BZRK

TRĪS

Sedija Maklēra ieraudzīja lidmašīnu tikai tad, kad jau bija par vēlu.

Tonijs, ar kuru kopā viņa bija devusies uz spēli, nebija viņas puisis. Ne gluži. Bet varētu būt. Ja kļūtu nopietnāks. Ja tik ļoti nepārdzīvotu, ka viņa tēvs ir tikai nodaļas vadītājs Maklēra uzņēmumā un ka viņš dzīvo mājā, kas ir uz pusi mazāka par Maklēru nama garāžu.

“Atvaino par šīm sēdvietām,” Tonijs teica jau kādu desmito reizi. “Domāju, ka tikšu drauga VIP ložā, bet…”

Jā, tas Sediju tik tiešām ārkārtīgi apbēdināja - netikt pie vietām VIP ložā spēlē, kuru viņa nesaprata un kura viņai nepatika.

Kamēr Tonijs nebija par to ierunājies, viņai nebija ne jausmas, kas vispār ir VIP loža.

Mantiskā stāvokļa atšķirības nebija vissvarīgākais pasaulē. Ja viņa satiktos vienīgi ar citu miljardieru bērniem, izvēle nebūtu nekāda plašā.

“Man patīk iejukt starp vienkāršajiem ļaudīm,” Sedija teica.

Viņš izskatījās izbijies.

“Tas bija joks,” viņa sacīja. Kad viņš joprojām nesmaidīja, meitene piebilda: “Es pajokoju.”

Centies izturēties jauki , viņa sev atgādināja.

Esi elastīgāka.

Protams, kāpēc lai neaizietu uz futbolu? Varētu būt jautri. Ja vien visādi citādi ļoti pievilcīgs puisis neatvainotos par savu piecus gadus veco automašīnu Toyota un jaku, kas bija tikai… viņa pat neatcerējās zīmolu, bet Tonijs bija pārliecināts, ka tas nav pareizais zīmols.

Ja bagātībai bija kādas ēnas puses - kaut gan tādu nebija daudz - tad viena no tām bija fakts, ka citi tevi uzskatīja par snobu. Un, lai cik normāli tu uzvestos, dažu domas nebija iespējams mainīt.

“Paņem kādu čipsi,” Sedija mudināja un pabīdīja tuvāk kartona šķīvīti.

“Tie ir diezgan briesmīgi, vai ne?” viņš atbildēja. “Nav gluži kaviārs.”

“Šodienas kaviāra devu es jau mājās dabūju,” Sedija atbildēja, bet šoreiz pat nepūlējās paskaidrot, ka tas ir joks. Viņa vienkārši iemērca čipsi halapenjo mērcē, iemeta to mutē un drūmi gremoja.

Šis būs ļoti garš randiņš.

Sedijas izskatu varētu raksturot kā viduvēju, taču kopiespaids ne tuvu tāds nebija. Viņai bija vidējs augums un vidējs svars. Taču viņa izskatījās daudz lielāka, kad bija apņēmības pilna vai dusmīga.

Viņa bija vidēji skaista. Ja vien neflirtēja vai necentās pievērst kāda uzmanību. Tad viņa vairs nepavisam nebija vidēja. No reakcijas “Jā, viņa ir diezgan pievilcīga” līdz “Ak dievs, man apstāsies sirds” viņa spēja tikt, vienkārši nolemjot ieslēgties. Kā slēdzis. Sedija notēmēja savu brūno acu skatienu, pavēra pilnīgās lūpas, un cilvēku sirdis sāka pukstēt straujāk.

Pēc piecām minūtēm viņa atkal varēja kļūt par izskatīgu, bet ne pārāk pamanāmu meiteni.

Pašlaik viņa nedarbojās sirdslēkmju izraisīšanas režīmā. Taču tuvojās tas brīdis, kad meitene izskatīsies lielāka nekā patiesībā. Gudri, vērīgi cilvēki zināja, ka tas ir bīstami. Tonijs bija gudrs - citādi Sedija nemaz nebūtu piekritusi ar viņu satikties -, bet viņš nebija vērīgs.

Jēziņ , Sedija pie sevis domāja, cik garas ir šādas futbola spēles? Viņai šķita, ka rit spēles septiņdesmit piektā stunda.

Viņa nevarēja tā vienkārši doties prom - iekāpt taksometrā un braukt mājās. Tonijs viņas rīcību uzskatītu par nosodījumu, jo viņam nav telefona ar briljantiem vai kaut kā tamlīdzīga.

