BZRK

DEVIŅPADSMIT

Uz ekrana bija shēma.

Shēmas augšpusē atradās pieci četrstūri ar vārdiem MO-RALESA, CAI, HAJAŠI, BOVENS un ČOKSIJS.

Kukaiņcilvēks zināja, ka tie ir attiecīgi ASV, Ķīnas, Japānas, Apvienotās Karalistes un Indijas vadītāji.

Pirmā doma, kas viņam ienāca prātā, bija - Dvīņi ir ierobežojuši vērienu. Nebija ne Vācijas, ne Francijas vai Dienvidkorejas. Tas viņu mazliet uztrauca, jo bija paredzēts likvidēt visu to valstu vadītājus, kurās ir daudzmaz nopietnas nanotehnoloģijas iestrādes. Šī bija atkāpšanās. Atkāpšanās liecināja par uztraukumu, bet, ja uztraucās citi, sāka uztraukties arī Kukaiņcilvēks.

Helēna Folkenhīma Moralesa. Amerikas Savienoto Valstu prezidente.

Zem četrstūra ar viņas vārdu bija uzbrukuma shēma. Ceļš. Kā allaž, bija jātiek no punkta A uz punktu Z. Par laimi, tik daudz burtu shēmā nebija. “A” bija FIB direktora vietnieks, kas jau bija savervēts. “B” bija slepenā dienesta aģents, kas nepiedalījās prezidentes apsardzē, bet bija FIB

darbinieka draugs. Viņi katru nedēļu spēlēja skvošu.

Vienkārša pārvietošana.

“B” savukārt aizveda pie sava darbaudzinātāja slepenajā dienestā “C”, kas noteikti bija prezidentes apsardzē un kopā ar prezidenti ieradīsies Ņujorkā.

Ar “C” varētu pietikt. Iespējams, viņš kādā brīdī pat pieskarsies ASVP. Taču drošāks bija ceļš no “C” pie “D”.

“D” bija prezidentes privātsekretārs vai, šajā gadījumā, privātsekretāre. Viņu sauca Liza Lova. Ar tādu vārdu vajadzēja kļūt par supervaroni. Lova pirmā satika Moralesu no rīta un pēdējā atvadījās no viņas vakarā.

Sasniegt Lizu Lovu nozīmēja sasniegt prezidenti. Un darbiņš padarīts.

A, B, C, D.

E.

Četri lēcieni.

Citiem bija grūtāk. Ceļā pie Ķīnas prezidenta bija pieci soļi. Citiem bija vieglāk. Ceļā pie britu premjera bija trīs soļi. Kāds šajā ceļā bija ātri aizstājis mirušo Līzloti Osbor-nu.

Kukaiņcilvēks samirkšķināja acis, atrāvās no shēmas un pārlaida skatienu telpai. Ziņotājs bija Džindals. Viņš stāvēja kaujas gatavībā, nervozi virpinādams pirkstos rādāmko-ku ar lāzeru.

Pie galda sēdēja vadošie pārmijnieki.

Kims. Aspergera sindroms kā uz delnas. Kaulains korejietis, kas izskatījās gadus divpadsmit vecs, lai gan visdrīzāk viņam bija septiņpadsmit. Parasti izvairījās no acu kontakta. Un jebkāda fiziska kontakta. Reizēm pārtrauca sarunu ar piezīmi, kas absolūti neattiecās uz lietu. Labs, metodisks un uzmanīgs pārmijnieks.

Dītrihs. Viņam varēja būt kādi divdesmit pieci. Vācietis ar tik plāniem un gaišiem matiem, ka tie šķita peldam gaisā, veidojot tādu kā retu, blondu nimbu. Citi aiz muguras viņu sauca par Rifrafu, tāpat kā sulaini filmā “Rokija šausmu izrāde”. īstens dvīņu Ārmstrongu sekotājs. Čalis bija izdzēris Nexus Humānus murgu kausu un vēl izlaizījis pēdējo pilīti. Viņš bija knapi viduvējs pārmijnieks, un Kukaiņcilvēks negribētu, lai Dītrihs viņu kādreiz segtu dziļi gaļā.

