beidzot, gandrīz vai nokļuvis sava ienaidnieka rokās, viņš ar lie­lām grūtībām sasniedza Barselonu, kur ieradās bez kara-' spēka un naudas.

Un tad visi tie, kas bija gaidījuši notikumu tālāko at­tīstību, lai zinātu, kādā pusē nostāties, nostājās pret Kārli Piekto. Henrijs VIII izšķīrās ar savu sievu Aragonas Kat­rīnu un apprecēja savu favorīti Annu de Bolēnu. Suleimans uzbruka Neapoles karalistei un Ungārijai. Vācijas protes­tantu firsti nodibināja slepenu līgu pret imperatoru. Un beidzot Gentes iedzīvotāji, kurus nospieda milzīgie no­dokļi, ar ko imperators viņus nemitīgi apkrāva, lai segtu izdevumus karā pret Franciju, negaidīti sacēlās un nosū­tīja pie Fransuā Pirmā sūtņus, kas piedāvāja viņam nostā­ties gentiešu priekšgalā.

Taču tai laikā, kad virda visi šie notikumi, kas apdrau­dēja Kārli Piekto, starp viņu un Fransuā Pirmo tika atsāk­tas sarunas. Abi monarhi satikās Egmortā, un Fransuā Pir­mais, kas tiecās pēc miera, jo juta, ka tas visvairāk vajadzīgs Francijai, nolēma kopš šī brīža sasniegt savus mērķus nevis ar ieročiem, bet ar draudzīgām sarunām.

Un viņš lika brīdināt Kārli Piekto, ka pie viņa griezušies gentieši, un tai pašā laikā piedāvāja imperatoram iespēju doties caur Franciju uz Flandriju.

Šai sakarā" tad arī apspriedās padome tai brīdī, kad Ben­venuto ieradās Luvrā, un Fransuā Pirmais, kuram paziņoja par dižā meistara ierašanos, palikdams uzticīgs savam so­lījumam, pavēlēja mākslinieku ielaist. Tādējādi Benvenuto dzirdēja diskusijas beigas.

— Jā, kungi, — sacīja Fransuā Pirmais, — jā, es pie­krītu msjē de Monmoransī, es arī sapņoju noslēgt ilgstošu savienību ar imperatoru, es sapņoju par to, lai mēs abi val­dītu pār visu kristīgo pasauli un lai mūsu valdījumos iz­zustu visas šīs cunftes, komūnas un tautas sapulces, kas grib ierobežot karaļvaru un atsakās dot mums gan kara­vīrus, gan naudu. Es sapņoju atgriezt reliģijas klēpī un pā­vesta visaptverošā varā visus ķecerus, kuri nodara postu mūsu mātei baznīcai. Un visbeidzot es sapņoju apvienot visus mūsu spēkus pret Kristus ienaidniekiem, padzīt no Konstantinopoles turku sultānu — ar to, par spīti nevalo­dām, es parādīšu, ka viņš man nav nekāds sabiedrotais, — un padarīt Konstantinopoli par otrās impērijas galvaspil­sētu, kas sacenstos ar pirmo varenumā, spožumā un pla­šumā. Tāds ir mans sapnis, kungi, es saku «sapnis», lai nelolotu pārāk rožainas cerības uz panākumiem un pārlieku nepieviltos, ja nākotne pierādītu, ka tas viss nav iespē­jams. Bet, ja sapnis piepildīsies, ja sapnis piepildīsies, ko- netabl, ja manā varā būs Francija un Turcija, Parīze un Konstantinopole, Rietumi un Austrumi, tad jums jāpiekrīt, kungi, ka tas būs skaisti, lieliski un cildeni!

— Tātad, sir, — ierunājās hercogs de Gīzs, — jūs atsa­kāties no sizerēna tiesībām, kuras jums piedāvā Gentes iedzīvotāji, kā arī no Burgundijcis karaļnama senajiem īpa­šumiem?

— Jā, tas ir nolemts; imperators pārliecināsies, ka esmu godīgs gan kā sabiedrotais, gan kā ienaidnieks. Taču vis­pirms! saprotiet, es gribu, es prasu, lai man tiktu atdota Milānas hercogiste, tā pieder man saskaņā ar mantošanas tiesībām un saskaņā ar imperatoru investitūru. Dodu muiž­nieka goda vārdu, ka es dabūšu hercogisti, taču ceru, ka panākšu to, nesaraujot draudzības saites ar manu svaini Kārli.

— Un jūs piedāvāsit Kārlim Piektajam iziet cauri Fran­cijai, lai viņš sodītu Gentes nemierniekus? — Puajē pajau­tāja.