Varbūt viņa varētu slepus ausī ielikt austiņu? Vai viņš ievērotu? Šo situāciju būtu vieglāk paciest, ja skanētu mūzika vai audiogrāmata. Pietiktu arī ar fona troksni. Varbūt derētu aliņš, lai notrulinātu apkārtējo atmosfēru.

“Man vajag viltotu identifikācijas karti,” Sedija teica, bet pārāk klusi, lai Tonijs to dzirdētu brīdī, kad pūlis skaļi noelsās par neveiksmīgu piespēli.

Sedija pamanīja lidmašīnu tikai tad, kad tā jau bija sākusi pārāk ātri virzīties uz leju.

Viņa nezināja, ka tā ir tēva lidmašīna. Vismaz sākumā ne. Grejs nebija no tiem, kas apkrāsoja lidmašīnu ar firmas logotipu.

“Tā lidmašīna,” viņa teica Tonijam. Viņa viegli piebikstīja puisim pie rokas, lai pievērstu uzmanību.

“Kas?”

“Skaties. Paskaties, ko tā dara.”

Arī dzinēja troksnis nebija tāds, kādam tam būtu jābūt. Pārāk skaļš. Pārāk tuvu.

Sastindzis mirklis, kurā smadzenes pieņēma neiespējamo kā neizbēgamu.

Lidmašīna ietrieksies tribīnēs. To nebija iespējams novērst. Lidmašīna sāka celties augšup, bet pārāk vēlu.

Sedija sagrāba Toniju aiz pleca. Nevis meklējot mierinājumu, bet mudinot viņu kustēties: “Tonij! Bēdz!”

Tonijs neizpratnē paskatījās uz viņu un spītīgi palika savā vietā. Sedija jau bija pierāvusies kājās, pagrūda puisi malā, nogāzdama viņu no kājām, paklupa un cauri džinsiem nobrāza celi, bet, mēģinot saglabāt līdzsvaru, atspiedās pret Tonija labi trenēto vēderpresi un bēga.

Virs galvas apdullinošā skaļumā rēca lidmašīnas dzinējs, un šķita, ka troksnis, kas ar katru sekundi kļuva skaļāks, iezīmē pastardienu.

No triecienviļņa, kas satricināja tribīnes, viņa saļima uz ceļiem.

Tad iestājās pauze. Tas nebija klusums, bet īslaicīgs miers trokšņa vētrā.

Nākamo vilni radīja vairāku tonnu aviācijas degvielas aizdegšanās. Pērkona dārds no mākoņa nepilnu piecdesmit pēdu attālumā.

Uguns.

Pa gaisu lidoja dažādi priekšmeti. Lieli putuplasta pirksti un rokas, kas pirmīt bija tos vēcinājušas. Papīra glāzes un popkorns, hotdogi un ķermeņa daļas - tā visa bija tik daudz. Gaisā kūleņoja asins recekļu raķetes.

Sprādziena vilnis bija tik neiedomājami spēcīgs, tik neatvairāms, ka Sedija vēl vairākas minūtes neaptvēra, ka ir aizsviesta desmit metrus tālāk, aizsviesta kā tāda lapu pūtēja mesta lapa. Viņa bija atsitusies ar muguru pret sēdekli, bet triecienu bija slāpējis mazas meitenes ķermenis. Viņa bija aizmesta kā lelle, ar kuru Dievam apnicis spēlēties.

Viņa juta karstumu, it kā dažu centimetru attālumā no sejas būtu atvērta picas krāsns. Un it kā siers un peperoni būtu uzspridzināti ar rokas granātu. Aizdegās viena matu šķipsna, bet to ātri apdzēsa gaisa strūkla, kuru sprādziena radītais vakuums rāva atpakaļ.

Nākamās minūtes pagāja skaļā klusumā. Viņa nedzirdēja kliedzienus. Vairs nedzirdēja arī visapkārt krītošo atlūzu trokšņus. Viņa dzirdēja vienīgi pasaulē skaļāko auto signalizāciju savās smadzenēs, sirēnu, kas neskanēja kaut kur ārpusē, bet tieši galvā.

Sedija atgrūda malā sadragāto meitenes ķermeni un nometās četrrāpus starp krēslu rindām. Kaut kas mīksts spiedās starp pirkstiem. Kaut kas sarkans un balts - asiņaini tauki. Vesels gabals šķiņķa lielumā.

Kaut kas jādara, kaut kas jādara, smadzenes atkārtoja. Bet kas? Jābēg? Jākliedz?

