BZRK

SEŠI

Vinsents jau lidoja atpakaļ uz štatiem, Ņižinskis atpūtās pie dzēriena glāzes savā Londonas viesnīcā un bija gandrīz pārliecināts, ka Noass rīt ieradīsies uz pārbaudi, bet Bēr-novskis bija izrāvis puspudeli degvīna un domāja par pīpi, kad Kukaiņcilvēks pārradās mājās un sastapa Džesiku, kas viņu jau gaidīja.

Viņa stāvēja trīs pakāpienus augstāk uz lieveņa un lēkāja, lai sasildītos. Viņai bija astoņpadsmit - tātad divus gadus vecāka par Kukaiņcilvēku -, un viņa nāca no kādas Āfrikas ziemeļu daļas valsts. Etiopijas vai varbūt Somālijas. Viņš to nekad nevarēja atcerēties. Iespējams, viņai bija slaidākās kā-jas, kādas viņš jebkad redzējis. Viņa bija garāka par viņu. Un viss viņā bija nevainojams. Neprātīgi pilnīgas lūpas, lielas, gaišbrūnas acis, āda kā silts piens un mati vaļīgās, cirtainās sprogās, kas krita pār pieri un kutināja Kukaiņcilvēkam seju, kad Džesika skūpstīja viņu, guļot tam virsū.

“Čau, zaķi,” Kukaiņcilvēks teica, “tu laikam salsti.” “Tu mani sasildīsi,” viņa ķircināja, nokāpdama pa trepēm un pavērdama rokas apskāvienam.

Skūpsts. Kārtīgs skūpsts. No viņas lūpām kūpēja garaiņi, un viss sievietes siltums taisnā ceļā ieplūda viņa ķermenī, sasildīdams caur un cauri.

“Varēji gaidīt mani iekšā,” viņš teica.

“Es tavai mātei ne visai patīku,” Džesika sacīja, taču nesūkstījās.

Viņš paraustīja plecus.

Kukaiņcilvēks dzīvoja Pārksloupā, tuvāk Fletbušai, kopā ar māti un viņas māsu tanti Benīsiju. Tas bija galvenokārt balto rajons, kur mitinājās pārtikuši ļaudis -pārsvarā dažu vēl atlikušo izdevniecību darbinieki. Rakstnieki, redaktori un tā tālāk. Cilvēki, kas pūlējās smaidīt, redzot melnādainu pusaudzi ar dīvaini aziātiskām acīm un platu smaidu. Viņi gribēja, lai viņš saprot, ka ir šeit laipni gaidīts, lai gan bija melnādains pusaudzis balto bagātnieku rajonā.

Kukaiņcilvēks nedzīvoja trīsstāvu savrupnamā, par kāda iekārtošanu šie latē strēbēji izmeta veselu kaudzi naudas. Viņa nelielajai ģimenei piederēja trīs istabas, otrais stāvs, pārāk maz logu un tikai viena neērta vannasistaba. Viņi tur dzīvoja kopš pārcelšanās uz štatiem no Londonas pirms astoņiem gadiem, kad Kukaiņcilvēka tēvs bija nomiris ar infarktu.

Tantei Benīsijai piemita stils, un Kukaiņcilvēka māte Valija Eldera bija prātīgi ieguldījusi saņemto tēva dzīvības apdrošināšanas naudu. Un, protams, Kukaiņcilvēks atmeta kādu grasi no sava labi apmaksātā darba pilsētā.

Viņš bija videospēļu izmēģinātājs korporācijā “Ārm-stronga stilīgās dāvanas”. Tā viņš visiem stāstīja. Un kāpēc lai viņi domātu ko citu? Jebkurš varēja atrast šo korporā-ciju Google. Tā darbojās jau kopš Pilsoņu kara laikiem. Jebkurš varēja ieiet kādā viņu veikalā iepirkšanās centrā vai lidostā. Kukaiņcilvēks varēja parādīt spēles, ko bija izmēģinājis. Tās pārdeva gan veikalos, gan intemetā.

Kukaiņcilvēks ieveda Džesiku iekšā. “Tas esmu es,” viņš nobļāvās. Māte kaut ko bažīgi uzsauca no virtuves puses. Ja tante Benīsija bija mājās, viņa neko neteica.

“Ēst gribi?” Kukaiņcilvēks jautāja.

“Mm-hm,” Džesika atbildēja, pūzdama viņam elpu uz kakla.