— Jā, kanclera kungs, — karalis atbildēja. — Šodien pat nosūtiet msjē Fredžisu pie imperatora, lai nodod viņam manā vārdā šo priekšlikumu. Parādīsim imperatoram, ka mēs esam gatavi uz visu, lai saglabātu mieru. Bet ja viņš alkst pēc kara …

Draudīga un majestātiska žesta pavadītie vārdi uz mirkli aprāvās, jo Fransuā Pirmais bija pamanījis mākslinieku, kas godbijīgi stāvēja pie durvīm.

— Bet, ja viņš alkst pēc kara, — karalis turpināja, — zvēru piē Jupitera, par kuru man pastāstīs Benvenuto, zvēru, zvēru, ka šis karš būs asiņains, briesmīgs un nežē­līgs … Nu, Benvenuto, kur ir mans Jupiters?

— Sir, — Benvenuto atbildēja, — es atnesu jums Jupi­tera modeli. Bet vai zināt, par ko es sapņoju, skatoties uz jums un klausoties jūs? Es sapņoju par strūklaku jūsu Fon­tenblo pils parkā; virs strūklakas paceļas gigantiska seš­desmit pēdas augsta statuja, labajā rokā tā tur pārlauztu šķēpu, bet ar kreiso atbalstās uz zobena roktura. Statuja attēlo Marsu vai, citiem vārdiem sakot, jūsu majestāti, jo jūs, sir, esat visīstākais drosmes iemiesojums un savu drosmi izmantojat taisnai lietai, aizstāvēdami savu nevīs­tošo slavu. Pagaidiet, sir, tas vēl nav viss: statujas pamat­nes stūros es redzu četras sēdošas figūras — poēziju, glez­niecību, skulptūru un dāsnumu. Lūk, par ko es sapņoju, raugoties uz jums un klausoties jūs, sir.

— Un jūs, Benvenuto, iemiesosiet šo sapni marmorā vai bronzā — tāda ir mana griba, — karalis pavēloši sacīja, taču ar laipnu un sirsnīgu smaidu.

Visi padomes locekļi uzņēma šos vārdus ar aplausiem, jo uzskatīja, ka karalis patiešām ir šādas statujas cienīgs un arī statuja būs karaļa cienīga.

— Bet šimbrīdim, — karalis sacīja, — palūkosimies uz jūsu Jupiteru.

Benvenuto izņēma zem apmetņa paslēpto modeli un no­lika to uz galda, pie kura nupat tika izšķirti pasaules lik­teņi.

Fransuā Pirmais raudzījās uz to ar sajūsmu, par ko skaidri liecināja viņa sejas izteiksme.

— Beidzot es esmu atradis mākslinieku, kas man ir pa prātam! — viņš iesaucās.

Pēc tam, uzsitis Benvenuto uz pleca, Fransuā Pirmais tur­pināja:

— Mans draugs, es nezinu, kas jūtas laimīgāks: karalis, kuram izdevies atrast mākslinieku, kas uzmin visas viņa ieceres, vārdu sakot, tādu mākslinieku kā jūs, vai arī māk­slinieks, kurš atradis karali, kas spējīgs viņu saprast. Pa-, tiesību sakot, man šķiet, ka mans prieks ir lielāks.

— O nē, atļaujiet, sir! — Benvenuto iesaucās. — Mans prieks, bez šaubām, ir lielāks!

— Nē, mans, Benvenuto!

— Es neuzdrošinos runāt pretī jūsu majestātei, taču …

— Tad teiksim, ka mūsu prieks ir vienlīdz liels, mans draugs.

— Sir, jūs nosaucāt mani par savu draugu, — Benve­nuto sacīja, šis vārds vien simtkārt atlīdzina visu to, ko esmu paveicis un vēl paveikšu jūsu majestātes labā.

— Tad dzirdi — es gribu pierādīt tev, ka tas nav tukšs, neviļus pateikts vārds un, ja esmu nosaucis tevi par savu draugu, tas nozīmē, ka tu patiesi esi mans draugs. Es gaidu Jupiteru, pabeidz darbu cik vien iespējams ātri, un tu saņemsi, dodu savu muižnieka goda vārdu, visu, ko vēlē­sies, ja vien tas būs manā varā. Jūs dzirdat, kungi? Un, ja es aizmirstu savu solījumu, tad atgādiniet man to.

— Sir! — Benvenuto iesaucās. — Jūs esat dižens un cēl­sirdīgs karalis, un man ir kauns, ka es tik maz varu darīt jūsu labā, salīdzinot ar to, ko jūs darāt manā labā.

Un, noskūpstījis karaļa pastiepto roku, Čellīni paslēpa Jupitera modeli zem apmetņa un izgāja no padomes zāles prieka un lepnuma pārpilns.

Netālu no Luvras viņš sastapa Primatičo, kas devās uz pili.