Tagad viņa ievēroja, ka kreisā roka sagriezusies tā, kā rokas parasti negriežas. Nekas nesāpēja, viņa tikai redzēja kaulus - savus kaulus kas bija izdūrušies cauri apakšdelma ādai. Tievi, balti skaliņi spraucās laukā no brūces, kurā vīdēja jēls hamburgers.

Viņa iekliedzās. Laikam. Viņa nedzirdēja, bet juta, ka mute plati ieplešas.

Viņa piecēlās.

Apmēram trīsdesmit rindas augstāk tribīnēs plosījās ugunsgrēks. Lidmašīnas astes ķīlis bija vesels, bet to strauji aprija eļļainas liesmas. Gaisā cēlās biezu, sīvu dūmu stabs, kas pildīja nāsis ar degvielas uzpildes stacijas un ceptas gaļas smaku.

Uguns plosījās ar tikpat kā bezkrāsainu liesmu.

Ķermeņi kvēloja dzelteni un oranži.

Ja vien nebija aizsviests kaut kur tālāk, viens no tiem bija Tonija ķermenis.

Apaļīgs vīrietis rāpoja prom, atspiezdamies uz elkoņiem, bet liesmas līda augšup pa viņa kājām.

Gadus desmit vecs zēns bija notupies līdzās mātes galvai.

Sedija aptvēra, ka aiz muguras risinās cits vājprāts. Viņa pagriezās un ieraudzīja pūli, kas panikā stumdījās un grūstījās kā no lauvas bēgošs bifeļu bars.

Taču daudzi nebēga, vien gurdi soļoja uz asinspirts pusi.

Pie Sedijas pienāca vīrietis un kaut ko teica, viņa lūpas kustējās. Viņa pieskārās ausij, un viņš laikam saprata. Vīrietis paskatījās uz viņas lauzto roku un izdarīja ko dīvainu. Viņš noskūpstīja savus pirkstus, pieskārās ar tiem viņas pleciem un devās prom. Vēlāk tas šķitīs dīvaini. Bet tobrīd ne.

Lidmašīnas aste sabruka liesmās. Cauri dūmiem Sedija pamanīja reģistrācijas numuru. Kaut kur satriekto smadzeņu dzīlēs viņa to jau zināja. Numurs to tikai apstiprināja.

Viņa gribēja ticēt kam citam. Viņa gribēja ticēt, ka tēvs un brālis nav tajā uguns un dūmu ellē. Viņa gribēja ticēt, ka elpo ko citu, nevis viņu degošo ķermeņu dūmus. Bet bija grūti izlikties. Tam vajadzēja spēkus, kādu viņai nebija, vismaz pagaidām ne.

Pašlaik viņa spēja ticēt tikai tam, ka visi un visur ir miruši. Viņai šķita, ka arī pati ir mirusi.

Sedija paskatījās lejup un pamanīja, ka visa bikšu stara ir vienās asinīs. Blīvi piesūcies džinsa audums. Viņa apstulbusi blenza uz to un juta, ka prāts vairs nespēj to visu aptvert.

Stadions sagriezās kā vilciņš, un viņa saļima.

*

“Laba pārmija,” Kukaiņcilvēks pie sevis nočukstēja klusu apsveikumu. Bauda par uzvaru. Tomēr nekāda lielā tā nebija. Lai cik dramatisks gala rezultāts izskatītos makro pasaulē, nano vidē tā bija tikai pagarāka satīklošana. Nevienas kukaiņu cīņas aci pret aci. Tikai saslēgšana, tēla savienošana ar rīcību.

To spētu katrs. Bet vai viņi to būtu paveikuši tik ātri? Vai iespējams satīklot pilotes smadzenes trīs dienu laikā? Un sagatavot visu tik dramatiskai pārslēgšanai?

Pie velna, nē.

Viņš izvilka kreiso roku no cimda. Pēc tam labo. Tās atbrīvojās ar klusu švīkstoņu. Tagad viņš varēja pasniegties augšup un tikt vaļā no ciešās ķiveres.

Būs jāpieregulē aizmugurējā siksna. Tā joprojām sāpīgi griezās vietā, kur kakls sastapās ar īsi apcirpto galvas virsmu.

Viņš bija viens. Piecdesmit devītajā stāvā bija arī lielākas telpas, un daudzās pārmijnieku darba stacijās bija pat četras vadības pultis. Bet Kukaiņcilvēkam pienācās atsevišķa telpa. Ja nospiestu elektrisko žalūziju pogu, viņš ieraudzītu Kraislera ēkas smaili vienu kvartālu uz rietumiem. Nevienam citam pārmijniekam tādas ainavas nebija, lai gan viņš uz to sevišķi bieži neskatījās. Svarīgākais nebija ainava, bet tiesības uz to.

