BZRK

SEPTIŅI

Sedijas Maklēras galvā bija burbulis. Tāds kā ūdens baloniņš. Tikai tas bija vīnogas lielumā un pilns ar asinīm.

Tas bija trīsdesmit trīs milimetrus garš. Smadzeņu anei-risma. Diezgan liela. Vieta, kur artērijas sieniņa bija plānāka un asinsspiediens izveidoja nāvīgu pūslīti.

Ja tas pārsprāgtu, asinis nevaldāmi izšļāktos apkārtējos smadzeņu audos. Un Sedija gandrīz noteikti nomirtu. Ja ne, tad zaudētu daļu smadzeņu un droši vien kļūtu par “dārzeni”.

Dažos gadījumos to bija iespējams operēt. Taču ne šajā gadījumā, jo pūslītis Sedijas galvā bija ļoti dziļi.

Viņa bija redzējusi datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses uzņēmumus, un pat izsmalcināti detalizētu, gandrīz māksliniecisku digitālo angiogrāfiju. Lai to iegūtu, caur artēriju viņas cirksnī vajadzēja ievadīt krāsvielu.

Ak, labie laiki. Labie laiki!

Ja viņa būtu palikusi slimnīcā, tur veiktu datortomogrā-fiju, meklējot asiņošanu. Pēc tam veiktu magnētisko rezonansi, lai tuvāk aplūkotu aneirismu.

Un tad viņi noteikti pamanītu kaut ko neparastu. Tādu kā audu sabiezējumu ap aneirismu.

Tad viņi veiktu angiogrammu, un tad, jā, tad viņi iegūtu diezgan skaidru attēlu, no kura mati saceltos stāvus.

Viņi redzētu pārīti niecīgu radījumu, kas nav lielāki par putekļu ērcītēm, bet krustu šķērsu cītīgi vij teflona šķied-ras, veidojot tādu kā aizsargkārtu ap izspīlējušos, nospriegoto vīnogas lieluma ūdens baloniņu.

Viņi būtu ieraudzījuši Greja Maklēra biotus, kas čakli darbojās, lai viņa meita dzīvotu.

Sedija tos tagad redzēja, jo dr. Čatopadaja, ko paciente sauca par dakteri Čatu, pagrieza ekrānu, lai viņai tos parādītu.

“Šeit ir bioti pirmajā attēlā.” Viņa noklikšķināja klaviatūru, lai nomainītu attēlu. “Un šeit tie ir pusstundu vēlāk.”

“Tie nav pakustējušies.”

“Jā, tie nekustas. Iespējams, miruši.” Dakterei Čatai bija pāri piecdesmit, viņa bija dūšīga, tumšādaina un nevainojami kārtīga uzsvārcī, kas bija uzvilkts virs sari. “Tu, protams, zini, ka es un visa mana ģimene sērojam par tavu lēvu un brāli.”

Sedija pamāja ar galvu. Viņa negribēja izturēties strupi vai noraidoši. Viņa vienkārši nespēja uzklausīt vairs nevienu līdzjūtību. Viņa smaka līdzjūtībā un rūpēs.

Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Sedija bija uztvērusi ziņu par nāvi. Uztvērusi, bet ne samierinājusies ar to, tikusi tai pāri vai pa īstam apraudājusi. Tikai uztvērusi. Un

tāpēc redzēt sīciņos, mirušos biotus šķita jau par daudz.

Viņas tēvs bija radījis apvērsumu medicīnā. Tam vajadzēja daudzus gadus. Viņš bija ieguldījis vairāk nekā miljardu dolāru. Un tāpēc vajadzēja atpirkt no akcionāriem savu kompāniju, lai varētu, nevienam neko nepaskaidrojot, tērēt tik milzīgu naudu.

Viņš un Sedijas māte bija nostrādinājuši sevi gandrīz līdz nāvei. Tad māte saslima ar vēzi, un viņš vēlējās pabeigt darbu vēl izmisīgāk, lai varētu sūtīt miljoniem mikroskopisku būtņu cīņā ar vēža šūnām un izglābt sievu.

Viņš pārcieta milzīgu spiedienu.

Bet biotu projekts nepaspēja glābt Sedijas un Stouna māti - Greja sievu.

Trīs mēnešus pēc Birgidas Maklēras nāves Grejs praktiski nebija redzams. Viņš dzīvoja darbā. Un tad… brīnums.

Biots. Bioloģiska būtne, nevis mašīna. Radījums, kas sastāvēja no visādiem DNS loterijas maisiņā salasītiem niekiem. Zirneklis, kobra, medūza. Bet pats galvenais bija vadības mehānisms, kas ļāva vienam prātam skatīties ar biota acīm un skriet ar biota kājām, un griezt ar biota asmeņiem. Tas bija cilvēka DNS.

Biots nebija robots. Tā bija ķermeņa daļa. Tieši saistīta ar radītāja prātu. Tā bija radītāja organisma sastāvdaļa.

