BZRK

ČETRI

Sedija Maklēra bija zaudējusi samaņu ātrās palīdzības mašīnā ceļā uz slimnīcu.

Viņa bija pamodusies kā salauzīta. Gaismas zibšņi, pāri noliekušās sejas, virs galvas flīzēti griesti un fluorescējoši gaismekļi. Zaļi uzsvārči, maskas, caurulītes un spoži metāla instrumenti.

Kā sapnī. Sliktā sapnī.

Elpu aizsita asas sāpes rokā, kad kāds tai piegrūdās.

Reizē ar uzsvārčos tērptajiem ārstiem ieradās vīri melnos uzvalkos. Apsardze. Sargāt Maklēru. Lūk, kas viņa tagad bija - vienīgā Maklēra.

Iedūrās skaudra sāpe, ko neizraisīja kails nerva gals, bet gan pašas dvēseles aukstā naža dūriens.

Pēc tam cauri vēnām izplūda reibinošs atvieglojums, jo sāka iedarboties opiāti.

Miegs un briesmīgi murgi, kuros viņa krita degošas miesas dūksnājā. Kā pārceptā pastilā. Un nedega viņas tēvs vai brālis, bet gan māte, kas nebija sadegusi, bet nomirusi šādā pašā slimnīcas gultā, jo viņas iekšas bija saēdis vēzis.

Sedija pamodās. Pēc cik ilga laika? Nebija zināms. Istabā nebija ne kalendāra, ne pulksteņa, tikai vīrietis melnā uzvalkā un baltā kreklā, ar melnu kaklasaiti un austiņu. Viņš sēdēja krēslā, sakrustojis kājas, un lasīja komiksu.

Viņam noteikti bija ierocis. Noteikti bija arī elektrošoka pistole. Un droši vien vēl viens ierocis makstī pie potītes.

Sedijas ķermenis bija viens liels zilums. Viņa ātri novērtēja situāciju un konstatēja, ka sāp katrs ķermeņa centimetrs. Viss smeldza gan iekšpusē, gan ārpusē.

Viņa gulēja uz muguras ar mazliet piepaceltu galvu, un pie labās rokas bija pielīmēta adata. Blakus gultai karājās caurspīdīgs plastmasas maiss.

Kreisā roka bija ietīta plastmasas pārsējos, nedaudz ieliekta un iekārta trosē.

Kaut kas bija ievadīts urīnizvadkanālā. Sāpēja, bet tajā pašā laikā bija sajūta, ka tas tur atradies jau ilgāku laiku.

“Kas jūs esat?” viņa jautāja. Galvā jautājums skanēja pilnīgi skaidri, bet viņa saprata, ka atskan vien čuksts.

Vīrietis aši atrāva skatienu no grāmatas.

“Ūdeni,” Sedija sēca, jo pēkšņi viņu bija pārņēmušas slāpes.

Vīrietis steigšus piecēlās, piegāja pie gultas un nospieda pogu. Gandrīz acumirklī durvis atvērās un ienāca divas medmāsas. Nē, medmāsa un ārste, jo vienai no viņām kaklā bija stetoskops.

“Ūdeni,” Sedija pamanījās izmocīt puslīdz saprotamā balsī.

“Vispirms mums vajadzētu…” ārste sacīja.

“Ūdeni!” Sedija dusmīgi atkārtoja. “Vispirms - ūdeni.”

Ārste pakāpās solīti atpakaļ. Viņa nebija ne pirmā, ne pēdējā, kas pakāpās soli atpakaļ.

Māsiņai bija pudele ar saliektu salmiņu. Viņa ļāva Sedi-jai norīt mazu malciņu. Kāda svētlaime.

Sedija atcerējās, ko par medmāsām bija teikusi māte, gulēdama uz nāves gultas. Visi ārsti varēja iet ellē, bet māsiņas taisnā ceļā nokļuva debesīs. Protams, Birgida Maklē-ra ne debesis, ne elli nedomāja burtiskā nozīmē.

Viena.

Sedija bija palikusi viena. Šī atskārsme viņu biedēja.

Tikai es, viņa domāja.

Viņai šķita, ka raud, bet asaras nejuta, tikai vajadzību pēc tām.