Telpa bija vienkārša, tajā tikpat kā nebija mēbeļu, tikai vadības pults. Apgaismojums bija trūcīgs, tikai Peace Pearl

smaržu terapijas sveču blāzma elegantā kristāla traukā. Un statisko traucējumu pelēkais spīdums monitorā.

Kukaiņcilvēks ieelpoja.

Uzvara. Ņem ciet un pieskaiti kopējam rēķinam.

Viņš zināja, ka uzdevums bija paveikts, kad visi astoņpadsmit nanoboti - divi kaujinieki un sešpadsmit čakli vērpēji - pilotes galvā bija vienlaikus satumsuši.

Vai kāds cits spētu vadīt astoņpadsmit kukaiņus reizē, no kuriem sešpadsmit aktīvi vilka vadus? Pat ja tie ir sagrupēti. Nē. Neviens. Lai pamēģina.

Un tomēr tā bija tikai satīklošana. Ja viņam uzbruktu Vinsents, jā, tad tā būtu mītiska kauja. Vai viņam izdotos? Varbūt. Vinsentu nedrīkstēja novērtēt par zemu. Vinsen-tam bija ķēriens.

Kukaiņcilvēks paskatījās uz ekrānu un pārbaudīja tele-metrijas datus, ko pārraidīja slepenais nanobots, kas tupēja Sedijas Maklēras pavadoņa matos, kur neviens to nevarēja pamanīt. Rādījumi liecināja par pēkšņu apkārtējās temperatūras paaugstināšanos no divpadsmit līdz sešdesmit trim grādiem pēc Celsija skalas.

Uguns lode.

Bet ar to nepietika, lai šo bērnu nonāvētu. Nepietika, lai nonāvētu Sediju. Ja vien viņa būtu bijusi sprādzienam daudz tuvāk vai vismaz viņai trāpītu kāda lauska vai atlūza…

Panākumi. Taču ne pilnīgi. Visticamāk, viens Maklēru ģimenes loceklis bija vēl dzīvs.

Kukaiņcilvēks zināja, ka visi gaida ārpusē pie durvīm, lai viņu apsveiktu. Viņš no tā baidījās, jo viņi noteikti būs ieslēguši televīziju un skatīsies to visu šausminošās krāsās, kāri tverdami helikopteros lidojošo reportieru satraukumā spiedzošās balsis.

Kukaiņcilvēkam nepatika līķu sekcijas. Viņam pietika ar uzvaru. Nebija jēgas tīksmināties, sist saujā un darīt visu ko tamlīdzīgu.

Viņš vēlējās, kaut vispār nevajadzētu iet laukā. Bet ļoti gribējās uz tualeti.

Viņš sataustīja telefonu un iebāza ausīs austiņas. Atrada meklēto mūziku.

Kad ienaidnieki uzdodas par draugiem,

Lai beigās vēl tuvāk turētos,

Viss apkārt satumst.

Virtuves nazis mugurā grimst.

Kukaiņcilvēkam nebija draugu. Ne šajā dzīvē. Ne šajā darbā. Un daudzi būtu gatavi ietriekt viņam nazi mugurā. Paranoja? Ha! Paranoja bija veselais saprāts!

Viņš uzvilka pāri galvai svītera kapuci un, dziļi un smagi nopūties, atvēra durvis.

Protams, viņu gaidīja Džindals ar sveicienam paceltu plaukstu. Džindals bija… kas īsti bija Džindals? Pārmijnieku biroja vadītājs? Viņš pats uzskatīja, ka viņam šeit ir kaut kāda vara. Pārmijnieki savukārt uzskatīja, ka viņa

pienākums ir rūpēties, lai ledusskapī netrūktu Red Buli.

Trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis pieglaimīgi smaidīja sešpadsmit gadus vecam puišelim kapucē. Pielīdējs. Pat izpildīja dažas deju kustības, cenzdamies piebraukt Kukaiņcilvēkam geto stilā. Kukaiņcilvēks bija no Naitsbri-džas - smalka Londonas rajona. Viņš nebija no Bronksas. Bet ko gan Džindals zināja? Ja melnais, tātad no geto.

“Nolādētais signāla pastiprinātājs dirižablī iznīka, Džin-dal,” Kukaiņcilvēks teica, nedaudz par skaļu ausīs skanošās mūzikas dēļ. “Darbojos ar astoņdesmit procentu jaudu.”