Alfredo. Lūk, cilvēks ar potenciālu! Viņš bija no kaut kādas niecīgas saliņas okeāna vidū. Azoru salas, laikam tā tās sauca. Ģimene bija audzējusi vēršus ielu cīņām. Viņš bija kļuvis slavens, spēlēdams intemetā spēles, jo sasniedza augstāko līmeni divreiz ātrāk nekā visi pārējie. Alfredo bija diezgan labs pārmijnieks, bet nepastāvīgs un spēja zaudēt pacietību, ja kāds viņu nokaitināja.

Un vēl bija Papilddzīvība. Viņai bija sešpadsmit gadu. Baltā meitene no Oklahomas priekšpilsētas. Varētu būt skaistule, bet metamfetamīns bija sabojājis zobus, un tagad pēc atmešanas viņai bija ļoti sliktas protēzes. Tās piešķīra meitenei biedējošu, pārāk baltu un pārāk košu haizivs smaidu.

Papilddzīvība bija sīksta, bezbailīga un bīstama. Visu mīlestību un enerģiju, ko reiz bija ielikusi smēķējamā met-

amfetamīna meklēšanā un tirgošanā, viņa tagad veltīja spē lei. Viņa bija dīvaina, maniakāla, tieva kā skolas skelets un droši vien klīniski vājprātīga. Bet Kukaiņcilvēks reiz bija cīnījies kopā ar viņu pret Keruaku un vēl kādu, kuru viņi nepazina. Secinājums? Meitene prata spēlēt. Viņa bija pārņēmusi Bovenu, kad Bērnovskim atņēma ASVP.

Telpā bija vēl viens cilvēks. Viņa gaidīja kaktā, tērpusies aizsargkrāsas biksēs un rozā kokvilnas blūzē. Viņai bija blondi mati, kas izskatījās mazliet kā iestīvināti. Kājas sakrustotas, bet rokas - uzliktas uz krēsla paroceņiem. Baltā sieviete ar vīzdegunīgi uzrautu degunu un izliektām uzacīm. Šugera Lebovska - korporācijas ĀSD nodaļas “Spēcīgā Amerika” izsitēju daļas operāciju vadītāja. Daži viņu sauca par Mazo Lebovsku, lai gan viņa nebija nejauka, ne bezrūpīga.

Kukaiņcilvēka piekaušanā viņa nepiedalījās. Taču tieši viņa bija devusi pavēli un izraudzījusies vīrus, un sēdējusi, vīzdegunīgi smaidīdama, kamēr vīri ziņoja, kā viss bija noticis.

Kukaiņcilvēks pamāja ar galvu Papilddzīvībai un ignorēja pārējos.

Viņš pašpārliecināti apsēdās galda galā, bet Bērnovskis ieņēma vietu otrā galda galā.

Kimam bija iedalīts Indijas premjerministrs, bet Alfre-do - Japānas. Bērnovskim tagad bija Ķīnas prezidents, bet Dītriham, kas ļoti bija gribējis vācieti, tagad bija jāgatavojas aizstāt jebkuru, kurš atkristu vai saslimtu.

Sēžot izjūtas bija neciešamas. Zilumi sāpēja un dedzināja. Muskuļi smeldza.

Džindals, izmantojot rādāmkoku, sāka operācijas izklāstu. Klausīdamies tikai ar pusi smadzeņu, Kukaiņcilvēks jau sāka dusmās vārīties. Viss nebija tā, kā sākumā šķitis. Jā, ASVP bija mazliet lielāks mērķis nekā Ķīnas prezidents, bet ceļā līdz ķīnietim bija septiņi lēcieni. Lai arī Dvīņi bija izrādījuši Kukaiņcilvēkam cieņu, piešķirot galveno mērķi, Bēmovskim viņi bija iedalījuši grūtāko darbu, vismaz maršruta ziņā.

Džindals ziņoja. Viss skanēja ļoti oficiāli. Kā aizsardzības departamentā. Tikai klausītāji nebija ne pulkveži, ne ģenerāļi. Papilddzīvība telefonā spēlēja spēlīti. Dītrihs izturējās pārāk aizrautīgi. Izskatījās, ka Alfredo pēta Face-book ziņojumus.

Šķita, ka Bēmovskis teju aizmigs. Viņš klanījās, bet tad atjēdzās.

Kukaiņcilvēks spēlēja savu lomu. Sākumā vērīgi klausījās Džindala runā. Taču prāts atkal pievērsās sāpēm kājās un sāka analizēt Bēmovska teikto. Vai tas bija brīdinājums? Jā. Bet kāds? Viņš mēģināja manipulēt ar Kukaiņcilvēku, bet kāpēc?

