BZRK

DIVPADSMIT

“Viņi ir iesaistījušies,” Ņižinskis telefonā teica. “Plata un Kītss.”

“Doktore Vaioleta ir satīklota,” savā telefonā teica Vin-sents. “Viņa sagādās mums visu nepieciešamo. Šovakar. Vajadzētu būt gana droši, lai ņemtu līdzi abus jaunos dzejniekus.”

“Ekipēsi viņus abus? Plata vēl nemaz nav pārbaudīta.”

Vinsents vilcinājās. “Tu šaubies par instinktu, Ņižinski?”

“Par tavu? Nemūžam.”

“Es ekipēšu abus. Instinkts. Un nepieciešamība. Laika ir maz. Viņai izdosies.”

Tajā pašā laikā vairāku kilometru attālumā, citā vietā, Bēmovskis “Ķīnas pīpē” saņemto zibatmiņu nometa priekšā Kukaiņcilvēkam.

Un Ofēlija rakstīja e-vēstuli savam brālim Mumbajā. Stāstīja par mācībām Kolumbijas universitātē. Izgudroja konfliktu ar pasniedzēju. Pievienoja fotogrāfiju ar sevi un meiteni, ko nemaz nepazina, Memoriālās bibliotēkas priekšā, kur abas rādīja miera zīmi.

Un Renfīlds ierādīja Platai un Kītsam viņu istabas. Tās bija blakus, bet nebija savienotas.

Platas istaba izskatījās pēc nožēlojama, noplukuša viesnīcas numura, kurā savas pēdējās dienas varētu pavadīt dzērājs. Kītsa istaba daudz neatšķīrās no viņa mitekļa mājas, trūka vienīgi Anglijas plakāta. Abas istabas bija iden-liskas.

“Cik ilgi mēs te paliksim?” Plata jautāja.

“Parasti mums ir novērošanas un apmācības posms,” Renfīlds atbildēja. Viņš nopētīja meiteni, kā gribēdams pateikt, ka viņai šajā laikā nav jāpaliek vienai.

“Kas te vēl ko novērot?” viņa jautāja. “Jūs noteikti esat ielaiduši manī biotus.”

Renfflds aristokrātiski pamāja ar galvu. Tā nebija gluži paklanīšanās, bet atzinība noteikti. “Manējie šobrīd tevī nav,” viņš teica.

“Tie spēj lasīt manas domas?” Plata jautāja. Jautāja un domās atbildēja, lai gan nebija pārliecināta.

“Nē.”

“Redzēt to pašu ko es?”

“Jā. Un dzirdēt to pašu ko tu, atkarībā no tā, kur izvietoti, un no tā, vai aprīkoti ar lielo skaņas viļņu uztveršanas iekārtu.”

Plata centās to sagremot. Kītss pietvīka.

Izskatījās, ka arī RenfTldam bija pazīstamas šīs sajūtas. “Gan pieradīsiet.”

Viņš tajā pašā brīdī redzēja graudainu, pelēcīgu attēlu, ko saņēma no slikta savienojuma ar Kītsa acīm. Viņa bioti vēlreiz meklēja nanobotus, jo piesardzības nevarēja būt par daudz.

Viņš redzēja pats savu lepno seju, kad Kītss viņu uzlūkoja. Tad Kītss uzmeta steidzīgu mirkli Platas krūtīm un sejai. Un aši novērsās, kad Plata paskatījās uz Kītsu. Pēc tam skatiens ilgāk pakavējās pie meitenes kakla, vaiga, auss.

Jā, Plata bija apbūrusi jauno brīnumbērnu. Vai vismaz viņš novērtēja iespējas. Renfīlds jau grasījās ņemt to ļaunā - ja kādam bija tiesības uz divvientulību ar spuraino meitēnu, tad tam vajadzēja būt viņam. Viņš taču nebija solījis nedalītu uzmanību savai otrai draudzenei.

Tad viņš atcerējās, ka Kītss ir Keruaka brālis. Un Renfīlds jutās viņam parādā. Viņš atdos parādu, pieskatot puišeli. Taču tā, lai Kītsam nebūtu iespēju… divvientuībai… ar Platu.

Pat goda parādam bija zināmas robežas.

*

Pēc dažām minūtēm Kītss jau gulēja savā gultā, blenzdams griestos. Viņam vajadzētu baidīties. Taču Kītss nespēja izmest no prāta viņu. Abus šķīra tikai siena.

