BZRK

SEŠPADSMIT

“Viņš izturēs. Vinsents, es domāju. Viņš izturēs.” Ņi-žinskis izskatījās pagalam nevīžīgs. Mati bija izspūruši, bet krekla apkaklīte - nošļukusi. Viņš atkrita krēslā.

Plata bija nomazgājusies dušā. Ūdens tecēja sarkans, un viņa tur stāvēja krietnu laiku raudādama, lai citi neredzētu.

Tagad meitene apsēdās blakus drūmajam, satriektajam Kītsam. Viņa seja joprojām bija notraipīta ar asinīm, un viņš joprojām oda pēc šaujampulvera.

Aņa bija… kaut kur… kopā ar Ofēliju. Kaligula bija pazudis. Vilksa sēdēja atstatus, skaļi kraukšķinādama pikantos Doritos čipsus.

Renfilda galva plastmasas maisā bija nogādāta prom sadedzināšanai, lai iznīcinātu jebkādus pierādījumus par nanotehnoloģiju.

“Divi no četriem Vinsenta biotiem ir ievainoti un pagaidām sakropļoti,” Ņižinskis teica. “Viņi ir savā silītē un, visticamāk, atlabs. Arī Vilksas bioti cieta. Viņas divi bioti cīnījās ar astoņiem Kukaiņcilvēka uzbrucējiem. Viņa izglāba Vinsentu un tika prom dzīva.”

Ņižinskis atturīgi salutēja. Vilksa to redzēja, bet sveicienu neatņēma. Viņa ēda mehāniski, neko neredzošām acīm stūķējot mutē čipsus.

“Jūs abus šonakt iesvieda dziļajā galā,” Ņižinskis teica, ne gluži atvainodamies. “Droši vien bija smagi.”

“Tas bija sasodīts murgs,” Kītss atcirta, samirkšķināja acis un atkal ierāvās atpakaļ savā biklumā, jau klusāk piebilzdams: “Un tas turpinās.”

“Jā, un turpināsies vēl,” Ņižinskis sacīja.

“Tikai ne šovakar,” Plata nikni teica un izjuta apmierinājumu, kad Kītss piekrītoši pamāja ar galvu.

“Tieši tā,” viņš apstiprināja.

Ņižinskis gaidīja, ļaudams, lai klusums abus nomierina. Platai šķita, ka viss viņas ķermenis ir noberzts ar smilšpapīru. It kā viņa būtu pielādēta ar munīciju. It kā mēles galā izlaušanos gaidītu histērijas lēkme.

Ienāca Ofēlija. “Es viņu savaldīju,” viņa teica, sīkāk neko nepaskaidrojot. Viņa ienesa pudeli un paplāti ar dažādām ne visai tīrām glāzēm un nolika Ņižinskim priekšā. Viņš ielēja viskiju sev un Ofelijai. Jautājoši paskatījās uz Vilkšu, Kītsu un Platu.

Plata paņēma glāzi. Kītss sekoja viņas piemēram. Vilksa pievienojās pēdējā, nikni paķerdama glāzi.

“Par Renfīldu,” Ņižinskis sacīja.

Nodžinkstēja piecas glāzes, un lejā nogāja piecas dzēriena devas, dažāda skaļuma elsošanas un klepus pavadītas. Šķidrā uguns ielija Sedijas kuņģī un izplūda pa visu ķermeni.

“Es ceru, ka viņš ir sastapis savu Dievu,” Ofēlija teica. Vilksa pašūpoja galvu: “Viņš nemaz nebija tik slikts. Tikai mazliet kretīns.”

Taču viņas cinisms nelikās īsts. Samākslota intonācija. Un Plata redzēja, ka viņa ātri novēršas, lai slēptu emocijas.