Greja Maklēra bioti tika injicēti tuvā, bet drošā attālumā no aneirismas. Caur Sedijas auss kanālu tie izveidoja sevišķi smalku teflona šķiedru piegādes ceļu. Un pēc tam sāka iiust apkārt aneirismai faktiskajā makromērogā niecīgu, bet subjektīvajā mikromērogā milzīgu tīklu.

“Labi, ka sprādziena izraisītais pārspiediens neizraisīja plīsumu,” sacīja daktere Čata. “Bijusi asiņošana, bet, šķiet, la mitējusies. Tev paveicies.”

Sedija gribēja izmest nejauku un sarkastisku piezīmi par savu veiksmi, kas padarījusi viņu par bāreni, bet iekoda mēlē.

“Vai tas ir ietekmējis aneirismu?”

“Veidojums nav mainījies. Bet, kā zini, pinums pastāvīgi jāuztur nevainojamā kārtībā un tam jābūt izturīgam. Lai ka arī būtu, pabeigti bija tikai sešdesmit procenti. Tāpēc izrakstīšu asinsspiedienu pazeminošas zāles.”

“Man pret tām bija alerģija,” Sedija teica.

“Varam izmēģināt citus medikamentus. Ir plašs klāsts..

“Nepūlieties,” Sedija viņu pārtrauca. “Es protu lasīt (loogle. Tāpat zinu, ka man ir nevainojams asinsspiediens un šīs zāles nelīdzēs; tās vajadzīgas tikai tādēļ, lai man šķistu, ka kaut ko esmu darījusi. Man nevajag placebo, dakter.”

Daktere Čata nopūtās un uzlūkoja meiteni, nosodoši saraukusi uzacis. “Tev tagad ir liela atbildība.”

“Jā, zinu.”

“Uzņēmums nodarbina gandrīz tūkstoš cilvēku sešās valstīs.”

“Septiņās,” Sedija teica. “Tētis iekārtoja laboratoriju Singapūrā. Tieši turp viņi ar Stounu lidoja.”

Daktere Čata nopūtās. “Vai varam kādam piezvanīt, lai atbrauc pie tevis? Draugiem? Vecmāmiņai?”

Sedija uzmeta viņai izaicinošu skatienu. “Nē, tas nav vajadzīgs. Man nav tādu draugu, ko es pašlaik gribētu satikt.”

Ārste aizgāja, un Sedija palika viena. Istaba bija grezni iekārtota. Lai gan gulta bija līdzīga slimnīcas gultām, pie sienas bija četrdesmit divu collu plazmas ekrāns, izsmalcināti Džespera Morisona krēsli, planšetdators, skaistas orhidejas kristāla vāzēs, pieklusināts apgaismojums un skats pa logu, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem, uz Maklē-ra uzņēmuma galveno kompleksu Ņūdžersijā. Aiz blakus durvīm bija marmora vannasistaba, kas nedarītu kaunu pat viesnīcai Ritz-Carlton.

Ja jau jāslimo, tad šī bija labākā vieta, kur to darīt.

Sedijas skatiens pievērsās niecīgajiem mirušajiem bio-tiem. Pēdējais, kas palicis no tēva.

Viņa brīnījās, kāpēc tik maz ir raudājusi. Viņa bija mazliet pašņaukājusies un pašņukstējusi, bet tas arī viss. Pēc mātes nāves viņa bija raudājusi daudz un ilgi. Varbūt bija visu izraudājusi. Varbūt samierinājusies, ka dzīve ir sāpju un zaudējumu pilna.

Vai varbūt bija notrulinājusies un rāmā nolemtībā gaidīja pati savu nāvi. Pēdējā Maklēru ģimenes locekle.

Sedija izvēlās no gultas. Tas nebija viegli. Tas bija sāpīgi. Roka bija viena gara, trula sāpe, kuru palaikam pārtrauca asi dūrieni. Dūrieni, no kuriem aizrāvās elpa.

Ģipša vietā roka bija nofiksēta vieglākā materiālā, un to saitē varēja iekārt kaklā.

Viss pārējais ķermenis bija viens liels sasitums. Dodo-lies uz tualeti, viņa kustējās kā veca sieviete. Viņas urīnā bija nedaudz asiņu, taču mazāk nekā iepriekšējā reizē.

Pie dušas Sedija brīdi vilcinājās. Viņa neizsakāmi gribēja ieiet dušā, bet vannā būs vieglāk nesaslapināt apsējus. Medmāsas bija viņu apmazgājušas ar sūkli, bet tā nebija īsta mazgāšanās.

Viebdamās un kustēdamās tik lēni kā artrīta slimniece, viņa atgrieza ūdeni. Vannasistabā bija plašs Bvlgari vannas eļļu un pērlīšu klāsts. Viņa izšķīdināja ūdenī vannas sāli ar zaļās tējas aromātu.