Vai viņi spēja lasīt viņa domas?

Varbūt ne. Bet varbūt skatījās caur viņa acīm, un tas bija gandrīz tas pats. Arī tad, kad viņš gāja uz tualeti? Ak kungs!

Vai Alekss arī to visu bija pārcietis?

Acīmredzot ne to vien.

Alekss bija karavīrs, ciets kā krams, bet Noass tāds nebija. Noass bija puika, kas trenējies vienīgi spēlēt video-spēles, futeni un izkopis mistisko mākslu kaut kā tikt galā ar mācībām skolā. Visā mūžā viņš bija kāvies trīs reizes -pirmo reizi deviņu gadu vecumā, kad vecāks zēns bija nosaucis rupjā vārdā viņa māti. Tas Noasam maksāja zilu aci un pārplēstu ausi. Pārējās divas reizes bija plūkšanās futbola laukumā, kad kaušļus bija izšķīruši komandas biedri.

Karš? Tā bija Alekša, nevis Noasa stihija.

Nevis Noass, bet Kītss. Droši vien vajadzēs par to dzejnieku palasīt. Pēkšņi viņa dzīvē bija ienākuši trīs dzejnieki -Paunds, Plata un Kītss. Vai dzeja iedzina cilvēkus vājprātā? Un Keruaks. Viņš nebija dzejnieks, bet rakstnieks gan.

Dīvains ceļš Alekša pēdās.

Vai brālis pamanīs, ka viņš nav atnācis uz kārtējo apciemojumu? Vai aptumšotā prāta dzīlēs nojautīs, kur Noass palicis? Vai viņš leposies? Vai raustīs ķēdes un izkliegs savu vājprātīgā brīdinājumu par nano, Kukaiņcilvēku un BZRK?

Drīz vien viņu pārņēma laika starpības radītais nogurums, strauji ievelkot ciešā miegā.

Plata soļoja pa istabu un nespēja iemigt.

Vai viņi spēja lasīt viņas domas? Gribējās domāt, ka ne. Taču tas nenozīmēja, ka viņu nenovēro.

Ja viņi lasītu viņas domas kā ziņojumus Facebook, tie skanētu šādi:

Esmu pilnīgi viena. Jūtos nobijusies, bet arī atbrīvota.

Renfīlds ir kretīns.

Ofēlija un Renfīlds spēlē labos un sliktos policistus, lai iemantotu manu uzticību.

Es izvēlējos sev vārdu Plata, tāpēc zēnam ar zilajām acīm viņi iedeva vārdu Kītss. Tas bija apzināti - viņi grib, lai esam komanda.

Velnišķīgi sāp roka, vai varētu dabūt kādas sešas pretsāpju tabletes?

Kas būs tālāk?

Citā pilsētas vietā, Tulpē, Čārlzs un Bendžamins Ārm-strongi pūlējās sakārtot domas ar ļoti vecmodīgu līdzekli -nelielām kartītēm.

Koordinācija un smalkas kustības (pat ļoti vienkāršas kustības) viņiem vienmēr radīja grūtības. Katram bija viena acs. Bet viena acs nenodrošina pilnvērtīgas redzes funkcijas.

Katram bija viena roka. Bet rakstīšanai reizēm vajag divas rokas, lai ar vienu no tām pieturētu papīru.

Dvīņi bija ļoti nopūlējušies, lai iemācītos rakstīt. Ar taustiņiem un planšetdatoriem bija vienkāršāk. Bet grū-tbu pārvarēšanas sāpes sagādāja Čārlzam un Bendžami-nam baudu. Viņiem dzīve allaž bija grūta. Kustēšanās bija apgrūtinoša un reizēm pat pazemojoša. Toreiz, kad pirms daudziem gadiem septiņpadsmit gadus vecie Dvīņi bija nosmacējuši vectēvu ar spilvenu, viņiem bija ļoti grūti saskaņot kustības.

Vecais Arturs Ārmstrongs, audzinot Dvīņus, bija viņiem iemācījis paranoiskas bailes un pārmērīgi apmierinājis katra viņu iegribu. Savā ziņā viņi bija veco vīru mīlējuši, un viņš ar zēniem lepojās.

Vectēvs bija lūdzis, lai viņi izbeidz tā mokošo dzīvi, un viņi piekrita, bet ar noteikumu, ka uzreiz mantos “Ārmstron-ga stilīgās dāvanas”.