Istabā bija arī otrs vīrietis melnā uzvalkā. Vecāks. Korporācijas apsardzes priekšnieks. Sedija viņu pazina. Zināja arī viņa vārdu, bet tobrīd nevarēja to atcerēties. Trešais vīrietis bija labi kopts, ļoti dārgā, svītrainā uzvalkā, un vārdu “jurists” viņš būtu varējis arī uztetovēt sev uz pieres.

Korporācija rīkojās. Juristi, apsardze - tas viss sasodīti par vēlu.

Viņa gribēja uzdot muļķīgu jautājumu. Muļķīgu, jo jau zināja atbildi. “Tētis. Un Stouns,” viņa ieteicās.

“Tagad nedomā par to,” medmāsa laipni teica.

“Miruši,” apsardzes priekšnieks atbildēja.

Medmāsa uzmeta viņam niknu skatienu.

“Viņa ir mana priekšniece,” vīrietis kategoriski paziņoja. “Viņa ir Maklēra. Ja viņa jautā, es atbildu.”

Ārste lasīja slimības vēsturi. Māsiņa pētīja Sediju, kā novērtēdama viņas drosmi. Iespējams, jamaikiete, spriežot pēc akcenta. Vai arī no kādas salas, kurā ar angļu valodu dara visu ko stilīgu.

Viņa viegli paraustīja plecus un ļāva Sedijai iedzert vēl vienu svētīgu, spirdzinošu ūdens malku.

“Man jāzina, cik drīz varēšu viņu pārvietot,” apsardzes priekšnieks sacīja. Stems. Tā viņu sauca. Kaut kāds Stems. Viņa seja allaž izskatījās tā, it kā viņš tikko būtu skuvies. Kaklasaite bija kārtīga, bet krekla apkakle mazliet sagriezusies. Un, lai gan viņš ļoti centās izskatīties nesatricināms, mutes kaktiņi sliecās lejup. Acis bija sarkanas. Viņš bija raudājis.

“Pārvietot viņu?” ārste pārsteigti iesaucās. “Ko jūs runājat? Viņai ir sarežģīts elkoņa kaula un spieķkaula lūzums, smadzeņu satricinājums, iekšējā asiņošana…”

“Dakteres kundze,” Stems teica, “viņai nav droši šeit atrasties. Mums ir sava vieta. Pašiem savi ārsti, sava slimnīca. Un droša apsardze.”

“Viņai jāveic magnētiskā rezonanse. Jānoskaidro, vai nav bojātas smadzenes.”

“Mums ir magnētiskās rezonanses iekārta,” jurists teica, un viņš izstaroja pašpārliecību. Hārvarda Juridiskās fakultātes balss. Balss, ar kurn vienkārši nebija ļauts strīdēties. “Esmu Maklēras jaunkundzes pagaidu aizbildnis un viņas advokāts. Domāju, ka Maklēras jaunkundzei vajadzētu savus ārstus. Un diez vai jums nāks par labu tas, ka ap slimnīcu divdesmit četras stundas diennaktī dežurēs plašsaziņas līdzekļi.”

Stems paskatījās uz meiteni. Viņš centās neko neizrādīt, bet Sedija uztvēra un saprata viņa skatienu.

Nē, viņai tiešām nepatiktu, ja svešinieki skatītos viņas galvā. Iespējams, viņi ieraudzītu ko tādu, ko būtu ļoti grūti saprast. Tātad Stems zināja. Ļoti noderīgi.

“Vediet mani uz mājām,” Sedija teica.

Stems palocīja galvu. “Jā, Maklēras jaunkundz. Uz mājām.”

Netālu no Noasa mājas bija parks, bet smidzināja lietus, kas varēja pārvērsties īstā lietus gāzē, tāpēc viņš ar diviem draugiem Muhamedu un mazo Koru spārdīja bumbu divu augstu mūru daļējā aizsegā.

Noass to padriblēja, izpildīja veiklu pedalada un piespēlēja Muhamedam.

“Da labi, es arī protu čīlieti ,” mazā Kora izaicinoši teica. Viņa mnāja par īpašu sitienu ar kāju, ko izpilda, palecoties gaisā, lai trāpītu pa lidojošu bumbu. Mazajai Korai šķita, ka neviens teikums nav pilnīgs, ja tajā neiesprauda “da labi”.

“Vienreiz tev tas varbūt izdosies,” Muhameds nepiekāpās. “Pēc tam nokritīsi uz galvas un sešas nedēļas gulēsi slimnīcā.”