Atbrīvošanās no slimnīcas apģērba, kas gan bija ļoti smalks, tomēr domāts slimniekam, aizņēma zināmu laiku. Beidzot viņa iekāpa ūdenī. Tad pēkšņi paslīdēja un iegāzās vannā ar visu augumu.

Neiedomājamas sāpes, lauztajai rokai atsitoties pret vannas malu. Karsta ūdens izraisītais šoks uz katra sadauzītā ķermeņa kvadrātcentimetra.

Bet palēnām karstums izplatījās pa muskuļiem, atrada zilumus un sāka izsūkt no tiem sarecējušās asinis, remdēja pārkairinātos nervu galus un ieaijāja prātu tādā kā pusmiega stāvoklī.

Viņa dzirdēja, ka atveras durvis, bet skaņa šķita ļoti tāla. Tomēr balss atskanēja tieši blakus vannai.

“Piedod, ka ielauzos.”

Sedija atvēra acis un ieraudzīja jaunu, gadus divdesmit vecu vīrieti ar ļoti nopietnu muti un neizteiksmīgām brūnām acīm.

“Pie velna, ko tas nozīmē?” Sedija iebļāvās. Viņa pārāk spēji sarāvās, roka atsitās, un spalga sāpe izskrēja no elkoņa līdz plecam. “Nolādēts! Vācieties laukā!”

“Nē,” viņš teica. “Vēl ne. Mums jāaprunājas.”

“Ko? Es jūs nepazīstu. Vācieties, kamēr nav atnākusi apsardze un neesmu likusi jūs pamatīgi piekaut.”

Nopietnā mute tik tikko jaušami noraustījās. It kā domātu par smaidu, tomēr negrasītos to īstenot.

Sedija savukārt pat nedomāja pakļauties instinktam un piesegties, jo tas liecinātu par vieglu ievainojamību. Bet, pat būdama kaila, līdz kaklam ūdenī un daļēji sakropļota, viņa nedomāja izrādīt ievainojamību.

“Mani sauc Vinsents.”

“Tas labi. Bet tagad pazūdi!”

“Es esmu… draugs… tava tēva draugs.”

“Tāpēc ielavījies, lai redzētu mani kailu?”

Vinsents tikko jaušami parāvās atpakaļ. Samirkšķināja acis. “Jā, tev nekā nav mugurā.” It kā tikko būtu pamanījis. Un, spriežot pēc raižpilnās rievas pierē un tā, kā viņš atrāvās atpakaļ, Sedijai gandrīz šķita, ka tā tiešām ir.

“Ko tu gribi?” Sedija prasīja.

“Tavs tēvs un brālis negāja bojā nejaušā nelaimes gadījumā. Viņus noslepkavoja. Arī tu biji mērķis. Viņi no sava nodoma neatkāpsies. Tevi nogalinās vai paverdzinās.”

Sedija blenza uz viņu. Labu brīdi. Viņa pamazām apjēdza, ka vārds “noslepkavoja” viņu itin nemaz nepārsteidz. Neviens viņai to nebija teicis. Neviens nebija izteicis tādu mājienu, viņai klātesot. Taču pusotras dienas laikā kopš aviokatastrofas neviens arī nebija izteicis vārdus “dzinēja defekts”, “sadursme ar putnu” vai “pilota kļūda”.

“Tur ir halāts,” viņa teica, ar zodu pamādama uz bieza fiotē halāta pusi. Vinsents to paņēma, atvēra un novērsa seju.

Viņa lēni un mokoši pieslējās kājās. Slepkavība. Jā, tas nemaz nešķita neiedomājami. Māte bija iemācījusi viņai ieklausīties nepateiktajā. Bieži vien tieši pauzes sarunās bija visinteresantākās.

Protams, ja viņai draudēja briesmas, tad varbūt arī no šā vīrieša.

Vinsents neskatījās, kamēr viņa lēnītēm un uzmanīgi pārvilka halātu pāri salauztajai rokai un ar veselo roku to sasēja.

Tad ar pēkšņu, līganu kustību Vinsents izvilka pildspalvu un piespieda to viņai pie sirds, tieši zem krūškaula.

Sedija sastinga. “Ko tu dari? Raksti autogrāfu?”

Vinsents papurināja galvu. “Uzskatāmi demonstrēju savus nolūkus.” Viņš attālināja pildspalvu un saspieda to. Izšāvās mirdzošs asmens. “Uzskatāmi demonstrēju, ka tu jau sen būtu mirusi, ja es būtu ieradies tevi nogalināt.”

Sedija uzelpoja. Daudz mierīgāk, nekā viņai bija tiesības.

“Minēšu - esi ieradies glābt man dzīvību. Un kā tu to grasies darīt?”

“Iesākumam, lūk, tā.” Viņš pieskārās Sedijas sejai, pieskāriens ilga dažas sekundes. Tajā nebija nekā erotiska. “Tātad…” Sedijajautājoši ieteicās.

Vinsents pamāja ar galvu. “Kā jau teicu, es pazinu tavu tēvu.”