“Taču,” Ņižinskis mundri ierunājās, “lai cik slikti mums gāja, ir jākoncentrējas lielākiem uzdevumiem. Tā kā ar Vinsentu varam rēķināties tikai daļēji, jums abiem jābūt gataviem sākt mācības. Jūsu bioti glabājas tumsā un aukstumā. Zināmā temperatūrā tie ieslīgst miera stāvoklī. Atsevišķi uzplaiksnījumi vēl parādīsies, taču jūs varēsiet atpūsties. Tāpēc ejiet un paguliet dažas stundas. Pēc tam sāksies treniņi.”

“Un ja nu mēs negribam mācīties?” Plata uzstājīgi prasīja. “Ja nu mēs gribam pazust no šīs trakomājas?”

Vilksa sardoniski nošņaukājās. “Dārgumiņ, tu jau esi iekšā līdz ausīm. Atpakaļceļa nav.”

Ņižinskis neiebilda. Viņš teica: “Ejiet. Izgulieties.”

Plata gribēja gulēt. Istabā bija tumšs. Logs bija pārāk netīrs, lai pa to kaut ko redzētu, un, lai gan viņa domāja, ka kaut kur tur, laukā, jau varētu būt rīts, istabā iespraucās tikai pelēka blāzma, kas izgaismoja nolobījušos griestu krāsu.

Viņa joprojām juta savus biotus - kairinošu svešķermeņu klātbūtni smadzenēs. Kā bērns, kas raud citā istabā. Bet vismaz viņa vairs neskatījās viņu acīm.

Iekšēji viņa jutās sastingusi, gandrīz mirusi, bet ārēji -salauzīta un nikna. Viņa gribēja triekt dūri pret sienu. Viņa gribēja gulēt. Viņa gribēja atraut vaļā durvis un bēgt, bēgt, ko kājas nes, prom no šīs briesmīgās vietas. Un viņa gribēja viskiju.

Viņa gribēja mammu. Un tēti. Un brāli.

Un viņa gribēja puisi no blakus istabas, jo, pat ja mamma, tētis un brālis vēl būtu dzīvi, viņi nemūžam nespētu saprast, kas ar viņu noticis.

Bet viņš saprastu. Varbūt. Kītss.

Protams, Vinsents un Žins visu tā bija iekārtojuši. Varbūt tā nebija nekāda grandiozā sazvērestība, bet viņi vienkārši zināja, ka divi pārbiedēti pusaudži ar dzejnieku vārdiem tieksies viens pie otra.

Viņa prātoja, vai viņa durvis ir aizslēgtas.

Viņa prātoja - ja pieklauvētu pavisam klusi pie sienas, vai viņš dzirdētu? Tik klusi, ka tas nemaz nebūtu klauvējiens. Tik klusi, ka viņa varētu to noliegt.

Viņa tik tikko pieskārās ar pirkstu kauliņiem pie sienas.

Skaļāks, bet tik un tā kluss klauvējiens pie viņas pašas durvīm.

Viņš bija atnācis. Uzreiz. Arī viņš bija gulējis nomodā. Gaidījis, kad viņa pasauks.

Un tomēr viņa varēja… Viņa varēja neatvērt. Un viņš aizietu prom, jo nebija tāds, kurš uzmāktos, vai ne? Kā viņa varēja zināt? Pazina tikai dažas stundas un nebija pārmijusi gandrīz ne vārda.

Bet viņa zināja.

Sedija piecēlās un piegāja pie durvīm. Tad viņa saņēmās un tās atvēra.

Kītss bija treniņbiksēs, kailām kājām un T kreklā. “Es gribētu ar kādu parunāties,” viņš teica. “Tas ir, es gribētu parunāties ar tevi.”

Un atkal viņai Kītss patika, jo viņš izlikās, ka nav dzirdējis klauvējienu pie sienas. Viņš ļāva Platai noliegt savu vajadzību pēc viņa, ja viņa tā gribēja.

“Nāc iekšā. Es tev izrādītu istabu, bet te nav nekā daudz ko redzēt.”