Jā, tas Kukaiņcilvēkam patika. Sirds kā vienmēr apmeta kūleni. Vērpējiem bija jāveic ļoti sarežģīts darbiņš. Viņam vajadzēja simtiem stundu, pārmijot vērpējbotus, identificējot un piededzinot Džesikas jūtu apvaldīšanas centrus. Pēc tam vajadzēja implantēt viņas vizuālajā atmiņā Kukaiņcil-vēka tēlu un ar vadiem vai impulsu raidītājiem piesaistīt to pie baudas centriem.

Nogurdinošs darbs, jo viss bija jāveic brīvajā laikā. Bet tas bija tā vērts. Meitene piederēja viņam. Ja Kukaiņcilvēks būtu godīgs, viņš atzītu, ka atbilst sešām vai septiņām ballēm desmit ballu izskatīguma skalā. Džesika neiekļāvās nevienā skalā. Cilvēki brīnījās, kad redzēja abus kopā, un veltīja viņiem skatienu, kas pauda “dzīve ir netaisna”, vai arī domās uzdeva jautājumu: eu, kas tajā čalī tāds ir?

Tāpēc mammai nepatika Džesika. Viņa domāja, ka Dže-sikai rūp viņa nauda. Lai cik ļoti mīlētu dēlu, viņa saprata, ka ne jau viņa šarms vai ķermenis meiteni iekārdinājis.

Kukaiņcilvēkam kabatā bija šifrēts raidītājs - šķietami nevainīgs breloks. Viņš to saspieda un atslēdza savas istabas durvis.

Ņemot vērā to, cik viņš pelnīja, Kukaiņcilvēka istaba varētu būt augsto tehnoloģiju paradīze ar plazmas televizoriem un jaunākajām elektroniskajām rotaļlietām. Bet viņam tā visa pietika darbā. Viņa istaba bija dzenbudisma svētnīca. Vienkārša divguļamā gulta, balti palagi un balts galvgalis, matracis uz melnkoka platformas, kas istabas vidū šķita peldam gaisā.

Istabā bija omulīgs atpūtas stūrītis ar diviem melniem ādas un hroma atpūtas krēsliem pie neliela tējas galdiņa.

Viņa rakstāmgalds bija vienkāršs, bet ar elegantām proporcijām, un uz tā stāvēja samērā vecmodīgs dators (viņš taču nevarēja dzīvot, pilnībā noslēgts no pasaules), ko aizsedza sarkankoka japāņu aizslietnis ar loga rūšu rakstu.

Visas īstās augstās tehnoloģijas bija apslēptas cilvēka skatienam. Durvju aplodās bija iestrādāti sensori. Tie ar augstu atjauninājuma frekvenci skenēja grīdu un durvju rokturi, nano līmenī nepalaižot garām nemanītu nevienu sīkumu. Tāda pati tehnoloģija bija iestrādāta logā un sienās apkārt elektrības kontaktiem.

Nanoskenēšanas tehnoloģija nebija sevišķi kvalitatīva, tāpēc bija daudz viltus trauksmju. Cilvēki, kuri visu mūžu dzīvo makro pasaulē, nezina ne desmito daļu no tā, kas rāpo pa grīdas putekļiem.

Jebkurā gadījumā nano līmenī sienas un grīdlīstes bija kā sieti. Kukaiņcilvēka pieredze liecināja, ka pārmijnieks, kad vien iespējams, izvēlas vieglāko ieeju - durvis, logu -vai iekļūšanu, sēžot uz bioloģiskas būtnes. Tā varēja būt cilvēks, kaķis vai suns, un tieši tāpēc Kukaiņcilvēks nelaida savā istabā tantes Benīsijas kvekšķi.

Nanobotu tehnoloģijas lielākais trūkums bija vajadzība pēc vadības stacijas. Biotus varēja vadīt ar smadzeņu impulsiem, bet nanobotiem vajadzēja datoratbalstu un gamma staru sakarus. Vislabāk tuvumā un tieši. Caur signālu pastiprinātājiem, ja nepieciešams, lai gan tie bieži bojājās.

Tas nozīmēja, ka Kukaiņcilvēks riskēja, uzturēdamies neaizsargātā vidē. Alternatīva bija lūgt citu pārmijnieku dienu un nakti gādāt par viņa drošību. Un tas nu nenotiks. Lai viņu zibens sasper, ja ļaus kādam no viņiem pieslēgties savai optikai un lūrēt, kā viņi ar Džesiku mīlējās.

Kukaiņcilvēks jau tāpat pietiekami ziedoja darba dēļ. No Džesikas viņš neatteiksies. Viņa bija labākais viņa dzīvē. Šīs kājas? Šīs lūpas? Viss, ko viņa darīja?

Darbs, kuru bija viņā ieguldījis?