Mazā Kora metās viņam virsū, atņēma bumbu un apbrīnojami stipri, bet pavisam neprecīzi raidīja uz tuvāko sienu. Tā atsitās pret picu restorāna sētas puses loga restēm un šāvās pie sētas pieķēdēta motocikla virzienā. Sēta šķīra ielu no vilciena sliedēm, un brīdī, kad Muhameds sāka bārt mazo Koru, garām rēkdams aizšāvās vilciens un noslāpēja viņa balsi.

Noass satvēra motocikla stūri un iztaisnoja braucamo, pirms tas bija apgāzies. Pēc tam viņš metās pakaļ bumbai, kas bija aizripojusi labu gabalu.

Pirmais to panāca jauns vīrietis. Viņš apturēja bumbu, mazliet padriblēja, lai parādītu, ka arī viņš to prot, un aizspēra to prom no Noasa, atpakaļ viņa draugiem.

Vīrietis bija aziāts - ķīnietis, Noass minēja - un satriecoši izskatīgs. Viņš noteikti nebija šejienietis.

Vīrietis ieteicās: “Noas?”

Noass sastinga. Draugi nāca tuvāk, lēnām, kā sargādami, bet piesardzīgi.

Vīrietis nepavisam nešķita draudīgs. Viņš neatņirdza zobus, nenāca tuvāk. Viņš mierīgi skatījās Noasam acīs.

“Kas jautā?”

“Es meklēju Noasu Kotonu.”

Amerikāņu akcents. Vismaz Noasam tā šķita.

“Tas esmu es,” Noass atzinās kareivīgi un reizē vienaldzīgi. Noass bija pilsētas puika, piesardzīgs no dzimšanas.

Amerikānim bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, viņš bija garš (sevišķi, ja bija ķīnietis), tievs un izskatījās nevainojami. Viņam mugurā bija tumši zils, garš kašmira mētelis, tumšs uzvalks un dārgs krekls, kura apkaklīti nesaturēja vis kaklasaite, bet kaut kāda balta zieda piespraude.

“Mani sauc Ņižinskis,” amerikānis teica. “Esmu tava brāļa draugs.”

“Ņižinskis. Izklausās pēc krievu uzvārda.”

Ņižinskis paraustīja plecus un pasmaidīja, parādīdams nevainojami baltus zobus. “Dīvains vārds, piekrītu. Parasti mani sauc par Žinu.”

“Ko jums no manis vajag?”

Ņižinskis nolieca galvu un sakopoja domas. Vai vismaz tēloja, ka sakopo domas. Tad teica: “Redzi, Noas, Alekss lūdza, lai tevi uzmeklēju, ja… ja ar viņu kas notiks.” Noasam pēkšņi kļuva grūti elpot. “Jā?”

“Jā. Tavs brālis darīja ļoti svarīgu, bet ļoti bīstamu darbu. Zini, viņam bija īpašas spējas.”

“Viņš atvaļinājās no armijas. Pameta visu.”

“Es nerunāju par armiju.”

Noass blenza uz vīrieti, kurš skatījās pretī ar melnām mandeļu formas acīm, ko ieskāva sievišķīgi garas skropstas. Viņa sejas izteiksme bija atklāta un godīga. It kā viņam nebūtu nekā slēpjama.

Ņižinskis zīmīgi uzlūkoja Muhamedu un mazo Koru, kuri bija pienākuši vēl tuvāk.

“Viss kārtībā, draugi,” Noass teica. “Tāpat ir jau pārāk slapjš. Tiekamies rīt? Pēc skolas.”

B2RK

Mazā Kora nekad nesaprata mājienus, bet Muhameds gan. Viņš saķēra meiteni aiz rokas un teica: “Nāc, MK.” “Man jāpaņem bumba,” mazā Kora kareivīgi sacīja, tomēr sekoja Muhamedam uz priekšu pa šķērsielu, līdz abi pazuda aiz stūra.

“Kas notika ar Alekšu?” Noass izgrūda.

“Tu domā…”

“Jūs lieliski saprotat, ko es domāju, vai ne?” Noass viņu pārtrauca.

Šis dusmu izvirdums Ņižinski nesadusmoja, tikai izraisīja līdzjūtību. “Es zinu, ka Alekss pārcieta pēkšņu un pilnīgu nervu sabrukumu. Gandrīz vienas nakts laikā no normāla, lai gan reizēm saspringta cilvēka kļuva par pilnīgu plānprātiņu, kā tādus mēdz saukt.”