Viņš apsēdās uz vienīgā krēsla. Viņa apsēdās uz gultas malas. Viņai bija garš vīriešu T krekls, kaili stilbi un īsās zeķes kājās. Iespējams, viņš redzēja pārāk daudz, jo T krekls bija balts ar pabalējušu logotipu. Un viņš to pamanīja, bet viņai bija vienalga.

“Kur mēs esam iekūlušies?” viņš jautāja.

Mēs.

Sedijai nebija atbildes. Vārdi šķita tukši un nenozīmīgi. “Mēs laikam nedrīkstam atklāt īstos vārdus,” Kītss teica. Viņa papurināja galvu. Nē.

“Es esmu no Londonas.”

“Man ļoti patīk Londona.”

“Esi bijusi?” Viņš kautrīgi pasmaidīja, priecādamies, ka viņiem ir kaut kas kopīgs.

“Mana mamma bija angliete.” Viņa vēroja, vai puisis pamanījis pagātnes izteiksmi. Jā.

“Vēlies, kaut mēs būtu tur?” viņš jautāja.

Viņa aprauti iesmējās. “Ak kungs, jā. Vienalga kur citur.”

“Eiropas Disnejlendā?”

Priekšlikums likās tik absurds, ka viņa sāka ķiķināt. Un viņa lūpās iegūla īsts smaids, un zilās acis iedegās vēl spožāk nekā iepriekš.

“Nudien, jebkurā lielajā atrakciju parkā,” viņa smiedamās teica. “Labprāt apskatītu kaut vai pasaulē lielāko dzijas kamolu Kanzasā.”

“Vai tas ir īsts?” viņš jautāja.

Pēkšņi viņa kļuva nopietna. “Zini, čalīt, es vairs neuzdrošinos spriest, kas ir īsts un kas ne.”

Viņš nodūra skatienu. “Čalīt… Mani Amerikas ceļojuma iespaidi ir pilnīgi. Esmu nosaukts par čalīti.”

Viņa pielāgojās rotaļīgajam tonim. “Un kā tev patīk Amerika?”

“Apmēram tāda, kā biju gaidījis.”

Un abi sāka gandrīz histēriski smieties.

“Kā tu domā, vai viņi mūs vēro?” Kītss jautāja, paskatīdamies griestos.

“Es ceru. Tad viņi redzēs šo.” Viņa pacēla gaisā abu roku vidējos pirkstus.

“Paklau,” viņš teica, mazliet stomīdamies, “vai varēšu tevi kādreiz uzaicināt uz randiņu?”

“Tas atkarīgs no tā, kas tev padomā.”

“Kaut ko uzēdīsim, aiziesim uz kino.”

“Es sašāvu to cilvēku.” Vārdi izspruka, pirms viņa saprata, ka tas notiks. Tiem pakaļ izlauzās šņuksts. Un klusas asaras.

“Jā.”

Pēc tam ilgāku laiku ne vienam, ne otram nebija ko teikt. Abi sēdēja tumsā, neveikli uzmetušies katrs uz savas mēbeles malas.

Beidzot Plata nožāvājās. “Ja es tev šovakar lūgtu palikt pie manis… Ja teiktu, ka gribu, lai apgulies man blakus un guli. Vai mēs varētu tikai tā? Vai mēs varētu…” Balss aizlūza, un viņa vairs nespēja parunāt.

“Tu domā - vai mēs abi varētu palikt kopā, jo esam pārbijušies līdz nāvei? Un mums sāp. Un nav neviena cita.” Viņa pamāja ar galvu. “Jā. Tieši tā.”

Viņa apgūlās šaurajā gultā. Viņš nogūlās viņai blakus. Saskārās tikai viņu pleci un augšstilbi. Kādu brīdi viņi gulēja un skatījās uz nolupušajiem griestiem. Tad beidzot miegs abus ievilka šausminošos sapņos, bet arī zināmā aizmirstībā.

Brukiinā bija vērojama līdzīga aina.

Lai gan Džesika programmas ietvaros darīja, ko spēja, Kukaiņcilvēks tikai gulēja un blenza griestos.