Nē, tam, uz ko viņš bija gatavs Dvīņu dēļ, bija robežas.

Tapat kā bija robežas tam, ko Dvīņi varēja prasīt no viņa, jo, runājot par cīņu pulsējošā artērijā vai subjekta smadzenēs, mešanos izmisīgā kaujā ar Keruaku vai Vinsentu… pagaidiet. Viņš bija aizmirsis - Keruaks bija izstājies no

spēles. Diezgan nožēlojami. Keruaka spēle bija nopietna.

Kamēr Vinsents joprojām lika pārmijas un nebija uzveikts, Dvīņi nevarēja Kukaiņcilvēkam neko teikt.

Tāpēc, nē, Kukaiņcilvēks neļaus kaut kādam zaļknābim, nanobotu raustītājam, rāpot pa viņa iekšām, kamēr ārpusē pa viņu rāpoja Džesika. Tas nenotiks. Nekādā gadījumā.

Džesika mazliet nodrebinājās, bet novilka mēteli.

Kukaiņcilvēks aizslēdza durvis.

“Ko tu šodien gribēsi, mazā?” Kukaiņcilvēks jautāja, pievilkdams viņu klāt.

“Visu, ko vien tu vēlies,” viņa čukstēja.

“Jā. Es jau domāju, ka tu tā teiksi.”

Aiz japāņu aizslietņa atskanēja klusa, vibrējoša skaņa. Kukaiņcilvēks vilcinājās. “Nē,” viņš nopūtās.

Signāls atskanēja vēlreiz, šoreiz jau skaļāk.

“Velns parāvis, nē,” viņš jau dusmojās.

“Neej,” Džesika teica.

“Tici man, es negribu nekur iet,” Kukaiņcilvēks sacīja. “Tici man. Nekusties. Nē, kustēties tu drīksti, bet tikai lai atbrīvotos no drēbēm. Es aiziešu un paskatīšos, kas tur ir.”

Viņš mazliet neveikli aizslāja no gultas līdz noslēptajam datoram. Ekrāna labajā augšējā stūrī pulsēja niecīga sarkana izsaukuma zīme. Kukaiņcilvēks atkal nolamājās, tomēr apsēdās krēslā, uzlika austiņas un iedrukāja trīsdesmit divu zīmju kodu.

Viņš bija gaidījis, ka ieraudzīs Bēmovska neglīto pumu. Bet bija vēl sliktāk. Daudz sliktāk. Viņa ekrānā parādījās

Dvīņi - dabas kļūda, ko veidoja Čārlzs un Bendžamins Armstrongi.

Kukaiņcilvēks apspieda riebuma izteiksmi sejā. Viņš bija ticies ar šiem siāmas dvīņiem aci pret aci divas reizes. Šoreiz bija labāk, jo nevarēja redzēt viņu trīskājaino ķermeni, tomēr tas neko daudz nelīdzēja. Viņam tik un tā bija lāskatās uz šīm briesmīgajām galvām. Murgainais attēls tik tikko ietilpa ekrānā. Divas galvas, kas sakusušas vai saplūdušas vienā.

“Entonij,” teica Čārlzs Ārmstrongs. Tas, kurš atradās pa kreisi. Viņš parasti runāja vairāk.

“Jā. Labs vakars, kungi.”

“Atvaino par traucējumu. Tu esi pelnījis atpūtu pēc vakardienas svarīgā darba. Mēs esam no tiesas pateicīgi, un likpat pateicīga kādudien būs visa cilvēce.”

Kukaiņcilvēkam bija izkaltusi mute. Viņam jau sen pie kājas bija gan dvīņi Armstrongi, gan viņu vīzija par cilvēces nākotni - visas tās blēņas par Nexus Humānus jeb “Vienotajiem cilvēkiem”. Viņš bija pārmijnieks, nevis ideālists. Viņam patika spēle. Patika vara. Patika skaistā būtne viņa gultā. Pārējais bija tikai pļāpas. Taču Čārlzam un Bendžaminam Ārmstrongiem nedrīkstēja atteikt. Ja vien kādam nebija daudz vairāk drosmes kā tobrīd Ento-nijam Elderam, jo Divi vienā, kā Dvīņus sauca viņiem aiz muguras, Kukaiņcilvēku nāvīgi biedēja.

“Šķiet, Vinsents ir Londonā,” Bendžamins teica. “Un vismaz vēl viens. Mēs nezinām, kurš.”

“Labi,” Kukaiņcilvēks piesardzīgi novilka. Austiņas krakšķēja. Slikts savienojums. Viņš tās izņēma un ļāva balsij skanēt skaļruņos. Džesika jau tāpat nesapratīs, un viņai bija vienalga.