Paskatīsimies, vai bojāts pastiprinātājs arī rosinās Džin-dalu uz deju. Kukaiņcilvēks spiedās viņam garām.

Bet ar Bēmovski bija citādi. No Bēmovska nevarēja tik vienkārši atkratīties. Lai gan viņš bija sešdesmit gadus vecs fiziski un emocionāli izdedzis vecis ar sirmiem, sešas dienas augušiem bārdas rugājiem un dzērāja izburbu-šo degunu, Bēmovskis tomēr bija meistars. Nebija labāka pārmijnieka par Entoniju Elderu, saukta par Kukaiņcilvē-ku, bet, ja kāds varēja pretendēt uz otro vietu, tad tas bija Bēmovskis.

Galu galā viņš bija radījis spēli.

Kukaiņcilvēks izņēma vienu austiņu. Grupa turpināja dziedāt par to, ka jāizvēlas cilvēki, ar kuriem saieties. Bēr-novskis savieba savu greizo, smīnīgo grimasi, kas patiesībā bija viņa vislaipnākā izteiksme.

“Kas i’, Kukaini? Negribi redzēt ierakstu?”

“Atšujies, Bēmovski. Vajag noliet.”

Bēmovskis droši vien jau bija ķēries pie termosa, kurā glabāja atdzesētu degvīnu. Viņš sagrāba Kukaiņcilvēku aiz pleca un apgrieza riņķī. “Izbeidz, puika. Tiešām negribi redzēt makro? Baigais sasniegums. Izcils notikums mums visiem.”

Kukaiņcilvēks atgrūda veča roku, taču bija spiests ieraudzīt postažu augstas izšķirtspējas kvalitātē. Izskatījās pēc kameras tajā pašā dirižablī, attēls bija pārāk stabils, lai būtu no helikoptera. Dūmi un līķi.

Kukaiņcilvēks novērsās. Ne tāpēc, ka skats bija pārāk briesmīgs, bet tāpēc, ka tam nebija nozīmes. “Es tikai spēlēju spēli, vecais.”

“Dvīņi gribēs pateikties,” Bēmovskis ņirdza. “Viņiem arī pavēlēsi atšūtiesl Tu šodien devi pamatīgu triecienu. Grejs Maklērs un viņa puika pārvērtušies ogļu briketēs. Tu esi ticis augstākajā līgā, Entonij - makro pasaulē tu tagad esi masu slepkava, nevis tikai zirnekļu šāvējs gaļā. Un mēs visi esam soli tuvāk pilnīgam mieram, laimei un vispārējai brālībai.” “Es gribētu būt soli tuvāk atejai, vecīt,” Kukaiņcilvēks teica.

“Šajā valstī to sauc par tualeti, sīkais britu bastard.” Viņš mēģināja tikt prom, bet Bēmovskis pēkšņi spēra soli tuvāk, uzlika savas bālās, ar papīram līdzīgu ādu pārvilktās rokas Kukaiņcilvēkam uz skausta, pievilka viņu tuvāk un iepūta ausī alkohola izgarojumus: “Kādudien tu pieaugsi, Entonij. Tu sapratīsi, ko esi izdarījis.” Viņš pieklusināja balsi līdz čukstam. “Un tas tevi sagrauzīs.”

Kukaiņcilvēks pagrūda viņu malā, bet ne tik stipri, lai vecais vīrs pakristu. “Tu gan esi stulbs, Bēmovski.” Kukaiņcilvēks smaidīja un grozīja galvu. Viņš pielika pirkstu pie deniņiem: “Es tikko pārinstalēju pilotei smadzenes. Domā, nepārinstalētu arī sev? Ja rastos tāda vajadzība.”

Tas beidzot lika Bēmovskim aizvērties. Vecais pakāpās solīti atpakaļ, saviebās un novicināja roku, it kā negribētu vairs redzēt Kukaiņcilvēka gludo seju.

“Makro viss ir mikro, vecais. Tu slīcini sirdsapziņu alkoholā vai dūmos, no kuriem smirdi pēc sabrauktas maitas…” Viņš redzēja, ka Bēmovskis pamet bažīgu skatienu atpakaļ uz Džindalu. Tātad Bēmovskis domāja, ka tas ir noslēpums? Vecais muļķis. “Dari, ko gribi, Bēmovski. Nav jau mana darīšana, vai ne? Taču man ir labāka metode. Šņik-šņak, vadiņš-vadiņš. Ja vien kādreiz kļūšu vecs un tikpat plānprātīgs kā tu, vai zini. Bet tagad tu laidīsi mani uz tualeti vai arī es apčurāšu tev kāju.”