Ko viņš galu galā gribēja? Vai Bēmovskis gribēja, lai Kukaiņcilvēks saceļas un dabū galu tāpat kā viņa meita?

Bet pašā apakšā gruzdēja tīras emocijas. Pazemojums. Kukaiņcilvēks prātoja, cik pie galda sēdošo zināja, ka Dvīņi viņu nopēruši.

Varbūt visi slepus smīkņāja, iztēlodamies, kā viņš raud? Pirmais, kurš greizi paskatīsies…

Laiks nolikt visus pie vietas. Laiks atgādināt, kas viņš ir.

“Esi beidzis savu runu, Džindal?”

Džindals pusvārdā aprāvās, gribēja ko teikt, bet pārdomāja un pateica tikai: “Esmu beidzis.”

“Tad labi,” Kukaiņcilvēks sacīja. “Visi jau ir dzirdējuši, ka es gandrīz likvidēju Vinsentu. Man to neizdevās pabeigt tikai tāpēc, ka daži pieļāva lielas kļūdas makro.” Viņš nikni blenza uz visiem, izaicinādams uz strīdēšanos pretī. Iespējams, Pa-pilddzīvība mazliet pasmīkņāja. Varbūt. Tad ar milzīgu piepūli viņš saņēmās, lai ieskatītos acīs Šugerai Lebovskai.

“Jā, Šugera, nolādēta izgāšanās makro.” Viņš kareivīgi izspļāva vārdus.

Viņa skatījās uz Kukaiņcilvēku tā, kā varētu skatīties uz kādu no saviem, kā baumoja, trim bijušajiem vīriem.

“Izskatās, ka neviens no Šugeras zēniem nespēj tikt galā ar BZRK makro izsitēju Cilvēku cilindrā,” Kukaiņcilvēks sacīja.

Vai viņa iebildīs?

Nē. Neiebildīs. Jo viņa bija aizstājama. Bet cilvēki šajā telpā, sevišķi Kukaiņcilvēks, tādi nebija. Pasaulē netrūka rīkļurāvēju. Bet izcilu pārmijnieku?

“Es gribu teikt,” Kukaiņcilvēks vēlīgi turpināja, “ka vienalga būtu varējis nogalināt Vinsentu. Viņš man bija rokā. Bet es nekoncentrējos. Es nebiju uzdevuma augstumos, vai ne?”

Jā, visi viņu uzlūkoja ar cieņu. Jā, tā bija. Visi, izņemot Bēmovski, jo Bēmovskis zināja, kas notika. Arī Šugera, kuras seja pamazām kļuva nikni sarkana.

Laiks noliks pie vietas Bēmovski. Laiks, opijs un alkohols. Bet varbūt viņu kādudien noliks pie vietas Kukaiņ-cilvēks. Un Šugera? Kādā jaukā dienā viņš ielīdīs arī viņas galvā un satīklos viņu. Varbūt liks domāt, ka viņai dienu un nakti niez. Lai noplēš pati sev ādu.

Kukaiņcilvēks piecēlās, jo kājas pārāk stipri sāpēja, lai sēdētu uz pieticīgi polsterētā krēsla. Visu skatieni bija pievērsti viņam, un uz viņu miegaini, bet uzjautrināti lūkojās pat Bēmovskis.

“Mēs visi esam no spēļu vides, vai ne? Visas platformas. Spēles. Un mums ir iespēja spēlēt visaizraujošāko spēli. Vai kāds ir spēlējis ko labāku par pārmijošanu? Vai zināt spēles vidi, kas būtu kaut uz pusi tik forša kā gaļa?”

Starp piekrītošiem galvas mājieniem bija arī daži vienaldzīgi skatieni, bet tā bija vislielākā uzmanība, kādu no šīs sabiedrības vispār bija iespējams saņemt.

“Kāds man ieteica par to, kas notiek ekrānā, pārstāt domāt kā par spēli. Tagad viss esot nopietni. Smagsvara operācija. Viss pa īstam.”

Viņš skatījās tieši uz Bēmovski, lai neviens nešaubītos, par ko viņš runā. “Bet tās ir muļķības. Mēs visi šeit esam spēles dēļ. Mēs uzvaram, atceroties, ka tā ir spēle. Kas notiek makro? Pie kājas, ja vien tas netraucē spēlei.”