Čārlzs pasmaidīja. Un vidējā acs - tā, kura abiem bija kopīga - pievērsās viņam.

Jēziņ!

“Jāsteidz izmantot mūsu priekšrocības,” Čārlzs teica. “Mēs īstenosim savu dižo plānu, Entonij. Jaunākie izlūkošanas dati liecina, ka galvenais mērķis būs Ņujorkā.”

Kukaiņcilvēks atalgoja savus dīvainos priekšniekus, pārsteigti noelšoties. Džesiku viņš pēkšņi bija aizmirsis. Visi bija izmisumā, kad parādījās ziņa, ka ASVP - Amerikas Savienoto Valstu prezidente - neuzrunās ANO Ģenerālo asambleju, bet sūtīs savā vietā valsts sekretāri.

“Man šķita, ka viņa ir Bēmovska mērķis,” Kukaiņcilvēks bija izbrīnīts.

Lai papurinātu kopīgo galvu, Diviem vienā vajadzēja pakustināt visu ķermeņa augšdaļu. Rezultātam bija jābūt komiskam. Bet tā nebija. “Nē, Entonij. Bēmovskim ir arī citi pienākumi. Turklāt pašlaik esam zaudējuši maršrutu uz tavu sākotnējo mērķi.”

Maršruts bija makro līdzekļi, lai sasniegtu nano mērķi. Nanoboti nespēja mērot lielus attālumus. Tie nelidoja. Makro mērogā tie nepārvietojās ātri. Nano vidē pēda bija ievērojams attālums. Tāpēc vajadzēja meklēt maršrutus -nesējus, cilvēkus, kas, zinot to vai ne, aiznestu nanobotu līdz mērķim. Līdz mērķiem, ar kādiem viņi strādāja, maršrutus veidoja vairāki posmi, un katru no tiem veica kāds cilvēks, kas pienesa nanobotu par vienu posmu tuvāk.

Kukaiņcilvēks blenza uz masīvo, ieliekto pieri, cenšoties neskatīties uz aci, kurai tur vispār nebija jābūt. Viņš mēģināja iztēloties, kas notiek šajā baisajā galvā. Baumoja, ka Diviem vienā arī daļa smadzeņu ir kopīga, tāpat kā kopīga bija vidējā acs, un, ja varēja ticēt leģendām, vēl vismaz viena ķermeņa daļa.

Sejas ierāmēja naksnīgas debesis un zaļi izgaismotā Em-l>ire State Building ēkas smaile. Viņi atradās vietā, ko visi sauca par Tulpi. Tulpe bija Ārmstrongu ēkas pieci augšējie stāvi jeb sešdesmit trešais līdz sešdesmit septītais stāvs, bet ckas smaile bija būvēta no nanokompozīta polimēra. Tas bi ja caurspīdīgs materiāls, skatoties no iekšpuses uz āru, un rožaini apsarmojis, skatoties no ārpuses iekšā. Dvīņi savu d/īvi pavadīja šajās telpās, augstu virs pilsētas, neredzami ārpasaulei, bet plaši atvērti smailēm un debesīm.

Kukaiņcilvēka sākotnējais mērķis bija britu premjerministrs. Tas šķita pareizi, jo viņš bija dzimis Lielbritānijā.

Bet kas noticis ar maršrutu? Ceļš līdz premjeram šķita pilnīgi skaidrs.

Entonijs bija labi iepazinis premjerministru Bovenu, pētījis viņa rūpīgi dokumentēto dzīves gājumu, meklējis sviras, ko varētu pievilkt vecā vīra smadzenēs. Jums patīk zirgi, premjerministra kungs? Un jūs smagi traumēja māsas noslīkšana? Un jūsu mīļākā šokolāde ir Flakel Visi šie

dati glabājās krunkainajā receklī, ko sauc par smadzenēm.

Tik daudz rūpīgi veiktu mājasdarbu vējā, ja Bovenu ņems kāds cits.

“Kas notika ar maršrutu?”

“Kā jau minēja mans brālis, Vinsents bija Londonā.”

“Tas nenotika nano līmenī,” Bendžamins sacīja, uzminēdams Kukaiņcilvēka domas. “Mūsu draugs Vinsents to izdarīja vecajā stilā. Viņš iedūra viņai smadzenēs, Entonij. Atceries to. Ar tādiem vājprātīgajiem mums jācīnās.” Dvīņi paliecās uz priekšu, tāpēc trešā acs bija vēl tuvāk, pārāk tuvu kamerai. Kukaiņcilvēks atrāvās atpakaļ.