Viņš bija uzveicis Vinsentu. To viņam neviens nevarēja atņemt. Lai kā Bēmovskis smīkņātu. Lai kā Dvīņi dusmojās.

Vismaz Kukaiņcilvēks tā domāja, jo viņi nebija piezvanījuši.

Viņš bija uzveicis Vinsentu.

Jā.

Būtu arī piebeidzis, ja nebijis tās jezgas makrovidē. Bet Kukaiņcilvēks tur nebija vainīgs.

Vienīgā Maklēra ēkas slaktiņā izdzīvojušā liecinieka ziņojumā bija minēta elektrošoka pistole. Lūk, kas kavēja Kukaiņcilvēku piebeigt Vinsentu.

Makro. Tur, augšā. Nevis lejā, gaļā. Gaļā Kukaiņcilvēks bija sakāvis Vinsentu.

Tā gan, nolādēts.

Lai ko teiktu Bēmovskis.

Viņš bija par mata tiesu, lai izvilktu no kaujas lauka dzīvu biotu. Ak dievs, tas gan nāvīgi apbēdinātu Bēmov-ski. Un Dvīņi? Bučotu viņam pakaļu ar savām kroplīgajām mutēm.

Viņš spīdzinātu sagūstīto biotu tik ilgi, kamēr Vinsents atzītu, ka Kukaiņcilvēks ir nano valdnieks.

Nano valdnieks.

Cik forši.

Tas būtu…

Viņš aiz istabas durvīm dzirdēja troksni. Māte cēlās uz darbu. Tante gulēs vēl stundu.

Kukaiņcilvēks izvēlās no gultas un apģērbās.

“Kas noticis, mīļais?” Džesika jautāja.

“Nekas.”

“Nāc, saldumiņ, es varētu…”

“Aizveries,” viņš atcirta. Tad turpināja pielaidīgākā balsī: “Paklau, liec mani mierā, labi? Vienkārši…” Viņš atstāja Džesiku un devās uz virtuvi.

Kukaiņcilvēka māte bija mātišķa sieviete. Viņa bija tukla, nemēdza moderni ģērbties un vienu reizi nedēļā apmeklēja frizētavu, kur saimniekoja melnādaina sieviete no Lielbritānijas, lai gan viņa bija no ziemeļiem - Ņū-kāslas vai kaut kur tur.

Māte vēroja, kā gatavojas kafija. Vienkārši stāvēja.

“Sveika, mamm,” Kukaiņcilvēks teica.

Viņa kritiski nopētīja dēlu. “Tu vakar vēlu pārnāci mājās.”

Mazais televizoriņš uz letes rādīja kabeļtelevīzijas ziņas. Skaņa bija izslēgta. Rādīja jaunu trīcelīgu videomateriālu no stadiona. Tajā bija redzams, kā lidmašīna ietriecas tribīnēs. Joprojām. Pat tagad.

“Jā. Gadījās… kļūme. Kaut kas neparedzēts.”

“Tevi taču neatlaida, ko?”

“Nē, nē, nekā tamlīdzīga.” Viņš pasniedzās garām mātei, paķēra krūzi un ielēja kafiju, lai gan kanna vēl nebija pilna. Pielēja pienu un pielika daudz cukura. “Es darbā visiem patīku. Domāju, ka esmu viņu labākais darbinieks. Izmēģinātājs. Saproti?”

Māte lēni grozīja galvu. Ne jau par viņa vārdiem, bet par to, ko rādīja televīzijā. “Kas tas par cilvēku, kurš var ko tādu pastrādāt? Mežoņi.”

Mirkli - bet tikai pavisam īsu mirkli - Kukaiņcilvēks gandrīz attiecināja vārdu mežonis ar sevi. Gandrīz sasaistīja ekrānā notiekošās šausmas ar savu rīcību. Bet mirklis bez pēdām pagaisa.

“Nē, es darbā visiem patīku,” viņš atkārtoja, cerēdams, ka šoreiz viņa dzirdēs.