Viņš norādīja uz ekrānu. “Redzat? Tas ir spēles plāns. Spēle, brāļi un māsas. Tikai spēle.” Viņš ieturēja dramatisku pauzi. “Bet tā ir ellīgi laba spēle. Un mēs tajā uzvarēsim.”

Plata ļoti rūpīgi nomazgājās. Ar lupatiņu un ziepju gabalu, stāvēdama pie izlietnes šaurajā, nepatīkamajā van-nasistabā, kas bija atvēlēta viņai un Kītsam.

Acīs, kas lūkojās pretī, ņudzēja visādi parazīti.

Ziedputekšņu futbolbumbas, košas kā Skittles konfektes, un spokaini zaļas sēnītes turējās pie matiņiem, kas auga no kritušajām lapām piebārstītās atmirušās ādas meža zemes.

Viņa to zināja, jo bija redzējusi uz viņa. Uz viņa sejas, mutes, acīm. Bija viņu ieraudzījusi tādu, kāds viņš bija, un zināja, ka viņš redzējis viņu tādu pašu.

Makro pasaulē viņam bija muskuļotas, gludas krūtis un stipri pleci. Makro pasaulē viņa spēja iztēloties, ka pieskaras viņam. Makro pasaulē viņa spēja iztēloties, ka skūpsta viņa lūpas, kas tur, nano vidē, izskatījās pēc veca sēpijas krāsas vaskpapīra vai nodzeltējušas sienas…

Viņa nodrebinājās un aizvēra acis, cieši aizspieda vāku. Un atcerējās ādas ērces.

“Āāāāāā,” viņa kliedza un berza sevi ar lupatiņu. Viņa berza skropstas un seju. Par pārējo ķermeni viņa vispār negribēja domāt, jo Dievs vien zina, kādi briesmoņi rāpoja un kūņojās pārējos viņas tuksnesīgās miesas kvadrātkilometros.

Uzskati sevi par ekosistēmu.

Tu esi mūžamežs.

Tu esi vide. Pasaule. Planēta, ko apdzīvo dīvainākas būtnes nekā iespējams iztēloties zinātniskās fantastikas romānos.

Viņa nometa lupatiņu un apspieda kārdinājumu nokasīt ar nagiem katru miesas collu.

Tas nepalīdzētu. Tikai radītu jaunas šausmas - izrautu kokus no augsnes, sakrautu kaudzēs nedzīvo ādu, atklājot asiņaino augsnes zemāko slāni, izraisītu limfocītu pieplūdumu, kas norobežotu infekciju, kamēr baktērijas jau vairotos un vīrusi, kas, paldies dievam, bija pārāk sīki, lai būtu redzami pat nano, steigtos iespiesties viņas organismā, izplatītos asinīs un ēstu viņu dzīvu.

Viņa elsoja, ar abām rokām turēdamās pie izlietnes un prātodama, kas, pie velna, varētu augt uz tās. Kā tuvplānā izskatītos saplaisājušais porcelāns?

Viņi bija izņēmuši viņas biotu un ielikuši atpakaļ aukstumā. Bet viņa to joprojām juta. Juta tos abus. Redzes laukā pavērās mazi lodziņi, un viņa redzēja grīļīgus biotus, kas, aukstuma novājināti, tik tikko kustējās pa sterilās barotnes rožaino līdzenumu.

Viņa būtu izvēmusies, bet doma par to, kas nāktu laukā no mutes…

Plata grīļodamās izgāja no vannasistabas. Domas atkal un atkal atgriezās, un viņa nespēja aizbēgt no atmiņām un realitātes.

Viņa atvēra durvis uz savu istabu. Savu kameru.

Viņa apsēdās uz gultas malas, un asaras bija klāt. Viņa gribēja raudāt, nedomājot par milzīgajiem ūdenskritumiem, kas apšļāca rāpojošās ādas ērces, par lielajām lāsēm, kas uz brīdi atsvaidzināja mirušo ādu, aizraudamas līdzi sēnītes un ziedputekšņus, un baktērijas, un…

“Vienkārši raudi un nedomā, nolādēts!” viņa sev pavēlēja.

Raudāt par šo nožēlojamo istabu.