“Viņi ir nežēlīgi savā dēmoniskajā cīņā,” Bendžamins jau sāka uzvilkties. “Mēs apvienosim cilvēci! Mēs radīsim jaunu cilvēku, evolūcijas nākamo soli - vienotu cilvēku sugu! Viņi cīnās, lai cilvēci joprojām mocītu šķelšanās, naids un neīstas individualitātes vientulība.”

Dūres būkšķis. Attēls nodrebēja.

“Tas sāksies, tiklīdz tu ieradīsies,” Čārlzs teica. Viņš bija mierīgāks par brāli. “Pie mājas tevi gaida mašīna. Tu atbrauksi?” Vienlaicīgs Divu vienā smaids. “Izlīdzēsi mums?”

“Jā, kungi,” viņš atbildēja. Jo Kukaiņcilvēks pat negribēja minēt, kas notiek ar cilvēkiem, kuri atsakās “izlīdzēt” Diviem vienā.

Nopietns un nedaudz samulsis viņš iznāca no aizslietņa otras puses. Džesika gaidīja.

“Pats neticu, ka to saku, bet man ir jābrauc. Sarežģījumi darbā.”

Džesika uzmeta lūpu, un tas gandrīz salauza Kukaiņcil-vēka gribasspēku, bet nē, viņš nebija gatavs likt Dvīņiem gaidīt.

“Bet tu man esi vajadzīgs tikai piecas minūtītes.”

Nākamās piecas minūtes un arī pārējo sarunu noklausījis viens vienīgs biots.

Šis biots bija īpašs modelis, kas piemērots tādu lielapjo-ma skaņas viļņu uztveršanai, ko rada balss saites, kuras ir garākas par biota ķermeni. Viņš bija pavadījis sešas nedēļas Džesikas labajā ausī. Sešas nedēļas ausu sērā, izvairo-lies no vates kociņiem dirižabļa lielumā, un kopā ar austiņām, no kurām gāzās mūzika tīras vibrācijas formā.

Sešas nedēļas, kurās biots kļuva arvien vārgāks, bet turējās par spīti visam, un tagad bija tuvu nāvei, ja vien to neizdosies droši evakuēt.

Vilksa sēdēja kafejnīcā pāri ielai un drukāja savā klēpj-ilatorā, izlikdamās, ka raksta romānu, un ausīs viņai bija iespraustas austiņas.

Vilksa nebija labākā pārmijniece un nekāroja pēc cīņas ar Kukaiņcilvēku. Bet Kukainītis taču nemaz nebija viņu atradis, vai ne? Dažas reizes gan viņš bija tik tuvu, ka Vilksa varēja izlasīt viņa nanobotu sērijas numurus un saskatīt baiso emblēmu ar eksplodējošo galvu. Bet viņa bija paslēpusies. Sastingusi. Un nanoboti, kas varēja nogalināt viņas biotu un pašu Vilkšu iegrūst vājprātā, bija aizsteigušies garām.

Nano līmenī Vilksa nebija nekāda dižā cīnītāja. Daudz spējīgāka viņa bija makro pasaulē, kur tās dusmas dažkārt kļuva bīstamas, ja viņu izaicināja. Izvēlētais skarbās meitenes stils nebija tikai stils. Viņa nevalkāja milzīgos Doc Marten zābakus, lai izskatītos stilīga, bet gan tādēļ, lai neviens spēriens nebūtu veltīgs, kad viņa līdz tam nonāca.

Vilksai bija daži interesanti tetovējumi. Zem labās acs bija tumšas, lejupvērstas liesmas, kas drīzāk izskatījās pēc haizivs zobiem vai stilizētiem ripzāģa zobiem.

Kreisās rokas iekšpusē bija uztetovēts QR kods. Ja kāds to nofotografēja ar telefonu, kods viņu aizveda uz mājas-lapu, kur bija attēlots pacelts Vilksas vidējais pirksts un apaļš logotips. Tajā bija ar fotošopu pārveidota bilde, kurā redzams, kā Vilksa iedur pūķim acī.

Otrs QR koda tetovējums bija, teiksim tā, mazāk redzamā vietā. Un tas aizveda uz pilnīgi citādu mājaslapu.

Vilksa bija dumpīga pusaudze. Un varēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas.

Bet vajadzības gadījumā viņa prata būt arī pacietīga. Sešas nedēļas šajā kafejnīcā un štruntīgā žurku caurumā, ko grūti nosaukt par dzīvokli, līdzās Kukaiņcilvēka mājai.

Gurdā balsī Vilksa teica: “Uzrāvies, Kukainīt. Pamatīgi uzrāvies!”