“Tikai atceries, cik ļoti tev ar šo darbu paveicies. Tik daudziem cilvēkiem nav darba.”

“Jā. Man labi izdodas. Tāpēc mani patur. Jo esmu vislabākais.”

No tostera izlēca grauzdiņš.

Ekrānā skrienošam vīrietim pakaļ vilkās uguns un dūmu vērpete, viņš paklupa, pakrita un nomira.

“Ja ēdīsi grauzdiņu, es ielikšu vēl.”

Kukaiņcilvēks malkoja kafiju.

Viņš bija uzveicis Vinsentu. Jā, to viņam neviens nevarēja atņemt.

Nākamreiz viņš to piebeigs.

Viņš paņēma saldo kafiju līdzi uz istabu, izmeta laukā Džesiku un, kaut arī bija uzņēmis kofeīnu, aizmiga.

Kukaiņcilvēks pamodās pēkšņi, apzinādamies, ka nav viens.

Ap gultu stāvēja četri vīrieši. Stipri vīri, kas ģērbušies ikdienišķās drēbēs miermīlīgos rozā, smilškrāsas un jūras-zilos toņos.

“Kas ir?” Viņš uztrūkās sēdus, bet nekur tālu netika, jo spēcīgas rokas satvēra viņu aiz bicepsiem un potītēm. Vīri apsvieda viņu uz vēdera.

“Ko tas, velns parāvis, nozīmē?” viņš iebrēcās.

“Neviena nav mājās,” viens no vīriem teica. “Bļauj, cik gribi.”

Sejā tika iegrūsts telefons. Ekrānā parādījās videoattēls. Viņam par šausmām tās bija Čārlza un Bendžamina Ārm-strongu sejas.

“Entonij,” Čārlzs teica rāmā, nosvērtā balsī. “Mēs neatbalstām patmīlību. Mēs atbalstām mieru un saliedētību, visu cilvēku apvienošanu, kur visi vīrieši būtu brāļi un vīri un visas sievietes - māsas un sievas.”

“Paklau, lūdzu, piedodiet par…”

Bet runa turpinājās. Tā nebija tiešraide, bet ieraksts. Tas bija vēstījums.

Teikums.

“Tavas lepnības dēļ mēs nepieredzējām uzvaru kaujā, Entonij. Tavas lepnības dēļ.”

“Laidiet vaļā!”

“Mēs tevi mīlam,” Bendžamins sacīja.

Katru viņa ekstremitāti turēja viens spēcīga vīrieša roku pāris, taču kreisā potīte laikam tika turēta ar vienu roku. Jo kā gan citādi šim vīrietim rokā gadītos nūja? Kukaiņ-cilvēks to redzēja, izmisīgi skatīdamies pār plecu. Resns, apaļš, pulēts, tumšs koka gabals.

“Bet šoreiz tev jāsaņem sods,” Bendžamins turpināja.

“Lai cik ļoti žēl mums būtu.”

“Velns parāvis!” Kukaiņcilvēks iebrēcās, kad nūja triecās pret viņa augšstilbiem.

Sāpes bija neaprakstāmas. Neiedomājamas.

“Mēs tiešām tevi mīlam, Entonij.”

Otrs sitiens. Viņš iekliedzās aiz sāpēm un bailēm. Trešais sitiens. Katrs ķermeņa muskulis sažņaudzās, un viņš gaudoja spilvenā. Viens no vīriem, kas turēja viņa rokas, pieliecās tuvāk, līdz neglītās, dzeltenīgās acis bija pavisam tuvu Kukaiņcilvēka asarām noplūdušajai un saspringtajai sejai, un teica: “Tas bija no bosiem. Bet mēs vakarnakt zaudējām krietnus vīrus, sīkais angļu smerdeli. Tāpēc pēdējais būs no mums.”

Smagi nolaidās nūja, un Kukaiņcilvēka smadzenes uz brīdi izslēdzās.

Viņš juta, ka tvēriens atslābst.

Dzirdēja, ka vīri iziet no istabas un aizver durvis.