Raudāt par slazdu, kur viņa bija iekritusi.

Raudāt par to, ka zudusi vienkāršība. Zaudēts ir vienkāršais priekšstats, ka zēna acis ir zilas, jo tajās atspīd debesis. Izrādās, ka tās ir bezkrāsainas un to vidū ir miljoniem kilometru dziļš, tumšs tunelis, ko ieskauj krampjaini raustīgas šķiedras, un…

“Izbeidz!”

Pēkšņi viņa iecirta sev pļauku. Stipri. Sāpes viņu gandrīz izbrīnīja. Milzīgā plauksta ar dārza vagām līdzīgajām iedobēm un spožajām sviedru pērlītēm bija nožvīkstējusi gaisā un triekusies pret viņas seju, un viņa sajuta dzēlienu.

Sajūtas izšāvās caur nervu galiem. Klik-klik-klik, un -sveiki! - smadzenes saka: kāds iešāvis mums pa seju.

Klauvējiens. Durvis.

Viņa zināja, ka tas ir viņš. Viņa negribēja viņu redzēt. Bet nespēja atteikt. Kā iespējams atteikt cilvēkam, kurš augu dienu rāpojis pa tavu smadzeņu krokām?

Viņa atvēra durvis un pat nemēģināja slēpt faktu, ka ir raudājusi.

Viņš nemēģināja slēpt faktu, ka redzējis to, ko nemūžam nespēs aizmirst. Acis bija pārāk plati ieplestas, lūpas pārāk dziļa šoka grimasē. Bija pagājušas vairākas stundas, bet viņš joprojām izskatījās kā par mata tiesu no nāves izglābies šausmu filmas varonis.

īsu brīdi šķita, ka abi aizmirsuši, ka spēj runāt. Viņi dalījās traumatiskajā pārdzīvojumā ar skatienu vien. Pēkšņi Platu pārņēma neapturamas jūtas, viņa sagrāba puiša galvu un pievilka viņu klāt. Vaskpapīra lūpas uz vaskpapīra lūpām. Acis ciet. Mežonīgi. Viņa elpa uz sejas. Kas zināja, kādas šausmas slēpjas uz mēlēm, kuras atrada viena otru mutes krāterī - plašā, tumšā alā, ko sargāja kapakmeņiem līdzīgi zobi.

Un uz dažām sekundēm viņi abi aizmirsās.

Sirds sita straujāk. Asinis šāvās pa artērijām, nokļūstot ķermeņa daļās, kur tās varētu būt nepieciešamas. Diafragmas savilkās. Hormoni pludoja. Pirksti klejoja matos, nedomājot par putekļu ērcēm un šausmu mežiem.

Šīs dažas sekundes viņi aizmirsās.

Pēc tam satriekti atrāvās viens no otra.

Viņi stāvēja vairāku pēdu atstatumā. Elsodami. Cieši skatīdamies viens otrā. Izbrīnīti. Ķermeņi joprojām mudināja spert soli tuvāk, atkal samazināt atstatumu, uzlikt roku, pieskarties, glāstīt, izgaršot, saspringt un atvērties.

Joprojām viņi nebilda ne vārda. Viņi stāvēja pāri vārdiem, jo vārdi tikai sajauktu to, ko abi tobrīd zināja. Viņi bija atraduši līdzekli, kā izslēgt šausmas, vismaz uz kādu brīdi.

Dažas sekundes, kuras varēja izstiept minūtēs.

Plata beidzot pārtrauca klusumu, tiklīdz sirds atkal sitās daudzmaz normālā ritmā. “Kā lai mēs to darām?”

Viņš būtu varējis piedauzīgi pajokot, bet Kītss tāds nebija. Nē, viņš nebija tāds. Viņš neslēps milzīgu un šausminošu patiesību un necentīsies izvairīties.

“Es biju tavās smadzenēs,” viņš teica. “Bet joprojām tevi nepazīstu. Un te nu mēs esam.”

“Pēkšņi tu esi vienīgais, kas man ir,” Plata sacīja. “Mana ģimene. Visa mana dzīve. Un te nu mēs esam.”

“Kas mēs viens otram esam?”