Arturs staroja aiz lepnuma. Viņš bija puišus pareizi audzinājis -ja reiz tiem vajadzēja viņu nogalināt, tad ar tiesībām prasīt atlīdzību.

Taču, kad pienāca īstais laiks, to izdarīt nebija viegli. Vecais vīrs bija tuvu nāvei, tomēr instinkts lika ķermenim pēdējiem spēkiem pretoties. Ar divām nesaskaņotām rokām bija grūti noturēt spilvenu pietiekami ilgi un pietiekami stipri, lai nosmacētu večuku līdz galam.

Uz priekšā noliktajām kartītēm drukātiem burtiem ar flomāsteru bija rakstīts:

ASVP

Lielbritānijas PM

Japānas PM

Vācijas kanclers Ķīnas prezidents Indijas PM

Tas būs globāls trieciens. Seši Zemes ietekmīgākie politiskie līderi. Visi kopā viņi valdīja pār pusi zemeslodes iedzīvotāju. Viņu rokās bija trīs ceturtdaļas pasaules bagātību. Praktiski visa pasaules tehnoloģiskā varenība.

Faktiski varētu iekļaut arī Krieviju, Franciju un Dienvidkoreju. Šīs trīs kartītes bija noliktas malā izmantošanai kaut kad nākotnē.

“Pārāk vērienīgi,” Čārlzs teica.

“Pārāk vērienīgi?” Bendžamins pārjautāja.

“Bēmovska argumenti par labu pakāpeniskākai pieejai bija pamatoti,” Čārlzs sacīja. “Un, tā kā Maklērs ir miris, varbūt viņam taisnība. Bez Maklēra naudas un resursiem BZRK kļūs nespēcīga. Varbūt tagad mums ir vairāk laika.” Pie mehāniskām rokām bija piestiprināti divi monitori, kas pieskaņojās Dvīņu kustībām. Katrs monitors bija savienots ar kameru, un katra kamera bija pievērsta vienai pārāk platās sejas pusei. Tā viņi varēja redzēt viens otra seju. Ne tikai runāt viens otram blakus, bet redzēt viens otru aci pret aci.

Rakstāmgalda virsma bija skārienjutīgs ekrāns ar iz-vēlnēm labajā un kreisajā malā. No turienes varēja ieslēgt kameras it visur. Piecdesmit devītajā stāvā, kur strādāja pārmijnieki. Divpadsmit laboratoriju stāvos, izmēģināju-mu nodaļā divdesmitajā un divdesmit pirmajā stāvā, zemāk esošajos administrācijas stāvos, dāvanu veikalā pirmajā stāvā, pazemes garāžā un liftos, kas apkalpoja Tulpi.

Viņi varēja ieslēgt ari skaņu un attēlu no galvenā Nexus Humānus biroja Holivudā un satelītbirojiem Vašingtonā, 1 ondonā, Berlīnē, Maskavā, Buenosairesā un dažus kvartālus tālāk Manhetenā.

Viņi varēja redzēt arī simtiem veikalu “Ārmstronga stilīgās dāvanas” lidostās, dzelzceļa stacijās un tūrisma ielās lielākajā daļā pasaules.

Viņi varēja novērot vadošo darbinieku mājokļus, redzēt, kas ieradies ciemos, novērot viņu ģimenes, skatīties, kā viņi strīdas, iet dušā, gatavo vakariņas vai mīlējās.

Viņus ar impēriju, kas tiem piederēja, savienoja tūkstošiem slēpto kameru - sistēma, kas bija viņu un tikai viņu rīcībā. Čārlzs un Bendžamins Ārmstrongi, kas nevarēja iziet laukā, skatījās tā, ka neviens viņus neredzēja un nevienam neradās nekādas aizdomas.

Bet pagaidām viņi lūkojās viens uz otru. Ieskatījies brālim acī, Bendžamins saprata, ka Čārlzs nerunā nopietni, tikai tēlo sātana advokātu. Bendžamins iecietīgi pasmaidīja.

“Jo ilgāk gaidīsim, jo lielāks risks, ka mūs atklās,” Bendžamins teica, atgādinādams jau pieņemto lēmumu. Atkārtodams to kā liturģiju. Tas iedrošināja. “Dažas bīstamas situācijas jau bijušas.”