Noasa sirds daudzījās, un viņš smagi elsoja, jo ārā lauzās pārāk daudz apspiestu emociju. “Zināt, es biju pie viņa aizbraucis. Divreiz. Skaidrs? Tajā briesmīgajā vietā. Viņš ir pieķēdēts kā tāds sūda suns!”

Ņižinskis pamāja ar galvu. Vairāk neko.

Lietus vilnis bija klāt, tas traucās uz priekšu pa šķērsielu. Ņižinskis izņēma no mēteļa kabatas lietussargu un atvēra to dažas sekundes pirms tam, kad sāka birt pirmās rupjās lāses. Viņš piegāja tuvāk, lai pasargātu arī Noasu, bet Noass to nevēlējās. Viņš pakāpās atpakaļ lietū, ļaudams tam kapāt kailo galvu un plecus.

“Viņš tur tikai sēž un kaut ko murmina, tikai, tikai…” “Ko viņš saka? Ko murmina?”

“Nano nano nano. Zinu - tas izklausās jocīgi, vai ne?”

“Nē, Noas! Ko vēl viņš saka?”

Noass pašūpoja galvu: “Runāja kaut ko par Kukaiņcil-vēku.”

Lūk, beidzot Ņižinska bezkaislīgās acis samiedzās, augšlūpa noraustījās. Siltā līdzjūtība, kas no viņa plūda, acumirklī pārvērtās aukstā maskā.

Šis pēkšņais tumsas uzplaiksnījums Noasam nepaslīdē-ja garām nemanīts. Skumjas? Nē, lai gan varbūt daļēji.

Dusmas. Pareizi! Dusmas! Bet tās ātri izplēnēja.

“Vēl kaut ko?” Ņižinskis jautāja. Nu viņš vairs nepūlējās saglabāt masku. Viņš zināja, ka Noass pamanījis viņa acīs patiesības dzirksti. Tukšā muldēšana bija beigusies. Bija jānāk patiesībai.

“Jā,” Noass teica, “vienu vārdu. Viņš sāka to kliegt. Kliedza to kā… kā…” Brīdi puisis nespēja parunāt. Pārāk daudz. Pārāk strauji. Viņš piespiedās ar muguru pie sienas, kas kaut daļēji pasargāja no lietus gāzes.

“Berzerks,” Ņižinskis klusi sacīja.

Noasa sirds pamira. Skatiens pašāvās augšup. “Ko tas, velns parāvis, nozīmē? Kas tas ir? Un kā jūs zinājāt?”

Ņižinskis nopūtās. “Kas tas ir? Tā ir organizācija. Es tajā darbojos. Tāpat kā Alekss.”

Viņš gaidīja un vēroja, kā Noasa prāts to sagremo. Beidzot puisis atskārta patiesību. “Vai jūs esat atnācis, lai…” Viņš nespēja pabeigt jautājumu. Tas šķita absurds, un, ja viņš to pajautātu, pašam būtu kauns.

“Tavam brālim bija īpašas spējas. Ļoti retas spējas. Reizēm tās ir iedzimtas. Ja tev šīs spējas ir, mēs sarunu turpināsim. Ja ne, tad šķirsimies un tu vairs nekad par mums neko nedzirdēsi.”

Noass izmirkšķināja no acīm ūdeni: “Ko tas nozīmē?” Kad Ņižinskis neatbildēja, viņš teica: “Kukaiņcilvēks. Vai tas ir īsts? Vai viņš Aleksam to nodarīja?” “Kukaiņcilvēks ir īsts.”

“Kā lai es… Kā lai uzzinu, vai man ir tās spējas?” Ņižinskis izņēma no mēteļa iekškabatas vizītkarti un pasniedza to Noasam. Uz tās bija dīvaini, ar roku rakstīti norādījumi. Noass to piesedza, lai paslēptu no lietus.

Ņižinskis pagriezās uz promiešanu, bet tad apstājās un uzsauca Noasam. “Saki, Noas, kas ir svarīgāks: brīvība vai laime?”

Vai tā bija kāda spēle? Bet Ņižinskis nesmaidīja. “Nevari būt laimīgs, ja neesi brīvs,” Noass atbildēja. Amerikānis pamāja ar galvu. “Neej rīt uz skolu.”