Plata paraustīja plecus. Viņa papurināja galvu, ar šo žestu pārraudama saikni. Meitene atkal apsēdās uz gultas. Kītss palika stāvam kājās. “Droši vien man nevajadzētu to teikt, bet pašlaik man ir sasodīti vienalga. Visa mana ģimene ir mirusi. Māte vienkārši ar vēzi. Bet tēti un vecāko brāli noslepkavoja. Viņi. Otra puse.”

Kītss pamāja ar galvu. “Tik daudz es sapratu. Es sapratu, kas tu esi. Šķiet, es pat zinu tavu īsto vārdu, dzirdēju televīzijā. Bet tik un tā saukšu tevi par Platu. Negribu kļūdīties.” Viņa paskatījās uz viņu. Viņas acis bija sausas. Ādas ērce varēja vairs nepūlēties izpeldēt. Sausā āda uzsūca asaras, un tās iztvaikoja gaisā.

“Tā ir reakcija uz traumatisku notikumu,” viņa teica. “Uz to, kas nupat ar mums notika.”

“Mūs izrāva no realitātes. Izrāva no mājām… vardarbība. .. visur asinis un mēs - pārbijušies līdz nāvei. Un šis. Tie radījumi galvā, es tos joprojām jūtu, pat tad, kad tie it kā guļ. Es zinu, ka viņi tur ir.”

Viņa pamāja ar galvu.

“Un Žins apgalvo, ka turpmāk viņi vienmēr būs mūsu domās,” Kītss teica.

“Mūsu mazie, seškājainie bērneļi.”

Tas viņu pilnīgi negaidīti sasmīdināja. Viņa pasmaidīja pretī.

“Ja viņi nomirs, mēs sajuksim prātā,” Kītss sacīja. “Varbūt… Varbūt es nedrīkstu tev to teikt, bet, kā tu pati teici, man ir sasodīti vienalga. Mans vecākais brālis šobrīd ir trakomājā. Pieķēdēts. Ārdās.”

Plata samiedza acis. “Viņš arī piedalījās?”

“Man stāstīja, ka viņš esot bijis ļoti meistarīgs. Droši vien tā arī bija. Viņš bija tas stiprais. Drosmīgais. Bet es, es biju…” Viņš aprāvās un nopūtās, un apsēdās viņai blakus.

Viņu pleci saskārās. Tas bija viss, bet viņa tik ļoti gribēja viņam piespiesties. Zēnam, kuru nemaz nepazina.

“Es neesmu vārīga,” Plata teica.

“Visi ir vārīgi. Esmu to redzējis.”

“Es reti iemantoju draugus,” Plata teica. “Laikam esmu maita.”

Viņš pasmaidīja un nodūra acis, nesekmīgi cenzdamies noslēpt smaidu. “Domāju, ka šajā kompānijā tas varbūt nemaz nav slikti. Un šajos apstākļos.”

“Paklausies,” viņa teica. Plata skatījās tieši uz viņu, līdz viņš pacēla acis. Viņu lūpas bija dažu centimetru atstatumā.

“Es nemēdzu iemīlēties. Tāpēc negaidi to.”

“Es gan. Man tas piemīt, es domāju - iemīlēšanās. Nekad neesmu bijis iemīlējies, bet jūtu to sevī. Tāpēc droši vien no manis vari to gaidīt.”

Viņa atcerējās viņa lūpas uz savējām, un tas nebija tējas krāsas vaskpapīrs. Tās atmiņas bija kaut kur citur, joprojām prātā, bet šīs bija jaunas izjūtas, un daudz reālākas.

Viņš pieliecās tuvāk, un viņa ļāva. Tad viņš viņu pārsteidza, jo skūpsts nebija dedzīgs un elektrizēts kā iepriekš. Tas bija viegls un bezgalīgi maigs. Viņš atliecās atpakaļ, pirms viņa bija tam gatava.

Kītss piecēlās. “Galvenais - nevajag cerēt. Viņi grib, lai koncentrējamies. Lai esam savaldīgi. Varbūt Žins, Vinsents un pārējie ir labi cilvēki. Varbūt viņi cenšas darīt labu. Bet viņi nav ne es, ne tu. Varbūt viņi mūs piespiedīs piedalīties savā karā, bet nenorādīs mums, ko just un ko ne.”

Viņi skatījās viens otram acīs. It kā noslēdzot slepenu vienošanos, abi pamāja ar galvu, kautrīgi pasmaidīja, un Kītss aizgāja.