— Kurp jūs tā steidzaties un kas jūs tā iepriecinājis, mans dārgais Benvenuto? — Primatičo vaicāja Čellīni, kas pirmajā mirklī nebija viņu pamanījis.

— Ā, tas esat jūs, Frančesko! — Čellīni iesaucās. — Jā, jums taisnība, es priecājos, jo nupat redzēju mūsu dižerto, mūsu cildeno, mūsu dievišķīgo Fransuā Pirmo…

— Vai hercogieni d'Etampu jūs arī redzējāt? — Prima­tičo vaicāja.

— Es neuzdrošinos, atkārtot viņa vārdus, Frančesko, lai gan mēļo, ka tāds netikums kā kautrība man nepiemīt.

— Bet ko jums sacīja hercogiene d'Etampa?

— Viņš nosauca mani par savu draugu, saprotiet, Fran­česko, viņš uzrunāja mani uz «tu» tāpat kā savus marša­lus. Un beidzot viņš pateica, ka tai dienā, kad mans Jupi­ters būs gatavs, es varu izteikt viņam jebkuru savu vēlē­šanos un viņš jau iepriekš apsola to izpildīt.

— Bet ko jums apsolīja hercogiene d'Etampa?

— Cik jus esat jocīgs, Frančesko!

— Kāpēc?

— Jūs runājat par hercogieni d'Etampu, bet es stāstu jums par karali.

— Tas tāpēc, ka es pazīstu galmu labāk par jums, Ben­venuto, tāpēc, ka jūs esat mans tautietis un mans draugs, tāpēc, ka jūs esat atnesis šurp daļiņu no mūsu brīnumskais­tās Itālijas, un kā pateicību par to es gribu paglābt jūs no lielām briesmām. Paklausieties, Benvenuto, hercogiene d'Etampa ir jūsu ienaidniece, jūsu niknākā ienaidniece, es jau jūs brīdināju, lai gan sākumā man bija tikai aizdomas; turpretī tagad esmu par to cieši pārliecināts. Jūs aizvaino­jāt šo sievieti, un, ja jūs nenomierināsit viņu, viņa jūs pa­zudinās. Hercogiene d'Etampa, Benvenuto, uzklausiet mani uzmanīgi, hercogiene d'Etampa ir karaļa pavēlniece.

— Ak dievs, ko jūs gribat man iestāstīt! — Čellīni skaļi iesmējās. — Es esot apvainojis hercogieni d'Etampu? Kādā veida? '

— O, es labi pazīstu jūs, Benvenuto, un nojaušu, ka šā naida cēloņi jums zināmi ne vairāk kā man un pašai her­cogienei. Bet ko lai dara? Tāda ir sievietes daba! Viņas ienīst un mīl, pašas nezinādamas, kāpēc. Tad ziniet — her­cogiene d'Etampa jūs ienīst.

— Bet ko es tur varu darīt?

— Ko darīt? Ar glaimiem glābt mākslu.

— Izdabāt kurtizānei!

— Jums nav taisnība, Benvenuto, — Primatičo atbildēja ar smaidu, — jums nav taisnība: hercogiene d'Etampa ir skaista — un jums kā māksliniekam tas būtu jāatzīst.

— Es arī atzīstu, — Benvenuto atteica.

— Tad pasakiet to viņai pašai, nevis man. Nekas vairāk arī nav vajadzīgs, un jūs kļūsiet vislabākie draugi. Jūs viņu aizvainojāt ar savu izlēcienu; jums arī jāsper pirmais solis.

— Ja arī esmu aizvainojis hercogieni, — Čellīni sa­cīja, — tad izdarīju to netīšām, bez ļauna nodoma. Viņa pateica man dzēlību, ko es nebiju pelnījis, un es viņu at­sēdināju, un to gan viņa bija pelnījusi.

— Diezgan, diezgan! Aizmirstiet viņas vārdus, Benve­nuto, un lieciet viņai aizmirst jūsu atbildi! Atkārtoju, viņa ir varaskāra, viņa ir atriebīga, viņa valda pār karaļa sirdi, tiesa, karalis mīl mākslu, taču vēl vairāk mīl viņu. Viņa piespiedīs jūs nožēlot jūsu pārdrošību, Benvenuto; viņas dēļ jūs iemantosiet ienaidniekus; vienīgi cerēdams uz vi­ņas atbalstu, prevo uzdrošinājās izrādīt jums pretestību. Paklausieties, es braucu uz Itāliju, dodos uz Romu pēc vi­ņas pavēles. Un šis ceļojums, Benvenuto, ir vērsts pret jums, turklāt jūsu draugs ir spiests kļūt par viņas atrie­bības ieroci.

— Ko jūs darīsiet Romā?