“Tehnoloģiju var atklāt kuru katru brīdi,” Čārlzs piekrita.

“Mēs zinām, ka FIB bija ieguvis nanobotu. Ja nu mēs nebūtu paspējuši to atgūt?”

“Un mēs zinām, ka MI5 notiek izmeklēšana.” “Anonīmais atkārtoti centies iefiltrēties gan mūsu ĀSD tīklā, gan Nexus Humānus ,” Bendžamins sacīja.

“Jā, hakeri dzen mums pēdas.”

“FIB pagaidām ir apturēts. Bet MI5 neliekas mierā.”

“Ir ziņas, ka interesējas arī Mossad .”

“Zviedrijas izlūkdienests mēģināja iefiltrēties Nexus .” “Mums pievēršas pārāk daudz acu, brāl.”

Šī doma satrauca abus vīriešus. Parasti vēroja viņi, nevis viņus.

“Maklēra nāve novājinājusi BZRK, taču nav iznīcinājusi,” Bendžamins brīdināja.

“Nolādētais BZRK,” Čārlzs niknojās.

“Fanātiķi.”

“Nāves sekta.”

Iestājās ilgs klusums, kamēr Ārmstrongi aplūkoja kartītes. Trešā acs slinki klīda apkārt. Zem kartītēm uz ekrāna bija redzams laboratorijas darbinieks, kurš ievada datus. “Mums nav daudz laika.”

“īstais laiks ir klāt.”

“Ja gribam, lai viss izdodas, brāl.”

Atkal ilgs klusums.

“Seši mērķi,” dziļi nopūzdamies teica Bendžamins. Kad viņš nopūtās, āda starp abām galvām nostiepās, mazliet izkropļojot Čārlza muti. “Četri vīrieši un divas sievietes, ko nepārtraukti uzmana. Katram vajag pilnu brigādi, vadošo pārmijnieku, rezerves pārmijnieku, uzkopējus, apsardzi… vismaz desmit cilvēku vienā brigādē. Un katrs ir potenciāls mērķis. Katru var atklāt.”

Čārlzs nopūtās. “Kukaiņcilvēks. Kims. PapilddzīvTba. Alfredo. Dītrihs.” Viņš savilka lūpas. “Bēmovskis. Seši labākie.”

“Kāds ir vidējais vecums? Septiņpadsmit gadu, izņemot Bēmovski?”

“Pārmijnieki,” Čārlzs teica, nikni nosprauslādamies. “Jauni un iedomīgi, gudri un nelīdzsvaroti.”

“Vēl divdesmit divi otrajā līmenī. Septiņdesmit viens trešajā.”

“Attiecīgi riskanti un nederīgi šādam darbam.”

Ar visām trim acīm viņi paskatījās lejup uz kartītēm. Bendžamins pielika pirkstu pie tās, uz kuras bija rakstīts “Vācijas kanclers”, un pastūma to malā. “Viņš nākamajās vēlēšanās zaudēs. Veltīgi izniekoti resursi.”

“Tātad pieci,” Čārlzs piekrita. “ASV, Ķīna, Japāna, Indija un Lielbritānija.”

“Pieci.”

“Tagad, nevis vēlāk.”

“Tagad,” Bendžamins apņēmīgi piekrita.

Pa pulēto grīdu istabā ierikšoja viņu bīglu šķirnes suns un sāka berzēties gar Bendžamina kāju. Čārlzs izņēma našķi no burkas, kas stāvēja uz galda, un iemeta dzīvniekam mutē.

“Še, Meisij,” Čārlzs dūdoja. “Laba meitene.”

“Tas tavs suns,” Bendžamins purpināja. “Kāpēc viņa vienmēr berzējas gar mani?”

Viņi jau devās uz dušu, kad ar jaunumiem ieradās sulainis Hārdijs - vecs vīrs, kam piemita brīnišķīga spēja neviebties, redzot abus savus saimniekus.

Hārdijs pasniedza planšeti ar atvērtu ziņojumu. Viņi to lasīja, kamēr Hārdijs viņiem palīdzēja tikt laukā no apģērba, kas bija šūts pēc pasūtījuma, ar neparastiem rāvējslēdzējiem un atverēm.

“Slazds,” Bendžamins teica.

“Vinsenta mušu slazds,” Čārlzs piebilda, un abi sirsnīgi pasmējās par šo asprātību.