— Ko es darīšu? Jūs apsolījāt karalim pamēroties spē­kiem ar antīkajiem tēlniekiem, un es zinu, ka jūs izpildīsiet savu solījumu, bet hercogienē domā, ka esat tukšs lielīb- nieks, un acīmredzot tāpēc, lai iznīcinātu jūs ar salīdzinā­jumu, viņa sūta mani, gleznotāju, atliet Romā visskaistā­kās antīkās statujas: Lāokoontu, Venēru un daudzas citas.

— Patiešām briesmīga un izsmalcinātā atriebība, — Ben­venuto noteica, nevarēdams nesajust satraukumu, lai cik pašpārliecināts viņš bija, uzzinājis, ka viņa darbi tiks sa­līdzināti ar senatnes dižāko meistaru darbiem. — Nu nē, es nepiekāpšos sievietei, — viņš piebilda, sažņaudzis dū­res, — nekad, nekad!

— Kāpēc jums būtu jāpiekāpjas? Uzklausiet labāk manu padomu! Hercogienei d'Etampai iepaticies Askānio; viņa grib pasūtīt viņam rotaslietas, pat uzdeva man pateikt, lai Askānio atnāk pie viņas. Tad papūlieties mazliet, pava­diet savu skolnieku uz d'Etampas pili un pats stādiet viņu priekšā daiļajai hercogienei. Izmantojiet gadījumu un pa­ņemiet līdzi kādu no brīnumjaukajiem nieciņiem, kādus vienīgi jūs protat pagatavot, Benvenuto; vispirms parādiet viņai dārglietu un pēc tam, kad redzēsiet iemirdzamies hercogienes acis, pasniedziet viņai to kā dāvanu, kas diez vai būs viņas cienīga. Hercogiene saņems dārglietu, mīļi pateiksies, pasniegs arī jums kādu dāvanu, kas būs jūsu cienīga, un dāvās jums savu labvēlību. Ja jums būs tāds ienaidnieks kā šī sieviete, atsakieties jau iepriekš no vi­sām savām dižajām iecerēm! Ak vai! Arī es biju spiests uz brīdi noliekt galvu, lai pēc tam atkal izslietos visā augumā. Līdz tam priekšroku deva mālētājam Roso, visur un vien­mēr viņu vērtēja augstāk par mani. Pat iecēla par kroņa glabātāju.

— Jūs esat netaisns, — Čellīni piebilda ar viņam rak­sturīgo atklātību. — Roso ir dižens mākslinieks.

— Jūs tā domājat?

— Esmu par to pārliecināts.

— Arī es esmu par to pārliecināts, — Primatičo atteica, — un tieši tāpēc es viņu tik ļoti neieredzu. Viņš, vai zi­nāt, tika izmantots, lai iznīcinātu mani, bet tad es paglai­moju hercogienes sīkajai godkārei — un šobrīd esmu lie­lais Primatičo; un tagad viņa grib izmantot mani, lai es savukārt iznīcinātu jūs. Dariet tāpat, kā darīju es, Benve­nuto, paklausiet manam padomam, un jūs to nenožēlosiet. Es jūs lūdzu gan jūsu, gan pats savā labā, es lūdzu jūs jūsu slavas un jūsu nākotnes vārdā, jo, spītīgi turēdamies pretī, jūs.pazudināsiet gan vienu, gan otru.

— Pārvarēt sevi ir grūti, — Čellīni sacīja, lai gan varēja redzēt, ka viņš padodas.

— Benvenuto, dariet to mūsu dižā karaļa dēļ, ja par sevi jūs nedomājat. Vai tiešām jūs gribat, lai viņa sirds sažņaudzas sāpēs, kad viņam būs jāizvēlas vai nu sieviete, kuru viņš mīl, vai arī tēlnieks, kuru viņš dievina?

— Lai notiek pēc jūsu prāta. Karaļa dēļ esmu gatavs uz visu! — Čellīni iesaucās, priecādamies, ka atrasts iemesls, pateicoties kuram necietīs viņa patmīlība.

— Lai jums veicas! — Primatičo sacīja. — Un ceru, ka jūs gan saprotat: ja kaut mazākais mājiens par mūsu sa­runu nonāks līdz hercogienes ausīm, tad es esmu pazudis.

— Jūs varat uz mani paļauties, — Čellīni noteica.

— Ja Benvenuto dod vārdu, tad nekas vairāk nav va­jadzīgs.

— Goda vārds ir dots.

— Tad palieciet sveiks, draugs.

— Laimīgu ceļu!

— Laimīgu palikšanu!

Un abi draugi, atvadām pēdējo reizi paspieduši viens otram roku, aizgāja katrs uz savu pusi, vēlreiz apstipri­nādami savu norunu ar galvas mājienu.